1. 5. 60.
(written in spaces for april 26, 27 and 28)

[[Ieraudzīju tukšas atstātās lapas un gribētu pateikt tikai to – ka tik maza telpa rakstīšanai, kā te ir katrai dienai – pilnīgi nokauj domas. Nav nevienas labi izteiktas, pat nevienas kaut cik pamanāmas domas, lai arī dažreiz tādai nevajag ne tik daudz telpas, kā te ir. Bet šaurība tā nospiež garu, ka doma nemaz nemostas. Būtu citādi ar to pašu mazo papīra strēmelīti – ja būtu zināms – to var pašķirt un rakstīt tālāk. Tad tik mazs stūrītis rakstīšanai, var pat būt dzīvs un ierosinošs. Es to jutu jau no pirmās lapas te rakstot – ka es te nevaru rakstīt. Es pūlos un mēģinu un gribu savu spītīgo garu pieradināt. Varbūt izdosies.

Visa pasaule ir maiga kāda maza cilvēka dēļ – K. …justs dažu brīdi (nupat ejot tumsā pēc Dz. blūzēm, kas žāvējas uz šņores) tādēļ, ka K dzīvo un deva man savu maigumu. Kāds piepildījums, ja mēs to izmantotu vairāk –]]

1.5.60. Svētdiena

[[Vakar bija labāk kā cerēju – tas ir – es visu uzņēmu ar lielāku patiku, kā domāju. Manas dzīvot alkas ir briesmīgas. Un kā nē – 20 (drīz) gadus esmu precēta un nevienā sarīkojumā šinīs gados es neesmu priecājusies. Viņš ir pie sāniem – kas ar mani nepriecājas un citus nelaiž klāt. Vienā vienīgā ballē mēs visu laiku dejojām un jutos labi – bet – nevajadzēja jau tik konsekventi – tikai ar viņu dejot. Bet es izskatījos labi, un viņam tur nebija citas intereses (tikai nosargāt mani). Vakar es degu pakustēties, apgriezties, būt arī dzīva! Un – esmu. To es redzu citu acīs. Ne vairs daudz. Bet vēl, vēl.]]

Vakar ‘priecājos’ labi. Prieka kāre briesmīga. Bet – es jau nekā nevaru papriecāties. Pat ne padejot – mani neuzlūdz pat pirmā dejā, lai parādītu, ka neesmu kliba. Citreiz citi zinās, ka kustu. Jo vēlāk kā nekā tiku pie vārda. Melnā kleita bija laba. Tikai apkārtā rota, liekas, neder. Kaut kas jāpiesprauž. Vakar bija visa par daudz – auskari, kareklis, gredzens, rokas sprādze. Bet kleita melna – tad all wright!

Šodien vakardienas olas. Bet – vēstule Freimanim jāuzraksta. Rītu jānosūta.

Vai tur nevarēja būt K? un tad es mazliet dzīvotu. Tikai kādu reizi apgriezties. Bet nav. Viņš ir citur. Kādēļ gan ir tik nabadzīga dzīve? Lai katru dienu novērtētu? To jau daru – bet pietrūkst arī to nieku. P. Ir pilnīgi balts, kā ‘gousts’, mati, seja – pilnīgi balts. Liekas, viņš sabiedrībā vairs nejūtas labi. Bet – vai viņš nevar būt vienkārši – priecīgs kā citi? Nē – viņam vajadzētu tādu ‘lediju’. Tas dejo vislabāk, jo, kad viņš kustas – tad visai zālei uz viņu jāskatās. It kā dejošana (sabiedrībā) būtu tikai tiem, kas ļoti labi dejo. Kā tas otrs holandiešu pāris priecājās – tur bija līdzi jāpriecājas. Viņa liela, negracioza, kā zilonis, viņš sīks, īss, mazs – bet temperamentīgs, kā saķer šo – iet ka put! Viņa tik ‘giglij’, un visiem jautri.

Vakars. Šī diena galā. Svētu atkal viņas aiziešanu 

Tumsā līdz veļas šņorēm ejot
Jutu maigumu visā pasaulē
Zināju kādēļ – tādēļ ka viņš ir 
Tepat kaut kur šai tumsā. 
Prom varbūt uz mūžu
Un tomēr tepat. Pazīts
Tuvāk kā kāds, kas zināts gadiem.

2. 5. 60.

Vētra naktī aiz loga
Cik silti ir dzīvam alā.
Rožu krūms skrāpē sienu
Dzeloņi dzied gar rūti.
Šņāc krūmu mežs, lokās
Nakts turpu, šurpu.
Viss ir tuvu kopā
Okeāns drebina zemi,
Krāc no labās pus'
Kreisajā aizjoņo vilcieni 
Kaucinādami sliedes
Sviezdami zviedzienus klintīs
Nakts ceļos laisti vaļā.
Cik viss ir kopā tuvu
Plūst cilvēku sapņi un domas
Ar vēju naktī kā straumes
Briedina, audzē viens otru 
Visi slazdi ir vaļā.

(Plūst cilvēku vēlēšanās
Domas vienotrā kā straumes.) (alternative to above)

Sakārtoju Freimanim vēstuli:
Kād. siev. dien. gr. lapas           1958
Es iemīlēju Tavu kreiso vaigu   
Nocturne (Nakts dziesma) (Dzirnavu spārni)  1960
Liela kaislība                           
Tu ar mani dzīvo vienā gadsimtā          
Sviežu vārdu                             
Naktī gaiša tik mana istaba              
Miegu dzied circeņu kori                 
Vētra naktī aiz loga

Sarmam sakārtota vēst.:
Nocturne
Viņas vēstule
Pastāvi brīdi zem zvaigzn.
Vienā gadusimtā

3. V. 60.

[[Vakar, tas ir šinī dat., ko pārsvītroju, aizbraucu ar vilcienu uz Gosfordu. P. teica, brauks. Es jau biju saģērbusies – tad – nav vairs laika. Es  teicu – es braucu – un aizbraucu. Kad sēdēju vilcienā, es domāju – braukt tik prom tālāk, tālāk. Gandrīz aizbraucu uz Inesi. Braukt tik un negriezties atpakaļ. Tomēr – ātri biju mājās.]]

Trešdiena. 4.5.60.

[[Biju viena – bet neko citu nedarīju – kā domāju par to – viņš tūlīt atkal būs klāt. Nejutu pat to brīdi būt vienai. Varbūt tādēļ, ka izbraucot viņš nevarēja iedarbināt mašīnu – es stūmu un – iestūmu kokā. Viņš lamājās. Nu tas saprotams. Bet man bij vienalga – lai šķīst visa tā mašīna un viņš. Protams – tas man vienmēr vienalga. Bet tas nenotiek. Un ja notiktu – tad būtu nelāga ap dūšu par vēlēšanos, lai tas notiek.
Visu dienu ir tā – it kā dzīves pavediens vērptos tik sīks, ka tas tūlīt varētu notrūkt – (ne fiziski, bet garīgi) galīgi sekls viss sēklī, malā! – Nekad neapsolīšos kaut kur kaut ko lasīt, tā mani moca tā rakstnieku diena. Es negribu nekādu rakstn. dienu!]]

5. 5. 60.

Agrs rīts. Dzidra mācās latīņu.

Agris rīts
Domās vēl daļa sapņu
Viss šķiet svēts un skaists
Logos no tumsas gaismā sirmo
Tur klāt sens ziemas rītu zilums
Klusuma, miers vēl ir
Agrās skaņās
No putnu un dzīvnieku balsīm
Maiguma pilnas
Pat pirmo mašīnu skaņas
Kas klusos ceļos sāk švīkstēt, ducināt,
Vilciens kāds aizjoņo
Caur mežiem, kalniem saukdams
Kā solījums un zvērējums
Vēl dzīves sērējumi un dūmi guļ
Noslēpti un nemodināti
Viss neglītais un ļaunais pievarēts – 
Laika, nakts atpūtas projām mests.
Ar gaismu var tīru jaunu dienu sākt.
Sirds siltās devas vaļā kāpt
Nepieminēt zaimus.
To tīro dzidro vēsumu
Kas logos gulst
Ar jaunās dienas pirmo blāzmu
Kaut līdzi nestu
Līdz vakaram
Dusmu rūgtumu ko
Dzēst 
Ko neveiksmes dūmus 
Slāpēt
Šo tīro vēso rīta gaismu
Kā dāvanu un solījumu
Par vāju pamestu
Nemest.

Vakars. Pirksti sāp no 10 vistu tīrīšanas – (pa auksto ūdeni visu laiku). Galīgi iekaisusi visa labā roka. Nezin kādēļ tik slikti. Sēžu veselu stundu varbūt te un lieku kārtis. Neko nespēju darīt. Olas tomēr būs jātīra – citādi rītdiena arī beigta. Kaut viņš beigtu to muļķošanos ar tām vistām. Bet – kas tad viņam. Sēž un paplucina. Nekas jau neaizkavējas, nogriež vienu knābi mazāk – tas viss. Nopietni iekaisušas pirkstu locītavas. Vai es to nevarēju iedomāties, vajadzēja ar cimdiem tīrīt.

Bet vai ar cimdiem likt arī kotletes pēc tam uz pannas un slaukt govi un pīlēm maisīt un kartupeļus skalot? Tur tā lieta – tas vēlāk pabeidz to iesākto – un nu pirksti sāp kā briesmas.

Nevaru neko darīt.

Bet gribēju no rīta tik daudz! Un tik pacietīgi izvedu visu tīrīšanu, netrakoju! Ak! Man vajaga kaut kā izkulties no šejienes. Viņš jel ir slims garīgi un fiziski. Kaut kā viņam trūkst, lai būtu kā citi cilvēki. To jau viņš pats kādreiz teica. Bet nu ir aizmirsis.

Nē – dzejot es laikam nevarēšu!

Bet kā tīrīt olas – atkal ar aukstu slapju lupatu? –

6. 5. 60.
Piektdiena.

[[Krāsains, brīnišķīgs, vējains, pavēss rīts. Kādēļ tik skaists – tāds viņš ir un nav! Viņš bieži ir tāds – bet tagad P. guļ, un es jūtu rīta daiļumu. Vai tiešām tāda būtu dzīve – ja viņš aizietu kur prom? Ne gluži tāda – bet uz to pusi. Tīra, skaidra un – jūtama, baudāma, patiesa – tagad viņa ir netīra, grūta un – viņas nav. Es – ‘paceļos viņai pāri’ tā, ka man viņas nav. Viss ir kā dekorācija, kas uz brīdi ir labs, nekas man no tā nepieder īsti, nekur es neatpūšos kā mājās. Tik kādreiz mīlestība par simtiem gadiem reizi.]]

Auksts. Es neeju gulēt un sēžu uz gultas malas, lieku kārtis. Neko nevaru darīt. Neko neesmu lasījusi kādu mēnesi! Pilnīgs dullums. Rakstīt gribēju, gribu – bet, bet – tas pats vien. Cik briesmīgi daudz mana spēka aiziet, cīnoties ar pretīgumu pret šo dzīvi un viņu. Tad nāk nožēla – un posta tālāk.

Man šķiet, es pilnīgi varu saprast cietumniekus. Tik daudz – ka man ir zaļums kokos un zilums debesīs, un es varu lasīt zarus un lapas un – nē, ne ziedus. Un tomēr kādreiz. Bet viss tas ir pusē miris. Ēnu pasaule.

Briesmīgi ir būt zem tāda cilvēka varas. Bet vēl briesmīgāk ir būt tādam. Viss sajaukts un sadullis, un visa viena neizmērojama patmīlība.

Netīrumi nāk un nāk šos vārdos. Nost no manis. Bet – netieku tīrāka, nevaru atbrīvoties. Šovakar nekas arī neiznāks. Bet rīts bij skaidrs, un man seja pēc ilgāka laika atkal bija skaidra un tīra. Viss atkal dienas samīts.

Vai no šīs dienas gribu atvadīties? Liekas, nē.

Viņas atliekas ir rūgtas mieles
Traukā, ko nezinu kas ir izdzēris.
Kas šo dienu ir iztukšojis
Kā trauku manā vietā,
Vai es nepasteidzos?
Vai man vajadzēja cīnīties?
Vai es to nedarīju?
Kas izlaka to
Kā krupis, slepeni pielīdis.
Es gribu vēl tagad
Pie lūpām pielikt –
Rūgtums un mieles tur ir,
Man nav ko ņemt.
Mūzika griež ausīs.
Tā ir laba mūzika.
Nopietna – īsta mūzika?
Kūleņo vēkšpēdiņ
Kādi kaupiņi –
Tāda viņa ir,
Gaudo kā vēderi,
Kā kārties kāds gribētu –
Negribētu, bet –
Rādītu otram,
Ka viņš karās. Tāda mūzika,
Tāda diena.
Vai es apsūdzu pārāk?
Ak – man to nav ļauts? –
Es kliedzu.
Nē nava.
Man jānokaunas.

7. 5. 60.     

[[Nogurusi diena aiziet – nesagaidījusi, kad es ķeršos pie darba.

Vista notīrīta. Olas arī. Inesei džemperis adīts. Pīļu tēviņš stāvēja, kur ietraukts (lasīt graudus, kas izkrīt no gaiļu būdas), sievas bija jau aizgājušas uz mājiņas pusi. Viņš tikai paklausīgi stāvēja. P. arī to ievēroja un viņam atļāva iet. Jocīgi, mīlīgi putni. Šī viņu runāšana un sejā raudzīšanās! Protams, viņi gaida kādu gardumu – bet cik maigi tas ir.]]

Gandrīz tāpat kā vakardien – nogurums, bet lielāks par to apnikums pret šo ķezu, kurā esmu ieslīgusi. Kliedzu viņam pretī nesavaldīgi, tikko viņš mani aiztiek. Un tas notiek bieži.

Strādāju pie Ineses džempera. Nekas labs tur neizskatās. Nav spēka saņemties un sašūt. Iedzēru stipru kafiju. Sirds savelkas. Labāk nepaliek. Nelaime ir tā – ka netieku ne pie kā, ko padarīt rakstīšanā. Nav un nav laika. Un tas ir tas, kas spiež un posta kā trakākais nemiers. Džemperim dažas stundas iznāca pēcpusdienā. Bet rakstīšanai nezinu kad būt. Nospiež arī tas, ka rakstn. dienas tuvojas un man nav ne ko lasīt, ne ko virsū vilkt.

Neierasties? Tas jau sāk rādīties kā labākā izeja.

Cik graciozas ir lietas
Ko Tavas rokas veido.
Cik negraciozi Tavi glāsti.
Vai tās ir tās pašas rokas?
Kas āmuru tā tver
Kā karogu uzvaras dejā
Kā sitienos ritmā kaļ
Bez stājas augu dienu?
Naktī pa ielām kāds meklēdams zogas.
Kautrīgi paver durvis.
Viss zeltā mirdz
Gaismas vizuļo pār kristālu
Un zīdu.
Viņš to neiekāro
Tik apbrīnā raugās.
Tie kas viņi ir – viņi nav.
Tie kas viņi nav – viņi ir
Cilvēki ieslēgti savās dzīvēs
Noslāpt nemitīgās slāpēs
Sadegt ugunīs slepenās
Staigāt tiem kā lauvām
Dzelzs stieņu krātiņā šo mūžu
Nezināt, neapjaust sevi
Neatminēt kur tiem iet
Mocīties nesaprotamās sāpēs
Sildīties nekad neredzētā saulē
Kā lauvām krātiņos
Kas viņus žņaudz un smacē
Bet kas ir vienīgā vieta
Kur viņi ir.
Augstākais vientulīgākais kalns
Kurā cilvēks viens mājo
Neviens tur neuzkāpj
Neviens neatver durvis.

8. 5. 60.

[[Ineses džemp. šķiet par šauru – mugura jāpārada. Teļu pārdeva. Es skraidīju pēc govs, nokusu jau no rīta. Nezin kā tas var būt – ka nav vairs nemaz nekam laika! Un cik ilgi tā būs? Tas ir tās ceturtdienas vistas, kas visu sajauc.

Šī bildīte – mana nākošā mājiņa, kur dzīvošu ar pīlēm un gaidīšu ciemiņus. Vēstules būs sarkanajā kastītē.

Redzēju sapnī māmiņu – braucām kamanās uz staciju – uz Rīgu. Viņai bija 2 mazi baltmaizes kukulīši. Es paskrubināju vienam virsas garozu – ar rozīnēm. Viņa tos veda citiem – pie kā viņa apmetoties. Es viņu aicināju pie sevis.

Redzēju sapnī arī K., visu neskaidri. Es tur atpūtos (istabā pusdienas laikā), kur viņš arī atpūtās, pārģērbās vai mazgājās. Viņš viens ienāca, izskatījās labi, bet man vajadzēja pasmaidīt, kā es tur radusies. Sapņi ir līdzīgi Kafkas darbiem parasti. Citādi darba un noguruma pilna diena.]]

Mātes diena
Ziemas vakaros vajag dzert
Pienu ar medu. Miesas labklājībai
Kopā samaisīt – tā labāk
Un garam – laba smarža
Kas sakūp istabās
No karstām tasēm
Tad apņem domas mīksti
Kā vīraks viegls un labs
Miesa nejūt aukstumu un vējus
Gars mājās ir minūtē
Ko pulkstens tikšķ.
Piens no mātes nāk no (sievišķīgā) sievietes
Tāpat kā medus
To spēks ir rāmums
Salds bagāts patvērums
Kas pūtina un audzē
Miegu nes.
Ziemas vakarā piens ar medu
Pūtina un dziedē
Deviņ vīru spēku
Sapņiem dod kas dienai
Nākamai krājas.

10. V. 60.

[[(Man dara bažas mana vecā pīlīte – ļoti bailīga palikusi. Ka tik viņai nenodara vairāk pāri. Jaunie abi ir drošāki.)

Nogurums. Vienmuļa darba diena (no 5). Dzidra mācās half yearly, it kā tie būtu gala eksāmeni. Tumsā skraidīju pa mežu (10 pirms 5), lasīju sausos žagarus, un tad bij liesmas kamīnā. Romantiski tā no agra rīta. Tad kafija. Tad Inesei rakstīju. Un tad atkal cēlās viņš, un viss maigums dienai zuda. Mazliet laiks tomēr piestāj, un tas ir K nopelns.]]

Acis krīt ciet
Bet grūto dienu dzēšot naktī
Tai gribu ko teikt
Laiks kļuvis rāmāks
Apstājas pie manis
Tā mīlestības deva
Tik liela dāvana!
Laiks atļauj mazliet
Sevi mīlēt un mazliet
Pretī mīl.
Pat visgrūtā dienā
Jūtu viņa maigumu –
Dzīves garšu.
 
Vai svešumu meklēt?
Tā visur gana –
Pats esi sev svešs…
Tuvumu meklē –
Kā uguns siltumu,
Dzirksteļu spietu,
Kas vienā mirklī nobirst
Pār Tevi,
Atmaigo dzintara gaisma
No acīm – pazīstot Tevi
Tuvums sniedzas
Pāri tālumam
Dvēseles iziet
No savām mājām
Vien otrai pretī ejot –
To brīdi svēti!
Tu dadžains rožu krūms
Meža rožu pudurs
Sazēlis dzeloņu biezoknis.
Ziedi neplūcami
Bet dāvana
Bija – tos redzēt.
Tavas rokas
Āmura kalpones
Tu diendienā vergs
Viss apzīmogots
Un atņemts
Tev nepieder nekas
Ne balss, ne smaids, ne vārdi
Tev sapīti soļi,
Mugura uzlīkusi
Tu kusties kā robots,
Miegam nav sapņu
Dienai stundu nav
Bet Tavas acis ir brīvas.

11. 5. 60.

[[Dzidrai eksāmeni cauri – vēl rītu Spellings! Es arī jūtu atvieglojumu – nebūs piecos jāceļas un jāgludinās! Šorīt nobijos no sevis, kad piecēlos – sirds sāp, seja kvēlo un uztūkusi – bet tas bija no laika maiņas + smaga diena + bezgaisa telpa, jo šie palika augšā un nevēdināja. Kāpēc to visu runāt? Tāpēc, ka te telpa tikai veseliem. Skaidrība, kas nāk pēc tam – te neieiet. Tikko pieskrēja vecis, un es gandrīz pārtrūku no bailēm. Es te nevaru palikt! Atbrīvo mani!]]

Rakstīju otrā dien. grām., kad p. nāca neapstādamies iekšā, taisni klāt – „iedo vienu marku.”
Es nesapratu uztraukumā neko – tikai lai neredz grāmatiņu. Es kliedzu – lai viņš nenāk – nenāk kad es strādāju.

Pustraka no sašutuma. Man vajaga savu privacie no viņa, es nevaru, nevaru tā dzīvot. Bet man jādzīvo, un tā ir miršana, ne dzīvošana, un nevienam gar to nav daļas. Tiem, kam būtu – tie vēl nevar palīdzēt. Un vai varēs kādreiz.

Mana vienīga atpūta, kad paņemu ko atzīmēt vakarā – un tad viņš nāk! Lai gan viņš nedomāja šoreiz neko ļaunu. Bet vai viņš reiz nevarētu just kautrību – skriet vienmēr nejautājot – Ak, ko tur runāt, ko prasīt neiespējamo.

Es gribu mieru no viņa.

Visi guļ. Ap plkst 11. Sēžu un lieku kārtis – jo nezinu, kur un ko rakstīt – ne nogurums – bet smagums no pirmītīgās scēnas. Tā tas ir vienmēr.

Ineses džemperis izskatās spocīgs – vai viņu nekad nedabūšu kārtībā? Bet jāiet gulēt. Bet domāju un domāju domas, kas tik apnikušas, ka tās vārdos nemaz nenāk ārā – tik zinu viņu smagumu. Gaidu, lai viņas aiziet.
 
Lai aizpeld
kā ledus no upes un
ūdeņi atelpo brīvi. Plūst. Bet
krastos sāk dīgt zāle.
Tumšie ūdeņi, pavasara naktīs
plūstošie ūdeņi, duļķainie
trakie skrējēji
murd vēl cilvēku sapņos,
kad tie ūdeņu mirdzēšanas
reibināti, iekrīt prieka
traucētā miegā.
Cik tālu es biju!
Te citi ūdeņi –
Ne zemes, tik debesu
ūdeņi, inčiem ko mēra,
avīzēs raksta,
pareģo plūdus,
vai tikai tie
tankus piepilda.
Ūdeņi, ūdeņi –
Nakts skalojas lēni
Kā jūra,
Jūra, kas šķir,
Un mēnesis atpakaļ
Jaunības krastā,
Nakts kā ūdeņi
Tālāk un tālāk.
Vēl salas pretī,
Vēl salas
Ar atziņu izcirptiem
Dārziem,
Vēl krāšņas salas.
Ūdeņi, ūdeņi
Skalojas lēni.

12. V. 60.

[[Briesmīga diena bij – sākās ar vistām, kas netika nemaz cilātas – bet izjauca visu un nomocīja līdz galam.

Tagad – vakarā citādi. Redzējām ‘Ten Commandments’. Tik grandiozu filmu redzēju pirmo reizi. Skaista – Bībeles stilā. No bērnu dienām fantāzijā skatītais – Mozus gājiens ar Izraēlas tautu caur jūru. Gandrīz tieši tā tas bija te, kā man redzēts.

Braucot turp, kāda zilganzaļa vai violeti zila (vai kopā šīs krāsas), tāla ielas lampa izgaismoja uz brīdi dzīvi. Kādēļ nav tā dzīve satikta, ko šī lampa atkal solīja – kā tas noticis no senām dienām? K.]]

Redzēju ‘The Ten Commandements’. Skaisti bija noskatīties. Ak – dzīve, dzīve! Dienā plosījos vistu dēļ līdz beigām. Tagad tas – tik niecīgs

Kāda krāsaina zilzaļa, violēti zila vai tikai sapņu zila ielas lampa apgaismoja dzīvi – rādīja, atgādināja, solīja to – kas nekad nav bijis, bet kas tā jau solīts, vēstīts, mirkli rādīts – no jaunām dienām. Domāju mazliet par K. Domāju – ka esmu aizgājusi savā dzīvē garām tam, ko vēstīja lampa, neesmu to satikusi, lai gan esmu tik ļoti to meklējusi. Es tur vairāk daudz neko nevarēju darīt. Tagad – vēl tagad es to meklēju un pamanīju – un nava vēlēts un nava atļauts.

Šī filma, zināms, nepadarīja aktīvu sapņos par K. Bet – arī neaizliedza. Ten commandements ir viegli turēt – ja reiz esi ieguvis, ko gribējis. Tad nav jāiekāro ne tava tuvākā lops, ne māja utt.

Vēla nakts. Zilā lampa bija pārvarīgi skaista. Dzīve. Dzīvība. Kaut vissīkākā vēl viņa laba, kamēr esi dzīvs. Dari, dari, dari, kamēr esi dzīvs! Un dari labu labu!

*Most of the pieces with asterisks (in this section) are from the back of the small diary – there they have been copied onto the blank pages at the end – most are dated. I put them into the dates indicated – but some have variants in other places.

13. 5.60.

[[Rakstn. dienu tuvošanās taisni moka. Nekad nekam vairs nesolīšos iet un lasīt ko – es nevaru to izdarīt bez galvas sāpēm un kas zin – arī ne ar tām…

Sašaurināju un izmazgāju savas garās vilnas virsbikses (nezin vai tā sauc – ‘slaks’) un tas laikam ir vienīgais, ko šai dienā darīju savas labklājības labā. Fiziskās. Nu – arī garīgās. Jo cits nekas nav darīts. Izspēlēju reiz Donavas valsi (lai to varētu vajadzības gadījienā spēlēt kādā Tambi deju vakarā – ja vajadzīgs. Un tas tad gan ir viss. Tagad nāk tas svētais brīdis, kad visi guļ un es varētu ko darīt. Bet ir tieši briesmīgs nogurums. Tūlīt varētu aizmigt. Un līdz rītam vēl nebūšu izgulējusies. Auksts laiks. Ak cik nospiesta esmu.

Tagad man uznāk kāre piecūkot šo lapu visu!

Paskatījos virtuves baltajos griestos,
Pelēkbaltajos – kalnu raibajos –
Un domāju:
Mizoju kartupeļus savā zārkā,
Lūk, zārka stūris – mazliet iebojāts,
Caurums ielūzis – tārpi nāks iekšā,
Vai tikai zemes, pazemes vēsums?
Čakli strādāju savā zārkā.
Tagad kūkoju uz gultas malas
Kā vecs putnis, klanīdams galvu
Melnā naktī alas dibenā.
Spalvu cilāju kā līku knābi,
Meklēju pelavās saldu graudu,
Rušinu, čubinu, nevar sameklēt,
Bet tā saldo smaržu jūtu.
Naktī vilciens skrien
Kā tālas upes ūdeni nesdamas
Naktī meži līgojas,
Mākoņus vizinot pāri galvām,
Naktī mājas dus miegā tumsušas.
Cilvēki aizmieg ar saviem likumiem,
Paliek tie, kas bez viņiem nomodā
Meklē saldu dzīvības graudu
Ikdienas cisās, ikdienas [..]īdotais
Tie bez likumiem – būdami nomodā
Kāri ieelpo grauda smaržu
Kas naktī slēpies šķiet viegli atrodams
Piepilda, pabaro jau tik vēl mānīdams.
Pusnomodā cilvēki kā
Putni, melnā naktī vaļā acīm klanās.]]

14.5.60.

(two small leaves attached)
[[Šīs bērza lapiņu atliekas (apvilktas) ir no manas mātes kapa Vācijā.]]

15.5.60.

[[Patiesi vakardienas vietā esmu ierakstījusi aizvakard. lapā. Vakard. atstāju tās piesmērētās (5 gadiem!) lapas vietā. Auksts vakars. Parīt būs Inese. Rītu jābrauc uz Wyongu – mati nekur liekami, menstr. šodien sanāca negaidot agri. Rakstn. dienās būs tas pats. Ķeza! Bet viss, ko gribu te drebot – ir pieskribelēt atkal visu lapas pusi. Tas vienīgais mazākais lielums lapai, kas jau var atraisīt kādu domu. Bet – nu pacietīšos, līdz Inese atbrauks. Viņa neraksta, kāda man būšot māt. d. dāvana, varbūt būs grāmata, kur rakstīt. –

Tavas rokas ir siltas
Viņās mājo mīlestība
Spēks neizsīkstošs
Karsts dzīvības avots
Tavas rokas dzīvo 
Pašas par sevi
Un savu pasauli rada.
Tavas rokas ir vientuļas
Stundu pēc stundas
Vientuļā darbā ko
Neviens nezina, neredz visumā
Kā viņas to dara un dara
Uzceļ un rada
Tur savā spēkā dzīves
Tavas rokas piekusušas
Pat Tevis aizmirstas
Atpūšas vienas, kad beigušas dalīt
Dalīt un dalīt un dot.
Tavas labās, siltās, stiprās
Tavas vientuļās rokas.]]

18.5.60. Trešdiena

[[Vakar Inese atbrauca. Siltums un dzīvība. Lai gan ir nogurusi. Un sēž atkal – pie Bovarī kundzes! Šodien pēc ilga sausuma sāk līt – biju slima visu dienu ar briesmīgām galvas sāpēm, nelabumiem. Laika maiņa – bet to jutu par stipru. Inese uzdāvināja man elektrisko vārāmo krūzi. (Kaut tik būtu sava mājiņa…) Ne brīdis nav ziedots sev. Tāpat tas bij vakar. Man jāgādā jauna dien. grāmata – šī mazā pap. strēmele mani nokauj, man vajag visu lapu. Šovakar tomēr neaizskāršu. Runa būtu par K un mīlestību un gaišumu u.tt.]]

19.5.60.

[[Beidzot – mazliet miera un spēka. Un tikai no 3 stundām vientulības! Es sāku spēlēt no galvas. Droša neesmu, ka acumirklī – nenoturēšos, aizmirsīšu ko daru – bet puslīdz varu arī spēlēt. Tikai govs nomoca rokas.

Visi bija kino – man vakars bij garš – kā visa nedēļa! Pie labas pusstundas spēlēšanas biju pilnīgi atpūtusies. Un sāku pārrakstīt joku – ar traku. Netiku tālu – bet – viss kopā bija tas, kā man nav – miera un vientulības, es te maisos citiem pa kājām, man nav stūrīša, kur justos droši – un tādēļ es neko nevaru vairs radīt. Kur lai glābjos? Cik labi bij vienai. Cik labi būtu mājā, kur viens otru neaiztiek un mazliet respektē. Dzidr. ir gandrīz par daudz nospiedošs raksturs – iznīc. otru. Inese – citāda. Inesi jūtu kā balstu un mieru. Dz. visu paņem sev. Atpūtos. Lietus līst 2 dienas.

Un kur lai lieku dzeju un daiļāku vārdu un domu? Nav vietas.]]

21.5.60.

[[Dz. dzimš. diena. Izcepu kūku (šokolādes ar pepermenta un medus creamu un 14 svecītēm – šķību, greizu, īstu notikumu). Pāri palika ‘tofija’ uz šķīvīša. Abiem ar Inesi ko plēsties un sūkāties visu priekšpusdienu. Ierāvu priecīgi spirgtu vēju nāsīs – no rīta. Bet nu pusdienā – esmu nokususi bez – sava brītiņa. Mani moka rakstn. dienu tuvošanās. Man nav sava laika – tikai citiem dotais – stundu pēc stundas, diena pēc dienas. Kad zagt un grābt priekš sevis? Skan tomēr kā mūzika pāri dzīvības spēks un kas vēl? Māņi. Māņi. Burvīgie.]]

23.5.60. Pirmdiena

[[Sapņoju ka visiem (cilvēk.) draudēja kas briesmīgs. Visi bija salīduši kādā milzu pilī (apmēram), kādā nocietinājumā, kur drīz trūks pārtikas un – gaisa. Tas bija kaut kas bezcerīgs – smags, briesmīgs – gaidīja katastrofu, kas nāks, varbūt tie nocietin. izglābsies, varbūt nē. Varbūt mirs, noslāps tur. Pa pusei jau slāpa. Tad es gadījos pie vārtiem, ko atvēra kādai sve. mašīnai, un es izgāju ārā – debesis, zilas, tālas, gaiss, dzīvība – es tupēju ceļos no bezgala laimes. Man sauca, lai neeju par tālu no vārtiem, bet citādi – es tur paliku. Brīvībā. Tā būtu – ja es tiktu no viņa vaļā. Šodien pēc sapuvušas un otras sprāg. vistas bija veltīga scēna.]]

24.5.60. 

[[Skan kāda dziesma, kuras vārdus un meldiju zinu tik skaistu, ka nopūlos tos izsaukt īstenībā.
Tā skan man vien kā aiz durvīm stāvot, vēl neiekārot.

Ja mēs beidzot (pēc cīņas ar prātu, lepnumu utt.) atļaujam sev izdarīt kaut ko priekš tā, ko mīlam, pēc savas sirds vēlēšanās – kāda uzvaras apziņas pilna laime tā ir. Sekas var būt nevēlamas – krūts šaubās. Bet sirds nešaubās – tas var nest tikai labu, viņa domā. Viņa ir valdniece. Un ir tā – it kā visu dzīvi un vēl pāri par dzīvi – vadītu viņas likumi. Nosūtīju sakārtoto. Jūtu atvieglojumu kā no uzdevuma, lai gan – tā bij tik iedoma.

Inese bij Sidnejā sportos laikam 3. no Austr. universitātēm – diskā.]]

25.5.60.

[[Avīzē Sarmas dzejolis gaidīto manu vietā! Tas prasīja – vai manus var likt avīzē? Kā pēdējās dzejās bija kaut kas romantisks – tā atkal viss kluss. Varbūt nākoš nedēļ!…

Vakar bijām uz filmu par Tulouse Lotrek’u (uzrakstīju angļu val!), Inesi pēc sportiem no Sidnejas paņēmām no busa. Vēlu aizgājām gulēt. Šovakar nāk miegs. Inese aizmigusi ar savu Bodlēru. Viena vista, citu noēsta, sapostīja vakaru. P. mazgā olas, bet es varētu viņam pauri iedauzīt. Es nevaru to izturēt – šīs smirdošās vistas. Un brīvdienu nav. Rokas sāp no trakās govs slaukšanas.]]

26.5.60.

[[Nakts nāk, miegs nāk. Kaut varētu miegu atdot kaķim izgulēt. Mēs visas trīs nīkstam pa niekiem – lai tikai – nebūtu jāaizmieg.

Briesmīga diena. Kaislības plosa. – Nav kur likties. Sapņi vaļā acīm, rāda K simts trakos tēlos. Īstenība nabaga. Bet cita nekā nav. Inese tamborē spilvenu – saules puķi, viņai ir tikai brūnais viducis – nav citu krāsu. Skaisti sēdēt un tamborēt. Vakar viņa aizmiga ar savu grāmatu pie deguna.

Man jāuzraksta stāsts – labi. Jāraksta sev, tad būs labs. Sarma ielicis avīzē kādu savu dzejoli, man nepatīk. Reti kas patīk. Gribētu ko rakstīt.]]

27.5.60.

[[Sākšu no augšas – citreiz šo augšas daļu es piepildu pēdējo. Brīvdienas Inesei arī beigušās. Rītu aizbrauc. Viņa palika mācīties, mēs bijām uz The hole in the head – Sinatra man patīk. Jāatzīstas. Gribas dzīvot. Bet nevar – neko nevar. Darbu sīko – bezgalīgi, bez lasīšanas, bez rakstīšanas, bez spēlēšanas aiziet dienas, nedēļas, mēneši. Kopš govs jāslauc (sviests jātaisa utt.), man vairs nav elpas. Bet – jāizcieš. Reiz ir jābūt citādi.

Sinatru skatīties bij labi. Bet māņi ir tie, ko skatās, un māņi, ko viņš atgādina – K.]]

29.5.60. Svētdiena

[[Mocos ideālās un neideālās kaislībās un viss ir, kas kādr. izjūtās bezgala dzīvības pilns. Skaista diena. Pirmā, kad Inese prom – un mitrums, aukstums beidzies. Viņai nav laimes ar holideju laiku. Atpūšos mazliet un svētu. Un to samaitā tas, ka zaudēju te laiku – un tūlīt sāksies olas un cits ļembasts – un padarīts nebūs nekas. Mani moca jau panika par rakstn. dienām. Nekad, nekur, nekam, neko neapsolīšos! –

Krāšņais cietums! Pavasara (vai rudens) diena. Neviens neatbrauc, neviena nav, kā kapā – kur vēl zaļo koki un lido putni. Tik Dzidra ir. Tik bērns. Bet citādi es esmu gluži tāds pats bērns, pamests, izsalcis. Dzidra glezno zem kokiem ārā, un esam vasaras drēbēs.]]

31.5.60. Otrdiena

[[Pēdējais maijs – nav uzrakstīts ne vārds rakstn. dienu stāstam. Kas notiks – nezinu. Šodien bij pat mazliet laiks. Bet – riebjas pat par rakstīšanu domāt. ‘Vēstules no dzimtenes’ – par intīmu, un nav laika izstrādāt. Mednieku vakars – par frivolu. Notikums ar kaķi. Abi neder. Tautisks – nenāk prātā. Varbūt – viesnīciņa Lalala ielā?]]