Brālēns
Balti un rozā puķu zirnīši (nezin kā gadījušās šīs pārmaigās krāsas…) – vēsma no loga uznes to smaržu – vasara, draudzenes, vēstules… Nezin, kur palika brālēns Arnolds? Bērzu birzes spīdēja baltas, zaļas, Dzīšļu, Miķelsonu birzes, lielceļš kalna lejā – rotaļīgs. Bija rotaļīgs. Par daudz rotaļīgs, domāja citi. Kas tie – citi? Daudzi. Viens otrs… Arnolds bija mans brālēns, tas ir – viņa tēvs bija brālēns (ne pirmās pakāpes, varbūt otrās, trešās) manam tēvam.
Puķu zirnīši smaržo savās apakšveļas krāsās. Nu – ne tā, varbūt tā teikt ir necili – mums pašām ar māsu bija vasarās dažreiz tādas krāsas kleitas. Vienā vasarā, mazākais, man ar tādām rozā svītrām, māsai ar violetām vai otrādi. Es gandrīz varēju ņemt abas tās kleitas, jo Austra ar asarām tādu drēbi noraidīja: vasaras kleita no – frotē – dvieļu drēbes! Bet viņa bija par jaunu, lai saprastu modes labvēlību toreiz tādai drēbei. Protams – nekādu deju notikuma drēbe tā nebija, un vasara ir dejošanai. Puķu zirnīši smaržo, liekas, arvien stiprāk…
…Šī rakstāmmašīna būs lietojama. Varbūt vajadzēs jaunu lentu. Jāpārraksta vecas lietas. Bet man negribas to darīt. Tas iesākts tik daudz reizes – šī daudzo vēstuļu pārrakstīšana. Mana dzīve tur viņās. Vai es esmu šī jaunā, vēl ļoti ļoti jaunā sieviete, kas cer tik daudz – ka viņai būs grāmata, viņa sarakstīs, izdos grāmatu un tas uzvedīs viņu uz ceļa, uz kāda laimes ceļa. Ha. Ha. Viņa tika pie savas grāmatas, bet ne pie laimes. Un viņa sarakstīja rakstus daudzām grāmatām. Šī sieviete – tā varbūt jau tagad esmu es, ar savām sarakstītām un neizdotām grāmatām. Jo sarakstīt vēl nenozīmē – radīt grāmatas. Grāmatas – jāizdod. Vajaga naudas. Un ja samaksā naudu, tad izdevējs tevi aizmirst, neatbild vēstulēm – izdod krāsainus kalendārus par tavu naudu, vienu gadu, otru gadu, trešu gadu. Katram savas intereses. Tava grāmata var gaidīt. Es varu gaidīt. Un varbūt es nomirstu un viņam paliek nauda – un grāmata un interesanta gadījiena dēļ cerības uz ātru izpārdošanu. Bet – nu laimes nebūs arī viņam. Tur viņš pārrēķinās. Jeb tomēr? Viņa laime jau varbūt ir citāda…
Puķu zirnīši. Vasara. Puķu zirnīši ir un vasara. Un pienāk arī pa vēstulei no draudzenēm. Bet cik skumjas ir šīs vēstules! Viena runā par audeklu, kas stāv stellēs un viņai nav spēka to noaust. Stāv un stāv. Un cik ilgi vairs atlicis laika stāvēt? Otra ziņo par meitu, kas pēkšņi saslimusi. Slima uz nāvi, ja negadās brīnumi. Brīnumi kādreiz gadās. Tātad ir mazliet cerība. Bet tikai mazliet, jo arī brīnums varētu nedaudzo gadu devu tikai mazliet paildzināt. Nedaudzu gadu devu jaunai sievietei!… Tādas ziņas nenesa vēstules tais vasarās, kad smaržoja tie puķu zirnīši, Vilmas stādītie, ar baltām, nomizotām kārklu klūdziņām apsprausti, un Arnolds dažreiz stāvēja otrpus upes krastā un gaidīja, lai to pārceļ. Arnolds nekad nesauca, neūhināja, nesvilpa, viņš stāvēja vai apsēdās zālē, puķēs un ierunājās. Viņam nebija jāgaida ilgi, līdz to ieraudzīja.
Viņš prata stāvēt tik perfekti taisni.
Ir jau rudens. Oktobris. Puķu zirnīši sakrituši zālē, vēl pa vienam ziedam tie paceļ. Bet es vairs tos neievēroju. Liekas – tie nesmaržo vairs. Smaržo rudens. Lapas mežā jau pamazām birst un nokritušās sāk satrunēt. Šogad nav bijušas agras salnas un nav nekādu krāsu simfoniju, bet ir maigas rūsas pilni visi koki. Trīs slaidas apses, kas greznojas dienvidus pusē, jau ir kļuvušas caurspīdīgas, viena vairāk kā citas divas, un tas ir labi, patīkami – arī koki dzīvo individuāli, katrs savu dzīvi, nav visi gluži vienādi padoti laikam, bez tam tas ir patīkami acij – vienmēr dažādība, caurspīdīgāka, rudenīgāka un biezāka, vasarīgāka galotne. Migla no rītiem turas līdz vienpadsmitai stundai, un tad nāk saule, silta, maiga, rāma diena. Šodien gaisā pa brīžam karājas tādi slapji mākoņi, bet vējš, tāds tīkams, laipns vējiņš, kas papurina vēl zaļos, graciozos krūma zarus lieveņa sānos, tas nelielais vējiņš, kas purina riekstus lazdām, tas padzen arī slapjos mākoņus, un saule spīd caur sīkām mākoņu aitiņām caur baltu, maigi pūkainu mākonīšu klāstu. Ziemeļpuslodes saule, rudens saule, pazemu laizdamās, acīs, sejā, maigi ieglauzdamās. Tā piemiedz un atver savu silto skatu – saule no dienvidiem. Tur, dienvidu puslodē, otrā pusē, tā ir citāda, neskatās sejā, lej karstas svelmes uz pakauša un pleciem. Es te esmu ciemos pie dienvidus saules ziemeļu puslodē. No ziemeļiem ilgodamies skatos uz dienvidiem.
Brālēna Arnolda mājas bija uz dienvidiem no mūsējām. Un mūs šķīra upe. Plata, mierīga upe un zaļas, ziedainas pļavas. Arnolda mājas bija aiz otrās, nē, trešās bērzu birzes, aiz pļavām, uzkalnā, lielceļa malā. Aiz pirmās bērzu birzes, pašā upes krastā, bija Lielie Dzīšļi – Lielais Miķelsons (Lielais Velns, Somulis – tā smaidīdams to sauca krustēvs Andrejs Malta – Maltonkulis…) Aiz otrās, trešās birzes, kādu kilometru tālāk pa lielceļu – Mazie Dzīšļi, Brencis, arī Miķelsons, Arnolda tēvs. Viņi visi (vēl trešais Miķelsons, Pēteris vai Ottis, kas dzīvoja Mazos Dzīšļos pirms Arnolda tēva atgriešanās no Rīgas dzīvot uz laukiem) bija brāļi vai brālēni un mana tēva radi no viņa mātes puses. Anna Bērziņš, Malta, dzimusi Miķelsons (jeb mazliet citādi pēc vārdiem un radu rakstiem?) stāvēja rakstīts uz kāda krusta kapos, netālu no mūsu ģimenes kapu vietas – tā bija mana tēva māte. Mans tēva tēvs bija viņas otrais vīrs, ieprecēts no Saikavas, divi trīs pagasti tālāk uz augšu, runājot attiecībā upes tecēšanai. Ļaudonas, Sāvienas, Saikavas pagasti gulēja šīs upes krastos. Ja nebūtu upe vidū (Aiviekste, kuru mēs visbiežāk saucām ne viņas vārdā bet tikai par upi), varbūt mēs ar brālēnu Arnoldu būtu satikušies biežāk. Varbūt – citādāk. Bet tādas zīmes nav nozīmes gaisos vilkt. Tādas nav eksistējušas, neeksistē tāds stāvoklis, ka mūsmāju un Dzīšļu vidū nebūtu upes. Mūs šķīra ne tikai upe, mūs šķīra ļoti negrozāms likums, ka mēs bijām radi. Man nebija tuvāka brālēna kā Arnolds, un, lai gan viņš bija man trešā vai ceturtā auguma brālēns, mēs satikāmies it kā viņš būtu pirmā auguma brālēns. Latviešiem ir ļoti labi, bargi, pat spartāniski likumi šai ziņā un tie droši vien mūsu tautas garīgai un fiziskai veselībai ir nākuši tikai par labu.
Vai es toreiz apzinājos, ka mani un Arnoldu šķir kāds likums? Vai Arnolds jel kādu brīdi manās domās bijis kaut kas cits kā brālis? Ļoti sīki būtu jāpēta senās dienas, lai pareizi atbildētu. Man nekad nav bijis brālis un es nezinu, kādas jūtas ir māsas un brāļa vidū. Pret Arnoldu, cik tālu vien, cik sen to varu atcerēties, un tas ir no gadi četri, pieci, varbūt seši, ir bijusi patikšana, simpātija, pievilkšana, kā to lai pasaka? Es vienmēr viņa tuvumu esmu izjutusi kā dziļu labsajūtu visā būtnē, fiziski un garīgi, varētu teikt, lai gan – vai tādās sastāvdaļās var savu būtību šķirt un dalīt? Miglaini atceros mātes teiktu aizrādījumu un pamācīgu noteikumu, ka Arnolds ir mans brālēns. Neatceros, cik veca es tad biju, iespējams, agros padsmitos, neatceros arī, kādēļ tas tika teikts, bet teikts tas tika un tādā veidā, ka es teikto zināju kā sētu, kas nav pārkāpjama, un laikam paturēju to prātā uz visiem laikiem. Teiktajam, ka Arnolds ir mans brālēns un man cita brāļa nav, būtu vajadzējis būt tikai kā ieguvumam, bet bija mazs izbrīns un aizliegums. Nekādā ziņā ne sāpīgi jūtams (varbūt tik maza nožēla), jo tas jau tika teikts priekšlaikus, pirms kaut kas varētu iegrozīties tā, ka tas sāpētu.
Rudens pēcpusdienas saule spīd un spīd logā. Logs ir tik liels, ka atver skatam visu apkārtni: lieveni, ceriņkrūmus, bišu stropu mīkstajā zālē un garu rudens pieneņu pilno laukumu, kas iet noleju prom, pa kreisi līdz apsēm un lazdu krūmiem, tālāk pretī līdz alkšņu biezoknim graviņā, līdz nesen stādītām jaunām priedītēm, nezin kur radušāmies aizmirstām ābelēm, bērziņiem, visādiem krūmiem, aiz kuriem guļ iebraucamais ceļš, ko nevar redzēt, tālāk lielais ceļš, ko arī nevar redzēt, un vēl tālāk dzelzceļš un upe, ko visu nevar redzēt, vai ar tikai agri pavasarī starp kailiem zariem ūdens vizmu un mašīnu pazibēšanu ceļā – to visu sedz koki, un tomēr tā visa tuvums ir cauri kokiem jūtams. Un tālu aiz upes, aiz pļavām ir kalns, arī viss tikai – koku galotnes. Dažas egļu galotnes pašā augšā, pret debesīm un gaismu. Tomēr vienu māju tur var redzēt, kokos paslēpušos. Vakaros tur mirdz gaisma. Dienā tā izskatās gandrīz kā pils, ja tā grib domāt. Labi apskatot, tā tomēr ir tikai paliela celtne, ikdienas celtne bez kādiem torņiem. Man nav nekādas daļas ar tālāko, kas ir aiz sētas, priedītēm un krūmiem, bet mans skats tur var klejot augām dienām, cik patīk, un kopā ar tuvākajiem kokiem, apsēm, ceriņu krūmiem un bišu stropu, tā ir vesela sava pasaule, kas visādi mainās dienas cēlienos un mainās gada laikos, un, lai arī nekam te nav izskatā lielas līdzības ar to seno mūsu upi un birzēm, un dārzu, te ir tomēr liela, ļoti tuva iekšēja līdzība – tie paši koki, tie paši krūmi, tās pašas puķes, krāsas un smaržas, gada laiki un debess pret dienvidiem. Atdarināt es neko negribu, ne apmainīt šo pret toreizējo, bet es nepiekrītu tam gleznotājam (liekas, kāds francūzis tas bija), kas bija uzgleznojis tukšu gliemežvāku kaudzi un nosaucis gleznu par – atmiņām. Atmiņas nav tukši gliemežvāki, un atmiņas nav kaut kur kaut kas ārpus mums. Atmiņas ir mūsu sastāvdaļa. Viss, kas mums ir bijis, ir mūsos līdz. Mēs ne vienmēr un varbūt ļoti reti to apzināmies, ka viss dzīvotais ir mūsos noglabāts un ielocīts. Ja esi ilgu laiku bijis prom dienvidus puslodē, atgriežoties ziemeļu, savā puslodē, ir brīži, kad mūs aizskar, no ikdienas domāšanas pamodina kāda savāda, laimīga sajūta: kaut kas no šīs apkārtnes realitātes ir saskāries ar to, kas ir mūsos un brīdi dzied unisonā.
Šorīt rīta saulē, vēl maigā un bālā, caur vieglu miglas vizmu es ieraugu, ka kuplākās (manas mīļākās) apses kronis ir daudz vairāk nodzeltējis, nekā tas man vēl vakar šķita. Bija jāpasmaida – tas ir tāpat, kā neviļus ieraugot drauga galvu tuvākā skatījumā vai asākā gaismā, pēkšņi ir jāiesaucas: tu arī esi nosirmojis. Un nākošā brīdī to aizmirst. Nupat saules gaisma ir pieslēpusies un apses galotne izskatās vēl pavisam zaļa. Tikai putni, strauji no zariem celdamies, parāda šī it kā vēl vasarīga kupluma trauslumu: putni aizlaižas augšup, pulks lapu atraisās un lido lejup. Kā nevarēdams atmosties, rīts vēl no jauna ietinas vieglā miglā. Viss satinies maigā mierā. Viss satinies zirnekļu tīklos. Ja es tagad gribētu spraukties pa meža taku, man ik brīdi būtu jāslauka zirnekļu tīkli no matiem, sejas, drēbēm, jāņem nost zirnekļi no pleciem, rokām, labi, ka tie ir nekaitīgi te, tas ir – ja tu neesi muša vai bite.
Apses dzeltenā gaisma atkal iedegas, un no miglas ārā spīd debesis ar viegliem, apaļiem mākoņiem. Uz pretējā tālā kalna aprūsējušo lapu kroņos ēnas kļūst zilākas. Diena sākas. Aiz manas apses aizslīd balts mākoņu eņģelis.
Šī diena, jau pēcpusdiena, ieilgst savā ritēšanā, savā lēnībā, ar rūsējušām lapām, ar piemākušos sauli, kas bāla viegli zeltojas debespelēcībā, kurā gandrīz neredzami peld lielāki, smagāki mākoņi kā cepelīni, ar tāliem, varbūt vairs ne tāliem rudens lietiem. Visas rūsējušās lapas, tikko paceļu acis uz tām visapkārt, sniedzas tuvu pretī, šķiet – atspīd manī kā ūdenī, kā stiklā, atspīd ar savu sveķaino plaukšanas brīdi tikai dažus mēnešus atpakaļ. Jūtu, kā viņas jūt vēju un sauli, tās nāk ar savu drebēšanu uz mani no apsēm, no lazdām un kļavām. Viegli jūt zemes griešanos. Vajadzētu sēdēt mierīgi līdz galam. Es sēžu tikai brīžam, tad skrienu pretī dienas galam ar cilvēka dzīves darbiem. Nemaz ne ar darbiem vien. Darbs drīzāk paliek nedarīts. Man ir jāiet prom pa lielo ceļu, uz ezera malu, uz meža biezokni aiz ganībām, kur ganās dzeltenais zirgs. Arī viņš nepaliek mierā, kad redz mani ejam, redz cilvēku ejam nebeidzamo mašīnu vidū uz ceļa, viņš pamet zāles plūkšanu un nāk uz ceļa malu, kur augu dienu iet tikai mašīnas, griežas riteņi – ātrums un troksnis. Zirgs nāk satikt cilvēku.
Dzeltenais zirgs ir liels, jauns un spēcīgs zirgs. Kāds viņa uzdevums te dzīvē, to pēc viņa izskata vien nevar pateikt. Te visvairāk zirgus nodarbina bērni un jaunieši, mācoties jāt uz tiem. Gadās redzēt īsti skaistus un labi turētus jājamos zirgus, bet parasti zirgi te nav tīrsugas. Ir visādos lielumos, visādās krāsās. Arī raibi, kas atgādina indiāņu zirgus, redzētus filmā. Un tā kā te ir arī indiāņi, vairāk vai mazāk tīrsugas un jaukti ar… ar ko? Ar baltiem – angļu sugas visvairāk. Jā, tad tāpat tas ir arī ar zirgiem. Šis dzeltenais apdzīvo ļoti plašu aploku, kas visapkārt, izņemot vienu – lielceļa pusi, robežojas ar mežu. Ļoti skaists egļu, visvairāk ciedregļu meža stūris aizved līdz ezeram. Šai meža stūrī es parasti iezogos caur drāšu sētu un klejoju stundām. Sirdsapziņa tad nekad nav īsti tīra, jo, lai arī te visādi meža stūri, gravas, pļavas, upju un ezeru malas stiepjas jūdzēm, reti kur tos nesargā uzraksti – “Keep out! Private.” Šie uzraksti ir kā pātagas plīkšķi un šautenes šāvieni. Dažreiz uz gaišiem akmeņiem ar sarkanu, asinīm līdzīgu krāsu uzrakstīti. Šis zirgu aploka meža stūris ir vienīgais, kam pie ieejas vērtiem ir tikai uzraksts – “Keep closed”, tas neskan pārāk bargi, bet vārti ir aizslēgti ar lielu priekškaramo atslēgu. Tādēļ es vairāk kā gadu lienu caur sētu. Tad beidzot atrodu, ka atslēga, kas satur ķēdi ap stabiem, nav tomēr īsti aizslēgta, un es varu lietot vārtus. Tas, ka aploka stūrī parasti ganās arī zirgs, dara šo vietu patīkami apdzīvotu, atstājot tomēr to pāris kilometru rādiusā tukšu no cilvēkiem. Aiz meža ir ezers un gravas, un daži ceļi, grants bedres. Grants bedres ir kādu puskilometru garas, dziļas un ar ceļiem, vidū iebrauktiem, un krūmiem un saaugušiem zāļu laukumiem, un ūdens alām, īsti laba vieta klejošanai dažādos gada laikos, bet tieši te parādās asins sarkanie uzraksti uz akmeņiem un vēlāk, kad meži un ganības maina īpašnieku, kāds ļoti skaists meža ceļš kļūst aizbērts, aizmūrēts ar augstu, biezu akmeņu sētu, tas ir neglītākais privātīpašuma pazīmju izpaudums, ko nācies šai zemē redzēt.
Mežā es runāju ar sēnēm, jo viņām visām ir savi vārdi un es tās neesmu redzējusi vairāk kā divdesmit gadus. “Rozā vilnītis!” man ir jāiesaucas, “rozā vilnītis…” viņš ir tik pārsteidzoši rožains uz brūno trūdu zemes, tik stingrs savā maigumā, tik perfekti apaļi izgriezts ar gliemežvāku krāsu un līniju, tik precīzu, kādu nekad nevar izvilkt pat trenēta cilvēka roka. Es par to domāju vēlāk, kad es te to satieku jau trešo, ceturto reizi, pirmo es tikai aizskaru to, laužu un turu rokā, saskaroties ar bērnu dienu brīžiem. Biju aizmirsusi (kā daudz ko), cik maigi spuraina, pūkaina, mākoņtīra un cieši uz iekšpusi ielocīta, ietīta ir viņa apaļā mala “… sūnās tīts, guļ zemes bērniņš rudmiesīts…” Neesmu te tomēr satikusi vēl nevienu rudmiesi. Citas ir visas te, senās sēnes. Tāpat kā agrāk, es eju garām un atkārtoju “Mušmire, mušmire…” Kāda kalpone vai īrnieka sieva, vai viešņa, vai kas viņa bija, teica “mušmiere” un mani, bērnu, ieveda dziļās pārdomās, kā kaut ko varēja saukt citādi? Šī vārda savādākā izruna tagad atnes man viņas balsi, es jūtu viņas pelēcīgās vilnas drēbes, rudens mitruma, vēsuma piemirkušas sev blakām, viņas soļus, garus un ātrus, bet viņas seju es nevaru ieraudzīt un viņas vārdu es neatceros. Tomēr kāda tuva saite man ar viņu ir palikusi no šī viena vārda, savādi izrunāta – mušmiere. Un man šis vārds ir jāatkārto viņas un manā izrunā.
Augstā apse šorīt mirdz un dreb tīrā saulē ārā no miglas, viņas zeltrūsas galotne ir kā bronzā lieta, kā reljefs uz debess fona, kam varētu pārlaist pirkstus, kā Barbaras Hepworth skulptūrai, ja to varētu aizsniegt. Pa vienai lapai ritinās lejup no viņas. Debess spīd vairāk tai cauri.
Tā kļūst caurspīdīga cilvēka dzīve pret savu rudeni kā daža draudzība, mīlestība, darbs, pasākums, kas, it kā tikai uz brīdi pamesti, vairs netiek turpināti. Izkūst, izšķīst, iegulst mūžības rakstos.
Valoda bērna dzīvē ir tikpat svarīga, nozīmīga kā pati dzīve. Viņa valoda, vārdi, ļoti cieši saistās ar objektiem un jēdzieniem. Katrs grozījums ienes samulsumu, izbrīnu, rada pretošanos, vai apbrīnu.
Varbūt Arnolda valoda, izruna, balss bija tā, kas jau pašā sākumā iestādīja manī viņa atzīšanu, pilnīgu, laimīgu pieņemšanu, kā bērns pieņem pasaku vai dziesmu, atrodot tanī savas apkārtnes un dzīves turpinājumu.
Līdz savam sestam vai septītam dzīves gadam Arnolds bija audzis Rīgā. Viņa māte bija rīdziniece, un viņas valoda bija skaidra, spoža, tīra un ātra kā strauts. Arnolda tēva balss bija lēnāka, ar maigu, dziedošu skaņu, arī viņam bija jau Rīgas, ne vairs Malienes izloksne, jo jaunības gadus bija pavadījis prom no mājas, te bija saimniekojis viņa brālis, vidējais dēls, viņš bija jaunākais. Brencis, Arnolda tēvs.
Brencis atgriezās pēc deviņiem desmit gadiem ar jauno sievu un mazo dēlu – palikt uz laukiem, strādāt tēva mājās. Viņa brālis bija miris. Tas bija bijis priecīgas dabas bohēmietis, vecpuisis, negaidot aizgājis traģiskā nāvē, romantisku sarežģījumu rezultātā. Nošauts caur logu savā mājā no kāda jaunekļa, kādas meitas – jaunavas – brāļa, tās godu atriebjot vai aizstāvot, vai kā to būtu teikt.
Miķelsonu mājas bija lielceļa malā, biržu un gatvju ietvertas. Un tur bija izveidots labi apkopts deju laukums, apstādīts ar Vāczemes eglītēm, apgādāts ar soliem, un kā retums tur bija dabīga skatuve, celta no uzvestas zemes, apaudzēta ar zaļu velēnu. Tas bija jauks deju laukums, un zaļumu svētkiem Miķelsonu birze bija labā slavā. Laukums nebija tik liels kā pagastu centros, bet tas bij intīms, un tur sanāca delikāta publika. Arvien daudz bērnu, sevišķi ēras sākumā, manos bērna gados, pirms pirmā pasaules kara.
Cik vēlu mēs sākām saprast negrozāmos dzīves likumus. Dzīvības likumus. Tad, tik vēlu, kad labāk būtu tos nesaprast… Šorīt ir pirmā salna te. Ļoti liela, stipra. Sniegs un ledus zālē. Koki nu dabūs vairāk krāsu. Rūsas krāsa bija laba pietiekami. Bet lai – rudens grib krāsoties.
Vakar naktī, ļoti vēlu vēl pēc pusnakts ilgi es skatīju kādu biezu grāmatu par Parīzes Dievmātes katedrāli. Tur bija daudz attēlu. Arī no citām katedrālēm. Savādas lietas viņas ir, šīs katedrāles ar saviem tēliem. Man nāca atkal prātā, kā jau agrāk, ka Arnolda sejas vaibstus varētu salīdzināt ar marmorā kaltas sejas vaibstiem. Tie nebija cieti un asi, ne tuvu. Bet tie bija izstrādāti ļoti smalki, precīzi, noteikti. Viņam bija viņa mātes sejas veids, ar kādu vieglu pārklājumu no viņa tēva sejas izteiksmes. Sejas ovāls slaids, deguns smalks, taisns un īss, kas atļāva zoda daļai pietiekamu uzsvērumu. Deguns varbūt bija sejas elegantākā sastāvdaļa, un mute – liela, ļoti labi izzīmēta. Šai sejai nebija nekā nenoteikta, izplūduša, un tomēr viņā bija šarmants maigums. Arnolda māte spēja būt diezgan asa, prasīga un noteikta savos principos, tēvs bija lēnīgi saprotošs, dziļi sirsnīgi maigs. Arnolda seja bija viņu abu saliedējums. Varbūt tāpat arī tas bija ar viņa raksturu un iešanu dzīvē. Viņš viegli nevarēja atrast savu vietu. Viņu dzina kāds nemiers un turēja kāds apdoms, kritisks skats.
Jā, vakarnakt, kad es domāju par Arnolda seju un par to, kā par viņu kaut ko pateikt, es pēkšņi to redzēju sev blakām tik tuvu, ka es to varētu ar roku aizskart, un kāda balss, viņa, vai mana, mudināja uzdrošināties skatīt, ņemt, pētīt šo neizprotamo, bet īsto, jūtamo, redzamo eksistenci, tagad kā agrāk… Es jau sniedzos to darīt, bet tad es atlaidos, nē, to es neuzdrīkstējos, bija tik vēls, man nebija spēka. Man bija jāatkāpjas no tā, ka viņš varbūt bija atnācis man palīdzēt. Īstenība ir jātver un tomēr – jāatbīda. Es domāju par to vakar. Vai Arnolds ir vēl dzīvs, vai – viņš ir jau miris?
Apses galotne rīta saulē ir pilnīgi mierīga, neviena lapa nedreb, tās ir pilnas ledus. Kā viņas vēl rotaļāsies, kā krāsosies, kad tās atkusīs?
Arnolds bija vienīgais bērns viņa vecākiem, saviem vecākiem. Varbūt viņu skāra vienīgo bērnu liktenis – tiem daudz kas atļauts, tie lutināti, bet tiem arī kaut kas smags uzlikts, tie nevar būt bērni, tiem jābūt pieaugušiem, jādzīvo līdz pieaugušo veidā. Pieaugušie neskrien, nelec, nemet kūleņus, neiedomājas, ka krēsls ir zirgs.
Šorīt otra salna šai rudenī, vēl lielāka kā pirmā, balts ledus pat uz mašīnu jumtiem un zirnekļu tīklos. Šī ziema tuvojas bargi. Bet diena silta, silta un spoža, un mierīga. Nokrīt pēdējie rieksti un āboli. Vairāk reizes dienā gribas iet zem lielajām lazdām, pacelt gaišbrūnos riekstus, saspiest delnā čemurus. Lieliski ir atlupināt, ar vienu vieglu pirkstu kustību atsvabināt gludo, vēl valgo riekstu no sava vasaras sēdekļa, kas kļuvis brūns un sauss. Medīšana un medījums ir līdzsvarā savā vērtībā. Tukšus riekstu čemurus pacelt nebūtu prieks, nebūtu nekāda prieka arī pacelt kaudzītē sabērtus riekstus. Bet raudzīties, meklēt, šķirstīt zarus, atrast… Bumbēru koki ir jau pavisam tukši, āboli vēl daži ir zaros. Tas ir fascinējoši, ka vēl ilgi rudenī veļas dienas, vēl arvien atrodas, nokrīt pa ābolam, vēl arvien kāds vientuļnieks kaut kur spīd zarā un, šķiet, ir pēdējais, bet varbūt vēl nav. Novakarē, kā visā šī dienā, ir tik spoža zaļā krāsa, kas vēl atlikusies zālē, ceriņkrūmu galotnēs, priedītēs un dažos citos vēl rūsas neskartos kokos un krūmos, ir tik ļoti zaļa, ka liekas, varbūt es skatos caur zaļu pudeļu stikliem kā bērnībā, kad mēs upes malā skalojām pudeles, skatījāmies caur katru no tām, jo katra no tām iekrāsoja pasauli mazliet citādi krāšņu. Augstā apse nu ir līdz savai galotnei caurspīdīga, var redzēt visu stumbru, visus zarus, viņas stumbrs pāri vidum, varētu teikt – tās jostas vieta sadalās divi daļās, no tā viņas siluets pret debesīm ir nesimetrisks, bet maigāks, vijīgāks kā viņas trim māsām, kas stāv tai rindā blakus. Viņas paceļas tur, četras apses pāri gravas citiem kokiem – lazdām, kļavām, eglēm. No mana loga labi var redzēt tikai divi pēdējās apses. Pati pēdējā rindas galā ir tā, uz ko es visvairāk skatos, tā ar divi galotnēm. Kāds koks vai debesskrāpis citu pulkā arvien saista vairāk kā citi viņa līdzinieki. Izvēle notiek neapzinīgi un nevar pateikt, vēlāk to apdomājot, kādēļ tas tā? Tas tāpat kā ar mīlestību pret cilvēkiem. Tomēr izrauti pavisam ārā no savas apkārtnes, no citiem atsevišķi, šie indivīdi, liekas, mūs neapmierinātu, nedotu to piepildījuma sajūtu, ko viņu cildināšana dod, atstājot tos viņu citu līdzinieku sabiedrībā. Es domāju – šī apse nebūtu tik skaista, kā viņa man šķiet, ja tai blakām nestāvētu citas, kas tomēr pavisam reti saista manu skatu. Apsverot to atsevišķi, jāatzīstas, – tā nav nekādā veidā pārāka par citām, un tomēr…
Šorīt ir novembris – lietus un vējš. Vakar arī bija lietus, bet šorīt ir arī vējš, un es pazīstu novembri.
Aiz loga sīklapu krūmam ir vēl daudz sīku krāsas pilienu, īsti sārti dzintari caurspīdīgi deg, kad citi koki jau atdevuši gandrīz visas lapas un viņu kailo zaru režģi tagad var labāk redzēt eglēs. Tās šūpo galotnes un zarus. Šūpo un šūpo. Es to redzu un redzu. Un tas ir kāds noslēpums, dalīts ar eglēm un mani, un es par to nezinu vairāk teikt. (Varbūt tev ir kāds noslēpums, dalīts ar kādu koku, un tu zini.)
Andas kundze dzīvoja ar ēnām, ar savas pagātnes ēnām, un es piebiedrojos citu spriedumam par Andas kundzi, – ka nav labi dzīvot pagātnē. Jādzīvo tagadnē. Tiešām? Andas kundzei tas būtu – aizmirst 7 gadi atpakaļ mirušo vīru, paņemt kādu citu veci un dzīvot tagadnē? Kādēļ ne? Bet, ja Andas kundze prot dzīvot ar pagātni, ar ēnām, ar savu dzīvi, kādēļ viņai tā jānojauc? Viņa nevaimanā. Viņa dzīvo smaidot.
Es te jau ilgāku laiku dzīvoju ar ēnām. Tā teiktu zinātāji. Bet es dzīvoju to, ko es dzīvoju – pirmo reizi. Šo novembra lietu un vēju un mazā krūma dzintarlapu drebēšanu es dzīvoju pirmo reizi. Un – kopā ar ēnām? Agrāk mēs teicām – ar sapņiem. Ar – nākotnes sapņiem. Bet sapņot var turp un atpakaļ. Es sapņoju savu dzīvi. Kā citādi jūs to protiet?
Es izdzēru savu rīta kafiju (jau kļuvusi vēsa) un eju uzvilkt lielus zābakus, lai ietu pa dārzu vēl salasīt ābolus (to vēl pilna zeme) un gaidīt ūdens vīrus, ne pie strauta lejā, ne kādus nimfu radījumus – ūdens vīri brauks salabot ūdens pumpi. Novembris ir nogāzis naktī pārāk daudz ūdens strautā. Te, puslauku apkārtnē, ūdens nāk no strauta mājās, tas ir – pumpis to pumpē no strauta rorēs, un šorīt viņš ir aizrijies.
Arnoldam kādu laiku bija maza deju kapela. Viņš vēl arvien mazliet spēlēja vijoli. Kādā dienā viņš pārveda no Rīgas bungas ar visiem tanī laikā ar tām saistītiem instrumentiem – trīsstūri, šķīvjiem, varbūt tur bija vēl kas klāt. Arnolds pats tos visus apkalpoja, dažreiz piepalīdzot arī ar vijoli un, protams, dziedāšanu. Divi trīs citi jaunieši piespēlēja šādus tādus instrumentus – vijoles, cītaru, akordeonu, kas un kā kuro reizi. Arnolds to sāka savas patikas pēc. Panākumi bija lieli – mūzika bija moderna, gluži kā īsts džezbends, un Arnolda kapela bija sveikta un pieprasīta visādās godībās, kāzās, sarīkojumos, visur, kur nevajadzēja tieši tik liela trokšņa kā ragu orķestra un kur mīlēja kaut ko modernāku.
Arnolda pasākums uzplauka ātri un spoži, ar dzirkstīgu mūzikas un deju prieku. Tomēr Arnolds šo lietu pēc pāris gadiem pameta. Daži pārmeta Arnoldam atkal it kā viņa nenoteiktību, nepalikšanu pie lietas. Bet padomājot, Arnoldam bija taisnība. Viņš nekad nebija vēlējies tapt par profesionālu mūziķi šādā garā. Viņš bija vēlējies – pamuzicēt. Un, tā kā viņš bija nolēmis palikt dzīvot uz laukiem, tēva mājās, tas nozīmēja vairāk vai mazāk arī strādāt šais mājās. Ja viņš gribētu turpināt lietu ar kapelu uz laukiem, tam nāktos pieņemt ne visai pievilcīgo lauku muzikantu likteni: braukāt apkārt katrā gada laikā uz visādām malām, negulēt cauras naktis, saņemt par to mazu atalgojumu un pierast, mācīties dzert. Bez tam – atteikties pašam no dejām un priecāšanās. Piemēram – manas māsas kāzās spēlēja Arnolda kapela, un viņš nemaz nekļuva iesaistīts visu mūsu radu pulkā, viņš palika it kā ārpusē – kā jau muzikants. Visā trīs dienu ilgajā kāzu godā, trīs krāšņas vasaras dienas, kad mēs dejojām istabā, klētī, uz noras, pie ezera vai uz lielceļa, braucot uz līgavas mājām – mēs dejojām visi citi, bet ne Arnolds. Mēs dzirdējām gan jautro fokstrota piedziedājumu: “…dažreiz mums, vīriešiem, jābrēc tā kā kamieļiem, tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums…” dziedātu ar Arnolda gaišo baritonu, bet mēs aizdejojām prom no tās, tālāk, tālāk, katrs ar savu aizraušanos, meklēšanu, atrašanu, piedzīvojumu, jaunu iepazīšanos, atstājot Arnoldu pie viņa muzikantiem.
Muzikanta liktenis zināms. Mana cita brālēna un māsīcas, Jāņa un Lidijas mājās, spēlēja visos priecīgos notikumos klibais Andrievs ar vijoli un kāds cits, kas kuro reizi ar cītaru, dažreiz arī ar otro vijoli. Andrievs bija jauns un glīts puisis, saimnieka dēls, un viss kā vajaga, bet viņš bija klibs, ļoti klibs, laikam cietis kādā nelaimes gadījumā ar kuļmašīnu. Bez nūjas viņš nemaz nespēja iet. Toreiz man mazai un vēlāk arī lielākai meitenei, tas likās vienkārši saprotami – Andrievs ar vijoli pieklibo pie galda un smejas, smejas un spēlē, un mēs – dejojam. Dievs, kā viņš spēja tā smieties? Zilām, zilām, lielām, smejošām acīm, sarkandzeltenu ūsu.
Varbūt dažreiz, dažādiem laikiem man pāri ejot, es esmu iedomājusies par Andrievu, zeltūsaino muzikantu kā cilvēku, varbūt pat varoni, toreiz man ne brīdi tas nenāca prātā, ka viņš ir tāds pats kā mēs citi. Viņš spēlēja, smējās un dzēra alu, ko viņam pastāvīgi pienesa no jauna un no jauna, no jaunas kannas, glāzē ar putu galvu.
Ja Arnolds bija kaut cik gudrs, viņam bija jāpamet deju kapela, kā viņš to darīja. Arī bez viņa klibuma viņam draudētu Andrieva liktenis – klausīt tikai vienam mīļam lūgumam: “Ņem nu, paņem savu vijoli, mēs atgrūdīsim krēslus gar sienmalām…”
Kad es tagad to rakstu, ir dūmaini zils rudens vakars, un debesīs ievelkas gara, spoža, zeltsarkana svītra kā vijoles lociņš, kā asi, nebēdīgi rauta vijoles lociņa skaņa. Varbūt tomēr, ar visu savu vesela cilvēka, cieti audzinātas sievietes nežēlīgo, veselo dabu, es tomēr esmu gadiem cauri paņēmusi līdzi domās Andrieva seju, viņa spēlēšanu, viņa klibošanu. Ne tikai šim brīdim, ne tikai vienu vien reizi tā ir atplaiksnījusi manī kā šī zeltsarkanā svītra debesīs, kas nodziest. Ko tas kādam līdz, ja to atceras? Lai gan mēs sakām, rakstām albumos, uz fotogrāfijām un lietām – par piemiņu, lai tu atceries, piemini… Man liekas, Andrievs izdarīja pašnāvību vēlāk, daudz vēlāk, kad to jauno dienu spēlēšana, dejošana, smiešanās bija pieklususi, kad Lidija, Jānis, Alīda un citi bija apprecējušies, izklīduši kur kurais…
Pēc deviņiem vai desmit, vai divpadsmit miglas rītiem, kas miglā iemērca dienu līdz vakaram, beidzot ir bezmiglas rīts. Plāna, vienāda mākoņu kārta sedz debesis, bet horizontā ir skaidra, zila mala, un mākoņu segu kaut kas velk prom. Šķiet, kad to noņems, atvilks, nāks lielais notikums, atklāsies liela, dzintaraina mirdzēšana un laime. Gluži tā nebūs. Būs skaista, spoža rudens diena, bet piepildījuma vietā būs tukšums, kas būs jāpāriet un jāpārkāpj, un jāpiepilda ar mierinājumu, iedrošinājumu, uzmudinājumu, ko nebūs citur, kur ņemt, kā vien no tukšas debess un savas pamestās sirds spēka.
O, nekas nav atstāts pazušanai, izņemot šīs vasaras lapas. Lazdu krūmi ir nometuši tās visas, zeme ir segta ar biezu, gaiši raibu lapu segu, bet lazdu zari ir pilni kā piebērti jaunu, cietu, garenu pumpuru. Pēc pāris mēnešiem kā pēc vienas īsas atpūtas nakts tie visi atritināsies garās, dzeltenās saldi kūpošu putekļu skarās. Bites ņemsies pa tiem, noputējušas kā mazi melderi.
Pamet lapas. Pieķeries pumpuru skarām.
——————————–
[Additional material not included in the above transcript of the original text about Arnolds — unedited, not reworked by her]
Kādā rudens naktī mēs ar Arnoldu braucām kopā mājās no mūsu pagasta teātra izrādes. Tā kā rudeņos toreiz ceļi bija dubļaini un zirgi nostrādāti rudens aršanas darbos, mūsu dēļ tie nebija jūgti goda ratos un dzīti divpadsmit kilometrus, kaut kā kaut kam aizbraucot līdz, mēs bijām katrs no savām mājām nokļuvuši turp, un atpakaļ mūs abus kopā uz mūsu mājām atveda mana māte – bija bijusi vilnas sukātavā un uzkavējusies tur ilgāk, lai pie vienas reizes paņemtu mūs mājās. Arnolds tad varēja pārgulēt mūsmājās un nākošā rītā pārcelties pāri upei un aizskriet kājām to kilometru lielceļa līdz savām mājām.
Bija vējaina rudens nakts pēc lietiem. Mēs sēdējām augstos ratos, kas bija pilni siena, vilnas maisu un visādu segu, lakatu, kažokdeķu priekš mums. Tādos lēnos braucienos ir diezgan ko tīties un vīstīties, lai nesaltu. Arvien vējš kaut kur sāk vilkt. Lielākā daļa ceļa pa Kalnvirsas līdzeno, vējaino augstieni mums tā pagāja, vīstoties un tinoties, un apjautājoties – “Vai kādam nesalst?”, paberzējot degunu, pirkstgalus cimdos, pakustinot kādu notirpušu kāju un aizsedzoties pret vēju. Bet, kad mēs nobraucām palejā, kur vairs līdz mūsmājai bija atlikuši pāris kilometru, lai arī tie ņēma ilgāku laiku, jo nost no lielceļa ceļš tur bija dziļi grumbains, mēs varējām atvērt miegainas acis, atsegt lakatus vieglāk – vējš bija rimis un debesis neticami ātri noskaidrojās, tās bija melnas un šķita, kļuva ik brīdi vēl dziļāk melnas un pilnas rudens zvaigžņu. Mēs atzvēlāmies vaļīgāk sienā un spilvenos un pret debesīm pavērtām sejām, kā brīnuma ķerti lūkojāmies zvaigznēs. Rudens zvaigznes tādā tumšā pēclietus naktī nav tālas un augstas. Tās ir neticami tuvas, tās karājas lielas kā spuldzes, šķiet, šūpojas neredzamos pakaramos, līst zemāk un tuvāk, tuvāk un tuvāk cita par citu.
Mēs iebraucām jau mūsu ganceļā un, lai gan tas ir krietni garš, mums šķita – brauciens vēl nu tik varētu sākties, mēs tā būtu varējuši braukt un braukt. Lauki pielijuši gulēja abpus ceļam, tukši un tumši, meži apkārt tikko samanāmi melni, debesis melnas pāri ar savādajām, milzīgajām un laipnajām zvaigznēm. Kāda dziļa labvēlība, maigums sāka viesties, strāvot līdz ar vieglo miesas siltumu cauri biezajām ziemas drēbēm. Mēs brīnījāmies par zvaigznēm un apmainījām vienkāršus sirsnīgus teikumus – ko tu dari mājās? Būtu jāsatiekas, jāsatiekas atkal drīz. Mēs jel te esam tik tuvu cits citam… Tad mēs bijām mājās. Kāds sauca pāri no otrpusupes, jo Arnoldam kāds bija atbraucis pakaļ.
Kādreiz satiekoties, mēs pieminējām tās nakts zvaigznes.
Pēc tam mēs tiešām satikāmies biežāk. Arnolds nāca uz mūsmājām, un mēs parunājāmies, vai viņš nāca man līdz, kur man patreiz bija ejams. Ja es gribēju iet zīmēt, viņš nāca līdz un lasīja kādu grāmatu. Dažreiz es gāju arī uz viņa māju. Es zīmēju tur bērzu birzi, bērzus, kas bija tuvu, pavisam tuvu viņu mājai uz dienvidvakaru pusi. Tieši tad šo birzi stipri izcirta. Man bija tās ļoti žēl. Man vienmēr bija ļoti žēl, ja kaut kur izcirta kokus vai paņēma prom lielus akmeņus. Tur pie Arnolda es tad zīmēju sakrauto bērzu malkas grēdu atlikušo sīko bērzu vidū un smilgās. Birze jau nav pavisam izcirsta, to neizcirta pavisam – mani mierināja. Kas man bija tur daļas teikt kādu vārdu, kādu savu nepamatotu vēlēšanos, bet šai Miķelsonu mājai un šai birzei bija kāds man dārgs, senlaicīgi, maigi pulsējošs mājīgums, saulains poētisks iezīmējums un kaut kas senlaicīgs. Jau toreiz mani dziļi skāra dzīves zūdamība un pievilka lietas, uz kurām gulēja vēsture, ģimenes vēsture. Mans tēvs bija jau miris, agri varmācīgi aizrauts nāvē, prom neatgriežami no mums, no mūsu mājas, no mūsu laukiem, mežiem, upes, kaimiņu apkārtnes, kas viss bija pilns viņa dzīves, par ko man bija vairāk tikai nojauta kā tiešas atmiņas, un tās ar katru dienu kļuva izdzēstas vairāk, un nekas vairs neatklāja, nestāstīja par visu to viņa dzīvoto, man nezināmo, kas tomēr bija manas dzīves saknes. Agrā bērnībā dzirdētie viņa stāsti par medībām, par draugiem, par radiem, notikumiem bija tikai sīki meti manas esmes vēsturē. Kā es augu savā dzīvē uz priekšu, izplešoties, sazarojot manam garam, meklējot, atrodot vērtības, sataustot, sazīmējot lietu un notikumu svarīgumu vai nesvarīgumu, prieku vai sāpīgumu savai dzīvei – tā es būtu to varējusi papildināt ar tēva dzīves krājumu, ja viņš būtu vēl te un dalītu to ar mani. Tā man tas neapzinīgi šķita, lai ar īstenībā tas būtu varējis būt arī citādi, radīt konfliktus, iespaidot manus ceļus manis negribētā veidā. Tagad es biju atgriezta no tā un tikai pussapņotas, nenoteiktas atmiņas, izjūtas, tieksmes mani saistīja ar vietām, par kurām bija runājis vai kādā citādā veidā bija saistītas ar tēvu. Arnolda tēva balss un seja man atgādināja manu tēvu. Es zināju, ka daudz saites kādreiz bijušas ar šo māju, ģimeni, mana tēva māte nesusi to pašu Miķelsona vārdu, nākusi no tās dzimtas un no tās puses. Es nekad par to nedomāju, neprātoju, nejautāju. Varbūt kādreiz valodās ar Arnolda tēvu. Bet tās ir lietas, par kurām neko daudz nevar izjautāt. Tikai kāda sērīgi maiga, laimīga izjūta mani arvien vadīja, ejot pa balto lielceļu uz Miķelsoniem vai paceļot acis uz Miķelsonu birzi no mūsu upes un arī satiekot Arnoldu, arī tēva māsu Annu, kura pavisam kā cita persona man rādījās atmiņās par viņu senākās dienās. Vispār, manas tālākās, visagrākās bērnības atmiņas dažuviet bija tik cieši saistītas ar mana tēva klātbūtni, ka es gandrīz neatšķīru, kas ir manas atmiņas, mans pieredzētais, kas viņa vārdi, viņa stāstījums. Un Miķelsonu mājai, birzei un cilvēkiem, tāpat kā vēl daudzām citām vietām apkārtnē, šarmu deva un tās iekrāsoja mistiski pievilcīgā gaismā manas pašas agrās bērnības atmiņas un to pirmais, pat jau aizmirstais skatījums.
Liekas, manas bērnības un jaunības smalkākais, aizkustinošākais skaistums arvien, arvien, kā kādā plaukstā turēts, ir bijis pavērsts pret dienvidiem, un dienu saule ir spīdējusi vissiltāk, brīnumaināk, kad tās stari ir lauzušies caur kādu senatnes plīvuri. Tas nav ne romantiski, ne mistiski, tā ir tikai mana īpašība, mīlēt dzīves dienas tik ļoti, ka tās nekad nav atļautas pazušanai. Stāsti, notikumi, dziesmas, pasakas, svētki toreiz nezuda, bet vijās kā toņi un apakštoņi jaunām norisēm.
Tādēļ lielceļš uz Miķelsoniem man bija bagāts, pievilcīgs, aplaimojošs. To ejot, bija brīži, kad šķita, kaut kas pavērsies un būs ieraugāma vēl kad cita bijusī un tālāk esošā pasaule, ne tik vien, kā tas ir patreiz, bet vairāk, kaut kas vairāk spīdēja lielceļa baltumā, birzēs, ceļmalas ziedos. Tas spīdēja arī mazās ceļmalas bodītes sarkanajā jumtā un sienu baltumā – senatnē. Un tomēr tas palika noslēgts un neatvērās. Mazā bodīte bija neliela māja ceļmalā, iesānus pretī Miķelsonu sētai otrpusceļam, ar mazu veikaliņu un dzīvojamām telpām turklāt, kas bija laikam arvien izīrēta kādai personai, neatkarīgi no Miķelsonu ģimenes. Celta laikam tai pat laikā, kad bija izveidots mazais deju laukums. Cik man bija zināms, šo mazo veikaliņu kādreiz bija vadījusi kāda jauna, skaista sieviete, un romantisku sarežģījumu dēļ ar to bija nošauts Arnolda tēva brālis. To es dzirdēju kā bērns. Vēlāk kādreiz dzirdēju arī citus izsakām apslēptas šausmas, iedomājoties, ka lielākā Miķelsonu mājas istaba, dzīvojamā un viesistaba ir telpa, kurā noticis briesmīgais, asiņainais gadījums. Man nekad ne īsāko mirkli tas netika nācis prātā. Man tomēr vēl ilgi baltais veikaliņš ar sarkano jumtu atgādināja kādas jaunas sievietes eksistenci, kādu daiļu sievieti, ko es nekad netiku redzējusi. Man bija gan priekšstats par Arnolda tēva brāli, kas bija radies no šī notikuma apspriešanas mūsu mājās, kad es biju sīks bērns, bet šis tēls, ko es skatīju gara acīm, nesaistījās ar sievieti, kas bija dzīvojusi baltajā veikaliņā. Vai viņa vārds bija Pēteris – varbūt. Viņš bijis dūšīgs sārtģīmis, bohēmietis, kas mīlējis dziesmas, jautrību, iedzeršanu un svētkus. “Dzīvo vienu dienu vai divas, bet zaļi!” – esot bijis viņa lozungs. Viņa raksturojums neticamā kārtā bija pretējs Arnolda tēvam. Trešais brālis Aleksandrs arī bija miris jau, kad es sāku klausīties un dzirdēt lielo valodas. Kas viņu ātri nāvē aizrāvis, to es nezināju. Viņa sēta ļoti bagāta, labu zemi, lielu māju, bija tā paša lielceļa malā, turpat aiz tuvākās birzes, pretī mūsu zemei un mūsu upes līkumam, kur šis upes krasts bija stāvs un grezns ar birzi, arī eglēm un kādu strautu, kas ietecēja tur lielajā upē. Birze un egles pilnīgi nosedza viņu saimniecības ēkas skatam no mūsu mājām. Caur birzi šaipus strauta uz lielceļu veda klusa, skaista taka. Pa to mēs gājām uz Miķelsonu zaļumsvētkiem sen atpakaļ, tad vēl, kad es brēcu un raudāju, kad man slīdēja kurpītēs autās kājas uz takas, kas veda kādā vietā tuvu kraujai un man šķita bīstami slīpa, un tēvs mani pacēla augstu savās rokās ārā no šīm briesmām. Pa šo taku arī vēlāk visu laiku mēs gājām caur birzi uz lielceļu, ja kādam bija ejams uz Arnolda māju vai tālāk. Tomēr – ja tālāk, tad reti kad gāja kājām, bet brauca lielo līkumu apkārt lejup uz pārceltuvi.
Lielo Dzīšļu mājas, mirušā brāļa Aleksandra mājas, bija ļoti klusas. Ar klusumu, ko nepierakstīja tikai atraitnes godīgai dzīvošanai, bet arī viņas lepnībai un skopumam. Cik Arnolda mājas, mazie Dzīšļi, bija pilni rotaļīga prieka un saulainības, tik šīs lielo Dzīšļu mājas bija drūmas un nepiemīlīgas. Zili baltajā lielajā dzīvojamā mājā mirdzēja logi uz lielceļu, bet tur rēja nikni suņi, un nekad neviens neiznāca ar sveicienu. Mēs izvairījāmies un gājām klusi vai ar līkumu tur garām. Bet tur auga meitene, Arnolda tuvākā māsīca. Tikai, kad viņa bija jau gandrīz divdesmitgadīga, viņu sāka redzēt šur tur ārpus mājas, tā bija glīta, mazliet smaga un pārāk klusa meita. Arnolds viņu droši vien pazina labāk, viņi, kā mēdza teikt, šad tad sagājās. Nekad tas nenotika ar mums. Varbūt ģimenēm bija bijis kāds naids. Vai arī tie, kas bija bijuši īstie radi un kas bija dalījuši jaunības dienas, tas ir – mans tēvs, Arnolda brālis, Aleksandrs un arī Pēteris – visi bija jau prom aizsaulē. Bija zināms, ka Aleksandra atraitne saprātīgi vada bagāto māju, ka tur izkuļ un krāj prātīgi. Mēs dzīvojām savādāk.
[Note in margin: Vajag piezīmēt kaut kur [..] raksturu spēcīgumu]
Dzīvojām – ka tik var galus savilkt kopā, skrējām pa skolām, pa zaļumsvētkiem, pat ārzemēm. Mana māsa tomēr noturējās prātīgākās robežās – beidza lauksaimniecības skolu, apprecējās, bija lielas un gaišas mājas saimniece. Es zīmēju, gāju akadēmijā, konservatorijā, spēlēju, nevarēju rimties. Bet tas ievilkās vēlāk. Sākumā mēs visi bijām kopā.
Savas jaunības gadus Arnolds vairāk vai mazāk pavadīja uz laukiem, tas ir Dzīšļos, tēva mājā. Izņemot kara dienesta gadus, kur viņš kādu laiku ilgāk, tā sauktā virsdienestā. Arī agrā bērnībā un vēlāk skolas gados Arnolds bieži bija mājās, tas ir – pa skolas brīvlaikiem un vasarā. Skološanos viņš pameta samērā agri – nolēma palikt mājās, palīdzēt tēvam, mācīties, darīt zemkopja darbu. Tomēr viņu tramdīja kāds nemiers, par kuru varbūt viņam pašam nebija skaidra jēdziena, kā un kāpēc, vēl mazāk citiem. Dažreiz šur tur nācās dzirdēt, ka Arnolds grib visu ņemt viegli. Varbūt tā bija. Varbūt arī viņā bija kāda nopietnība, ne vieglums, kas lika visu uzskatīt skeptiski, un viņš nevarēja nekam pielikt aklo, nejautātāju piespiešanos, kas parasti ir visu sekmju pamats. Kāda jēga bija strādāt no rīta līdz vakaram vaiga sviedros tēva tīrumos, kalpot lopiem, ēkām, laukam? Turpat vistuvos kaimiņos, viņa zemes robežās, bija bagātās Otru Dzīšļu mājas, kur taupīja un krāja, ar nodaļu deva kalpiem maizi, ar nodaļu sev brīvu brītiņu, par prieku gandrīz nerunājot. Viņa mazā māsīca tur sēdēja atsperu droškā, kad kādreiz brauca uz kapu svētkiem, nopietnu, apaļu, bālu sejiņu, noglabāta kā princese no saules un upes viļņiem, no smiekliem, no garāmgājēju acīm. Kāda jēga bija mēslot un mēslot laukus, labot un labot ēkas, celt un celt, vairot un vairot lopus, neuzticēt vairs viņu kopšanu nevienam, visu redzēt, visur pielikt rokas, visu saskaitīt, slēgt, vākt, sargāt? Ja gribēja būt zemnieks, saimnieks, ja gribēja dzīvot no zemes, uz zemes – tā nedrīkstēja jautāt.
Kādu laiku Arnoldam bija jauka deju kapela. Arnolds diezgan agri bija sācis mācīties vijoles spēli. Dažreiz viņš, nākot uz mūsmājām, paņēma vijoli līdz. Mēs šad tad spēlējām. Man pat likās – tik jāturpina, tik jāstrādā… Kad pēkšņi viņš beidzis, nobeidzis kaut ko spēlēt, nolika vijoli un savā smalkā jokdara tonī teica, “Man nav telēna…” es nesapratu, ko viņš saka. Viņa balss ar visu joku skanēja mazliet ātri, asi, satraukti. Varbūt es tiešām nebiju visai apķērīga, jo es teicu lai viņš nerunā muļķības, smējos arī par telēnu un viņš teica – “tā jau viņi te saka…” Bet es tomēr varbūt tai brīdī domāju vairāk pati par sevi kā par viņu. Man nekad nebija nācis prātā īsti dziļi pētīt un par to runāt, vai man bija talants vai nebija. Es mīlēju spēlēt. Es lauzos tālāk, cik un kā vien varēju. Man nebija arī nekādu nākotnes plānu šai virzienā. Tad es jau biju sākusi iet mākslas akadēmijā. Izvēlējusies to tādēļ, ka rudenī pēc ģimnāzijas beigšanas es pēkšņi redzēju, ka mūzikā likt eksāmenu uz konservatoriju es nevarēju, nebiju sagatavota, biju domājusi par augstskolu un pēkšņi jutu – ka studēt es nevēlos. Kas šķita tuvāks no sasniedzamā, bija akadēmija, spiesties caur lielo iestāšanās konkursu man tur nebija bailes. Tomēr – cik mana rīcība bija apsvērta un izdomāta? Pareizāk bij spriest un vērtēt, kā Arnolds to darīja, ne akli iet, strādāt, cīnīties, plēsties… Tikai bez tā, bez gandrīz aklas aktivitātes, bija tikai sēdēšana uz vietas. Un to es nevēlējos. Varbūt man tanī pēcpusdienā, vakars tas jau bija, ar bālspožo viesību lampu iedegtu un svecēm tuvāk pie notīm, varbūt man vajadzēja apliecināt karstāk, ka Arnoldam bija, varēja būt tas telēns… Mēs smējāmies un ēdām vakariņas. Man patika Arnolda humors.
Ir oktobra vidus. Dienas saulainas, tikai migla stāv līdz pusdienai un arī vēsums, salnas pat zem miglas ledojas zālē. Koki kļūst arvien kailāki, bet šogad krāsas neiedegas. Tās slavenās lapkrišņa krāsas te. Bet – rūsganas, pelēkzaļas, melnbrūni zaļas. Šorīt izejot uz ceļa, vēl pusdienas laikā aukstums pieķeras rokā, pirksti jāsaliek jāieslēpj delnās, bet no piesaules, kur zem lielajiem alkšņiem ir klājiens brūnu lapu, uzdveš smarža, tik salda kā no maizes krāsns. Trūdu elpa, trūdu smarža, mēs mēdzām teikt. (Jaunu trūdu elpa tik salda?)
Dogwooda krūms ceļa malā nesen bija uzziedējis otrreiz, kā tie mēdzot darīt, un savādie, apdriskātie, kā apvītušie, kā neuzplaukušie viņa vēlie ziedi, savīkstjušies kopā ar viņa sarkani ieliesmodamies sēklu čemuriem, atgādināja to veco dāmu sejas, kas zvērīgi iekrāso vaigus un uzliek komplicētas cepures. (“Do not go gentle in that night…)
Pret Arnoldu manas jūtas no agras bērnības veidojās netraucēti no ārējiem iespaidiem. Kādas tās bija? … O, simpatizējošas, labvēlīgas. Un – vēl daudz vairāk. Tās nedodas rokā, nav viegli formulējamas. Tās sākās dzīvē ļoti agri. Un tomēr, man gribētos apgalvot, tās nav tikai lielas dabas likums vien. Tās ir – tās nav – tikai šī likuma rezultāts. Tikpat agri, kā tās sākās, tās ir vadītas iespēju robežās no neizprotama izlases likuma, kura pamatā varbūt tomēr ir kāda personības esence, lai arī arvien un visstiprākos pievilkšanas gadījienos, tās nav sadalāmas atbildēs – tāpēc ka tevī ir tās un tās un tās, ne – tās paliek apslēptas, šīs atbildes jautājienam – kādēļ tu?
Mums kaimiņos, tās pašas mūsu upes tai pašā otrā krastā, tikai uz pretējo pusi, tas ir, lejup pa upes tecējumu un divreiz tālāk kā Arnolda māja, atradās manu vecāku draugu ģimenes māja – bagātie Jaunzemi. (Tā tas laikam bija, ka otrpusupes pagastā šīs mūsu upes krastā bija daudz bagātu saimnieku.) Jaunzemiem bija puika, gadu vecāks kā es. Šai mājā mēs ciemojāmies varbūt vairāk kā Arnolda mājā un es tur varbūt vairākkārt biju vēl agrākos savas dzīvības gados, kā es satiku Arnoldu. Es varēju būt apmēram trešā gadā, kad Jaunzemu lielajā zālē mēs ar Jāni šūpojāmies abi uz viena raiba koka spēļu zirga un skatījāmies lielajā spogulī augšup pie sienas, kas ieslīpi tur karājās milzīgā, iegarenā zelta rāmī. Šis logats bija ļoti plats, ar izgriezumiem un locījumiem, sevišķi uzsvērtiem ieapaļos stūros. Mūsu vecāki savukārt sēdēja mīkstos, olvu krāsā polsterētos krēslos ar tikpat platiem koka izgriezumiem atzveltnēs kā spoguļa logatā, tikai ne zelta, bet spīdīgi brūnā krāsā – un skatījās mūsos. Uzlielīja, uzmudināja, smējās, uzlielīja un visādi centās atbalstīt mūsu sadarbību. Bet pret Jāni man nebija nekādu draudzības jūtu vai vēlēšanās šūpoties ar viņu kopā uz zirga, kas vecākiem tik ļoti patika. Varbūt tas bija rotaļlietas iespaids. Tas nu tā ir, ka rotaļlietu, šai gadījienā raibo koka zirgu, katrs bērns grib kaut uz brīdi just kā piederīgu sev vienam. Un arī to es vēlējos –tikai tik daudz, lai apskatītu sevi spogulī uz šī zirga, citādi man šī rotaļlieta nelikās nezin cik iekārojama – milzīgi liela un kaut kā neinteresanta, pat neglīta – ko ar to varēja iesākt, kad biji pašūpojies un paskatījies uz sevi spogulī? Tad jau jaukākas bija kafijas dzirnaviņas, kuras Jaunzemu krustmāte paņēma uz sava gaišā, kruzuļainā priekšauta savā lielajā, platajā klēpī un mala kafiju. Un drīkstēšanā pamalt šīs dzirnaviņas mums atkal vajadzēja dalīties ar Jāni.
Nē, man neko nepatika dalīt ar Jāni un laikam viņam arī ne. Iznāca tikai plosīšanās. Varbūt mēs bijām par jauniem šīm zināmām simpātijas jūtām, bet varbūt un drīzāk tas bija tā, ka mūsu personības nepievilka viena otru. Un citreiz, kad visa Jaunzemu ģimene mūs, mājās ejot, pavadīja tālu gabalu, ejot pa balto lielceļu, kas pie viņiem tur ved pavisam upes krastā, es biju vairāk ieinteresēta būt viņa mazās māsas, ne viņa kompānija, lai arī viņa bija maza tiepša un vienmēr centās noplūkt pirmā to puķi, pēc kuras es jau izstiepu roku. Varbūt tam vajadzēja pagriezties citādi, kad mazliet vēlāk vasarā viņi apciemoja mūs. Mani māte greznoja ar gaišu priekšautiņu, kas apņēma mani visapkārt kā maza svītraina kleitiņa ar “krūzēm” visapkārt gar lejas malu un maziem “spārniņiem” uz pleciem. Lai arī cik skaists ir priekšauts, tas tomēr nav īsti svētdienas apģērbs un tas nepatīkami nosedz jauno kleitu, bet tas tika ierunāts kā nepieciešams un piederīgs, kamēr es Jānim izrādīšu dārzu un puķes un visu, kas man sētā bija redzams. Šais pošanās un sagatavošanās runās man mazā Jāņa apciemojums, svarīgums un jaukums kļuva saprotams, un savā priekšautā sagaidīju ciemiņus, pilna notikuma lieluma. Es vedu Jāni visapkārt pa pagalmu un dārzu. Viņa mazā māsa bija līdz un mūsu dārza skatīšana izvērtās par skriešanu un slēpšanu, un bēgšanu no mazās māsas. Tad mēs visi bijām dārza tālākā stūrī, noskrējušies, noklaigājušies, un mums visiem pēkšņi vajadzēja “mazo darīšanu”. Tā nu vasarā nebija nekāda problēma zaļā laukā. Tad tur man atklājās, ka Jāņa izdarības un lietas šai notikumā bija pavisam neticami citādas. Tas bija, jā – tas bija varbūt interesanti, bet nepareizi līdz apvainojumam, tāda nepareiza lieta, ka gandrīz bija jāizsaucas – kas tev noticis? Bet nebija tam laika, bez tam Jānis rīkojās pavisam pašapzinīgi, it kā viņam nekādas vainas nebūtu… Mēs skrējām visi atkal. Bet es griezos uz mājas pusi. Jānis manās acīs bija zaudējis. Un Freidam būtu jāpiekāpjas no sava apgalvojuma, ka sievietes no agrām bērnu dienām apskauž vīrieti viņa fiziskās priekšrocības dēļ, tas ir – ka viņam, vīrietim, ir kaut kas vairāk. Tādu skaudību varbūt var ieaudzināt, iestāstīt; satiekot faktu nesagatavota, kā es biju, es jutu nožēlu, ko pat grūt bija vērst līdzjūtībā. Kad es iedrāzos mājā, man pretī gadījās mūsu kalpone un kaut kā skaļi man uzsauca ar savādu smieklu: “Kur tad tu esi atstājusi savu kavalieri?” Tas bija pēkšņi par daudz, un es sāku pilnā balsī raudāt un kliedzu viņai pretī, ka tas nav mans kavalieris un nezināju, ko tāds vārds nozīmē, un nevarēju šo pirmoreiz dzirdēto vārdu izrunāt, un tas un Jānis, uz ko viņa zīmēja, man šķita nejauks un nepareizs līdz histērijai. Es noslēpos kāpņu telpā uz bēniņiem.
Ak, vientuļnieka draugs ir ceļš. Kā gaisma tas iespīd sejā, to sakot, kā solījums, mierinājums, kā svētki ved uz prieku, nogurumu mieram dveš pretī, no saviem asiem akmeņiem pārnākot. Ceļš vientuļa īstās mājas. Es saprotu labāk tagad šos labiniekus, pagasta nabagus, plānprātiņus, vientiesīšus, kas, runādami paši ar sevi, gāja gar maliņu baltam lielceļam – visa pasaule viņu, kurā nekas tiem nepieder.
Kā drauga seja spīd pretī man ceļš izejot, ņem manus soļus. Man trūkst te, kur iet. Ceļš ir tāds patukšs, un it kā neuzdrīkstas solī to iet, kad nav īsta iemesla iešanai. Viena no mūžvecām labākām iešanām ir – iešana uz pastu. Te man nav, kur iet uz pastu, pāris simts soļu līdz pasta kastītei. Visur citur aizved mašīnā. Bet man nav savas mašīnas. Es ilgojos pēc publiskiem transporta līdzekļiem – autobusiem, vilcieniem. Tie man šai zemē trūkst.
Kāda lieliska skaņa ir zvirgzdiem, kas iečirkstas zem soļiem, ceļu uzsākot, vai asfaltam, kas iešvīkstas zem mašīnas riteņiem, vai kādai ūdens masai, dziļumam, kas paņem kuģi no krasta neatsaucami, (Aloha, Aloha) vai aizgrābjošs ūdens, etc. [?] Kāds reibinātājs spēks riteņa pēdējam apgriezienam uz zemes, lidmašīnai to atstājot. Vai iets nav diezgan, vairāk kā divreiz apkārt zemes lodei? Šī jau trešā reize vairāk kā pusceļā. Pat iziešanai līdz pasta kastītei pāris simts soļus vai pēc piena, vai pēc pudeles vīna, ko iztukšot kopā ar draugu, noskatoties, noklausoties ziņas un laika ziņas televīzijā. Pieskaršanās ceļam – pieskaršanās mūžīgai meklēšanai, pretī iešanai. Kam pretī iešanai? Dažreiz šķiet – tā varbūt vēl sanāks atgriezties zaudētās mājās, mājās, kuras izpostīja pasaules politika un laiks. Laiks izposta tās tā kā tā. Lottes kundzei lejā aiz lielā ceļa, pirms lielās upes, mazajā mājā ir tikai antīkas lietas, lietas, kas visas kļūs antīkas, un galda stūris klāts vienai personai. Laiks ir paņēmis visu citu. Laiks paņem visu arī bez kariem un politikas, tikai neredzamāk, atstāj dažam aizsietas acis pret saviem darbiem. Ceļš ved prom, ceļš kādu brīdi ved prom arī no laika. Nav nozīmes runāt augstā stilā. Es mīlu vienkārši un sirsnīgi ceļu un ceļa malas, kas sitas pret manu seju, ar vēju, ar smaržām, smakām, krāsām, salšanu un svīšanu. Ceļa malas ar zvirgzdiem un zāles kušķiem, un asfalta malu, kas atstājama mašīnām, dažreiz te tik milzīgām kā dinozauriem, kas iet garām tikpat sveši kā dinozauri no bijušā vai nākošā laika.
Mūsu astoņpadsmitos gados Arnolds kādu laiku bieži atnāca uz mūsmājām, to jau es minēju. Parasti tas bija uz īsāku brīdi, vasarā uz ilgāku dienas cēlienu vai visu vakaru rudeņos. Viņš atnāca kādreiz līdzi līdz Aronai, un mēs meklējām vietu, kur es varētu zīmēt nepieciešamās skices akadēmijai. Es zīmēju, Arnolds lasīja grāmatu. Bet klusām, viņš netika lasījis skaļi, tas būtu par daudz komplicēti, man bija jādara mans darbs. Reiz Aronas malā es izmeklēju vietu zīmēšanai tieši upes vidū! Tas nebija ne iedomas, ne kāda ēverģēlība no manas puses. Es gribēju zīmēt ūdeni, kokus, siekstas, krastu zāli, jā, ūdeni, kā tas plūst tieši pretī, kā tas plūst tā, ka to jūt plūstam pāri, pretī, virsū, cauri utt. Mēs uzlēcām uz mazas smilšu saliņas upes vidū. Arona nav liela upe, tā lokās līču loču pa pļavām, pa krūmiem, birzēm, zem tiltiem, gar tīrumiem, pār zvirgzdiem, oļiem, akmeņiem, izplezdamās vietām plata un sekla tikai kā mirdzošs tīkls, saraudamās šaura un tumša zem stiebriem un zālēm, un siekstām kādā līkumā.
Es uzlēcu pirmā uz smilšu saliņas. Novērtēju ūdens un krastu kompozīciju.
“Jā, te es gribu zīmēt,” es teicu.
“Un kā tu tiksi atpakaļ?” Arnolds sauca no krasta. Mans lēciens tiešām bija bijis ļoti impulsīvs. Tāds ātrs, bez apdoma, lai notiek kas notikdams. Tā izlec vai izdara kaut ko, kad ir divatā. Lai cik brālīgi un māsīgi mēs bijām, lai cik mierīgi un bērnīgi mēs izlikāmies un izturējāmies, un pat jutāmies, kaut kas bija, palika iekšā mums apvaldīts un, lai mazinātu tā bīstamību, izdevās šad tad pēkšņi izlekt kādu lēcienu, tādu straujāku, atraisot mazliet saslēgas spēku.
Nākošā brīdī Arnolds uzlēca uz saliņas, tā ka tā gandrīz vai pazuda, mūsu smiltīs iesistās pēdas pildījās ar ūdeni.
“Mēs jau nogrimsim te, tev vajadzēja palikt krastā…”
“Un kas tad tevi nestu malā?” Nieki, nekāda iznešana te nevarēja līdzēt. Izskatījās, ka mēs no saliņas varēsim nokļūt tikai uz otru upes krastu, ja neiegrimsim dūņās, un tad mums vajadzēs iet atpakaļ kādu kilometru līkumā līdz dzirnavām un iet pāri dambim. Vai mēs varējām uz otru pusi, kur Arona ietek lielajā upē, un iet tālāk līdz pārceltuvei, iet pa lielceļu jauko ceļa gabalu gar Grīvniekiem, gar Augstkalniem, tur Arnolds varētu turpināt ceļu uz savām mājām, es noietu lejā pie upes pasaukt pēc laivas… Mēs smiedamies aplēsām šīs iespējas, un tās likās pievilcīgas diezgan. Bet saliņa bija tik niecīga, ka mums gandrīz nebija kur apsēsties, lai nemirktu ūdenī. Labi, ka tur bija kāda smiltīs iesēdusies sieksta. Mēs attupāmies uz tās, un es mēģināju zīmēt, Arnolds lasīt savu grāmatu. Bija ļoti jāpiespiežas, lai to darītu.
Zīmēšanai ir vajadzīgs miers, koncentrēšanās pat astoņpadsmitgadīgam, bet te bikstīja nemiers uzsākt izmēģināt no saliņas nokļūšanas veidu. Sēdēšana uz siekstas arī bija šķība, greiza un tik šaura, ka ne pakustēties sāņš, lai nespertu kāju ūdenī, irdenās smiltīs, kas grima un pildījās ar ūdeni.
Es tomēr sāku savu skici. Pacietīgi, ar piespiešanos un saņemšanos. Un, kad kaut kas uz papīra sāka rasties un veidoties un atlika labākais – zīmēt ūdeni, sāka smidzināt smalks rudens lietus. Taisni tad man negribējās beigt un es turpināju – skrāpēju, zīmēju, steidzos, ka to varbūt vajaga darīt, lai iznāktu labi. Tas nebija nekāds lietus, bet papīrs tomēr kļuva mitrs. Es noskaitos. Bet tas nelīdzēja. Zīmuļa vilcieni uz papīra sāka iznākt nevienādi, vietām neskaidri, vietām par daudz melni. Bet tādās reizēs ir tik grūt mest mieru, padoties. Es vēl turpināju brīdi, nejauši paskatījos uz Arnoldu. Viņš nelasīja. Viņš skatījās manī, sastingtu baltu seju.
“Tu salsti?”
“Es nesalstu!”
Arnolds pārsedza man pleciem savus svārkus, lai es mazliet varētu paglābt papīru no mitruma. Viņam džemperis un krekls zem tā.
“Tu salsti.”
“Es nesalstu.”
“Tu salsti,” es teicu vēlreiz un “es nesalstu,” viņš teica vēlreiz un izklausījās ļoti dusmīgs. Es pagriezos pret savu zīmējumu, bet domāju par Arnolda seju. Jā, vai nu viņš salst, vai… vai tas bija viņa sejā kaut kas, kas man nebūt nebija nepatīkams, bet no kā – man bija bailes. Es mēģināju kādu līniju vēl vilkt vai izlikos, ka es to daru.
Mazliet sarāvušies, mēs steidzāmies mājās, jo rudens diena ar smidzīgo lietus vēsumu gāja vakarā. Mēs bijām mazliet slapji, likās tik nepatīkami, kā mitrums saplacēja matus un šķipsnām lipināja tos pie pieres, gar ausīm, sejā, mēs jutāmies mazu mazuliet neveikli, it kā varbūt pārpratuši viens otru, kā nobijušies, mums mazliet gribējās visu vēl turpināt, bet vārdos to nevarēja izrunāt, un mēs – pielikām soli. Arnoldu es nekad netiku redzējusi saīgušu ilgāk kā uz acumirkli, ja viņam kas kaitēja vai nepatika, vai viņš domāja ko citādi, bija sašutis – viņš parasti izteica ātri, īsi, atklāti. Mums abiem bija līdz daudz vecas, labas audzināšanas, varbūt par daudz. Mēs bijām paklausīgi. Kam? Kādiem likumiem, kas vienmēr visur tuvu bija klāt un apkārt. Un – mēs bijām uzticīgi ikdienai kā visi ļoti jauni. Ja kas palika it kā nenoskaidrots, vienmēr bija – cita reize, vēlāk, citreiz, nākošreiz.
Es izdzēšu nakts ugunis, lai saņemtu rudens rītu. Maiga migla tinas rūsganos zaros, kur slēpjas vēl tumšs, tumšs zaļums. Miers ritinājās līdz ar lapu no zara. Rīta atnākšana arvien ir skaista. Bet rudens rīts nāk tik lēni, nevar vien atnākt, krūtis atveras kā rieksta čaula, kā kastaņa auglis, un gars nepacietīgs izplūst starp zariem miglā kā upe, uzņemot sevī visas krāsainās lapas. Rasas pērles ir krūma graciozā zarā ar sīkām lapiņām aiz loga. Ceriņkrūma ziedi brūni sakaltuši, atkal mēs nenolauzām visus ziedošos zarus, lai nākamgad būtu jauni dzinumi. Atkal bija tik daudz ziedu, ka tos nevar nolauzt, atkal arī bija jānoskatās, jāizbauda viss viņu ziedēšanas, plaukšanas, vīšanas, smaržošanas laiks.
Pirmais rudens rīts, ko es sagaidīju austam, bija sen sen bērnībā. Tēvs man bija uzdāvinājis Jaunsudrabiņa „Balto grāmatu”, patiesi baltu ar zīmējumiem, ar Mūsmājām uz vāka, un man to nebija bijis atļauts izšķirstīt dāvināšanas vakarā. Bija jāiet gulēt. Otrā rītā es biju piecēlusies tumsiņā, sēdēju viena pie galda un ar grāmatu rokās gaidīju gaismu uzaustam. Lielie ļaudis bija ārā, staigāja pa kūtīm un staļļiem, klētīm un šķūņiem ar lukturiem, kas beidzot dzisa, un istabā palsi, vēsi, maigi, lēni nāca gaisma. Laimīga, lēna, maiga gaisma. Rudens gaisma.
Rīts aust te. Varbūt mēs brauksim šodien uz lašu audzētavu – uz upi, izraktu kanālu, izlīkumotu trīs kilometri starp kokiem, kas būs krāsaini tagad, un krāsaini, sarkani laši tur nāks uz savu lašu kāzu dienu. Un savu bēru dienu, jo viņi tad mirst turpat un atstāj cilvēkiem mazuļus. Bet tas nav cilvēku izdomājums, šo sarkano lašu nāve viņu kāzu dienā – tas ir šo lašu dabas likums. Miglā mazliet līst. Varbūt mēs nebrauksim. Man ir mazliet baigi braukt uz šo vietu. Esmu to redzējusi vasarā, kad tur kanālu ūdeņi bij tukši un dzidri.
Līst visu dienu, bet mēs aizbraucām uz lašu vietu. Tad arī ap pusdienas laiku lietus mazliet apstāja. Savāda sajūta – nezini īsti, vai esi bijis kāzās, vai bērēs, jo kaut kā nav pierasts to pieņemt, ka šie godi ir abi reizē. Skaitļos par šo vietu – tur ir apmēram 2 kilometri garš (ļoti glīti izlīkumots, lai to ievietotu skaistā laukumā, ielejā), mākslīgi radīts kanāls, pēdu līdz divas dziļš, plūst pār akmeņainu gultni un tanī kā uz delnas var noskatīties lašu lielo, mistisko brīdi. Laši no jūras (caur 2 upēm) savā ceturtā dzīvības gadā ienāk kanālos, 36 tūkstoši lašu ienāk oktobrī. Maijā izceļo 33 miljoni lašu mazuļu. Vecie mirst turpat kanālos pēc dažām dienām vai pāris nedēļām, cik nu kurais ir fiziski stiprs bijis, kā uzaudzis, kā izturējis tālos ceļus, kā beidzot cīņu augšup pa upēm (kā no jūras ārā, tā bez ēšanas). Laši dažuviet cits pie cita vai apmēram tā, lieli, pāris pēdu gari, mātītes kļūst zaļā krāsā, tēviņi sarkanā, abi okeānā tie sudrabaini. Mātītes pasit akmeņus ar asti, iztaisa kaut cik jūtamu perēkli, izlaiž ikrus, tēvi uziet, pārlej tiem savus pieņus. Tad atliek papeldēt turpat apkārt, līdz mirst – paveļ baltus vēderus augšup kā visas beigtas zivis. Lai kanāli nekļūtu biezi no beigtajām zivīm, tās izlasa lauku mēslošanai vai tamlīdzīgi. Laši daži jau pavisam noskrandējuši, spuras baltas, kauli jau redzami, nolietotas, izjukušas būtnes. Gar kanālu malām, kur tie līkumo par desmit pēdas līkums no līkuma, apstādītas ar pelēkiem alkšņiem, alkšņi izskatās mazliet neparasti – jo no apakšas izdarināti. Tas neparasti tādēļ, ka pelēkais alksnis pierasts redzēt pus kā krūms, puduros, izļodzījies, te tas aug gandrīz kā ābele. Par pelēko alksni es šorīt gribēju runāt, to te bieži, tāpat kā manas bērnības zemē. Tur tas bija visnecilākais koks pēc kārkla, nu, bet kārkls nekad nav koks, tikai krūms, alksnis, pelēkais alksnis tomēr izaug par koku, un turpat kaimiņos aiz skolas (vēlāk aiz divi jaunsaimniekiem un vēl vēlāk aiz viena jaunsaimnieka, jo viens izputēja un otrs ieguva zemi…) bija alkšņu birzes. Pelēkā alkšņa necilais stāvoklis man prātā no mātes izteicieniem – tas tikai pelēkais alksnis, aug visur. Ne izcirst un no grāvjiem iztīrīt, ne tā kā melnalksnis, kas aug tikai labā melnzemē… Jā, melnalksnis izskatās vairāk pēc koka, aug krietni liels un resns, tam ir ļoti zaļas, treknas lapas. Es toreiz bērnībā pieņēmu to – skatīties uz pelēko alksni ar nožēlu. Vēlāk, varbūt tikai daudz vēlāk, jau gandrīz tad, kad tā zeme bija jāatstāj, es iemīlēju pelēko alksni ar viņa sudrabaino pelēcību un maigumu un – augšanu visur… Austrālijā es pēc tā skatījos velti. Te tas ir uz katra soļa, tāpat kā mājās. Šodien, braucot 40 kilometrus, tas maigs un sudrabots, un brūngans spīdēja visur ar maigo zaļumu caur bērzu, kļavu, lazdu un citu zināmu, nezināmu koku rūsu un zeltu, un sarkanumu. Pelēkā alksnī ir kāda sērīga melanholija un arī no bērnišķīgas noras prieks.
36 tūkstoši lašu. Viņu muguras dažreiz slīd, kustas ārā no ūdens, kad viņi tur slīd, metas pāri kādam augstākam akmenim vai sagrūstas viens ar otru, aizdzen viens otru nost no savas ligzdas teritorijas. Skaidrā ūdenī pār akmeņiem kā uz delnas notiek dzīves lielā mistērija – rodas jauna dzīvība un turpat, tai pašā laikā un vietā – izirst, apgulstas vecā. Nāve – it kā tās nemaz nebūtu. Un tomēr ir.
Dabīgi, ka mēs to apzinājām vienkārši, bez ierunām. Un mēs? Es domāju te dažreiz – kur ir Arnolds? Tas Arnolds, par kuru es domāju – noteikti vairs nav nekur. Varbūt viņš, tāpat kā es, kā apskrandis lasis kaut kur vēl peld. Vēl peld. Pelēkie alkšņi met maigas ēnas uz skaidrā ūdens, oļi, akmeņi mirdz pretī tām no upes, kanāla dibena – no dzīves vietas, laša bērnības un nāves vietas. Lielais okeāns tam jau aiz muguras. Mums – tas viss nav tik vienkārši. Bet mūs piespiež, tomēr piespiež to pieņemt.
Līst. Lai līst uz rūsējošām lapām. Lāses rit pa zariem, zaruzariem, kas neliecas, neaiziet līdz ar lapām.
Mūsu apdzīvotajā mājas daļā, tas ir, bez saimes istabām un virtuves, bija mūsu virtuve, trīs istabas un neliels priekšnams pirms āra durvīm, kas ved uz dārzu. Durvis no sētas, pa kurām notika arī visa viesu atnākšana, veda caur virtuvi ēdamistabā, no tās vienas durvis veda guļamistabā, otras dzīvojamā, lielajā istabā, kuru visās mājās tur sauca par – zāli. Mūsu zāle bija uz dienvidpusi uz dārzu un upi tūlīt aiz tā, divi logi uz dienvidiem, viens uz vakariem. Tā bija skaista, diezgan liela istaba. Visu triju istabu kopēja podiņu krāsns bija kurināma no ēdamistabas, guļamistabā un zālē bija tikai augsti iemūrēts podiņu mūris – krāsns, pie kuras aukstā laikā patīkami sniedzās roka. Zālē aukstā laikā pa dienu durvis bieži stāvēja aizvērtas, lai, ienākot no āra, būtu silti pasēdēt pie galda īsu brīdi. Vakarā, kad kurējās krāsns, ja kāds gribēja gulēt zālē, jo tur bija viena gulta, vai, ja atnāca viesi, durvis uz zāli atvēra, un tas bija patīkams brīdis – tur pretī dvesa smaržīgs, vēss miers. Smaržoja āboli vai vasks no skapja augšas vai kāda puķe vāzē, kāds paglābies jāņu kronis pie sienām vai vienkārša, staraina svece no vecajām Veinberga klavierēm. Vai viss tas nepasakāmi kopā. Tad gaiss iesila, soļiem bija patīkami paieties no stūra uz stūri pa izklātām grīdsegām uz dzeltenbrūnās grīdas, kamēr iededzināja lielo lampu gaišzilajā kājā ar balto īrisu ziedu kupolu.
Šī lampa, kāda antīka vērtība tā tagad būtu, skaista, dārga, edvardiāna lieta, ko toreiz neviens sevišķi nemīlēja, gaisma bija ļoti bāla, pie tās, protams, nevarēja lasīt, un to arī neviens nemēģināja, arī spēlējot iededza sveces pie klavierēm, bet arī sarunām kādreiz jau bija prasība pēc kaut kā krāsaināka, bet šai lampai bija ļoti tīra, smalka, gaisīga un viegla gaisma, pie tādas derētu tillā tērptas sievietes, skūpsti uz rokas. Lampa bija pirkta tūlīt pēc tēva un mātes kāzām, tā sakot, ar uzviju kādam notikumam kāzu vakarā. Māte un tēvs bija laulāti mājās. Kad viss bijis gatavs, lai ietu no guļamistabas, kur notikusi saģērbšanās, zālē uz altāri, tēvs ņēmis lampu, ne šo, bet līdzīgu, citu, kas bijusi kāzām pirkta tad, un teicis: “Nu, tad – iesim,” bet, ceļot lampu, tā pēkšņi izslīdējusi no viņa rokas, kritusi uz grīdas un saplīsusi. Labi, ka liesmas ātri nodzēsuši un viesi attapīgi cits caur citu saukuši – tas uz laimi, tas uz laimi. Viņi salaulājušies pie sveču gaismas. Tēvs tūlīt nopircis šo jauno lampu vietā. Man vienmēr, dzirdot šo stāstu, ļoti būtu gribējies redzēt, kāda bijusi pirmā lampa. Līdzīga šai, māte teica. Bet līdzīga – ir tomēr citāda. Vēl greznāka, viņa teica. Jā, šī nebija tik grezna, cik tā bija cēla, smalka graciozai un smalkai svētku svinēšanai. Varbūt jāpaiet mūžam, lai kādu lietu īsti novērtētu. Es jūtu, ka es šo lampu varētu turēt rokās tagad. Nē, tas nebūtu vairs iespējams. Likt to uz balti segta, apaļa galda. Jā, viņa tomēr bija svešiniece tai istabā, ar latvisko balto izvilkuma darbu linautā uz galda, ar lauku puķēm apkārt vai āboliem. Un tomēr… Tur bija dzeju grāmatas, gleznas, sonātas uz klavierēm. Bet tas ir – daudz patiesības. Šai lampai varbūt vajadzēja vairāk galantu melu, koķetērijas, bezdarbīgu žestu? Viņa bija klāt daudz svētkos. Daudz jaukos mazos brīžos. Es viņu iemīlēju ar katru gadu vairāk. Bija labi just, kā viņa iedegās, sāka iesilt un tās elpa, tikpat viegli silta kā tās gaisma, līksmoja, lika just svētkiem ģērbto ķermeņu prieku, dzīvotlaimi.
Arnoldā bija daudz svētku elementa, viņa elegance bija tik dabīga, īsta un tomēr pārsteidzoša. Viņa kustības mierīgas, apģērbs saistīts ar viņa stāvu un stāju bez piepūles. Viņš varēja nest savu labāko iesvētīšanas tērpu, vislabāko piegriezumā, elegantu līdz sīkumam, un tomēr siltums staroja cauri un tā apģērbs bija viņš pats, Arnolds, ne viņa jaunais uzvalks. Un, kad viņš ienāca, no dzirnavām iedams, noputējušā, saplēstā svārciņā ar paīsām piedurknēm, viņš nostājās tikpat taisni kā arvien un runāja tikpat mierīgi kā savā jaunajā uzvalkā.
Man Arnolda tuvums arvien deva kādu mazu svētku izjūtu, kad viss šķiet solījumu pilns, bagāts, labs, bet – es arī jutu kautrību viņa priekšā, pat impulsu bēgt, slēpties, lai neizdarītu ko nepareizi. Tomēr viņa humors, draudzīgums un kaut kāda pieauguša cilvēka redzīga acs un nostāja visās lietās nomierināja un ļāva ļauties tā klātbūtnes labsajūtai. (Tikai reiz es bēgu. Tas ir – es aizraidīju viņu no sevis, gandrīz neapzinādamies, ko daru.) Reti kāds, varbūt neviens, tā nepiepildīja istabu, kas migloja zilās lampas maigajā gaismā, pavēroja šo to, gaidīja, ka es ko paspēlēšu vai ka vakariņu galds būs klāts, vai ka es parādīšu savas citas skices, tad, kad beidzot biju saburzījusi neizdevušos, salijušo zīmējumu no mazās saliņas uz Aronas vidus. Mana simpātija pret viņu, šķiet, izrieta no kāda iekšēja apslēpta avota. Varbūt viņā un manī. Varbūt no mūsu radniecības. Un – nekad tas tā nevarēja turpināties – atskanēja ārā tumsā balss pāri upei, tur sauca, jo Arnoldam bija kāds atbraucis pakaļ. Vajadzēja iet tik un pārcelt laivā Arnoldu pāri upei, un viņš varēja pēc pāris minūtēm būt savās mājās. Pārcelt pāri upei nebija grūt, arī tumsā un rudenī, un pat vējainā laikā ar vienu vai otru laivu, lai arī dažreiz tās abas bija pacauras, bija jāpaņem līdz trauks, ar ko ūdeni izsmelt.
Cik smalkas, izmeklētas un bagātas ir augļu krāsas, rudens krāsas, to es atrodu tikai tagad. Mūžs jānodzīvo, lai dažas mazas, identiskas lietas ieraudzītu. Agrāk ķirbji rudeņos stāvēja uz skapjiem lauku mājās – svītraini, dzelteni ķirbji, kādas patiesi viņos krāsas, ornamenti, toņu bagātība, to es nezināju toreiz, neredzēju. Redzēju dzeltenas svītras. Kāda forma, kā cirkulī izvilkta un maiga, bet caur šo noteikto formu stingra matērija izveidota… (Sajuka visa tā lieta).
Atverot vienkāršu pupas pāksti, atrast var paraugu, kā karalienes rotas varētu gatavot – tumšvioleta, gandrīz melna pupa ar gaišvioletiem raibumiem, plankumiem guļ zaļganā bālzelta, baltā, zīžainā pāksts iekšienē, tā ir kā zīds, kā gliemežnīca. Atverot otru pāksti – tas pats un tomēr pavisam cits, tie paši toņi citās niansēs, trešā pāksts – citās un tā tālāk. Pārgriežot bieti, kādi krāsu apļi no dziļi melnvioletsarkana uz gaišu, pārgriežot otru – tas un pavisam kas cits. Tad rieksti, kastaņi, zīles – bezgalīgas krāsu saujas krīt zemē un pamazām pārvēršas, kļūst vienādi viss melni brūns, iegulstas atpakaļ mierā, apņemt nākamgada sēklas.
Ceļojām mašīnā 300 jūdzes zemes iekšienē un atpakaļ. Četras dienas rudens ainu. Rudens degošās krāsas, mēdz teikt – bērzi zelta un apses, kļavas sarkanas. Jā, tā tas ir, bet tas vien vēl nav ne sākums visai šai slavenai miriādei lapkritņa laikā. Katrs mazais krūmiņš un zāles kušķītis ir ņēmis individuālu uzdrošināšanos šai pārkrāsošanās lietā. Lielākie kostīmu svētki, jebkad redzēti. Arī klintis, smiltis, akmeņi piedalās vispārējā krāsu pēkšņajā muzicēšanā. Ja kur ceļmalās, tuvojoties semidezerta joslai, apses beidz savu spožzelta sauļošanos, mazie seidžbraša krūmiņi kā sīki, smalki trilleri skan tālāk ar visiem iespējamiem un neiespējamiem vai tikai seidžbrašiem iespējamiem pelēkajiem toņiem ar vecrozā, korāļrozā, miesas krāsas virstoņiem pār kaula pelēko, pelējuma zaļo un nekad vēl neredzēti maigo bēšo krāsu. Bēšo? Liekas arī nekādu bēšu nav. Zaļais iekūst dzeltenā, dzeltenais pelēkā, pelēkais baltā, diena vakarā, rudens ziemā, ziemsarmas pumpuru krāsā.
Dažuviet mēs braucām kā pa tumšzilu upi, ceļš, tumšzilai, tērauda un sudrabotai upes straumei līdzskriedams, ir pieņēmis viņas krāsu, met līkumus līdz ar viņu kā dejā.
Ceļš mūs atveda atpakaļ. Mēs salasām nokritušos ābolus un riekstus, noslaukām vēja piedzītās lapas no kāpnēm durvju priekšā un turpinām dzīvot kā parasti. tikai te no loga, no lielā loga (lai paldies mājas cēlējiem par to), apsēžoties kā teātra ložā, es pa stundai noskatos šo dabas rudens uzvedumu. Tagad viss kļūst caurspīdīgs. Tikai viegli lapu plīvuri sedz koku ķermeņus, zaru dzīslas. Pa vasaru bija aizmirsti šie ķermeņi, šie skaidri individuāli zīmētie silueti. Nekad nebiju redzējusi jeb tā redzējusi kā tagad, kā ceriņkrūms šķeltēs ir tik nevijīgi stūrains kā saplīsis stikls, dažuviet gandrīz kā dzelzs restes, režģi, kādus cilvēks liek logos. Tāds tas stāv te lielajam logam pretī, celdams sakaltušo ziedķekaru zīmējumu pret rudens rīta debesīm. Mēs atkal aizmirsām noplūkt visus ziedošos zarus, lai būtu vairāk jaundzimumu, vairāk treknu ziedu nākamgad. Stāvēs atkal visu ziemu šo ziedu atlieku zīmējums vējos, ziemas baltumā, pelēkumā, zilgmēs. Bet lai. Šie vecie ceriņzari dod sīkus, smaržīgus, agrus un veclaicīgus ziedus.
Jā, šī krāsaino plīvuru deja iet uz beigām.
Migla uznāk naktī un stāv līdz otras dienas pusdienlaikam. Rada galvas sāpes. Māju no rītiem nevar vien izvēdināt, viss pilns smagas dvingas. Bet pēcpusdienas nāk ar maigu sauli. Sēdu garu rīta cēlienu pie sava loga un gaidu bērzu pudura galotnes atbrīvojamies no baltās, necaurredzamās masas, kas veļas un veļas. Tikai tagad rudenī ieraugu šos bērzus, pavasarī un visu vasaru tie ir bijuši tikai visu šo apkārtējo koku sastāvdaļa. Pavasara brīnums bija dogvudu ziedu baltums kā plīvurs pāri citiem kokiem šeit, te, tur. Apses, augstākas, pāri visam kreisajā pusē stāvēja un vēstīja manas ļoti personīgās izjūtas par viņām. Tagad, tikai tagad pēkšņi jau pusnobiruši, atsevišķi no citiem kokiem, izstājas bērzi ar baltajiem, vieglajiem stumbriem zem plāna, klusa lapu plīvura gaismas. Krūms pie loga ar graciozo zaru, kas auga, visu vasaru nemainot cerīgo stāju, sāk nodzeltēt no vidus, tas kļūst rūsgans, piebirst rūsganām, oranžkrāsas un rubīnsarkanām dzirkstīm, viņa lapas ir ļoti sīkas.
Kāds, kas ieguvis redzi tikai jau pieaudzis, teicis, ka šī pasaule nemaz tik skaista neesot, kā viņš cerējis. Varbūt pat viņa vārdi pieder kādai zināmai slavenai personai.
Tas ir ticami. Mēs, dzimušie ar redzi, nezinām viņa pasauli, kādā tas bija no bērnības, neredzot. Mūsu redzamās, skatītās pasaules pievilcība nesaista tikai ar to, ko mēs patlaban redzam, bet ar visu mūsu dzīves vēsturi, ar visu mūsu dzīves pieredzi no tā brīža, kad mēs šai dzīvē ienācām. Dzeltenus bērzus un rudens debesis un visu to mēs esam skatījuši tūkstoš reizes, šīs lietas mums no jauna ikreiz atspoguļo visas iepriekšējās skatīšanās, dzīvošanas reizes, visu piedzīvoto un sapņoto. Mēs skatāmies bijušajā un nākamajā brīžos, kad skatāmais mūs aizgrābj, dzīve tur mūs ar tūkstoš izjūtu saitēm.
Ir pienācis vakars, graciozais krūma zars iezīmējas kā tumšs, ļoti tumšzaļš siluets uz miglaini tumšzila, tāla kalnāja ar sijātu zeltu augšmalā no norietošās saules, kas šai brīdī šķiet visbagātāk, vissološāk aizskar skatu aiz krūma zara, lejā kalna zilā fonā iegrimušie tuvākie koki, egles, apses, alkšņi nenosakāmi, tikko saskatāmi un tālākā ceriņkrūma galotnes – pelēkzils robots vilnis. Kādēļ tas iedarbojas viss tik ļoti? Atrauj skatu darbam, runā savu vārdos nedzirdamo, prāts min un min un atļauj vaļu acīm – loga stikls vieno visu ar palsu virsmu, kā ūdenī dzirkstam acs atrod rubīnsarkanās lapu virknes dažos krūma zaros, kas nekad neredzēti iesniedzas ainā. Viss viņā liekas silts, caurcaurim kopā saaudies, elpo, ir dzīvs, gandrīz lolojošs. Ārā ir vēss rudens vakars, drēgnums liek drebēt. Bet tas tā ir ar cilvēkiem. Daba mierīgi kā svinēdama dodas pretī ziemai.
Mājās, tur rudens un ziemas vakaros mēs kurinājām krāsni, podiņu krāsni, kas sniedzās augstu gandrīz līdz griestiem, bija jākurina no ēdamistabas un iesniedzās ar iemūrējumu guļamistabā un dzīvojamā istabā vai viesistabā, vai zālē, kā to agrāk sauca. Aukstākā ziemas laikā krāsni kurināja pat divreiz dienā. Pēcpusdienā to steidza iekurināt tā, lai, vakariņas ēdot, ogles vēl krāsnī kvēlotu, lai siltums un ogļu gaisma būtu iepriecinājums, vakarēšanas labas sajūtas radītājs, dzestrums, kas plūda no turienes, bija atspirdzinošs, jo siltuma nu bija visam diezgan. Varbūt tikai pie pašiem logiem ilgāk sēdot, būtu jāsāk drebināties, bet pie vidējās sienas, kur stāvēja klavieres, vai krāsns mūra tuvumā varēja pakavēties, varēja arī paspēlēt klavieres kādu pusstundu, sasildīt rokas pie krāsns, tad spēlēt atkal. Varēja iedegt lielo lampu un tad no svētku sajūtas vien kļuva silti. Patiesi, šī lampa arī sildīja, viesa maigu, vāru siltumu ap sevi līdz ar palso, maigo gaismu. Visi trīs šīs istabas logi stāvēja dārza pusē tik augstu no zemes, pāri cilvēka galvai, tādēļ, izņemot mežģīņu auduma greznuma priekškarus vienā logā, to un puķes nekas neaizsedza.
Ārs gulēja ziemas naktīs tāls un balts cauri dārzam, ābeles un bišu stropi sniegā, vai melna rudens nakts, kas bija baigāka, lai gan varbūt drošāka pret ziņkārīgiem vai mazāk labiem ļaudīm, kas gribētu nelūgti logos ieskatīties, kā bija siltās vasara naktīs, kas šķita neiebilstami drošas, labas pilnas upes plūsmes un pļavas griezes.
Šai istabā nebūtu iespējams aizsegt logus, lai neiznīcinātu visu istabas būtību. Šī istaba bija vairāk kā tās sienu ietverta telpa, viņā mājoja, atpūtās, koncentrējās un bija, pulsēja visa tur, laukos, pavadītā laika dzīve. Pavasaros, kad lapas vēl nebija saplaukušas, un arī vēlos rudeņos, kad bija saulainas dienas, upes viļņi svieda savu vizuļojošo atspulgu uz sienām un arī, kad ne, upe bija klāt šai istabā tāpat kā dārzs, pļava, tāls lielceļš pāri otrā pusaugstajā krastā, un sniegu snigšana un lietus līšana stāvēja klāt šai istabai. Varbūt tādēļ visu mūžu esmu jutusies īsti labi tikai tādās mājās, tādās istabās, kur logi nav pārklāju aizsegti. Kaut kur man ir jāizsniedzas ārā un kaut kam ir jāiesniedzas pie manis, lai būtu labi.
Šeit, kur es tagad esmu, es vakaros aizvelku ciet priekškarus, bet es tik ilgi sēdu dienā pie šī lielā loga, ka nakts brīdī es jūtu āru esam man apkārt. Šeit ir mākslas galerija, daļa no mana apakšstāva dzīvokļa un viss mājas augšējais stāvs ir mākslas galerijas telpas. Tā ir mājīga, saistoša vieta. Katrs, kas te ienāk, jūtas savādi pārsteigts – izsaka vārdos to tā vai citādi, cik te ir patīkami, labi. Nezin vai jel kāds no tiem ir sapratis, ka ne tikai gleznas ir tas, kas dod viņa labsajūtu, bet logi arī, te apakšstāvā logi ir tik augstu no zemes, ka cilvēks nevar ieskatīties un otrā stāvā arī, protams, ne, un visapkārt ir dārzs, koki, debesis – te nav lielpilsēta un logos neskatās citas mājas. Tās ir prom, noleju, mazas apkārt tālāk. Šīs telpas ir neieslēgtas, cilvēki ienāk pie kokiem un debesīm, bet viņi to neapzinās. Ārs, kas ienāk mājā caur logiem, nav tikai ārs, ko mēs satiekam ārā. Tas ir tāpat kā cilvēki ir citādi, ko satiekam svētdienās. Protams – ja mēs tos esam satikuši arī darbdienās, tie mums ko nozīmē. Tāpat ārs, ja mēs to esam satikuši ārā, tas ienāk pie mums istabās.
Atceroties šo mūsu mājas viesistabu, vai pareizāk sakot – dzīvojamo istabu, vienmēr es atceros arī tās trīs logus ar ziemu, vasaru, rudens tumsu, lietu, ar dzīviem notikumiem un pussapņiem. (Dīvainā kārtā vienā no logiem tur ir ietvērusies Ziemsvētku dziesma „Es skaistu rozīt zinu” no maniem vispirmiem Ziemsvētkiem. Tur starp dubultlogiem, kā ziemās tas vienmēr bija, maigi mājo šīs dziesmas pirmais teikuma vēstījums. Pašas rozītes tur nav, tikai viņas brīnums. Tā, protams, tik dziļi personīga lieta, ko nevar vārdos izteikt, jo tā nekad nav bijusi doma, ne arī īsti redzēts sapnis, ne īstenība. Tomēr – varbūt tā ir diezgan parasta lieta, ka bērnības pirmās dziesmas vai skaitītie dzejoļi ir pametušies, ja tā var teikt, kādā zināmā vietā no bērnības dienu mājām, kur bērna iztēle tos nolikusi.
Atmiņu par Arnoldu darbdienā, darba drēbēs, pie mums šai istabā man gandrīz nav. Ja viņš ciemos, tad viņš bija stingri svētdienas drēbēs, ja viņam gadījās ienākt darbdienā, darba drēbēs – tad tālāk par durvīm viņš nenāca. “Nē, man jāsteidzas,” viņš teica. “Man tikai to vajadzēja jums pateikt …” – un prom viņš bija. Arī tanī vakarā, kad mēs pārnācām pussalijuši no Aronas malas, viņš tikko dabūja ienākt krēslas pilnajā viesistabā, ar karstas tējas glāzi rokā, ko bija paspējis saņemt, virtuvei cauri ejot, viņš nepalika ilgāk. “Nededz lampu”, viņš teica, “man tūlīt jāiet. Pārauj sabristās kājas un nāc, pārcel mani pāri upei, pirms kļūst pavisam tumšs.”
Jā, upe naktī kādreiz nebija patīkama rudens uzplūdumā, tumsā, varbūt arī vējā, kas sagrieza laivu pret airētāja gribu, padeva straumei. Laiva bija rudenī parasti caura, laida ūdeni iekšā, kādreiz vajadzēja ūdeni smelt no tās ārā upes vidū. Vasarā laivu nebija laika lāpīt. Mūsu upe, kurā mēs dzīvojām no bērnu kāju, tomēr bija arī bīstama. Viens slīkonis tepat pret mūsu dārzu tika izvilkts no upes, citugad tur noslīka kaimiņu puisis pašā jāņu rītā, taisnība, iereibis, un caura laiva… Bet tomēr. Vai katru vasaru kaut kur kāds noslīka. Romantika arī tā dažreiz bija nežēlīga – kāds cits kaimiņu puisis reiz laivā bija sadomājis vai tas tā bija iznācis, atņemt mūsu vasaras izpalīdzei nevainību, pašā dienvidū laiva šūpojās lejup it kā bez viena braucēja, tikai nelabi kliedzieni vēstīja, kas notiek. Puisis vēlāk taisnojās, ka pēc Magdas izturēšanās viņš spriedis, ka tādas kliegšanas nebūs. Kādreiz pārskatās arī lieli dzīves pazinēji.
Un mazliet tālāk pa upi uz augšu, pret Lielā Miķelsona pļavām un mūsu tālāko zemes stūri bija kāda jaunu alksnāju birzīte krastā, ko sauca par Gaspažiņas dārzu. Šis vārds gan vēlāk nomira līdz ar tā laika cilvēkiem, pat stāsts par šī vārda izcelsmi kļuva neskaidrs un aizmirsts. Gaspažiņa bijusi kāda jauna kundze vai jaunkundze no 7 kilometri attālas muižas, kas, apkārt karietē braukādama, ieskatījusi kādu latviešu puisi. Puisis te pļavās pļāvis sienu, un gaspaža nākusi to satikt. Puisis nekā vaļā tikt, jo tam pašam iecerēta līgava. Reiz gaspaža, nākot to satikt, atradusi pļavu tukšu. Neviens nezinājis, kur puisis palicis. Upē vai tālu prom pa ceļu. Gaspaža tad kļuvusi tāda jocīga. Braukusi un braukusi to ceļu no muižas un nākusi lejā gar upmalu staigāt. Nākusi un nākusi. Tā vieta kļuvusi tāda mazliet nelaba, citi tur nerādījušies, un vieta iesaukta par Gaspažas dārzu. Kad mēs tur sākām ar savu laivu parādīties garākos airējumos, tad šīs lielkundzes nelaimīgais stāsts jau bija aizmirsts. Šī vieta ir pretī krācēm upē, kur pavasaros juka plosti un bija daudz kliegšanas un trokšņa. Bet arī krāces vēlāk pazuda, akmeņus izlasīja upes tīrītāji. Vēlāk. Bet toreiz, kad mēs ar Arnoldu bijām iesvētīšanas gados, upe vēl bija pa vecam pilna akmeņu un krāču, un atvaru, tas ir – kur tie bija.
Patiesībā šī mūsu upe lielāko daļu plūda mierīga starp pļavām, tikai pret šīm Miķelsonu pļavām tā bija akmeņaina, tad grieza strauju līkumu pret to birzi, deva tur atvarus sāmiem, nebija droša peldētājiem. Upe ir dzīva lieta, maina savu gara stāvokli, kā kurā vietā tai patīk un kā kurā gada laikā. Mums tā bija zināma un droša. Un tomēr rudens naktīs, kad tā tur satumsa, bija tik pilnīgi melna, upi varēja saskatīt tikai, pieejot tai pavisam klāt, varbūt jau iesperot soli ūdenī, ja gadījās mazliet noiet no celiņa, kas veda uz laivas vietu un laipu. Otru krastu, protams, nevarēja saredzēt. Nevienas uguns nekur. Ja tāda kaut kur spīdēja pretī Augstkalnos vai lejā Grīvniekos, tāda tāla dzirksts tikai darīja nakti vēl melnāku. Jāairē bija pēc zināšanas, turot laivas galu pret straumi, un tomēr nevarēja būt drošs, vai pārbrauks kaut cik taisni pāri upei lielā ūdenī. Ar upi vajadzēja būt kopā ne tikai dienas, bet stundas, lai zinātu, pazītu viņu – cik augsts tās ūdens, vai tas krītas vai ceļas, vai vējš no tās vai šīs puses, vai viļņi pieņemas, kādā virzienā tie veļas. Nieka upele, mierīga, lēna, tā mēdza teikt – un tomēr vara, kas jārespektē. Upe ir neatņemama daļa no to dzīves, kas dzīvo tās krastos. Dienu un nakti, rītos un vakaros tā ir klāt cilvēku dzīvē, sapņos, miegā un domās. Ziemā tās ledus plīsdams naktīs dun, noskan, nosten kā ziemas miegā nopūšoties, kā izstaipot dzīvus locekļus, tas ir mazliet vairāk, kā lausks kad sper klēts vai istabas baļķos.
Jā, Arnoldam bija jātiek pāri upei pirms nakts. Citādi māte vai tēvs, nemiera dzīts, atnāktu pie upes otra krasta, vicinātu vējlukturi un ūjinātu. Nu vienmēr bija rītdienas. Nākamā nedēļa. Nākamais gads. Ziemsvētki. Jaungads, Lieldienas. Arī garā vasara, kad mēs, visi jaunie, vairāk vai mazāk bijām no skolām mājās. Tomēr tuvumā dzīvošana, kopā iešana, laiks bija saraustīts, pārtraukts, sākās un paira.
—————————–
[separate text fragment]
Tad citi pārbrauca no baznīcas, ar svinīgo piedzīvojumu, apvītušiem ziediem un izslāpumu, izsalkumu, nogurumu, jo diena bija karsta, bez vēja visapkārt laukos, kur ziedēja kartupeļi, cits pie cita gūla visādi lauki – rudzu lauks, auzu lauks, zaļie, zīžainie mieži, mazi rožaini driķu lauciņi, pa vidu ceļmalas, grāvmalas, ežas kuplas un augsti saziedējušas kā Jāņu kroņi, vainagi. Tie bija apkārt mums, vienmēr droši, zināmi un neizpētīti jauni.
Mēs spēlējām spēles, visādas rotaļas puķu ielenktā zālājā starp māju un lielceļu, starp dārzu un birzi ar bērziem un jaunām eglēm. Silti putekļi putēja gaisā no lielceļa, no rudziem, tā bija ikdienas elpa, bet šai dienā citāda, pilna svētku un vienreizības.
Mēs spēlējām spēles un gaidījām, līdz otrais galds paēd, lai tad dotos uz deju laukumu. Tas nebija tālu: gar klēti uzkalniņā, tad lejā, pāri pļavas stūrim, pa laipu pāri mazai skalbēs un miežos iegrimušai urdziņai. Tas bija tuvākais kājceliņš no mājas, no lielceļa uz deju laukumu veda iebraucamais ceļš.
Arnolds bija mājas tēvs jauniešu vidū un vispār – izcila persona, savā iesvētīšanas dienā, savā tumšā uzvalkā, baltā krekla krūtī ar eņģelīgu taurenīti. Bet saule viņu pievarēja, rotaļas vadot – viņš novilka svārkus un nokomandēja visiem novilkt svārkus. Un meitenēm? … Nu meitenēm bija viegli, bet viņas varēja noaut kurpes, ja gribēja. Nē, meitenes negribēja, viņas bija sapucējušās un skaistas.
Arnolds izsprieda ķīlu izpirkšanu. Izpirkšanā bija jāpiedalās visiem, arī tiem, kas spēlēs bija tik gudri, ka palikuši nesodīti un bez ķīlas. Bet Arnolda piespriestās izpirkšanas nebija varmācīgas.
“Anta un Edvīns,” Arnolds sauca un turēja paceltu rokās lūpu zīmulīti un kravati, “Anta un Edvīns lai aiziet līdz birzes stūrim, tur aiz eglēm, tā ka mēs tos vairs nevaram redzēt.”
“Un tad?”
“Tas viss.”
“Un kas viņiem tur jādara?” kāda meitene jautāja, varbūt tā biju es.
Arnolds apskatījās visapkārt, kā neticēdams, paraustīja plecus, “Tā viņu darīšana.”
Mēs smējāmies. Anta un Edvīns mulsa. Bet Arnolds gaidīja. Tad Anta izcirta zodu, viņa prata jauki “uzmest lūpu”, viņa pamāja Edvīnam un viņi blakām gāja pāri pļavas stūrim, abi vienāda garuma, viņa baltā kleitā, viņš baltā kreklā, abi spoži saulē. Viņi gāja mierīgi un neatskatījās, līdz pazuda nolejā aiz eglēm. Vai Arnolds nevarēja mani sūtīt ar kādu, ar ko?
Arnolds sprieda jau nākošo ķīlu: “Ludis lai saplūc puķes un pasniedz vienai dāmai.” Tā bija mana ķīla Arnolda rokā, slēpta aiz viņa muguras. Vai Ludis zinās, kam sniegt puķes?
———————–
[A separate, but related text]
… Vai atceraties, vai zināt, kā viļņo tikko saplaukušās apses lapas uz mīksti zila mākoņa, kas nes pavasara lietu?
Un šo ūdeņaino zilumu un zaļumu jūru augšā atspēko un stiprina tumši saziedējuši vecā ceriņkrūma biezie ziedķekari lejā.
Vasara stāv aiz šīm lietām. Pēdējie plosti, ilgi izmirkuši, kļūst aizlaisti, jo ūdens kritīsies. Nāks ārā krāces un akmeņi, dziļumi kļūs sekli un tur piespīdēs saule ar dzeltenu gaismu, griezdamās viļņu gredzenos.
Līdz zilām nemierīgām spārēm krastā klīdis cilvēks bradās sēkļos un metīsies dzelmēs peldēties. Dažreiz pat bez apdoma, ar savām dzīvībām spēlēdamies. Jo pļavas zem birzēm visapkārt dvesīs tādu mulsinošu reibumu, žilbinās acis ar savām krāsām, kutinās kāju pēdas ar savu maigumu…
Tādas tur bija vasaras.
Es tur savās mājās, Aiviekstes krastā, pavadīju vasaras brīvdienas, ziemas, pavasara un rudens brīvās dienas no darba vai studijām. Tomēr ne arvien pēc kāda noteikta parauga, jo bija arī iekšzemes un arī ārzemju izbraucieni vai uzturēšanās ilgāku laiku citā pusē. Arnolds tad, pēc skolas beigšanas, dzīvoja visu laiku tēva mājās, līdz viņš aizgāja kara dienestā un palika kādus pāris gadus uz virsdienestu. Tas bija pirms kara dienesta, kad viņš sāka savu mūzikas kapelu, varbūt tai vasarā, kad mana māsa precējās. Vai pirms tam, kad viņa bija saderinājusies. Vairāk tur bija šīs vasaras, ar vienādu ierakstu uz diviem trim gadiem, tad mazliet savādākas un tomēr kaut kādā veidā nemainīgas.
Liekas, šai vasarā, es biju bijusi ārzemēs, jo man bija tā skaistā šifona kleita, ko es pirku Parīzē. Māsa bija saderinājusies, un es biju mazliet vientuļa. Biju satikusi Arnoldu vai mēs bijām tikai pa tālruni norunājuši satikties Ļaudonas lielajos zaļumsvētkos. Arnolds piezvanīja vēl un prasīja un norunāja stingri: “… bet tad tu katrā ziņā būsi?”… “Jā,” ar Arnoldu nevarēja kaut ko norunāt tikai pa pusei. Un mums nebija iemesla lietot dažreiz nozīmīgo vārdu – varbūt. Varbūt – jā, varbūt – nē… Biju bijusi prom no šīs vasaras vides un man gribējās būt tur atkal iekšā. Man nebija zināma vai cerama kāda cita uzmanība, kas mani tur gaidītu. Būs parastie jaunieši, kas, pa pusei garlaikodamies, viens vairāk ieinteresēts, otrs mazāk, kas lūgs dejot un tad, kā parasti, ar kādu dejos vairāk. Vai arī būs kāds svešāks iemaldījies vai izaudzis, atradies, kāds, kas saistīs. Varbūt kāds, kas savaldzinās vai ļausies savaldzināties. Tās bija parastās zaļumsvētku izredzes. Vēlēšanās dzīvot, gūt, nenokavēt.
Tāpat tas bija Arnoldam. Un tie bija mana, ne viņa pagasta zaļumsvētki, tādēļ svešāki viņam. Es domāju šai gadījienā mēs abi bijām līdzīgākā stāvoklī – viņš varbūt jutīsies pasveši un es vienmēr jutos zaļumsvētkos pasveši. Brīnums, ka es tomēr parasti nenosēdēju nevienu deju. Bez tam – es dejoju smagi, pasmagi, bet tas arī bija kā kuro reizi, atkarīgi no partnera, no gara stāvokļa, nezin arī no kā, smagums varēja zust un atraisīties. Es dažreiz arī atteicos braukt uz zaļumsvētkiem. Pašā pēdējā brīdī paliku mājās. Bija labi, ka Arnolds bija tā stingri noprasījis un norunājis, ka es būšu šais zaļumsvētkos.
Es ģērbos ar lielu rūpību. Gudroju, apsvēru – varbūt šī patumši krāsainā šifona kleita bija par greznu zaļumsvētkiem? Varbūt. Bet viņa tomēr labi piestāvēja brūni nodegušai sejai un rokām, šī drēbe dabūja sevišķi pievilcību, kur miesa spīdēja tai cauri uz rokām, pleciem, kakla, drēbes krāsas un maigums it kā sakusa, savienojās ar miesas siltumu, krāsu, maigumu.
Ne visai pārliecināta par to, ko daru, es tomēr atstāju mugurā šo kleitu.
Pareizi bija. Arnolds bija smalks, elegants kā parasti, vēl vairāk kā parasti, ja varētu tā būt – tumšs uzvalks, spoži balta krūts, zods vēl pāri tai mazliet iecirsts – bet tas bija viņa stils – galva nenokārta. Par augstu celta? Atgāzta? Nē, tas bija viņa dabīgais stils, viņa stāja bija cēla, stingra, viņš neļodzījās un negorījās stāvot, nesaļima un nesašļuka runājot un klausoties, viņa kustības nebija kokainas, bet saistīja uzmanību ar kādu uzdrīkstēšanos uzvesties. Tas bij ielīksmojošs lepnums.
Jā, tikko mēs apsēdāmies, es un kādi citi no mūsmājām (varbūt Vilma, Austra, Matilda), Arnolds jau nāca un uzlūdza mani dejot. Un tūlīt pēc tam atkal. Un atkal. Un bija tik neparasti labi atrasties deju laukumā, dejotāju vidū kopā ar viņu. It kā apkārtne un mēs, laiks un notikumi būtu saskaņoti, pareizi un vietā, un varētu doties iekšā visā gaidītā un negaidītā, tuvā un pārsteidzošā… Tieši pirms šīs sajūtas, kas auga, pirms tās īsti apzināšanās un došanās tanī es sastingu sevī, apstājos, kā atver durvis uz to, kur es vēlējos iet, apstājos ar aizsargāšanās domu – ka tas nav man, nav mans, nevar būt. Kaut kas šķita bīstami –es varēju maldīties, aizmaldīties. Šī lielā, saucošā māju, tuvības sajūta, vai tas bija mūsu asins radniecības tuvums, kur tas veda, vai Arnolds, brālis, mans jaunākais brālis varbūt, vai viņš to varēs nest?… Mūsu trešā dejā, gandrīz to vēl nepabeidzot, es pēkšņi teicu, vai viņš zina, kur ir skaistākā meitene te? Vai ir ievērojis, vai viņš zina, vai redz – tā tur, tā gaišmatainā, pelēkā tērpā, tā ir skaistākā Ļaudonas meita, graciozākā, šarmanta ar kaut ko nepasakāmu…
Arnolds bija izbrīnīts, pārsteigts, kaut kā – bez vārdu. Es arī. Bet es neatlaidos, es turpināju runāt un rādīt, līdz viņš sāka skatīties un ieraudzīja, kuru es domāju. Viņš bija vēl vairāk izbrīnīts, un es turpināju – lai viņš novēro, apskata… Tiešām? Varbūt…
Un Arnolds pazuda. Viņš neatgriezās pie manis vairs tai ballē. Jeb uz brīdi, un tad mēs runājām par – Oliviju.
