Čūskas (Ķikure/Kikure)

[Čūskas]

Dienas vidus māja apklusa, suns apgūlās mauriņā, dažreiz pavisam saulē, citreiz mājas paēnā durvju priekšā uz koka pakāpiena. Saule sildīja. Dārzāji auga, zaļoja, lielās lapas mazliet apvīta, pēdējās rasas pērles no kāpostu lapām izžuva. Saule spieda. Tikai gailis iegaginājās, kā pusmiegā ko pajautādams.

Tad meitenes iznāca, klusi, lēni aizvēra durvis, ar baltām un zaļām krūzēm rokās, dažreiz ar kurvīšiem elkoņos, krāsainiem galvas lakatiņiem, atsietiem pakausī, ar vecām sandalēm, tenisa kurpēm basās kājās un, čukstus sazinādamies, steidzās prom gar ceriņkrūmiem. Kāda veikli uzvilka vienu ūdens spaini no akas, vēl nodzerties svaigo vēso ūdeni, cita lika pirkstu pie lūpām, “Tikai klusām. nečīkstini akas vindu…”

Vēl ūdens šaltis nolaistījās no spaiņa, un viņas bija jau aiz klēts pa mīksto kājceliņu gar braucamo ceļu, pār robežgrāvīša veco tiltu un tad jau vecajā izcirtumā ar zālēs ieaugušiem ceļiem, smilgu ziediem, ziedlapām, kas bira un aplipa kājām, dažas sēklotnes mazliet asi ķērās stilbos, arī avenāji bija asi, bija jāprot izvairīties, liekt zarus, ātri lasīt mīkstās, gaiši sarkanās ogas, ņemt droši, bet maigi, lai tās nesabirst, nepazūd no pirkstiem, lai neizšķīst pirkstos. Un ogas mājas traukos kāpa arvien augstāk krūzēs, ja to bija daudz, no krūzītēm tās izbēra kurvīšos, ātri lasīja atkal krūzītēs, steigšus iemetot gatavākās mutē, dažreiz arī negatavākās, lai nebojā krāsu salasītajās. Un tad uzpildīja krūzes ar visgatavākām, vislielākām, ja bija labi veicies, tad steidzās atpakaļ ceļā, ātri metot vēl saujām mutēs, ja ogu bija daudz, un taupīgi pildot vēl krūzes, ja ogu nebija vēl daudz vai nebija vairs daudz, vai nebija bijis tik labs ogu gads.

Reti varēja pārnākt mājās, kad māte nebūtu vēl piecēlusies no izgulēta dienvidus, bet viņa vienmēr turpat vien vēl bija, kad ogu krūzes sanāca galdā viņai par prieku. Izkarsušās, satvīkušās meitenes raisīja lakatiņus no mitriem matiem, slaucīja meža gružus no kailajām rokām un kakliem.

“Iesim peldēties.”

“Nu atvelciet elpu, neejiet tik sakarsušas,” māte teica.

Silts ūdens, tik silts.

Un viņas aizsteidzās, basām kājām uz celiņa dipot. Dienvidus laiks bija pāri, varēja kustēties droši. Tomēr darba dienā viņas ūdenī netrokšņoja. Skaļākā arvien bija Matilda. Viņai iekliegšanās nāca gribot negribot, te paslīdot uz glumāka akmens vai pieķeroties pie skalbes vai stiebra, kas netur, notrūkst. Bet darba cēlienā Matilda bija pie siena.

Slapjiem matiem, aizelsušās, meitenes drīz bija atpakaļ pie salasītām ogām. Pie ogām ar vēsu pienu no pagrabiņa. Tikai rīdzinieki ēda ogas ar krējumu. Te visi tās ēda ar pienu, un piens te varbūt bija gandrīz kā Rīgas krējums. Kūtī palika tikai tās govis, kuru piena tauku procents bija augsts.

“Čūskas neredzējāt?” prasīja māte. “Zeķes jums vajadzētu vilkt, ejot mežā tik karstā pusdienas laikā.”

“Mēs jau skatāmies…”

“Nu, kad čūska saskatīta, tad par vēlu, ja tas tā gadās.”

“Nav gan tā vien. Tu zini, ka ieraudzīt to un izsargāties var.”

“Viena dzīvo tai te arvien tur cerā. Tepat aiz grāvīša. Vienmēr to var ieraudzīt, kad tur lasa, un ogas tur lielas, lai arī krūms tur liels.”

Čūsku tur bija diezgan. Kur saimniece bija uzaugusi, tur čūskas neredzēja, tīra mālu zeme.

Bet purvā? Purvs tuvu.

“Varbūt. Bet purvā mums nebija jāiet. Pat dzērvenēs reti iznāca aiziet. Un tad jau rudens, čūskas sastingušas.”

“Vai! Tas tiesa, ka čūska iekožas savā astē, iztaisās ritenī un skrien tik ātri, tas ir – brauc?”

“Nieki. Vecas pasakas.”

“Un, ja čūska iedzeļ, tad jāskrien uz ūdeni tik ātri, lai tiktu pirms kā viņa, viņa arī pēc iekošanas arvien uz ūdeni. Citādi viņai vairs nav indei šķidruma…”

Tas bija jocīgi iedomāties, kā iet ar čūsku skrieties. Tik daudz laba tādā ticēšanai būtu – ka tā varbūt liek skriet ātrāk, cik ātri vien var, tik ātri, cik ātri nevarētu paskriet, ja tāpat vien skrietu vainu izmazgāt…

Leave a Reply