Dzejnieki II (Ķikure/Kikure)

[Dzejnieki II] [Additional variant]

Toreiz pulciņš dzejnieku un viena meitene dienvidū pārbrida Aronu un apsēdās priedīšu jaunaudzē, kur bija arī egles un paegļi. Viņu stilbi dega kā bērza žagariem nopērti no Aronas aukstā ūdens, asinis kņudēja un kutēja, un draudēja vai cauri ādai izsprāgt, sēžot pēc tam uz karstajām sūnām, karstajos saules staros.

Vecākie dzejnieki virzījās tuvāk meitenei un aizskāra tās baso kāju pēdas ar smilgu. Viņa savukārt virzījās tālāk, lika kājas atpakaļ sandalēs un slēpa tās zem puķainas kleitas.

Bet gaišmatis, maigais un visjaunākais dzejnieks, trūkās augšā un uzrāva sev līdz arī savu draugu. Viņš bija ieraudzījis zem priedītēm zilu ziedu.

“…Bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis…” viņš deklamēja pazīstamās vārsmas un smējās no liela prieka.

Viņš gāja garām ziedam, zemu klanījās un sveicināja, un smējās atkal un apkampa savu draugu, nezinādams, kur likties, jo viņš bija tik jauns un tas, ka Dievs sveicinājis ziedu, bija skaisti.

“Rimsties, Ērik,” citi viņu apsauca, bet viņam bija grūti rimties. Un viņš stāstīja savam draugam un citiem par to, kas bija rakstījis vārsmas par zilo ziedu.

“… un reiz mēs abi ejam pa ielu. Garām brauc siena vezums. Viņš noņem cepuri un paliek stāvot. Stāv ilgi. Es nezinu, ko darīt. Es gaidu. Paeju nost. Tad viņš nāk pie manis, uzliek roku uz pleca un saka: ‘dzejojiet’… Tikai vienu vārdu – dzejojiet.” …Un dzejnieks atkal smejas domīgi un draiski kā meitene.

Bet tad viņš atgriezās pie zieda un bija nopietns. “Skaisti. Viņš to teica – skaisti,” viņš atkārtoja, “bet mums ir jāsaka citādi. Mēs tā vairs nevaram.” Un atkal viņš apņēma drauga plecus un viņi runāja par dzeju. Un par sievieti. Viņi staigāja šurp un turp, un tikai dažu ko no viņu runas dzirdēja tie, kas sēdēja sūnās un runāja par dzeju un zveju.

“…Skaista?” Ērika draugs sauca. “Nē, viņa bija šķība un greiza, bet tik dzīva, ka mēs visi bijām viņā iemīlējušies…”

Nākošreiz, kad tie abi, gaišmatainais un tumšmatainais dzejnieks, savā pastaigā apgriezās sēdošo tuvumā, viņi laikam runāja par citu sievieti:

“Bet mute liela,” tumšmatis teica, “lūpas tādas mīkstas kā kumeļam…”

Vēl nākošo reizi viņi atkal runāja par dzeju. Un sēdošie viņu spriedumiem piebiedrojās: “…Jā, no pārāk precīza ritma arī dzeja var ciest,” viens teica. “Nevari nekā notvert – tram-taram, tram-taram, – aizbrauc kā ar ratiem…”

Viņi runāja visu pēcpusdienu, klusēja pa vidu un smējās.

Saule jau laidās aiz mežiem, kad viņi pavadīja mājās meiteni caur silu un viršiem pa jaunizcirstu meža stigu.

Viņi gāja pa divi un trīs un runāja, un klusēja pa vidu.

Gaišmatainais dzejnieks un meitene gāja pēdējie.

Leave a Reply