Aprīlis 1960 (Ķikure/Kikure)

1. apr. 1960.

[[Uz šīs papīra maliņas man gribas rakstīt ko jauku – pēc tam, kad tur lejā ir mēsli. Bet nu es te arī tos pašus taisu. Kur rakstīt saules vārdus (kuru nav)?

Kino redzēju Gariju Cooperu – diezgan šausmīgs skats, kā tas vecis cīnās ar kuģi un miroņiem. Baiga īstenība. Filma visumā tāda, ko var skatīties. Kamēr vēl neesi pilnīgi traks – raksti! Nevaru. Jābēg! Jāņem atvaļinājumu – bet kur nauda? Ko samaksāt vietniekam? Kur ceļam? Kur dzīvošanai? Kur kādu drēbi pašūt? – Tā es karājos. Vecim mācību vajadzētu arī. Tie ir dienas mēsli. Tā ir tā sauktā – īstenība. Tik traka īstenība, tik traki sapņi. Es, sēdot kino, lūkojoties jūrās un ūdeņos, domāju par K. – ar visu viņa neveiklību. Man jātiek no šejienes ārā. Diena, mīļā!]]

Apmākusies diena. Maiga. Es redzēju, kā vīrs skalo savu kaklu – laikam sāp, un biju priecīga par to, ka man nekas nesāp. Esmu nodzīta no rīta līdz vakaram, nogurstu visā šai dullumā, bet esmu tik vesela! Es tad kādu stundu skraidīju savos darbos kā uz atsperēm no prieka, ka esmu tik vesela. Bet kad no 6 līdz tepat 9 tā skriets – tad es jūtos mazliet smaga – ilgojos pēc šīs grāmatas vai klavierēm. Protams – ja viņš te nebūtu ar savu smagumu, viss būtu vieglāk. Un atkal es nevaru iesākt neko rakstīt uz mašīnas – tikai pārrakstīt – Galvenā nelaime – nezinu, kur visas manas mantiņas nobāztas – vienmēr izkaisītas kaut kur, lai nebūtu viņam viegli atrodamas – un tad man arī tās nav viegli atrodamas. Cik bezgala man trūkst rakstāmgalds, uz kura un kurā viss varētu brīvi stāvēt un es to atrastu ieejot, kā atstājusi. Tad jel tas viss nepārtrūktu, ko es tur iesāku. Lai notiek kas notikdams – man vienīgais ceļš ir tomēr riskēt – ņemt to galdu visu sev, kur ir rakst. mašīna – atstāt visu no reizes uz reizi un rakstīt. Tam galdam ļoti trūkst atvilktne. Bet – jāmēģina. Pa brīžam jau tā ir darīts, bet nedrošības, neērtības sajūta tik liela, ka grūti strādāt. Ņemt holidejas? Neticu. Kad, kur – sāk uzmākties apātija – diena turpinās kā arvien ar sīkumiem un postu, ko viņa tuvums man nes, un es pamazām piekūstu, izsūc manus spēkus. Bet kādēļ es padodos? Vai es nevaru darīt kaut sīkumus, bet tikai darīt? Es jau nevaru rakstīt uz tā galda un atstāt – Cilvēki šķūnī – un to man vajadzētu rakstīt. Tāpat vēstuļu stāstu. Vai es varu tur atstāt Jaša un Austras vēstules – un tas man būtu vajadzīgs!

O! Kā lai es glābjos! No šī smaguma man vienmēr uz brīdi atbrīvo skaidra rīkošanās iespēja – kaut ko noteiktu darīt no dienas pienākumiem – mazgāt, barot, vārīt – domājot, kad to paveiks – tad būs izkārtota iespēja iet pie sava rakstāmgalda brīvi – bet tie ir katras dienas māņi – sīkumi paņem visu laiku un spēku, un pēc tam tāpat nav brīvības, vēl vairāk – viņš jau sēž te istabā – un es esmu kā zem čūskas skata.

Ārā pērkona nakts. Pārbraucām no kino. Tad jau sāka līņāt un tagad ducina. Ak, mīļā nakts! Laba nakts, kad dienas nava. Diena sīkumos aprakta. Naktī jāguļ. Tikko baidījos no domas – jāiet gulēt. Nav par ko domāt iemiegot. Nevaru jel ilgāk domāt par K. Tas būs kaut kas dead. Miroņu valstība – miroņu sala. Ja esmu skaidrībā, ka mēs vairāk nesatiksimies – tad jāizbeidz arī domāt par to. Bet tikko, kino sēžot, vienu brīdi sagrāba tāda – jā, gandrīz pārliecība – ka mums jāsatiekas, ka mēs meklēsim viens otru. Bet tagad ārā es gluži tā nedomāju. Nekas, nekas tur nevar dzīvot. Tie ir vislielākie māņi, kādi jebkad manos slavenos māņu krājumos redzēti. Bet tie ir – lielākie. Kāda man nepazīstama pasaule tā būtu – vēl ieskatīties viņā. Jeb – galu galā – varbūt tā tomēr nav nepazīstama? Tā ir kā iznākusi no klētiņas zem ķiršu zariem. Kā no lādes ar dzelzs apkalumu, vēl ar pelējum smaržu – tik veca, tik cieta, droša un sevī krāšņa pasaule ir viņā.

Mēs bijām divi bērni. Viņš ir dzīves apkrauts bērns. Es arī. Un tomēr viņš ir vairāk vīrs, kādu es jebkad esmu satikusi. Kad es pētīju viņa rokrakstu, tad es apstājos pie ļoti taisnās un ļoti noteikti nobeigtās līnijas, kas mani pārsteidza citu ļoti graciozu, maigu vidū. Arī šī cieti nobeigtā bija gracioza, viņa rokraksts ir daiļš līnijās (cik tur redzēju), bet tik stingra bija tā viena. Un tad jau es domāju – viņš pavēl sev un nepārkāpj savas pavēles. Tā varbūt ir. Nu viegli tas viņam nav. Viegli nebija. Vai viņš tur mūs abus par grēciniekiem? Sākumā viņš gan, liekas, grēka nebijās. Vēlāk – kad tas nebūtu grēks bijis – tad viņš sāka baidīties.

Pērkons rūc, bet nav tuvu virs galvas. Un skaņa ir maiga. Kur lai domas sūtu?

Kā lai es aizmiegu?
Man atņemtas spēles.
Man rokas tukšas. 
Es baidos – man nedziedās miega dziesmu.
Es baidos aukstas tumsas.
Man liekas – 
Man sola tās atdot, jo gribu raudāt // un kāds uzklausa manu raudāšanu
Manas spēles, rotaļu lietiņas,
Manas lelles, smilšu mājiņas,
Manas lelles!

Roku uz plakstiem likt,
Karstās acis veldzēt.

2. 4. 0.

[[Kā skriets ir gada pēc gada! Nav justi ne zināti tie.
Es mācos mīlēt mirkļus, lai arī tie nenes vairāk
Kā klusumu. Visvārākā mīla ildzina laiku garu.

Rīts slapjš, pilošs, pēc pērkoņu pilnas nakts, par sauli nav ziņas – viss apmācies. Grūts gaiss. Bet rīts – un esmu laimīga. Diena apēdīs mani – ne diena, sīkumi. Uz šo dienu man nav ne mazāko cerību – tomēr sirds sažņaudzās – zinot – tā jāzaudē – tātad kādu nieku gaidu – kādu brīdi kā dāvanu.

Vakars. Nekādu dāvanu nebija. Ienāca kāds pāris – zemi meklē pirkt. Ar sievu mēs runājām – viņa šķita inteliģenta sieviete. Tīkami redzēt cilvēkus – uz mirkli. Varbūt – ne vairāk. Malos domu un domiņu labirintos, bez gala bez malas – bet varbūt – riņķī apkārt un pa retam no tā izbirst kāds sīkums, jauns un derīgs.]]

Rīta darbi paveikti un pa vidu tāds patosa pilns vārstījums:

(Mūsu) mīlestība kļuva apzīmogota
Skūpstiem, asiem un cietiem kā dadžiem.
Nožņaugtā kaislība auksti skūpstītiem
Kļuva apzīmogota un savīta
Kā dokumentu žūksnis
Ar negrozāmiem vārdiem,
Iemūrēta celtnē, ko saucam par mūsu dzīvi.
Divi noraksti bija – Tev un man, 
Zīmogi – Tev un man.
Kas to tā lēmis, ne Tu to zini ne es.
Kas atraks šo rakstu un lasīs?
Kas atlauzīs zīmogus, redzēs pelnus?
Vai kāda sakne tiem izaugs cauri
Un nesīs savam ziedam savādas liesmas?
Vai satrunēs bez vajadzības mūrī?
Ne Tu to zini ne es. Tās pelnus mēs neredzēsim.

Tumsas nav. Visam, visam ir klāt no tā brīža gaismas. – Nē, tā ir klišeja. Vispilnīgākā klišeja. Tā izsakās, tāpēc ka tā kaut kur gatava.

Bet es gribēju to teikt.

Es gāju lietū caur āboliņa lapām, kas šķīda zem soļiem, caur zāli, kas netīkami mitri aizskar kājas, un dungoju dziesmu. Skatījos pāri uz kalniem lietū – mūžam tiem pašiem, vientuļiem, tukšiem. Un domāju – visam, visam ir tas klāt – Tavs siltums, Tava dzīvība klāt manai. Kad eju dungojot dziesmu – nav noticis tā kopš gadiem.

 

Pēcpusdiena.

Briesmīga, tumša diena. Bet briesmīga viņa nav tādēļ, ka tumša. Briesmas ir mana vientulība un tas, ka es viņu nevaru ciest. Es viņu  nožēloju un tas mani dara visnelaimīgāku. Sapītu, piesietu. Es, liekas, nekad nevarēšu tam tikt pāri, ka viņš ir nabags, nelaimīgs un es neesmu spējusi atrast ceļu, kā viņu savest kārtībā, kā spējīga sieviete to varētu. Teorijā. Nē – es tur nekā neesmu spējusi darīt. Un man viņa žēl. Un es zinu, ka mana žēlastība viņam nevar palīdzēt. To viņš var norīt vienā mirklī, netiktu no tā viņam labāk, un mani viņš nicinātu turklāt. Un tā tas ir. Viņš un es – mēs abi nīstam un esam nožēlojami. Bet pasaule top tukša un tukšāka priekš mums.

Skatos vīzijās, ko izsauc vēl arvien K. Viņš it kā no tālas jaunības zemes, ar tiem ideāliem, cerībām, to skarbumu, to veselumu, to spēku. Viņš – kā zeme, kā ūdens, saule.

Vēl vēlāk.

Citi guļ vēlu diendusu. Cepu pankūkas – just for fun! Dzidra bij pa to laiku aizmigusi. Paps arī iegāja pagulēt. Es biju gultā pēc pusdienām tūlīt – tas viss lietus laika un vakardienas vēlā kino iespaids.

Tagad tik kluss. Tikai sienāži aiz loga. Tie šogad visu vasaru dzied. Kāds putns tikko sašūpoja rozes zaru, kas zied savām bāli rozā sīkajām rozītēm otru reizi. Kad viņš aizbrauca. Un tagad – kad viņš atbrauca. Un morningglorijas zied visā spēkā. Aptīrīju, appļāvu pavasarī stādītās puķes – tās pēc lietiem visas kuplas. Tūlīt ziedēs mārtiņrozes. Ārā atkal daudz kupluma un jaukuma – bet tāpat jau bija visu vasaru. Ja man viens vīrietis vienu veselu dienu dārzā palīdzētu – tad iztaisītu visu jauki un labi. Tagad tik daudz krūmu jāapgriež, jāaprok. Es nevaru viena. Bet šī vīrieša nekad nav te bijis, un viss vienmēr ir kā pastardiena. Tikai tas mazais pavasarī apstādītais zāļu laukums kaut cik apkopts izskatās, lai arī tik vienkāršs.

Mūsu tik maz atļautā mīlestība ir devusi mums vairāk laimes kā dažam labam viņa izbaudītā no gala līdz galam. Nekā nevar izbaudīt, neilgojoties pēc tā, neņemot to liktenim ar varu un nepriecājoties par katru drumslu. Nevienas lietas vai notikuma lielums nenoteic laimes lielumu – bet to noteic tas izsalkuma lielums pēc šīs laimes.

Jau vakariņas nodotas. Vēl paliek olas.

Nogurums. Ne brīdi nevar pieiet pie klavierēm. Dzidrai par prieku visu laiku klab radio. Tagad vakarā es vairs nevaru arī pieiet spēlēt – dārgā vīra dēļ – kas to nevar panest. Te vairs nav mājas ne tik, cik tas bija, kopš tas radio iet bez apstājas. Patreiz grūti valdīties. Es ienīstu visu šo lērumu. Es gribu mieru un dzidrumu mājās. Zināms, mana spēlēšana nedotu citiem mieru. Bet kaut kas nav kārtībā. Mājās, kur izaug mūziķi, arī ir miers, bet kur cauru dienu iet radio – tur miera nav. Aizbāzt ausis, kad nevar ciest – un ciest. Bet kad – es ņemšu holidejas? Ilgi nevar gaidīt – man jāuzraksta stāsts rakstn. dienām – un vairs tikai 2 mēneši. Esmu sajaukta no elles, kas te ir – nezin vai nav jāiziet ārā naktī! Droši paliks labāk. Izstiepties gultā gribētos. Ak, kungs, dod man iespēju reiz vēl dzīvot mājās!

Vēls vakars.

Visi aiziet gulēt. Tas ir – jā, visi.

Un telpa apkārt (kas gan arī pirms tam bij man vien, jo Dzidra jau gulēja) sāk dzīvot savā klusumā. Sāk skanēt, kad radio ir apklusis un viņa tuvums vairs nepiepilda visu ar robežām, ar bezdomu smagumu.

Telpa top gaiša un dzīva, un klusa, dzidra. Kā slepenu straumju pilna vai stīgu – kas jāatrod, jāaizskar ar sevi, lai tās plūstu, skanētu, lai tās apaugļotu manas domas. Un es viņas atrastu, uzietu, noskaidrotu šinīs slepenās, bagātās straumēs savas domas. No kurām manī tik jausma. Bet – man jākrāj spēki rītam – saviem pienākumiem – es nevaru ilgi palikt dzidrumā un slepenā bagātībā. Es nevaru to izmantot. Vienmēr tas pats. Rīts aizņemts, vakars piekusis.

Šodien palasīju dažus Mūka dzejoļus. Tie ir pilnīga proza, uzrakstīta īsās rindās. Tur ritma nav vairāk kā labā prozā. Nu, protams, atliek izteiksmes spēks un koncentrētība (arī temas nav cits kā proza). Es pamazām varētu sākt ieskatīties tanī sauktā modernā dzejā. Varbūt, ka tā ir man tuva. Prozā – tādā koncentrētā, ritmiskā prozā izteikties – tas ir bijis mans prieks arvienu.


Kopš es pieskāros Tavai rokai
Un nojautu, ka aizskaru Tavas
Dvēseles mājas durvis,
Dzīve atgriežas
Kādu sen dzīvotu dienu gaitā.
Laiks (ja nearvienu, tas) brīžam,
Kļūst tik rāms, kā
Tad, kad tas man bij tikko sācies
Un meži bija milzīgi, zeme silta,
Saules gaisma nebeidzama.
Uzskatu atkal mazas lietas
Ar abām acīm. Un, kā to daru – es dzīvoju.


Mazi, sīki mirkļi kļūst ilgi. Dzīve, kas vienmēr tiek mērīta mēnešiem, gadiem, pusgadiem – ir kļuvusi gara. Pusgads ir bijis mīlas, gaismas, sāpju, laimes un mazu mirkļu, daudz mazu mirkļu pilns. Bet, ja ir daudz mazu mirkļu – laiks ir ilgs.

Man jāaiziet. Man nav kur palikt pie Tevis. Mēs aizejam un arī neaizejam, mēs vēl vienmēr dzīvojam nodzīvoto un dzīvojam arī nenodzīvoto.

Vakara lūgšana.

Aizved mani labā miegā, ved mani
Maigā sapnī, kur
Drausmas nemoka.
Ved mani gaismās, kas spīdējušas
Pār mani un siltumā, kas mani
Sildījusi, un gaismās un
Siltumā, kas vēl nav bijusi pār mani.
Liec man redzēt lietas labāk, nekā
Es tās varu saskatīt dienā –
Ņem mani tuvāk
Pie sevis, ja diena bija aizvedusi tālāk.
Neteic man visu
Skaidri, bet dod man
Zīmes, kā teikto saprast.
Liec man arī miegā
Just, ka es guļu līdz ar
Cilvēkiem, kas man dārgi, tuvu un tālu.
Nepamet izsalkumā manu
Garu, bet esi tam labvēlīgs tā
Atpūtā un augšanā.
Pūtini un skaidro miesu viņas
Nogurumā un kārēs.
Novērs nelaimes, kad miegs
Mani dara neaizsargātu.
Lai es savā laikā varu pamosties.

3. apr. 1960.

[[Šī diena bija rūgta – vērmeles. Un tomēr – viņa bija skaista diena. Un es viņu neatdotu. Es nevaru atdot arī asaras. Viņa māja ir skaista – bet istabas priekšā piemētāta. Viņa lauki skaisti – taisni kā mērīti, tīri. Miers un dzidrums. To es pazīstu no katra sīkuma, kam pieskārušās viņa rokas. Viņa sieva ir skaista, liela un krāšņa. Neredzēju neko citu – daiļumu un maigumu. Viņa bērni ir sīki un izpūruši kā no ligzdas izkrituši putnēni un smaida, viņam laikam netrūkst nekā. Kādēļ viņš nopūtās toreiz?]]

Nejaukas kaislības uznāca. Iegāju pie kunga, un tur nebija nekāda labuma. Bet rīts ir skaidrs, tikai vēl neesmu atžirgusi. Acis kā piebirušas. Kaut man dotu svētdienu, jo šodien ir svētdiena.

Diena pieņemas saulaina. Starp trauku mazgāšanu, brokastīm, kārtošanām, kūkas cepšanu – man laiks pieskriet te. Saule spīd uz papīra – es gribēju teikt – svētdiena. Te kā grāviens atskanēja no virtuves – „kur tie vecie cimdi?” Tādā balsī, ja es tos tūlīt nenolikšu priekšā – man apgriezīs sprandu. I hate it! Man jātiek no tā vaļā. Es nīstu viņu! Šorīt pienes pie loga noindēto posumu, kas dzīvoja caurumā kokā, bija vienu vakaru ienācis istabā, kad bijām kino, un staigājis pa galdu, pa grāmatām, nēsājis vīnogas apkārt. Vai tā viņa vaina, ja istabai sienas vaļā! Vai viņš nebija mājas jaukums, kas dažreiz palēkā pa jumtu? Nē, – uzklūp un nonāvē! Visu! Ko var aizsniegt. Atstāt tik naudu čupiņās apkārt, visu citu varētu aizmest prom.

Svētdiena! Svētdiena! Kur tu esi, svētdiena!

Varbūt brauksim pēc pīlēm. Tā varētu būt svētdiena. Bet vai būs – ? Skries pa ceļiem kā nelabais, lamāsies uz visu pasauli, uz katru mašīnu, kas brauks, izrādīsies, apskries katru – kā traks suns, teiktu, un ne par daudz teikts.

Pastaiga! Vai tā nebija kāda skaista dzīves daļa? Pastaigā gāja novakarēs, svētdienas rītos, dienvidos, kad atnāca ciemiņi, gāja apkārt laukiem, kad tie gāja prom – tos pavadīja. Vai te vienu dienu ir bijusi pastaiga? Nē. Ir gan skrieti šķūni rādīt, lauki rādīt – bet iet lēni un baudīt dienu, dzīvi, pasauli – nē! Rādīt – izrādīties.

Svētdiena!

Rūgtums un rūgtums plūst. Un nevar vien aizplūst – lai būtu tīra diena – svētdiena. Nekad neaizplūdīs.

Svētdiena! K., es gribu brīdi pie Tevis. Nezinu vai gribu. Varbūt tas traucē Tevi. Tad negribu. Gribu pie Tevis tā – kas tu biji. „Beautiful” – Tu prati teikt, „beautiful”.

Vēl šī diena mana.
Pretī debess lokam
Kāpj saule,
Putni lido trokšņodami
Priekā,
Un es līdzi ceru
Kāda nieka.

Vakars.

Vēl vakariņas jādabū gatavas, tad visas dienas olas. Tur vairs nav ko cerēt uz brīdi laika. Bijām pie Hazenfusiem. Tagad man 1 pīle. Viena, kas par manu naudu pirkta. Ak, diena! Diena!

Ak, diena! Diena!
Kāds rūgtums Tevī bij.
Zibošus lēnus mirkļus
Kā vērmeles nācās ņemt.
Diena, skaista diena, tu biji
Samaksas diena.
Vai man nevarēja ko atstāt?
Vai visu vajadzēja postīt?
Vai to darīja?
Protams, vai vēl meklēju
Atņemtā? Kas to atņem, tas neatstāj,
Kad nogrimsti līdz dibenam,
Tad mazliet straume ceļ uz augšu.
Skaistas saulainas ganības, kur ganās
Labas dienas kā dzeltenas,
Mierīgas govis.
Labība pāri galvām kā brīnišķīgs, svinīgs mežs.
Zaļš mežs, kas ieslēdz. Varbūt
Ieslēdz žņaugdams. Bet ieslēdz bagātībā
– Saulainās ganības, kur ganās
Dienas kā zeltainas govis.
Vai Tev sirds nemocījās vienu brīdi šai mežā?
Vai brīdi kāds putns nekliedza
Zaļos, treknos lielos labības stumbros?
Kas, Tevis stādīti, ieslēdz Tevi kā krāšņākais
Mežs. Tu dzirdēji kliedzienu.
Bet Tev nebija vēlēts klausīties. Vai
Lapas nešalc mierīgi un maigi?
Vai Tev darba nav pilnas rokas? Vai
Simts tekas nekrustojas Tavā mežā,
Kur Tev jāiet ievākt svēto ražu.
Skaists bij Tavs mežs.
Zeltainas gatves veda caur to.

Mani soļi tik pinās kā pārāk
Mīkstos paklājos. Bet es neklupu.
Tava sieva ir skaista – piens un medus.
Viņa ir liela un krāšņa un viņas seja ir daiļa.
Man nav jāskumst par Tevi.
Sīki putni Tev sastājas apkārt un uzlūko Tevi lielām acīm.
Un Tavas saujas ir pilnas meža augļu.
Tavs suns mīlestībā lec Tev līdz zodam.
Man nav jāskumst par Tevi.
Tavs vaigs lai ir gaišs.
Tavas rokas ir stipras.
Nocietini vēl savu sirdi. Nocietini.
Lai man nav jāskumst.

4. apr. 1960.
Pirmdiena.

[[Ja mēs saprastu savas lūgšanas – varbūt mūs biežāk uzklausītu. Bet mēs lūdzam, bez kā zinātu, vai lūdzam savu laimi vai nelaimi. Es vakar lūdzu naktī. Tā es to pēdējā pus gadā esmu lūgusi jau reizes 4-5. Bet kas ar mani notiks, kad manu lūgšanu uzklausīs – zināt grūti.
Šodien ir tā – it kā mani uzklausītu. Ir dota atpakaļ visa mana pārliecība, ka visām manām aizdomām un izjūtām par K – taisnība. Tas mani nomierina un dara nemierīgu! Tā tad – nemiers turpinājās, bet viņš ir dzīvība. Miers – tā nebūtu. Un nemiers ir ziedēšana. Pļaut varēs kad būs miers.]]

Naktī es lūdzos. Jau kuro reizi par to. Un manas lūgšanas ir kā nekā tikušas uzklausītas. Tagad esmu piecēlusies ar sajūtu – ka tas nav neiespējams ko es lūdzu. Bet – citāds, citāds tomēr viss. Tas ko lūdz ir citāds, nekā tas ko dabū – arī tad kad lūgšana top piepildīta.

Vakar es atteicos no visa, visa – pieņēmu, ka tā nemaz nav bijis. Nekā nav bijis – tikai es. Un tad man bija grūti par to, ka tas tā nav bijis, par to, ka tas tā nebūs – un vēl par to, kā es varēju tik ļoti maldīties? Jo tad es vairs nevaru paļauties ne uz vienu savu spriedumu, vērojumu, sajūtu. Tas bij postoši.

Šorīt es salieku visu kopā, kas sašķīdis un redzu to pašu, ko pirms tam, kad tas vēl nebija tā noticis.
Viss ir tāpat. Protams – es nespēju to vairs iekārot tā, kā agrāk – bet kaut kas paliek un paliek arī vēl no tā – ka es to vēl kaut kā iekāroju, ka man tas vēl arvien ir vajadzīgs, bet – varbūt vajaga vēl vairāk.

Kad viņš nāca – es stāvēju bailēs – es baidījos viņa dusmu, sašutumu, vai kaut kā tāda. Ko es meklēju? Ko es atkal gribu? Bet viņa seja bija skaidra. Viņš bija uztraucies, nosvīdis. Viņa balss bija kaut kā svinīga un apslēpti exaltēta, kad viņš teica – „iesim…” Tur bija skaisti. Bet ne visās vietās. Bet tā tas te ir visur. Viņa ir skaista un maiga un jauna. Viņa ir kā bērns. Seja rožaina, lūpas jaunas, glītas, acis brūnas. Deguns īss uzrauts, zods smags. Piere? Lūk – es neredzēju pieri. Ne augsta, kas zina, kuplos matos melnos, vai melni brūnos. Liela, smaga, slaidām kājām, negracioza, bet sievišķīga. Ļoti mierīga, galīgi klusa. Es nedzirdēju nevienu vārdu. Vai viņa vispār runā? Laikam tomēr – jo es viņai kaut ko noteicu un viņa smaidīja, redzēju viņas zobus. Jā viņa tomēr laikam noteica. Zobi nebija tik jauni, kā viņas seja. Varbūt augšējā rinda lieki, varbūt nē, tie gan bija par tumšiem, lai būtu tādi. Jā – tā bija viņa – ko es esmu gribējusi aplaupīt. Kas viņā slēpjas – nezinu. Pārsteidzoši salda, maiga ir viņas sejā, bet ne smaidā, ne acu mirdzumā tas ir. Tas guļ viņas sejā, kā krāsa. Bērni visi kā žagatēni, sīki, ņirdzīgiem smaidiem, lielām viņa acīm, platām mutēm – un it kā atplēstām roķelēm pielipt klāt, nevienā pūcīgas pārlikšanas, visos atklāta vēlēšanās tuvoties, gandrīz kaut kas sāpīgs šinīs vaibstos, šinī viņu pretī nākšanā. Nevienā neredzēju mātes sejas apaļumu un rožainumu, porcelāna krāsas. Tas viņa tumšā, iespaids. Nevarētu būt saderīgāks pāris. Viņa dzelteni brūnā seja un viņas porcelāna rožainums. Nē – patiesi – akmeņa tur nav. Posta akmeņa tur nav. Saredzēt to nevar. Var tas viegli slēpties porcelāna rožainībā. Un ja tas ir – tad tas tur ir. Visātrāk viņai varētu ticēt – trulumu, neapķērību, kūtrumu visādā veidā. Viņa varētu būt – lielākais bērns no viņa visa pulka. Un tādēļ varēja būt tas viņa sejā, ko es redzēju – bezcerība, piekusums, kauns varbūt. Tagad, visu rītu, es to atkal redzu. Tāpat, kā es to minēju. Bet ja viņā nav ļaunuma – tad – jā tad mums ir vismazāk tiesību. Un tā tas varbūt arī ir. Tā neprātīgā, blāzmu uguns – tā, tai nav vietas. Bet garīgi, siltai liesmai – īstās mājas. Tā tas arī ir ievirzījies. Tikai – daudz tas nav, lai arī cik daudz tas ir. Lai arī cik daudz tas ir.

5. 4. 60.

[[Es varu noliegt un izsmiet to katru dienu – bet tas ir klāt pie manis. Viņa seja blāzmo un tās ir pilna telpa kur es nebūtu. Nav nekā, ko nevarētu noliegt un izsmiet un uzskatīt kā spēli – kad cilvēkam ir bērni. Viss cits var būt – spēle. Bet šī spēle var būt tāda, ar ko mēs nespēlējamies, bet kas ved spēli ar mums. Mēs varam vienmēr novērsties – ja mums ir bērni. Neviena spēle nav stiprāka par tiem – bet šī spēle ir un no tās ir rūgti jāatsakās, ja mēs baidāmies viņas spēka. Viņa acis dzīvo ik brīdi pār mani un es varu novērsties bet ne noliegt to, kā neesošu.]]

Otrā dien. grām. pierakstu lap puses apcerot K un sevi. Kaut es viņu vairāk varētu redzēt. Tuvums audzina laimi.

Lādas tik tas, kam nav mērs pilns ticis
Visa kā cerējis, grābis.
Šķendas un lādas, zveļ labi, pa kreisi
Par visu smīn saskābis.

Palasīju dažus dzejoļus Ceļa Zīmēs – un man jādomā – ka neesmu nemaz tik tālu no tā, ko viņi sauc par dzejošanu. Man tikai nekas nav izvelkams ar prātu.

Dod dzīvi – dzeja nāks pati no sevis.

Bet dzīves nedod.
Noslēdz un izdzen.
Parāda dārzu, saulainiem ceļiem.
Parāda cilvēku – stipru kā Dievu
Savos nodomos,
Sapītu kā cāli, savā varēšanā
Ieslēdz to vienu.
Atņem tam, nedod citam.
Liek kalt un kalt,
Sviedros un asarās mirkt,
Sāpēs un tumsā taustīties,
Cirst saulainus ceļus –
Kur staigā grūta diena
Un mūžam viena
Ir viņa ieslēgtā dvēsele
Viņa miesā un mājā.

Sāp galva visu dienu, jau naktī sāpēja, bet – kaut kas to pārtrauca.

Tagad vakars – viss garām, izņemot olas! Galvas sāpes pēcpusdienā pārgāja, un tad viss atkal šķita labāks. Bet – vienmuļa diena. Nekas nav padarīts. Kad? Kad? Es uzrakstīšu stāstu rakstn. d.? Un vispār – visi nodomi guļ. Te tos nemodinās. Te aprok ne vienu vien lietu. Zīmēšana – it kā uz necelšanos beigta. Spēlēšana – tikai mazliet velk dzīvību. Rakstīšana – stāv uz vietas. Ja es nesmērētu te šīs lapas katru vakaru – es sāktu izsamist. Bet es domāju tā – tagad ir ziedēšanas laiks. Tā tomēr ir dzīve, kas noris pār mani. Šoreiz īsta – atkal kaut kas patiess. Patiesāks kā jebkad visos šinīs gados. Kaut kas īsts. Es nesapņoju vien un nesapņoju viena. Otrs ir līdzi vairāk kā citas reizes. Lai arī – viss tas norit tik neprātīgi sapņaini – viens un viens ir katrs no mums. Viens ar savām vēlmēm un maldiem. Pārprot viens otru, baidās, neizsaka neko. Aiziet, aiziet viss tik ātri. Un tomēr – tā tas ir laikam arvien, kur ir kas skaists. Kad viņš bija te, tā tomēr bija laimīga dzīve. Valoda arī bija, kas mūs atklāja. Tikai tagad – un tomēr mēs neesam bijuši gluži vieni. Spēles, spēles, kas ir sāpīgas savā nereālumā, kas ir kā putas – un tomēr viņu skaistums un viņu nozīme ir lielāka kā īstā dzīve ar savu taustāmo, negrozāmo tiešumu.

Jā – arī nozīme. Tas ir spēks. Tas aplaimo tā, ka dod spēku atkal tālāk vilkt īstās dzīves smagumu.

Varbūt tomēr ir tā, ka atskatoties no iekārēm, mēs iegūstam augstāko laimi, skatām šo laimi īsu mirkli un tā mūs dara spēcīgus visam – arī tām sāpēm, ko šī mirkļa zaudēšana sagādā, un tam ceļam, ko mēs izcīnām. Mēs neiegūstam nekā taustāma un paturama, dažus mirkļus, kas ir tik īsi, ka mēs viņus gandrīz neapjaušam, mēs ņemam – viss cits ir atteikšanās un zaudējums – un tomēr mēs esam svētīti. Ļaujoties iekārei – tā mūs būtu sagrāvusi, sapostījusi mūsu veikto un veicamo uzdevumu, ko esam sev likuši, dēļ kā dzīvojam, tā būtu sagrāvusi to čupā un piedevām atstājusi mūs tukšā arī bez tās laimes, pēc kā mēs būtu grābuši. Varbūt būtu īss laimes laiks, kas pats sevi apraktu savos gruvešos.

To jau es zināju sākumā un teicu – tas mūs var pazudināt vai darīt bezgala laimīgus. Tomēr – to laimi es iedomājos ne tikai [kā] atteikšanos, bet ļoti gudri atrastu ieguvumu. Šis ļoti gudri ejamais ceļš, man nekad nav bijis skaidrs – es tikai ticēju – tam būtu jābūt. Es neticēju droši – ka tas ir. Mēs to neesam atraduši. Mēs esam tikai atteikušies, gandrīz tikai. Jo šī atteikšanās ir devusi arī laimi – un tad it kā vairs nevarētu teikt, ka esam tikai atteikušies. Ieguvums ir citādā veidā gūts. Tomēr – es vēl arvien domāju – ka ir ceļš, kuru ejot, mēs varētu ņemt mazliet vairāk un neko nesagrautu, bet iegūtu vairāk. Kāds šis ceļš – nezinu, nezinu. Varbūt mēs to mācāmies iet. Kajs Munks domā, ka varbūt mazliet fiziskas tuvības – turēt rokas, piekļauties un skūpstīties. (Tas mums gan izdevās vāji.) Bija laiks, kad es to neuzdrošinājos – es iekāroju tik ļoti, ka zināju – pieskāršanās apraks katru atteikšanās spēka lāsīti. Jo tā radīs – īstenību. To, ko mēs nevaram savās dzīvēs ielikt, jo viņas jau ir viena īstenība. Un divas nevar būt. Tagad – tagad ir citādi. Tagad kaut kas ir nolikts gluži abstraktā plāksnē. Arī pieskāršanās ir jau – atteikšanās. Piespiest lūpas lūpām – tas vairs nav – modināt veselu, siltu, jaunu dzīvi. Tas ir – izjust kaut ko no tās neatmodinātās dzīves, just tā lielumu – bet neiet tanī, tomēr palikt ārpusē, zināt, ka šī pasaule, ko nojaušam, mūs nesauks, neņems sevī, apgaismos tikai mūs uz mirkli. Cik skumji K. Cik skumji. Cik sāpīgs ir visa tā skaistums. 

Skumjākais ir tas, ka es Tevi un Tu mani nevarēsim redzēt arī tikai pa retam. Un tam visam būs jāzūd. Un es – (nezinu par Tevi) es atkal pēc laika kaut kur iešu, kaut kur maldīšos, kaut ko meklēšu – un tā būs nodarbība – tā būs – jā, es nezinu kas. Dzīves brutālais spēks.

Ja es Tevi varētu brīžam redzēt, ja mēs dzīvotu tā, ka mēs varētu vest kaut ko draudzībai līdzīgu – tad tas tā būtu un paliktu.

Dantem viegli bij mīlēt Beatriči – jeb – arī viņš to vairāk neredzēja? Tā gan laikam tur bija. Bet – ja es Tevi neredzēšu k. gadu – viss šis spēks, kas tagad piepilda dienas kā gaisma, man liksies mana muļķība. Mana pieķeršanās nereāliem niekiem, kad visi dzīvo. Un izdzisīs Tava seja atmiņā, kļūs viss kā ēnu spēle, kuru labāk nobeigt, lai to pavisam neizmocītu. Miroņi jāaprok.

Es zinu to. Ir trīs apraktie 17 gados. Viens, ko varētu teikt – ceturtais – ir tikai pāris dienu tēls un tad man bijis savas dzīves. Bet tie trīs – tie bija ļoti spēcīgi. Kad naktī esmu sapņojusi par kādu no tiem – vēl visu dienu tie ir dzīvi. Par trešo es nesapņoju gandrīz nekad, laikam pilnīgi nekad. Bet šis tēls bija diezgan dzīvs. Kā viņam trūka, ja viņš nedzīvo sapņos, to es labi nezinu. Liekas – garīgi tas nebija skāris tik dziļi. Es viņu nedievināju tik ļoti, kaut gan es atzinu viņu un iekāroju, un pasaule bija krāsaina. Bet kaut kas tur nav bijis tik harmonisks.

Ar Tevi – es nezinu, es arī nezinu, kā būs. Vai es Tevi redzēšu sapņos un vai Tu tā dzīvosi? Nezin kādēļ man liekas – nē. Es Tevi nekad neredzu sapņos. Es tomēr redzēju Tevi vairāk reizes, kad Tu biji te. Varbūt beidzot ir tā – jo neiespējamāks kaut kas liekas – no dziļāk to ilgas iespiež dvēselē. Nē, es nezinu, kā tas ir. Varbūt es Tevi iekāroju vairāk, drošāk – nē, es nezinu.

10 min. vēlāk

Varbūt es tomēr zinu. Nezin vai tur nebija tas, ka pie tā, kas mani tomēr nav skāris tik dziļi, lai tas pēc gadiem nāktu sapnī un pārvērstu visu dienu – vai tur nebija tas, ka viņš nebija tik izglītots kā es – un es to zināju. Es jutu savu kā nebūt pārākumu par viņu. Lai es arī apbrīnoju viņa garīgo spēku un gudrību – es tomēr rīkojos ar viņu pa daļai kā ar bērnu, tas ir – uz to pusi.

Varbūt, ka tas ir tāpat tagad. Es nezinu, kā to pateikt – varbūt man vajaga just viņa pārākumu. Just, vai es to gribu vai nē. Savā ziņā es to jūtu no Tevis, K. Es bīstos Tevis. Tev ir savs ass spriedums par visu. Es jūtu Tavu spēku. Tomēr – es rīkojos ar Tevi diezgan patvarīgi.

Pirms aizmigšanas.

Biju tik daudz prātojusi un apsvērusi savu pieķeršanos Tev, ka beidzot es it kā zināju – eju prom, viss ir nepareizi, nav nekā, nevar būt nekā, nav bijis nekā utt. Tas vienu laiku nebija arī sāpīgi, tas vispār nebija sāpīgi, tikai beigās es jutu tādu nogurumu, ka viss, ko es vēlējos, bija atļaut sev atpūsties pie Tavas sirds. Tā es šķiros no šīs dienas.

6. 4. 60.
trešdiena

[[Atsacīšanās, kas vienmēr jākopj kā grūti audzināma puķe, it kā mēģina uzdīgt. Un es viņu nemaz tik ļoti negribu redzēt.

Diena – viena, kas iekrīt kā daudzas. Nekā viņai nebija spilgta. Stādam kādam liku mēslus – ceriņkrūmam un gardēnijai, kas atkal aug. Pīles izgāja no sprosta brīdi – kā gulbīši. Pīles! Atsacīšanās mēģina uzdīgt, un viss tad ir bezjēdzīgi.]]

Pārlasīju vecu dienas grāmatu – tas ir ne vecu – apm. ½ gadu. Žēl ka es tad neuzdrošinājos rakstīt dienu pēc dienas. Man ir tik svaigas, tikko pagājušā piezīmes. Tās ir labas. Mākslas darbs tas ir vairāk, bet īstenības daudzuma, vielas kvantitātes tur ir mazāk. Un tas zudīs ar katru dienu. Atmiņa tomēr dzēš. Jā, tās ir skaistas lapas puses. Tur ir viss. Un viss ir tā, kā es domāju. Viss ir tā bijis, un viss ir tā arī tagad. Viņam ir grūt. Viņa akmens ir viņa sieva. Izejas nav. Gluži kā man. Un viņš pieķērās man tāpat kā es viņam. Tikai esmu brīvāka – tas ir, vientuļāka, un man vairāk laika domāt – tādēļ es ar visu to nodarbojos vairāk. Iegūstu vairāk laimes un vairāk sāpju. Viņš to asāk toties pārdzīvo tikšanās mirkļos. To jau es tagad redzēju. Tikko sākdama savus acumirklī aizkavētos darbus – manī iemirdzējās pārliecība:

„Mēs tomēr esam stiprāki par visu!
Mēs esam stipri! Mēs varam uzvarēt.” –

To es nedomāju, neizdomāju.
Tikai tā laimīgā apziņa – mēs esam stipri.

Vakars. Viss cauri. Tik 2 olu spaiņi! Mūžam tas pats – tik – olu spaiņi.

Skumja diena. Sapnī redzēju kaut ko no māmiņas. Neredzēju viņu pašu, bet kādam stāstīju – ka tas ir savādi, ka viņa dzīvo ar mani un viņa ir jau mirusi ilgus gadus. Un tad saņēmu zīmīti, kuru it kā mamma bija rakstījusi, aizejot atkal no manis – viņa tagad būšot uz skatuves. Murgi.

Murgi ir arī dzīve.

Tik daiļa dzīve. Tik krāšņi notikumi. Un tik gaistoši kā dūmi. Kā itin nekas. Kā dvaša, ko aiznes vējš. Tikai īstenība – tā, kas mums novēlēta – tā ir un paliek! Un ko mēs iesāktu bez tās?

Bet vai es nevarētu iet tur, kur es domās eju un kur Tu domās mani redzi ejam? Vai es tur nevarētu aiziet un Tu mani atrastu, un vai tas nebūtu vairāk kā dvaša, kas atraujas lūpām? Nē – nebūtu. Nebūtu vairāk. Tā zustu atkal, atkal – nākošā mirklī. Un kas nezustu – tā taptu mūsu nemīlēta, smaga īstenība.

Ak – K! Es tam neticu! Kaut ko mēs neprotam atrast.

Kaut ko neviens neprot atrast. Vai citi ir gudrāki? Nekā! Tikai tagad ar Tevi es visā pilnībā redzu dzīves illūziju starpību, viņu mijiedarbību un nozīmi. Tiešām nezinu – laimes vai sāpju ir vairāk? – Laime ir īsa. Skumjas ilgas.

Tu sastādīji savas skumjas labībā. Tā saaugusi kā mežs. Tā Tev daudz ko glābs. Ne visu. Ne visu.
Man jāstāda manas skumjas te šinīs lapās. Tās glābs kaut ko. Bet – ne visu. Ne visu!

Izgāju virtuvē sākt darbu ar olām. Un sāku norīt šo un to. Gribēju kafiju stipru. Vai varbūt vīnu. Man vienmēr liekas, ka es varētu gribēt vīnu. Un, kad es to iedzeru glāzi – tad tas dara smagu un nedod nekā. Kafija arī tik mirklim. Bet kā vajag? Nekā! Parasti nekā arī nav. Sapratu – ka es sāku plosīties. Ka viss tas, ko te rakstu un gaisos tvarstos – mani ir nogurdinājis, izsmēlis un pēkšņi – liekas pirmo reizi – es nesaredzu nekādu jēgu. Tas skāra kaut ka neparasti asi. Viss velti. Viss bezjēdzīgs. Kur glābties. Dod illūzijas vēl bērniem – tas viss. Cits viss bezjēdzīgs.

Nezinu, kas īsti tas bija, kas mani tā satrieca. Tas – ka dzīvē nav laimes. Ļoti vienkārši. Jaunība ir skaista. Daiļas dienas. Daiļas ilgas. Cerības. Un – tad nekas, cīņas, cīņas, pelni.

Zinu – vārdi un izjūtas mani nomierinās. Nieki nomierinās. Bet Tu nenoņemsies ar niekiem. Tava roka velk graciozas, bet noteiktas līnijas. Nav. Nevar būt. Tad nav. Tad nesatikt. Tad – mieru. To mieru, kas ir iejūgtā zirga miers. Jo cita nav.

Tev nav taisnība. Tas nav pareizi. Ar to vien cīņu neapmierinies. Cīnies divos laukos. Katras dienas un pāri par [..].

7. 4. 60.

[[Rakstīju dzejoli lielajā dienas grāmatā : ‘tie naktī netikās un dienā netiksies’ – Tie vārdi derētu. Citādi tur bija garš dzejojums, bet kaut ko nozīmē tikai man. Atvasarai vēstule nosūtīta. Austrai lield. karte.

Visi aizmiguši – klusums dzīvs!…]]

Man ienāca prātā to atzīmēt:

Pie Hau[sm.] biju vēl visa izbraukšanas satvīkumā – tikko vēl sakopta un iekšējas kvēles pilna, kas bija sakāpis sejā.

Tālāk braucot, viņš teica – „Atpakaļ braucot, iesim tur. Viņš pēcpusdienā svētdienās, ap šo laiku, nav mājās… ceļam pāri jābrauc. Nu – var jau arī iebraukt utt.”

Es nebiju nekādu vēlēšanos uzstādījusi tūlīt braukt. Viņam bija kāds iemesls nebraukt. Un tāds – ko viņš man slēpa. Citādi viņš nebūtu teicis tādu no gaisa rautu argumentu – ap šo laiku nav mājās svētdienās. Es neko sevišķu neteicu. Nekas jau nebūtu līdzējis, ja viņš negribēja, tad viņš nebrauktu. Cits iemesls varbūt arī nebija – es izskatījos vēl svaigi un labi. Tūlīt es to domāju. Žēl. Protams es daudz zaudēju. Tā viņš mani dancina.

Šodien tik nosūta tax. listes. Inesi izdancinājis. Ienākums 2560! Puse atliekot, tā citi saka. Tā tad 1200, gandrīz 1300 tīrs. Kur tas ir? Izkaisīts pa pakšiem. Protams – celts, gādāts! Bet kas tur ir sagādāts – lauza un varza! Vai tur ir tīras glītas celtnes! Elle! Un pie tam – ja tur sagāž 1000 mārc. un mums jāubago peniņi un jāskrien bez biksēm. Bet mana nauda un 7 gadu suņa dzīve un darbs tur iekšā! Nerēķināties ar viņu!

Neaizmirsti to! Bet es to aizmirstu.

Tātad – ņemt viņš prot bez kautrēšanās katrā vietā, katrā lietā un nekad nav domājis – vai viņš ko pretī dod? Zaglis un laupītājs. Tukšā Tu paliksi! Neviens vēl nav ņēmis un nemaksājis. Tikai tas man nelīdz, ka tu būsi tukšā.

Cik skumji. Man jāsauc par Tu – otrs, par ko es katrā ziņā tūlīt runāšu.

Briesmīga lapas puse – mana augšējā jaunā zobu rinda izbojā apakšējo – un tas notiek pāris nedēļās, kamēr zobārstam mani nav laika pieņemt. Šodien jutos briesmīgi par to. Ja viņš nevarēs apturēt to iekaisumu un deformēšanos, kas augšējās rindas nepareizības dēļ radies – es esmu bez saviem zobiem. Ak, negribas par to ne domāt. Šodien, cerams, pie zobārsta tikšu.

Nezin vai varēšu izbraukt abas vietas – vēstules un viss cits tad paliek. Bet lai. Jūtos nožēlojami. Man jāsaņemas, jo tūlīt nāks  5–6 vai vairāk pusslimas vistas.

Tā otrā pusē ir netīra lapa, ar dzīves mēsliem. Man netīk tur rakstīt un viņas ēnās pazudināt savas domas. Tas – ir netīrumu ēnās, ne dzīves ēnās. Diena šalc ar vēju un darbu. Nezinu, kā visam tikt cauri. Kā Tu teici? Pats salūsti. Nebēdā par sevi. To es redzu.

Stādīju labību, kukurūzu. Visu pilnu, visu, visu pasauli ar labību. Sēklu pie sēklas. Tas paņem ilgu laiku un piekūst. Vakarā viss sāp, nav nekā cita. Stādīju katru dienu, kad nelija. Lietū, kad mazāks, arī. Toreiz lija, lija. Tu atceries? Pirmā svētdiena bija gaiša. Bet – tad es vēl nevarēju pie Tevis iet. Un citas piecas pēc kārtas bija lietainas. Bet nedēļas vidū es arī nevarēju atrast pāris saulainas dienas. Gluži viena es nevarēju skriet. Tu zini, ko es Tev biju solījis. Tad es domāju – Tu negaidi vairs. Tu dusmotos, mani redzot. Es stādīju vēl, visu ar labību. Tad bija grūti domāt, ka man Tu būsi jāsatiek. Viss bija beigts. Ja nebūtu labības, es nezinu, kā to varētu izturēt. Es domāju – debess man nenāca palīgā Tevi satikt. Kaut ko tā aizliedza vai pārbaudīja.

Tad, kad es tevi ieraudzīju ejam, es pamanīju, ka tavā sejā ir tas kā agrāk. Un tagad, tagad, kad es Tevī raugos, Tu gribi postīt ārā savā sejā to, kas vēl nebija izdzisis. Tu biji gaidījusi visu laiku un nu Tu negaidīsi vairāk. Bailēs es skrēju pie Tevis. Un tad – bēgu. Es nevaru ņemt Tevi līdz. Ne saukt.

Tu pati atnāci uz brīdi.

Tu gāji manā priekšā, es redzēju, ka Tu uzlūkoji labību. Tas bija pirmo reizi tanī dienā, kad Tava seja bija maiga un Tava galva pacelta.

Es esmu licis rokas pie tās vietas zemē. kur Tu klupi. Tur ir tikai mīksta, nopļauta zāle.

Tu uzlūkoji vēl arī vēja dzirnavas. Tās manas jaunības vējdzirnavas. Tās stāv klusu tagad vairāk kā 10 gadu. Varbūt mans dēls reiz liks tām griezties. Varbūt nē. Varbūt nē.

Man tās griezās tagad, kopš Tu skatījies viņās. Tu gribēji iet tieši tur prom uz viņām. Bet bija jāiet citur. Tu biji maza manā labības mežā. No pleca Tev plīvoja sarkana liesma. Es nezinu, laikam tas bija lakats, jo Tavs tērps nebija sarkans, tas bija melns kā ogle. Tu biji kā maza ogle ar liesmu.

Vakaros, kad es nāku caur labību, vējdzirnavas krēslā griežas un lejā zem zariem plīvo kā uguns, es eju uz to pusi, skrienu aizvērtām acīm brīdi. Bet man ir jāiet mājās. –

Viss garām – viens un otrs brauciens. Zobārsts mierina, ka zobi kārtībā. Un – ja nebūs, raus ārā! Labs mierinājums. Es tomēr domāju, ka visai labi tie nav. Bet pašpaļāvīgāka es esmu un tas ir daudz. Ja man būtu nauda – es tūlīt pamēģinātu vienu citu zobārstu – man likās, šis dažā ziņā kļūdās. Bet – tagad jācieš, kā ir.

Nodevu dažas drēbes tīrīt. Bērnu drēbes. Nezinu, vai tā būs vēlams. Varbūt.

Nogurums. Kliedzu šorīt par 8 vistu tīrīšanu, kad biju redzējusi summas, ko te apgroza, un man jādzīvo par vergu. Bez kādām manu interešu rūpēm. Smieklīga ir mana padošanās. Riebīga ir tāda dzīve. Absurda.

Kad man grūti – es domāju par K. Viņam arī grūti. Un nav dzejas. Bet, lai cik labi tas arī nebūtu, zināt kādu, par ko iedomāties grūtā brīdī – šī iedomāšanās vien tālu nenesīs. Vajag dzīvi, vajag dzīvu cilvēku, dzīvu vārdu, uz ko paļauties, ar ko dalīties. Ja K. nedomā nemaz tā – tad man tas jāaizmirst. Un laikam tas ir pareizākais. Viss jau ir noārdīts, varētu būt draudzība. Bet – tā nevar laikam izaugt. Viss tas jau ir bijis tikai joks. Tikai maigs dzīves joks. Kāds to novēro, skumji smaidot. Kaut kas iegūts. Protams. Daudz. Daudz. Bet īstenība plūst un plūst kā palu upe, un visam jāpazūd no viņas ceļa.

Man Tevis vairs nav daudz.
Tik ēnu spēle.
Sen 
Nakts vien pie manis.

Spalva neraksta.
Jāiet gulēt. Jāstrādā. Jāiet gulēt. Cik lieli vārdi. Tie valda un valda.

Tur vējdzirnavu spārni griežas
Naktī. Koki lejā teku slēpj
Un sargā mīlestībā liegi.
Tur tēli iet, kas dienā netikušies –
Kas naktī netiksies, tik sapņos,
Satvērušies kā bērni rokās,
Slīd zem kokiem, kur zari
Teku mīlestībā slēpj.
Vējdzirnavu spārni griežas,
Laiku bijušu ar nākamo jauc,
Kā lapas dzeltenas un zaļas
Vējš jauc un tekā klāj, kur divi,
Dienā netikušies, naktī netikušies,
Pusnomodā iet.
Nakts viņu sejās tumst, plecos
Dienas kvēle plīvo kā liesma lēna,
No viena otru skar.
Labība šalc maigi, ar dzirnu spārniem
Sapinās. Teic spārni vārpām –
„Gaidāt tos, tie klejot grib
Zem jūsu šalkšanas, tiem prātā
Laimes jūras, laiku mūžības.
Gaidiet tos un sedziet maigi.
Tiem vairāk nav kā mēs un jūs,
Dzīvo tie no mūsu valodas...”
Vējdzirnavu spārni griežas diendusā,
Tie gandrīz rimst, bet tomēr
Neapstājas. Stiebri labībā zūzo
Un mazliet strīdas ar cikādēm,
Kas skaļāk tīko triekt,
Labība tās aijā, apklusina.
Jo garām iet, kas naktī
Netikās un dienā netiksies, tik
Viņu domas iet, vienotru atradušas
Zem saules spožās gaismas,
Kas dreb pār kluso stūri,
Kur izpļauts ceļš starp stiebriem
Plats kā Elīzejas lauki.
Pār to no augšas laipni
Vējdzirnavu spārni māj un
Ēnu mijas sūta kā viļņus ezerā
Diendusā, kad gaiss tā dreb
Kā rokas tiem, kas naktī netikās
Un dienā netiksies,
Tik viņu domas iet (rokrokā)
Diendusā, kad zūzo stiebri labībā
Un vējdzirnavu spārni gandrīz rimst,
Jo vārpas tiem ziņu dod:
„Gaidiet tos, tie iet zem zariem
Tur, kur jūsu ēnas krīt pār
Sauso taku, un tur apstāsies.
Tiem prātā dzīve mūžīga
Kas sanot dus...”

8. 4. 60.
Piektdiena

[[P. aizveda Dzidru uz busu, un pa to brīdi jutos laimīga. Viņa tuvums pārvērš mani akmenī. Cita tuvums auglīgā zemē. Ko es tur varu?

Dzidra aizbrauca pie Ineses. Mēs ielūgti uz vakaru pie Rutenbergiem. Ļoti negribas iet. Labāk uz filmu. Bet laikam jāiet būs. Nokaitināju kungu. Kā parasti! Vakar dzejotais šorīt ļoti patika un pierakstīju vēl trešo tēlojumu – rītu. Dienvidus un nakts jau bija. Kaut es K. varētu vēl satikt tādēļ vien, lai es tā varētu rakstīt. Šinīs dienās ir izmantots katrs sīkums. Kā vējš rudzu druvai, kā Miķelsone to saka, tāds viņš man ir auglīgs. Viss pārvēršas vārsmās.]]

Diena vēl nav modusies
Nakts segta saule dus
Vārpas galvas ir noliekušas
Tad īsu brīdi vējdzirnavu spārni
Vārpas ir apklusušas
Norimušas ir arī cikādes
Viņās. Brīdis ir pirms rīta gaismas 
Kad vējdzirnavas spārni mieg
Un mirkli mierā stāv, – kluss
Noskūpstīti, kā tie...            *pāri otrā l.p. turp.

Patīk vakar vēlu uzrakstītais. Sēdēju un nogrimu tanī pasaulē, kas kā nekā tur atspoguļojas vārdos. Pārdzīvots? Tā saka, vai ne. Jā, tas ir pārdzīvots. Tas ir dzīvots, tas ir tas, kas bijis visas dienas esence un vakarā pirms aizmigšanas, uz rokām galvu atspiežot, vienīgais bijis, ko dzīvot – un tad spalva ir klusi gājusi tam līdz. Palīdzot radīt to pasauli, kurā dzīvot, un palīdzot atcerēties to, kurā bija dzīvots.

Tagad ļoti gribētu uzrakstīt vēl ‘rītu’ kad dzirnu spārni brīdi dus. Bet nav laikam tas laiks. Sāku jau – bet – nevaru būt netraucēta. Neesmu pat viena, brokastis ēd otrs – nelaimīgais, kas man piesiets. Šorīt domāju, kas jāsaka par visu to –

Laime ir miets, pie kā mūs piesien
Mēs rokas tai pretī izstiepjam
Mēs apskaujam brīvē un piepildījumā
Un tad – atrodam sevi pie mieta.
Sitamie putām uz lūpām ap to
Krītam zemē izvalbītām acīm
Kā teļi piesieti.
Viss zūd un nīkst un mainās
Viss viļņo kā jūra liela, varena aizviļņo.
Mūsu miets stāv. Viss nāk un
Iet – mūsu miets neaiziet.
Tas ir pastāvīgs un mūžīgs
Bez spēka mēs
Varam nokrist tā vārgā ēnā
Viņš droši ir tur.
Mums nav ko bēdāt – ir kaut
Kas mūžīgs un nemainīgs.
Pievāc mūsu atliekas.

{* turpinājums?}

Bet šķirti nav
No dzirnu spārniem rīta krēslā
Lāses rit. Skūpsts sāpīgs bij
Noderīgs un dārgs.
Pa dzirnu spārniem tas rit
Spārni mierā stāv
Vārpas nekustas
Cikādes ir apklusušas.
Tie rokas viens otram uz pleciem
Liek, dejo tur pāri, kur rīts dus.
Maigi līkstot soļi satiekas
Ne Tu ne es, nakts gaismas nes
Skats skatā dus
Mājokļus dailē rod
Kas naktī netikās un dienā netiksies.
Kopā dejodami dzied un ausmā zūd.
Rīts liesmas liesmas lej
Pasaulei dzirnu spārni mostas
Vārpas stipru roku gaida šalkdamas.
No izkapts krītot tās aizskar krūtīs
Saulē sviedros karstās – kas raud un dzied –
Mūžu dzīvodamas mirdamas.
Kaislība lai cik tā liela
Spilvenos tā ātri nosmok
Tik jā kalnus stumdīt liek, tā
Pieaug krāšņumā.

Visu dienu vēji šūpo saulē zarus. Kam tas aijājums bez gala? Visu augu saules diena? Šūpo Tevi visu dienu manas krūtis. Stipras tās, kā vilnis jūrā, kuģus šūpo. Kam to šūpojums bez gala, gadu simtus gadu gadā? Kam mans šūpojums bez gala visu garu, zaļu mūžu?  

Dienvidus kvēle nāk ar klusumu mēmu.
Vīstot lapas brūk. Ziedi kar galvas
Nopūta grūta un salda visam pāri plok
Dienvidus kvēlē mēmā, lūpās dzeļ
Lūpas nu slāpstot slāpst ka atdzerdamās
Veldzē nav veldzes līdz maigums nāk
Un kvēle zuzdama stājas.
Mazas rozes man logā čukst
Sīkrozītes asas.
Skūpsts lūpās vēl
Bezcerīgs. Pumpurs kas neatveras
Ko vēji per.
Gaviļu zieds, ko viņš slēpj –
Skūpsts lūpās vēl.

Ir pusnakts stunda
Lauž dzīve lauzdama
Vēl naktī vēlā.
Ja vieglā brīdī pietiek sevis
Ir grūtā – palīgā jāsauc.
Zināt vien ka dzirdēs
Pietiek jau.
Tas palīdz iet
Ja arī vairāk nav
Tik zināt, vēl tādā tālumā
No otra esi, ka sauciens
Tavs ir sadzirdams.
Kaut nenāktu neviens.

Visu nolieku pie malas, vārdus, domas.
Tuvuma tik mazliet vajag. Zināt to,
Ka rokās galvu svēris nīksti arī Tu.

Šovakar kā vilkacis un zaglis
Tavai mājai pielaužos
Logos smagi guļos.
Rūtis žēli tinkšķēdamas
Ieplīst. Uztrūksties no miega
Bailēs plati vēris acis klausies.
Sirds rit smagi gaidās briesmīgā
Un gaidītā: lai viss reiz brūk
Un sajūk, deg kā sērs
Lai neprāts kliedz no prieka – viss pelnos kūp ko glabāji un
Svēri ar savu dzīvību un dienām
Gadiem, gadiem...
Bailēs gaidi briesmīgā
Sengaidītā, kas nāks
Kā sodoma un gomora.
Šovakar kā šakālis es saucu
Dzirdi vien un bailēs drebi
Līdz gļēvulības vaļā tiec
Tas nebūs viegli. Bet –
Vēl nakts ir gara.
Es Tavai mājai pielaužos
Kā vilkacis un zaglis.
Gaismu dzēs! Man tavas
Kvēles slāpst kā Tev
Slāpst manas. Nāc.
Tava ir karstā dzīvība
Un mana.

9. apr. 1960

[[Bijām uz filmu ar Deb. Kerr. Mazliet stiepta, vecmodīga. Diena zaudēta nemierā, naidā, sīkumos, bez jūsmas, bez domām par K. vai ko citu gaišu. Jūtos tukša, izsmelta – kā teic – atstumta – atkal viss jāizveido pašai, ko iekārot, par ko domāt, ko darīt, kur sevi likt. Ja neko ‘neizgudro’, tad tīri olas utt. un topi dzīvnieks. Nekas te nenāks ar kādu ierosinājumu. Katrs gaišāks brīdis sev pašam jāuzbur un jāizkaro. Esmu nogurusi, 2 vakari ļoti vēlu – bet gulēt negribu. Tomēr jāguļ. Inese nebūs lieldienās. Neviena nebūs.]]

Bijām pie Rutenbergiem. Man negribējās braukt. Bija labāk, kā cerēju. Bija kāda holandiete no Brisbanes, viņa bija silta kā roze.

Pašās beigās notika tā, ko es zemapziņā paredzēju – mēs sākām sūdzēties viens par otru. Es par dzīvi. Viņš par mani. Un tas – ja kāds gribēja redzēt, pēkšņi saskrēja gluži traģiski. Es zinu, ka aizrijos ar vārdiem un pārvērtos sejā. Es pēkšņi būtu varējusi vai kliegt, es tikko noturējos no histēriskām raudām vai kā tamlīdzīga. Es nevarēju runāt neko prātīgu, lai aizstāvētu sevi. Lai atbildētu R. kundzes jautājumiem – vai es ko varētu darīt, lai pelnītu citādi maizi?

Un viņš runāja bāls, pārvērties arī – ka es negribu ne to, ne to, ne to darīt, ka es nevaru un neprotu absolūti neko. Tas nekrīt svarā, ko visu. Briesmīgs bij viņa bālums un runāšana – aizstāvēšanās uz dzīvību un nāvi vai cīņa – uzbrukums uz dzīvību un nāvi. Vai mums šī cīņa vajadzīga? Vai viņam tā tik ļoti vajadzīga? Laikam. Ja es pierādu savu vērtību tad viņš grimst. Tā viņš domā. Bet tā tas nemaz nav. Taču to neviens viņam nevar iestāstīt. Viņš var glābties tikai aiz manas nevērtības.

Izslaucu govi, dienas darbi pamazām iet uz priekšu un apēd dienu. Pamazām es tos padaru vienu pēc otra un, kā nelāgu vagu dzenot, gar malām paliek netīrumi, netīrumi. Trauki netīri, veļa, gultas nesakoptas, logi aizsērējuši, pa vidu mazi padarāmie darbi kavēti – kā suņu barošana. Tik pīles ir no rīta jau kārtībā. Viņas ir jau nedēļu te, bet mājas viņām vēl nav. Gaidi uz dēšanu!

Liekas, viņš arī vairs visu nevar paveikt. Viņš ir apkrāvis sevi kā kurmis ar zemi – ar visādām mantām, darbiem, ko grib padarīt citādi kā visi citi, ar savu niknumu savus dzīvniekus sabendējis – vistas ēd cita citu – tur viņš dzīvo, tās ķerdams, tām kājas izlauzdams, tās pērdams, knābjus griezdams, kamēr tās ir kā kropļu bars. Gaiļi izrādās, un jaunie cāļi bija tā apstrādāti, ka nevarēja ēst. To atradis, vienā dienā priecājas – nu dēšana jauniem dubultosies – jo viņi varēs ēst! Visur ir koki piemētāti, zālē ieauguši – tie satrunējuši, tos cērt malkai. Kādēļ viņš nelieto zāģi? To es nevaru saprast. Augļu veikala atkritumi jau ieslēdz visu apkārtni – sapuvušo afelsīnu klājs ar mušu bariem pāri, čūskas lied klāt. Elle! Mūdžu midzenis! Kaut es tiktu pie naudas, kaut es kaut kā varētu atsvabināties. Mēs ejam uz postu. Bet lepna mašīna un traka skriešana – tā nu arī čupā, un tā vietā, kur citas ģimenes viegli £25 iepirktu svētku iepirkumus, katram lai kaut kas tiktu – mēs lāpām mašīnu.

Esmu nogurusi, un man riebjas te kustēties un atdot spēkus. Bet es to daru, daru. Netīrs ir viss. Rokas man kā vāles, salīdzinot ar citām sievietēm vakar – kauns. Cel un nes, un stiep, un slauc, un mazgā.

Negribu viņu redzēt, ne kliegt vairs, ne runāt, ne lūgt, ne prasīt. Tikai noiet no ceļa. Es savu dzīvi viņam nolieku par velti. Viņš kļūst tikai ļaunāks un more mixed up? Riebīgi to zināt. Riebīgi slīdēt lejup, lejup.

Lai ir aizsērējuši logi un neizkrāmēti plaukti – lai ir! Es tomēr lasīšu kādu rindu. Spēlēšu kādu lapas pusi, rakstīšu te. Un raudzīšos kalnu daiļumā, kaut kur vajag būt tiltam, kā no šejienes iziet. Un viņu es nevaru iznest. Viņam jāiet pašam. Riebīgi.

Un Tu? Tu esi tādā pat ķezā? Cerams, ne gluži? Kas varētu būt tik nelabi? Viņa ir maiga, kaut kas ļoti maigs bija sejā. Nevar būt nekas ļauns? Vai nē? Kādēļ Tu eji tā, it kā Tu pats sev uzrautu savu galvu ar iemauktiem augšā, lai tā nenokarātos kā nopļauta lejā? Kādēļ, Tu ej tā, it kā Tev visas pasaules kauns būtu jāslēpj, savos plecos nesot? Nezinu nekā vairs par Tevi. Nav kur pieķerties, ne glābties, ne kam ticēt.

Bija tik grūti nest riebumu un naidu un just, ka ar to nospiežu ‘savu dārgo’. Tā ir briesmīga, šī sajūta, ka es viņu nabadziņu nospiežu ar saviem iekšējiem pārmetumiem! Es! Kā māti viņš izdzina no saprāta! Kas izposta manas gara dāvanas, aizliedz visu, kas man nestu prieku! – Es viņam daru grūti! Viņš nevar skriet apkārt un dziedādams bendēt mani un vistas – viņam tas jādara sliktā gara stāvoklī – jo mani pārmetumi viņu nospiež, mani noklusētie pārmetumi. Tie vienmēr ir lielāki kā neprātīgi izkliegtie.

Tā – tagad viņš ienāca pie manis ar savu lielo dāvanu – sevi, vīrieti! Par ko sievietes maksājot. (Laikam maksājušas arī viņam.) Šoreiz viņš bija all right – tas ir dzīvnieciskākā, kailākā plāksnē kā jebkad.

Un man pēc tam ir atkal citādi smagi. Man liekas arvien biežāk, ka viņš nelaidīs mani vaļā līdz beigām. Ka es nevarēšu atpinķēties no viņa. Ka man būs tādā postā un tumsā jāiet no šejienes, bez mīlestības, bez tīras kaislības, bez maiguma. It kā es būtu salaulāta ar vērsi. Un ja es beidzot varbūt tikšu brīvībā – kas es vairs būšu? Vecums negaidīs. Viņš ir gaidījis un gaidījis! Netīra lapas puse. Kā lai turpinu! Laiku! Brīvu laiku! Lai es mazākais ko varētu uzrakstīt.

Ak, K. Es zinu, ka nav ceļa.

Bija jāatstāj šī lapa uz mirkli – biju ārā iekurt uguni – un redzu to, ko jau vairāk dienas: vesela nedēļa aiziet, bet pīlēm nevar sataisīt mājvietu. Stundai darba. Bet neliek pirkstu klāt. Aizkavē manu lietu, cik vien iespējams. Varbūt viņas nobeigsies, līdz sāks dzīvot, un tad viņš būs no maniem nodomiem vaļā.

Tā tad K. tomēr nav taisnība tas, ko gribēju teikt. Mums jāatrod ceļš. Mēs nevaram visu mūžu labu sirdi ziedot ļaunai, mūžīgai patmīlībai – kas Tevi iznīcinās līdz saknei, par to ne brīdi nedomājot, ja tikai tas kaut kā būs viņam patīkami. Laikam to varēs sev atgādināt vēl dažus mūžus – un tomēr nākamā brīdī to aizmirst – ticot viņu labojam.

Rūgtums sagrābis
Kā no sērmūkša ogas
Velna sula asinis bendē
Kausē domas mūžīgais ļaunais
Atņem pēdējo mazumu dzīves.

JJa no kafijas var saindēties – tad šodien man vajadzētu būt galā – esmu dzērusi bez prāta. Ja man Dzidra te nebūtu – es aizietu pirmā dienā un ne ar kādiem suņiem viņš mani nesadzītu. Es tikko valdos šīs dienas, kad Dzidra prom. Kalpot vienam ērmam.

Man jāsāk rakstīt stāsts rakstn. dienām.

Bet laikam es te nevarēšu. Vilks viņu būtu rāvis uz kādu laiku! Bet tas nenotiek. Viņam jābūt mūžam klāt. Pag. gadā kā uz pestīšanu cerēju uz to mandeļu operāciju – varbūt mēnesi! Viņš teica. Varbūt 2 ned. es domāju! 4 dienas laikam bija. Vai ne pavisam tīras un veselas.

Šodiena ir par traku. Tāpēc varbūt ka vakar dabūju redzēt brīvus cilvēkus.

Cepu baltmaizi – ogu maizi Dzidras saņemšanai. Tāpat laiks ir pagalam – piepildīt tad to pavisam.

Pēc filmas. Plkst 12 naktī.

Nogurums un negribēšana iet gulēt. Smagums. Nedomāju par K. Nezinu, ko domāt, un pietrūcis iztēles spēka. Es nekā neatceros, ko iekārotu. Smaga esmu. Tāda, kādai būtu jābūt vienmēr – veca, bez muļķībām. Nē – vēl neesmu pietiekoši tāda arī šodien. Vēl nīstu, niķējos – ne dienu neesmu tāda, kā vajadzētu viņam te.

Atstāj dienu nesatikto
Naktij piespiedies
Glabā ziņu tā – maigu, labu
Ņem no tumsas sev to
Aizej kur tā sauc
Klausi ko tā stāsta
Tici tam, ko viņā dzirdi
Dzīva tā un dārga Tev
Dienā neatrasta
Naktī māņos nāk
Māņi labāki
Tiem vairāk patiesības.
Nav patiesība taustāma
Ielogojama pie naglas kārt
Kā drēbniek diploms
Smalka, vāra, īsi pazib tā
Patiesība sapņos dzīvo
Māņi pirkstos paliek
Īstenību tverot.

Es Tevis nesaucu, nevaimanāju
– Tu nāc. Nu tu nāc.

10. aprīlis 1960.

[[Cīnos ar pelēcību. Viss aizklāts kā ar pelnu maisiem. Darbs tikai. Un mūžam tas cilvēks, ko es negribu! Mūžam klāt, mūžam jāredz un jācieš. Nezin kā gan no prāta neizeju? Cik pēdējā laikā to šausminoši izjūtu – mūžam ar cilvēku, ko nevar ciest, ko agrāk, brīvs būdams, nelaistu pa durvīm iekšā. Bet reiz ielaidu – un te nu ir!]]

Svētdiena. Saule, mākoņi lēni šķiras. Maigums un laipnība. Laipnība līst no debesīm. Es maļos kā kurmis alā. Smiltis birst un krīt. Nestāv sienas alai kārtībā. Smiltis brūk. Netīrs, netīrs viss. Ārā tāds lērums ap vistu šķūņiem, ka tur drīzi nevarēs cauri tikt, kastes, koki, visādi krāmi visās malās, viss pēc būvēšanas kā mests un sviež tik klāt. Bet zāles un krūmi aug.

Man virtuvē, dzīv. istabā – visur olu lērums. Un visi kakti pilni lupatu un nezin kā. Trauki nemazgāti. Tos gan tūlīt nokopšu. Tomāti no kaimiņiem sanesti – vajadzētu pudelēs salikt, savārīt. Veļa netīra. Kad visu to izdarīt? Aprakt pilnīgi sevi? Nedrīkst! Džemperis Inesei jāada. Viņa jau gaidot, man nav sākts vēl. Vakar ogu maizi izcepu. Šorīt mēslus uzliku ceriņkrūmam, dažas narcises iestādīju jo tās uzdūrās pašas uz lāpstas. Pīles baroju. Govi slaucu. Sīkumi, sīkumi. Ilgojos tīrākas apkārtnes. Smoku nost. Vienu, divi dienas, ja paņemtu veco Tedi, lai nokopj, uzrok, apgriež, apdedzina – būtu viss kārtībā. – Bet? Par kādiem līdzekļiem? Viņš nāk…

Pēcpusdiena.

Visu dienu ir brīvi brīži, un es ar tiem nekā nevaru iesākt. Tie sadrupināti. Nekur liekama diena. Līst. Bet varētu līt. Tas man šai dienai nekā neatņem. Viņā nav ko atņemt. Stāsts jāsāk. Un nevaru. Vai es maijā tikšu prom? Kaut kā man tas jādabū. Citādi – ko es lasīšu jūnijā? Ak, Dievs – kāda diena. Bez satura. Sapņi ir izsīkuši. Jāapklust. Un cita nekā nav, kā tie. Man jāmeklē atkal kas. Man jātiek [no] viņa vaļā!

Es mirstu – un nevienam nav gar to daļas. Neviens nedomā – ka tas kas sevišķs, ka tam tā nevajadzētu būt.

Bet ir cilvēki, kas lasa, ko esmu uzrakstījusi, un tie negribētu, lai es mirstu tūlīt. Tie gribētu – lai es vēl ko uzrakstu. Zināms – to var izdarīt citi. Bet Pēterson kundze negribētu, lai es nomirstu, lai es mirstu – un tomēr viņa nekā nevarētu līdzēt man. Bet man vajadzētu tikai mazliet naudu un jau es varētu drusku glābties. Es vārtos kā striķa gabals sētmalā. Nē – man jāraksta lai ar kas. Un šovakar jāsāk džemperis adīt. Jo kad – kad es visu padarīšu. Ja Dievs man dod tik daudz jaunības un spēka – vai es tiešām to nevaru izlietot?

Man gribas prozas. Es par daudz (nu ne par daudz), bet diezgan – esmu pļāpājusi dzejiskā gara stāvoklī. Visa dzejiskā jušana arī ir cauri. Varētu stāstīt gari un skumji – bet to nevienam nevajaga, ko man gribas stāstīt.

Es gribētu mājiņu liela ceļa malā, kur var redzēt vējdzirnavas. Vai arī tikai gandrīz redzēt, zināt, ka turpat netālu tās griežas dienā un naktī. Man būtu tur viegli dzīvot. Varbūt arī nebūtu. No dzirnavu griešanās gaisā vien nevar dzīvot. Jeb var? Es domāju – ja jāvar, tad var. Ar dzirnavām vēl arvien ir labāk kā pavisam bez tām.

Bet – ne to var, ne tas būtu labi. Ja dzīve būtu 100 gadus vēl – tad gan. Droši es gribētu trīs gadus skatīties dzirnavu spārnos un dzīvot laimīgi.

Tukša diena. Lietus diena. Dzied kāds skaisti radio kādu valsi. Daudz valšu šovakar. Gribas dzīvot. Es neesmu dzīvojusi. Nolikta jau 19 gadus bez prieka. Neko nedeva – ne dejas, ne dziesmas, ne kalnus, pilsētas. Tikai darbu, greizsirdību, ikdienu, šaurību. Kur vairs dzīvot. Kā vairs priecāties?

Tikai dzirnavu spārni vēl griežas. Arī tas kas ir. Bet – vai tas arī nav jau garām?

11. 4. 60.
Pirmdiena

[[Briesmīga diena. Kopš man nav ko domāt par K., sākas vecā trakošana. Viņš bija miers. Bet, ja viņa nav te – jā, es nevaru dzīvot no nekā. Man vajag kaut kam pieķerties dzīvam. Biju līdz Wyongā. Pelēks un tukšs. Tikai ceļš skaists ar mākoņiem gaisos. (Kur gan citur!) Kaut kas jādara, lai tiktu prom. Bet kas? Ko pārdot man nav. Maijā – kad Inese būs te, man jāskrien kaut kur prom. Ja Simmonds varēja dzīvot mežā, vai es nevarētu?]]

Saule un maigums – bet ne manī. Esmu iznīkusi pēc ceļa ārā – tā nav, tā nav. Sākšu Ineses džemperi. Jādara tik daudz. Ar to pašu plecos – ar to pašu kravu.

Kas ar draugu – vai es maijā nevaru tur aizbraukt? Varbūt – dabūtu par velti brīvdienas? Bet vai varēs rakstīt? Uz to viesnīciņu jau nav ko gudrot – naudas jau nav. Un nebūs.

Bet vai draugā varēs rakstīt? Varbūt varētu. Vai tai viesnīciņā būtu labāk? Visas vietas vienādas, kur netraucē.

12. 4. 60.

[[Tā vietā, ka stāstītu veselu grāmatu garu stāstu – tukša lieldienu karte, K. ar fam. no D. ar fam.

Es gribu savu mājiņu, no kuras var redzēt vējratu gaisos pāri koku galotnēm! Ļoti maigi tas izskatās kokos. Un vai es reiz vēl dzīvošu mājā, savā mājā? Ja arī tā būtu īrēta telpa – bet mana māja? Es domāju diendienā par savu māju. Pēc 19, 20 gadiem mani varētu atkal ielaist savā mājā – kur es nejustu tā klātbūtni, kas man atņem katru brīvības, prieka, miera un drošības sajūtu. Pēc 20 gadiem. Tas būtu ievērības cienīgs brīdis. Lieldienu nedēļa. Beidzot ir tik tālu aizdzīvots, ka zudis ir viss – pavasars, pūpolsvētdiena, zaļā ceturtdiena – Lieldienas. Tikai vārdi tie. Šo jēdzienu vairs nav. Bet jēdziens par māju savu vēl ir.]]

Briesmīga, izmisusi, ārprātīga diena.

Šķiet, arvien tas vēl pieaug, kas it kā vairs nevarētu pieaugt – mana miroņa dzīve. K. to tomēr apslēpa. Ar viņa tuvumu es varēju paciest visu. Un tā dubultdzīvē es varētu dzīvot. Bet viņš nav tai nogatavojies. Šķiet bija – un nav vairs. Šodien pavisam cietumnieka psicholoģija. Ar to es nekur nevaru tikt. Tai es nedrīkstu padoties. Tad labāk tūlīt ir vietā meklēt citu tēlu, dzīvu, ko nolikt K vietā. Tas ir rūgti. Nu labi – es varētu mīlēt ilgi, visu mūžu, ja – ja es varētu. Es laikam nevaru. Ja es dzīvotu jaunā mājiņā, pēc sava prāta. Stādītu puķes, spēlētu, zīmētu, lasītu, sagaidītu svētkus, viesus utt., tad es varētu? Nezinu. Tagad es nevaru. Mana īstā dzīve nav reāla. Es to nevaru nedrīkstu pieņemt reālu, īstu. Man jārod spēks to turēt par neesošu. Tad otrai dzīvei ir jābūt reālai. Manas illūziju dzīves pamatā ir jābūt mazliet realitātes. Tikai mazliet. Bet kaut kam arvienu ir jānotiek. Man jāskata un jājūt dzīvais cilvēks palaikam. Pilnīgi iedomu tēls vien tas nevar būt, tad tas nespēj iznīcināt manu īsto dzīvi un ja to nevar – es trakoju, es nevaru dzīvot.

Man jāgādā kaut kur nauda, ar ko maijā aizbraukt. Uz nedēļu. Varbūt tas ko līdzētu.|

Bieži man liekas, ka laulība ir visabsurdākais iestādījums cilvēku vidū. Ja viņā ieviešas naids – un ļoti lielā procentā tas ieviešas – tad tas ir kaut kas, ko cilvēks ne ar Dievu, ne Vellu nevar iznest galā.
Uzticība ir noziegums – iznāk tāda axioma. Tāda patiesība. Nu cik tālu tad var iet – ja tāds absurds ir patiesība. Bet tas ir.

Mans vislielākais noziegums, kas mani sāk mākt dienu un nakti, ir tas, ka es tik ilgi esmu bijusi uzticīga. Nav nekā tik cūcīga pasaulē kā laulība. Tas ir viss!!

Nē – man nāk miegs. Esmu nogurusi.

Likums ir tava nāve
Bet tu turies pie viņa izmisis
Jo, lai arī tavs ienaidnieks,
Viņa vārds ir vienīgais kas ir drošs
Ko tu atrodi nekustīgu
Un pieķeries pie tā glābiņam
Viņš ir tava nāve.
To tu arī zini
Tomēr tu labāk mirsti ar to
Kā dzīvo bez viņa
Krist chaosā –
Tas ir šausminoši
Un tad arī tu kristu pats bez baiļu
Tev ir tās bailes, ka tu grimsi kā kuģis
Tik plati, ka citi velsies tev līdz
Bet tos tu gribi (redzēt) zināt dzīvus.

12. 4. 60.

Dzidra piecēlās ar galvas reibšanu, svīšanu, nelabumu. Tagad temp. ceļas. Guļ, dzer tabletes. Vakar teica Robina, ka Corola slima ar flu. Kungs teica vēlāk – „Kad viņa nav ar flu? Nav tādas reizes, kad viņai nav flu.”Neteicu neko, ko tas līdzētu. Šorīt Dzidrai tāpat. Kaut nu ātri tiktu cauri. Rītu gudro katrā ziņā iet uz skolu, jo ir ‘skolas dancis’. Maz cerams, ka varēs iet. Kaut tik līdz svētkiem tiktu kārtīgi vesela.
Ceru – ka tam jāiet droši un bez sarežģījumiem – vienmēr viss jāizcīna spēcīgi, droši un ātri. Nabaga Dzidruls – skolas dancis!

Nesen domāju, ka nu iet ilgu laiku gludi, bez slimošanas. Pieminēju diezgan bīstamās un smagās Ineses slimošanas reizes un priecājos, ka patreiz viss labi. Un nu – klāt ir. Bet jācer – tas sīkums tikai. Tādi citur gadās jo bieži.

Pēcpusdiena. Laiks piemācies. Un rit un rit. Dzidra 36.8m ne par traku. Varbūt necelsies nekas.
Domāju par mājiņu, savu, kur varu būt tā, kā es gribu, ja arī tā nebūtu gluži mana mājiņa, ja arī es to īrētu… Domāju par mājiņu, no kuras varētu redzēt ūdens torni. Nieki. Ja reiz es tikšu kādā citā mājiņā – tad nedomāšu par vēja torni. Tā tas arvien ir. Kad mēs aizsniedzam vienu iekārotu lietu, otra tanī laikā ir mirusi, mēs to vairs neiekārojam. Tagad es iekāroju savu mājiņu, no kuras var redzēt vēja dzirnavas. Varbūt es mājiņu reiz dabūšu – vai savu kaktiņu kādā mājā – bet uz ko es tad gribēšu skatīties – Dievs to zina. Ja man kristu lielais vinnests – man ir viena loze, ja nav pazudusi – jūnijā būs izloze – ja man kristu auto. 1350 vērtībā tas esot. Es to pārdotu. Un nopirktu savu mājiņu. No kuras var redzēt vējdzirnavas virs koku galotnēm. Es tur audzinātu pīles. Zīmētu. Rakstītu. Iztiktu ar ļoti maz – lai man laiks ko labu uzrakstīt. Un tad viss būtu citādi. Es te negribu. Es aizeju bojā, bez kā es varu izcīnīt savu cīņu un visu kaut cik piepildīt, kas man jādara. Bez palīga es nevaru. Ja vēl tas, ko uzrakstu, ienestu kaut cik naudas, tad varbūt es varētu izcīnīt. Bet padots iznīcībai bez palīga – es nevaru.

3 ½ gadi! Es nevaru! Tas ir kauns un grēks, ka man te jānonīkst.

Klusums, nakts, circenis dārzā.
Circenis mierina, mierina.
Saka lai neklausās suņu gaudās,
Stāsta trilleru balsī,
Ko jau stāstījis visu vasaru
Tikai nesaprotu to labi.
Ausij tīkama viņa stāstīšana –
Arī to nesaprotot nāk miers.
Cerību nesaka circeņa trilleri –
Nav jau ko cerēt vairāk par labu
Vairāk par labu, par to kas ir naktī
Klusums, siltums un dziedāšana.

Vajag izlavīties 
Un projām iet.
Tumsa pašķirsies
Ceļš īss liksies
Raudzīties vajag debesīs.
Kad naktī iet.
Nakts ir tumša zemei tuvu
Debesīs tā blāzmot blāzmo
Gaišums māj vistumšā naktī.
Ceļš ved droši dienā gulies
Pakalnos un tiltos, mežos
Vajag izlavīties.
Vajag iet.

13. 4. 60.

[[Rutenb. māja bija mazākais tikpat nekopta kā mana. Tātad – nemirst tādēļ! Bet jāmirst ir, ja ir grūt tādēļ. Vienu gaišu vārdu?! Ko?

Dzīve vēl kveldē seju…!

Kurā laikā es vakar te rakstīju, ka nepieminēju, ka Dzidra skaitījās slima? Baidījos, vai nav flu. Bet laikam tikai pēcmenstr. vājums. Šodien skolā un tagad uz dejām. Man žēl, ka neaizlauzos uz kino Wyongā – varbūt satiktu K un latv. Pēdējos noteikti – bet tas maz svarīgi. Pīles ir īsti mīluļi. Pīļu tēvs runādams raugās virsū, nāk klāt pēc barības. Jau [divreiz] biju pie Rutenbergiem mācīties, kā tīrāmas vistas. Skumja diena. Puķes zied dārzā. Jāstāda margrietas – nezinu kur? Kas viņās raudzīsies? Tik es pati, un no tā ir vieglāk. Kādos māņos mirst dienas!]]

Viņa ieraudzīja viņu pāri laukumam nākot. Acumirklī tas bija prieks, redzēt viņu, tad bailes atkal. Grūti bija mazo brīdi, kopš viņš pāries laukumu, būs klāt, un viņa redzēs, vai viņš nedusmojas. Viņa aizgriezās uz otru pusi, lai gandrīz nebūtu nemaz tur, kopš viņš būs pavisam klāt. Viņa neredzēja, tikai juta viņa pienākšanu. Vēlāk viņa domāja, kā es to uzzināju, ka viņš nedusmojas? Tas bija tūlīt, acumirklī, ļaunākais bija novērsts — bet kā viņa to zināja? Īsu mirkli viņa uztvēra viņa acis, un tur tas bija. Siltums, mierinājums. Viņš novērsa skatu tūlīt, lai neviens cits to nezin un lai nedarītu viņai sāpes. Tad atgriezās vēl — “Kāds laiks atnākšanai,” viņš teica, noliekdamies pie suņa. Un šis teiciens bija visa pieņēmums. Arī tā, ko viņa nebija darījusi. Arī to viņš pieņemtu ar maigumu. Varbūt viņš jutās vīlies, ka viņa nebija darījusi, juta apslēptas skumjas. Viņa balss bija savādi svinīga, pilna liela notikuma, kad viņš teica citiem “iesim”. It kā sāktos kas vēsturisks, liels, skaists, nu sākās.

Zem vienkāršā, ikdienišķā notikuma, ikdienišķās, nesvarīgās valodas un rīcības notika svarīgais, skaistais, vienreizējais. Tas plūda kā zemstraume, pat viņiem diviem pilnīgi neapjaušama. Viņa gāja pirmā un juta viņa nākšanu aiz sevis. Viņš redzēja viņu sev priekšā un vadīja viņas soļus, tai nepieskaroties pat ne ar skatu, pilnīgi.

Viņa gāja sarāvusies un klusa un tomēr pacēla galvu pretī visam svarīgākam un visam daiļumam, kas bija apkārt un ko zināja tikai viņš un atrada tikai viņa. Citiem tas bija ikdiena, citi vērtēja to pat naudā. Viņa neteica neko, tikai atrāvās tālāk un iegrima vairāk sevī, dzirdot citu uzslavas vārdus viņa darbam.

Skaists bij īsais gājiens, tik skaists, ka šis skaistums tikko skāra viņus. Un tomēr tas notika. Skaistuma svinība kā baznīcā nolaidās līdz viņiem tikai mirkli, bet kļuva iegūta un bija visspēcīga. Netraucēti varēja ritēt ikdienišķie notikumi, viņu mīlestības spēks klusēja tiem pāri un tos neaiztika, kā koku augšana neaiztiek skudras uz takas.

Vakars. 

Dzidra dejās. Mēs neaizbraucām uz kino, un man ļoti žēl. Ne tā kino, bet viņš varētu būt tur. Tas viss, kā man žēl. Es varēju braukt ar Fernanšiem. Par vēlu sadūšojos. Bet – olas notīrīju. Rītu citādi būtu īsta pekle. Jo rītu būs vistas. Biju pie Rutenbergiem noskatīties un pamācīties, kā vistas ’jādresē’. Daudz vieglāk man tagad būs. Jā – kad nav tās nelaimes, kas moca – kāpēc man tevi jāiznīcina? – jeb arī šis darbs ir vieglāks. Bet viņai ir gāzes uguns, nav jācīnās ar papīriem, viņai ir izlietne ar akmens galdu – tieši pie loga, kur var labi redzēt un ērti strādāt – pie tam nekas pēc tam nav notašķīts, ne jāberž. Daudz vieglāk.

14. 4. 60.  

[[Kā mierinājums ir gaisā naktī, kas nolaižas pār zemi šo, jo zemē šai kāds silti dzīvo un zin par mani kaut ko, tāpat kā es zinu kaut ko par viņu. Vientulības valstī tas ir daudz, tas ir kā logs, kurā nāk saule kādu brīdi.

Zaļā ceturtdiena. Tik zaļa, cik tik var būt no 5 gaiļiem (kā kumeļiem) un trīs vistām. Tie gaiļi briesmīgi nomocīja rokas. Mazliet strādāju dārzā pirms tam un tur biju piekususi – tā šodien esmu galīgi noņēmusies. Bet fiziski – garīgi neesmu mocījusies. Nav bijis laika un dārzā strādāt arvien ir garam mierinoši. Gaiļi arī šoreiz vairāk tikai fiziski kausēja, jo tagad māku tos sagatavot un tad tik ļoti netrakoju. Citādi – no zaļuma šai dienā nekā nav. Bet tas pats jau ir diezgan, ja garīgi esmu mierīga, kaut tikai ārēji. Iedeva man 10 mārc. Maz, tas ir ļoti maz, ja tā 4 mēn. ir pirmā nauda – bet kaut kas tas ir. Holidejās ceļa nauda iznāktu. Kleita jāšuj. Mati, kurpes – o, nav ko runāt, vecās vaimanas. Circeņi dārzā dzied – rakstīšu kādu vārsmu otrā dienas grāmatā.]]

Mierinājums skar no debess
Kas nolaižas līdz zemei tad
Kad rūgtu brīžu vidū kāds brīdis
Runā par to kas noticis
Kas noticis patiesi ir un dzīvo
Tas un dzīvo te.

———————

Kā uguns laipna degta
Siltumam un gaismai,
Kā maizes smarža mājā
Bads kur mitējies
Kā durvis ko neatlauž vējš
Aiz kurām patverties.
Mierinājums kā silta dvaša
Sastingušiem pirkstiem
Kāds teikums pasakas, kam tic
Burvju loks, ko aizvilkt vilkacim
Un mūdžiem, sētai svētītai
Kas nosargās
Mierinājums naktī nolaižas
Un plaukst kā roze.

15. 4. 60.

[[Gribu aiziet kaut kur pie sevis
Bet tas ir tāls ceļš, to meklēju jau
19 gadus. Cik tālu var aiziet no sevis!

Lielā piektdiena. Nogurums vēl no vakardienas. Velta gaidīšana, ka būs vistas jāgatavo – jo tā teica. Bet taisīja plauktus sienā, un nekas netika no vistām. Rakstu to tādēļ, ka tas bija šīs dienas raksturs – piesiets pie otra, gaidi – iznāks tā, gaidi – neiznāks. Pats neuzsāc neko. Neredzēju debesis. Bij ļoti silts. Domāju par K, bet it kā ieraduma pēc un ne vairs kā par cilvēku, bet ideju. Vakarā atbrauca Kalniņi. Izdzērām pudeli vīna. Un tagad – gulēt. Rītu daudz darba. Inesei nenoadīšu džemperi, un par to nav labs prāts. Pīles ļoti mīļas. Dzidra raka viņām sliekas. Domāju, ka man jāraksta – tas tur kā saite, lai to neaizmirstu ne brīdi.]]

Lielā piektdiena. Lielā piektā – tā viņu sauca mājās.
Tīrīju olas, un megpajs kaut kur dziedāja. Paņēmu Dzidras zīmulīti un papīru un rakstīju:

Ak, megpaj, tava valoda
Ir daiļāka no putnu mēlēm.
Kad zarā sēdies rīta stundā,
Tu iesāc runāt pusbalsī.

Gan vārdi ir tik sensenveci,
Ka neizprast tos it nevienu,
Bet visu garo stāstījienu
Var izlasīt kā grāmatā:
Ir slava augstām debesīm
Un sēras salijušiem trūdiem,
Ir noliekšanās mūžībai
Un mīļums mazai ikdienai.

15. 4. 60.

Dienai vēl kaklā pakarājos
Pirms viņu vaļā laižu
Uz mūžību
Nakts gaida atnākusi:
„Nu ardievojies, beidzi!”
Dienai vēl kaklā pakarājos
Vēl kādu čukstu vārdu saku
Un kādu dzirdu.
Un tad – jā, jābeidz, ej!...

Arī šīs dienas drumslas
Saujās sagrābju un
Aiznesu, izberu tur.
Tās ir kā sējas rožu ziedlapas
Kas nobirst kaudzē vienā mirklī
Un ir vēl brīdi zīžainas un maigas
Arī šīs dienas drumslas
Saplucinātus saules starus
Izberu tur
Kur vējdzirnu tornis stāv augstu
Pret nakts debesīm,
Mēnesnīcā vīteņu takā
Kur izberu
Arī šīs dienas drumslas
Zalgo tās kā malduguņu mēles,
Kā jāņtārpiņu spiets
Tas nebūs nepamanīts
Kad Tu tur iesi.

Rit vārdi, burbuļo kā spēles,
Kā balzams, piles remdētājas.
Dievs tikai nepielūdzams
Mūs’ glābiņš ir Viņš Pats.
Visu dienu mašīnas joņo ceļā
Un nošvīkst tā
It kā tās stātos pie manu durvju.
Labi ir gaidīt.



Vārti veras skan balsis
Čirkst oļi
Priecīgi soļi vienojas
Siržu dunām.



Šķeļ asi notikumi, cits
Aiz cita vārds,
Smaids, aizmārša, apjukums
Auļo, dzeļot.

Kad aizšvīkst mašīnas ielā
Klusums aizslēdz
Vārtus un atdod laimi
Kas nejusta bij.

Nu tādu čigānu virtuvi tālu var meklēt kā mana. Punkts.
Kā man par to visu negribas runāt. Bet pirms tas nav izrunāts, tas ir kā dūņas iejauktas manā avotā. Kad to izrunā – tad vienu brīdi ir pavisam nelāgi, pavisam melns – un tad kļūst skaidrs.
Kādēļ es neaizbraucu? Ak – bet rītu būs vieglāk – to jau reiz teicu.

Dzīdra liekas pavisam brīva no savas slimības. Varbūt tas nebija no saaukstēšanās – tikai pēcmestruācijau vājums. Viņa mācās bez mēra. Uzrakstījusi labāk atkal visas esejas. Viena varbūt būšot skolas žurnālam. Skaists un apdāvināts meitēns – ne tik maigs un pacietīgs kā Inese. Bet ir sava tiesa maiguma arī viņai, tikai patmīlība lielāka un savu trūkumu apzināšanās sāpīgāka. Inese prot klusāk visu panest. Miers un pazemība viņā. Dzidrā nav pazemības. Pazemība ir bagāta rakstura īpašība, pašapziņas izpausme. Jo pašpaļāvīgāks kāds, jo viņš maigāki var būt pazemīgs.

Ko lai šodien rakstu? Nav nekas noticis. Nekas piedzīvots. Nekas cerēts ne atrasts. No rīta un visu dienu tomēr bij skaidrs, laimīgs prāts. Laimīgs par visu, arī K. Un patiesi tāds tas var palikt. Cits, izņemot to ka Dzidra vesela un tas ir labi – viss tāpat ka katru dienu. Aizdomas ka kungs baidās no Wyongas. Ja tā būtu Entrance, mēs būtu kino šodien. Wyongai viņš neuzticās. Deguns viņam labs priekš sevis. Tikai priekš sevis.

16. 4. 60.

[[13 vistas un gaiļi notīrīti. It kā uzvara, ka tie veikti, dienā ar kūkas cepš., speķa raušiem, ķimeņmaizēm, vistu gatavotu un olām, pīlēm, utt. Pīles ir mīļas. Kas to būtu ticējis, ka pīle tāds mīļš radījums! Nogurums. Atpūtu gribu.]]

Lieldienu sestdiena. 5 slimi cāļi, tas ir jaunās vistiņas + 2 vecās (slimas) + 6 jauni gaiļi, stipri un sīksti kā kumeļi, jo ir par veciem pirmā labuma gaiļiem. Olas visas netīrītas. Biju pie Clarkenes piezvanīt Inesei. Atnācu mājās priecīga un ar jaunu dūšu. Sāku cept speķa raušus. Bet nu – vistām olas jāņem, govs jāslauc, pīles jābaro, jāieliek gulēt, suņi jābaro, vakariņas jāvāra, Dzidrai matos lokas jāliek – kopā ar speķa raušiem un ķimeņmaizēm tas priekš maniem spēkiem bij par daudz.

Olas netīrītas paliek rītam. Logi – divi (trešais nekas) ļoti netīri, virtuve, gaiļus tīrot, piebradāta utt., utt. Bet tagad ir ½ 10 un es apstājos – vairāk nevaru.

Visu laiku cepu cepumus ar sviestu, nezin kādēļ tagad paņēmu paciņu margarīna un samaitāju svētku cepumus. Just for a change!

Inesei daudz darba esot. Naudu gaida. Nu varbūt viņa drīzi dabūs. Jāuzraksta vēstule viņai. Viņa teica, lai nebēdāju, ka džemperis nav gatavs. Un viņa teica to droši vien tāpat, lai man nav bēdu, bet viņai džemperi vajag. Tāda viņa ir laba. Un man kļuva daudz vieglāk. Tas džemperis man būtu daudz smaguma šodien vēl pielicis.

Bet nogurusi esmu ļoti tāpat. Jāiet gulēt bez dzejošanas, bez atvadīšanās no dienas. Otrā dien. grām. nezin vai pavisam ierakstīšu.

17. 4. 60.

Pirmie Lieldienu svētki.

Pēcpusdiena. Vientulība. Paps pabeidza grāmatu plauktu sienā un tas kakts tagad izskatās labi. Un būs liela ērtība (grāmatām) Dzidrai un papam pašam. Visu rītu skrēju un kārtoju, kaut arī virspusīgi. Un tagad pirms pieciem ir beidzot pēc mājas, (ja neskatās sīkāk). Vakar visas olas palika netīrītas – tagad no tām arī vairs tikai viens milzu grozs – spainis. Bet vakars nāk. Viesu, draugu – neviena. Ne arī kur iet. Kas gan mūs gaida? Es gaidīju K. Zinu, ka viņš nevar būt. Nevar nākt. Un tomēr – es domāju, kaut viņš reiz būtu piedzēries un, zaudējis prātu, atbraucis. Es pati sev ielēju tagad atlikušo vīna glāzi no pudeles, ko izdzērām, kad Kalniņi bija. Jā, nu paņēmu šo grāmatu. Mierīga, skaista novakare. Nāk prātā daudzas citas dienas, nezin kādēļ tik daudz šodien. Svētki. Kropļi, nabaga svētki. Bet es viņus sevī tomēr svētu. Izvārīju 2 oliņas un ar zīmulīšiem šo to uzkrāsoju.

Dzidra šorīt aizbrauca uz Sidneju – iesvētībām. Ko man vārīt olas? Tikai zīmei! Svētku zīmei. Nelaimīgs cilvēks ir tas mans vīra kungs. Ne viņam svētku, ne svētdienas, ne viņš saprot svētīšanas jēgu. Ne došanas, dāvināšanas. Ja viņš ko dod, tad pateicībai un iegūtai viņam atzinībai vajag trīskāršot doto. Ja kāds svētkus svin un izdala savu labumu citiem – tas ir muļķis. Es domāju – tas ir muļķis, kas pats visu aprij.

Jā – vienīgais, ko gaidīju, bija K, kas nevar būt te. Un tomēr – kādēļ viņam jābūt tik prātīgam? Dažubrīd es arī to negaidīju. Un negribu. Tā tikai atbalss no visa. Protams – mana vientulība ir viss.

Maijā jābrauc kaut kur uzrakstīt stāstu. Kur? – Ak, kā ar to spalvu nevar gultā sēdot uz klēpja rakstīt! –-

Palaid mani, likten,
Vaļīgāk.
Tik ilgi, gandrīz divi gadu desmitus
Tu turi zem akmens.
Vēl pirms viss nodziest
Palaid mani brīvā,
Likten, esi augsti sirdīgs.
Ja es esmu Tavs izmēģinājumu trusītis,
Nomet savas adatas un nažus
Saki, pietiks te ar šo –
To tu redzi – dzīvība ir sīksta
Bet tās spēks ir sabojāts
No lielas labsirdības.
Varonības citas nesagaidīsi
Tik to – ja tam jābūt tā –
Tad griez.
Savus vērojumus vari atzīmēt droši –
Šos gados viss ir pārbaudīts.
Ko Tu vēl gribi?
K. Tavs vārds ir skaists
Tava māja ir skaista
Tava sieva ir skaista
Un tā es varu turpināt…
Bet sirds man pēkšņi piktojās
Kā Tavu vārdu pieminu
Es tur ar citām lietām.
Tavs vārds ir vienīgs Tev.
Tas būs Tev visu mūžu.
Tu māju jaunu vari celt
Un paņemt citu sievu
Ar vārdu savu – mirsi Tu
K. Tavs vārds ir skaists.
Un nu sēdēt tik
Klusumu pašūpot
Klusumā dzīve guļ
Nu varu to modināt
Nu nāk tā un atveras
Nāk mani pašūpot,
Nu varu pasēdēt
Visas durvis ir slēgtas.



Cilvēks, kuru mīl, apaugļo domas. Jūtas ir tik spēcīgas, saulainas, labas, ka domas uzzied pašas un nes līdz spēku. Cilvēks, kuru nemīl, uzguļas kā akmens dvēselei. Viss apklust, saraujas, nerunā, salst un nīkst. Jūtās ir auksts naids. Naidā nešķiļas labas domas. Un ļaunas domas ir īsas.

[[Vakars. Nu varētu ko padomāt, uzrakstīt, bet viņš ir otrā istabā (durvis nedrīkstu aiztaisīt un tas maz man dotu), un es stingstu kā zem čūskas skata. Viņa tuvums nokauj man katras jaunrades, pat domāšanas, fantazēšanas spējas. Es sēžu tukšs un stulbs. Man sāk nākt miegs. Tas būtu kā ar roku viss atņemts, ja viņš ieietu savā istabā un aiztaisītu durvis nakts guļai. Pirmie lield. svētki. Kopu māju. Mazliet sakopu. P. ietaisītais grām. plaukts sienā dod citu elpu istabai. Otru plauktu līdz ar dažām grāmatām saēdušas baltās skudras. Raudāju šodien vairāk reizes no izmisuma – ka man jājūt, kā es mirstu, mirstu. Jāstaigā kā mūžu notiesātam. Vaimanāju. Kas dzirdēs?]]

18. 4. 60.

[[Domāju, kā iegūt vēl kaut tik daudz no K kā vielu kādam stāstam vai dzejai. Viss kas notiek – tiek tūlīt līdz pēd. lāsītei pārstrādāts. Patreiz viss atkal izsmelts.

Otrie Lield. svētki. Ziemsvētki bij bez viena apmeklējuma. Lield. tāpat. Nav neviena drauga, ne cilvēka, kas te varētu – Nu – Kalniņi lielā piektā, Mairas dēļ! Sāku kliegt un trakot, kad man pieprasīja saskaitīt olas katru dienu. Tagad pašas izteiktais naids mani nobendē – nedarbojas ne jūta, ne doma. Tā tas vienmēr. Man žēl tā kropļa. Žēl visa tā, kā tas ir – ka mēs esam sapīti kopā un mirstam. Bet viņam jau laikam labi – vai citādi viņš nevarētu mani mazliet atlaist brīvāk? Dzidra atbrauca no iesvētībām. Izskatījās labi. Guļ visu laiku, liekas apmierināta.]]


Brīdis saulē.

Rudens saule mīļa
Krīt uz rokām klēpī, silda.
Kā es dabūjusi savas mātes rokas?
Raugos es uz rokām klēpī.
Rudens saule ir tā pati,
Rožu krūma zaru ēnas
Spēlējas tāpat uz sienas,
Spēlējas uz manām rokām
Klēpī, un es redzu – tās
Ir mīļās mātes rokas.
Nāks nesteigā viņas soļi,
Nesadzirdu viņas balsi,
Aizmirsusi esmu viņu.
Nu es pati esmu viņa,
Bet man klēpī mātes rokas.
Jauna meitene liek rokas
Man uz pleciem, runā mīļa,
Mīļa gaiša mana meita –
Vai varbūt es esmu viņa?
Rudens saule ir tā pati.

Māja tukša, un es eju pēc traka. Vaigi karsti. Gludinu, velku tīras drēbes. Spēlēju, trakoju. Nezinu, kur likties. Izlieku kārtis – mīl, nemīl? Ne prātā no godīgas rakstīšanas rindu pēc rindas, rakšanas, kāpšanas, būvēšanas. Viņš klāt!

Noskaitos šorīt par pieprasījumu katru dienu skaitīt olas. Protams – tas ir absurdi. Bet mana plosīšanās beidz tikai mani pašu. Nezinu, vai kādus ‘uzlabojumus’ es ar to varu panākt. Viņš nemainīsies – jo tās ir arvien pretējas viņa interesēm. Egoista tuvumā neviens cits nedrīkst plaukt. Tur nav ko ērmoties. Bet es kliedzu un kliedzu, laiku pa laikam no jauna. Saprotami tas ir. Nu – tagad jāpaciešas un nav jāžēlo viņš – viņš ne no kā tā necieš kā es. Viņš svilpo.

Ak, samaitātā, rūgtā diena.

Esmu nonīkusi, notērējusi pat laiku, jo es nespēju no tā ne dzīvot, ne radīt, kas man te atkārtojas diendienā. Tas beidzot ir tik maz, ka man nav ko teikt. Un bez tam – es degu pēc dzīves. Es nevaru šo laiku pavadīt pie sausa darba, kad es tik ļoti vēlos un vēl varētu dzīvot. Vai uzmeklēt K? Viņš pieņēma to – degdams, viņš bija satraukts, viņš nenoraidīja. Bet – viss tagad aizaug ar zāli. Atliek rakstīt un tad varbūt redzēt. Neticu, ka mēs to varam. Un neticu, ka mēs bez tā varam. Tā tas ir. Absurdi.

Nav ko rakstīt te. Nepatikšanas sevī pēc tam, kad uzbruku par daudz viņam, nospiež visu garīgo vitalitāti. Esmu beigta. Un tā tas tagad ies, līdz kā nebūt tas izlīdzināsies. Līdz – es būšu – padevusies. Nejauki!

Dzidra pārbrauca. Izskatās labi. Cerams, nav saaukstējusies. Guļ visu laiku no ½ 4. Laikam labi priecājusies. Viņa droši vien izskatījās varen skaista, tumšie mati, rozā kleita, garās lentas līdz zemei. Nepilni 14.

Visi jau guļ. Jo dziļāk naktī iet laiks, jo tuvāk es tieku tam, ka es varētu rakstīt. Arī stāstus. Arī ko garāku un mierīgāku, ne tikai sarakstītās izjūtu drumslas pusdzejās. Bet es nedrīkstu palikt augšā visu nakti. Ne pat pusnakti. – Rītu pienākumi mani nobeigs tad. Jau tagad esmu par vēlu.

Maijā jāņem brīvdienas. Kā nebūt! Kā nebūt! Lai brauc Inese ar Austru šurp un pašas vāra un ar prieku vien visu padara. Un Emija vai Hektors lai nāk tīrīt olas. Tas būtu gluži vienkārši. Jāsaraksta tik un jāatstāj vienkāršu ēdienu receptes.

Nakts sāk dzīvot.

Beidzot tieku prom no visām saitēm. Bet ko tas līdz!

Vai es ar prātu to nevarētu apsvērt – vai uzmeklēt K! Bet viena es nedrīkstu. Tas būtu par daudz. Un citādi es nevaru sataisīt. Tur viss. Ko tā Bērziņ kdz. neaicina pie sevis kā kult. d. [..]?


Nakts nu mani tur
Pie sevis ilgāk sērst,
Sola sapņus dažādus
Visas dzīves priekšā likt,
Lai tik neaizmiegu.
Sola mīlestības stundas
Dot, izsapņot,
Sola gudri uzminēt
Un zināt mācīt,
Kā var visu iegūt,
Visu paturēt,
Sola visu nakti
Ciemoties ar mani,
Tik lai – neaizmiegu.
Kas ir šis laiks,
Ko mēra ar minūtēm un stundām
Pulksteņi?
Bet es to mēru tik ar
Straumju sanēšanu,
Klusumā kas plūst,
Mēru to ar savu dzīvošanu,
Kas ir cietumnieka dzīve
Jau gadu gadus.
Kas ir šis brīdis,
Kas pie manis ir
Kā klusums dziļš,
Kā gaidīšana,
Kā nomods naktī,
Kā atmiņa?
Dzīve, dzīve aiztek.
Nedaru nekā, nevaru nekā
Tik just tās tecēšanu.


19. 4. 60.


Rīts ir spožs, un viss tiek solīts
Viss tiek dots un ļaunais ņemts,
Noglabāts zem smiltīm dusēt
Miegs tam ciets tiek novēlēts.

Rīts ir spožs, un tūkstoš smaidiem
Tūkstoš jauni mirkļi gaida,
Katram ir kāds mīlīgs devums,
Katris dzīvi grozīt var,

Visu lielo tālo dzīvi
Aizvest te vai aizvest tur
Var tāds sīks un niecīgs mirklis.
Rīts ir spožs un viss tiek solīts.


K.

…Palikt uzticīgam – kam? Mietam, kas nezaļo. Kas nedzen pats ne asnu. Liānei, kas laiž saknes otra stumbrā. Tiešām maiga, daiļa radība, kas krīt gar zemi, ja tai atņem balstu. Un kas nožņaudz savu balstītāju, ja tai ļauj vaļu. Jā – liānei. Izsīkt, barojot to, kas pats negrib meklēt sev avotus vai nevar. Vai Tev tādēļ jāmirst? Vai Tu – drīksti mirst? Vai Tev nav jāatbild par to sēklu, kas sēta Tevī augšanai un kuplošanai? Par tām spējām Tevī, ko Tu spētu attīstīt, kas nestu augļus, kas greznotu Tevi un Tavus tuviniekus, ja Tu tās varētu kopt, ja Tev nebūtu jāstāv klusu un jānonīkst tāpēc, ka otram, pie kā Tu esi pieķēdēts, tādu spēju nav. Tu zini izrunāt vārdu – skaists. Tu atklāj skaistumu lietās, ko Tu radi, un lietās, ko ir radījis Dievs. Vai otrs Tev līdz saka, skaists, – par to ko Tu saki? Nē. Vai otrs Tev palīdz atrast, kas vēl ir skaists un ko Tu neesi redzējis? – Nē. Ko viņš Tev palīdz? Viņš noskatās ļauni uz to, ko Tu atrodi un priecājies – jo viņš to nevar atrast un nevar priecāties. Viņš Tev to aizliedz, kā vien mācēdams. Viņš uzmana – vai Tu nemeklē to slepeni – prieku, atklāsmi, dzīvi – ko viņš nevar saprast. Viņš Tevi apsargā – lai Tu neaugtu, lai Tu stāvētu mazs un pieveicams – viņam. Lai Tu viss būtu viņam. Daudz Tu esi viņam parādā. Jo viņš Tev ir devis daudz. Bet – ne vairāk, kā Tu esi devis viņam. Par vienu devumu nevar atlīdzību prasīt divreiz. Tas, kas Tevī ir citāds kā viņā, tas, ja Tu vari un gribi augt, saprast, atrast, maldīties, ciest, atzīt – vairāk nekā viņš – tas nedrīkst tikt viņa iznīcināts, aizkavēts viņa truluma, miera, pieticības, slinka maiguma dēļ. Tu nedrīksti iznīcināt sevi, piemērojoties viņam. Tevī Dievs ir licis savas vērtības, savas pārliecības. Tu atrodi savas patiesības – Tu nedrīksti tās nonicināt un samainīt ar viņa patiesībām, kas Tevi neapmierina. Tev jāpārbauda sevi diendienā – un tas, kas paliek pāri, un tas, kas tomēr arvien paliek pāri Tevī, salīdzinājumā ar viņu, un tas, kas ir citāds – tas Tev jāglabā tālāk, tas Tev jākopj, jāattīsta. Tas esi Tu – tas ir Tavs spēks, tas ir Tavs attaisnojums.

Tu nedrīksti būt uzticīgs citam – kā sev. Paliekot uzticīgs dogmai, Tu grēko pret savu Radītāju. Tu pazudini sevi.

Tevi pavedinot, es gribu Tevi glābt. Ciešanas Tev nav nekāds faktors, no kā jāizvairās. Pat citiem ciešanas darīt nav grēks, ja viņas ir neizbēgamas. Viņas neiznīcinās ieguvumu. Ciešanas ir, lai tās izciestu, ne no tām izvairītos.

Es Tevi pavedinu, lai Tevi glābtu.

Diena iet vakarā, un es to esmu nozeļļojusi. Bij krietni daudz brīva laika, bet es nedarīju nekā. Es atpūtos. Gulēju. Aizmigu. Gāju apkārt sīkumos bez lielas steigas. Esmu beidzot atpūtusies no svētku darbiem ar vistām. Bet – ko tas līdzēs? Jau pārmetumi moka, ka nerauju kaut ko pa galvu pa kaklu – nāks ceturtdiena – parīt, ar jaunu vistu tīrīšanu un viss stāvēs uz galvas.

Un galvenais – es nevaru strādāt viņa tuvumā un mūžam kā diegā pakārta sīkumos, gaidīšanā – no viena sīkuma uz otru. Man vajag prom. Noslēpties – kādas nedēļas laikā es kaut ko darītu. Vai nebūtu tepat uz highweja labāk ražīgāk strādāt kā kaut kur pa kalniem, kas paņems daudz spēka, kamēr apģērbšos, un droši pēdējo santīmu un tomēr neiznāks nekāda palikšana tur – jo nebūs naudas. Ja es nesaņemu citur līdzekļus tam – es nekur nevaru tikt, izņemot highwayu – ja tur atkal vispār var dabūt apmešanos.

Vēls – viss pabeigts. Rokas sāp no ūdens, cimdi beigti. Rokas sagraizītas, vistas tīrot. Nav neviena krēma. Spēlēt nedrīkst – Dzidra mācās.

Nupat domāju – vai mana pārāk lielā izvairīšanās uzsākt kaut ko citu, izņemot šīs katra vakara izjūtu vārsmas un mēģināšanās dzejā, vai tas nav tādēļ, ka es gaidu tikšanos ar K? Protams, ja nesaka nē – tad saka jā. Un mēs neesam nē teikuši. Un jā – nevaru atrast. Bet gaidīt – tas ir normāli tādā gadījienā. Un es to daru – es to tomēr laikam daru. Nu nekas – kamēr tur vēl izšķiļas kāda jūtu dzirksts un dzejiska rinda – laiks nav pavisam zaudēts. Bet vajadzētu darīt vairāk. Un tam nav spēka.

20. 4. 60.

[[Vakar neierakstīju – nekā nebija ko teikt. Miegs nāca. Šodien raudāju – p. teica ka es ar varu sevi vedot purvā – mental hospitalī. Katru dienu pieminētais vārds. Nevaru nekur likties. Man jādabū brīvdienas. Šādi – pat istabu. 7 dien. neuzrakstīšu. Redzēju K sapnī. Beidzot pēc ilga laika. Zinu – viss ir kā bijis un – ja un – ko tur runāt.]]

21. apr. 1960.

[[Laba diena. Atmaksa par daudzām nelabām.
Saņēmu vēstuli no Z Bārdas – sūtīt 3 dzejas Praunam, lai sūtītu tās komponistiem. 10. kult. d. Saņēmu vēstuli no K. Freimaņa – ziņas par sevi un visu, ko vēlos teikt par sevi publikai rakstn. dienās. Saņēmu vēstuli no Sarmas – garu, sirsnīgu. Uzslavas manām dzejām! Bravo! Mans vienīgais šīs vasaras darbs – dienas grām. ar dzejām un citām blēņām tātad nebūs velts! To jau klusībā cerēju! Bet darba tur vēl jāliek?]]

Ceturtdiena.

Ceturtdienās un pirmdienās es varu braukt līdz uz Wyongu. To es pirms lield. darīju par bieži. Bet tagad nedarīju – un sitos nost.

Mieru, mieru! Izslavēto, gadiem piemēroto mieru!

Man nav miera. Maniem gadiem miers – nav piemērots. Vai nemiers ir – nepiemērots! Muļķības! Inese arī teiktu – muļķības. Kas Tev ar gadiem par darīšanu! Daries ar saviem darbiem, nodomiem un ar savu nemieru!

Redzēju sapnī, ka pirku šokolādes, tad visādus lakatus un kleitu un blūžu drēbes gatavojos pirkt dāvanām, braucot uz māju (īsto seno māju). Dāvanas kādai kalponei, dāvanas Dauziņ Līzei un laikam arī mammai. Cik maz tās maksā – blūzes, lakatiņi, kad būs liels prieks, tikpat kā nieka šokolādes kastītes!

Atmodusies es domāju – kam šī raušana, ādas plēšana otram, kam šis briesmīgais egoisms, šaurība – it kā 1000 gadu dzīvošanai – lai tik pašam visa pietiktu. Kādēļ tādai dzīvei padoties un zemoties? Kādēļ mirt un atteikties katru dienu? Atteikties no prieka sev un no prieka sagādāt citam prieku? Jo – te tikai pašiem – un tikai pašam pašam –

Pašam ar lielu burtu! Un tas pats staigā saviebies, rūkdams, kaukdams, sizdams, kliegdams. Ne tam prieka Pašam, ne citam ko dot.

Cik stulba dzīve! To jau es zinu. Bet pēc šī sapņa es domāju – kādu mazu sīkumu prieka, labvēlības, gaismas – ko Tu vari ņemt sev un ko Tu vari dot kaut kam citam – ko tu mīli – neatstāj, neatstāj to neņemtu un nedarītu!

Zodz tam Pašam nost – ja citādi nevari to paņemt. Zodz, ņem aiz muguras, viss ir atļauts un lai izbeigtu viņa stulbuma un rijības un patmīlības, kas visu noliks aiz ķēdes (Tevi pirmo, pie mieta), lai tik Tu, ne kāds cits negūtu kādu prieku.

Neaizmirsti, kas jādara. Zodz! Zodz brīdi ar grāmatu, brīdi pie klavierēm, brīdi labvēlības un jautrības ar katru cilvēku, zodz visu, ko vari! Jo tas viss ir Tavs, ko viņš pavilcis zem sevis.

Daudz labu cilvēku rakstījuši man vēstules – lielījuši manas dzejas, prasījuši pēc tām labiem nodomiem, prasījuši pēc ziņām par mani. Un – labāk man no visa tā ir.

Vēstule – vakar no J. Bārdas, šodien K. Freimaņa, Sarmas.

Wyongā redzēju skaisto veco kundzīti mīlīgi un laimīgi runājamies ar handsamo vecīti Fairā! Esmu pilnīgi pareizi uzminējusi kundzītes skaistuma iemeslus! Vairāk kā lieliski! Ka man ir tik liela intuīcijas spēja – nebūtu ticējusi. Viss tad ir pareizi arī manās izjūtās par K. Bet to jau es zinu! Un beidzot es par viņu domāju mierīgi. Ar īpašnieka tiesībām. Bet – viņa tagad nav te. Menstr. sākas šodien, ar nokavēšanos. Nu – ? Esmu jauna vēl.

Cik labi, ka Sarma saka par manām dzejām to, ko esmu tur mēģinājusi ielikt. Patiesību, vienkāršus vārdus, kas ar savu vienkāršību ir neaizvietojami un daiļi un atrasti tāpēc, ka taisni tie ir tanī brīdi bijuši vajadzīgi. Un tad nu tur ir kaut kas klāt – kas ar prātu nav izskaidrojams – kādēļ šie un ne citi vārdi ir bijuši īstie, to tad nenosaka mans prāts, bet – nu jā, es nezinu, kas, jo šai brīdī man sāk sāpēt galva un briesmīgi nāk miegs, bet esmu apmierināta, ļoti apmierināta.

Un K. dara mani laimīgu. Tikai – vai man viņš jāmeklē? Viņam manis vajaga, kā man vajaga viņa. Bet viņš bēgs un neuzdrošināsies. Varbūt nē – ja esmu mierīga.


Mans pīļu tēvs ar mani runā:
Viņš šņāc, ja eju tukšām rokām
Bet maigi plukst, ja saujas pilnas.

Mēs visi esam viņam radu,
Tādēļ man viņš ir mīļš kā bērns,
Mans pīļu tēvs ar mani runā.
Pateicību es saku Dieva dienai.

Es saku to cilvēkiem gudriem,
Kas mani ņem savā pulkā.
Vismīļo paldies es saku
Tam, kas mazs un mocīts,
Kas devis man līdz savu cīņu
Un sāpošu asiņu siltumu.
Paldies Tavām acīm,
Tavam smaidam,
Sāpju skārtam,
Tavām acīm,
Labām un dzidrām –
Bez naida un tumsas.

23. 4. 60.

Tu savas acis sūti
Man teikt un jautāt, kas sakāms
Un kas Tev jautājams citreiz.
Nav maigāku sūtņu par tām,
Nav valodas tīrākas kādas
Kā tā, ko runā viņas.
Es gaidu Tavus sūtņus.

Pēc filmas. Redzēju Marilīni Monro. Briesmīga kūka!

Vakar bija nejauka diena. Bij tik viegli satrakojama.

P. nervi nav kārtībā! Viņš ir ļoti slims! Kā es to neredzu? – Es jau to redzu. Un tomēr – es aizmirstu.
Bet, ja viņš slims – tad viņam jābūt padotam veseliem, ne otrādi. Kas man jādara? Šodien es domāju – man kaut kas jādara viņa dēļ – nevar slimu pamest bez ārstēšanas (viņš gan to darīja ar manu māti. Ieskrēja pie daktera pateikt, lai neņem to nopietni, ka viņa izliekas). Jā – bet tādēļ man nav jādara tāpat. Man viņa nevajag – domāju – ne slima, ne vesela, laba katra minūte, kur viņa nav tuvu. Bet – beidzot nezin vai kaut kur nav jāziņo. Jārunā ar Inesi.


Pirms diena zūd
Pirms aizeju no dienas
No dzīves
Starp dienu un nakti
Nomodu un aizmigšanu
Starp dzīvot šeit un nedzīvot
Ir brīdis kas ir mans.
Kad beigts kalpot
Ir veikti uzdevumi
Man noņem ķēdes
Kā vergam alas dibenā
Noņem ķēdes ar kurām
Tas jūgu velk
Paliek tik tās
Kas viņu saistītu tura.
Ir brīdis kas ir mans
Es aiziet nevaru
Bet domas atraisītas kļūst
Kur aiziet tās?
Kur grieztos vergs?
Tas ņemtu smilšu graudus
Cauri pirkstiem laist
Pieliktu pirkstu zālei
Nolūkotos kukainītī.
Tam nederētu zelts
Ne pērles (alas dibenā).
Es ņemu smilšu graudus
Starp pirkstiem laist
Un nolūkojos kukainītī…
Tur dzīves gudram
Nebūtu ko teikt
Pat nebūtu ko aizliegt to.

Es domāju par mīlestību
Ko saņēmu no cita verga
Fata morgana mūsu
Torņiem uz galvas ūdenī – pilsēta
Nekā nav skaistāka par
To, līdz viņa dziest
Starp nomodu un aizmigšanu
Es Tavā sejā lūkojos.
      Domāju citreiz – vai
Pazīstu Tevi?
      Man svešs Tavs ķermenis
Svešas Tavas domas.
      Vai zinu savu ķermeni
Vai pazīstu es savas domas?
      Tu neesi svešāks man
Par sevi.
     Vai Tevi pazīt meklējot
Es neuzietu arī sevi?
Ja dienu atdevi
Nu savu spēku
Vai nespēku
Tu vari ņemt
Un nākt to dalīt?

Gribu runāt par citu
Par gudrākām lietām
Bet viss kas man ir
Šī brīža krāšņums
Ir Tavs nabadzīgais
Tuvums – sapņu tvarstā
Bez ziņas, bez jēgas
Silts dzīvības avots
Pie kā es sniedzos.
Es pateicos Tev par to
Ka Tu atnāci pie manis
Cilvēka veidā
Ka redzēju es Tavas acis
Ķermeņa siltumu jutu
Dzirdēju nopūtu smagu
Un zinu ka Tu esi.

Tevi mīlēju Tevi neredzot
Bet redzēt ir ticēt
Man ļauts bij redzēt Tevi
Un tagad zinu laimi.
Mīlēju neredzot Tevi
Nezinot kur Tu esi
Nezinot vai Tu esi.
Mīlēju meklējot Tevi.
Tevi satiku dzīvu
Redzēju cilvēku Tevi.
Tevi dzīvojam zinu –
Tencinu debesi, zemi.

24. 4. 60.

Svētdiena.

[[Aiz noguruma un darba un – naida purva – nav rakstīts arī te. Vakar nebij tik ļauna diena – bet darba, darba!… Kino tomēr bijām. Marilīni redzēju – kūka! Šodien no rīta bezgala gribēju rakstīt – pienākumi. Tagad – nevaru koncentrēties – dažas minūtes laika.
Vakars. Maitlandē briesmīga slepkavība – 2 nošauti, galvas nogrieztas un aiznestas – patreiz radio (un visu vakaru) šauj un žņaudz un morderē. Tā tas iet vai katru vakaru. Tauta – mācās!]]


Beidzot diena nāk pie manis
Vakars tuvojas
Pirms viņa atvadās
Tā man pie sevis sildīties ļauj.
Cik sildīt gan var
Skopa, lepna diena!
Tā ziedēja pati sev
Skaidra, skaista kā roze.
Tās rožainums debesīs gail
Vēl vakara zaļā krēslā.
Beidzot diena pie manis nāk
Un brīdi ar mani runā.
„… Viņš nevar nākt, to zini.
Bet kaut kas ir nemainīgs.
Liec savas blēņas pie malas.
Kaut kas ir nemainīgs –
Tas kas reiz ir bijis…
Raugies kāds daiļums
Šai vienā nīkuļa krūmā…
Dzīvi kā vilciens aizskan
Tas nāk no viņa puses
Skan kalnos tāli tā duņas,
Kaut kas ir nemainīgs…
Brīdis, kas reiz bijis,
Kaut arī tas mūžīgi dus  – ”

Nogurums. Vēss vairākas diennaktis. Skaidrs un auksts. Nezin kā vakar kino nesaaukstējos. Patreiz arī auksts, uz gultas sēžot. Bet nevaru aiziet gulēt – lai gan tā nāk miegs, ka tikko varu redzēt. Sāku lasīt par Eliota dzeju – Grīnu. Nekā tur nebija. Ko lai dara – ja tik lieli dzejnieki pasaulē? Neko – dzejo savu mazo.

Negribu dzejot – tik baudīt dzīvi. Baudīt to, notverot vārdos, to apzinoties.

Beidzot viss ir noskaidrojies

Kā palos pārplūdis strauts.

Beidzot – tas tek klusi, dzidri.

Es Tevi pieminu ar maigumu,

Ar vēlēšanos apslāpētu,

Pieminu bez pretošanās,

Slēpšanās, bez izlikšanās

Un pārspīlēšanas.

Nav vairs pārdabīgā,

Tu esi cilvēks tik

Un tas ir tik ļoti daudz.

Tas ir tik krāšņi – kad

Noliktas pie malas illūzijas,

Izdoma un dievišķa jūsma.

Neredzu Tevi vairs kā

Pikasso gleznu,

Redzu Tevi mazu, nevarīgu

Cilvēku

Siltu, dzīvu no kura visu

Var sagaidīt, kad nekad

Neapkusīs būt tas – līdz savai nāvei.

25. 4. 60.

Anzac day’a.

[[No rīta klausījos gājienus no Sidnejas (radio) un gribējās vēl soļot… Nosūtīju Prankam ‘Miegu dzied circeņu kori’, ‘Tevi mīlēju meklējot’, ‘Ak, megpaj, tava valoda’. Nezinu, cik tanīs jēgas. Bet, kad paskatos vienā otrā dzejolī, piem., kaut vai Ceļa Zīmēs – tad nekā liela tur dažā labā nav. Cauri spīd man tagad viņu domas. Lai cik niecīgs temats – ja viņš ir svaigi, neviltoti justs – tas ir vērtīgs. Vārdi der tikai atklāsmei, ne melošanai. Šo to pārrakstu uz mašīnas.]]

Klausījos gājienus no rīta pa radio. Asaras saskrēja acīs. Gribējās iet. Karavīru cepures Rīgas ielās bij kā zilie un dzeltenie vizbuļi. Nu jā – tas ir garām.

Tikko ienāca kungs – un iznāca kliegšana – es viņu nevaru ciest! Liekas, viņš lied skatīties, ko es daru. Vienu laiku lika mierā manas lietas. Tagad jāuzmanās. Šodien gribēju apjaust, ko viņš teiktu par manām brīvdienām. Teicu, ka maijā gribu brīvdienas. Kā es to domājot? Noklausījās, kamēr stāstīju, kā – bet, kad teicu, jāpaņem istabiņa pie svešiem vai pazīstamiem – tā atstāja mani tūlīt – nekur es nedrīkstu domāt iet citur – tas to nozīmē. Tikai te – bet te es nevaru! Viņa paša dēļ!

Kādēļ biju tikko nepacietīga? Kādēļ viņš bija? – Kādēļ viņš bija skatīties? Šodien vedu vēstuli uz Wyongu – droši vien domā, ka mana brīvdienu meklēšana sakarā ar kādām citām lietām. Lai domā, ko grib. Tik šī grāmata jāglābj. Jāuzmanās. Bet kā! Vēlāk atdošu Inesei līdzi. Bet tik ilgi vēl ir jāglabā te.

Nav nekā,kur griezties. Pie kā aiziet. Man pietrūkst, pie kā tverties. Nav nekā dzīva, kas segtu šo postu.
Kādēļ viņš lied, kad redz, ka rakstu. Ar ziņkāri noglūnēja, kad piecēlos no rakstammašīnas un šī grāmata bij man rokās.

Kur glābties?! Ja viņš to ņemtu, es par sevi negalvoju. Tad būtu beigas!

Piesolīja man šedi!

Cirst asi, lai šķembas jūk!

Kam purvā asi kur cirst?

Izlavies, kur likt kāju,

Soli slepenu spert.

Cirst asi, lai šķembas jūk!

Akmens valodu dzirdēt!

Noslāpšu un žņaugos

Cilpās dūņu, kur akmeni ņemt?

Nožēlas tevi sāk žņaugt

Smags ir izvaires ceļš

Tev, kas lepnis dzimis,

Taisnu soli iet.

Taisnu nu to gājis,

Līkumam kalpojot,

Citiem mēslus nesot,

Sevi saminot.

Nožēlas tevi sāk ēst,

Mazs šķiet ieguvums

Par atdoto tik daudz.

26. 4. 60.

Tagad, es jūtu, man nāves top bail –

Tava dzīvība ir tik silta!

Tik krāšņa ir dzīve, skaisti ir būt

Ka man no nebūt – top bail.

Kurināju uguni uz lauciņa, kur domātas zemenes stādīt. Piekusu un neko lielu tur neizdarīju. Bet ārā strādāt it tik spirdzinoši. Vannā biju ilgi. Tagad Dzidrai franču diktēju. Nu jāsāk gulēt. Nekas nav padarīts. Tā iet diena pēc dienas. Nav laika.

Domāju, vairāk jutu, ka domāju par K, viņu. Biju izsalkusi fizisku kaislību, jutos stipra pēc perioda beigšanās, jutos svaiga – un biju visa viņam atkal. Dzīvi, silti, gaiši, krāšņi – ja es varētu iet tur – viņš gaidītu, viņš pieņēma to apciemojumu bez zīmes no nepatikas. Tikai pats viņš nevar. Bet ja varētu – arī tad viņam nebūtu dūšas. Protams – tas nebūtu tas, kas izdomāts. Bet tas būtu kaut kas, ko nevar izdomāt. Ar īstenības, zemes, likteņa, cilvēka smaržu. Tas būtu skaists tāds, kā tas būtu, tāds, kā tas var būt – ne sapņos.

Par to man vajadzētu rakstīt. Nu par vēlu. Un šovakar (šodienas iespaidā) es to sajūtu, redzu, kāds tas viss varētu būt. Briesmīgs, skaists. Bīstams, piepildošs. Kā dzīve. Ne kā sapnis.

Mans uzdevums – ielikt to tanīs pašos rāmjos – labībā un vējdzirnavās – ne atteikšanos, kas ir uzrakstīta, bet – ņemšanu, neatteikšanos. Nevaru ilgāk palikt augšā. Bet šovakar es to redzētu.

Bailes, nozieguma sajūta, kauns – no vienas puses, apslēpti, nospiesti, bet tomēr kaut kur zem visa. Labsajūta, dievišķs prieks, dzīves pilnības izjūta, kaislība, piepildījums, bagātība – no otras. Šo lietu mijiedarbība – kā šūpolēs. Dzīves īstenība – elpa, sviedri, asinis – sāpes – laime. Neapmierinātība – cilvēka mūžīgā visa pazaudēšana un otrā mirklī dievišķa iegūšana.

Dzintars un tumsa

Tavās acīs

Saule un nakts.

Dzīvība nāve

Tavās rokās

Nīcība – krāšņums Dievīgs

Vientulība, – tuvākais tuvums

Ka no ledus saules siltumā

Dvēsele nāk un iet

Rokas – lūpas kārās

Kas neiznīcinot mācās ņemt

Plēš tās un vēlās

Kādā brīdī

Top lēnas kā gaisma.

Laiks paradīze, dārzā

Un akmeņi ceļā aiz tā

Cilvēki divi.

Cilvēki – dievi un cilvēki, cilvēki vien.

27. 4. 60.

Tava dzīvība tik silta

Man nāves top bail!

Kā varētu trūdēt un irt?

Tava dzīvība tik stipra

Kā citādi varētu būt

Ka viņas spēks ir mūžīgs

Un viņa – dara kā grib.

Aug vai aiziet dusēt

Bet nevar padoties

Trūdēt un irt.

Visas mazās lietas

Nu es atgūstu

Kā bērnu dienās

Visas – pilnas Tavas mīlestības.

Kājas soļiem meklē stāstīt zemi

Lūpas vēju dzer, glāstus jūt

Tā pieskārienos – rotaļā bez gala.

Šalkšanā pa zariem

Laika ritēšanā

Miers un svinēšana

Mājās pārved Tava mīlestība

Mājās atļauj pabūt, mājās.

Kaislības un elles uguns –

Nav šai zemē nekur miera

Triec caur dienām, naktīm

Gadiem, triec caur

Jaunību un spēku

Triec pret nespēku un nāvi.

Kaislības un elles uguns –

Nīcības vai dzīves daļa?

Tagad ir beidzot pārliecība, ka tas tā ir un, ja satiktu – es netrakotu. Miers un lietišķība, bet pieticība. Prasīt es gribētu visu tāpat – tikai drošāk. Un, ja ko prasa droši, tad neprasa neiespējamu un parasti arī to dabū. Nedabū tikai neiespējamo. Netieku pie darbības. Jāklusē. Nav tas vēl gadiem, kā senos labos laikos tas bijis, bet tomēr… Ilgi. Vienīgais labums – nav vairs tās agonijas gaidīšanā. Un – ko gan gaidīt? Jādara, ne jāgaida. Tagad mans laiks darīt. Un es nevaru.

{ink blots} Jauna planēte, kur dzīvot man un kādam.

28. 4. 60.

Vakar vakarā uz papīra kricelēts:

Pastāvi brīdi zem zvaigznēm,

Kad pārāk grūt!

Pasaule pamalēs auļo,

Līgojas nemiera katls.

Zvaigznēs ir stulbis miers –

Svētas dusmas aizdod…

Bet, asarām saskrienot acīs,

Pieņem tu viņu glāstu,

Kurā nav mīlestības,

Ne mazākās draudzības zīmes.

Kā glāstu tomēr to jūti –

No kā nāk miers.

Kad nezini vairs, ko dari –

Pastāvi brīdi zem zvaigznēm. 

29. 4. 60.   Piektdiena.

[[Mazliet domāju par stāstu rakstn. dienām. Gribas strādāt. Kad? Patreiz laba sajūta. Miers. Nezin kur beidzot cēlies. (Nezin kur paliks…) Laiks gājis bez brīvības rakstīt. Man jāsāk ticēt zvaigžņu pareģiem – vienmēr, kad nelabas zvaigznes – mēs plēšamies. Vakardiena vakarā bija nejauka. Šodien vēl viss tā iespaidā. Es arī esmu briesmīga – izeju no prāta, kad noskaistos. Pilnīgi traka. Kārtoju dažus dzejoļus Freimanim (tos arī Sarmam jāsūta). No Ineses vēstule. Viņai vēl nav naudas. Gaidu dažu brīdi jau viņu – kur piespiesties. Šodien reiz ienākot istabā – es domāju – tomēr viss tas te ir beidzot pieaudzis pie manis! Traki! Par K beidzot domāju mierīgi un ar ieguvēja sajūtu. Es varētu runāt mierīgi un – jā, maigi.]]

Kāds mēnesis tuvojās beigām. Tūlīt – rītu tas notiek. Pēc mēneša rakstn. dienas. Darba, ko lasīt nav, drēbju, ko vilkt mugurā – nav. Skaisti, skaisti! Trakoju kā nelabais. Jūtos nelāgi. Šodien labāk tomēr kā vakar. Bet Freimanim nav ziņas nosūtītas. Tās – tas ir, šādus tādus dzejoļus kārtoju – un tas iet ilgi. Vēstule jāraksta. Domas – jāizsaka. (Nav nekādu domu…) Trakākais – kad uzrakstīšu? Esmu paļāvusies uz to stāstu vēstulēs – un nu bailes – kas tur par putru būs? Un kā es savedīšu kārtībā – tiktāl, kā rādīties. Patreiz jūtos un izskatos bēdīgi. Vasara ar peldēšanos garām. Sīkie darbi un dusmas, un nemiers. Mīlestība nolikta pelēt. Taisni traki. Galva sāp un sāp. Trakums nedod mieru.

Kur uzrakstīšu? Kad? Pāris labas dienas dotu daudz. Bet to te nebūs. Patreiz skaista diena. Nebiju te rakstījusi, gribēju pateikt kādu vārdu K. Bet runāju ko citu. Tik daudz cita – ka viņš izbīdīts pie malas. Pārrakstīju kādu dienas grāmatas lapu. Liekas – kaut kas tur ir labs. Bet ko ar to var iesākt? Stāstu vajag. Tomēr brīdi bija labāks prāts, ka to lapiņu sakārtoju (vakar to atrada kungs un cēla jumtu nost, ka tik daudz olu man nav jātīra. Un es cēlu jumtu vēl tālāk nost un mālēju īstu elli, to, ko ne gribu, ne domāju. Bet kas iet vaļā, ka mani nokaitina zaļu). Nu – šodien pēc visa tā – ne dzīvs ne miris. Labi, ka to lapeli pārrakstīju otrreiz un tā izskatās pēc kaut kā. Pārrakstīju arī šo to no šīs grāmatas dzejoļiem. Tik maz to beigu beigās te ir. Un – ne nieka tur viņos nav. Patreiz sen vairs nekas pats no sevis nenāk ārā. Pie K. jāsteidzas – uzplauktu kā zieds kāds uz reizi. Bet kā tur tikt? Bet tas jādara! Tā jel ir pašnāvība, ka to nedaru. Ak – kā gan ir dzīve jādzīvo. Vienās spailēs! Sarmam trīs nedēļas atpakaļ vajadzēja nosūtīt vēstuli – tad būtu kas avīzē. Nekas darīts.

Kungs nāk – ! Tā tas iet.

Būtu varbūt kāda vārsma tūlīt nākusi ārā!

Labāk stāstu! Stāsts arī nāktu, ja būtu miers un laiks. Jāpazūd, jānobēg. Tūlīt drīz! Inese kaut palīdzētu. Uz Ineses māju vien būs jāskrien! Jābēg arī no šīs lapas, bet tāds

Tāds maigums

Guļ uz svaigi salabotā ceļa,

Vēl putekļi tam pāri šūpojas

No lāpstām, ratiem, laužņiem,

Celtņiem.

Ir darbs jau aprimis

Tik putekļi vēl gulstas uz

Zālēm.

Samtaini un mīksti

Tāds maigums ceļā klāts.

Kur pāršūpoties mašīnai

Cilvēka pēda to neskar

Tik zaķis pārcilpos

Čūska pārvilks sliedi

Te ļaudis nestaigā

Bet ceļš tāpat kā senāk

Mums ko atved – aizved

Pa ceļu laime nāk.

Vēstulēm:

...lepnam cilvēkam tik reiz dzīvē vajag izdarīt kaut ko lielāku pret savu sirdsapziņu – un beigas ar viņu ir. Tagad es gandrīz sāku saprast tā čigāna neganto novēlējumu – kaut tu lepns paliktu.

Mārtiņš aiz savas lepnības tagad nevar ne mīļa vārda pateikt. Tik meklē citiem vainas un maksā, un maksā, un maksā. Tam viņam par kādu labu darbu jāsamaksā un tam. Kā šis labu darbu ar naudu un dāvanām var samaksāt. Bet lai tik sūta. Lai sūta.

Kad es, māsiņ, lasu Tavas vēstules, man liekas, ka ar mani runā tā pati jaunā meitene, kas Tu biji Upeslejās, kas Daudzumos. Dzīves prieks un cerības. Bet Mārtiņš savās vēstulēs ir vecs. Visu apsvēris, izprātojis, nekā vairs negaida, nekam netic, nekādu pārmaiņu arī nevēlas. Tik apsedz galvu, lai ļauj gulēt. Droši vien labi iedzer arī. Par ēšanu jau nav ko runāt. Uz fotogrāfijas visi trīs kā pīles. Nevar saprast, kā viņā vairs nemaz neuzšķiļas kāda uguns – bija jel aizsargu priekšnieks, pagasta vecis, zināja savus ļaudis no viena pagasta stūra līdz otram ar visām viņu ķibelēm. Kā viņš vairs necer un iedomā, ka tiem visiem, kas atlikuši, jābūt atkal reiz kopā, kā viņam nedeg sirds par to domāt.

Bet viņu šķir no visa tā viņa kauns par sevi.

Nu to kaunu es nemaz tā nesaredzu. Ko visu dzīvs cilvēks neizdara. Dzīvot kāre ir liela. Un jādzīvo ir tā, kā var padzīvot. Tā ir viņa lepnība, kas neļauj viņam visu ņemt pazemīgi.

Nedomā vairs par viņu. Tur neko nevar izdomāt.

Vēst. nenobeigta un nenosūtīta.

Tā, uzrakstīju vēl šo vēstuli – un, pastaigājusi apkārt, par to domājot un priecājoties, ka es varētu uzrakstīt gluži labu stāstu pilnīgi – bez personīgās jūtu piedevas – un tad to es varētu arī nolasīt. Ar citādu man nav ko rādīties priekšā. Es nenolasīšu.

Jā – un tad es tikko paskatījos garāmejot spogulī un pārsteigumā apstājos – man pretī skatījās pavisam cits sievišķis nekā šīs dienās. Pavisam cita izteiksme briesmīgā sašļukuma vietā. Cik maz man vajag! Un kā man vienmēr tā vajag. Spirit – Inese teiktu. Bet – nu jau tūlīt visas spiritošanas iespējas cauri. Taisies tik pie vakardarbiem un slēpies nost.

Mana mazā klav. skolniece beidzot sāk labāk spēlēt. Bet māte nopirkusi – Strausa valšus. Nu tie paši jāmāca. Prāta jau tur nav. Bet – ko grib, tas jādara. Vienīgā jau bija Cecīlija, kas būtu man ko parādījusi, viņai vienīgai bija kāds tīrs gabaliņš.

Jāiet gulēt. Un dienas atkal žēl. Gribas dzīvot. Strādāt. Lasījusi nezin kad neesmu. Stāv Camu 2 grām. Vienā palasīts. Bet tagad nevar arī sākt. Līdz 10. jūnijam kaut kas jādara.

Beidzot es mierīgi domāju par K. Un varētu runāt bez histērijas. Savādi, ka viņš pēdējās reizes bija nemierīgāks. Viņam sitās elpa ciet, kad viņš pienāca pie durvīm. Tagad es gribētu viņu satikt, skatīties sejā, to iegūstot un paturot, un redzot, un dodot. Redzot to – kas ir, ne iedomas. Bet kad es to satikšu? Gadījiens tikai. Citādi varbūt ilgi jāgaida.

Skan kāds salds valsītis radio. Man jāiet gulēt un jāslēdz ārā, un negribas. Angļu valsis tas ir. Rītu runāts iet – dejot! Tiešām šis valsis – modina! Jāsakārto mati, jāpadomā – varbūt varu iet ar to pašu melno kleitiņu, jāvelk kāds krekliņš apakšā – nezin kur mans kombinée! Tiešām rakstīšanas vērts – ?

30. 4. 60

[[Taisos uz to – deju vakaru! Auksts tur būs, nav ko vilkt virsū. Dejot nevarēšu, jo govs kāju samina! Un tikko vispār kustu. Bet kūka ir laba, ko aizvest. Sēdēs un ēdīs! Ko citu. Es labāk ietu uz kino. Liekas, tur būs briesmīgi garlaicīgi. Bet O.K. Šī diena sīkumiem. Kad vēstules nosūtīšu! Pirmdien! Kādēļ K ir citā pusē? Vai tas nevarēja būt tuvumā? Dzīvības nav kas glābj. Cik daudz ziedo ikdienas sīkumiem – tas ir ārprāts. Vest tādu dzīvi! Viss darbs nezin kur paliek! Strādā un strādā un – ubagu dzīve. Ak un och!]]