Maijs 1953 (Ķikure/Kikure)

1.V.53

Lietus diena. Varbūt būs par daudz, šī gaidītā lietus.

Rītu mani bērni brauks uz Grētu. Jūtu laimei līdzīgu satraukumu viņas gatavojot uz turieni.
Tur bija man labi. To es zināju jau tad. Bet ne pilnīgi. To mēs nekad nejūtam pilnīgi uzreiz, kad mums ir labi.

Un arī – tur, kas bija vislielākā illūzija bija tomēr vistuvāk tam, kā vajadzētu būt. Nekad tā nebija bijis. To es zināju pilnīgi. Priecāties par to man vajadzēja vairāk, vēl vairāk kā es to darīju. Es par daudz tālu domāju. Man vajadzēja vēl vairāk priecāties par acumirkli. Svinēt es protu labāk un dziļāk. Bet es jau cēlos, cēlos augstu līdz mākoņiem, tik prieku, nebēdīgāku to vajadzēja izjust.

Tu mani neaizmirsīsi, kā tevi neaizmirstu. Tas bija dienu lielums. Tu mani neaizmirsīsi.

5 maijs, otrdiena.

Rudenis te. Šodien laba pēcpusdiena. Nav jāskrien tīrumā. Saule un mākoņi, spoža novakare.

Saņēmu telegrammu no bērniem. Tiem iet labi. Atbrauks tik sestdien. Tie aizbrauca svētdienas vakarā – uz savu galvu. Sestdien lietus dēļ nevarēja braukt. Laikam miers par to, ka bērniem labi – dod šo sen nejusto, laimīgo noskaņu.

Saņemu vēst. arī no Aula kundzes. Bet tur nekā tik sevišķa nebija, kas varētu celt laimē. Tur tikai tas – zinu, ka man jāstrādā, un Aula kundzes vārdi man palīdz.

Palīdz tagad arī tas, ka Sarma ir te un domā labi. Varbūt pašķirsies ceļš – uz vairāk pazīšanos un labāku stāvokli arī manai mākslai.

Plāns tāds. Pirmā brīvā dienā nopirkt galdu. Taisīt ofortus. Pieteikties Sidnejas izstādei. Gatavoties Kult. dienām.

Jāiet vēl ārā, ir vēl gaisma.

9. sestdiena.

Jau šodien gaidīšu bērnus mājās. 2 dienas 2 naktis lija nepārtraukti. Skaloja, skaloja nabaga zirnīšus, vēl kaut kas ir atlicis.

Galva sāp. Sāp tagad pārāk bieži. Bija laiks, kad es galvas sāpēšanu nepazinu. Taisni pēdējos 2 mēnešos sāp vai katru dienu. Nervi ir viena daļa laikam un sirds otra.

Jāiet pupas ņemt. Kā tas viss beigsies? Tiešām nezinu. Nauda nenāk, ražas nav nekādas.

Ja ar veselību tā ies kā pēdējā laikā – tad beigas vien būs. Vecais tik šauj ārā pa lamu vārdu maisam – un tas ir viss, kādas ačgārnības, ko var sagaidīt, un vairāk neko. Kaut nu varētu vēl kādu laiku izciest.

Gribēju ierakstīt par upēm – nav laika. Un pēkšņi viss ir tik rūgts un nederīgs, un mazs.

Pacieties! Bet kā cietīsies, ka pēdējā veselība brūk kopā?

Vakars. Bērni neatbrauca. Domājams plūdu dēļ.

… Ak šīs sausās upes! Kurām nebija sava ūdens, kas tikai lietus laikā pieplūda un rāva tad bālgani netīras straumes pār zāļu pieaugušiem krastiem, pāri atkritumu piemētātām bedrēm, radot dziļumus. Tad viņas kļuva pat bīstamas, razdamās tur, kur īstenībā upes nemaz nebija bijis.

Pēc izsīka atkal, ar dūņu pienestiem krastiem, kas netīri pelēki apkalta ap krūmiem un akmeņiem, un marta zālēm un palika tā visu laiku. Tik aizsērējuši, pieglumējuši dobumi vēl palika mitri kā aklas acis. Un izkalta arī tie.

Lielākās upēs tomēr stāvēja vēl ūdens arī vasarā. Bet viņš bija kā nedzīvs, kā ļauni noburts. Dažreiz pat dzidrs un vēss, bet gļotu pieaudzis apakšā, acumirklī kļuva duļķains, kad pa glumiem akmeņiem kāds uzdrošinājās iespert viņā kāju. Un tomēr – tomēr tur viņam bija ūdens smarža un niedrās šalca vējš.

Dagne daudzreiz karstās dienās aizgāja tālāk līdz upītei, apgūlās uz cietām, sausām smilšakmeņa klintīm, kas plakanas kā milzu karašas sila saulē.

Tur viņa puspievērtām acīm raudzījās ūdenī un krastmalas zāles zaļumā. Puspievērtām acīm viņa raudzījās, lai neredzētu, ka ūdens neplūst, bet stāv kā bez dzīvības, pārliedamies tomēr dažās vietās, kur lēznās klintis, satikās pussoļa platumā viens krasts  no otra. 

Tad D. pagrieza seju pret debesīm tā, ka tikai niedru galus ar spārēm vēl varēja redzēt, un mēģināja izjust to – ka ir upes tuvumā… ka krastā glaužas lēni viļņi, ūdens plūst, plūst kā dzīvība, vēsinādams ar valgu elpu, un tālāk ir pļavas. Pļavas ar tūkstoš sīkiem ziediem. Ar sarkano āboliņu.

Te nekad neteica – pļava, meadow. Te teica – ganības, paddock. Tā tas arī bija. Šai ziņā viņi runāja ļoti pareizi. Bet vai viņi zināja starpību?

Te bija ganības, arī nenoganītas, ar lielu vienmuļu cietu zāli. Un, ja arī kādā vietā neviens lops te neganījās – arī tur nebija pļavas…

D. smagi nopūtās ungribēja ko teikt māsai Martai.

Bet atvēra lūpas un tikai ievilka nakts gaisu, kur bija kāda zāļu smarža un rūgtena sūrme, un pagrieza seju pret spuldzi istabā, kuras gaisma maigi sijājās kā sudrabs, aizplūstot naktī. Pie grīdiņas lejā auga lielas, zaļas īrisu lapas, traukdamās stāvu gaisā ar savām lapu smailēm. Un pretī pie otras nodaļas bija kupli krūmi ļoti tumšzaļām, spožām lapām, kas atgādināja kastaņu lapas. Uz celiņa grants mirdzēja tīra un gaiša.

D. pievēra acis tāpat ar seju, pagrieztu pret spuldzes gaismu, un viņai bija jādomā par viņu.

Šī apkārtne bija pilna viņa, viņš bija gaismas sijāšanā un īrisa lapu smailēs un ļoti tumšzaļās, spožās kastaņu lapās. Ieraudzīdama šīs lietas, viņa bija domājusi par viņu, ieraudzīdama izdīgušās īrisa smailes, ieraudzīdama celiņa jauno granti.

Ieraugot to vienmēr no jauna, viņa vienmēr no jauna varēja domāt par viņu. Ja viņa atcerējās senas jauna gada naktis, ar sniegu, zilu debess tumšumu un drebošu zvaigžņu mirdzēšanu – dreb arī aukstumā – tad viņa bija kā putns, kas sitas pret sprosta stiklu. Kaut arī vissīkākā sīkumā redzams, zināms, atminams – tas bija neiegūstams un neatbiedēja.

Bet zaļās īrisa smailes auga. Viņas izplētās un sniedzās uz augšu. Un kastanim līdzīgās lapas pa vienai uzkrita uz celiņa, un spuldzes gaisma drebēdama lējās, līdz naktī to izslēgs un viņa līdz rītam būs tumša.

Tā bija liela starpība. D. no jauna izstiepa rokas un no jauna tās aplika ceļiem, uzlika no jauna galvu tur, paslēpjot seju un vienmēr vēl jūtot, kā īrisa lapu pulks aug un kaut kur pāri ielai otrā mājā kāds staigā, elpo, varbūt pāršķir lapu grāmatā. Tāpēc mīļas bija īrisa lapas, ka tās aug reizē ar to.

„Vai Jūs guliet, māsiņ?” Māsas Martas balss viņu iztraucēja.

„Es nezinu.”

14.5.53

Es agri rītā vēl domāju veco domu. Un es dzirdu gaisos megpaja dziesmu.

Es dzirdu megpaja dziesmu
Un atceros tevi.
Atceroties tevi,
Es dzirdu megpaja dziesmu.

Jūra šalc gliemežvākā.
Un tomēr, tomēr – jūra šalc gliemežvākā.

Ofortus! Kad es tikšu pie tiem – ? Pupu un zirņu gabali!
Bet līdz ziemsvētkiem tam jānotiek.

21. maijs.

Dzidras dzimšanas diena. Dzidra septiņi gadi veca.

Laiki, laiki, kā ūdeņi zili
Pāri pār galvu tev grūst;
Kas gan to vaicās un zinās,
Sirds ja tev dziļumā lūst.
Skalbe

Kā gāžas šie laiku ūdeņi. Es vēl peldu, vēl tvarstos rokām, vēl gribu būt kaut ko, kas jau pirms laiku laikiem nokavēts, aizgājis tāds kā bijis, ne tāds, kā būtu gribējusi.

Viss skaistums, kas gūts – bijis pirms tiem gadiem, kas ieti kopā. Lai arī ir bijuši labāki brīži šai laikā – pāri ir gulējusi nebrīvība kā vāks, kaut kāda nomāktība kā migla, zem kuras vairs nekad nav bijis īsti spožas saules. Tā mana brīvības, bezgalības, neierobežotībā slāpstošā dvēsele, kas jūtas šos gadus sprostā. Un viss ir nespodrs, kā ar rūsu, ko es saņemu.

Bērni! Bērni ir kā eņģeļi. Viņi ir arī atvairījuši to nepiepildīšanās sāpi, kas sāka smelgt krūtīs pirms tam. Lielākais uzdevums veikts. Nokaltis zars neesi. Paliek mokās tikai prieka un gaismas alkstošais paša – es.

Pat naktī sapņos es mokos, vecās takās ejot, satiekot sen citos ceļos aizgājušus cilvēkus – meklējot kaut ko šai dienai. Viss ir garām. Darbā vēl mēģināt ko ielikt, ko turēt, tad redzēs, varbūt kļūs gaišāk.

Šodien auksts. Nav jāņem pupas. Varēšu mazliet piekopt māju.

Izgāju kamīnam pēc malkas, gāju tālāk pēc kāda celma un uz reizi bija tā senlaika sajūta „Neaizej tagad par tālu – var piezvanīt” – Ak, Dievs!

Tas no tiem laikiem, kad bija svētki un varēja piezvanīt. Šodien Dzidras svētki un kaut kur asociējās šī sajūta. Kaut kur tā – zem ūdeņiem dzīva vēl. –