Divi gadi
Netālu no Ogres vilciens apstājās. Tas bija Vecgulbenes rīta vilciens, kam vajadzēja ieiet Rīgā agrā priekšpusdienā. Viņa apstāšanās bija pilnīgi negaidīta, neticama līdz brīnumam, vasaras maiguma pilnajā pļavā. Lokomotīve skaļi nopūtās vēl pāra reizes un palika sīcot kādu garu sīcienu.
Izbrīnītie pasažieri sagula vaļējos logos, tad tie bira ārā no pirmajiem vagoniem un arvien tālāk no citiem. Vai bija kāda nelaime? Tas būtu gan satraucošs, bet nelādzīgs. Nē, tikai lokomotīve bija sabojājusies, bija jāgaida laba stunda, līdz atbrauks cita un to nomainīs.
Arī tas gadījās tik reti, ka pasažieros nemaz nemanīja sašutušas sejas. Šo stundu viņiem iedeva, uzdāvināja. Acis pret sauli piemieguši, viņi varēja mīlināties ar Daugavas līču mirdzēšanu, kas šur tur zibēja, ieguluši pļavās, varēja saplūkt pilnas saujas balto pīpeņu un sarkanā āboliņa, neaiztiekot [..] birstošās madaras un lipīgās sveķenes, varēja pasēdēt zālē vai paieties pa lauku ceļu, kas pāri kādam apbūves gabalam veda uz egļaiņu uzkalniņu, kur jau baltoja nepabeigtas jaunceltnes.
Elda Bajāra, tikko augstsk. beigusi vēsturniece, kādā otras klases nodalījumā sēdēja pretī savai mātei. Viņa nolika grāmatu un pacēlās, un smaidot uzlika rokas uz mātes pleciem.
“Vai iesim ārā,” viņa jautāja, mīļi paburzīdama mātes plecus zem baltās zīda šalles.
Māte tūlīt neatbildēja, viņai bija jānoraugās savā bērnā šinī brīdī. Bija tik laba diena šodien.
“Nē,” viņa tad teica, un viņas acis nebeidza noglāstīt meitas mazliet iedegušo seju, vienkāršo blūzīti, kas spulgoja tik smalki un viegli, nolocītās vasaras cepures malu. Vēl un vēl no gala visu. Eldai bija tikai jāsmaida vēl un vēl, redzot cik māte ir apmierināta ar viņu.
“Nē, es palikšu un palasīšu, kamēr vilciens stāv. Bet Tu ej! Satiec kādu pazīstamu. Atpūties. Papriecājies! Papriecājies beidzot.”
Elda nolaida rokas pār mātes pleciem līdz viņas plaukstām, paspieda tās un ielika tad tanīs savu grāmatu.
Tad viņa gribēja iet ārā. Bet māte viņu aizturēja.
“Apģērbies nu, kā nākas. Ir jau visa stunda laika. Padzīvo. Apraksies atkal darbā.”
Elda uzvilka tumšpelēko vieglo kostīmjaciņu, noglauda tās slaidos atlokus pār krūtīm, aizmetināja pogu jostas vietā un ierastā kustībā paņēma plānus ādas cimdus.
Izkāpusi no vagona viņa neziņā apstājās. Cilvēki laiski klīda, cits citu novērodami. Daži vīrieši iestīvos pletkreklos izstaipīja rokas.
Tā uz vietas nevarēja stāvēt. Elda sāka iet starp ļaudīm, kas kustējās turp un tad atpakaļ. Viņa aizies turp un nāks atpakaļ, viņa domāja.
Tad viņa netālu pa labi ieraudzīja kādu stāvu. Iesāņš, gandrīz ar muguru pret viņu, tas stāvēja pret kādu citu un runājās.
Mārtiņš Norlauks, kuru viņa nebija redzējusi ilgi, varbūt pieci gadi. Kā viņš bija izaudzis, kā viņš izskatījās pelēkā vasaras uzvalkā, rokas viegli uz muguras atlicis, brīvā stājā mazliet šūpodamies un galvu pieliecis. Elda brīdi bija apstājusies, tas ko viņa redzēja, iecirtās viņā kā zīmogs vaskā, pat iesāpināts. Nezin vai tas tā bija taisni Mārtiņš Norlauks, bet viņš izskatījās tur tā, kā tas, ko viņa nekad vēl nebija redzējusi, tikai kārojusi ieraudzīt. Elda gāja tālāk, lai pirmajā ļaužu pūlī grieztos atpakaļ un Norlauku nepazaudētu.
Tas laikam bija Madonā pie krustēva, kādos Ziemssv., kur viņa Norlauku bija redzējusi pēdējo reiz. Tagad viņš bija brīvs no Mirjamas.
Elda steidzīgi apgriezās un gāja atpakaļ. Skatījās pēc pelēkā stāva. Viņa nebija tur vairs. Viņa pārskrēja ar acīm tālāk stāvošos ļaudis. Sveiciens pavisam klāt viņu iztraucēja. Mārtiņš Norlauks stāvēja viņas priekšā. Pieklājīgi sveicināja, gatavs laikam iet garām.
Elda kaut ko iesaucās un ātri sniedza viņam roku. Viņi sasveicinājās ļoti sirsnīgi un pat piesarka no prieka. Viņi pirmoreiz satikās kā pieauguši cilvēki. Tikko pieauguši.
Viņi laikam bija apstājušies kaut kam ceļā, viņiem uzgrūdās ar pleciem. Norlauks pameta skatu apkārt, it kā meklējot vietu, kur viņu paglābt. “Vai Jūs gribat staigāt? Vai es drīkstu Jūs pavadīt?” viņš teica, un viņi sāka iet turp un atpakaļ.
Viņš apsveica viņu kā tikko beigušu vēsturnieci. Viņš darīja to tik jūsmīgi, ka viņai bija jāsmaida. Tad viņa dabūja zināt, ka viņš bija jau otru gadu students brīvklausītājs, architekts, un netika galā ar kādreiz nenobeigto ģimnāziju un viņš briesmīgi pūlas nolikt ģimnāzijas eksterņa eksāmenus. Tie bija jāliek izglīt. ministrijā un visi pēc kārtas, vienā paņēmienā. Ja kādā izkrita cauri – lietu atlika uz pusgadu, un tad vajadzēja sākt no gala. Viņš bija mēģinājis jau divi reizes.
“Tas mani traucē, kavē nobeigt. Es gribu ātrāk tikt uz priekšu augstskolā,” viņš teica. “Un tur es strādāju. Pa vidu man jāšķirsta tās gramatikas un nedēļām tad jāsēž skolu valdē.”
Elda smējās.
“Kur Jūs dzīvojat?” viņa iejautājās.
Viņš pasmaidīja savu īpatnējo, biklo smaidu, kas vienmēr lēni, bet neapturami pārplūda pāri visiem viņa vaibstiem un, kā to slēpjot, viņš tad pasita galvu sāņš vai nolieca to.
Tagad viņš paskatījās sāņš.
“Tērvetes sanatorijā,” viņš teica. “Tagad es braucu no divi nedēļām ciemošanās pie mātes.”
Elda uzlūkoja viņu pārsteigta. Nu viņa redzēja, kas deva viņa stāvam neparasto aizkustinošo eleganci – tas bija viņa slaidums.
“Tad Jūs nedrīkstat tā strādāt,” viņa nopietni teica. “Kādēļ tāds neprāts? Lai stāv tas viss. Mazākais tas ģimnāzijas kurss.”
“Jūs nedrīkstat,” viņa vēlreiz atkārtoja un sāka dedzīgi pārrunāt viņu. Viņa pati nezināja, ko īsti teica un kas viņai īsti jāsaka. Bet katrā ziņā viņai bija patreiz viņam daudz kas pārliecinoši jāiegalvo. Un viņa to darīja, tikai laikam naivi.
Jo viņa izbrīnīta manīja, ka viņš klausījās, it kā viņš nedzirdētu īsti tās vārdus un nedomātu par to jēgu, tikai klausītos viņas balss iekarsušā skaņā.
Kā aizstāvēdamies viņa vēl un vēl apgalvoja, ka viņam jāstrādā lēnām, un vispār izglīt. min. nevarētu uzstādīt tādas prasības. Viņa gandrīz samulsa. Pēkšņi viņš likās tai daudz vairāk piedzīvojis, gudrāks par viņu. Kaut kādā savādā veidā lielāks par viņu, ka viss, ko viņa teica, varētu likties tam nieki, ja ne tieši muļķības, ko viņš ar pacietību noklausās.
Viņš smējās un viņa brūnās acis noraudzījās viņā visu laiku. Viņi apstājās, aizgājuši tālāk par citiem ārā no ļaudīm. Liekas, viņi gribēja iet vēl tālāk tā. Viņi atskatījās uz vilcienu un arī ļaužu pūli, kas kļuva mazāks. Viņš uzmeta skatu rokas pulkstenim, bet viņš nezināja noteikto laiku.
