1. marts.

[[Bijām uz filmu – (par Romu) nogurums, bet nemiers nav dzēsts. Nevaru nekur likties – visu gribētu darīt – lasīt, zīmēt, spēlēt, rakstīt – un nav laika nekam. Atkal visu gribētu darīt! Dažreiz esmu bijusi apnikusi – tagad nē. Bet tik maz laika. Kad Inese aizbrauks – laika būs vairāk, bet tukšums. K. laikam sāku aizmirst. Filmā ievēroju citus vaibstus un vairs nemeklēju viņa kustības. Nabaga jaunais K.]]

Bijām kino – (mana vēlēšanās!) Nekur nevaru likties. Kopš S. smaidu nesaņēmu – domāju par viņu un man trūkst viņa. Par K. vairs nedomāju. Ko lai es domāju? Viss izdomāts – kas vien iespējams izfantazēt. Kas lai to zina, kādas viņa likstas. Laimīgs viņš nebija. Un nerādās te aiz kādām bailēm. Domāju par ko? – Par kādu, kura nav.

Vai tas nav saturs:

Laime, ko nevar ņemt, bet kas pati mūs ņem – ir par lielu un izposta. Un – mēs bēgam. Mazdūšīgās bailēs. Bet dzīvot dziņā. Vairāmies no tā, kas mūs pazudina, kaut arī tas būtu piepildījums. Tādēļ (pa daļai tādēļ, jo arī cits apdoms, gandrīz tomēr tas pats) pametam to un meklējam turklāt jaunu, vieglāku.
Vecs temats!

Stāstā par S. jāuzsver realitātes pilnīga neredzēšana. (Ar matiem.) Un neredzēšana tālāk – arī skatoties.

Gribu to rakstīt. Taisni tagad, kad tas dzīvo manī. Tāpat kā tad gribēju par K rakstīt. Būs tas jau garām? Bet to vēl varēs atjaunot.

Anouilh pilnīgi vaļsirdīgi pastāsta par to – kā divi mīlētāji ir padoti pirmās nakts iznākumam. Nekad tas man agrāk nebija nācis prātā. Bet ar K ienāca prātā. Varbūt taisni tādēļ, ka tik kaislīgi viņa vēlējos. Un tik piesardzīgs viņš bija. Izņemot to, kad viņš mīņājās kā melns zirgs.

2.3.60.  

[[Inese saliek grāmatas – aizbraukšanai. Kur es glābšos? Darbā – ? Pa kuru laiku? Darbā – ? Kā var būt darbā no dzīves izstumtais? Piesietais pie mieta pagraba kaktā? Un tomēr. Ne gluži izstumtais. Māte dzīvo. Sieviete tikai pie mieta pagrabā. Bet tā sapņo. Ierauga cilvēkus tāpat piesietus. Un saka ar acīm citām acīm – Ja varētu dzīvot!? Dzīvot! – Un citas acis sastingst neprātīgā priekā – ja varētu! Ja varētu!…]]

Marts jau. Inese jau pakojas. Vēl tikai viena diena, tad aizbrauks. Grūti būs un vairāk vientulības darbam. Bet kā sevi pie tā pielauzt? Man vajadzīgs tavs smaids, svešais cilvēk! Man vajadzīgs ik skats un vārds. Esmu pagrabā. Katrs siltums vajadzīgs. Tas uztur dzīvu. Saules atspīdums pa atslēgas caurumu. Saules zaķīts uz sienas, no plaisas dēlī, no aizbāzta lodziņa.

(Spēles sākums)

Kādēļ? Kādēļ? Vai tas bija jāmeklē un jāattaisno – kādēļ nemīl? Viņa nemīlēja. Nekad nebija to mīlējusi. Bija mēģinājusi. Kādēļ nemīlēja? Vai tas bija jāapzinās? Vai viņa to zināja?

Vai viņa zināja, kādēļ viņš mīlēja? Vai viņa mīlēja? To arī nezināja. Kādēļ bija labi šī cilvēka tuvumā? Bija labi? Arī tas nebija pareizi teikts. Kādēļ viņš deva ilūzijas? Kādēļ viņa sāka meklēt viņu? Kādēļ viņš pēkšņi kaut kas bija? Kādēļ ap viņu sāka griezties viss?

Tādēļ, ka viņš pakalpoja viņai. Tādēļ, ka viņš darīja viņai to. Jā. Nekad vairs viņai neko nepakalpoja. Un tagad tas bija tādēļ. Tas sēja, vienoja.

Nieki. Tas nebija tādēļ. Kāds pili varētu viņai nolikt priekšā. Akmeņus no ceļa nolasīt. Tad nebija tādēļ. Tādēļ, ka viņš teica — cik labi smaržo — kad kafija smaržoja. Jā, tādēļ.

Tādēļ. Jo viņa domāja to pašu. Tas sēja. Vienoja. Tuvināja.

Nieki. Tas nebija tādēļ.

Kādēļ?

Viņa nepārtrauca skatīties viņa acīs, kad viņš, beidzis pakalpot, gribēja iet.

Vai viņa skatījās acīs? Vai viņa tās redzēja? Pa daļai. Gandrīz nemaz. Viņa satvēra otra skatu ar savu un turēja. Un cilvēks sašūpojās kā aizslīdoša laiva, kuru satver aiz tauvas. Mirkli. Tad viņa palaida vaļā. Bet šinī mirklī pavērās tumši dzirkstošs logs. Cilvēka mājokļa logs. Cilvēks bij šai logā. “Kas?” tas jautāja, iekliedzās. Ko viņa bija teikusi? Viņa kaut ko teica, viņa atcerējās. Bet ko? Ko teica viņas acis?

“Sāp! Auksti! Paliec!”

Paliec — viņa teica. To viņa teica. Un cilvēks sašūpojās kā laiva, ko satver aiz tauvas. Kāpēc viņa satvēra šo cilvēku?

Viņa nezināja neko par viņu, ne vecumu, raksturu, ne vārdu. Tomēr viņa tanī bija raudzījusies, kāds miglains viņa tēls bija viņā, neskaidrs. Un vairāk dienas pēc tam viņa atkal skatījās viņā un neredzēja viņu. Dažreiz viņa skatījās viņa matos — ieraudzīja, ka tie tumši un stipri iesirmi.

Skatījās viņa kustībās, augumā. Viņš bija pasauss. Un aizmirsa to. Un arī neaizmirsa. Kaut kur tas palika viņā kā atspīdums.

Arī sejā viņa skatījās vairāk reizes un nepaturēja nekā. Nezin kā viņa vispār to pazina starp citiem? Viņa nezināja viņa vaibstus. Viņa smaidu viņa zināja un skatu. Smaids kļuva dažreiz tik dziļš, ka aizsedza skatu acīs. Acis pazuda smaidā. Acis, kas citreiz raudzījās tālu, vienmēr tālu, aukstas — pazuda tuvu, smaidā iekusa silti.
Tas bija sākums. Spēles sākums. Spēles? Varbūt. Kā to lai citādi sauc? Kauja tā tieši nebija.

3.3.60.

[[Inese vēl nostāsta man šo to par grāmatām, kas paliek te man lasīšanai. Un tad būšu viena. Vēstule no Sarmas. Raksta par kādu viesnīciņu, kur varētu rakstīt 2 dienās stāstu. Kur ļoti kluss un logā kalni. Un viņš apciemotu. Ja tāda viesnīciņa – tā ir manis meklēta. Arī apciemojums – bet vai ar viņa apciemojumu man pietiktu – nezinu. Man tagad nekā nepietiek. Mulsinu vecīti Fairā un pati mulstu. Visu pierakstīt kaut uzdrošinātos. Dzīvot spēka vēl daudz.]]

Vēstule no Sarmas, beidzot! Viņš kaut ko raksta par ieguvumiem un zaudējumiem un par mutautu, kas nesmaržo vairs. Nezin, vai tas mutauts vispār vairs ir pie viņa. Man liekas, viņš to atsūtīja te. Un tātad – viņš tur tagad tikai sadzejo. Tāpat tas varbūt ar visu, ko viņš saka.

Es varot sarakstīt īsu, labu stāstu rakstn. dienām. Par to es domāju. Bet nezin vai ko sagudrošu. Un vai tas vēstulēs – būs īss.

Es iegāju aiz muguras. Neredzot. Kad viņš aizsteidzās gar augļiem (degunu berzējot),viņš nezināja, ka tur esmu. Tad viņš palīdzēja pie ieejas. Kad es nācu, viņš nogāja otrā pusē. Varbūt arī vēl bija tur. Jo es pieliecos un krāmējos, it kā viņš skatītos virsū. Varbūt viņš tur vēl bija. Tad viņš bija otrā pusē. Es skatījos. Viņš skatījās bez pēkšņā, ļoti siltā smaida. Un tad smaidīja – auksti, pieklājīgi. Es atsmaidīju nedroši un raudzījos visu laiku. Drīz viņš atskatījās otrreiz. Viņa otrs smaids bija par vienu toni siltāks. Nezinu, kā tas bija ar mani. Varbūt viņš ir ļoti ciets vecītis. Patiesi – viņš laikam nav simpātisks. Jeb varbūt ir? Laipns viņš ir ļoti.

Uz viesnīciņu es varētu braukt maijā. Ja būtu nauda. Un, ja tur varētu rakstīt – tas būtu lieliski. Bet vai to varētu? Nedēļas laikā kaut ko var padarīt, ja dara visu dienu. Bet, ja tur būtu ciemiņi – tad vairs nedarītu visu dienu. Un vai ciemiņi pirms vai pēc darba būtu labāki? Man liekas – pirms darba. Bet kā to izdarīt. O – vispirms naudu, ko aizbraukt. Tad drēbes, ko virsū vilkt un tad vēl – tikt no mājas prom.

Kā lai valdos, kā lai mierīgi dzīvoju? Nekad tik nemierīga vēl neesmu bijusi laikā, kad tik mierīgi jādzīvo. Jo – kur gan aizskriet?

Uz Inesi būs jābrauc.

Kāds apmierinājums ir šai dienā. Nezinu – vai tā vēstule ar ziņu par pilsētiņu ar viesnīciņu kā pie Alpiem. Vai tas smaids no acīm, kuras tvēru. Tik vēss smaids. Man tikai tagad ienāk prātā – ka viņš pazīst mani daudz daudz ātrāk, nekā ieradās smaids. Tātad to atturēja kāds apdoms un izlikšanās. Un tad atgriezās. Tad atgriezās – gluži tikpat vēsi – un kļuva vienu tonīti siltāks. Īsta labdzimtība. Un cik viņa seja bija lieliski mierīga un cēla, un vēsa. Citādi pavisam kā agrāk un kā visur citur. *Paldies. Paldies, ka atsaucies. Dzīve tik vientuļa. Gaisma iespīd pa atslēgas caurumiņu. Saules zaķīts no spraugas slēģī. Tas slīd putekļu tumsā. Un putekļi sāk deju. Stars silda tumsu, apmirdzēdams putekļu deju. Paldies par to. Domās skūpstu Tavu seju. Sūtu saules zaķīti Tavā tumsā.*{Izeja}

4.3.60.

[[Piektdiena. Inese aizbrauca. Mēs, kā parasti, bijām kino – komēdija laba. Kāda tam nozīme? Brīdis aizmiršanās no savas dzīves. Vairs nebaudu filmu tā, kā pēc K aiziešanas. Tad viss viņš bij pie manis, un es to redzēju daudz kur un jutu. Tagad vairs nav. Tik alkas. Nav arī tā, ar smaidu. Nav nekā. Bet man jātiek prom! Inese prom. No rīta sapņoju tikai. Rakstīju Sarmam vēstuli ko, jādomā, nenosūtīšu. Tā nav viņam rakstīta – bet nezin kam.]]

Inese aizbrauca. Kaut viņai ietu labi. Mīļa viņa ir. Visa pilna siltumas kā ābele ziedu. Kaut viņai nesāpētu par daudz dzīve. Vainās savainota viņa no manas dzīves. Bet, mazāk cerēs, vairāk iegūs.

Filma bija – komēdija. Bet tiešām laba komēdīia. Skaista – kā jau Amerika. Un dzīva – ne dekorācija. Cilvēki – ne lelles. Tas ir amerikāņu labā puse.

Kā būtu ar vienu puskomisku, pusbēdīgu stāstu?:

Viņi sarakstās 4 gadus, tikai reiz redzējušies.
Beidzot satikšanās viesnīciņā.
Sajūsmā plānota. Izdevusies. No viesnīciņas logiem – Austr. kalni – izskatās kā Alpi. (Kādēļ tas vajadzīgs – ? tam jābūt komiski.)
Viņš sapņo par sarkaniem matiem.
Viņa par – Spāniju. Portugāli.
Viņa izkrāso sev sarkanus matus vakaros. (No rīta skalo ārā – jo tie viņai nepiestāv un nepatīk.)
Viņš nav bijis Portugālē, bet par to stāsta, lai izpatiktu viņai.
Viņa vēlas Portugāles vīnu.
Viesnīcas puika to sagādā – uzlīmē sardīņu etiķeti uz sherry pudeles. Dabū dzeramnaudu.
Viņš dabū dzeramnaudu – skūpstus.
Viņa dabū – stāstus par Portugāli.
Neapzinātu, iekšēju, sev pašiem slēptu baiļu dēļ – saīsina nodomātā brīvlaika ilgumu un šķiras tik – ļoti laimīgi.
Arī viesn. puika laimīgs – ka tie jau iet prom.
Nosaukums? – Meli.

4.3.60.

Paldies.
Tu atsaucies.
Dzīves logs aizvērts.
Nu gaisma iespīd pa
atslēgas caurumu.
Saules zaķīts
no spraugas slēģī
ielec putekļu tumsā – 
Sāk tie deju.
Silts stars tumsā
apmirdz putekļu deju.
Paldies par to.
Skūpstu Tavu seju,
Sūtu saules zaķīti
Tavā tumsā.

„Amerikāņu vai Mocca?”...
Pupiņas sabirza turzā,
Kafijas smarža
Un skats laidās tālu
Kā līdz kalniem – 
No pilsētas veikala 
Kalni ir tālu,
Skats sniedzas projām, kā līdz jaunībai,
Bet iesirmiem matiem
Jaunība tālu.
Smaids slēpa acis
Siltā skavā,
Lai paglābtu viņas 
Kalnus un jaunību
Pilsētas veikalā
Pie iesirmiem matiem.
Kafijas smarža tikai.
Un tā notika, ka
Alkaina sieva 
Lika kalnus un
Jaunību... ņēma kalnus un jaunību
Pilsētas veikalā
Pie iesirmiem matiem.

5.3.60.

[[Saule atkal pēc lietiem. Brīdi stāvēju kalnu vidū. Dzīvība. Kā kalnam, koku vidū. Ne vairāk. Bet – daudz. Tas ir daudz. Un domāju – ? vai tas ir viss? Vai varbūt tas ir viss? – Dzīvība kā kokam. Plūst asinis un elpo, guļ, atmostas – apstājas kalnu vidū. Nē, tas nav viss. Bet cik daudz vairāk par to var iegūt? Galvenais ir – apstāties un to just – dzīvība. Karsti ilgojos, kaut varētu tā būt, kā bija, kad K te bija. Bet tā nav vairs. Un – kādēļ es tik maz izmantoju? Nieki. Es izmantoju visu. Rūgta diena.]]

Austrai šodien vārda diena. Neesmu ne iedomājusi, ne rakstījusi. Peros tik pa savu ligzdu. Apnikusi, nelaimīga, ik brīdi jūtot valgu ap kaklu. Pilnīgi jānosmok kā dūņās. Man nav kur pieķerties. Pat Dzidruls krīt uz nerviem – cauru dienu radio brīkšķ savas stulbās dziesmas. Stundu, divas – lai būtu – bet bez apstājas no rīta līdz vakaram. Kaut kas idiotisks. Velns būtu rāvis to kasti. Riebjas par to domāt. Un Dzidrai nedomā tuvoties ar kādu padomu – viss tiek uzņemts kā apvainojums – viņš pats visu zina un tā ir labi, kā viņš dzīvo. Ko man te darīt? Kalpot to, ko manā vietā kurš katrs cits varētu darīt? –

Izgāju dēku meklēt
Klusuma apnikusi
Pārnācu samulsusi – 
Tiem sejas rūpju rievām
Un visi tie
Apbalvoti ar sievām.

–––––––––––––––––––––––––-

Pāršķīrusies lapa. Palikusi neaprakstīta. Nu varbūt ko varu atrast.

Gatavojos iet gulēt. Gulēt, gulēt.

Paskatījos mākslas grāmatiņā ‘The Old Masters.’ Velaskezs (protams visi citi arī). Bet papētīju viņa sejas. Tiešām – daudz domāju vēl arvien par Spāniju un Portugāli.

Man viņa vajag. Vai tas nebūtu skaisti? Ļaut tam visam vaļu, laimei, priekam, zeltainam priekam.

Tai siltai liesmai
Kas staroja no viņa
Vienā dienā viņš bija
Viss kā dzintarā
Silts un caurspīdīgs
Zeltains
Sejā, acīs, visā
Viņā!
     Viss viens silts starojums
     Un iemeslis tam biju es.

Tā bija viena no gaišākām dienām. Bet bija jau daudz tādu. Un visas mēs izpostījām – pavadījām, neturot ciet.

Aiztekošas dienas neviens nav 
Noturējis
Viss ko var darīt – ir
Noskatīties. Redzēt tās aiztekam.
Mēs skatījāmies...

Kas gan visu izpostīja?
Kā tā viss varēja zust?
Nav nekas zudis.
Tik ceļa nav
Nav pa kuru iet
Pa divi ceļiem nevar iet.

Dzidra kā pūķelēns. Nezin, kā ar viņu varēs sadzīvot. Viņa tik ietiepīga un savādi aprobežota dažreiz. It kā kādi mūri ap to apkārt – un viņa netiek brīva. Ieslēgta savā pūcībā. Un tas kaitina. Viņa var radīt tādas dusmas ar savu gražīgo ietiepību – redzēt lietas taisni tā – kā viņa tās acumirklī grib redzēt. Tas ir tik briesmīgi vientuļš ceļš, ja viņa tur grib iet. Briesmīgi.

–––––––––––––––––––––

Man jāiet viņu meklēt.
Vai tad – uz holidejām? Vai citādi? Nezinu. Man jāiet to darīt.
Raksti. Raksti tagad! Nevaru.

––––––––––––––––––––––

Krūtīs krātiņš ar plēsīgu zvēru
Tas sitas tur sienās
Drebina stieņus
Ko lai ar viņu daru?
To domāju dienu un miegā.
Ļaut viņam sagāzt visu?
Par daudz tas briesmīgs. Negants.
To labinu lēni
Illūzijas zobos sviežu
Lēnus sapņus
Kā dekorācijas spēlēt
Priekšā lieku.
Tas sagrauž tos ātri
Drebina stieņus
Ko lai ar viņu daru?
Tas mans, tas tuvs vistuvāks
Vai lai tā nāvi gaidu
Kur ar maitu krūtīs iešu?
Tam ausīs tverties
Auļot dūmos
Jūrā un sniegos...
Tas slepeni manī runā
Ārā lūdzās
Tas viss kas man vēl te,
Mans ķēniņš!
Mans es.
Kaut kā ir pilna sirds
Kā vārdu mākonis
Kā jūtu padebess
Grib ārā lauzties
Ko grib teikt?
Brāzties kā negaiss grib. 
Dzīvot, dzīvot tam
Ļaut.
Noslogot, apklust.
Dzīvi zem akmens likt. 
Kam par to grēku
Sodu liks?
Kas ļaunumu darīto
Līdzinās?
Kas atdots?
Sods par nodarīto
Citu ķer
Ļaunu tālāk dara
Mokas dod.
Nekad tad darīto
Nelīdzina.

6.3.60.
„… Ak Tu pieņemtu gan to no viņas, ka viņa Tev bijusi uzticīga vārda visšaurākā nozīmē, bija Tev uzticīga visus šos gadus! Tu pieņemtu to žēlīgi. Savās domās! Jo īstenībā Tu nevari viņu pieņemt — tādēļ, ka Tev ir cita sieva. Un ir bijusi žēlīgi jau sievas vietā 14 gadus.” “Tu jau varēji viņu oficieli neapprecēt. Bet — tas bija Tev un viņai neērti, nepatīkami jaunā pasaulē, jaunā dzīvē. [..]” u.tt. utt. vēst. nenosūtīta.

“…Tāds cilvēks, kas nespēj savus grēkus panest ar godu, bet gļēvulīgi krīt jaunās neģēlībās — kad jau, tad jau — ir tikpat par postu sev un citiem kā tāds, kas savu negrēkošanu sākumā tur tik ļoti augstu, ka savu grēku vēlāk piemin tikai kā kādu izņēmumu, un tā sevis baltošanai, attaisnošanai sāk rakt ārā katru cita noziegumiņu…”

Tagad mūsu dārgais Mārtiņš, kas meklē Tev vainas, šķiet tikpat mazs un nožēlojams kā X, kas tūlīt sāka uzdzīvot ar meitām, tad dzert un pļēgurot. Ne viens, ne otrs nevar sevi vairs cienīt un pieņemt savus darbus ar skaidrību un pazemību, viņi abi ir kā slimi un samaitā citu dzīvi. Tu nedomā par Mārtiņu. Meklē vēl dzīvē savu daļu. Atrodi kādu.

Vēstule nenobeigta un nenosūtīta.

7.3.60.

[[Vakar nerakstīju. Šodien varu atļauties pāris vārdus pirms vakara. Biju Wyongā. Rīts bija mierīgs, dzidrs, saulains – ar megpaju rudens skaņu, gaidas, miers un dzidrums domās – no rīta. Jo – varbūt kā smaids! Bet nebija arī tas. Viņa nebija. Vēl atpakaļ braucot zaļums laukos, mākoņi – plašums, dzīve. Vēl ceļa mala ar kokiem. Un tad tuvāk, tuvāk – atpakaļ alā. Briesmīgi. Kā es nīkstu pēc ārpasaules – kā gaisa! Nevaru vairs te. Un man ir vīrs. Kā tad kaucu? Tas nav – tikai tas, Jūs, lopiņi!

Lietus nolijis. Mēness nakts. Koki skaisti gaismas naktī. Kur lai es eju? Kur lai es dzīvoju? Atpūtu no visa šī garā, necilvēcīgā svešuma laika, kāds ir starp mani un viņu drīz jau 18 gadus. Manas mūžīgās vaimanas. Vai es nevaru ko ņemt?

Šo apēstai dienai par godu es paceļu roku kā dejā. Es svētu tā mirstošo laiku un mūžīgi dzīvo daiļumu. Es paceļu dejā roku.]]

Kad man jāiet pie viņa iekšā un es to negribu – es, pirms ieeju, esmu gatava teikt – „Vai Tu beidzot to nevarētu saprast, ka es Tevi negribu?!”

Bet es nesaku. Viņš to nepieņemtu. Tik daudz reiz tas jau ir teikts citās reizēs. Un šinīs reizēs, kad tas ir mēģināts, tas iznāk tik nožēlojami. Viņš to tad piecieš – līdz nākamai reizei – it kā tas zīmētos uz vienu atsevišķu reizi, ko es negribu. Es negribu visu šo kopību. Es gribu prom. Un tomēr – jo tālāk, jo velnišķāk viss tas ir – tas stiepjas tik ilgi, ka viss viss, kas kaut ko dzīvē nozīmētu – būs par vēlu.

Kāda dumja cerība man vēl ir un paliek. Kā lai bez tās dzīvotu?

Bet es labi zinu, ka tā ir māns.

Kāpēc tad es to pieņemu? Kāpēc? No kādām grabažām arī viņš dzīvo!

Kā var cilvēks apmierināties ar otru, kas viņu negrib? Kā ar to var dzīvot līdz galam? Tas taču beidzot jāsaprot, ka tas nav nekas. Riebjas domāt. Un bailes domāt.

Kā gribētos runāt un atrast kopīgi kādu ceļu sev un viņam. Bet tas ir veltīgi. Viņš grib tikai tā, kā tas ir, tā kā viss ir viņam, viss ērti – un ne mazāko maiņu. Domāt un nest atbildību par otru, ko viņš izmanto un kas viņam nepieder – uz to viņš nav spējīgs. Lielākais, ko viņš varētu saprast – ir – mauka. To viņš labākos gadījienos gāž ārā.

Es nevaru šai nebrīvībā būt līdz beigām! Dzidra – 4 gadi!

Es nevaru vairs četri gadi.

8.3.60.

[[Šodien vajadzēja iet uz Country Womenēm un Poil kdze neatbrauca, – atkal viens mēnesis jāgaida uz to mazo notikumu. Beigta diena. Lai gan visskaistākais laiks. Rāms, silts. Bet es neesmu vairs spējīga to ņemt ar prieku. Tas mani dara traku. Pāris notis spēlētas, pāris lapas puses izlasītas, Dzidrai adīts. Kur lai es sprūku? Rakstīt es nevaru to, ko sadomāju – tikai to, kas nāk pats prātā, un tā nav daudz. Vakar nosūtīju vēst. Neboisei un Lēmanei – jā vārdus par rakstn. dien.]]

9.3.60.

[[Lasu D.H. Lawrence Sons and Lovers – pēc Anouilha lugām – te, liekas, ir pārāk daudz jālasa. Lugās viss bij tik koncentrēts, īss, nozīmīgs un tomēr – viegls. Te viss dzīves smagums un vilšanās, ka ne galu sagaidīt – un tomēr – laba grāmata. Bet patreiz mani vairāk interesētu problēma – kā izteikties līdzīgi Anouilh’am.

Bijām jūrā. Burvīgi silta diena. Trakoju un plēsos mājās pārbraucot. Un viss tas lieki, bet viltīgas izlikšanās pacietībā tiek p. daudz.]]

Bijām jūrā pēc vesela mēneša. Ūdens silts. Domāju – tas bija veselīgi atkal būt sāls ūdenī. Nevaru vairs gulēt. Jūtos slikti. Kas tam iemesls, nezinu. Liekas, garīgais – pārāk nervozitāte. Veltīga cīņa, kas vairs ik brīdi plašinās, veltīga un briesmīga.

Šodien to darīju ar viņu vārdos. Kaucu pēc savām tiesībām. Pēc atdotām 100 mārciņām – kas man bija un kas man palīdzētu, bet ko nedabūju atpakaļ, lai gan viņam guļ briljanti kastēs. Un muca ar motoru, kas maksāja laikam vairāk kā 125 mārc., pūst nelietota un par to neliekas ne zinis pārdot – dabūt naudu. Nelikt citiem vergot par velti, kur viņš darās ar naudu un visu mājas ienākumu, kā tik pats grib.

Tas viss cēlās (šis satraukums atkal), redzot apbūves gabalus, kurus te sākumā varēja dabūt par nieku, tagad aizejam gar degunu visus pēc kārtas. Bet viņš braukā ar lepnu mašīnu un nedara nekā, lai reiz būtu vieglāk, lai taupītu un ko citu uzsāktu. Pērk tik dārgu dārgos materiālus un mētā apkārt. Smilšu čupa – laikam 10 mārc. – ir nolīdzinājusies ar zemi – viņas vairs nav. Zāģu skaidu čupa – apm. tikpat dārga – izkūpēja bez vēsts gluži tāpat – tas nav nekas! Tā vajag! Tā gadās! Bet gadās tev nolauzt nazi – tad tu vari nest uz kaimiņu mežu apglabāt, lai to neizraktu un netaisītu lērumu pusgadu.

Tur nav ko runāt! Tas ir briesmīgi, kā tas ir.

Bet – es jau tikko biju ieslīgusi žēlumā par to, ka viņam uzbruku. Viņš jau laikam nav spējīgs saprast, kāds viņš ir. Viņš laikam ir tā radīts, bez tā prāta, kāds vajadzīgs, lai saprastu, ko dara citam.

Bet kā viņš tūkstoš velnības var izdomāt otru apvainojot? Tad viņam prāta ir diezgan! Tāpat visādus trikus, kā otru piemānīt, apklusināt, apmuļķot! Laid tik tos prātus vaļā – to viņam diezgan. Par grasi dot un izlikties pašam – labdaru karalim.

Velti. Ar viņu runāt ir velti. Viņš izdomā visu – notikumus, lietas – tā, kā viņam tas ir pa prātam, un tad – liekas, ka viņš pats tic tam, ko sadomā. Ka ir viena neapgāžama patiesība ik notikumā – tas viņam neeksistē.

Es, piem., atdošu naudu melnajiem, ja viņš man to dotu. Es atdošu to Aulenei un nezin kam. Tikai viņam, man liekas, pašam tam jātic un viņš to tic, kad viņš man to saka. Un tad viņš ir laimīgs par savu prātu – viņš paglābj mani no tā, ka es naudu atdošu citiem. Kad mēs tiekam līdz šai vietai – tad mēs beidzam. Tad es visa drebu un man droši nosirmo 100 mati.
Tad – jābeidz.

Un tad pēc brītiņa viņš atskrien un paziņo, ka tad, kad viņš mani saticis, es dzīvojusi no Batradzienes žēlastības. Tātad – viņš runā pilnīgā prāta seklumā – tā nav tur vairs vairāk kā dzimušam plānprātiņam.

Un tad man pēc brīža ir nelāga ap sirdi. Es varu kaukt. Es prasu no nabaga plānprātiņa – lai viņš dzīvotu kā prātīgs cilvēks. Un tad viss ir briesmīgi. Varētu uzkārties.

Un tad es bieži nesu viņam tēju – lai viss izlīdzinātos un viņš, ‘nabaga cālīts’, neciestu. Un viņš perina savas velnības. Pret mani un pret visiem. Ko tik varētu noraut sev, ko tik varētu izmuldēt par ļaunu otram, ko tik varētu izlielīties un izdarīties utt.

Garīgi slims viņš tomēr ir. Tādā vai citādā veidā. Pirms viņš to neatzīs un negribēs savu domāšanas veidu un rīcību grozīt – cilvēka no viņa nebūs.
Kur viņš ienāk – tur visa atmosfēra mainās, kļūst mākslota līdz izmisumam. Un katrs lasās, cik ātri var, prom.
Punkts.

Diena kā dzintars. Kā mātes vaigs. Kā bērnības laiks. Klusa, skaidra, maiga. Rīts rasots ar mākoņu spēlēšanos pāri zaļajām ielejām, pāri koku galotnēm. Skaisti. Aprakta zaļā zemē. Aprakta. Plātu acis. Stiepju rokas. Smaidu. Eju. Aprakta zaļā zemē. Bez neviena cilvēka tuvumā. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas. Gadu pēc gada. Bez cilvēka. Mazliet siltumas no Ineses. Mazliet cerības, maiguma no Dzidras. Un vairāk – nekā. Kāds blakus, kas svešs un nesaprotams, liekas tik nabags, tik sajaukts, bez mugurkaula morāla – bet tik ciets un smags kā mūžīgs akmens, kas var gulēt uz dzīvas saknes un to neuzzināt. Aprakta. Gadu pēc gada. Nozied acis. Sāk pietrūkt spēki. Ilgas nepiekūst. Vēl ceļas un ceļas, aug un zaro, un liek ciest. Savādi. Savādi ir tā mirt. Savādi ir tā – dzīvot. Skaisti. Arī tomēr skaisti tas ir. Stiept un stiept rokas līdz ar koku zariem pret debesīm. Tūkstošreiz saukt – “mans Dievs, kur Tu esi! Mans Dievs!…” Un redzēt tukšas, cietas, zilas debesis. Tukšas, tukšas.

Tikai reizi, kad izmisums nebija tik liels un es saucu vairāk vientulības dēļ – es To izdzirdu, ieraudzīju – sevī. Tas bija kaut kā – pusceļā uz debesīm un – manī. „Te! Vai Tu to nezini?” Viņš bija gandrīz jautrs. Bet tas bija mierinājums tikai īsam brīdim. Un es, protams, nākošā brīdī nezināju – vai es biju tikai es – vai Viņš bija runājis. Es to atceros, kā tas bija. Un nezinu nekā, kā tas bija.

10.3.60.

[[Jašam dzimš. diena. Agrāk apsveicu. Tagad nē. Es neko tādu vairs laikā neizdaru. Pat Austru neapsveicu uz vārda dienu. Nogurums un apātija un mani murgi. Tikai tie. Šodien es noskaidrojos uz brīdi. Skatījos dzīvās acīs un dzīvas acis skatījās manī un smaidīja. Un tas ir pietiekoši, lai murgi uz brīdi atkāptos. Dažreiz slimniekiem dod viltus injekcijas – zāļu vietā sāls ūdeni. Un tas palīdz tikpat daudz. Tā tas ir ar mani. Tas palīdz – illūzijas. Bet cilvēkam tomēr jābūt dzīvam, kas tās dod. Tas ir pēc visām grāmatām un mūzikas…]]

Gribētu redzēt ceļmalas kokus
Šobrīd tiem būtu citādas lapas.
Dzīvas un siltas un tādas
Kas patiesi ir un dod paēnu.
Un dod smaržu un nogulst 
Pār galvu.

Šobrīd es sēdētu tur un
Būtu silta un dzīva.

Dekorācijas zudušas.
Vel reiz ceļa malās stāv
Dzīvi koki dzīva zāle ar
Gružiem un ziediem, silta no
Dzīvības, no dzīvības.

Šodien guvu mieru. Īsu mieru. Man vajag tik maz, lai es atgūtos. To es varu atzīties tikai sev – tā ir spēle un tā nav. Tā man ir tik vajadzīga, ka es gandrīz baidos – vai es neiešu bojā – un uz brīdi tā mani glābj. Paskatīties kāda sejā. Saņemt smaidu, kas varbūt nav vairāk kā pienākuma smaids. Un tomēr – tas nāk no dzīva cilvēka. Dzīvas acis raugās manī. Un man top silti, miers uz brīdi iestājas. Murgi stājas uz brīdi. Es atpūšos.

 “… Daiļā dāma stāvēja durvīs – pilnīgi ekstāzē. Acis (ar uzliektām skropstīm) ieplestas, skatās virsū, it kā katrs, arī es, būtu tas, par ko viņa sapņo un ir bez prāta. Es uzsmaidīju stīvi. Viņa iekšā — nebija. Bet, kad es biju halles otrā galā, pamanīju viņu nākam, piegriezos atpakaļ savam darbam. Tomēr, kad viņš bija klāt, es pacēlu galvu. Viņš acumirklī neatvērās, jo es neatvēros. Mēs redzējām viens otra seju un acis pat un it kā neredzējām. Tā bija izlikšanās. Citādi tas būtu citādāk.

Tad, kad es sāku gaidīt gandrīz jau aiziešanu, viņš nāca. Es gandrīz bēgu — gāju uz priekšu, lai gan mani skati slīda sāņš uz vietu, kur mēs kādreiz stāvējām. Es gandrīz apstājos un tomēr ne. Un pēkšņi viņš gāja atpakaļ. Un, kā gadījās, kā ne, stāvēja tanī vietā ar kādu vīrieti. Es tagad gāju atpakaļ, garām. Viņš atrada brīdi pagriezt acis ar smaidu. Protams, es to gaidīju un devu pretī smaidu.

Un tad es gaidīju. Un viņš bija tur apkārt. Un manas acis sekoja. Un viņš apstājās un noliecās aiz margām, un noliecoties viņa acis bija uz mani. Un tās bija tumšas ar augstu spēcīgu uzacu loku. Tikai viena drīz vien. Jo viņš vēlējās slēpties. Un es arī.

Tad viņš bija man blakus un skatījās pāri logos. Es brīdi skatījos viņā. Tad, pēkšņi nodrebot, kā atkratoties, es novērsos. Patiesībā tas bija aiz pēkšņas nepacietības, ka viņš skatās tik nopietni pāri, tik ilgi un stīvi. Es pati brīnos par savu gandrīz nepatikas kustību. Varbūt viņš to nemanīja. Varbūt arī manīja. Viņš bija vēl un vēl tur, bet bez līdzdalības. Varbūt tam nav nekādas nozīmes. Darbā dāma varbūt tur valda. Bet vadīt viņa vēl nevadīja. Viņas acis ir gan laimīgas, bet vēl galīgi satrauktas un nezina, kur rimties. Tas varbūt ir tomēr gluži tas, par ko es te rakstu. Viņa bija uzpucējusies. Viņai ir graciozi pleci. Viņa ir bijusi īsta skaistule. To es ieraudzīju pirmā brīdī, kādus mēnešus atpakaļ to ieraugot. Viņa tikpat eksaltēta gāja man garām. Šodien viņa izskatījās visjaunākā par visām reizēm un vislabāk. Tas var nozīmēt, ka viņa — valda. Gribētu redzēt viņu darbā — in action. Tur nekādas mulšanas nevar būt. Tikai maiga pavēle. Nē — arī maiga gaidīšana. Viņa ir ļoti maiga. Viņa ir bijusi skaista. O, viņa izskatījās jauna šodien.

Bet vai viņai bija nodegušas apaļas rokas? Nē, tas bija tai otrai. Viņai rokas augšdilbs rādīja dziļu vītumu, un viduklis, gūžas, kājas vecīgu stāju — tikai pleci ir graciozi un galva.

Tai otrai ir apaļas, spēcīgi tvirtas rokas un spēkpilnas krūtis. Viņa ir jaunāka un sejā daudz vairāk rakstura. Bet tik skaista viņa nav, ne tik maiga. Viņas kustībās ir straujums. Viņa izturas kā meitene.

Viņa seja ir nesimetriska. Ļoti nesimetriska. Labā uzacs stāv augstu un acs dzeļoša. Kreisā daudz zemāk un sagurusi. Visa viņa seja ir sirma, iesirma, tāpat kā mati. Bet smaids var sirmumu izdzēst vienā brīdī. Tad acis top tumšas, vaibsti dzīvi. Smaids tik ātri un tik spēcīgi pārvērš viņa seju, ka tas liekas patvarīgs, dzelžains ar savu spēku. Kad tas zūd, seja sakalst, nosarmo. Šodien nebija siltā smaida, ne patvarīgā. Smaids bija īss un vārgs…”

Tas ir no stāsta. Gluži Kafkas sīks apraksts.

Man būtu iespējams rakstīt, tikko beigtos mani murgi, tikko iestājas spirdzinošs miers – es varu visu.

11.3.60.

[[Filma – ‘cirkus’. Skaisti bija gājiens pār Niagaras ūdens kritumu. Tas mani mācīja – izturēt. Vēl cīnīties. Tāpat pirmā filmā – suns. Neesmu iznīkusi – tik daudz man deva vakardienas svešās acis – cilvēka acis. Ne grāmatas gudrība… Vai es tik daudz nevarētu – kā teikt šīm acīm – paldies! Lowrenca grāmatā Miriama ir savā ziņā man līdzīga – tikai tagad pēc pussimta es mācos no tā tikt vaļā – gaidīt mīlestību. To vajag dot, ne gaidīt. Vēstule no Ineses. Darbs to gaida tāds – ka nobijusies. Esmu mierīga. To labi just.]]

“…Impresionistiem (nu varbūt arī ekspresionistiem) tomēr taisnība: Forma nav nekas, tikai apgaismojums. Iekšējs vai ārējs. Izteiksme, jūtas, kas līst pāri, dara seju pievilcīgu vai nē. Dara to dzīvu, iekārojamu.

Sejas daiļums vai nedaiļums nav nekāds abstrakts iekāres objekts. Tikai tad tā sākas, kad tai slīd pāri smaidu, intereses, jūtu siltuma utt., utt. spēle.

Viņš stāvēja un raudzījās bez izteiksmes, jo viņš stāvēja, noslēpies sevī — un viņa novērsās, viņā nebija nekā, kas saistītu. Tikai tad, kad sastingums zūd un jūtām ļauj vaļu — radās cilvēka seja. Vīrieša un sievietes seja arī, protams, un jo sevišķi tās. Cilvēks viens otram var būt neinteresants tā iemesla dēļ, ka otrs neatplaukst pret viņu un arī, kad arī viņš to otru nemodina to darīt. Stāvēt un gaidīt vien nav nekas. Vajag siltumu un gaismu liet pāri, un tad notiks, ka otra sejā tas uzblāzmosies ar divkāršu spēku…”

Filma par cirku. Cita nekā tur nebija – tikai sarkans cilvēks gāja pa virvi pāri zilzaļam ūdens kritumam (Niagara). Tas bija skaisti. Var teikt ko grib – tomēr – skaisti. Un es domāju – man jāiztur. Man tāpat jāiet. Arī tanī ziņā jāvar – spēlēt no galvas. Kādas man ir nervu ķibeles. Tikko es iedomājos (un tas notiek bieži) – es zaudēju spēju spēlēt. Rokas atvienojas no vadošiem kustību nerviem, no automātiskiem es tās gribu pārlikt apzinātos – un tas ir briesmīgi.

Bet toreiz – es tomēr nospēlēju to veco valsi – ko zināju. Tātad – to var. Tas ir nederīgs sīkums – bet tas var arī vēl derēt.

Esmu mierīga. Cik briesmīgi muļķīga es esmu. Tas ir taisni lieliski. Mani nomierina šī sirmā vīra acis. Es varu iztēloties, ko vien gribu – bet mazliet īstenības jābūt. Tālākais viss iet pats no sevis.

Viss ir manī. Ja gadās notvert vienu brīdi, kad apgaismojums (starmešu kūlis no mana degošā es) krīt uz kādu personu – viss sāk darboties kā filmā. Viņš ir izgaismots. Un viņš ir patiesi aizskarts, atvērts, viņā atveras viņa logi no stiprās gaismas, atveras viss, cik vien viņā ir dzīvības spēka.

„... Turi mani, turi
Pie siltas krūts”... To teica Rainis.

(Sarma savā vēstule nepareizi citē Raiņa populāro dzejoli:

„... No Tevis atšķelsies
Pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs,
Kas būs Tev dvēslē rada
Un reta puķe,
Kas Tev krūtīs augs...”

To es atceros no ģimn. sagatavošanās klases. Man gribēja likt to deklamēt, un es izlūdzos, lai to neliek. Un izlūdzos tā uz visu ģimnāzijas laiku. Žēl. Es būtu daudz ieguvusi deklamējot. Bet es biju pārmocīta ar ziemsvētku dziesmiņām. Pilnīgi pārmocīta.

Jā Sarma saka …

„No Tevis atšķirsies
Pēc rada rads...”

nepareizi. No veca dzejnieka, Krītiņa, tulkotāja u.tt. varētu prasīt lai to citē pareizi.)

„... Turi mani, turi”...

Tas ir apmēram, ko es gribētu teikt. Un kaut tās būtu tikai acis, kas acumirkli tur, es gribētu to teikt. Un man tas jāsaka viņām – šīm acīm. Man tas jāsaka. Es vēl dzīvoju gluži nekaunīgi – nekad nesaku paldies par to, ko saņemu. Man jāsaka.

13.3.60.

Svētdiena.

[[Vakar aizmirsu te rakstīt. Dienas vienādas. Netīrumi. Nogurums. Tie arī šīs dienas zīmogs – lai arī svētdiena. Brēcu uz Dzidru nervu sabendējumā. Ar veco ik brīdi iedegos naidā un riebumā. Un plānoju – nākošo piektdien – aiziet uz dienu vai 2, kad Dzidra būs Singeltonā. Bet es neticu, ka to izdarīšu. Varbūt. Redzēsim. Nevaru rakstīt vēstules, lai gan gribētu. Austrai, Aula kdz., Jašam, Sandram, Atvasarai, Sarmam – visiem jāraksta. Visiem (izņemot Atvasaru) rakstītu ar patiku – bet nevaru. Nogurums saposta gara stāvokli, topu īdzīga. Vienīgais, kāda grāmata un kāda illūzija. Sevišķi pēdējā. Svešā acu pietika divām dienām. K. gribu satikt. No tā man pietiktu ilgam laikam. Man vajag mazliet cilvēku. Šodien radio teica kaut ko par kādam piešķirtiem 3 g. cietuma. Es domāju – ja man piešķirtu – cik daudz tas atšķirtos no tā, kas man piešķirts? Tikai cietumu es pazīstu. Savā ziņā es būtu brīvāka cietumā.]]

Cik ļoti man negribas rakstīt vēstules – tagad varētu. 2 st. atpakaļ es gribēju rakstīt, bet tad nebija laika. Tagad laiks ir – (izņemot 1 lielu spaini sīku olu) viss ir cauri. Ne padarīts – trauki nemazgāti – bet lai tie stāv. Kad vairs nebūs ne šķīvis tīrs, tad mazgāšu. Svētdiena šodien – bez nevienas svētdienas domas. Biju saulaina no rīta – bet ātri noguru, Dzidra nokaitināja ar savu – „ja Inese tā, tad…” Viņa šoreiz neko īsti tā nebija domājusi, bet tā iznāca. Es zaudēju savaldīšanos un bļāvu. Dzidra manī atraisa tikpat neprātīgas dusmas kā paps. Viņā ir tāda pati akla stūrgalvība, kaut kas, ko es nīstu. Kaut kas, kas to pārņem kā stulbums, un viņa nekā cita neredz, tikai pati sevi. Bet viņa ir bērns. Tomēr – tas ir bēdīgi, nezinu, kā viņas raksturu labot. Liekas, tie ir nervi. Bet papam arī tie ir – nervi. Visiem mums ir ‘nervi’ un, ja mēs tos laižam ik brīdi citiem acīs – tad tik tie ir ‘īsti nervi’. Dzidra tomēr negrib savaldīties un meklēt vainu arī sevī. Nu tā vien jau ir arī papa nelaime. Kaut tik Dzidru mazliet varētu mierīgāku dabūt, kaut viņa ‘pieņemtos prātā’. Bet viņa pēdējā gadā ir kļuvusi ļaunāka. Tas ir – pēdējā gadā tikai viņai parādās rupjā, nesavaldīgā izturēšanās, agrāk tā nemaz nebija. Un tad tā pārmērīgā vēlēšanās būt skaistai un dabūt jaunas kleitas. Kopt neprot nevienu drēbes gabalu. Bet – varbūt tas ir ļauns laiks – 13. Paliks labāk. Visas šīs Ineses boyfrendu lietas viņai arī par ļaunu nāca. Jāmēģina man būt mierīgākai ar Dzidru. Bet – viņa padara traku. Viņas lietas ir visas čupā, var kārtot, cik grib. Kad tas beigsies? Telpas, protams, nav. Nav kur nolikt drēbes, ne grāmatas, ne zīmēšanas piederumus. Un tā tas ir. Un pieklājības nav nevienā vienīgā vietā no mūsu puses. Viss ir viens lērums. Ja miers – tad ir izlikšanās un prasti joki. Ja nav miers – tad ir kliegšana un rupjības. Dažreiz liekas, ka pēdējais ir gandrīz labāks, kā pirmais. Viņā mazākais ir spēks. Bet bērnam neder ne viens, ne otrs. Jāsaņemas man, cik varu, atsevišķi esot. Bet grūti tas ir – manis jau arī nav. Mēģināšu – savaldīties vien un ‘manierīgāk’, tas ir stingrāk, bez jokiem (kas ne ikreiz ir gribēti) uzvesties.

Pietiek prātots. Darbs gaida. Acis nogurušas. Jāgludina vēl. Rītu uz Wyongu jābrauc. Jāvingrinās arī tur ‘uzvesties’, jāmēģina turēt sevi tā kā agrāk, bez kaunēšanās un pazemošanās.

Ko šai dienai lai saku?...
Ne tā deva ko 
Ne ņēma
Solījumu pati dodu –
Laipu lieku
Tam kas nāks
Nekas nenāks
Pretī jāiet
Ne tā deva
Ne tā ņēma
Tomēr
Saulē
Roku sniedza.

14.3.60.

[[Pamodusies šorīt, es pacēlu rokas pretī šai dienai ar siltu uzticību un kādu prieku, nezin kādēļ.
Satiku K Wyongā. Ieskrēju kā circenis pelnos. Nācu gar augļu veikalu, tikko piestājos – paskatīties spogulī – gāju tālāk. Nezinu – vai jutu tā skatu, vai vienkārši ieraudzīju visu kopā maš. galvu. Viņš pagrieza galvu sāņš – man to vajadzēja ievērot? Bet šī kustība bija tik vārga. Es gan – drīz gāju – garām. Bet tad metos maš. durvīs. Nezinu, ko es teicu. „Tādas ir beigas” es brīdi domāju. Nav ne beigu, ne sākuma. Viņš varējis būt, bet nav. Briesmīgas drupas un kaut kas bezgala zaļš un krāšņs, un piepildīts. Tāpat – kā man.]]

Šorīt pamodos – krēslains rīts, lietaina nakts, un tāds arī rīts.

Bet es izstiepu rokas pretī dienai – ar uzticību un prieku. Reti kad tāds silts prieks dzīvot, dzīvot un varbūt ko gaidīt. Un varbūt ko saņemt.

„Ko viņa man var dot, šī diena?…” es domāju. Lai ko. Labi bij atmosties. „Ko viņa varētu dot?”

Mazgāju un iekrāsoju matus. Bet frizūra, kā dažreiz tikko pēc mazgāšanas, bija sašļukusi. Biju izgludinājusi veco rozā blūzi pie svārkiem ar vesti. Nu tā – bija ļoti labi, bet ļoti ļoti vienkārši, un frizūra darīja tik pieticīgu.

Un tā es gāju pa ielu. Vilku svārkus uz leju, jo tie šķita īsi. Paskatījos sāņš spogulī un attēls ne visai apmierināja – pārāk pieticīgs, lai arī tik zolīdi vienkāršs. Aiz augļu veikaliņa es mazliet piestāju pie spoguļa, tikai acumirkli un sarausu ar roku matus, lai arī tas neko nelīdzēja. Un tad laikam es paskatījos uz ielas pusi – nezinu, vai es redzēju viņu skatāmies, bet es sāku apjaust – tas ir viņš, viņš. Viņš aizgrieza galvu un it kā grieza atpakaļ. Tas bija viņš. Brīdi es nezināju – iet garām? Bet – neprāts. Es drāzos mašīnas durvīs, ķēru un pieklapēju reizē un viņš liecās atvērt. Ko es teicu, es nezinu. Es neatceros ne vārda. Tikai vēlāk es dzirdēju to – kādēļ Jūs nenācāt. „Stā. c.” viņš smējās un teica to lēni. Nav vērts domāt, ko mēs runājām, mēs neko nerunājām. Mēs neieskatījāmies arī acīs – es nē. Bija krēslains. Bet viņš skatījās, varbūt redzēja mana smaida pārmaiņu. Tādēļ es biju kautrīga un ne visai veikla. Viņš ir pilnīgāks kļuvis, cits vīrs tāpat – bet es jau neko daudz neredzēju. Un tad es griezos prom, un acis palika, un otras tur bija brīdi. Vēlāk es viņu vēl redzēju turpat gaidām. Viņš smēķēja. Viņa ir gara un pilnīga, skaisti, tiešām skaisti veidota. Augstām gūžām, taisnām kājām, ne par resnām, ne tievām, tomēr ne graciozām, ne gracioza gaita, par mīkstu vēderu. Īsu degunu, apaļu seju, laikam pasmagu zodu, melniem matiem. Vampa tips. Tad mani minējumi var būt pareizi. Bet redzēju tikai pa gabalu, un āriene nemaz tā neraksturo iekšējo cilvēku.

Lai kā – tur no viņa daudz nevarētu palikt pāri. Ka viņam kas tomēr bija – kas to lai zina. Tas varbūt tā – ka no visa reiz tiek par daudz, arī no vislabā. Bet tas, kā man ir trūcis – viņam nevarētu trūkt. Lai gan – kas to varētu teikt, kā man ir trūcis, redzot manu sabiedroto formā? Nekad neviens to neteiktu, un nevar arī saprast, kā var trūkt abu lietu – uguns un maiguma?

Varbūt viņam nav trūcis nekā. Lai gan, atceroties viņu – man atkal jādomā, ka viņam ir trūcis visa un mana versija par to, izlasīta viņa sejas vaibstos, ir bijusi pareiza. Tā katrā ziņā – varētu būt pareiza. Nekas neliecināja tam pretī, protams, to es varēju neredzēt, t.i., varbūt es to neredzēju, bet – es to neredzēju.

Mājās es brīdi spēlēju tā, kā to vajag bez domāšanas, kā vajag? – to spāņu serenādi. Un raudāju arī. Cik savādi tas ir, ka man šai lietā nāk asaras. Tās man ir sveša lieta.

Cilvēka drupas. Kāda, kas tāds varētu būt un nebūs. Tikai drupas, neizlietots materiāls, sakritis pelnos. Bet šinīs drupās arī dzīve – krāšņākās viņas balvas, izšķērdīgi, un tā, tā ir dzīve. Liela dzīve. Kas neļauj citu, kā tikai varonību, kamēr varonis krīt un ļimst zem savas nastas. Neredzams, neievērots, mazs – tikai dzīves uzdevums liels, liels. Liels.

Ko šai dienai lai saku?

Kā bērns tai rokas pretī stiepu
Un dāvana tai klēpī bij
Kā stars kas tumsā krīt
Un aizslīd.

Tu ar mani dzīvo
Vienā gadusimtā.
Dievu žēlastība tā.
Tu ar mani dzīvo
Dienas, naktis.
Cīnies, noslāpsti
Tāpat kā es 
Tāpat kā vienā laikā noslāpst vienādi.
Tu ar mani dzīvo. 
Nāve nevar šķirt 
Tu ar mani mirsti
Es ar Tevi mirstu
Mēs ar Tevi mirstam
Vienā gadusimtā.

Viss kad atveras
Priekšā nolikts tiek
Stāvi tu kā stulbis
Brīnums ir tik liels, pietiek viņa vien.
Tad kad zvaigzne krīt
Vēlējumu saki. 
Tad kad zvaigzne krīt
Tu kā stulbis stāvi.

15.3.60.

[[Lietus bezgalīgs. Tā tas bija pirms ziem. svētk. tā tas ir tagad. Tas beidzot nogurdina. Jo te jau ir tikai tas, kas ir debesīs vai uz zemes – burtiski. Domāju par K. un tam nav nozīmes. Tā ir dzīva pasaka. Tāda lieta protams ir jauka. Bet pasaku stāsta – ne dzīvo. Un es arī to nevaru dzīvot. Un viņš arī nevar. Skaisti ir redzēt cilvēkos to, kas tie varētu būt, kādu no tām iespējībām viņos, ko Dievs licis to spējās. Man nevajag K iedomāties vairāk nekā viņš ir. Bet viņš tagad grib lai es iedomājos viņu tā, kā es redzu, ne tā kā viss ir. Viņa daļa tā kļūst viņa ieguvums.]]

Radio spēlēja kaut ko raksturīgu (atgādināja bērziem pušķotu šķūni dejām) un es sev teicu – neprasi no viņa par daudz! Tā ir viņa mūzika. Vairāk kā tā, ko tu viņam spēlē. Lai arī kā viņš grib to klausīties un kā runāja līdz – tā ir tikai tāla skaņa, kas tikko viņu aizskar. Viņa īstā mūzika ir cita. Ja tu gribi ar viņu runāt – runā tā, kā viņš var saprast.

Viņš teica – „Es aizbraukšu. Apskatīšos visu, visu…”
Tas bija tā, kā kad kāds ierodas tur, kur Skalbe saka lai viņš neierodas.
… „Draugs kur laimīgs esi bijis, otrreiz neatgriezies vairs…”

Un tik ļoti gribās otreiz atgriezties. Viņa vārdos bija kaut kas no šīm ilgām un cerības – ka tas nomierinās. Viņš bija daudz jūtīgāks kā es, savā valodā. „St. corn” arī bija jūtīgi teikts „visu pilnu ar corn.”

Man tas manā samulsumā šķita: „visu pasauli pilnu ar c.” Un tas tik labi raksturoja to, kā viņam bijis un ir un kā man bija un ir. „Stā. c. pilnu pasauli. Stā. st. citu neko nedrīkst, neko nav atļauts darīt. Sirds sadeg – Dienas sadeg. Tu st. c. pilnu pasauli pilnu, līdz savam kapam.

Viņa balsī bija kaut kas tāds un viņš maigi skatījās manī. Bet es to nedzirdēju, tik jutu. Es viņu nemaz neredzēju, tikai acumirkli no sāniem, kad viņš aizgrieza galvu sāņš un smējās.

Es biju aušīga. Tikai reizi, es nezinu ko es teicu un es nevarēju novērst seju un man bij jāsmaida. Un tas bija labs smaids.
To viņš redzēja.

16.3.60.

[[Par K. man šodien dažreiz jādomā – vai es staigāju apkārt ar kaut ko mirušu manī? Vai tas jāmet ārā?
Lietas un notikumi ir cieti, ja viņiem ļauj valdīt. Un tie jūk kā māli – ja viņu tiesības neievēro…
Valdnieks man sistemātiski grauž spēlēšanu. Spēlēju ļoti maz. Bet tagad atkal šad tad. Vakar viņš kasīdamies ālējās – „cik skaisti, cik skaisti…” Viņš cer ka es beidzot padošos un apklusīšu, tāpat kā ar zīmēšanu. Apbrīnoju viņa sistēmu un neatlaidību ar kādu viņš to izved. Un man nav izejas – Kas notiks ar Dzidru, ja eju? Bet patreiz es vairs nevaru. Liekas kaut kas tuvojas beigām. Bet varbūt tikkai es pati.]]

17.3.60.

[[Te nav kur rakstīt!
Es nevēlos būt K sieva. Te nu bij. Nosūt. vēst. Sarmam.
Biju Wyongā. Nevaru vairs ne reizi izlaist – vienmēr jābrauc līdz. Tad kļūst labāk, itkā kas iegūts. Bet es vēlos braukt tikai uz Wyongu, ne Entrenci… Tā tad es kaut ko gaidu tur un meklēju. Ja kāds skatās zilās un skatās brūnās acīs vienā laikā – tas tomēr var nozīmēt ka viņš mīl tikai brūnās acis. Un jo vairāk mīl brūnās acis jo priecīgāk var skatīties zilajās… Jā jā, tomēr kaut kas tur nav drošs tad, bet kārtībā gan. Es pamazām saprotu – man vajag tikai sapņu. –]]

Ak! Viss jau būtu labi, ja dzīve būtu mazliet normālāka, mazliet mazliet plašāka. Es satiktu K. dažreiz, parunātos, pasmietos, padejotu – apmainītu tās dāvanas, ko viens otram devuši, tikai ar to vien, ka labu vēlējuši. Mazliet prieka iegūtu no tā. Bet nav. Man nav. Esmu izstumta. Piesieta, pieķēdēta pie sava trimdinieka stāvokļa ko mans vecis negrib kaut cik labot. Pieķēdēta pie viņa mazuma, greizsirdības, nenovīdības, skopuma un dzīves neizpratnes – šaurības, šaurības, sīkumības. K ir citādi, viņš ir sabiedrībā, lai kādā. Viņš ir pulkā un dala viņiem. Viņam manis nevajag tā, kā man viņa vajag, viņš nekad nav izfantazējis neko tādu par mani, kā es par viņu. Un šīs izfantazētās pasaules man ir žēl. Bet ja mēs varētu būt normāli, normālā sabiedrībā – tad šī pasaule, kas gan ir tikai fantāzija bet kam ir dzīvs pamats, kas ir viena versija no tā kādas iespējas Dievs ielicis viņā, tā pasaule šad tad dotu savu gaismu un mirdzumu un arī viņam būtu vieglāk savos tūkstoš pienākumos. Tā pasaule jau mūs svētīja te. Un ja mēs vairāk varētu satikties neaizliegtajās formās – tikai neaizliegtajās, kungi mīļie! – tā svētītu mūs vēl vairāk.

Bet alā, kurmi! Alā!

Tu nemāki spēlēt, tu nemāki zīmēt, tu nemāki dejot, tu nemāki nekur, nekā, nekad, neko – klausies to – lai tu līstu zem zemes un irdinātu to savam valdniekam vīram par godu un iztikšanu.

Gandrīz iemācījos no galvas Albenitza serenada Espanola. Viegla. Un tomēr tur tik daudz teikumu, kam katram sava nozīme. Notis atklāj savu jēgu lēnām, kad tās spēlē un ieklausās, apsver – ko tur teicis kas tās rakstījis. Ja nav skolotāja, ne profesora, kas man to labi pateiktu – es lēnām to atšifrēju pati. Un laikam pareizi. Biju kaut ko izkārpījusi pa savai sajūtai, vēlāk ieskatījos, ka izpildāmās zīmes saliktas tieši tā, kā es biju darījusi. Tas bij ar atkārtojumu uz beigām. Sākumā nebiju ievērojusi un samainījusi zīmes, un tādas samainītas es tās ignorēju, spēlēju pa savam – līdz atklāju, ka tas ir taisni tā, kā tur teikts. Punkts. Es gribu skriet spēlēt, bet jāmazgā trauki.

17.3.60.

Dzidra prom Singeltonā. Biju Wyongā. Tukšs viss protams. Bet cik dzīvs tas kļuvis, kopš tur bija kāda mašīna. Es vēl nevaru to visu saprast. Ko? To ka satiku. Un ka tagad laikam jāatraisās, pamazām.

Es domāju – vai es gribētu būt tur viņas vietā. Tieši viņas vietā. Es nevarētu. Laikam arī tad ja viss būtu divreiz atvieglināts darba ziņā. Es nevarētu. Jā – ko tad es gribu? Es gribu kādu, kura nav. Kādu, kuru es radīju no viņa, bet kas nav viņš, nekad arī nav bijis. Nu – varbūt varētu būt bijis. Un tomēr – tas ir dzīvs cilvēks kas bija un ko es iekāroju un kas mani iekāroja, ko es sapratu un kas mani saprata. Kas sāka dzīvot līdzi man un bija laimīgs. Savādi es jūtos pāris dienas. Es itkā redzu – nav nekā bijis. Nav no kā pat atteikties – jo tas kas bija no tā nav jāatsakās. Tas paliek pie manis. Un tas kas ir, atsevišķi no manis, tas kas it savā dzīvē iekalts – to es negribu kopā ar viņa dzīvi. Es gribētu to – atsevišķi. Bet – tāda nav, atsevišķi no viņa dzīves. Tāda nav. Ja viņu atšķeltu no viņa dzīves – tad es arī to laikam negribētu. Beidzot – es laikam negribu neko. Viss tas ko gribēju, bija kaut kas – kā nav. Protams – te kaut kas sāka augt. Te bija viņa dzīves daļa. To es ņēmu. To es sāku veidot. Tā auga par kaut ko. Tā rāva viņu ar katru dienu vairāk prom no viņa īstās dzīves. Kaut kas, kas bija te, sāka ieņemt citas dzīves vietu arī viņam. Kas varēja rasties? –

Brīnišķa pasaule. Kas tomēr kļūtu pasaule īsta, spēcīga, tikpat reāla kā otra, tikko mēs ļautos savām vēlmēm. Laikam viņā, šinī dzimstošā pasaulē bija liels spēks. Es zināju ko tā man varētu nozīmēt – ne zināju, nojautu cik nopietni tā mani ņems. Un viņš arī to nojauta. Mēs to nevarējām ņemt nezaudējot to, kas mums ir. Un to mēs nedrīkstam zaudēt. Bet vai nebija kāds ceļš, kāds pusceļš? To es domāju jau tad. Es neatradu vietu (burtiski) uz zemes kur šo dzīvi dzīvot. Neatradu – kā noslēpties. Nē – nekas nebija iespējams arī no tās puses. Un no otras puses – mēs laikam nebūtu spējīgi izvest – dubultdzīvi. Es domāju ka es spētu. Bet viņam grūtāk. Kādēļ grūtāk? Nu viņš vēl nebrīvāks, ja vispār var būt nebrīvāks kā es.

Un es tomēr maļos un maļos un maļos pa to visu un domāju un meklēju un ja viņš nāktu viss būtu gluži tāpat kā bijis. Bet pasaule, kas tūlīt atkal turpinātu augt un dzīvot – tomēr varētu arī izšķīst mūsu vienā tikšanās brīdī. Mēs varētu arī būt svešinieki. Bet kā var būt tik apmāti ja svešinieki ir viens otram? Svešā pasaule tomēr dzirkst no tuvības un tuvībai ir kādi pamati.
Es jau biju pilnīgi atteikusies. Ko es te daru? Nē – es neesmu atteikusies.

Wyongā es brīdi triecu ar kasieri. Es sagrābu ātrumā rēķinā neieskaitītas mantas un tad mēs smējāmies.
Viņš tur nogāja garām un neredzēja. Vai redzēja tāpat kā es. Vēlāk es pa ielu gāju garām un redzēju. Tas tomēr paņem mazliet prom no K. Tā tad – tikai vīrietis.

Miegs nāk. Menstruāc. sākās. Tomēr. Negribu iet gulēt, bet miegs nāk. Jaunie zobi nav kārtībā vēl. Cik tīkams miegs nāk. Inese atrakstīja vācu nolikusi kā 1. Austra kā 3. Labi abām. Meitēns priecīgs, var manīt.

Miegs nāk. Un kāds mierinājums – kad visu pārliek – tad nav cita ceļa, kā tas ko viņš ir gājis: neiet nekur! Jo – nav kur iet. K. Tā mēs tomēr esam vistuvāk. Un no tā arī ir jātiek vaļā. Tas ir jāpatur ne jātiek vaļā, bet šī paturēšana ir sāpīga, jo tā ir miršana. Mēs apbedām sevi. Pateicos ar!

18. 3. 60

[[6 vistas. Piezīme (rupjākā, kāda var būt) par to, ka pirms izbraukšanas, laiku izmantojot, piesēdos pie klavierēm. Braucot uz Gosfordu, skatījos zaļos kokos un skaitīju tēva reizi. Palika labāk. Es neko nelūdzu – tikai nomierinājumu. Gosf. satiku viņu. Vai debess mani uzklausa? Nogājām viens otr. garām kā pusbeigti. Vēlāk trešā klātbūtnē bij labi. Hallo K., es teicu. Es biju atsacījusies. Tad viņa acis glāstīja pāris reizes, veda atpakaļ. Jā? – Manas īsi šaubījās. Viņš neizskatās tik romantiski vairs. Bet tādu siltumu viņš dod. Mākoņi un koki uz tāles – viss gulēja Dieva plaukstā un es arī. Tādu siltumu viņš dod, ar savu nabadzību.]]

Šķīru sev dzejoli ‘English Verse’ grāmatā, jaukākais, kas dzejolī bija, bij pēdējais pants:

„Break, break, break
At the foot of thy crags, O Sea!
But the tender grace of a day that is dead
Will never come back to me.”
                                 Tennyson.

The tender grace of a day…

Es katru vakaru saku ardievas savai dienai. Es sāku just viņu daiļumu it kā vēl vairāk kā agrāk. Es svētu viņas, kādas arī viņas nav. Kad vakars ir, kad kungs jau guļ, jūtos atbrīvota, viena, aiz loga ir nakts (ceļš, džekaranda, cikādes) – tad jūtu maigumu pret visu, pret lietām, cilvēkiem un dienu, kas ir galā.

Šodienai es pateicos. Viņa bija retums. Nevarēšu viņu varbūt te notvert. Varbūt Tennysons to ir pateicis ‘the tender grace…’

6 vistas notīrījās bez sastrēgumiem, nebija arī sevišķi nepatīkamas. Mēs braucām uz Gosfordu. Pirms izbraukšanas, laiku izmantojot, pārspēlēju savu serenādi, ko mācos no galvas, kungs izgāza savas dusmas uz to, lai gan viņam nebij nemaz jāklausās, bij jāiet pēc mašīnas. Tas mani satrakoja. Biju klusa, bet tas mani plosīja. Nostrādāju netīro darbu, tagad jau trešais mēnesis pāri pusē – viņš nav iedevis vēl ne vienu šiliņu. Nedarīja to arī šodien, lai gan zina, ka braukšu pirkt Inesei džemperi. Viņam ne prātā nenāk – to viņš droši vien rēķina, ka man plenty no manas rakstnieces mārciņām. Es nīstu viņu! Viņš ēd tagad manu spēlēšanu. Viņam vajaga mani iznīcināt pilnīgi, vēl pilnīgāk, nekā tas jau noticis.

Es sēdēju mašīnā un iekšēji plosījos agonijā. Es nevarēju baudīt arī kokus un kalnus. Es gandrīz domāju – kāpt tomēr ārā un – braukt ar autobusu. Viņš bez tam skrēja kā traks visām mašīnām garām. Man riebās. Man bira asaras un žēl bij brauciena, kas vienīgā lieta, kas mani atpūtina. Tad es skaitīju tēva reizi. Divi reizes. Un man kļuva vieglāk. Ne pavisam – bet daudz vieglāk.

Woolworthā es gāju strauji pa vidus ceļu. (Ar šīm kurpēm es varu graciozāk iet. Ar otrām, kas gan ir augstiem papēžiem, es nevaru graciozi, pat ne kaut cik brīvi iet, es krītu kā uz deguna.) Tagad es gāju, galvu izslējusi, tikai izteiksme laikam bija dead, bet lepna. Tad es ieraudzīju viņu pāris soļus pirms manis pa labi. Es piecēlu roku pie krūtīm impulsīvā kustībā. Nezinu, vai viņš bija mani ieraudzījis, bet viņa seja bija savādi kautra un nelaimīga, un bēgoša. Es neteicu neko – „Lai iet, lai viņš iet!” Es domāju, „Es Tevi neķeršu, es Tevi likšu mierā.” Sejā man tomēr pēc brīža saskrēja karstums. Tad es biju pārgājusi pie Mortimera. Nākot atpakaļ uz Woolw., es ieraudzīju to atkal ar kādu citu otrpus ielas ejot uz Woolw. pusi. Vai viņš redzēja, nezinu. Bet viņa gaita bija stīva. Pārgāju pāri ielai netālu no viņa, gāju netālu no muguras. Viņš ir pavisam jauns cilvēks, es domāju, kā es to nebiju ievērojusi? Viņš ir jauns, varbūt tik 30 gadu. Kaut kā man kļuva vieglāk, gandrīz vieglāk, tik jaunu es nevēlos sev. Nabaga cilvēks – es domāju, es jel Tevi negribēju piemānīt, bet es to nebiju pamanījusi, ka Tu esi tik jauns…

Tad mēs ar kgu. bijām Woolw. kad pamanīju viņu ejam garām. Viņš neskatījās atkal ne pa labi, ne kreisi. Mēs izgājām netālu aiz viņa. K. viņu panāca. Tad viņš bija aizsmēķējis. Kāda mašīna aizkrustoja man ceļu (kas brauca sētā), un tas mani patīkami nokavēja, jo man bij pagrūti tur pieiet. Tad es piegāju „H.K.” „H. Mrs Dz.” Lai kā – tas bija droši un iespaidīgi, reizē intīmi un reizē formāli. Es neskatījos meklējoši, es biju prom, cik varēju. Un tad pāris reizes viņa acis, glāstošas un siltas, meklēja tieši manas. Nevarēju neatbildēt, lai arī ļoti īsi. Nāk. ned. viņš būšot. Esot atlikts un atlikts. Nu būšot mazliet darbi apdarīti. – Ko tas nozīmē? Es noskatīju viņu. Nē – viņš nav gluži jauns cilvēks. Viņš ir sirms. Ne daudz, protams. Bet tas ir klāt. Zobu viņam savu mazāk kā man. Seja rūpju un nezin kā smaga – tikai acis dzīvo. Viņš nav jaunāks kā es būtiski – nu tomēr, viņš ir jaunāks. Bet kaut kur tad ir tā dīvainība, ka es dažiem neredzu viņu vecumu, dažiem viņu jaunumu – tie ir cilvēki man, kam ar gadiem nav nekāda sakara. Runājot par bērniem, viņš skatījās tieši un droši, cerot uz līdzdalību. Bet kad K jautāja par [fam.], tad viņš impulsīvi nolieca galvu. Šī kustība izteica to, ko es tik labi zinu. Arī es noliecu galvu dažreiz, kad man to jautā. Tās visas ir zīmes, kurās var lasīt, es tikai baidos – var tomēr arī vilties. Tāpat es domāju – varbūt viņa acis apstājās tik – tā droši manās, ka es biju jautra un nekas nebija viņam gāzts virsū. Viņš priecājās – ka beidzot viss kārtībā. Es tam neticu. Kā vairs mēs varam ko saprast, ja mēs neticam tam, kas bija mūsu drošākā, skaidrākā valoda? – Ar acīm. Un kādēļ viņš tagad brauks un kādēļ to teica? To viņš teica man. Lai es gaidu, lai zinu. Lai zinu! Pusgadu tas man nebija jāzina. Vai viņam kā žēl palicis? Vai viņu kas aizkavēja (lietus tad bija, to es zinu, ka nebija ne dienas visu mēnesi) un tad viņš vairs neuzdrošinājās. To es jau tad domāju. Bet tagad es viņam pateicu ar savu izturēšanos – un viņš nāk tūlīt. Un saka to – lai esmu te. Kur bijusi. Nieki! Tas ir tik skaidri. Un tomēr – to visu var savirknēt arī otrādi un citādi. Viņš izstaipīja rokas, runājot gluži nepiedienīgi – tā arī droša saspīlējuma, nemiera zīme. Tā izskatās gluži pretēja tam, ko tā nozīmē. Un tomēr – viņa var nozīmēt arī to, pēc kā izskatās. „Es aizskriešu vēl reiz uz Woo.” es pēkšņi teicu. Un viņš arī tad metās prom. Ko viņš, protams, bija gaidījis. Nu tā man bija laba ideja. Un man vēl kā vajadzēja, ko biju aizmirsusi. Blūze. Nopirku diezgan neglītu. Citam virsū man tā nepatiktu – bet es domāju, viņa manai sejai piestāvēs. Par to pašu cenu varēja dabūt ar garākām rokām, varbūt tā bij skaista. Pārdevēja tā teica un viņai ir gaume – bet tās musturi bija par apaļiem un mīkstiem priekš manis. Un šai ir slaidāki, asāki vilcieni. Tas ir svarīgi, tas ‘slēpj mārciņas’.

Inesei pēc lielas gudrošanas, kur neko nevar izgudrot, jo nekādu krāsu nebij, nopirku olīvu zaļu dziju. Lai viņa sataisa tagad sev kādu rudens ansambli ar rudens krāsām. Viņai pag. gadā tik ļoti tie brūnizaļie toņi patika. Vienus svārciņus vai bikses viņa var nopirkt klāt, un tā būtu viņai liela pārmaiņa pēc melnajiem, baltajiem un rozā toņiem. Jāiet gulēt.

Un tad, mājās braucot, mākoņi sastājās ap mani, un koki sniedza savus zarus. Es redzēju, cik vienkāršs, cik bezgala vienkāršs viņš ir, viņš ir pilnīgāks kļuvis un tas mazliet iznīcina viņa romantismu, viņš bija tik vājš. Un nav nekā sejā tik pārvaroša, tikai es visu pati redzēju. Un tomēr, tomēr. Bezgalīgs siltums tur ir. Un lai cik skaidri es redzu – nav itin nekā – mākoņi un koki saka, ka ir. Mākoņi un koki dus laimē, runā laimē, pilni dzīvības. Tur es nekā nevaru cita izgudrot. Tas ir tā, kā tas ir, tas ir tā, kā tas bija, ka es braucu apskaidrota, silta, dzīva. Silta, dzīva! Cik daudz tas ir tam, kas ir aprakts dzīvs un staigā miris.

Gribu redzēt ‘Gladiator’ filmu.

Un kādu ar Sinātru. Kā Sinātra uznāca uz ekrāna – tā es gribēju viņam teikt – „I love you. You are charming. You look nice.”

Brando man nebija ko teikt. Viņš neizskatījās ne charming, ne nice. Bet reizi, kur viņš koķetēja ar geišu tanī filmā, kur viņš viņu nospēlēja ar savām acīm – tas bija nepiedzīvoti lieliski. Tas bija vairāk kā charming!

Un tagad es saku ardievas šai dienai.

Mākoņi sastājās ap mani apkārt,
Koki sniedza zarus 
Kā siltas rokas,
Viņi visi ņēma mani
Savā vidū.
Tāles deva zilumu,
Ar daiļumu glāstīja,
Modināja un veda,
Teica man – Tāda ir laime,
Tā ir vienkārša!
Tā ir karaliska!
Tā ir ņemt, tad
Aiziet.
Tā ir – negaidīt vairāk,
Tā ir dzīvot.
Tad mirst.

Pulkstens tuvojas vienam. Drīz ausīs diena. Un arī nakts ir laba. Es tur nevaru līdzēt. Tas nav mans darbs. Tā cita dota, citas varas radīta lieta. Tā lieta par sevi, kā diena, pati kas nāk. Tāda ir mana laime. Es jel to netaisu pati? Tas notiek bez mana spēka. Tas ir kaut kas, kas ir ārpus manām iedomām. Vai ne?

19. 3. 60.
plkst 8 rītā

Dzidras vēl nav. Cepums gatavs. Mani šūpo diena. Mani šūpo laime. Es atpūšos kā jūras putns uz viļņa. Un audzēju, šūpoju savu laimi. Tā viņa aug un plaukst, un veras – aiziet no īstenības. Kļūst tik dievišķa. Nereāla. Bet aug un aug. Kas nav audzējis klusumā un sevī savu laimi, tam tā nevar būt – liela. Kas ņem un ņem no viņas, tas aprij to ātri un ir galā. Laime tam īsa.

Ja sagrābtu tagad to rokās un sagrābtu to atkal un atkal, neapstātos un nelūkotos viņas daudzveidībā, neaudzētu to zaru zaros – viņas nebūtu. Tai pārskrietu pāri.

„…Pūt, vējiņi, apstājies, ļauj ievai

Noziedēt…”

Viņa izaug lielāka par dzīvi, viņa vairs neder dzīvē iekšā. Nu – dzīves mums daudz nav. Kas gan var būt? Stāvot Tavā tuvumā, Tavu acu siltā glāstā – liekas, viss var būt, viss jau ir, vēl nebijis, viss jau ir. Bet tad ir jāatgriežas katram savos ceļos – un ir tikai šie ceļi. Kur ir ceļš, kur mums iet? Kur ir laiks, kurā mums dzīvot? –

Vakars (pēc vakariņām)

Manas ilgas iet uz šo grāmatu. Ņemt viņu un runāties. Protams, par viņu. Iemīlējušies vienmēr grib runāt par viņu. Es gribu runāt ar šo grāmatu par viņu. Vēl nav miers mājās. Vēl sver olas. Vēl man olas netīrītas. Bet kas patiesi ir noticis – tāds trakums, ka govij jau teļš klāt. Bet es negribu padoties. Es nezinu, ko darīt – bet es negribu bendēt savas rokas tālāk. Kādas viņas ir – vienās dzīslās. Lai slauc pats. Visi vīri slauc. Kādēļ viņš nevar? Es nezinu, ko es izdarīšu. Bet te man būtu kas jāpanāk. Viņš neslauks. Viņš  VIŅŠ nu ies tērēt laiku, pusstundu rītā, pusstundu vakarā ņurcīt govi!

Tāda ir šīs dienas deva. Bet diena bija maiga. Izgāju ārā just viņas maigumu – (es jau tagad iekšā vien notupu pie olām) – bet es to tikai jutu, sauli, neredzēju ne kalnus, ne mākoņus – sāku ravēt puķes. Kāda neļķīte beidzot saņēmusies augšanai. Tā, ko es pavasarī iestādīju – viņam. Viņa nīka un nīka, ne iznīka, ne auga – un tagad viņa aug. Jā, jā!

Kur lai es bēgu? Kur lai es eju? Visur! Es aizietu bez bēdām – tikai Dzidra. Un nebūtu vēl viņas roka slima. Bet tikko es kustēšu, pirmā būs viņa, kam visu kraus virsū. Vai nevar dabūt kādu, kas to govi slauc? Lai dabū!

Kādēļ es to visu rakstu? Tas tur mani valgos. Uzklupa šai maigai dienai kā cilpas. Es nevaru sevi sabendēt galīgi. Man jādomā par sevi. Tik daudz kas jau ir atdots, vienkārši viņam pamests samīšanai.

Labi, lai tad šī lapas puse ir ar visu to. Lai tā paņem nost no manis. Nevar. Smagums un rūpes paliek, nav izejas drošas, kur glābties.

Prātā kāds brīdis, kad viņš nolieca galvu ar nopūtu un palika tā brīdi. Viņa piere, man pazīstama, tā pati, bija skumja. Es redzēju arī rokas – viņš tik stiprs tagad – rokas daudz resnākas, spēcīgākas. Tagad es ticu, ka viņš varētu labi dziedāt. Pavasarī es gandrīz brīnījos, viņš bija tik trausls. Un – man prātā viņa acis – tās meklēja, citādi – vai skatās tā? Ko man no tā vajag? Es jel visu zinu. Bet es nezinu, ko viņš ir izlēmis. Vai viņš nekā nav izlēmis, un man tas jāizlemj. Un es nezinu, ko izlemt, jo nav pasaules, kurā mums apmesties. Šī pasaule pilna ar likumiem un citu tiesībām, mums nav ne stūrīša. Gandrīz pat ne nakts un meža kā zaķiem. Nezinu – vai nav arī tā, ka romantika beidzas līdz ar savu piepildījuma brīdi. Nav dzīves viņai citādas – tikai cīnīties, iekarot. Tam ir telpa. Cīņai ir. Bet dzīvei nav. Un šai brīdī es baidos – vai tikai netuvojas brīdis, kas būs atvadīšanās. Mums nav kur iet. Atkal tas. Vienu brīdi, vakar viņa siltumu jūtot un mākoņu un zemes valodu pēc tam dzirdot, man likās, ka ir kur iet. Vajaga būt.

Tas ir briesmīgs ciniķis bijis, kas teicis, ka mīlai ir trīs pakāpes, ko var salīdzināt ar mūziku – 1. Simfonijas 2. Štrauša valsis 3. Džess.

Romantikai tādas pakāpes var arī būt. Viņai jāiet pretī savai iznīcībai. Laulības dzīvē mīla arī nedzīvo. Tāpat nomirst. Romantikā tā visātrāk, tas viss. Neviens to nelāpa. Neviens to arī nevelk līdz kā krustu, kā tas ir laulībā. Mīla nav ilgstoša. Tur neko nevar darīt. Bet, kad viņa sākas, nav jādomā par beigām. Dažam mūžam viņas arī iznāk. Un tomēr pēc vakardienas, redzot realitāti taustāmā tuvumā, mani gan tā ielīksmoja, bet arī likās sveša – tas nav tas. Dzīve nevar būt sapnis. Sapnis nevar būt dzīve. Nu es jau sen muldu, es maļos pa vienu un to pašu. Bez viņa esmu mirusi, staigāšu, līdz sākšu meklēt ko citur, atkal citur – tāpat kā Tu, tāpat kā visi citi…

Nu tik daudz spēka ir jābūt – ka būt gatavam uz visa zaudēšanu. Uz to – ka viss, kas bijis dzīvība – mirs. Nemirs tikai, ja tam neliks dzīvot. Viss kas dzīvo – mirst. Arī mīlestība.

 20. 3. 60.

[[Šo dienu jēga ir ziedēšana. Augļus ievāks no tām vēlāk. – Es atrodu atkal dzīvu seju. Nezināju nekad neko tik siltdzīvu –

Svētdiena. Slaucu nabaga govi. Viņa jauna govs! Papam viņa tiešām var būt ‘dārga’. Bet vai viņš to nevarētu pamēģināt slaukt! Ak, gaiša diena! Laužos kā pa murgiem. Esmu nogurusi un negribu iet gulēt – kā arvienu. Negribu arī lasīt. Negribu rakstīt to, kas kam derētu. Spēlēt nedrīkstu. Negribētu arī ilgi. Negribu sapņot vairs – gribu dzīvot. Atkal ilgojos K. Viņš tik vienkāršs kā koks saulē. Mani sāk atvieglot doma, ka rīt braukšu uz Gosfordu mainīt In. dziju. Būšu vairāk stundu viena un ārā prom.]]

…Tā visātrāk. Viņas uzdevums nemaz nav ilgs. Punkts.

Šorīt skaists rīts. Bet izslaucu govi, roka gurda palika. Viss laikam paliks pa vecam… „Ir nabags vergs to klinti iemīlējis, pie kuras sāpēs piekalts bij…”

Ja man dotu K. te, es izturētu visu. Es kaut kā mierinātos, spēks būtu tikt līdz galam, kamēr Dzidra būs uz savām kājām. Un tad mieru – prom no viņa.

Esmu nogurusi. Jāmazgā veļa. Jāizvasko būtu virtuve. To izmazgāju. Bet – nav spēka – apātija. Sīkumi stāv rindā, gaida lai mani apēstu. Bet rakstīt – nav laika. Un beigu baigās – ko ar to uzrakstīto darīs? – Vai es varu uzrāpties līdz gaismai? Te man ir atsaucīgi – bet vai citur manis vajag? Rabacis jau atsūtīja atpakaļ – nevajag. Kur lai izaug? Kam lai aug?

Es gribu mazliet miera un mazliet dzīves. Es gribu atpūsties no mūžīgiem pienākumiem.

Vai man nekad nekad nekad nebūs tiesības uz mazliet personīgas laimes?

Tu meloji un teici – „tagad mazliet būs darbi apdarīti”… Tie nebūs. Tie tāpat Tevi spiež no rīta līdz vakaram. Tu eji, izslējis galvu, ar varu izslējis, lai viņa nenoveltos uz krūtīm no smaguma kā ar pātagu aizcirsts ceļmalas zieds! Tu nes un nes, un nes. Un tad Tu gribi priecāties un droši saki – „un tad šurp, šurp visu to – dzīvi!” Un Tu ņem to, kas ir, un tad Tev pēkšņi tas riebjas, un gandrīz labi, ka Tev savs krusts, ko nest. Tas Tevi satur kopā.

Kāpēc Tu meloji? Tu esi ko izlēmis. Tu gribi sacelties pret likteni. Tu gribi būt kungs par to. Nu pamēģini.

Un Tu meloji man. Lai es Tevi gaidu.

Es gaidu. Kāpēc mums jādomā?

Vakars.

Viss būtu cauri – vēl olas. Nogurusi esmu un noraustījusies sīkumos. Es te negribu. Un tomēr patreiz es gaidīšu vēl K. Neticu, ka viņš par ko noteiktu izšķīries. Uz blēņām viņš bija diezgan ātrs. Kā viņš satvēra manus pirkstus toreiz ar to vēstuli un markas peniņiem. Tāpat tā dziedāšana bija extra draiska un droša. Bet tad viņš tapa klusāks un klusāks. Kādēļ es vēl kā teenaidžers (lietisks vārds!…) ņemos ar to – ko īsti viņš domā? Es to sen varētu gan saprast un zināt. Un tādēļ viņš bēg. Tādēļ arī atgriežas. Tas ir tas, ko es meklēju un atradu, un tas iznāk par lielu un to nevar ietilpināt dzīvē. Drebi nu. Skaistumu iegūsti. Laimi nē. Laimi – savādu laimi arī. Bet nekādu maigumu, piepildījumu, aizmiršanos. Tikai uguns, kas dedzina, žilbina, ceļ debesīs, gāž lejā. Gāž lejā, sāp. Un tā vienmēr. Un tā ir brīnišķīgi. Bet es reiz gribu taustīt zāli un puķes ar rokām un just, ka tie man pieder, ka es nogulstos uz zemes, ka es elpoju gaisu, ka bites man dzied, ka tā ir dzīve, silta, plūstoša un arī – iznīcinātāja. Ka tā ir – un tad nebūs. Un tā nav sapnis, kas piedzimst atkal no jauna. Tagad nav atrasts mums jauns garīgs kontakts, nekas nav runāts, ne saprasts un atrasts, tikai redzējām viens otra fizisko tēlu, asiņu silto, dzīvo būtni, tā runāja sava valodu, uz mums tā tiecās viena pēc otras savā veidā – ar kaislību un asiņu siltumu. Man nav nekāda spilgta viņa personības tēla tagad – tikai viņa fiziskā būtne, un es to iekāroju. Es nezinu, vai tā mani apmierinās, vai tā būs laime vai nomaldīšanās – bet es redzēju viņu un es ilgojos viņa. Man liekas, ka viņam ir tāpat. Kaut es būtu priecīga, kad viņš būs pie manis. Kaut es varētu nedomāt. Man tik ļoti gribas prieka. Man jāapvalda draiskums. Kaut es mācētu to novaldīt, ļaut viņam vaļu un visam tam siltumam, kas plūst uz viņu. Vairāk nekā nav, ko dot, ne ko saņemt, ne ko izdomāt, ne gaidīt.

21. 3. 60.

[[Viņš vedīs mani pats uz Gosfordu, nebūšu viena!… Kādēļ to dara? Nebūšu – viena!…
Nebiju viena. Un nesatiku K, kā cerēju (jo bijām agri. Viņš pie zobārsta būtu vēlāk). Nevarēju neko nopirkt un izvēlēties jo viņš gaidīja. Samaitāta diena. Bet man jārāda laipna seja – tas, lai nav aizdomu utt.
Mīļā diena. Vai tā ir, ka to var saliekt un samocīt patvarīgas rokas? Var. Visu dzīvi, ne tikai dienu. Tagad gaidīšana uz nezināmu solījumu.

Par Anouilh rakstīts labi avīzē. Man arī jāraksta – par mani.]]

Viņš vedīs mani uz Gosfordu. Tātad nebūs vientulības. Bet nu – fiziski vieglāk. Lai gan šoreiz tā man nevajaga. Jūtos spirgta aiziet līdz busam, braukt. Gribēju to. Būt viena. Bet – nekad jau es nevaru to, ko gribu. Es gribu prom! Es gribu reiz brīvību. Cits nekas nenotiks. – Varbūt saņemties un ko uzrakstīt. Tas nevar glābt. Bet tomēr, tomēr. Varbūt kāds brīnums notiek. Es kaut ko iegūstu. Ievērību labvēlību un beidzot kādu materiālu punktu, uz kā balstīties.

Esmu uztraukusies tā par šo braucienu (jo varbūt satikšu K), ka sirds lec un nenostāj prātīgi. Gribu spēlēt – mācos pa acumirkļam dažus niekus no galvas. Un pastāvīgi, pastāvīgi esmu pie viņa. Tas ir neprātīgi. Tas nekur neder. Bet es citādi nevaru.

Ak, mana saule,
Ak, mans prieks,
Ak, mana dzīvība siltā.
Es Tavās rokās atļaujos.

Viņš veda mani uz Gosfordu – nebiju viena, neatpūtos tā, kā kad esmu viena. Ātrumā nevarēju arī izvēlēties pirkumus, lai arī nekā daudz tur nebija ko vēlēties. Dzijas krāsa nepatīk, bet ceru, kad adīs, varbūt iznāks labāk, kā tagad izskatās.

K neredzēju, bijām par agru. Nekā, nekā. Tikai miets, tas pats miets, pie kā piesieta katru dienu. Mazliet svešu koku, ceļu līkumu, atmiņas par kaut ko, par savu senu, ilgu pilnu dzīvi, tāpat jautājot kokiem un ceļu līkumiem…

Atņemta diena. Man to atņēma. Es to lai piedodu, aizmirstu, ņemu par labu, katrā ziņā par ļoti labu – jo kavēja laiku un vadāja mani apkārt. Kādēļ? Kādēļ tāda pretī nākšana? Gandrīz man liekas – ka tā ir pievilkšana pie mieta tuvāk. Tomēr tas. Nekad nekur netiek te kas man dots – no manis tiek ņemts. Nedomā, ka te ko dara manis dēļ, manā labā. Nealojies. Tā tas nav. Tā ir uzmanība, lai es kaut kur kaut kā netieku vaļīgāk pie sava valga. Man jāizliekas, ka es to nemanu, jo es – nemaz nevēlos vaļīgāku valgu. Jo vairāk es izrādīšu vēlēšanos aiziet kur vienai, jo vairāk mani vaktēs.

Tikai – es tik daudz cerēju no šīs dienas. Sapņošanu vienai ejot. Un varbūt mirkli ieraudzīt K. Tagad gaidi, gaidi to! Un nespēj neko darīt.

„… Kādreiz” – nē, es neko nevaru rakstīt, neko stāstam līdzīgu. Lai gan ir iekrājies spēks to darīt. Bet govs! Govs! Govs! Ir tā atradusies atkal un holidejas neņemtas ir jau svītrotas. Varbūt Hektars nāktu slaukt? Droši nāktu. Kādu nedēļu! Tā tad – es varētu pazust. Bet – naudas jau arī nav. Utt. Utt.
Nekad nekā cita nav – tikai miets un valgs.

Man ir pāri 50 gadiem, es to, protams, aizmirstu, un paldies Dievam – man to neatgādina (izņemot viņu – kas to saka ar nolūku, lai kā nebūt mani dabūtu zemāk, vienmēr zemāk. Laikam es atkal liedu augstāk, vēl arvien nesakrītu čupiņā – vajag man mest un mest virsū visu, kas var spiest pie zemes. Nav jau viņam viegli.). Tā tad man ir 50 gadi, bet tikai uz papīra. Īstenībā man tomēr nav. Dr. Eikens teica 40–45 gados notiek pārmaiņas ar sievieti. Ar mani vēl nenotiek. Esmu vēl fiziski tāpat kā 10, 20 gadus atpakaļ, viss noris tāpat. Nu – domāšana arī neko nepieņemas! Kā gan tā varētu! Es sapņoju tāpat. Atklāju tāpat pamazām lietas dzīvē, ko citi varbūt atklāj 20 gadu vecumā. (Citi nekad.)

Jā, tātad man ir pāri 50 gadiem (tomēr), bet tikai tagad pirmo reizi es skatījos uz kāda vīra atsegtām krūtīm, un man nebija tā mazliet nepatīkamā sajūta, kas vienmēr man ir bijusi, redzot atsegtas vīrieša krūtis, vienmēr mazliet aizskārta es jūtos, vai pat ļoti aizskārta. Vai es par to esmu lasījusi, kas notiek samērā bieži, vai es to filmā esmu redzējusi – man tas ir bijis kaut kas svešs un lieks, un nepatīkams. Un tagad (jā, bez tam man ir divi bērni un es esmu precējusies 19 gadus) tagad pirmo reizi es uzlūkoju krekla atsegtās K viņa krūtis un aizskarošās sajūtas vietā jutu maigumu. Jutu labsajūtu, ka tās ir tik stipras, jutu to siltumu, spēku un tagad es tur piespiežu savu vaigu, kad es par to domāju. Es daru to jau vairāk dienas. Nu – es aizpļāpājos. Tas bija viss īsāk – es zinu, kādēļ par to raksta, kādēļ to rāda filmā, es beidzot to atklāju. Un tādēļ – man ir tiesības uz viņu. Un man ir pienākums viņam pateikties.

Beidzot es uzlūkoju vīrieša atsegtās krūtis tā, kā sieviete tās uzlūko (viņu – viena sieviete), un tas visu attaisno, tas pierāda, kas tas ir.

Esmu nogurusi. Nevaru pateikt neko. Es dienā to pateicu pāris vārdos domās – tagad es to nevaru. Bet dienā es apstājos pusceļā skrējienā uz šo lapas pusi, lai to pateiktu – es apstājos savu ‘lielo pienākumu dēļ’ pret to, kas man ir aizliedzis un aizliedz būt sievietei, cilvēkam.

Vairāk vakarus viņš garāmejot durvīm skatās te iekšā, ko es daru. Šī grāmata nav vairs visai droša. Bet viņā vēl daudz lapu. Es gribētu viņas mierīgi rakstīt. Tad es to nosūtītu Inesei, lai glabājas tā tur. Un tad reiz gan es atrastu visas šīs muļķības un tā būtu mans aizdars pie dienām, kad būs atlicis tikai prāts, kā man tagad vēl pietiekoši nav.

Ja nu Tu atkal nobīsties? – Tad es Tevi uzmeklēšu. Tas jel ir mans pienākums. Pienākums pret sevi un to Dieva dāvanu, ko es esmu saņēmusi ‘strait from Heaven’.

Es dzīvoju kādreiz Tavu acu gaismā – dzintarainā mirdzēšanā. Tagad es piespiežos tavam kakla siltumam. Ja Tu atkal nobīsies?

Kā lai noslēpjos no tā, kas mani – uzmana? Vai viņš mani neatlaidīs? Laikam nē. Viņš turēs mani briesmīgāk, kā esmu domājusi. Man nav nekā cita, tikai ļaunums pret viņu. Beidzot – es varu nekalkulēt, vai mans ļaunums attaisnojams, vai nē. Man vienalga – tas ir te manī, un es no tā negribu atraisīties. Tikai jūtot to, es mazliet domāšu par sevi.

Ak – viņa darbība ir izplānota. Viņš vēro, spriež, nojauš, uzmanās, viņš aizliek dubultstieņus. Viņš nejautā pēc savām tiesībām uz to. Viņam uz visu ir tiesības, ko viņš iekāro savai ērtībai. Nepievilies – viņš neguļ.

22. 3. 60

[[Kā tas ar mani gadās bieži – neredzēju savu dzejoli avīzē. Tikai pēc pāris dienām ieraudzīju. Brīdī, kad ļoti bija vajadzīgs kāds mierinājums. To guvu – jo dzejolis ir no tiem, kādi tagad rodas manā dienas grāmatā it kā paši no sevis. Šis te gandrīz tāds kā vienā paņēmienā dien. gr. uzrakstīts. Vienīgais, kas tur labi – ka tas nācis tāds, kāds tas manī ir un man pašai kaut ko nozīmē tuvu. Nogurums. Plēšos un trakoju. Tas nokauj. Pēdējā doma te man vienmēr pieder K. Bet nav kur to izteikt. Es to domāju, ja arī nav kur rakstīt –]]

Plkst. 9. 30 no rīta.

Nevajadzēja runāt – bet sāku. Sāku mierīgi par to, ka viņš domā, ka kāds no viņa olu noņēmējiem tīšām varētu būt sajaucis mazās olas ar lielām un teicis, ka viņam iedotas tikai mazās. Tas man šķita tāds absurds – ka es nevarēju nociesties un runāju – ka tas tā nav, ka cilvēki ir tik netīri. Ka veikalnieki nevar noņemties ar tik neiespējami maziem sīkumiem, netīriem pie tam – ka tas ir kaut kas pilnīgi neiespējams, ko viņš domā par cilvēkiem.

Un tā tas sākās, un es iekarsu, un gāja vaļā visas rūdzības un vaimanas. Un ieguvums ir tas, ka esmu pilnīgi zaļa, bāla, bez spēka. Man tas viss ķeras vairāk klāt, kā es to domāju. Tagad man vajadzētu mazliet spēlēt, lai sevi sakārtotu – bet to nevar, viņš jau ienāca, kad es spēlēju (reiz cauri savu serenādi, lai to paturētu prātā). Un tagad tas ir – es tikai spēlēju klavieres. Nezinu, kā nomierināties. Dzeršu kafiju. Dzija vēlreiz jāmaina – saadīta tā ir neiespējama krāsa, kā zaldātu krekls. Tādu gluži nevar. Bet kad aizbraukt? – Tūlīt! Bet kā pūķim to ieskaidrot? Sākt jaunu uztraukumu no gala. Man nav tam spēka. Un braukt ar viņu es arī negribētu. Ir neiespējami ko nopirkt vai izdarīt, kad viņš gaida, viss zaļš dusmās un nepacietībā kā varde.

Es gribētu iziet pa durvīm un braukt, kur man vajag. Bet – līst! Šausmīgi līst! Nu vai tas nav jauki! Lietussarga nav, lietus mēteļa nav. Kurpes nu kā nekā izturētu. Man jānolaiž rokas un jāļauj, lai velk uz upi slīcināt. Jeb es pati tur eju? Bet patreiz man nav spēka, fiziska spēka, bez drēbēm skriet un izlauzties no mājas.

plkst. 10.

Kad jau gandrīz – tūlīt uzvilkt garo mēteli un pazust, bet vēl nebiju to darījusi un nezin vai izdarītu, pienesa 2 vistas – domāšana atkrīt – paldies! Rītu, reizē ar Dzidru? – varētu!

Plkst. 10. 5.

Tas ir pēc tik lielas (mazākā kāda iespējama) atstarpes lai atgrieztos pie savām tagad pastāvīgām domām – par K.

No rīta es teicu – „Es zinu ka Tu domā par mani, labi. Ka Tu domā par mani. Zinu – ko Tu domā. Tavas acis teica. Bet – kas bij tik daudz, man ar to vairs nepietiek! Man vajag vairāk. Man vajag vairāk no Tevis.”…

Un tagad, pēc sava izvirduma, tagad, kad man ir grūti, es saku – „Tas ir daudz, man ar to pietiek. Tu domā par mani. Tas ir daudz. Tas ir glābiņš – ”

Jo grūtāk ir, jo mazāk vajag, jo mazāk prasa. Jo vieglāk ir – jo vairāk prasa. Līdz nezina, cik daudz prasīt, un nekas vairs nav daudz.

Tavs lēnais un tiešais skats, kas mazākais divi reizes meklēja manās acīs – ar to man tagad pietiek. Ja to nebūtu, man nebūtu daudz no pēdējās reizes Tevis redzējuma, bet man tie ir.

Savādi – es jutu vēl tagad Tavas acis, kā čello skaņa tās bija, kā kamenes.

Ja es nevaru tagad paspēlēt pāris taktis. Ja es nevaru brīvi atstāt māju, ko man vajadzētu. Ja es arī varu tikai pieskriet un pazust – pār mani ir Tavs skats. Man ir jāceļas un jāiet. Man ir tik bezgala daudz.

Plkst. 12.

Paēdu pusdienas. Viņa vēl nav. Es parasti, ja vien varu, ēdu viena. Vispirms – viņš ēd 3 reiz ilgāk, otrkārt man negaršo un nav atpūtas viņa tuvumā. Vecā mamma arī ēda viena kopš kāda laika, kā es apprecējos. Kad es to pamanīju un teicu, lai jel nāk pie galda reizē – viņa teica – ka viņai ir grūti pie mūsu galda. Es sapratu.

Divi dienas Austr. Latv. avīze nostāvējusi uz galda, un tikai tagad pamanīju, ka stūrītī ir mans Sarmam reiz aizsūtītais dzejolis –

Kā šai dienai vietu

Atrast citu vidū?

Tas ir pirmais, nepārstrādātais ‘izdevums’. Vēlāk es viņā ko iespraudu iekšā. – Nevar – noskaņa viņā ir un kāda jēga arī par to, kas tur notiek.

Mīlētāju atkal satikšanās

Tavas acis runāja – 
Kā čello skaņa,
Kā kamenes.
Skatā mirklis bija 
Tilts,
Pa kuru atkal kāpu
Pretī Tev,
Un pieturējos
Pie Tava skata,
Kas bij kā čello skaņa,
Kā kamenes.
Bet Tavas stiprās rokas
Un saules dzeltās krūtis,
Dreboša kā satverta avis 
Kad liku galvu tur – 
Spārnu dunošā, dunošā bišu dārzā.

That’s that!
Domāju, ka ir izteikts, tas ko gribēju. Maigums, zūdīgums, ātrums, kaislība (apvaldīta, jo liela), siltums, laime, drošums un ‘Swindlichkeit’, vai tā to nesauc – noreibums, kas pilnīgi sīc un dun, un san.

Nakts. Vai Tev acis vaļā?
Domā Tu bez domām?
Domā tā vēl miegā?
Nakts.
Ceļš guļ līku loču,
Tek pret kalnu, pāri 
Klajumiem, pār tiltiem,
Ceļš guļ tālu stiepies.
Satieku es Tevi
Šurpu ceļā nākot.
Aizturi Tu mani
Tiltam pāri ejot.
Nakts. Vai Tev acis vaļā?
Rokas saņemtas
Pie krūtīm glabā
Laimi nojaustu?

Visu vasaru dzied
Circenis aiz loga
Circenis miglā iedzied
Visu vasaru stāsta.
Pacietīgi lai klausos
Balss viņam nopietna
Auklē
Sola un sola.
Dziesma ir maiga un gara
Nav tur sākuma, gala
Circenis dzied un dzied.

23. 3. 60.

[[Biju P. istabā. Teicu – tā jātīra. „Kad būs laiks.” „Kad nomirsi.” „Nu tad pie vienas reizes – tad jau Jums būs tā paradīze…” Man tapa viņa žēl. Paradīze nebūs. Bet jā, kādēļ tā ir? Un tad man brīdi viss apgriezās otrādi – un es jutu, ja viņš būtu labs – es pieķertos viņam. Es nezinu, vai tā būtu laime. Bet laimes nebūs, tāpat kā paradīzes. Pēc brīža es domāju atkal par K., un tā ir sapņu paradīze. Bet realizēta tā būtu cita vieta, ne paradīze. Tikai savā nerealitātē tā viņa ir. Šodien ārā: „…Manas rokas ir kur jāliek. Es lieku viņas ap koku. Tas šalc, glāsta un glāsta seju. Vējš glāsta un glāsta seju. Tavas rokas ir kur jāliek. Tu liec viņas ap koku. Vējš glāsta Tavu seju. Vējš pār mani un Tevi.”]]

Diena diena kā jūras vilnis
Šūpo vientuļā krastā.
Diena diena ar sauli glāsta
Nebeidzu dzīvot pats sava stāsta
Jūtu tik dienas šūpošanu –
Tas viss kas man no dzīves īstens
Cits viss ir manā stāstā
Pār to slīd pāri diena, nakts
Un neaizskar ne ziedu
Pats savā krāšņumā tas aug.
Es dzīvoju savā stāstā.

Acis šūpojās kā puķes vējā
Pretī citām liekdamās
Un jautādamas
-- Vai Jūs aizvērušās,
Pārziedējušas vai
Aizgriezušas
Ziedu kausus citai saulei?...
Vai Jūs siltuma vēl pilnas
Kas tās dienas, kad 
Mēs kopā plaukām
Vienas varas dzīvinātas...
Acis šūpojās kā puķes
Kameņu dūkšanas pilnas.

Tu nezini kur to likt
Dārgumu ko Tev dodu
Tik smags tas
Pleci Tev liecas
Tik viegls tas –
Spārnus Tev dod.
Tu nevari ar viņu dzīvot
Un nevari vairs bez viņa
No viņa Tev pleci liecas
Ar viņu kā lidodams ej.

Man beidzot šķiet, ka illūziju un sapņu ir diezgan. Man gribas vienu īstu, vienkāršu, raupju mirkli. Kad viņš te būs – viss būs raupjāks, asāks, kā gribēšu. Bet tomēr – to man vajaga.

Katru vakaru es uzrakstu visu, kas mani spiež un kas ir vārdos sakāms. Bet tad – tagad ilgāku laiku jau – kad viss ir uzrakstīts, kam ir vārds – mani ‘spiež’ tāpat vēl.

Ir – jā es nezinu, kas, tieši fiziski jūtams spiediens krūtīs – I’m bursting – es vēlos te sēdēt, grāmatu rokā un – izteikties. Es izmeklējos sajūtās – kas vēl sakāms? Vārdos nekas nenāk. Nekas neierosina, kā izgāzt spiedienu ārā. Tas nepāriet.

Es parasti – lieku grāmatu nost.

Bet tikai tagad man tas nāk prātā – es nevaru paļauties uz to vien – meklēt izjūtas, lietas, vārdus, notikumus, caur ko tās izpaust. Tas par maz – man jāķeras pie lielāka darba. Dzejoļu drumstalas vien neveic enerģijas krājumu, kas manī. Piem. Cilvēki Šķūnī. Sirds atsaucās, to pieminot. Tur būtu vieta, kur izlikt visu. Bet – es to nesāku tikai tādēļ, ka laika nav. Taču, ja šis ‘spiediens’ ir, šī enerģija, kas negrib iet gulēt – tad varbūt es varētu sākt arī pavisam sīkus fragmentus kopā.

Bet – nogurums. Fizisks nogurums – es tomēr nedzīšos gāzties iekšā naktīs.

Šodien – miegs nāk. Rītu daudz daudz darba. Vakar vēlu biju augšā pēc kino – man jātaupa sevi, jāiet gulēt – pat acis krīt ciet – bet tā enerģija, kuras spiedienu es jūtu, tā ar to nestāv nekādā sakarā – tā ir tik pat dzīva un stipra manī kā tad, kad neesmu nogurusi.

Jeb tas viss ir kā bērnu tiepība, kas vēl ko grib un grib no spēlēm un negrib gulēt, līdz aizmieg pretodamies. Lai arī tā būtu. Tas tomēr svarīgi, ka tas tā ir. Tā ir liela vajadzība, vēlēšanās izpausties darbā.

Kaut man dotu – mazas brīvdienas!

Tagad es atkal iedomājos viesnīciņu – tepat!… Man tas jādara, ja pag. nedēļ atliku, šo nevaru Ineses dēļ – kas ar nākošnedēļu? – Jādomā par to. Šodien, tas ir šī nedēļa būtu bijusi laba – pēc K satikšanas un jaunas cerības viņu atkal satikt, man būtu viegli rakstīt.

Tagad, kad nakts aizslēdz
Tavu darbu durvis
Un beidzot Tu esi viens,
Vai ir Tev brīdis – starp
Miegu un dienu, kad
Tu mazliet domā?
Tagad, vai ir tas brīdis 
Kad Tu atnāc?

Šoreiz Tu saņēmi plecus
Un raudzījies tieši,
Jautāji atkal to pašu:
Vai ir kaut kur ceļš
Uz zemes,
Vai ir kaut kur diena
Laikā,
Kas ir mums – Tev un man?

Acis man aizveras un es vēl sēdu ar šo grāmatu uz ceļiem un spalvu rokā.

Ak, ja es 7 gadus atpakaļ būtu tik droši rakstījusi tik baltā grāmatā, man būtu daudz materiālu. Rakstīju jau dažreiz un daži vēl kaut kur ir – bet daļa laikam ir viņa rokās. Jo dažas burtnīciņas nevaru atrast.

24. 3. 60.

[[Inese atbrauks rītu. Viņas draugi – parīt. Neko nepriecājos par tiem – klusuma gribas un miera ar Inesi vien. Protams – tā nevar. Tas tikai mans nogurums. Tas šovakar liels. Un bēdas – kur naudu dabūt? Biju Wyongā. Steiga briesmīga. Tukšums. Vēstule no rakstn dien. vīriem. Būšot grafikas izstāde kopā ar rakstn. dienām. Bet – grāmatu greznošanas grafikas. Lai piedaloties. Kas tīrīs olas? Ja es sākšu zīmēt. Skumji – un tomēr es Tevi pieminu. Vajag kur rimties domām.]]

Esmu bēdīga. Sen nebiju šo vārdu lietojusi attiecībā uz sevi. Bet šovakar es jūtos tā. Nopirku Inesei vēlreiz dziju – šoreiz dārga iznāca. Bet – nezināju, ko iesākt. Gribu viņai uz dzimš. dienu. Jā – un paps laikam nedomā man tuvākā laikā naudu maksāt. Bet es biju cerējusi. Viņš laikam rēķina – ka esmu saņēmusi – to, ko samaksāju zobārstam. Lieliski! Nu jā – tā tas ir un tā tas būs.

Bet šovakar ir par to vienkārši – skumji. Gosfordā Dzidrai mēteli viņš gribēja nopirkt – nauda esot mašīnā, viņš teica. (Kur viņam tā bija mašīnā? – nu varbūt.) Es aizdevu £1 mārc. Tik viņš prasīja. Mētelis maksāja 18.11. To es tad samaksāju. Tas bija pirmdien. Nu šodien iznāca maizes naudas un Dzidras naudas skaitīšana – tad es arī ieminējos. Bez atgādinājuma tādas lietas nekārtojas. Viņš iznesa tad – iedod 18 šil. Es saku – labi. Es paņemšu no maizes naudas – es to teicu mierīgi, kā domāju. Man katrs peniņš jārēķina – jo man citādi nav nemaz. Viņš sašuta un piemeta ar lielu žestu 2 šil. klāt.
Man nav cerību nekur naudu dabūt.

Nezinu, ko lai daru? Es gribētu pazust nākošā vīkendā, ja Dzidra aizbrauks uz Sidneju. Tad man vajadzētu pazust. Lai tīra savas olas. (Šodien 9 vistas. Rokas kā vāle.) Ko man vajaga te nīkt? Esmu nogurusi. Inese brauks ar viesiem. Labi – bet esmu nogurusi. Prieka nav. Kur es gulēšu? Atpūsties nevarēšu, bet darbs un darbs. Bet tā ir viena diena, viena nakts – tas aiziet. Tas cits te, tas neaiziet. Aizbraukt nākoš sestdien un rakstīt stāstu. Šodien manī nav jūtama enerģija. Viss ir izteikts par K. Un viss liekas smieklīgs un mazs. Tik tur visā ir lieluma, cik pats rada. Ka ‘pats’ ir noguris – tā nav nekā. Ja viņš nāktu mierināt, dalītu arī nogurumu, tad būtu citādi. Bet tā nav un tā nevar būt. Nieki varētu būt. Un lai nebūtu nieki – nav nekā, jo gribēju tikai lielu. Un varēja arī būt tikai liels – jo tas izauga pats no sevis tāds.
Tagad es varētu ņemt un dot arī niekus. Es vairs nebaidītos, ka sadegs viss.

Jo es žēlojos
Jo gribu sūdzēties
Tevi mazu darīt
Tu man tuvu nāc
Maigumu man dodi
Lielu sevi turi
Lielu turēt liec.

25. 3. 60

[[Rīts. Migla. Domāju ka K jāmet prom. It kā jau tas noticis. Tikai vēl maigs žēlums pēc visa… Inese atbrauks. Esmu nākusi pie pārliecības – ka P. grib lai Inese zaudē stipendiju. Tad viņa atkal būs viņa pavadā un uz visu mūžu. Tādēļ viņš nenosūta ienāk. listes. Kad negaidīti ātri Inese bija uzrakstījusi vienu vēst. pēc otras, to ieraudzījis, viņš tūlīt teica „Naudas vajag?!!” – Ko mums darīt?

Vakars. Inese klāt. Bijām kino. Nekā prātīga. Viesu Inesei nebūs. Tukšāk – bet man vieglāk. 2 Kamu(s) grāmatas atvedusi. Man pašai jāraksta.

Aizeju un atnāku atpakaļ, atkal un atkal – un viss ir spēle. Bet kas tā nav?]]

Miglas rīts
Stari bāli klejo
Sena diena līdzi
Ar šo aust.
Miglas rīts
Skaidrāk visu rāda
Dzīvi atsedz
Sapņus vēsi rok
Aprok mūža dusai
Tā kā diena dus
Kas ar šo grib ataust
Atmiņā šai līdzi nāk,
Bāla, tāla ēna.
Miglas rīts
Skaidrāk visu rāda
Auksti karstās vēlēšanas sedz
Sārtās gaismas izdzēš
Un bez moku
Tukšā ceļā ved.

Tūkstoš reizes es no Tevis eju
Tūkstoš reizes nāku atpakaļ.
Tavu galvu domās smagu
Nevaru bez ziņas pamest.
Tavas acis dzīvi silda
Kad tā sastingst lēnām mirstot
Un kad tālāk nava ceļa – 
Atkal eju
Atkal nāku atpakaļ.

Inese mājās [right]. Viesu nebūs – vieglāk. Lai gan vajadzētu būt tā, ka tie nekādu grūtum nenes.

Bijām filmā – Western, ar Kirk Douglas. Man neko nepatika. Gandrīz pavisam nē. Domāju pa vidu ko citu. Par K. No rīta aizbīdīju visu prom, it kā tā visa nevajadzēja, it kā tas viss sen būtu galā. Un pamazām tas atgriezās un ir klāt, kā bijis. Tas notiek jau neskaitāmas reizes.
Filmā mācīja man, kā man jārīkojas. Es to pati jau plānoju – tagad redzēju, cik tas vienkārši. Tā tad! – – Jā – tātad…

Nav nekā – pats tik esi sev
Mūžam klāt,
Mūžam sapinies – domās,
Neziņā.
Pats savs mērs.
Pats visa mērs.
Un ar sevi mēro, mēro laiku laikus, 
Kas Tev doti,
Un ar sevi mēro pasauli,
Kas Tev dota,
Ar sevi to, ko radi pats.
Ar sevi mēri to, kas Tev visdārgākais
– Kur visvairāk sevis atrodi
Ko vismazāk iegūt Tevim ļauts
– Otru sevi.

26. 3. 60.

[[Šodien mana tēva nāves diena 1919.26.3. (Māmiņas 1947.5.12.)
Diena bija saulaina, brīnišķa, bet nejutu to daudz (bijām arī jūrā). Jutu viņu. Liela kaislība dara negraciozu. Lūpas bija kā dzelzs. Varbūt arī man. Mirklis nepavērās maigumā un krāšņumā. Tas var notikt vēlāk. Sevišķi man – man fantāzija darbojas. Nezinu, kā viņam. Bet viņam mirklis pats deva vairāk. Es rīkojos, un tādā saspīlētībā rīkojos automātiski, pats nezinādams, ko dara. Tātad – tas ir noticis. Vai būs miers? Vairāk nekā līdz šim tomēr. Tas ir daļa piepildījuma. Tas ir – piepildījums. Arī apliecinājums visam. –]]

Rīts. 

Mana Papa nāves diena – 26. 3. 19.               Tā tad jau 41 gad.
Un 13 gadi kopš māmiņas nāves – 1947. 5. 12.
Nē – vai es sajaucu jau to? Tomēr tagad ir uzrakstīts pareizi.

Šodien skaidrs un mirdzošs. Lieti kādu brīdi mitējušies. Vakar jau bij labs. Varbūt brauksim uz jūru. Tikai vējš sāk celties.

Inese teica par sludinājumu, ko atradu sev darbam houskeeper pie ārsta, labi.
Jā, labs. Bet kā tur tikt? Uz pāris mēnešiem ņemt holidejas? Ja pavisam te neiet – nākt atpakaļ? Tā varbūt varētu. Dzidra arī nekur nepaliktu pāris mēnešos. Bet – kā, bet kā? Vienkārši – aizbrauc!

Vakars.

Viss garām. Tas ir noticis. Esmu mierīga. Katrs mirklis neatver sava zieda kausu. Neatver to tā, kā mēs ieceram, bet tā, kā viņš pats to dod. Dažreiz mēs to nekad neiegūstam – tas paliek aizvēries. Dažreiz viņa krāšņums mums uzplaukst vēlāk. Tad mēs to iegūstam.

Kā bija tagad? Mirklis neatvērās. Lūpas neatvērās. Un tomēr.

Ir arī tā, ka satraukums ir tik liels, iekšēja saspīlētība tāda, ka visas sajūtas ir noslēgtas. Cilvēks runā, rīkojas, pats nezinādams, ko un kā, un arī nejuzdams nekā. Viss, ko izdara, kas notiek, ir tik negaidīts, ir tāds pārsteigums, ka šī pārsteiguma sajūta aizsedz visu citu. Tas ir bīstami diezgan – tam, kam fantāzija dzīva – tas to, kas bijis sastindzis mirklī, kad tas noticis, atkausē, atmodina visā krāšņumā vēlāk. Iemet sevi traku vēlēšanos liesmās. Tas, kas dzīvo tikai no tā, kas notiek un ko viņš patiesi notikuma brīdī saņem – tam var iestāties miers, var izsīkt interese un gaidas.

I want to see you once more...
I want to see you once more...
I want to see you once more...
I want to see you once more...

Pieķeršanās rokai bija dzīva. Bet lūpas bija kā dzelzs. Kas bija tas ar ko es jutu viņu cīnāmies? Es izbrīnījusies sastingusi skatījos. Nē, tas nebija tas ko es domāju vienu mirkli – noraidījums. Tas tas nevarētu būt. Visa diena tam runā pretī. Tas bija tas pats, kam vajadzēja būt – saviļņojums, tikai tas neatrada ceļu izpausties, piepildīties. Lūpas nespēja pavērties, ne atmaigt. Ne vienam ne otram. Vai viņam tas gan nekad nav tā noticis, tādēļ viņš bij tik negraciozs? Liela kaislība dara negraciozu.

27. 3. 60.

[[Ineses dzimš. diena 18. Cepu un vārīju ko viņai paņemt līdz. Atnāca Hausmaņ kdze ciemos. Pēc viegl. pusdienā. uz jūru. Tad tūlīt Inesi uz staciju. H. kdzi uz viņas mājām. Nu ir 5. Olas, vistas, suņi, govs, vakariņas. Bet šis ir dienas vēl krāšņākais brīdis – gaisma, svētdienas gaisma ārā, miers apkārt un manī vēl dzīvība – pēc 2 st. kad būs viss cauri, būs tumsa un nogurums. Un es gribu saukt savu šīs dienas saucienu te – dzīvība, daiļums, cilvēku siltums un Tu. Tomēr Tu, K. Varbūt Tevis nav? Tomēr esi. Kā var būt tik nemainīgs kas kā mans liktenis un vīrs – Ir arī citas lietas nemainīgas drošas un cilvēki. Kaut kas Tu esi K., un tas ir šīs dienas krāšņums. Un Inese. Un jūra. Un es. Arī es tur.]]

Ineses dzimšanas diena – 18.
Inesei no papa nauda pulkstenim. Pidžams skaists. Nakts krekls arī. Kas iznāks no mana džempera to vēl redzēs.

Cepu kliņģeri, speķa raušus, sutināju vistu – ko paņemt līdz Inesei, (viņai šovakar ciemiņi). Es cīnījos sviedros cauri visiem sīkiem darbiem jo gribēju vēl lai Inese tiktu šodien uz jūru.

Tad ienāca Hausmaņa kundze. Nu – nebija tik traki – vai – kā bija tā bija. Aizbraucām visi arī uz jūru. Tad aizvedām no turienes tūlīt Inesi uz staciju un mēs tālāk Hausm. k. mājās. Mums gludeklis sabojājies galīgi un viņa piedāvāja savu – viņai esot 3. Gludekli dabujām – labs. Papļāpājām pie Hausmaņiem. Viņa pirks adāmo mašīnu. Viņai tāds dīvāna spilvens, kā es Latvijā taisīju. Tagad atceros, kā to darīja – saules puķe, to sauca.

Krāšņa, maiga, silta diena bija. Cepumi iznāca labi. Ūdens bija jūrā silts. Mana nopirktā blūze Inesei labi patīk, tā man bija virsū un es jutos labi.
Un visam pāri – sauciens – K. K!
Vai Tevis nav, tāda, kā Tevi iedomājos?
Vai Tu neesi pārāk smags, tik smags ka pat man Tu nespēj nākt līdz, kas tik maz prasu? Bet varbūt Tu tomēr esi.
Nekas nebija tā, kā gribēts, kā sapņots – viss bija tā, kā tas pats bija – īstenība bija skaudra un patstāvīga – bet viņa tomēr slēpa sevī to, kas ilgots. Mēs esam gluži bez prāta – pilnīgi neatjēdzam ko sakām ko darām.

Vai mums ir ceļš vēl kāds ejams? Vai mēs tiksimies. Burvju lampas vairs nav, kas vēl arvien teica – tas notiks! Viņa bija vairs tik lampa bez uguns – bet bija. Tagad viņas nav. Tikai tik – cik uguns iedegta krūtīs. Varbūt tas nebija daudz. Es esmu mierīgāka. Pat ļoti mierīga. Zinu – atteikšanās būs liels zaudējums, bet daudz vairāk es neko nevaru darīt. Ja viņš nevar tik daudz izrakties no savas tiešās dzīves, tik nedaudz cik es prasu – tad tas ir nobeigts. Viņš nezina cik es prasu. Reiz es nedrīkstēju pieskārties viņam ne ar mazo pirkstiņu – bailēs, ka tad es zaudēšu katru savaldīšanos un katru spēju atteikties tik cik jāatsakās. Tagad tas vairs nav. Kaut kas ir grozījies. Kaut kas ir aprakts. Par kaut ko esmu ieguvusi varu un viņa skaistums ir zaudēts. Lai es arī nezinu ko daru un ko runāju dažubrīd – kaut kas ir citādi. Es nejūtu viņu tik droši tādu, kā viņš bija un no kā es gandrīz bijos. Kaut kas ir apklusināts. Kaut kas ir ļoti skumji. Kaut kas jau dus zem velēnas. Viņu var vēl modināt. Bet ne ar sapni vien. Un īstenības nav. Tuvuma nav. Lai arī cik viņš bija satraukts – viņam nevarētu būt citādi. Arī viņš ir atteicies un pārvarējis. Kas jauns viņam varētu būt no manis nācis tik stiprs, ka tās jūtas spēks atdzīvotos? Nezinu? Kas gan varētu būt? Laikam nekas.

Tagad ja tas sāktos no jauna – tas būtu tā, kā visiem. Tas laikam tomēr nebūtu nekas patvarīgs. Tā spēkam mēs nepadevāmies un tā spēks ar to lauzts. Skumji. Tomēr tik skumji domāt. Gribētos pietikt arī ar mazāk. Ar to, kas vēl ir, ar to kas varētu būt. Un to mēs nezinām – kas varētu būt. Tas var būt arī tāds, kas parauj mūs atkal zem riteņa, zem tā no kā mēs bēgām. Tagad tikai tā nav. Tagad ir kaut kas, kas nav visai stiprs vairs. Cik bezgala skumji tā domāt. Kādēļ mums bija jāzaudē tāda Dieva dāvana? Tāds krāšņums? K. to izdarīja. Nu viņš žēlo tā vairāk kā es, bet no jauna ko darīt, viņš ir tikpat nevarīgs kā agrāk. Un es vien – es nevaru vien visu izvest, jau tādēļ vien, ka es viņu nevaru satikt.

Vēls vakars.

Es uz sevi (no vakardienas) dažu brīdi noskatos ar līdzjūtību un mazu nožēlu: – Vai man nepietiek? Vai es nenojaušu ka tālākais var būt netīkama vilšanās? Tāda kas paņem līdz, iznīcina to kas bij? Vai viņa ‘mīlēšanas veids’ man tomēr nerāda, ka fiziski tur nebūs nekādas grācijas un tas kas bij, bija garīgajā plāksnē. ‘Kā cilvēks – nekā vīrietis’. ‘Kā vīrietis’ – ir piedomāts tur klāt. Vai tas visu laiku nebija redzams? Vai tas tomēr tā nav? – Var tas tā būt, un var tas tā nebūt. Vairāk – ka tas tā var būt. Un arī kas, kas saka, ka tas tā nav. Mīlestība (un ari romantika) tomēr atkarīga no gluži ikdienišķām lietām. Viss mirdzums, viss torņu mirdzums var sabrukt vienā brīdī. Un nekas to nevar glābt. Nu liela mīlestība vienmēr kaut ko var glābt. Jo viņa spējīga dzīvot ar ļoti maz. Līdz savai nāvei. – Līdz savai nāvei.

Tik sastindzis var būt tikai pārāk dogmu pilns cilvēks vai arī tomēr – lielas kaislības pilns. (Un ļaunākais – neapdāvināts mīlētājs.)
Te tomēr vispareizākā diagnoze varbūt ir maisījums no visa.

Dzeja nerodās.
Ko lai dzejo par tik skumji ikdienišķām lietām – kā jautājienu vai fiziskās dotības attaisnos garīgo dotību solījumus?

28. 3. 60.

[[Circenis ārā dzied, daudzi circeņi dzied,
Aizdzied mūsu dienu, aizdzied nedzimušu laimi,
Naktī sabirst circeņu triļļi, sabirst bijusī
Diena ar laimes zīmogu asu, tomēr nīkstošu.

Vai tas bija tikai vakar, kad Inese aizbrauca? Vai tas bij tikai aizvakar, kad šķīros no K?

Šodien vēstule no Atvasaras. Jauka vēstule. Aicina uz Canberu maijā, mātes dienā uz D.V. sarīkojumu. Lasījusi mājās vakarā manas 5 prelūdes (vienu nē, kas beidzas ar Tu – ). Tomēr – prelūdes ‘modernākā’ garā dzejoto, ne atskaņu un ritmu stingros citus niekus. Tas labi. Citādi diena barga – plēšos ar vīru par to, lai laiž man audzēt pīles. Un es neticu, ka tur kas iznāks. Kaut ko viņš sataisīs tā – ka man būs zaudējums. Kaut ko – saputros. Neticu tīrai [lietai] ar viņu. Wyongā galīgi tukši. Tik debesis ceļā braucot.]]

Sapņoju par jaunām, zilām drēbēm, kas man kļuva uzmēģinātas, un par kādu vīrieti, kam par vēlēšanos tas tika darīts. Tā tad – miera man nav. Bet K. es esmu likusi zem naža. Kas tur ir? – Tur ir gluži tas pats, kas manī. Viņu es atšifrēju pēc sevis, jo viņš ir man līdzīgs. Viņš ir tipiski negraciozs – patiesi graciozs, pat ļoti, lai atcerētos tik tās dienas, kad viņš te mīņājās kā kumeļš un vispār viss augums, rokas – bet negraciozs viņš kļūst kaislības varā. Un tā viņā ir spēcīga, nesadrumstalota, pirmatnēja. Bet viņš, kā esot one man’s womeņi ar, tā viņš ir one woman’s mans. Un lai arī viņš ir nelaimīgs ar to, kas viņam ir – pārslēgties uz citu, īstenībā, ne vēlēšanās vien, viņam ir mokas. Tanīs brīžos, kad viņš pārvar savas jūtas – viņš ir drošs un veikls, un kad jūtas pārvar viņu – viņš ir pagalam. Izņemot tos retos brīžos kā toreiz, kad viņš te gaidīja. Kad viņš tic savam iespaidam. Tas ir ar katru cilvēku tā. Bet visiem nav tādas kaislības, tādas kautrības un tik maz pieredzes. Tas ir viss. Es varu patiesi sevi viņā redzēt kā spogulī. Ļoti labi arī ieraudzīt savas lielās kļūdas, kas patiesi īstai laimīgai dzīvei nebūtu nebūt kļūdas, bet ir kļūdas spēlēm, ko gribas vest, kad īstās dzīves jēga ir čupā. Un vispār – spēlēm. Rotaļas ir daiļas, ja tās daiļi prot vest. Tikai dažreiz esmu rotaļājusies graciozi – izbraukumā uz Baldoni, piem.

Esmu mirkli viena. P. Entrencē.

Runāju ar viņu par pīlēm. Varbūt es biju par nepacietīgu. Viņam tas bija pārsteigums, un tad jau viņš tik ātri nevar sākt prātīgi runāt un tad sāk to savu gudrību – „…lai kaut ko sāktu, ir kaut kas jāzin.”

Neticu, ka es te viņa acu priekšā varētu ko savu darīt. Viņš tak kasīsies tur iekšā tā, ka nekā nebūs iespējams darīt. Viņš nekad nav varējis likt otru mierā un neliks. Punkts.

Domāju – vai es nevarētu pie Frančiem? Es tomēr par to parunāšu.

Pēc uztraukuma ar bosu esmu visa mīksta un atslābusi – visi spēki pametuši, tikai briesmīgs riebums un dusmas pret viņu. Bet tas kauj nost – jāsavaldās.

Domāju vēl arvien par K. un tur nav ko domāt. Naktī tirpa rokas – tā govs un uz reizi notīrītas visas dienas olas. Kur lai es izbēgu?

Rakstīt es nevaru. Es nevaru. Man jākauc un jālokās gar zemi, ja man pa šīm laika drumstalām jāraksta. Es gribu vaļā no viņa tuvuma. Es gribu, lai viņš ir prom! Es gribu te, tepat palikt. Es nemaz negribu nezin kur skriet atpūsties – es nekur nevarēšu strādāt. Tikai te būtu vislabāk – bet viņu prom! Uz laiku, uz īsu laiku! Uz mēnesi. Uz pusgadu!

Es murgoju. Man jāraksta. Nezin kādēļ es nevaru? Es neko nevaru darīt citu – tikai te mazliet nomierināties no sīkumu jūras, kurā es maļos. Te – atšķirot baltās lapas, es jūtu mieru.

Te es jūtu mieru
Baltās lapās
Te vārdi atnes dzīvi
Atver to kā slepu mežu
Kurā ieiet.
Un viss nāk pretī 
Kā man nav.
Ko man atņem.
Ko man pamet priekšā
It kā kaitinot
Un atņem.
Te man veras pasaule
Kur es to atrodu
Kur nāk tas pretī
Tikai nomaldos es ātri
Sajūk lietas
Notikumi
Atkārtojas, klabēt sāk
Kā patafona platē
Kas sabojājusies.
     Mana pasaule ir maza
     Dieva liela.
     Un es gribu – Dieva pasaulē
     Ne tik savā vien. 
     Gribu skriet pa dzīvu ceļu
     Ne tik pa baltu lapu.
     Gribu, gribu.

Biju Wyongā. Tukšs viss. Vienu brīdi sēdot mašīnā un gaidot, kamēr boss izrunājas ar dačmeni, es raudzījos ceļa malas apstādījumā –

Kur ir laime – es prasīju?
Bij tik maiga laime.
Bij tik silti koki ceļa malā, 
Vienu īsu, īsu brīdi.
Kur ir laime tagad?
Zinu viņa ilgas. Liku savas ilgas
Pie viņa lūpām, ņēmu viņa ilgas no tām.
Kur ir laime?
Laime noslēpusies.
Kas ir apklusis? – Cerība?
Vai mīlestība? Kaut kas ir palicis –
Maigums, līdzjūtība.
Bet zudis, zudis viss kas cēla gaisos.
Ikdienā piekalts ir tas ko mīlu.
Ikdienā piekalta esmu es.
Mākoņi tik lido debesīs pāri ceļiem.
Mēs neejam ceļos.
Ceļš aizveda viņu.
Es paliku tukšā ceļā.
Mēs nesatikāmies, satikušies mēs 
Aizgājām garām viens otram ar lūpām pie lūpām.
Kur ir laime?
Un tad vienu brīdi es pazudu sev.
Es sēdēju jaunās drēbēs jaunā mašīnā.
Greznā sava vīra mašīnā
Un aizvēru acis lai nejusto to.
Vienu brīdi tad es pazudu sev,
Manis nebija manī.
Es sēdēju tur un manis nebija tur.
Vai pats sevi var pamest
Vēl dzīvs būdams? Var aiziet no sevis
Kad pārāk mocīts?
Aiziet no sevis. Un nebūt arī citur – 
Nejust to, ka ir citur, tikai nejust
To arī, ka vēl ir sevī, nebūt sevī.
Ja vīrs atnāktu, brauktu, kā viņš brauca
Un manis nebūtu manī, ko viņš veda.
Manis bieži nav tur, kad viņš mani ved – 
Bet tad es esmu kaut kur citur:
Mākoņa galos, zaļā laukā, ceļa skrejošā līkumā...
Tad es esmu tur vai sveša vīra rokās.
Tagad es nebiju nekur – es pametu sevi
Un aizgāju dusēt nekurienē.
Tas bij savādi to just – nomirt vienu brīdi.
Nomirt no bezgalīgā piekusuma – sēdēt vīra mašīnā
Būt viņa lietai kā sēdekļa atzveltne vai 
Lupata plauktā, ar ko tīra lielas mašīnas logus,
Nomirt – no lielā piekusuma nebūt dzīvai un dzīvot.
Kur ir laime?
Ceļa malas apstādījumi bija skumji:
Tāli un netaustāmi kā dekorācijas.
Viņu dzīvums un siltums bij zudis
Ko jutu īsu brīdi – tad kad tikai nojautu viņa mīlu.
Tagad tā apzīmogota bet laime aizslēgta.
Nogremdēta labo tikumu jūrā.
Piesieta pie staba lai nokalst
Par godu dzīves pareiziem ceļiem.
Par labu citām dzīvēm.
Kādēļ citām dzīvēm vajadzīga mūsu laime?
Kādēļ mūsu dzīve nespēj glābt mūsu laimi?

29. 3. 60.

[[Rakstīju dzejoļus. Pārrakstīju dažus, lai sūtītu Sarmam. Spēlēju mazumazliet. Dienu nedabūju uzlūkot. Kaut reiz varētu iziet – ar zīmuli un papīru! Ak kaps, kaps te! Par pīlēm runājām – kašķis vien tur būs. Kokam pieķēros. Tāda diena. Tādas visas.]]

Aprok kādu mīlestību –
Rituāls kā nākas norit:
Laiks ver kapa durvis,
Ziedi – skūpsti pēdējie –
Asi sāpot lūpās cērt
Rokas veltīgi ko tver –
Smiltis, smiltis sit
Kad jau klusums stājies
Mūža sarga vietā, vēl
Raudātājas raudāt nāk –
Sāpes sāp vēl savu tiesu.
Nožēlas vēl zvanīt zvana.
Rituāls kā nākas rit
Aprok kādu mīlestību.

Liela kaislība atņem grāciju.
Pašu pazemo
Otram nedod prieku.
Liela kaislība,
I romieši to teica – 
Tikai slimība,
Dzīvei, spēlei lieka.
Bet – kaut tikai reiz to just,
Postā krist,
Gudri vadot dienas!...

Miegu dzied circeņu koris
Miegu šūpo rožu zars
Logā nakts un miers un tukšums
Ceļš guļ kluss
Tam pāri liecas
Slepens loks skūpstu dadžiem 
Maigi čirkst circeņu koris
Maigi šūpo rožu zars
Logā dūri iespiež nakts.

Kādreiz, kad es biju kāda cilvēka rokās, kas man aizpildīja 3 gadus un kas man tagad, sapnī parādījies, dara dienu rožainu, viņš skatījās manī un teica – Tu esi auksta. Tu esi akmens. – Tas man ienāca prātā tagad, pētot K. Kaislība ne tikai dara negraciozu – tā sastindzina pavisam. Bet tomēr tie ir tie cilvēki – kas valda pār kaislību un ne otrādi. Tie izcīna to kā cīņu, viņi top akmens, bet jāpadodas.

30. 3. 60.

[[Pārāk domu pilna diena – maļos un maļos sevī un mazajos notikumos ar K. Ko tur tik daudz malt? Paliek viss abstrakts. Vairāk jāturas pie tiešā notikuma. Mazāk jāapcer viss. Aizsūtīju vēst. Austr. Latv. – Pateicību Tomsonam par dzejoli K. Ābelem. Es tā domāju – lai tad tiek teikts. Sagatavoju vēst. ar 7 prelūdēm, 1 atsev. dzejolīti Sarmam. Mācos dzīvot ar atteikšanos, paturot mazo laimīti – viņam tāpat.]]

(Jautrāks turpinājums!)
Viņi saka – visu vai neko! – Un, protams, nedabū neko!

Rīts silst spožumā un liesmās
Rasā mirkst un putnu dziesmās
Zemes pamales vien dun
Vilcienu un sliežu dunās...
– Varde dīķī sēd uz lapas –

Galvas domā, pirksti skaita
Visur soļu dima raitā
Šeitan aug vēl akriem zāles
Tirgum baros treknas pīles 
– Zvirbulis ūdens vadā laistās –

Ceļos sasprūst karavānes
Atpūtai un priekam jānes
Sava tiesa baltas naudas
Vai gan mūžam darbā gaudos
– Slaistās dzejnieks aplam dīkā – 

Lūpas asi dadži
Mirklis steidzīgs rāvās. Bet –
Šī brīža siltumā
Silst viss tuvu, tāli.
Slavinājumā
Klanās zāles
Laiks kā vīraks pil
Un brīdis dus
Uz Radītāja rokas
(Senā saulē ieiet ļauj
Pārtapt vēl šai dzīvei)

Biju šorīt pie viņa. Pieskāros nejauši, ne nejauši, bet bija jāpieskaras viņa rokai. Tas man atgādināja K roku un es atvairījos šīs rokas. Tad es nospēlēju sev un viņam traku kaislības brīdi. Vēlāk es raudāju savā postā un lūdzu Dievu. Tas, ka esmu apžēlota, ir laikam tā – ka es to varu aizmirst, ka tas mani izturībā nemaz neskar. Tas nospiež īsu brīdi, bet arī – ne tas, tikai – sauciens pēc tā, kā nav. Šorīt es tomēr jutu savu briesmīgo stāvokli. Arī dienā šad tad nonāk līdz tam – ka būtu jāuzkaras. Es jūtos 18 gadus veca, tā uzvedos pret K., tā jūtu, tā dzīvoju iedomās un kā pienākumu velku savu īsto dzīvi, kas man neeksistē, ko es atsakos pieņemt kā notikušu.

Bet es neesmu 18 gadus. Mana meita ir.

Ko es ar sevi lai iesāku, es nezinu. Un pieņemt to te par dzīvi un būt godīgi 50 gadus – to es tomēr nedarīšu, tad lai vai… Punkts.

Viss beidzot padarīts. Nogurums un savāda apātija, ar ko mocos visu dienu – savāds nemiers, drīzāk būtu jāsaka. Tik grūti piespiesties un visu darīt, darīt, darīt – tā kā vajag.

Rītu – braukšu uz Wyongu. Liels notikums! Iešu veikalā iepirkt nedēļas pārtiku – liels prieks! Cik cietums var būt briesmīgs – es jūtos dzīva, kad staigāju veikalā, redzu citas sievas tvarstām pārtikas paciņas, bundžas, pudeles. Sastrādātām sievu rokām un vienu domu – labāko, lētāko! Neaizmirst ko. Cik to vajadzētu, cik to! Tas mazliet labāks, tas puspeniņu lētāks, tam to klāt var dabūt par velti. Tas jauns – tas jānogaršo. Es eju tāpat un šo to iemācos darīt kā viņas. Bet – neko daudz.

Es skatos Džūnas sārtajos vaigos – viņa ir maza, priecīga, mīļa meitene. Puika, kas uzturas viņas tuvumā (cik var) arī ir tīkams. Vientiesīgs stulbiķis. Un tad kafijas vīrs. Viņš pēdējo reizi bij tik balts un bāls, un sastindzis, ka es nobijos un nedrīkstēju viņu ne uzlūkot. Kur viņa smaids? Kas bija tik ātrs un dziļš mani ieraugot. Vai mana muļķošanās ar ilgo skatu, kas meklēja to, ko nedrīkst un šķīla to, ko nedrīkst – uguni un reibumu – vai tā ir viņu sakaitinājusi. Visi citi mani tur pazīst, Džūna, puika, vadītājs, citas meitenes. Viņš pazina pats pirmais gandrīz. Tagad viņš sastindzis. Lūk – tādas lietas notiek iepirkšanās laikā – „Kafija tā smaržo” viņš teica, es atteicu: „Cik labi tā smaržo” – vai tas nav labāk kā – „Vai šī šķirne nemaksā puspeniņu lētāk? Vai no tās neiznāk krūzīte vairāk?”

„Cik tā labi smaržo” – un aiziet viss veikals pie malas. Es skatos un acis notur citas – „Kādēļ tik labi smaržo kafija? Un ja viņa tā smaržo? … Vai – kā gan ir žēl?”

„Žēl…?”

„Kā gan ir žēl? Vai tas nav kamīns iekurināts? Vai dārzs vasarā – kad kafija smaržo?”

„Tas ir kā – vīns…”

“Vīns. Kā vīns jā…”

Tāda saruna apmēram bija acīm.

Un tad vairs nebija. Un viņš ir tik bāls un aizslēgts. Jo kādēļ es teicu un kādēļ es vairs nesaku – vīns?

Nē šīs sarunas man neveiksies. Jo K. ir atgriezies. Ne tas viņš, kas viņš bija. Tas tomēr nē. Tas laikam ir pagalam. Bet tas, kas ir atgriezies, arī ir viņš.

Nosūtu Sarmam 7 prelūdes un mazo nieku – „Liela kaislība atņem grāciju.”

Prelūdes:
     Sviežu vārdu
     Ceļa nav
     Ieplaisājusi fibro siena
     Tik viegla nakts kā makoņstrēle
     Naktī gaiša tik mana istaba
     Kāds dzied par mani
     Miegu dzied circeņu kori

31. 3. 60.

[[Sarmam nosūtīju vēst. ar dzejoļiem.

No Klauverta rakstn. dienu vēstule – būšot arī izbraukumi.

Rīts plkst. 9.30. Ak, kādu dāvanu Dievs man dod – šo saules maigo dienu. Nu redzēs – ko es ar viņu izdarīšu.

Pusd. laiks. Biju Wyongā. Tukšumu jūtu. Tomēr – uzsmaidu, kur tik varu. Un tā ir siltāk. Domas par K. atgriežas vecā vietā – un tur tās paliks, līdz mirs, tiks apraktas dzīvas, dzīvas kādā stāstā.

Vakars. Pa dienu braukāju – vakarā visas olas – diena pagalam. Skaistā diena nogalināta darbā, naidā, nekam nederīgā gaidīšanā pie zobārsta, kur netiku klāt. Diena zaudēta – skaista, skaista diena. Vislabākais tad varbūt bija smaids kaf. vīram – kas nodzirkstīja kā vīns. Viņam skatīties ir kā liet vīnu. Nieki un muļķības ir skaistākas par visu.]]

Nosūtīju Sarmam vēstuli. Vēstule no rakstn. d. komitejas – būšot arī kāds braukājiens pa skaistām vietām, piedāvā apmešanos. Pieņemt? Kaut kur būtu labāk kā pie Ineses? – Nezinu.

Jāiet gulēt – diena pagalam – par neko! Par lēcu virumu!

Neatdod savas pirmdzimtā tiesības par lēcu virumu! Tas man vēl šodien nāca prātā, domājot par savu dzīvi ar cilvēku, ko es neesmu mīlējusi un nekad nemīlēšu. Neatdod.

Un tad – es domāju par K. Viņš ir tik labs, cik nedrīkst būt – un pārāk prātīgs. Tas arī. Un pārāk – naivs. Tik bērnišķus skūpstus es nekad nebiju piedzīvojusi. Tie bija lieliski! Kā tās mazās sūnu rozītes, neatvērušās un asas. Lūpās dega to dzeloņi. Ko gan es viņam daru! Man viņš jāliek mierā. Un to jau es arī darīšu.

Karsta diena bij. Tagad dzestrs vējš šalc kokos naktī. Vai nav skaista nakts? Bij skaista diena – nomērdēta. Tāpat nakts. Tomēr skaisti, ka tur pāri ceļam ir tas brīdis ar skūpstiem kā sūnu rozītēm. Un tas tur paliks mūžīgi. Kaut būtu spēka tos darīt tik lielus notikumā, lai nekad nekas cits tos neizdzēstu, neapēnotu. Bet tāda spēka laikam nav. Tikai tad – ja tie paši augtu tālāk, atkal un atkal.

Jāiet dusēt
Jāiet klusumā
Jāiegrimst kā mātes klēpī.
Vai miegs nav
Dieva tuvums?
Miegs svētītais
Varenīgais
Kas mūs kā bērnus dara.