[no date – fragment]

Viņš bija nostājies blakus aiz muguras, atspiedies ar rokām uz galda, pārliecies man, klausījās arī. Es uzliku savas rokas uz viņa rokām, parāvos vairāk zem viņa, atbalstot plecus pie viņa un mēs klausījāmies abi. Vēlāk sēdējām iepretī pie galdiņa un kaut ko strādājām.

Šis brīdis aizvēja ar rokām uz rokām – bija atkal kas no tā – kas mums bija.

21.IV.53

Otrdiena. Braucu pēc bērnu naudas. Elpoju gaisu. Bet esmu ļoti satraukta. Gribu – strādāt, strādāt.
Vakar novēloto avīzi saņēmu. Mans raksts ir iekšā. Daži sīki valodas labojumi – citādi ir viss, ar visiem pastrīpojumiem. Izskatās garš. Domāju, ka garlaicīgs nav, ja arī nav nezin cik gudrs. Bet – vai man taisni gudrai jābūt? Pārdomas tas katrā ziņā ierosina, nav slikti arī lasot. Ar to pietiek.

Pirmā brīdī jutu sevī no padarītā tikai tukšumu, tas atrauts, kas darīts – prom un viss. Bet vēlāk jutu arī prieku, ka kaut vai tik daudz – atkal ir veikts. Tukšums, ko jutu, tomēr nav pilnīgi zudis – tas ir laikam tas trakais sauciens – pēc jauna darba. Jo padarītais ir sīkums. Bet ko es varētu te?

Vēstuļu nav. Gaidu no trim vietām. Labi, ka var gaidīt.

Jāraksta. Pa galvu pa kaklu jātīra nost no sevis viss izdomātais. Lai aug jauni asni. Un lai kaut kas iet uz priekšu. Es īstenībā sāku tagad tur – kur 12, 13 gadus atpakaļ pametu. Laikam apmēram tik ilgi, kad es sāku šo to iesūtīt Lapiņam, tas bija gatavs iztaisīt tūlīt par slavenību.
Bet ņēma un nomira.

Tad sāku dažus, laikam tik vienu, apcerējumus par māksliniekiem. Uzrakstīju avīzei par grafiķi Munchu laikam, jeb nē. Dagne teica – man jau esot nags uz rakstīšanu, man izdodoties.

Bet tas nebija nekas brīvs, ko es tanī apcerējumā pateicu.

Kļūdu es izdarīju, malā raudamies un tīšām atkāpdamies. Daudz citādi viss varēja izgrozīties. Tagad 5 minūtes pirms 12 – paveic nu visu.

Bet neatkāpšos.

22.IV.53

Izlasīju prof. Jurēviča rakstiņu par šīsdienas cilvēku un atradu apstiprinājumu savām domām ( – viņš savās ērtībās ir tomēr barbars).

Biju reiz Sidnejā Grīnbergu dzīvoklī, uz ielas kur cita pie citas ir vienādas mājiņas, skaistas, ar tīriem rožu laukumiņiem priekšā. Tik vienādas, ka, krēslā ejot, es tikai pēc kārtas tās skaitot, varēju atrast meklēto. Iekšā viss jauns, glīts ērts. „Jūs dzīvojat pilī – es būdiņā” – es teicu Gr. kundzei. Bet es to nejutu vis.

Apskatot no rīta glumo, jauno, apaļo tualetes spoguli – neglītu un bezjēdzīgu, īsteni ņemot, tāpat citas glumās visur ražotās mēbeles – es zināju – tas nav priekš manis.

Ko te var darīt? Sakrustot kājas un smēķēt – garlaicībā. Apkopt šīs pieticīgās, tukšās, glumās mēbeles – piesēsties tad pie tām, muldēt kādus niekus ar kādu, kas ar savu garlaicību ir atnācis un arī apsēdies te un grib – spēlēt kārtis.

Atkal sakrustot kājas un smēķēt, un gvelzt vaļā – cik tas ir nevērtīgs, tas ir dumjš, cik tas dara muļķīgi u.t.t.

Ak – es jutu – tas būtu būt iesprostotam pulētā cibā, pelēt un lēni mirt. Tad mans kalns ar krītošiem zariem ceļā un vistu mēsliem, un sauli, un govi, kurai mugurā šūpojas viņas mušu lasītājs putns – mans kalns ir brīnišķīgs!

Es to esmu laikam izvēlējusies jau sen, jau savā jaunībā es novērsos no pilsonības. Bij precinieku diezgan, inženieri, ierēdņi, mežziņi – bet, tikko es pavēru viņu dzīvokļus, man šķita – es tos nevarēšu – izvēdināt. Nekad tur nebūs gaisa.

Grūt man ir tagad – bet vienīgais trūkums ir izteikšanās aizliegums un garīga drauga trūkums. Dzīves nabadzība mani netraucē – jo es viņu ne visai jūtu.

Cīņa ir dzīve. Un man nepietiek ar mazu cīņu – man vajag savus nagus asiņainus saplēst cīnoties – tad man ir diezgan.

Kaut man tikai ļautu mazliet laiku. Lai man nezūd atziņas neizteiktas.