1.II.60.

[[Sajaukts debess lietus līst! Gribu daudz, daru maz. Neziņa un aklums cilvēkus sitis un sit. Un tā ir viņu daļa – kārpīties kā kurmjiem alās. P. nelaipns bij pret Imantu. Dumi mācīja Inesi. Es gribēju laipna būt pret visiem un nevarēju nekā. Man tiesības tomēr darīt visu pēc mana prāta. Mīlu K.]]

Nakts. Lietus. Nogurums. Nepatikšanas P. nelaipnības dēļ pret Imantu. Tāds ir šis brīdis. Visvairāk māc nogurums. Katru dienu ir kāds darbs, kas pieveic spēkus. Kāds sīkums kā koks ritenī. Šodien plūmes jāvāra. Veļa jāmazgā. Fridž jātīra no briesmīgajiem lediem. Galā – nogurums. Un vienīgais brīdis, kad varētu strādāt, nav nekam derīgs.

Ko lai saku par bērniem? Brīvākiem tiem būtu jābūt. Bet ne jau brīvības un prieka kādreiz diezgan.
Cilvēks ir nepiepildāms. Prieka viņam nekad nav diezgan.

Nekā cita nevaru – gribētu runāt un sapņot par K. Par kaut ko, kas nāktu pats no sevis, bez domāšanas un gudrošanas, kā mūzika pāri.

Kam šī diena atkal tika atdota?

Kad es tikšu beidzot pie strādāšanas?

Kaut kam jānotiek! Šī alošanās beidzot ir par garu. Nekas man nenāk prātā, ko es gribētu un varētu teikt. Nogurums, nogurums. Un dienas darbi vēl neveikti.

Lasīju Thomas Manna dažus stāstus.

Spalva izlēja divreiz tinti. Pēc kā tas izskatās? Es nekad netaisu tādus plankumus. Cūcīgi.

Es Tevi mīlu. Vai var būt vēl kas muļķīgāk ko teikt? Un to es varētu un gribētu teikt ne tikai kādam cilvēkam (un arī tam), bet daudz, daudz kam. Naktij, dienai, bērniem, zemei, vējam. Ak, nieki, nieki!

Skaisti ir just tā, kā es jūtu par K. Tomēr lieliski. Tā ir mūzika. Tā ir dzīve. Tas ir kaut kas pāri vistām un olām – tādām, kā te viņas ir.

Jūtu Tavu vaigu lūpās.				
Jūtu Tavu acu skūpstus.
Jūtu Tavas domas – putnus, būrī mestus,
Sitamies asiņainus,
Tad apreibstam baltu dūmu elpā,
Kur Tu meklē patvērumu.
Jūtu Tavu acu skūpstus,
Jūtu Tava prieka aukas.
Jūtu Tavas rokas, ietvērušās 
Vārtu dzelzīs,
Ko tās nevar saliekt,
Ko tās nevar vaļā atplēst,
Jo šīs dzelzis vairāk aizliedz
Nekā to, ko spēks var sagraut,
Nekā to, ko Tavi pirksti
Spēkpilnie var liekt un locīt. 
Jūtu Tavu vaigu lūpās,
Jūtu acu ilgo skūpstu.

Beidzot es izteicu to, ko gribēju, par ko domāju un kas mani iepriecina tā, kā es to pateicu. Protams – tas nav viss, varētu runāt un izteikt vēl labāk, lai vēl labāk man tas visu teiktu. Bet nav laika. Un te ir sākums tam – ko gribu.

Bij mirklis zibenspožs
Kāds atmirdz melnā naktī
Tāls ārs lauks un debess
Viss zināts tuvs, ar pērkongrāvienu
Žilbst Dievu rotā!
Reiz Tavu roku tvēru
Lai Tev ko teiktu tā
Lai Tu to dzirdētu. 
Un mirklī zibošā
Jutu tevi – cilvēku [mūžam?] vienu
Sevī slēgtu.
Uzzināju Tavas dvēseles
Mājas. Uzzināju Tavu 
Vientulību, Tavu spēku
Dzīvot savā kalnā
Tā kā pravietis dzīvo.
Uzzināju ilgas bezgalīgās
Veltīgās.
Dārgumu es Tevī jutu
Zemes ķermeni kur mājo Dievs
Brīnumu vislielāko
Daiļumu neuzieto. Nobālēja 
Kalns aiz Tevis. [bija?] zaļais
Lauks, tik mirklis gaismas
Kuru pārspēja
Silta straume
Dzīva daile
Dieva mājoklis:
Cilvēks vientulībā slēgtais
Krāšņais dārzs.

2. febr. 1960.

[[Bezgalīgs miegs nāk virsū – laikam tas no mitrā laika (un ne tikai!) Vienīgais brīvais laiks tagad vakarā – un nevaru strādāt. Bezgalīgs miegs. Izlasīju dažas vācu grāmateles. Kaut ko no Th. Manna – no Goes, arī Kafkas sīkumus. Patiesi, tur vairāk ierosmes kā mūsu pašu ļaudīs. Man gribas – brīvību izteiksmē, rotaļīgu brīvību, muldēšanu. Cietumā esmu. Visu kvēli un dzīves ilgas lieku uz K.]]

Jātaupa lapas. Nevaru tā jokoties. Piešvīkāt visu, kas nāk (un nenāk) prātā un tad pašķirt lapu uz priekšu. Šī grāmata man ļoti palīdz. Lai arī nogurums vakaros briesmīgs, tā kā, piem., šovakar, pilnīgi peldu miegā un apreibumā, laikam no lietaina laika un agrās celšanās, no radio kliegšanas, ko Inese, paldies viņai, tikko izslēdza – tomēr kaut ko šinī grāmatā daru. Gaidu pat šo vakara brīdi, kad būs laiks to ņemt rokās.

Lasīju Goes (Albrecht Goes) ‘Das Brandopfer’ – par žīdu vajāšanām Vācijā. Jā, nu viņi, nabagi, mazgājas, kā var, no briesmu darbiem. Bet tie žīdi jau pie mums arī bij tā nīsti un par tādiem briesmoņiem padarīt, ka cilvēki zaudēja cilvēcību.

Tā grāmatiņa, Das Brandopfer ir gluži jauka. Tā atļauj manai iztēlei mazliet ceļu par to, kā var rakstīt. Te jau ‘pie mums’, es domāju latv., viss tomēr ir tik stīvs un virspusīgs. Te. Es jau nezinu daudz par lieliem, tāliem rakstniekiem. Bet parasti latvieši nav tik neformāli svaigi un tik – nu nevaru izgudrot vārdu, ko gribēju teikt. Tātad punkts.

Tagad, palasot vāciešus un frančus (lugas) man liekas, ka, piem., mans Pēteris ir labs. Un tādā pašā garā jāatļauj sev vairāk. Tikai – visu ārā uz papīra, kas dzīvo iekšā. Tikai – droši ārā! Bet ļoti patiesi! Sirsnīgi. Un steigties! Darīt! Viss, kas netiek izdarīts laikā, vairs nekad netiks izteikts īsti labi.

Kad es tikko biju sākusi dzīvot šai zemē, man bieži jautāja – vai Jums patīk šī zeme? – Es arvien kaut kā izlocījos no tiešas atbildes, ja varēju. Un, ja ne – meloju – ļoti labi, ļoti labi. Lai būtu miers. Un pati sev prasīju – vai man patīk šī zeme? Un to pat arī sev nevarēju atbildēt – jo es nezināju, vai Tu mīli šo zemi? – un to es varēju teikt – nē. Viss tik vienmuļš. Nav brīnišķo laiku maiņu. Kad zeme it kā nomirst zem sniega, bet ir tikai gulējusi. Un mostas ar reibinātāju spēku. Viss tas, kā tas notiek, kā to gaida, kā to piedzīvo arvien no jauna, neapnīkstoši, kā līdz tam it kā sevi mana, ar savu atdzimšanu – viss tas tiešām ir lieliski tur, kur tas ir. Un to es gribētu vēl piedzīvot, kā tas ir.

Bet tas ir kļuvis arī jau – it kā bērna sapņi. Kā bērna rotaļlietas, ko uzlūko ar smaidu un slēptu dārgumu – bijību. Tas ir kļuvis kaut kas nereāls.

Vai Jūs mīliet šo zemi? – To man vairs tik bieži nejautā. Bet tam es varētu – man būtu jāatbild nemelojot – jā, es mīlu to. Es sāku to mīlēt. Kaut kas notiek, no kā man pašai ir bailes. Notiek kaut kas, kas mani sadala. Es nekad vairs nevarēšu būt vesels, viengabalains cilvēks. Bet – varbūt, varbūt es ar to nebūšu nabags cilvēks.

Es nevaru teikt to bez vilcināšanās, bez sava – pretīguma – es mīlu šo zemi. Un tomēr man tas ir jāsaka. Mazākais – jo sev nevar samelot.

Ja man nāks tā laime šo zemi pamest – es briesmīgi ilgošos šīs zemes. Un raudāšu par to, ka es viņu neesmu ieguvusi sev vēl tuvāku, izpratusi to vēl labāk, kā to daru.

Nesen pie zobārsta atkal bija šis jautājiens. Un es par to smējos – ka 10 g. atpakaļ man to arvien jautāja un es nezināju, ko teikt. Tagad es – zinu.

„Jā,” viņš teica, „iepazīst cilvēkus…” un man liekas, ka man vēl kāds to teica – ‘iepazīst cilvēkus’, un es tad neteicu neko, bet domāju – nē, ne cilvēkus, iepazīst – putnus. Un es patiesi tā domāju. Tikai izskaidrot zobārstam, kā tas ir – iepazīt putnus – to es labāk nedarīju.

Tagad, mazliet pārdomājot, man jāatzīst, ka viņam tomēr ir taisnība. Varbūt ne tā, kā viņš to domāja, bet tā, kā es to domāju un to var teikt gluži tiem pašiem vārdiem – iepazīst cilvēkus.

Putni ir jauni te. Bet es viņus iemīlēju tomēr laikam tādēļ, ka es domāju par cilvēkiem, viņus dzirdot. Par laimi, ko nes cilvēki. Un tālāk – jūtot šo laimi, es iemīlu putnus, putnus – daudz putnu. Viņu kliedzieni manī ieskanējuši tikpat dziļi kā to putnu – mājās. Tur es dzirdēju putnu saucienos laimes solījumu. Te es dzirdu to. Ja es būtu atradusi šī solījuma piepildījumu, varbūt šo putnu saucieni vairs neiespiestos manī.

Cits te nekas nevar būt svarīgs. Ne gadi.

3. febr. 1960.

[[Izlasīju Stefan Andresa – Wir sind Utopia – un jāsaka – neko daudz nesapratu. Jālasa būs otrreiz. Te nekas nenotiek – viss tas pats – lēkāju kā vāvere kastē, kas griežas. Rītu gribu uz Wyongu. Kaut ko, kas ir vairāk kā nekas. Vācieši šķiet briesmīgi gudri – vai tur nav klāt daudzvārdība? Jālasa vēlreiz šī grāmatele. Pati neko nevaru iesākt. Piekususi arī domāt par K.]]

Redzi, vakar tur nekas ievērības cienīgs nav iznācis, ko rakstīju. Tādēļ, ka biju ļoti nogurusi. Bet tās ir lietas, kas deg manī un kas ir jāraksta tad, kad viņas deg un nogurums tās nav noslāpējis. Bet kā to lai varu, kad nevaru ņemt laiku tad, kad gribu?

Inese uz zobārstu aizbrauca, paps arī – esmu brīdi viena. Bet – olas jau jāņem. Nu atļaušu sev pusstundu. Un šinī pusstundā tad kāro visa – miera, sapņu, spēlēšanas, lasīšanas, rakstīšanas… Un ir tikai pusstunda. Vispirms vēl sevi gribas apkopt.

Šodien otrā diena Dz. skolā. Šodien bērni saiet, pirmo gadu kas iet. Varbūt viņš var atbraukt. Nevajadzētu vēl. Un nebūs jau arī.

Un vai tad, kad būs – būs viss cauri? Illūzija sakritusi čupiņā. Kā lidojošā skudra – nomet spārnus un rāpo mazs tārpiņš.

Cik burvīgi, pulkstenim tikšot, plūst laiks. Tīrs, dzidrs kā ūdens. Inese arī gaida – lai mēs visi dažreiz ‘iztīrāmies’ no mājas un lai brīdis ir svētīts ar šo tīro laika plūšanu un to nepiebradā svešnieki, kas ir tiešām tik sveši.

Situ odu uz rokas un iznāca šī nekārtība {tintes plankums}.

Svešnieka vārdam ir salda pieskaņa sievietes ausīs. Bet šoreiz es, svešnieku sakot, domāju to, kas ir nevajadzīgs, patiesi svešs.

Griežos kā skaida atvarā
Apkārt un apkārt, to pašu
Saku šodien to rītu
Kur tālu peldēt, kur tālu
Tikt, skaidai no atvara varas?

Dzidra drīz būs klāt. Jāgatavo kaut kas ēdams. Bezgalīgs nogurums mani māc. Savāda negriba neko darīt. Par ilgu neesmu nevienu stāstu uzrakstījusi un par ilgu es esmu pamesta un nezinu vairs nekā no K. Spēlēt arī nespēlēju. Viss ir tikai viena nožēla, ka neko nevaru padarīt. Un tas mani nomāc kā miegs. Bet es nevaru strādāt. Es nevaru pa šīm sadalītām minūtēm neko uzsākt. Bez tam – ko es zinu rakstīt? Ko es zinu? Tas, ko es zinu. ir tik trausls un niecīgs.

Nav nekā cita beidzot
Tomēr tik tas kas ir
Īstenība nabadzīgā
Nevar sadalīt sevi
Daļu atstāt te
Daļu atdot prom: 
Jaunu dzīvi radīt ar to
Atstājot īstenību
Radīt jaunu īstenību
Tikai ar sapni –
Nevar to
Nav nekā cita, tikai tas kas ir.

Bet kad Tu biji te – īstenība sāka sarukt maza mūsu sapņu priekšā. Tie auga kā ozoli. Mēs augām tiem līdz. Viss bij aizsniedzams – jauna dzīve vērās, lai mūs sevī ņemtu. Mēs pārtapām bezgala spēkā.
Bet kur tas tagad ir?

Gaisma un saules karstums, dūmi un uguns karstums, un krītošās uguns plēves, degošās lapas lika visām acīm būt samiegtām, gandrīz aizvērtām. Dažiem skropstis bija apsvilušas. Acis, rievās ieslēptas, pilēja sviedros un asaroja. Visi izrausa tās ar rokām, notriepjot pie tam sejas melnas ar ogļu putekļiem. Viņi vairāk juta kā redzēja sievietes ar tējas krūzītēm. Automātiski rokas pastiepās pēc tām. Viņu prāti un acis bija prom pie uguns. A. piegāja pie Kena. Neviens te nezināja, ka viņa to pazīst. Kena acis bija neredzīgas tāpat kā citiem vīriem. Un viņa roka automātiski sniedzās pēc dzēriena. Viņš uzmeta īsu, aizmiegtu skatu Annas rokai, tad tas ātri pacēlās prom un pavadīja kādu lielāku krītošu dzirksteļu riekšavu. Kena roka satvēra tējas krūzīti, lai to celtu pie mutes. Viņš teica parastos pateicības vārdus. Bet tējas krūzīte nepadevās. Anna to turēja ciet. Ne gluži apzinīgi, drīzāk aiz uztraukuma. Tad Kena acis paskatījās uz viņu otrreiz. Un tad viņš to ieraudzīja. Viņa pleci pacirtās taisni un sastinga. Bet acis vērās lielas un kļuva mierīgas, it kā tās vairs nebūtu saules un uguns karstumā, asarās un sviedros.

4. febr. 1960.

[[Andresa grāmatiņā laikam ir tā problēma, ko cilāju gadiem ilgi – vai tas cilvēks ir ļauns pats no savas brīvas gribas un to apzinās, ko dara, vai viņš ir ļauns neapzinīgi, neatjēdzot un pēc savas dabas kā uz pavēli? Tā tad nelabojams. Man atkal samala kafiju, tas ir vecs fellers. Bet vecums ir diezgan relatīvs jēdziens. Man vajadzīgs, lai būtu jauni – acis un smaids. P. aizgāja gulēt – un naktī es pati esmu jauna – tik vārīt tēju, lasīt un rakstīt. Inese arī augšā.]]

Tas ir tā – tu gribi atcerēties mīļo seju. Tu aizver acis un redzi, ieraugi – kādu seju. Bet tā ir cita. Tā ir kāda seja, kas tev pēdējā laikā uzsmaida. Acis, kas grib būt lietišķas un ikdienišķas un nav tādas. Tās ir kā iztrūkušās, kā norūpējušās. Tās atgriežas vēl un vēl un tad kā norātas, pašas sevis norātas, pazūd, aizgriežas. Un dažreiz sastingst it kā pozē – nedrīkst skriet apkārt brīvi, skatās kaut kur, kur neko neredz, bet viņās ir sastindzis jautājums – ko man darīt? Vai nevar tā neko nedarīt? Jo darīt kaut ko ir tik grūti, kad nezina – nezina, kas jādara. Tā – projām skatoties, jel nevar zināt, ka ir tik grūti neskatīties tevī, projām skatīties ir arvien droši vai ne?…

Jā, mīļās sejas vietā iestājas cita. Mīļā seja ir noslēpusies tik ilgi, skats to nav īstenībā redzējis tik ilgi, ka iztēle ir piekususi to izsaukt un izsaukt atmiņā. Kas sākumā bij neatvairāms, seja, kas smaidīja dienas laikā, acīm vaļā esot, bij redzama gaisā virs lietām, kas smaidīja, kas dega kā dzintara gaisma – tā ir beidzot zudusi. Iedomās to ir nācies tik daudzreiz izsaukt, ka kaut kas, to darot, ir noguris, un, kad tu aizver acis un gribi ieraudzīt mīļo seju – tu ieraugi kādu seju, bet tā ir cita. Tā, kas tev iznākusi pretī no drūzmas, sākusi tev smaidīt, jo kā nekā, varbūt pārskatīšanās dēļ, viņu ir tvēris kāds no taviem skatiem, kuru tu pati ikdienišķām lietām, ielā vai veikalā, esi sūtījusi meklēt tavu mīļo seju, kas ir sākusi slēpties. Jo nav redzēta tik ilgi.

Tā tas ir. Tā tas ir.

Vēl tas nav gluži tā. Tas ir tikai tik daudz tā, lai atklātu man, kā tas var būt.

Šodien vīrs ar sirmiem matiem samala man kafiju, tāpat kā pagājušā reizē. Šoreiz es redzēju viņa galvu sirmāku kā pagājušā reizē. Nezin kādēļ es pagājušā reizē nemaz neredzēju viņa sirmumu. Jeb redzēju to tikai kā zīmi. Tagad es redzēju, ka viņa galva ir gandrīz balta, viņš ir ļoti noguris. Bet acis skatās tālu pāri kā pozēdamas un viņu izteiksme ir jauna, sapņaina. Un tad skats pazūd smaidā, ļoti dziļā smaidā, un arī tas nerāda, ka mati ir sirmi. Bet, ja kāds samaļ tev kafiju – tas ir tīkami. Kafija, kad to maļ, smaržo vislabāk. Varbūt nekad viņa nesmaržo tik kārdinoši kā tad, kad pupiņas tikko tiek saberztas un birst turzā. Kārdinoši. Māja un tīksme, laiskums un lutinājums tvaiko gaisā. Tu saskaties ar cilvēku, kas tev samaļ kafiju, un jūs sasmaidāties. „Smaržo tik labi.” viņš saka. „Jā, varbūt vēl labāk kā garšo. Smaržo tik labi.”

Un brīdis, kamēr sabirst pēdējās kafijas pupiņas un kamēr tās iepako, ir ilgs un patvarīgs. Sievietes rokās beidzot ieslīd smaržīga paciņa un viņa pateicas, vēl reiz uzsmaida kafijas malējam. Un viņas skats aizķeras viņa acīs. Liekas – vienā acī. Viņš ir jau pieliecies un sagriezis plecus, lai aizsteigtos kaut kur citur lielajā veikalā, kas tam jāpārrauga, un brīdi sastingst pussolī, jo viņu aiztur viņa acīs aizķēries skats. Skats varbūt mirkli skumst par to, ko solīja kafijas smarža un kas nenotika, kas beidzot – tomēr nekad nav aizsniedzams, gandrīz nekad, jo mānās arī kafijas smarža. Smaržo visstiprāk tikko samalta. Skats varbūt vēlreiz tikai saka paldies par kafijas samalšanu, bet tas aptur cilvēku pussolī pusmirkli. Cilvēks sastingst pusmirkli un tad aizsteidzas.

Bet necik tālu viņš slepus atskatās. Viņš nav brīvs vairs. Ir iesieta kāda saite.

Viņš gaida, kad viņa atnāks otrreiz. Varbūt tieši gaida. Bet nākošās dienās, kustoties cauri lielajam veikalam, garām kafijas plauktiem un biskvītu plauktiem, viņš jūt sasieto saiti. Un viņam to negribas saraut. Viņš staigā, to saudzēdams kā maigu zirnekļa tīmekli.

Kādu dienu viņš to ierauga. Viņa ir citādā apģērbā. Viņi viens otru ierauga reizē, bet ne viens, ne otrs neuzsmaida. Viņš ir ar kādu citu. Viņa acis brīdi sastingst kā gaidot, kā nobīstoties. Gandrīz tāpat ir ar viņas acīm. Šī neuzsmaidīšana viņus viens otram nodod. Tā droši nodod viņu viņai.

„Ja viņš būtu domājis par mani kā par kundi – viņš būtu man uzsmaidījis,” viņa domā. „Bet viņš aizmirsās, viņš domāja par mani kā par sievieti, dāmu, kuras vārdu nezina, ko nedrīkst sveicināt, jo ir tikai veikala vadītājs…”

Viņš ir nodots. Tā viņš nedrīkstēja domāt. Pircējai viņš droši varēja uzsmaidīt.

Nākošā reizē viņš savu kļūdu izlabo. Viņi uzsmaida abi reizē un dziļāk, stiprāk, kā vajadzīgs. Jo viņi smaida mazliet nedabīgi. Aiz pircējas un veikala vadītāja smaidiem ir sievietes smaids vīrietim un otrādi.

Bet tas neko nebojā, ja smaids ir mazliet nedabīgs. Pēc tam viss ir vieglāk, viņš atkal samaļ viņai kafiju. Kādu brīdi, kad viņš skatās pāri visam veikalam, viņa skatās viņa sejā un acīs. Pētoši un cieši. Viņš atļauj viņai skatīties ilgi. Kad viņa novēršas un atkal paskatās viņā, viņš uzsmaida silti. Kad viņa pārlasa savu iepirkumu sarakstu, viņš skatās uz viņu pētoši un cieši. Viņa nepaceļ vairs acis uz viņa seju, tikai maigi uzlūko kafijas paciņu, ko viņa rokas satin, tad pastiepj savu roku pretī viņa rokām pēc tās.

Vēlāk viņa sēd mašīnā blakus vīram. Mašīna ir jauna un liela! Tas, ko vīrs braukdams runā, atkārtojas kā iespēlēta patafona plate. Viņš lādās par katru citu mašīnu, kas brauc uz ceļa. Pretī nākošās negriež pietiekoši ceļa. Tās, kas brauc pa priekšu, ir tādi ērmi, kas nesajēdz ne braukt, ne stāties, ne griezties pa labi, ne kreisi. Viņas apstājas tik pēkšņi, ka gandrīz tām ir jāuzdrāžas virsū, viņas nedod pietiekoši skaidrus signālus. Viņas ir tādas nožēlojamas kastes, kas maisās pa ceļu citiem pa kājām. Garām braukšana notiek katrā iespējamā un neiespējamā gadījienā. Daudzreiz sieva ir ļoti tuvu tam – teikt, lai pietur, un izkāpt, aizcirst durvis. Bet viņa ir tikai tuvu tam. Viņa savaldās. Brīžiem viņa nedzird vīra vārdus, skatās apkārtnē, zemē vai debesīs un bauda braucienu. Bet brīžam viņas acis nevar novērsties no vīra rokas, kas tur stūres ratu. Viņa redz tad tikai vienu roku. Dūri. Dūre, dūre tā ir. Viņas spēks ir milzīgs. Tā aizspiež viņas rīkli. Tur sevī saspiestu viņas dzīvi. Tas ir kā dzelzim līdzīgs, spalvains spēks. Ne spēks – vara. Vara! Varmācība. Vara ir varmācīga. Spēks ir dižens, cēls. Kad vīrs skaita tēva reizi, viņš vienmēr saka „… Tev pieder vara un gods.” Viņa vienmēr ir mācīta teikt „spēks un gods.” Vīra dūre ir vara. Sieva sāk drebēt, šķielējot uz spalvaino dūri. Tad viņa saņemas un novērš skatu, *{turpinājums seko}

5. febr. 1960.

[[Bijām uz kino – Mario Lanza. Dzied labi. Miers. Spēks. Manī nav miera patreiz. Kamēr Inese mājās, man nebija mocījis lielais nemiers, kad nezinu, kur likties. Aizsūtīju vēstuli Austrai. Karti ar kabatas lakatiņu nav saņēmusi. Šodien sāpēja galva. Tagad sirds. Nemiers pēc dzīves. Un darba. Viņa vārds ir K.]]

Nakts. Pēc kino – Mario Lanza. Skaisti dzied. Bet filma pārāk sablīvēta, lai gūtu patiesu mākslas baudījumu.

Gulēt jāiet. Lielais pienākums jāpilda pret rītdienu – lai rītdien varu strādāt – jāiet gulēt. Bet ko strādāt – sīkumus, sākot ar govi un olām. Kādēļ Tu noslēpies? Vienu dienu tikai! Vienu dziesmu.

Vienu dienu man
Vienu dziesmu dod.
No tām daudzām stundām
Ko Tev piešķir Dievs
Vienu atdod man.
Vai tas daudzi prasīts?
Savu pretī došu
No tām daudzām stundām 
Kas tik mēmas aiziet
Vienai runāt liec
Tūkstoš zvaniem skandēt
Dzīvos slavinājot, 
Stundai runāt liec.

6. feb. 1960.

[[Man nevajadzēja pavedināt P. uz domām par kino. Es jokoju – viņš brauca! Ines. teica – viņš grib iscapīt – Es to pašu domāju. Vai viņš jūtas tik slikti? – Laikam. Parādos utt. Filmā – amerikāņu frivolitātes, bet uzvedums skaists. Redzēju Madridi – atkal Spāniju. Un es atkal domāju par K (it kā es to nedarītu vēl visu laiku… ) Nabaga K., ko no Tevis prasa! Bet tas Tevī ir – Spānija.]]

Jūra – skaista, liels vilnis, jūras zāles, saule. Un – sastingums. Ciesties, ciesties. Tīri atkal vistu. Baro suņus. Slepen kaķus. Vāri kartupeļus (rīsu nav mājās, būtu vieglāk tikusi cauri.) Nu izmanto šo acumirkli! Izmanto! Dari kaut ko!

Es gribu prom!
„Mazā mājiņā.”
„Kur nauda, ko tur dzīvot?”
„Naudas būtu tur iekšā…”

Nakts.

Atkal bijām uz kino – It Started with a Kiss – Debby Reinolds. Pikantērijas un muļķības. Bet skaista Spānija – Madride. Cik skaista ir pasaule! Cilvēki arī. Bet visur viņu niecība. Un arī mirdzums, kur tas ir. Un Tevī tas ir K. No Spānijas, no Portugāles. Portugālē gan laikam nav dzīve tik krāšņa nekad bijusi kā Spānijā. Bet asinis varbūt līdzīgas. Maigākas Portugālē. Maigas kā ticība Dievmātei.

Nakts ir – tāda arī šonakt. Mēness, ne ass, bet miglains, silts, patumša nakts.

Aizmiglota mēness nakts
Cilvēks kāds kad dzīvs ir rakts
Pienākumos, morālē un dogmās
Aizmiglota maiga nakts
Cilvēks dūnu maisos rakts
Bēgot satin galvu segās
Palagos ar zobiem kožas
Labo vārdu tur kā bruņas
Labos darbus kaudzēs krauj
Lai tur droši celtu māju
Sev un nākamības ciltīm.
Aizmiglota mēness nakts
Cilvēks dogmu maisos rakts
Nosmakdams gar sienām taustās
Durvis, vārtus cieti aizrauš
Lai tur nenāk mēness skats
Kur tam godam miegā jādus
Prātīgi vēl dažus gadus.

* {turpinājums}

norij kā nelabu kumosu. Paskatās debesīs un domā ko citu. Izsargājas skatīties uz dūri. Tikai vēl nodomā – „Viņš tik nevainīgi tur savu roku uz stūres rata. Viņš tikai brauc. Viņam ne prātā nenāk, ka viņš aizžņaudz viņai rīkli. Nožņaudz viņas dzīvi. Un – droši vien tas tā nav. Tā nav…”

Bet citādi viņa nevar just. Viņa ir mēģinājusi. Mēģinājusi gadiem.

Un tagad – viņa domā par kafijas ietinēju. Tam droši vien ir uz pusi mazāka, neērtāka mašīna. Bet tanī braukt būs labi. Varbūt arī – nē. Tur jau nebūs vietas. Tur brauc viņa sieva. Neviens cilvēks nav bez sievas. Un, ja kāds būtu – viņa to nevarētu… viņai tas nebūtu vajadzīgs. Bet tādus retumus nevarētu satikt – tos, kas tikuši vaļā no sievas.

Jā, kafijas vīram droši vien ir maza mašīna. Vispār viņš ir niecīgākais, ko viņa varētu izvēlēties vai meklēt. Nekad nezodz neko mazu – viņai ienāk prātā kādas filmas nosaukums, izlasīts, tikko garām braucot uz afišas. Nezodz neko mazu. Jo mazāku kaut ko viņa ņem tagad – jo pareizāk viņa izpilda teikto padomu. Jo muļķība, ko dara, ir lielāka, jo viņa rīkojas pareizāk. Viņa nezog mazu. Viņa zog – lielu muļķību. Kad viņa ir nogurusi no tamlīdzīgas domāšanas, braucot vīra lielajā mašīnā, viņa nekaunīgi atlaižas lepni un ērti mašīnas sēdeklī un izbauda brauciena ērtību, cik to atļauj vīra pastāvīgā garām braukšana, un domā tīksmi par kafijas ietinēju. Nekad nezodz neko mazu. Esi nekrietns līdz galam.

Domā: Viņš skatījās prom un savaldītā drebošā mierā juta savā sejā viņas skatu. Viņas pētošo un ņemošo skatu, kas viņam glaimo, tā glaimo, ka viņš jūt to kā stāds sauli. Kā saules starus pēc peldes, kas iegrimst dziļi, silda un spēcina, spēcina… Un tad viņš uzlūkoja viņu smaidā pievērtu skatu, mazliet piespiestā smaidā, ko it kā piepūlas noturēt sejā. Jo viņš nāk tik pēkšņi, un bailes ir to neaiztraucēt, nenoturēt.

Dažreiz viņa sajūt neatvairāmu dziņu – uzklupt rokai. Pēkšņi ar visu spēku. Notriekt viņu no stūres rata. Tik daudz viņa varētu. Kas tālāk? – Beigas! Mašīna aizskrietu ellē. Un viņš viņu iedzītu ellē (vai debesīs) ar to pašu dūri, kam viņa uzbruktu. Bet viņa to *{turpinājums seko}

7.2.60.

[[Visiem parastajiem mēsliem pāri – pelde jūrā. Viena lapas puse norakstīta no jauna par trako. Jūrmalā kāds vīrietis skatījās manī, acis ieplētis, un tāpat noskatījās viņu divas sievas. Tas nebija gluži bez glaimiem. Nederīga diena, bez kā padarīta. Un nekā cita – taupi spēkus tādai pat citai dienai. Kad es strādāšu? Kad dzīvošu? Pāris lapas puses Kafkas. Labu nakti, diena.]]

Svētdiena, viss nepieciešamais, nobeidzot ar vistu, kas steigā jātīra.

Bet bija arī labs brīdis – jūrā, saulē. Kāds vilnis ierāva un apstrādāja pamatīgi. Tad man pietika arī. Nākot pa trepēm augšā (biju gulējusi ar Dzidras cepuri pār acīm. Dzidra uzskrēja labi pa priekšu, lieliska ar zaļo dvieli un zaļo cepuri), kāds pulciņš ļaužu – 2 siev. un vīrietis mani nopētīja uzkrītoši. Vīrietis, acis ieplētis, pagriezies skatījās manī. Sieviete, jūtot viņu tā skatāmies, skatījās tāpat. Savādi bij just tādu skatu. Nemaz ne ļauni.

8. 2.60.

[[Redzēju māmiņu sapnī – bija miglaina nakts un rīts. Mirušo gari atnākot ar miglu. Šoreiz tas sakrīt. Dienā īstu nepatikšanu nebija – mām. redz. sapnī to vairs nenozīmē, tā tas bija agrāk. Protu arī izvairīties no sadursmēm – un viņš arī sargājas. Karsts. Lasu Kafkas stāstus. Apbrīnoju. Sāku dzīvot līdz. Nogurums. Bet jāraksta. Nav nekur, kur veldzēties, tikai Inese, Dzidra.]]

Vēl nav diena galā. Bet es gribēju atzīmēt teikumu, kas būtu iepriekš. lap. p. stāsta beigās: Nederīgais ir visskaistākais, bet (nederīgam ir īss mūžs) nederīgais ir ātri nīkstošs.
Tas man tanī stāstā jāapcer. Un mīlestība, kam nav uzdevuma – nīkst ātri.

{turpinājums)

to dažreiz vēlas. Slepus valda acis, kož zobus un glūn uz roku pie rata. Tad nomierinās. Tā nevar būt viņas kara taktika. Viņas ir – līst uz vēdera. Kara vīri arī tā dara. Ar nažiem pie jostas, ar […blīm] un citiem rīkiem, bet bez šaujamā, – kas taisītu troksni. Viņi pielien no muguras. Kara vīri arī. Karā visādi paņēmieni. Un visādi cilvēki. Dažs labs ierindnieks, uzbrucējs, cits izlūks, spiegs. Sekmes katrā kara veidā – pēc atsevišķa rakstura īpatnībām, spējām. Goda krustus nopelna visādi. Arī lienot uz vēdera pienākot no mugurpuses sarga postenī stāvošam ar nazi.

Viņai šis karošanas veids. Ja tas viņai piešķirts, tas nevar būt bez ziņas. Kaut kas viņā ir bijis no šīm spējām – līst ar nazi viņa nebūtu iemaisīta tādā lietā ja viņā kaut kas nebūtu no tā. Kaut kur ir vaina viņā. Vai arī tā nav vaina – bet kaut kas ir viņā. Līst un līst. Un nogaidīt, sastingt kā čūskai, izlikties. Gaidīt reizi nazim.

Asaras viņai sasprāgst acīs un viņas skats uzslīd pa kādu tālruņa stabu augšup. Stabs ir kā no sudraba. Lietus un saules nobalināts. Pasaule ir skaista. Viņai gribas dzīvot. Viņai tā gribas dzīvot, ka tas viņu izvelk no auto sēdekļa, prom ārā līdz dūmakainai zemes malai, lidina viņu līdz ceļa līkumiem kas griežas kā strauta straume, iemet viņu ik ceļa malas mājā. „Ja mēs dzīvotu tanī.” „Ja mēs dzīvotu šinī.” „Ja te, viņš sēdētu lievenī ar avīzi…” Viņš cits viņš, tas katto dažreiz vēlas. Slepus valda acis, kož zobus un glūn uz roku pie rata. Tad nomierinās. Tā nevar būt viņas kara taktika. Viņas ir – līst uz vēdera. Kara vīri arī tā dara. Ar nažiem pie jostas, ar […blīm] un citiem rīkiem, bet bez šaujamā, – kas taisītu troksni. Viņi pielien no muguras. Kara vīri arī. Karā visādi paņēmieni. Un visādi cilvēki. Dažs labs ierindnieks, uzbrucējs, cits izlūks, spiegs. Sekmes katrā kara veidā – pēc atsevišķa rakstura īpatnībām, spējām. Goda krustus nopelna visādi. Arī lienot uz vēdera pienākot no mugurpuses sarga postenī stāvošam ar nazi.

Viņai šis karošanas veids. Ja tas viņai piešķirts, tas nevar būt bez ziņas. Kaut kas viņā ir bijis no šīm spējām – līst ar nazi viņa nebūtu iemaisīta tādā lietā ja viņā kaut kas nebūtu no tā. Kaut kur ir vaina viņā. Vai arī tā nav vaina – bet kaut kas ir viņā. Līst un līst. Un nogaidīt, sastingt kā čūskai, izlikties. Gaidīt reizi nazim.

Asaras viņai sasprāgst acīs un viņas skats uzslīd pa kādu tālruņa stabu augšup. Stabs ir kā no sudraba. Lietus un saules nobalināts. Pasaule ir skaista. Viņai gribas dzīvot. Viņai tā gribas dzīvot, ka tas viņu izvelk no auto sēdekļa, prom ārā līdz dūmakainai zemes malai, lidina viņu līdz ceļa līkumiem kas griežas kā strauta straume, iemet viņu ik ceļa malas mājā. „Ja mēs dzīvotu tanī.” „Ja mēs dzīvotu šinī.” „Ja te, viņš sēdētu lievenī ar avīzi…” Viņš cits viņš, tas katras dienas viņš – sēž ar avīzi katru dienu. Nē, tam nav nekā kopēja ar to – dzīvot, dzīvot vienā mājā! Un viņa turpina skriet no mājas mājā un katrā ir citādi. Bet viņš iederas visās, viņš atrod tur vietu, dzīve acumirkli apšalc māju, kas uzlūkota un laimīga aina pēc ainas aizvijas gar acīm.

Izvilkums no citas vietas tanī pat stāstā.

Slepus viņa uzlūko viņa roku. Viņš ir apstājies aiz plauktiem viņu neredzot. Arī viņa to neredz, pazīst pēc balss, kad viņš runā ar savu palīgu. Un viņa redz viņa roku, kad viņš to ir pacēlis pielicis pie augsta plaukta un rāda, skaidro kaut ko palīgam.

Roka viņai ir sveša. Tā neko nerunā. Nepievelk ne atgrūž. Katra cita cilvēka ķermenis ir svešs. To iepazīst pamazām. Pamazām tas sāk runāt, atklāj sevi. Vai neatklāj, tikai mēs sākam tam piedzejot kaut ko, ko vēlamies. Šī roka, kas viņai ir sveša un mēma, kļūs viņai tuva un runās.

Punkts!ras dienas viņš – sēž ar avīzi katru dienu. Nē, tam nav nekā kopēja ar to – dzīvot, dzīvot vienā mājā! Un viņa turpina skriet no mājas mājā un katrā ir citādi. Bet viņš iederas visās, viņš atrod tur vietu, dzīve acumirkli apšalc māju, kas uzlūkota un laimīga aina pēc ainas aizvijas gar acīm.

Izvilkums no citas vietas tanī pat stāstā.

Slepus viņa uzlūko viņa roku. Viņš ir apstājies aiz plauktiem viņu neredzot. Arī viņa to neredz, pazīst pēc balss, kad viņš runā ar savu palīgu. Un viņa redz viņa roku, kad viņš to ir pacēlis pielicis pie augsta plaukta un rāda, skaidro kaut ko palīgam.

Roka viņai ir sveša. Tā neko nerunā. Nepievelk ne atgrūž. Katra cita cilvēka ķermenis ir svešs. To iepazīst pamazām. Pamazām tas sāk runāt, atklāj sevi. Vai neatklāj, tikai mēs sākam tam piedzejot kaut ko, ko vēlamies. Šī roka, kas viņai ir sveša un mēma, kļūs viņai tuva un runās.

Punkts!

Ko šai dienai lai saku
Viņu mūžībā vadot?
Nepieminēšu lādot
Nav ar tā laimes aka.
Mūžīgo dzīvību jutu
Tekājam viņas stundās
Piestāvēt pasaules jaudās
Savas asinis sūtu. 

Lidmašīnas sviežu
Drebot tālos gaisos
Par saēstu labību maisos
Pelei ar kurpi sviežu
Dārgā grāmatas lapā 
Sūcu veldzi un prieku
Tur zīžainu kodi lieku
[..]šai dienai kapā.

9. 2.60.

[[Pazaudēta diena. Nemiers, kaislība, kur nekā nevar iegūt. Jo brīvāks, jo ķēdēs ciešāk sasienas. Nav, nav nekā tur! Bet ja tas viss sirds sildīts – varbūt tas ko sver? Visu laiku tā dzenos, it kā tas būtu dzīvība pati – un nekā neiegūstu. Vilšanos. Bet es nekad neesmu ieguvusi to, ko vēlos. Diena, kas jāpārvar.]]

Nogurdinoša diena – izrādās. Tāda nemaz tā nelikās, to dzīvojot. Tikai tagad pievakarē jūtu tās smagumu un nezin vai varēšu rakstīt, ko ļoti gribētu. Esmu dzērusi par daudz kafijas. Par daudz kāvusies ar iegribām. Varbūt arī ēdusi par daudz siera. Jūtos smaga. Lietus līst.

Bet gribu iet lietum līdz. Negribu gulēt mierā.

Dzejoli otrā pusē pabeidzu šorīt – Vakar iesākts. Nezinu, vai izteicu kaut ko no tā, ko gribēju – bet apmēram. Jānovelk līdz galam pienākumi un tad – jāmēģina rakstīt.

Vakars.   

Jāiet gulēt ar nožēlu, vilšanos, kaunu par šo dienu. Jāpārvar visas šīs jūtas un jāstrādā. Laikam to nespēšu.

Neglītums kas līdzi jānes, 
Dzīves kroplums, nabadzīgums –
Viss ir jāpārvar ar spēku
Kas lai izaug no tā paša – 
Kropluma un neglītuma
Dzīves kailās nabadzības.

Kundzi, kas runāja bez apstājas, viņa toreiz redzēja pirmo reizi. Kundze nosēdās viņai pretī un sāka runāt. Viņa runāja apbrīnojami veikli un viegli — tas bija viņas normālais stāvoklis — runāt. Līdz šim viņa bija domājusi, ka katra cilvēka stāvoklis ir būt mierā un atplēst muti runāšanai, kad tas ir nepieciešams, un tas notiek dažreiz. Pie šīs svešās kundzes bija citādi. Viņas parastais stāvoklis — bija runāt. Sākumā A.k. likās, ka būs grūti turēt līdzi plašo runāšanos, kas sākās. Bet tad tūlīt viņa manīja, ka grūtību nebūs nekādu. Tas, vai viņa ko teica vai neteica, nebija svarīgi, nemainīja nekā mierīgajos otras kundzes runas plūdos. Runāšana bija viņai kā elpošana, un viņa runāja. A.k. bija atsvabināta no katras piepalīdzības, no katras piepūles sarunu uzturēt. Viņa pēc brīža pat tapa tik droša, ka domāja pati savas domas, atpūtās, kā paradusi, sevī, ļaujot otras sievietes runāšanai kā pulksteņa tikšķēšanai vai mušu sīkšanai plūst garām ausīm un garām apziņai. Tā kundzes runāšana nebija A.k. nepatīkama, bija sievišķīgi maiga skaņās un lēnīga domās. Nu tam varbūt bija savi iemesli, neķerties pie asiem tematiem. Varbūt arī viņa nekad nebija asa. Gan grūti ticama iespēja pastāvīgā runāšanā.

Arī pati runājošā kundze bija tīkam. Viņa modināja līdzdalību, ja ne tieši sirsnīgu līdzjūtību. Varēja saprast, ka viņa ir bezgala piekususi darbā un pienākumos dienu dienā, rūpējās par bērniem, strādāja, lai nopelnītu mājai, sev, kā dāvinātu naudu bērniem. Lai palīdzētu tiem, iepriecinātu tos. Darbā viņa bija palikusi viena, bērni aizgājuši tālu prom no viņas, juta, domāja, sprieda, runāja citādi kā viņa, vērtēja dzīvi, cilvēkus, notikumus citādi — galvenais, citā stilā. Viņi lasīja citas grāmatas. Tikai nauda bija tā pati, ko tie lietoja un ko tie ņēma no mātes. Runājošā kundze varbūt juta to, ka viņa ir sveša bērniem, ka bērni ir nesaprotami viņai, ka kaut kas paceļas pāri viņai, pāri tai robežai, ko viņa var aizsniegt. Un, lai nejustu to, lai nepaliktu viena, viņa runāja, runāja, runāja.

Citu vārdu vidū, stāstu un spriedumu vidū, kas plūda nepārtraukti no runājošās kundzes uz A.k. un jo tālāk, jo vairāk aizslīdēja prom garām nedzirdēti, kādu stāstu A.k. dzirdēja.

Vēlāk viņa to, iekšējas jautrības pilna un savas ziņkārības kūdīta, stāstīja savai 17 g.v. meitai:

10. 2.60.

[[Inesei bija sāpes un nelabi menstr. sākšanās dienā šorīt. Bet pārgāja. Viss tāpat – trauki, olas, pussprāgusi vista. Nekur nevarēju likties, līdz uzrakstīju pusdzejoļus, divus. Tad palika labāk. Tagad miegs, nogurums. Nevaru palikt augšā. Piecēlos šorīt ar bezgala smagu sirdi, nezinu, par ko. Viss smagums spieda uzreiz. Un tagad? K. vai nē?]]

Locos un raustos, griežos un velkos,
Kā teļš pie valga.
Šodien gribu sacelties, atteikties, pretī turēties – 
Nepieņemt neko.

Kalns guļ mierīgs, mierīgi elpo meži,
Joprojām zaļo zeme
Mākoņi sabiez un līst, mākoņi skaidrojas, izklīst,
Spīd saule.

Locos un raustos, kliedzu un atsakos, turos pretī
Un eju turpat
Kur mani izmanto, pazemo, iznīcina, moca
Eju – kur manis vajag.

Miroņi – koki ceļ rokas pret debesīm baltas
Dēd gadu gadiem to ģindeņi dzīvo vidū
Tos pirmoreiz redzot sagrābj trīsas saltas
Nezini – esi mironis dzīvo vai dzīvais miroņu vidū.

Gadu simteņiem zaļo eikalipts
[ ] plušķains klinšainā zemē
Noguris mūžīgā nemierā, apputējis ja pārdzīvo;
Tam pirmo reiz pieejot skan kā dobji zvani
Mūžīgā dzīve ir smaga kā mūžīgā nāve.

Ļaunums lodā zemē pa karstām saknēm
Čūska, skorpions, zirnekļu bari,
Tos pirmo reiz jaušot tev pasprūk lāstā –
Pazudināšanu un sodu vien apkārt mani.

Bet dzīvojot ar to dienās, mēnešos, gados
Pie visa tā tu liec vienīgo, kas tev ir – 
Savu mīlestību. Un tūkstoš daiļuma rītos
Tev veras šī briesmīgā mala.  

Austrālijā dzīvo ļaudis 
nākuši no malu malām
dažam tēvs ir portugālis
citam pat no Ķēniņsalām.

Lai ar nācis kādu vēju
Katris austrālietis dzer tēju
Rītos, vakarā un dienā
Stipru, atšķaidītu pienā.

Jo kad saule pārāk silda
Tas kas tēju iekšā pilda
Paglabāts ir no lielām slāpēm
Un turklāt no galvas sāpēm. 

Austrāliets ir bloks uz goda
Nebīstas no nieka soda
Haizivis tas ķer uz āķa
Čūsku ādas samet blāķī.

Pieveikt viņu var tik brīnums
Un tas jāteic – maigais dzimums. 
Tās viņš cienī iekrāsotas
Un ar pērlēm izgreznotas.

Algu mazāku tām maksā
Nedod vietu autobusā
Bet kā pilī tām tā būdā
Pasniedz brokasttēju gultā.

Nu? vai atskaņas nav rīmēm? Tā var malt, ko grib. Bet kā vajag būt īstā dzejā? Var būt ar un var būt bez atskaņām.

Tikai tad, kad mūsu laiks ir galā
Tevi atrodu, mīļā diena.
Tā tas bijis vienmēr ir ar visu – 
To mēs atrodam, kad mūsu laiks ir galā.

Piekusis prāts ir meklēt
Teku kā ārā izkļūt.
Piekususi sirds meklēt
Veldzi kā panest
To kas jāpanes te.
Kā bezdelīgu bari
Atgriežas atpakaļ – 
Neziņā nokar galvas:
Viss kā te trūkst
Atrodams citās malās
Viss kas te ir
Nav pārvietojams.
Tas, kas te spiež visļaunāk
Ir beidzot visderīgākais:
Te ir kā kalns smags
Neizkustināms uzdevums
Aizejot kur viņa nav
Noēstu tukšums.

Sen vairs nav kam pieķerties un no kā vīt pavedienu, kas vestu tālāk pa sākto ceļu. Viss laikam ir bijis citādi, kā es to domāju.

Tas, ka sejā tur bija sabrukums un balss izmisusi, varēja būt no citiem, gluži fiziskas dabas iemesliem. Bet tie bija galvenie faktori, uz kuriem es cēlu savu teoriju.

Diena tāda – ka jānositas, durvīs, sienās, aizvērtos vārtos skrienot. Sitoties noreibusi galva un sāk aizmigloties prāts. Nav nekā cita – tik sasist pieri pavisam! Nav nekā cita patreiz kā tikai neskaidri skanoši valodas ritmi. Vārdi skan, bet nerodas jēga, ko tie gribētu teikt. Jo nav ko teikt. Viss ir apstājies tecēt kā strauts, izžāvēts saulē.

Un tomēr pēdējās viņa lāses rit uz to pašu pusi. Un, ja nav nekā, vēl paliek nopūta un tā ir tāda pat kā toreiz man un viņam. Un, kad simtreiz zinu un saku nē – es redzu viņa roku, kas sniedzas pēc manis, lai palīdzētu, apklusinātu plosīšanos, kas ir velta un akla.

Dievs ir klusumā.
Klusums glabā/sedz to.

Spēks ir klusumā. Klusums audzē to. Spēks ticēt ir spēks iegūt. Ja tu gribi to, ko tu vēlies – nepamet savu spēku. Tas, ko tu vēlies, ir tikpat tuvu tev, kā bijis, ja tu neesi beidzis to vēlēties.

Tā tas ir. Tas tā ir. Bet aiz visa tā vēl ir – īstenība. Un to tu nevari grozīt. Kopš viņš ir prom, īstenība ir apēdusi illūzijas. Viņa tās ir izdzērusi kā rasu no lapām. Ja tev tās vajadzīgas, tās jāceļ no jauna. Bet arī tam vajaga daļu īstenības, vajag daļu īstena laika – un tā man nav.

Bet – illūzijai ir daudz ceļu. Viņa var izaugt lēni. Un viņa var izaugt arī vienā mirklī.

Sūti viņam klēpi rožu.

Ko man darīt, vecā māsa?
Viņš ir atteicies no manis,
Esmu viņam es par smagu – 
Viegla rokās šūpojama,
Smaga dzīvē ienesama...
„Sūti viņam klēpi rožu.”

Ko man darīt, vecā māsa?
Aizmirsis viņš dot man ziņu
Kokā cirstā zīme bālē
Arī tomēr neaizaug ar sūnu
Cik reizes to uzlūkoju
Viegla kļūs tā nebēdāju
Tikai – cik lai ilgi gaidu?
„Sūti viņam klēpi rožu.”

Ko man darīt, vecā māsa?
Zinu – viņam citur jāiet
Pienākumi viņu saista.
Nav ne dienas visā mūžā
Kas tam atstātas priekš manis.
Viss ir aizlikts šķēršļu šķēršļiem
Tikai sapņi tiek tiem pāri
Prātu atstājot kur bijis.
„Sūti viņam klēpi rožu.”

11.2.60.

[[Šodien Rabacis atsūtīja atpakaļ manu Kaimiņu. Es sūtu Rudzītim – Rabacis sūta atpakaļ. Tā tas notiek jau 2 reizes. (Kādreiz agrāk ar kādām Austrālijas piezīmēm.) Man gandrīz tur kaut kas liekas ‘saprotams’. Atvasara atsūtīja dzejas – nabadzīgas.]]

Ir prieks par šo dienu
Tādēļ vien, ka viņa man dota.
Es viņu varētu izlietot labāk. Kad to nevar? Bet izlieto to tikai tik, cik prāts ir dots. Karstums ir atkal te.
Beidzot – man ir mājas arī te.
Beidzot es to sāku just. Dažreiz es sev jautāju – vai es aizeju no sevis, no savas    cilts u.t.t. un t.t.? To visi sauktu, kā vienā mutē, kam es to teiktu.

Bet tas tā nav. Es neaizeju. No sevis, no savas cilts, cilvēks nevar aiziet tāpat kā koks no celma. Bet koks var augt tālu prom ar zariem, ar savu stumbru. Var izaugt liels koks.
Mazāks nepaliek, kas iemīl šo zemi.

Vai viņa nav vīns, kam spēcīga piegarša, rūgtums, vērmeles sit degunā? Vermuts. Nu — vermuts ir labs.

Okeāna viļņi dažreiz ir augsti kā mājas. Tā saka, vai ne? Tādi viļņi te nāk krastā. Tie var nolauzt tev sprandu. Ļoti viegli. Mazākā nelaimē — var nodrāzt jēlus elkoņus, ceļus, pieri, vaigus, degunu. Noplēst matus. Var arī tikai pieburbuļot degunu, rīkli, ausis ar ūdeni, aizsist elpu. Un var arī — aizvizināt baltās kā putās simts soļus tālu.

Var arī tādu vilni pārlaist pār galvu, [ka var], sēžot zem tā klusā ūdenī atplestām acīm noskatīties, kā pāri galvai augšā aiziet putu un mutuļu negaiss — vilnis. Kā tas viss var gadīties ar vienu vilni? Vilnis ir vienāds, viņa spēks tas pats — bet cilvēks ir tas, kas var ņemt no viņa sev to, ko vēlas, un to — ko var. To, ko var.

Vēl šinī vilnī var būt indīgas un nāvīgas lietas. Bet arī pret tām — ir ausis jātur vaļā.

Beidzot — pēc vairāk gadiem, es šīs viļņa īpašības protu cienīt. Viņš ir lielisks. Lielisks! Viņš ir tik sāļš.  Sāļš, ka var viegli peldēt, un pēc peldes vēl vakarā uz miesas ir balta sāls kārta. Tik kur meklēt viņam līdzinieku?

Katru pavasari te izdeg meži. Katru gadu tie ataug, zaļi, necaurejami, sīksti, čūsku pilni. Meždegas man likās nejēdzīgas sākumā.

Tagad — tagad es pavasaros dziļi ievelku meždegu dūmus degunā. Pavasars! Es domāju. Zilas dūmakas. Dzeltenas ēnas krīt uz zemes. Dūmainā gaisā ir dzeltenas ēnas. Tāles zilas. Karstums kaut kur mostas. Debesīs un virs zemes.

Naktīs meži deg tāpat kā dienu. Mazliet lēnām tādēļ, ka vējš rimis. Degošas koku galotnes kā ugunīs mirdzošas pilsētas. Dzirksteles barā krīt lejup kā raķetes svētku laikā. Uguns ķēdes kāpj no ielejām kalnos. Tūkstošiem, miljoniem putnu cieš ugunī, čūskas, rāpuļi. Tūkstošiem, miljoniem izglābjas.

Izdeguši meži ir melni, neglīti, baigi? — Ir. Bet vai ir kas dzīvē vērtīgs, kas savu reizi nav baigs kā izdedzis mežs?

Nu, mežs pēc pirmiem lietiem sāk zaļot. Zāle, beidzot brīva no sīkstās vecās kūlas, dīgst no jauna tā, kā ziemeļos tā dīgst pavasarī.

Meždegas ieslēdz sētas, lopus, nodara postu. Sadeg skaistas mājas, baltas, tīras, apcirptiem krūmiem un zālājiem. Izmisušas ģimenes saņem palīdzību no kaimiņiem. Saņem pabalstus. Baltas, tīras mājas uzceļ no jauna.

Par plūdiem man nav laba vārda, ko teikt. Man tie riebjas. Redzēju plūdos cietušas klavieres. Bet — varbūt tādēļ, ka esmu redzējusi tikai, ko tie izdara. Nu tomēr — esmu redzējusi arī ūdeni viļņojam kilometriem tālu, un kādā aplokā bija zirgs. Zirgu, jādomā, izveda no turienes.

Vispirms ir jādomā par cilvēkiem. No plūdiem izbēgušiem cilvēkiem iet kā visiem bēgļiem. Kādu laiku. Tiem iet tā īsāku laika kā kara bēgļiem. Plūdos cietušie atgriežas senās mājās. Sakopj um dzīvo līdz jauniem plūdiem.

Par čūskām, zirnekļiem, skorpioniem nav ko runāt, lai gan lāsti ir tukši to dēļ uz šīs zemes. Sākumā, kad es par zirnekļiem žēlojos, kāds austrālietis teica: “Nevajag likt tiem pirkstu klāt…” Jau tad redzēju, ka viņam taisnība. Vairāk tur nav, ko teikt. 

Karstums un sausums. Lopi, aitas. Kur cilvēki — tur miroņi. Dažreiz to ir par daudz. Daudz par daudz. Šī zeme dažreiz nepazīst joku.

Nu jā — bet par tiem lopiem es gribēju teikt — kamēr cilvēks ēdis lopus — uz zemes vienmēr būs lopiskas lietas. Un tās nenāk un nenāks no lopa, bet no cilvēka. Šinī zemē lopiskas ir vairāk vieglas dzīves, arī lopiem — un vairāk ciešanu kā citās zemēs.

Šinī zemē ir daudz jauku cilvēku. Un daudz pacietīgu cilvēku. Man nav noticis nekas ļauns, iemīlot šo zemi. Viņa vēl visa neatklāta, neredzēta guļ manā priekšā.

Vai mājās neder stāsti par svešām zemēm?

——

“Tautas dejā izpaužas tautas kaislība,” viņa domāja. “Jo kāda tauta ir kaislīgāka, jo viņas dejas izaicinājuma daļa — cīrīgie, kārdinātāji, iesākuma soļi — ir ilgāki. Kaut vai spāņu dejās. Izaicinājuma ilgums pieliek skaitļus kaislības lielumam. Tie ir mūsu dejas izaicinātāji soļi, tas, ka mēs tagad ejam garām viens otram un neapstājamies. Mēs nevarējām arī uzsmaidīt. Bet tas kļuva pārvarēts ātri. Nedrīkst par daudz spēlēties. Izaicinātāji soļi ir arī kaitinātāji, pārbaudītāji. Cilvēki, kas cietuši, nedrīkst tādu kaitinošu pārbaudi ilgi uzņemties, nedrīkst to uzlikt otram. Drīkst solīt un mudināt un nedoties rokās. To nedara apzinīgi, kad kaislība ir īsta. Mēs turamies pie iedrošinātājiem smaidiem,” viņa domāja.

Viņa sāka domāt par viņu arvien biežāk. Gatavojot kafiju, dzerot, nu bija par viņu jādomā. Tikai pieduroties kafijas turzai, kaut ko citu meklējot, viņu skāra kāds siltums. Tā nebija īsti atmiņa, ne īsti ilūzija. Varbūt nojauta par to, kas dus kaut kur nekurienē un kas varētu atnākt.Viņa meklēja ar acīm viņu plašajā veikalā. Pamanīja aiz kādām durvīm. Un tad ieraudzīja to veikalā. Viņš bija aizņemts, nogāja kaut kur garām viņai no mugurpuses. Un tūlīt nāca atpakaļ un viņi sasmaidījās .Tā tas notika vairāk dienas.

[continued below]

12.2.60.

[[Cienīgais vecis otrā pusē – to gribētu nosūtīt Rabacim par viņa uzvešanos. Neticu, ka viņam taisnība un mans Kaimiņš neder. Bet šodien pirmoreiz mūžā man it kā šaubas, kā smaga sirds par manu uzdevumu – rakstīt! Tas radās, redzot, kā Atvasara varonīgi spriež par citiem – un cik viņas dzeja nabadzīga – bez vērtības. Vai tik vien mums lemts sasniegt? Citiem iet labāk. Bet nabagie spriež par visiem.]]

Pēc kino – Vikingi. Skaistas ‘bildes’. Neglīti cilvēki. Man nepatīk Tony Curtis – nemaz.
Rītu brauks Imants, Austra un vēl kas nezin kas. Māja kā elle. Olas netīrītas.

Atvasaras sliktie dzejoļi man iedveš bailes – vai tas nav tikpat niecīgs, ko es daru? Un es nekad neesmu par to šaubījusies – cik liels ir tas – kas man jādara.

Viņa spriež pareizāk kā Sarma tomēr par mani. Tikai – ka starp rindām man nevar lasīt – tur viņa maldās. Un tas teiciens – strīpojiet bez žēlastības – nav viņas pašas. Tomēr tur – tanīs dienas grām. lapās – varētu arī strīpot [ ].

Viss ir tukšs.
Novākts kails kā priekšistabā
Gaidīšana kā pie
Zobārsta.
Ko es gaidu?
Zālītes, lai nejūt sāpes?
Zoba izraušanu?
Vai jaunus zobus?
Jaunus zobus!

13.2.60

[[Imants, Ausrtra, Jānis te [right]. Peldējās, izskatījās atpūtušies – tagad uz kino. Kur lai guļu? Nav man kur palikt. Vai vispār nevar iztikt bez gulēšanas? Vienu nakti. Šodien flirtēju atkal ar kungu sirm. deniņiem. Var tā skatīties, ka zeme sasveras un galva aizpeld! Un tas vēl nemaz nav vairāk kā vēlās. Peldējos. Vienmēr labi pēc peldes. Kult. dien. (10) Melburnā apskatīšot 6 autorus? Vai K. vairs nav?]]

Man viņi ir divi tagad. (Jo man nav neviena.) Otrs radās tādēļ, ka vajadzēja kaut kur pieturēties, lai neapgāztos. Es pieturējos ļoti viegli. Un tomēr – viņš atbalstīja mani stingri. Tagad – viņš sāk būt – otra pasaule. Blakus pirmajai.

Imants, Austra, Jānis te. Visi patlaban jūrmalā. Biju arī es brīdi. Jūra man dara labu. Silti vien top. Bet es šodien daru pāri sev – kafiju leju par daudz. Nevaru rimties. Darbam laika nav. Tas audzē tikai nemieru un beidzot – nožēlu, ka tik maz var padarīt.

Viņš nogāja garām – gaidot smaidu? Viņš pagrieza, gandrīz nepagrieza seju, redzēja, redzēju – un bija tā – it kā tas būtu neredzēt, it kā tas nebūtu redzēšanas vērts.

Bet tad – es jautāju. Smaids sagula acīs dziļāk, dziļāk, līdz tās pilnīgi pārvērtās. Tās tad vairs nav acis, kuru uzdevums ir redzēt pasauli. Tās atver kā māja logus, atver lieveņus māja – izsūta viņos, kas viņā mājo, atver lieveņus gaisam pērkonlaika veldzīgām gaisam maigai rūsai un zibeņiem.

Tikai pusacumirkli ilgāk acis skatās un viņu atvēršanās ir pilnīga. Lai arī nākošā momentā plaksti noslīd pāri tām, ir tā it kā tās ienirstu tā neaizvērtas bezgalībā. Ir acumirklis piepidījuma un tas nokrīt laikā kā auglis. Satelīts joņo.

Tas bija vairāk kā teikdams varētu teikt, jautādams jautāt. Tas bija brīdis aizmirstīgas atdošanās.
Tā ir saskaņa kurai nav līdzīgas. Acu skūpsts. Pēkšņs, negaidīts, pārvarīgs, patvarīgs.

14.2.60.

[[Bērni visu dienu jūrā. Es nekur. Kā parasti – tīrīju arī vistu. Tā samaitāja daudz. Tad – nekur netiku, lai gan silts bij un gribēju uz jūru. Gribēju tad – nezin kur. Gribēju tik ļoti ka domāju – jālūst tūlīt visam. Nāca pērkons visai pamalei pāri. Lija. Nomierinājos ar tukšumu. Pacietība. Pacietību – līdz vēži noēd kājas, pacietību. K pazūd – ko lai tur meklēju. Tad M. smaidā vairāk. Nē, tomēr nē.]]

Bērni prom, kaut kur jūrā, šie gribēja braukt 2 mājās. Būs palikuši uz vakaru. Gribu uz jūru. Pēkšņi ir karsts. Neesmu gulējusi naktī labi. Bet gulēju dienvidū. Tomēr jūtos tiešam – izvārīta.

Nezinu nekā cita, ko es gribētu un spētu darīt – tikai mazliet cilvēcīgas laimes. Es vairs nespēju iet šo dzīvi. Mīlēt to ko nevar mīlēt. Ņemt to, izpatikt tam un verhungern tas mazliet izklausās pēc tā, kā tas ir, nomirt badā – tas ir kaut kas cits. Tam nav nekādas kopības ar to, kā man ir. Nogaudoties badā – to varbūt varētu teikt.

Beidzot – katrs to varētu saprast kā tas ir – būt piesietam pie mieta, kad visa pasaule apkārt dzīvo.
Tagad tas novilcināts viss tik vēlu ka mani bez viņa pat neieraudzīs. Tā tad viņš pat man ir it kā vajadzīgs lai es vērstu uz sevi uzmanību.

Plkst. nāk pieci un diena kļūst karsta. No rīta bija vēss gandrīz. Tagad saule arī, mākoņi zūd. Un tagad – viņam nav laika! Nekur nevar braukt peldēties. Vienīgais ko varētu. Viņš noguļ divi stundas dienā lai gan naktī gulējis netraucēts – un tagad – man darbs! Ja viņš kur gribētu – tad nav ne darbs ne kas cits.

Kad bērnu nav mājās – lieta ir neizturama ar viņu. Kad bērni – tas tomēr mazliet nosedz viņu. Bet tā – dzīvot, būt kopā, strādāt ar viņu – tas beidzot ir pāri spēkiem.

Šī dzejoļu rakstīšana ir mēģinājums ieņemt galvas pulverus. Tas nekur neder. Redzot cita sliktas dzejas, es redzu arī cik manas ir sliktas.

Es tagad kur aizskrietu! – Bet kur? Mežā! Tas ir viss kur varu. Pat autobuss nezin vai patreiz iet. Es varētu apskatīties – aizlikties uz jūru! Iet no autobusa un uz autobusu mēli izkāris! What a thrill!
Pacieties.
Pacieties.
Kad vēži nograuž tev kājas.

15.2.60.

[[Lasu Anouilh lugu. Vieglums un sharms un es nezinu kas vēl. Atvērti cilvēki tik tāl, cik tie varbūt nekad neatveras. Bezizeju jūtu savā stāvoklī tik ļoti, ka tas sāk spiest ik brīdi. Tas bija mierā. Vairāk iedomājos no sava uzrakstītā. Bet zinu – jāstrādā nopietnāk un nav spēka, nav laika, nav dzīves. Nē – dzīve ir, tikai to vairs negribās rakstīt. Saucu illūzijas, ostu kā suns pēdas.]]

16.2.60.

[[Veļa mazgāta – un tas viss. Mazliet lasīju Anouilh lugas, kaut varētu viņa vieglumu mazliet iemācīties. Mazliet – ņemt raksturu vieglāk. Bet es jau nevaru nekā ne ņemt ne atstāt – laika nav un dzīves nav. Sapnī redzēju Grab. – liekas tas ir izraisījis vismaigākās dziļākās jūtas, kā neviens. Savādi. Sapņos tas parādās, kā justs.]]

Uz jumta kā pēriens
Nošalc rudens lietus
Satin zelta segā
Pret reimatismu lielus
Uz jumta kā pēriens
Nošalc rudens lietus

Varbūt rītu redzēšu cilvēku, kas man svešāks par svešu. Nezinu ne viņa vārda, ne vecuma, ne māju. Zinu tikai gaismu viņa acīs kas noplandījās kā tvans virs spirta glāzes.

Tādas ir cilvēka alkas. Tā viņi ir izsalkuši. Un tā viņi var veldzēt viens otru. Kā tvans!?

17.2.60.

[[Auksts jau. Vai vasara galā? Negribu! Gribu uz Kvīnslandi tad braukt pēc vasaras. Pirmā aukstā diena. Tikai mājas pienākumi. Nedaru citu neko. Mazliet lasu Anouilh’u. Tomēr – ļoti viegls, visumā. Atsevišķās vietās jauks. Nezinu kas lai notiek. Gaidu, gaidu – it kā visam tam kas mani sien būtu sagaidāmas beigas. Gaidu jau 18 gadus. Gaidīšu vēl 9 dienas! Tad – uz K! Kaut ko darīšu!]]

Pavēss rīts. Vakar bij pirmā vēsa pēcpusdiena. Es domāju – ja vasara jau galā – jābēg būs uz Kvīnslandi sauli meklēt. Man nekad tā nav gana vasaras. Ko es darītu mīļā dzimtenē? Varbūt tur viņa būtu garāka. Greznota ar pavasari un rudeni. Te ir tikai saules un ūdens slāpes. Tikai ķermenis. Garam nav daudz ko darīt. Viņš mājo zilā mierā. Cilvēki zied un sakalst ar ziediem uz galvas – ar rozēm uz cepurēm un krellēm kaklā – un dzīvo tikai vienu garu izslāpušu vasaru. Viņi neviļņo kā jūrā – atmodā, priekā, visumā, pārdomās – pavasarī, vasarā, rudenī, ziemā. Kaut kas te ir citādi. Varbūt tomēr šai zemei ir kāds liels trūkums un viņu cilvēki no tā ir citādi. Viņiem nevarētu būt tik daudz pārdomu un jūtu. Vairāk mūžam gruzdošas kaislības, vairāk plunčošanās paseklā priekā. Tikai beigām tuvojoties vajadzētu būt vairāk baiļu viņiem, kā tiem, kas nedzīvo mūžīgi zaļu koku vidū. Un mazāk cerību uz maigu mieru. Tādēļ viņi nekopj kapsētas. Kas tur tas beigts – putekļi. Tur neviens nedus maigi, kā sakne jaunai dzīvei. Kas dedzis, sadedzis. Pelni.

18.2.60.

[[Aizsūtīju vēstuli – dzejoli Sarmam. Apm. uz 21. II.

Auksts. Rudens. Saņēmu uzaicinājumu piedalīties Sidnejas rakstn. dienās. Ko lai lasu? Gribētu uzrakstīt drūmo stāstu vēstulēs. Tas būtu vērtīgāks. Bet kad? Kad? Ar Inesi braucām uz Wyongu. Silti! Viņa juta prieku par piemākušos zaļo dienu un es arī atdzīvojos, jūtot, ka citi cilvēki arī jūt ko tādu, kā dienu, izskaņu, nojautas. Neprātīgi ir piedzejot visu un ieraudzīt to dzīvā cilvēkā. Un – skaisti tas ir. Smaids ir atbilde. K vairs nav. Aprakts.]]

Smaids bij tik ātrs un dziļš. Bet tad – nekā, kas būtu liecinieks.
Labi ir dzīvam būt. Cik vien vairs dzīves tas ir!
Nu – gaidīsim līdz trešdienai, redzēs kāda palīdzība nāks.

Auksts. Nogurums. Divi braucieni. 5 vistas – tā ir visa diena. Un rītā tas pats. Olas netīrītas. Kā lai es visu uzvaru? Nav nekur palīdzības.
Vienmēr tas pats. Nu gaidīsim līdz trešdienai. Tad redzēs kas no manis atlicis skatam.

[..] Kā satvēra, pievilka klāt acumirklī. Vai viņa izvairījās? Nobijās? Tikai tas varbūt. Ja šī būtu pēdējā diena Tu rīkotos tāpat? Droši vien. Kāpēc neiet un neteikt to?

19.2.60.

Piektdiena.

[[Vakar nosūtīju vēstuli ar dzejoli – ‘Ko šai dienai lai saku’ Sarmam. Apmēram uz dzimš. dienu, bet neminēju. Patiesi – aizmirsu, lai gan vēstuli tādēļ sūtīju. Nogurums, bāls un saputējis esmu. (Menstruācij) Vēl dažas dienas, tad dabūsi – zobus. Ceru justies labāk, un tad vajadzētu holidejas. Uz Kvīnslandi!

Sapņi. Abi bērni rītu taisās uz Sidneju. Dzidra uz sportiem – skolas. Inese uz balli. Mani sāk mākt sapņi – kā tas būtu, dzīvot savā mājiņā un darīt un iet, kur grib! Nieki. Šodien atceros K. valsi dzirdot.]]

Auksts. Menstruācijas. Tas labi. Trešdien tas būs garām un varēs raut zobus. Un tad tas būs kārtībā, un es varēšu justies labāk. Šis laiks ir nejauks. Patreiz arī lietains. Bet – tad cerība nākošo vīkendu redzēt labu laiku – un tad es pati arī būšu kārtībā. Un tad gribu smieties un priecāties, nevis justies tik vecai kā tagad, kad nedrīkstu smieties un tomēr to daru. Kārtībai jābūt – tad viss ir labāk.

{„Vecs? Es neredzu to. Es redzu Jūs jaunu.”
„Cik jaunu?”
„To es nezinu. Jaunu. Tas nav nosakāms gados. Jūs esiet jauns. Jūsu skats, acis, smaids ir tas ko es redzēju un redzu visu laiku. Vēlāk es tīši apskatīju Jūsu matus
******} [Kafenīcā included in Unpublished Prose, Fragments, Australia]

20.2.60.

[[ […] cilvēks […] cīnās pēc brītiņa dzīves, laimes. Dievi noskatās, nemirkšķina ne acu. Vai nav vienalga – noiet bezdibenī minūti ātrāk vai vēlāk? Nav! Gribu K. satikt vēl.

Inese vēl Sidnejā. Dzidru jau atvedām no Gosfordas no Mamford. Bijām kino pēc tam. Dz. lekusi labi, bet neko lielu nav izlekusi (4p.6., citreiz 4p.8) Kino – Cilvēks bez bagāžas – mazliet atstāja iespaidu. Grants mani mazliet silda. Ne vienmēr. Bet šinī filmā viņš bija tīkams. Visu vajag pārspīlēt. To mācos. Es varbūt varētu sarakstīt to stāstu vēstulēs – tikai jāpārspīlē, jāpieliek, jāpieliek krāsas. Patreiz tas kūda uz strādāšanu. Tikai – atpestiet no mana dārgā. (Šodien, skrienot uz Gosf., sabrauca suni.) Viena akla vistiņa cieš. Daudzas citas. Pārspīlēt vajag, lai šīs ciešanas kāds ieraudzītu. Mēģināšu.]]

Gosfordā bijām kino – Cilvēks bez bagāžas. Man patika. K. Grants man dažreiz patīk. Viņš man patīk love affairā ar Deb. Kerr un te. Toreiz ar Sofiju Lorenu viņš man nepatika. Varbūt tā Lorena man nepatika. Bet viņa pati vien – man tomēr dažuviet patika. Tikai viņi kopā nē. Grantam piestāv Deb. Kerr. Viņas dāmīgums un maigā valšķība ir taisni labs pretstats viņa civilizētai vīrišķībai. Šodien viņa partnere neko lielu viņam nedeva. Viņam vajag elegantāku. Tātad – es viņu gribu + Deb. Kerr. Es par to nekad nebiju domājusi, ka aktieriem vienam otru jāpapildina. Es ņēmu tos atsevišķi, t.i. gribēju ņemt, pareizāki – iedomājos, ka ņemu – un nezināju, kādēļ man vienreiz tas pats aktieris patīk, citreiz nē.

Filma atstāja kādu iespaidu – kaut ko ierosinošu. Lai arī tur nekā liela nebij – bet kas gan ir liels, ja mēs negribam tā saukt?

Viss ir jāpārspīlē – to es mācījos, tas ir – to es sev atkārtoju. Viss jāpārspīlē mākslā, dzīvē – jāķer vēl acumirklis laimes. Jāiet skaudrāk, drošāk – bez bagāžas!

Gribu vēl satikt K. Grants ir 60 un labi der vēl mīlētāja lomai. Tikko nesen lasīju par aktieriem – Za Za – nesportojot, tāpat uzturoties jauna – jo kas grib muskuļus? – viņa sakot. Bet kad es to redzēju filmā ar Mario Lanza – viņa bija ļengana kā ķīselis. Taisni es par to domāju – cik bez spraiguma un ļengans ir viņas decoleté, kā biezputra, un tur ir vaina – negrib muskuļus. Bet spraigums ir jaunums. K. Grants sportojot. Un šķiet, viņš ir labāks kā bijis. Viņš bija kails līdz vidum (nezin kādēļ visās pēdējās filmās rāda tik daudz apģērbšanās, noģērbšanās, mazgāšanās u.tt.). Jā – un Grants izskatījās arī kails – labi. Ar visu to, ka viņš iet uzlīcis un ar visu to – ka viņš ir civilizēts tips, ne muskuļmenis. Izrādās – tie muskuļmeņi ir tikai muskuļmeņi kaili vai apģērbti, bet labi trenēts džentelmenis ir tāds arī – kails vai apģērbts. Nu tas tomēr nepierādās bieži.

Man jāmēģina stāsts vēstulēs. Tas būtu kas vairāk. Tikai – vai man neplēsīs ādu? Jo es nesu tirgū – citu ādu!

Sarmas Viktu gandrīz (un ne tikai gandrīz) riebjas lasīt. Divdomību saslaukas. Katrā turpinājumā pretīgāk. Gribētu dzirdēt, ko citi par to saka. Bet Kalna Kūļu Vikta bija jauns stāsts savā pirmā pusē (kad tas kā stāsts bija nobeigts). Un tagad turpinājumā (kas it kā ir rakstīts uz kāda lasītāja rakstīto lūgumu) nav bijis nevienas kārtīgas lapas puses. Jau tūlīt tas turpinājums sāka man nepatikt, un tagad iet pavisam lejā.

Kas ar to vecīti notiek?

Filmā mums priekšā sēdēja ‘tīneidžeri”, viņi tā skūpstījās, ka man kļuva vai nelabi. Es nevaru saprast – kā viņi to var panest! Viņiem vajaga būt slapjiem kā kaķiem. Tā ņurcīties – tas nav mīlestības cienīgi.

Tad lai dzīvo atteikšanās un skaudrā spītības laime. Tā izaudzē kaut ko varenāku, un tad viens pieskāriens ir kā pērkona grāviens kalnos, no kura klintis veļas bezdibeņos… Tad kaut kas tas ir. Bet to padarīt par izpriecu – tā ir all day sukera vērtībā tad. Kā viņiem neapnīk? Nu apnīk jau arī. Un no tā ir visas malas pilnas – no šīs apnikšanas.

Es gandrīz neticu, ka mīlestība, bet bez aizlieguma (sev), bez kautrības, bez cīņas ar sevi un otru un likteni – vispār kaut kas ir. Brīnos – kā ar to var apmierināties?

Cik mūsu stāsts ar K. bij brīnišķīgs!

Arī ar Dž. Tas jau uzrakstīts un aizmirsts.

Arī ar G. Tas nav uzrakstīts, nav arī aizmirsts. Tas sapņos dažreiz atnāk. Citādi, protams, tas ir aizmirsts.

Cik burvīgi ir mani stāsti, salīdzinot ar to jauno cilvēku (puikiņu un dāmu, jāloka – dāmiem) ņurcīšanos. Cik mani stāsti, mani izdzīvotie stāsti ir skaisti!

Tādēļ laikam nevaru aiziet gulēt un te rakstu un rakstu, ka man par tiem jādomā. Un K.! Es viņu tomēr vēl gribu satikt. Un kaut kam var arī likt piepildīties. Bet ne kino solos!

21.2.60.

[[Cilvēks bez bagāžas ir Anouilha luga. Nē, nav! Un es to meklēju pa Kafkas darbiem. Labi, ka es franču valodā tagad varu lasīt – taisni lielisks atklājums. Un grāmatu vairs nekad netrūks – spēj tik lasīt. Kad dos brīvdienas rakstīšanai? – Hā! – Gribu iet uz Country Womenēm. Man jādzīvo. Es citādi nevaru. Mazliet man jābūt kā cilvēkam. Un jāsteidzas. Manus uzdevumus – pievilt.]]

Svētdiena. Olas, olas, trauki, lupatas!

Klausies, es Tev kaut ko gribu teikt.

Kas, kas klausās?
Dzirdi, es atbildu. Tu jautāji.
Atbilde kādreiz nāk vēlu.
Nāk vienmēr.
Vēl spēks un prieks, un cerības sāk dienu.
Es gribu bēgt.
Nieki. Es gribu to drīz jau 20 gadus.
Bet reiz tam jānotiek.
Reiz nāk atbilde. Arī no vislēnākām iestādēm. Beidzot tā ir izstrādāta, pārrakstīta un to nosūta.
Vai tiešām? Vai es atsvabināšos?
Un kur es tad nokļūšu? Nekur – brīvībā.
Gaidīsim vēl trīs dienas.
Agrāk es nevaru. Tad es rīkošos.

Filma – Cilvēks bez bagāžas – ir Jean Anouilha luga. Un es meklēju, vai tā nav Kafkas. Nupat redzu – tanī pat grāmatā ‘melno lugu’ krājumā, ko Inese tikko nopirka. Izlasīju tikko pirmo L’Hermine. Būtu lasījusi dažas lapas tālāk – Cilvēks bez bagāžas. –

Inese pārbrauca priecīga. Dzidra saaukstējusies. Nezinu, kā savākt.

Dzīvotprieks sāk uzmākties. Laikam ceru būt kārtībā ar zobiem no trešdienas un tad – pacelt galvu vēl. Gudroju to pašu atkal – es nevarēšu strādāt (ja arī vieta būtu) Ineses stipendijas dēļ. Viņai to nedos, ja es arī pelnīšu.

Es iešu uz Country Womenēm. Varbūt es varu mazliet dzīvot. Tāpat es uzrakstīt neko nevaru, ja es nemaz nedzīvoju. 20 gadu cietumnieks to varētu tādēļ ka viņam laiks ir. Es esmu 20 gadu cietumnieks – bet bez laika. Tādēļ es nevaru.

Labi. Apmainīšos sīkā naudā. Tā saka, mēģināšu būt par cilvēku. Varbūt es tur ko varu nopelnīt vai atrast, kur nopelnīt. Vai tikai – redzēt cilvēkus. Varbūt sievietes vien tur nebūs. Dažreiz tās arī ir cilvēki. Bet es gribu visādus cilvēkus. Arī vīriešus – cilvēkus. Un arī vīriešus vien. All right, all right!
Gulēt jāiet – kā arvienu.

Tas Anouilh tomēr prot gan atdīrāt cilvēku dabu. Un tie tomēr laikam ir dzīvi cilvēki – viņu vidū ir labi!

––––––––-

[turpinājums]
Tomsona kungs skraidīja pa veikalu vieglāk kā agrāk. Viņš gāja ātrāk, taisnāk kā agrāk. Viņa mati bija glītāk atsukāti, viņš smaidīja vēl biežāk kā agrāk un smaids bija maigāks, jo tas nāca pats no sevis. Tikai plkst. 5, kad veikala durvis Pēteris aizvēra, viņš acumirkli jutās noguris. Viņš bija šķaidījies ar savu enerģiju. Vai viņš bija šķaidīgs? Nē — viņam tā radās, nāca klāt kā skaidrās, saulainās dienās, lai arī dienas vienmēr nebija skaidras. Un viņa arī katru dienu nenāca iepirkties. Bet, ja viņa nebija vienā dienā, viņā varēja būt otrā.

22. 2.60

[[Nejaukas galvas sāpes. Biju pie zobārsta. Trešdien jāiet. Ceturtdien nezin vai varēšu braukt uz Wyongu. Galvas sāpes – bet trakas ilgas pēc prieka, pēc dzīves. Nevaru panest savu nesamo. Šodien maz dabūju lasīt. Anouilh’u – viņš ierosina. Viņš domā, ka tīra mīlestība nevar existēt, bet ‘netīra var’. Savādi! Man liekas – abas var existēt – tikai ne ilgi. Netīrais nedzīvo ilgāk kā tīrais. Svārki atgādināja K.]]

23.2.60.

[[Varbūt tomēr fiziskās norises mūsos atstāj lielāku iespaidu uz mūsu dzīves citām – arī garīgām norisēm, nekā es to gribētu atzīt un kā vispār to domā ideālāki cilvēki. Pirms menstruācijām esmu pilna garīga spēka un spējīga ko tādu veikt – pēc menstruācijām – pilna fizisku kaislību. Reti tas ir arī otrādi – pirms m. kaislības. Un tad tās ir ļoti spēcīgas.]]

Sāku zīmēt! Inesi un iznāca gandrīz Mucniek Marija! Aizmirsusi esmu to lietu.

Šodien 8 vistas jātīra un nervi ir atrauti vaļā kā uzartas saknes. Nav kafijas mājās ko uzdzert. Domāju par pagājušo pavasari. Paņēmu liecinieku zīmi rokās vakar un viss atgriezās ar jaunu spēku. Sapnī pat redzēju mašīnu atnākam. Bet labi ka neatnāca īstenībā. Es gatavojos tam nākotnē. Ja izdosies savākt sevi kopā – tad – tad man reiz jādara savam Radītājam gods un kaut kur sevi jāliek. Kaut kur, katrā vietā es izsistu vairāk krāsas, gaismas, skaņas!

Es gribu redzēt filmu par Spāniju. Es gribu redzēt! Es gribu būt tur līdz.

24.2.60.

[[Briesmīga diena – zobi kā zirgam. Inese tomēr saka ka ļoti labi. Jātic. Un jāgaida kā būs rītu. Lasu Anouilh vēl arvienu. Dažā vietā sāk apnikt – dažā apbrīnojami dzīvs, nozīmīgs ik teikums. Ideju sabāzts iekšā cik vien lien. Patiesi – viss tas ir sastādīts kā 2×2 ar formulām. Bet nevērtīgas, vai neoriģinālas tās nav. Šodien jāpavada kā pusslimam. Cik es audz atkal domāju par K. Tas labi. Viss dzīvs, ar to pašu spēku.]]

Zobi! Un nav nemaz izteiksmes sejā. Un zobi – tik skaisti! Ak! Kaut viņi būtu mazliet neglītāki.

Anouilh ‘La sauvage’ saka kaut ko, ko es gribu teikt (esmu teikusi) kādam tam jābūt. Pie Anouilha tas izskan mazliet citā plāksnē – nabadzībā un tad + dzīves pieredze ar visiem netīrumiem. Viņam to arvien daudzi un tie arvien svarīgi.

Man tas ir vairāk – cilvēku attiecību verdzībā + dzīves pieredze ar upuriem, ciešanām, atteikšanos.

Kad es domāju par K. es teicu – Viss kas ir Tevī, mani atstumj no Tevis, nelaiž man Tevi klāt, nedod ne mazāko cerību Tevi iegūt. Un viss kas ir Tevī – ir tad, kas man tāds ir vajadzīgs un bez šīm īpašībām un apstākļiem kas mūs šķir – nebūtu Tevis, ko vēlēties iegūt. Tev ir sieva. Bet tikai tā ir mācījusi Tev ciest. Tev ir bērni – tie ir mācījuši Tev uzupurēties. Atdot savas asinis un savu pēdējo sapni par laimi. Tev ir nabadzība – un tā ir mācījusi Tev cīnīties, cīnīties. Tu neesi vairs jauns – tādēļ Tev dārgs sapnis, kas mazliet spēj vēl piepildīt, to kas nekad nebūs piepildīts īstenībā. u.tt. u.tt.

Nu te es nekā nepateicu tā, kā tas ir. To pateicu. Bet ne tā, kā tas jāsaka. Kaut kur ir pateikts tas reiz man jau labāk. Tikai ne pilnīgi.

25.2.60.

[[Viss grozās ap zobiem. Viņi krīt ārā un ir par lieliem un ir par skaistiem u.t.t. Bet – gaidīsim. What comes next? Biju jau Wyongā. Vēstules nevienas. Sarma apklusis. No citiem – esmu parādā. Smaids kuru saņēmu pēdējās reizes nogāja garām. Varbūt labi, jo zobi! Mazais puika skatās manī acis izplētis ik reizes kad tur esmu. Man vajaga sabiedrības. Citādi var notikt kas nelādzīgs. Šodien 8 vistas – bet ne tik ļauni. Diena – kas Tevī bija? Inese. Dzīvība.]]

Zobi krīt ārā un sāp. Un izskatās pārāk skaisti. Ko darīt.

Šodien pat uz Wyongu jau aizbraucu. Viņš nogāja garām skatīdamies citur. Velna milti! Mazais puika skatās arvien acis ieplētis gluži uzkrītoši un netraucēti. Ko viņš grib redzēt? Varbūt meklē līdzību ar Inesi. Varbūt to pazīst. Varbūt skatās – ārzemnieku. Bet viņa skats ir pilns lielas intereses.

Man nav kur pieķerties. Esmu dzīva. Gribu kaut ko dzīvu. Vienalga kur. Ko. Man vajag redzēt cilvēkus. Pazīt, klausīties skatīties viņos – lai es pilnīgi neaizmirstu uzvesties. Ak – spalva, kā viņa taisa jokus.

Galva sāp nedaudz un mute sāp.

Mrs. King bija Wyongā. Vai C.W. nebija šodien sanāksme? Vai tad man tas ienāca prātā paskatīties? Bet kādreiz tas bija otrdienās. Katra mēn. 1. otrdienā. Tā tad – jāierodas. Kaut vai ar busu.

Olas nepabeigtas. 8 vistas šodien un tā tas iet un tā tas iet. Nemaz netieku pie rakstīšanas. Un tik nemierīgs prāts ir, ka es to nevarētu arī darīt. Man ir pavisam traks prāts. Man vajag ko dzīvu – ne grāmatas vien. Lasu jau daudz – Ineses visas vācu grāmateles. Tagad Anouilhu otro grāmatu gandrīz būšu cauri.

Piemāni sevi ar citu balsīm
Piemāni sevi ar savām domām
Krīti kā zaru zaros
Posums vai koala bears esi?
Dzīvo no skata kas sniedzas
bezdibeņiem pāri, kur nekad
citam, kā skatam neiet.
Kuru dziļumus sargā tu pats,
Gādā, lai tie neizsmeļ tos.

Piemāni sevi
Īstenība un māņi ir viens
Iestāstīt tik sev labi to vajag.
Māņi ir labāki vēl
Bet tik daudz vajag
Īstenības no kuras skatam atnākt.
Tik daudz īstenības...
Patiesi, patiesi tas ir
daudz.

Kāda zīme vēl stāv
Un groteska top
Laikā, kas visu pārkaļ.
Smaidīt nākas par to
Mīlas zīmi kas likta
Nu šūpojas kā izdzisusi
burvju lampa
Pāri par mīlestību šūpojas
laikā kur aprakta mīlestība gaida. 
Velti gaida.

26.2.60.

[[Mani baida mani zobi. Nu – bet Austrālijā jau var izvēlēties! Filmu redzējām otrreiz – ‘Stage Struck’. Nekas. Ja nebūtu tik daudz man līdzinieku, jau zem 30 gadiem – man šodien būtu nelāga ap sirdi. Bija īsu brīdi – bet saņēmos. Nav jābūt sentimentālam. Un tomēr – jūtos pavisam citādi, kā cerēju – to varēs labot tikai rezultāti. Vai arī nē. Bet atkal ceru – citādi – slimam slima tiesa – nav nekā, nekā, nekā.]]

27.2.60.

[[Tik tukša diena, ka nav pat acis uz debesīm paceltas, palūkoties mākoņos vai citā skaistumā. Viss ir pelēks kļuvis. Lieti, rudenīgs – un tas tomēr vēl nav rudens. Tik tukša diena. Vienīgi – lasīts mazliet. Tik tukša galva un sirds. Tā pilna vecu grabažu. Nav ko likt tur jauna. Pacietību, pacietību – līdz kam? Aizsūtīju vēstuli, ka piedalīšos rakstn. dien. ar stāstu. Domāju to – vēstulēs. Neprāts. Bet tikai tas ko vērts.]]

Tik tukša diena. Un smaga savā tukšumā, kas jāvelk, ar darbu apkrauts. Tikai bērni. Inese, kas drīz brauks prom.

Lietus atkal līņā.

Un es iedomāju – šodien vai rītu viņi Canberā ‘mani godinās!’ Un man aiz loga ir melna nakts, un es ciešu no vientulības, pamestības, naudas trūkuma, nepatīkamiem uzdevumiem, neizraisāmiem apstākļiem u.tt., utt. un es nejūtu nekā itin nekā – no viņu godināšanas! Vai tas nav jocīgi!

Ja viņi būtu atsūtījuši vienu mārciņu naudas – es ko justu! Es varētu atļauties sev kādu nieku vai kādu brīvību – tik daudz, ka nopirkt kaut ko, kas atvieglotu kādu vakariņu gatavošanu, dotu kādu pusstundu laika vai kaut ko.

Cik tas ir smieklīgi – godināšana man nedod nekā un vismazākā ‘dzeramnauda’ man ko dotu. Viņi nevar man nekā palīdzēt, viņi nepazīst mani, nevar mani iepriecināt, ne ierosināt – un tā visa man trūkst. Prieka, ierosinājuma, draugu, palīdzības.

Bet – tas jel jauki, ka ‘mani godina’! Tikai es to nevaru sajust. Un tur man nelīdz nekāda iestāstīšana. Viena dzīva cilvēka viens skats tuvumā ir vairāk kā visas pilsētas godināšana tālumā.

Man ir tukšs logs un tukšs mežs aiz tā, tukšs ceļš un vējš.

Un, ja tur reiz atkal uz brīdi atnāks cilvēks – neizglītots, nabags, vecs, sāpju saburzīts, nospiests, apklusināts, sapīts, savažots uz mūžu, un, ja viņš brīdi skatīsies manī ar skatu, kam nav ne gadu, ne angļu vai latviešu valodas – tikai cilvēka valoda bez vārdu – tas būs vairāk kā godināšana. Tas man palīdzēs, iedrošinās, dos spēku, prieku un varbūt ar kaut ko radīšu, lai tie tur mani varētu godināt.

29.2.60.

Vakar nerakstīju. Biju nogurusi. Vienīgais, ko gribēju teikt – diena bez sejas. Nezinu, jādomā, tā bija diena bez sejas. Un mani godināja Canberā! Par to var smieties, smieties. Šodien biju Wyongā. Poile kundze paņems mani līdz uz Country womenēm. Inese smejas par to. Bet kur lai es liekos? Es zaudēšu katru jēgu te.

Wyongā bija tukšs. Arī tā mazā mierinājuma nebij – kafijas smaržas… Es gaidu citu reizi. Kad es sākšu rakstīt? Sarma neraksta. Kalna K. Viktu riebjas lasīt, kā viņš to raksta. Tas nav nekas – es saku. Vai rakstīt stāstu vēstulēs? Jā. Kas par to, ka tas personīgs, tas ir, ja ne manis, tad manu tuvinieku pilns. Kas par to. Tikai tas ir ko vērts, kas notiek. Anouiljs mani tomēr māca. Inese vēl te.

Pēdējais februāris. 2 mēn. šī gada nodzīvoti. Neticami. Kā miegā tie aizgājuši. Un nav nekas tā, kā gribēju, cerēju. Gribēju – dažas dienas brīvdienu. Bet te nu jau ir pēdējās dienas klāt, kad Inese vēl ir te. Un vai es viņai drīkstu atņemt tās lai viņa strādā ar olām – un pati braukt kur prom? Un kur nu ‘ar kādiem līdzekļiem’? Skaisti, skaisti! Neticami. Kā es izcietīšu tālāk – tiešām nezinu. Tagad jauni sapņi – braukšu pie Ineses, iešu Sidn. sabiedrībā… Ka tik neiznāk tāpat kā ar holideju ņemšanu!

Cita nekā nav – tikai tas, kas ir apkārt. Kad K. bija – vajadzēja tā, ka es tam jau reiz pieķēros un tad kalni kļuva mēmi, tad nodunēja fanfaras no citas, apslēptas pasaules. Tad iznāca, ka tas cilvēks piedzima pats no sevis, jauns, nebijīgs, alka dzīvot, mīņājās kā kumeļš, kā melns, ugunīgs zirgs. Tad vajadzēja ļaut tam dzīvot. Bet – es noskatījos, noskatījos un ikdiena visu apraka. Meklē, meklē to atkal! To pašu vai citu. Cilvēki guļ sevī kā kapos aprakti. Dzīvo vien daļa, viens paraugs, viens veids – bet cilvēks ir tūkstošveidīgs. Modini kādu citu veidu viņā, kas aizmidzis dzīvo vienu veidu. Modini sevi un otru.

Atceries, ka tikko vērās tev skats kā viņa dvinga. Cilvēki cieš savos kapos. Gaida un sauc modināšanas, citas dzīves. Gaida un mirst. Ja spožs mirklis iet garām, ja tu ieskaties kādās acīs un atrauj tās vaļā kā aizsegtus logus – tur izbailēs un laimē tev pretī trīc kāda dvēsele, izslāpusi dzīves. Dod to! Dod un ņem!

Bet tu bēgi. Ieraudzīji viņu gaidām. Nobijies. Apsviedies un bēgi. Tev likās – viņš to nemana. Tu atgriezies, saņemtiem spēkiem. Bet viņš to manīja. Viņš nesmaidīja un bēga. Kautras un lepnas ir dvēseles un – mazdūšīgas. Iedrošini! Bagātais dod droši, nomet sauju skanot, ne sniedz vara gabalu un rauj to atpakaļ. Svied saujām!

Šodien viņa nemaz nebija. Neredzēju. Pag. reizē viņš, galvu aizgriezis, gāja garām. Aplaimo! Neaplaupi! Es to darīšu.

Es nicināšu sevi, ja es viņu nepievilšu. Bet pievilt nav tik viegli. Nicināt sevi ir vēl grūtāk. Man viņš ir jāpieviļ. Nomazgāt sevi, šķīstīties – tas ir pievilt vīru, ko nemīl. Tas ir jādara. Tas ir pienākums. Nav arī no svara pievilšanas veids. Pievilt var ar vienu skatu. Bet – vajag vairāk. Tomēr vairāk. Tikai vergot nevajag. Ne nelaimei, ne nelaimei.

Kaut kam jānotiek. Daudz kam jānotiek.

Savādi – šinī brīdī man ienāk prātā – kas gan var notikt? Var kļūt izpostīts tas, kas ir izpostījis mani, (nomērdējis badā), bet vai var uzcelt mani? Varbūt var. Var. Tikai – nevergot – arī laimei, arī laimei.

Bet vai ir laime, ja tai nevergo? Laimi nevar ņemt. Laime tevi var ņemt. Nu – tad ir jāļauj, lai notiek tas. Bet tas – ir kā plūdi, tas noposta visu to, kas ir. Tas ir kā plūdi. Kas pēc tam? – to neviens nezina.
Saki viņam to, ko tu domā. Saki: man ir vajadzīgs tavs smaids. –