Čipēna nāve (Ķikure/Kikure)

Čipēna nāve

Visapkārt stāvēja baltas kolonnas, un lejā spēlējās bērni, gāja cilvēki brauca tramvaji.

Kolonnas pie operas nama, pie tiesas nama, pie teātra. Bija Pētera baznīcas tornis, Pulvera tornis. Bija Basteja kalns. Grīziņa kalns. Tas bija tālu, tur varēja braukt ar tramvaju. Bija Vērmanes dārzs. Strēlnieku dārzs. Mēs sēdējām uz soliem un rakstījām ar saulsargiem smiltīs. Kanālmalās apstādījumi visgarām ar tiltiņiem. Dombaznīca. Jāņa baznīca. Pils un Daugavmala. Patiesi bija ļoti skaisti, kad Daugavmalā bija tirdziņš, netīrs, smirdīgs, kustīgs, dzīvs, ar zivīm, reņģēm, barankām, Āriņš arī cienīja barankas. Barankas ir mazāki vai lielāki apaļi, trausli kliņgerīši, savērti uz sausa augšņa. Kā to sauca? Tāpat savērti kā reņģes. Āriņš cienīja reņģes. Viņš mīlēja klejot pa Daugavmalas tirdziņu. Puķu pārdevējas sēdēja rindā ar saviem smaržīgiem, raibiem groziem. Āriņš mīlēja nopirkt arī puķes, bet vienmēr nebija naudas. Jātaupa operas biļetei. No Daugavas vilka vējš, un bija jāsteidzas atpakaļ uz Akadēmiju, pirms sāka līt un samirka kājas. Zoles vienmēr nevarēja galvot. Kad Āriņš sāka nākt Akadēmijā, viņš bija ļoti jauns. Slaids, lokans puisis ar smaidīgu vaigu, pilnas brilles smaidu, jauns un smaidīgs tāpat kā vēlāk Čipēns. Tikai Čipēns nevalkāja brilles.

Čipēnu nošāva vasarā, brīvdienās, kaut kur lauku mājā caur logu. Šāviens bija domāts citam, kas sēdēja pie galda, bet trāpīja Čipēnam, un viņš bija uz vietas beigts. Es raudāju, kad mūsu līnijdroškā braucu no pasta caur Aroniešu mežu. Parasti mēs gājām kājām pēc pasta. Četri kilometri – tikai prieks izstaigāties caur mežu, pāri Aronai, tad pa taisno lielceļu vai pa līdztekus vedēju meža ceļu, caur jaunsētām priedītēm. Tur pavasaros ziedēja lielie, pūkainie, violetie zvani. Anemones. Ar spožiem zelta vidiem. Toreiz ar vēstuli, ar Sandra vēstuli par Čipēna nāvi, es braucu līnijdroškā. Laikam biju arī kaut kur tālāk bijusi aiz pasta. Dārzniecībā. Mežniecībā vai veikalā. Tāpēc es biju jau Aroniešu mežā, kad lasīju vēstuli. Ar zirgu ir ātri nobraukt taisno lielceļu no pasta, pāri Aronas tiltam, caur Aroniešiem garām mežsargam klusajā meža ceļā, kur pāri ceļam dažuviet bija egļu, jeb tās bija priežu saknes, un, zirgam lēnā solī ejot, varēja lasīt vēstules.

Čipēns nebija manā kursā ne dienas, ne vakara klasē. Viņš nebija arī manu draugu pulkā kā Āriņš, un viņš bija bijis Akadēmijā tikai vienu gadu vai divus. Es viņu pazinu tikai pēc skata, staigājam Akadēmijas gaiteņos, kāpnēs. Zināju ka viņš apdāvināts zēns. Viņa sirsnīgais, jaunības un lauku nevainības, ja tā var teikt, pilnais tēls citu vidū bija bijis tik tuvs un labs, ka es raudāju skaļi un dikti. Aroniešu [mežā] pieturēju zirgu un nolēcu no līnijdroškas, kaut kam kaut ko pretī darīt. Nebija nekā, ko varētu darīt. Pelēkos, jaunos priežu stumbrus apkārt bija smagi redzēt, uzskatīt. Braucu tālāk. Nevarēju pieņemt, ka Čipēns miris. Meklēju iemeslu neticēt Sandra vēstulei. Bet tur stāvēja melns uz balta sīks notikuma apraksts. Es domāju, ka Sandra droši vien bija lietā iemaisīts. Viņš bija tas, kam domāta greizsirdībā raidītā lode.

Sandra bija dzimis donžuāns. Viņš gan vēstulē minēja citu vainīgo, kas izraisīja trako greizsirdības scēnu. Viņi visi, pulks jauniešu, sēdējuši pie galda. Kādas jaunas meitas, kādi kaimiņu puiši, vasaras brīvdienās Čipēns, kādi Daugavas plostu uzņēmēji. Jautra, jaukta vasaras dienu sabiedrība. Šāvējs bija atstājis galdu, izgājis ārā un drīz caur logu, laikam vaļēju, šāvis. Varbūt kādi pie galda sēdētāji pa to brīdi bija pārmainījušies vietām, Čipēns iesēdies tā vietā, kas bijis jāšauj, šāvējam uztraukumā nav bijis laika to pamanīt.

Es nekāroju vairs saņemt pēc tam Sandra vēstules. Ja arī viņš nebija domāts tas nošaujamais, viņš droši vien bija daudz ko tur samaisījis, lai kaut kas tāds iznāktu. Tādas lietas Sandra klātbūtnē arvien varēja būt tuvu tai laikā. Viņš bija nelabojams jaucējs, jau trīsdesmit gadi piedzīvojumu. Kāds no Knuta Hamsuna grāmatām, kalniem, mežiem, pilsētām.

Un vasaras bija siltas, meži smaržīgi. Aiviekstes ūdeņi ieplūda Daugavā tumši un savādi, kopā ar Daugavas ūdeņiem nesa plostus, mirdzēdami prom uz Rīgu.

Leave a Reply