1.6.60.
[[Cik viegla sirds top, kad gandrīz uzrakstīts tas solītais, kaut arī tikai tāds joka gabaliņš. Par viesnīcu Lalala ielā.
Šorīt krāmējos un steidzos ar rīta darbiem, lai kļūtu brīva rakstīšanai. P. teica – „aizej, piezvani Sterlandam, ka durvis atvedu par garām”. Tas mani izsita pilnīgi, jau tā zināju, ka nevarēšu rakstīt. Man no tā tad radās doma – aizbraukt uz Wyongu (kad jau varu iet zvanīt, tad arī tālāk), nosēsties milk bārā, kur dažreiz rakstu vēstules un no 12-3 rakstīt. Tā izdarīju. Drusku tur salu, izdzēru 2 podi tējas un uzrakstīju stāstu. Bet tas jālabo un jāpārraksta.]]
2.6.60.
[[Nosūtīju Freimanim nepārlasītu stāsta norakstu, ko nor. uz rakst. maš. Aiznesu uz pastu, zīmītē ierakstīju tikai 2 teikumus, jo pasta autobuss bij klāt. Tagad liekas tas stāsts banāls. Varbūt ir visā viņā dzīvība, veikls plūdums, un arī pa atjautīgam teikumam – bet viss – uz zaķa.
Man vajadzētu tā izsprukt mazākais pāris reizes nedēļā – tad es vēl ko varētu darīt. Te man domas nelien vairs ārā kā peles no alas, kad kaķis tuvu. Kopš nav laika un nav ko domāt par K, arī dzeja apklususi. Itin nekā. P. tāds ‘sašvacis’.]]
3.6.60.
[[Šodien pārlasīju aizsūtītā norakstu un – nobijos! Tik kļūdaini un šausmīgi norakstīts! Uzrakstīju jau viņam vēstuli – un atkal – sadedzināju. Ja es paskaidroju vienu vārdu – tad jāsaka visi… Stāsts gluži jauks – un tomēr nekā vērts. Kauns no viņa. Gribētu citu. Bet kad? Tīrā elle ar šīm rakstn. dienām. Un tomēr – šis stāstiņš, ko uzrakstīju ‘ar nazi pie rīkles’ – ierosina uz citu rakstīšanu. Gribētu tagad. Bet – olas. Šausmīgie sīkumi. Šausmīgais mājas gaiss. Domas man ir paralizētas te. Tikko izeju citur, prom no viņa, tās atdzīvinājas. Bet kur es varu iet? Un tagad pats ziemas laiks. Tomēr – vajadzētu. Bet – govs!]]
4.6.60.
[[Šodien mazliet atpūtos. Pusdienas laikā gribēju niekus palasīt – bet iemigu. Rītu varētu rakstīt. Man tomēr būtu jāuzraksta tās ‘Vēstules’. Tas būtu kas vērtīgāks. No šī – man tā ka kauns. Bet – kā lai saņemos rakstīt? Gribu atkal kur pazust – un tad uzrakstīt. Tur uz Wyongas ceļa pie upes, kur grib. māju pirkt, esot jauks tūristu hotelis. Bet – droši dārgs. Tur kādas 2 dienas palikt – tad varbūt kas būtu. Bet kā ar to krupi to sarunāt? No citiem piemērot. tematiem galva tukša.]]
5.6.60.
[[Vakar no elektr. krūzes lietoš. fridžs bij palicis neieslēgts, atkusis. Un es laimīgs – notīrīju biezo ledu. P. pamanīja ledus kalnus pie mūsu (guļam) istabas loga un kliedza, ja vēl reiz duršu pirkstu pie fridža – pātaga! Trako mājā viņus mācot – ar pātagu. To viņš jau vairākreiz ir teicis – nezin, vai viņam nav bailes no trako mājas. Man tik žēl viņa. Mazliet spēl. vakar un mazliet šodien – un man likās – šodien es varēju vēl paspēlēt – es atdzīvojos no prieka. Ka tik tā govs nesamaitā man galīgi rokas – tad es varu paciest šo roku sāpēšanu un tirpšanu. Rakstīts nav ne vārds. Nevaru. Es te nevaru. Laika ar nekāda nebij. Tā vienmēr. Ceļos agri. P. it kā slims, vakar, šodien pēc 9 iet uz vist.]]
6.6.60.
[[Dedzinot vecas papes gabalus (no cālīšu kastēm), atradu K uzrakstītu „your not fast enough” pazīstu pēc f, jo viens teikums ir uz ligzdām viņa rakstīts, tur tikai mēri atzīm. Te izpaudies viņa humors, tas ir P. pastāvīgais teikums viņiem visiem. O, jaunais K.! Pazīstu laikam arī pēc pareizā spellinga – un humora pēc burtiski atzīmētā P. valodas – kļūdas izteiksmē – ne you are bet your. Tātad viņā bijis vēl vairāk humora, kā es jau redzēju. Reiz viņš te strādāja, laikam gaidot cāļus. – Šodien tas man sveiciens. Izgriežu teikumu – grāmatu zīme man.]]
7.6.60. Otrdiena
[[Labākais, brīnišķīgākais notikums pēdējos 200 gados: K. Freimaņa vēstule, ka mani prozas darbi ļoti patīk un par tiem varētu runāt un runāt… un brālis uzkomponējis – Es iemīlēju Tavu kreiso vaigu, un vai es ar mieru, ka sarīko manu darbu vakaru… Burvīgākais no visa tā – ka stāsts nav bijis tik muļķīgs, kā man ātrās rakstīš. dēļ sāka likties, un šodien es taisni vai beidzos nost, ka nespēju sagatavot otru, labāku. Ak – kā tā vēstule paglābj pēc visa ļauna –]]
Rakstn. dienām aizsūtītais gabals liekas muļķīgs – man kauns. Mēģināju šodien otru. Liekas – nevaru to paveikt. Tāds nemiers, ka nezinu, kur grūsties. Tā godkārība – neizkrist cauri. Kaut nu tas Sarma būtu ielicis nāk. nedēļas avīzē manus darbus. Kaut kā lai noturos.
Šodien no K sveiciens: uz papes gabala (cāļu kastes) „your not fast enough”, par ko tas teikts, man tagad nāk prātā? Varbūt tanī dienā (un tikai, kad gaidīja cālīšus un viņš taisīja kaut ko tur. Es spēlēju) tad viņš to varēja teikt arī man. Lai gan tas ir tas, ko viņam un citiem vienmēr teica.
Nezināju, ka viņā tik daudz humora. Žēl. Es biju kā sapīta. Not fast enough.
8.6.60.
[[Sāp galva. Lielais prieks to nevar novērst. Domāju – ko uzvilkt, ja tiktu prom. Bet būšu jau slima. Nelabās dienas vilcinās un būs tad. Skumja, grūta diena – kad nekā nevar darīt, lai virzītu visu uz labāku pusi. Bet tikai fiziski grūt – esmu piekususi. Garīgi – labi.]]
9.6.60.
[[Gribētos kādu vārdu dzejai, naktij un mīlestībai teikt. Don Karlo – saku dažreiz, lai K skaņu dzirdu.
Biju Wyongā. Nosūtīju Freimanim telegr., ka colds, lai lasa cits. Un vēstuli – lai brauc šurp. Vajadzēja Inesei uzrakstīt – lai aiznes Sarmam rozes. Neienāca prātā. Rītu Inesei būtu jāzvana. Šodien sākās menstruāc. Galva sāpēja jau vakar. Varbūt svētdien būs O.K. Bet ko uzvilkt?
Kad viņš var iztikt bez manis un nedusmoties, tad o.k. Wyongā es ‘sparkliju’ – nezin kādēļ. Dzīva vēl.]]
10.6.60
[[– Kas viss cilvēkā ir atmosties spējīgs ar otra cilv. tuvumu – to ne sapņos nevar iedomāties – (Kaut kas labs, ko nav kam teikt. Saulē celtu – teikts – neteikts – mani silda.)
Austrai vakar nosūtīju vēstuli ar manu + Dzidr. lielo foto un 3 meit. sp. laukumā fot. Piezvanīju Inesei – viņa aizies ar puķēm (Sarmam) uz lit. vakaru. Ja viņa ‘dosies pazīstama’ – tad jau droši viņai būs arī interesantākas valodas. Dabūju no p. 4 mārc. – nu varbūt varētu nopirkt kādu kleitiņu – (rītu) un svētd. aizbraukt. Tikai – pirkšanas ‘trubles’ – kur un ko? Jūtos labāk šodien. Palasīju par K. rakstīto – ak kādas dienas! Jau aizmirstas, jau pelēcībā atpakaļ.]]
11.6.60.
[[Kaut nebūtu tik nogurusi!
Mani dzejoļi kopā ar citiem ‘liriķiem’ avīzē. Labi. Nepareizi par vecīti spriedu.
Paps bij augstsirdīgs – nopirku kleitu par 9 mārc. Viņš deva 7 – un 2 man paliek braucienam. Kleita sinepju, varētu varbūt teikt arī – vaska krāsā. Tādā nekad vēl mūžā neesmu bijusi. Lielums tagad izrādās S.W. Nu īsta Marilīna. Bet p. patika. Viņam liekas galvenais – lai sievišķīgi un pievilcīgi. Es par to it kā nekad nedomāju, kleitu pērkot – tikai par eleganti. Bet lai tad ar iet. Rītu tātad braucu! Esmu nogurusi. Bet biju priecīga. K pārdodot tanku un materiālus.]]
12.6.60.
[[Aizbraucu uz rakstn. dien. prozas rītu. Kaut vienu pusstundu agrāk būtu ieradušās – būtu graciozāk – bet nevarējām. (Ābele iepaz. dēlu ar Inesi – es Inesi ar viņa dēlu!!) (Balli atstājām) Ābele sen. – Visādu es Jūs biju iedomājusies – bet tādu ne. Es – kas trūkst? Āb. – netrūkst nekas…
Tomsons – Jūs esiet laba māksliniece – (zīmēš.), bet izstādes neviens neskata. (Taisnība). Tas ir, kam tas ir – kā nazītis – bāz kādā kulītē gribi – lied ārā.
E. Freim. (pavadīja mūs ārā) brālis teicis – es viena esot, par ko vērts runāt. E. Fr. varot labi komponēt pēc manis, lai rakstot. Abi ar kundzi pasp. padzied – Es iemīl. Tavu vaigu. Ielūdza ciemos. Inesei viņi patīk – man arī.]]
13.6.60.
[[Redzu ka no visiem dzejoļiem avīzes lapā man vislabāk patīk Brēdricha un Tomsona. Jocīgi.]]
Vakar – tikai vakar tas bija – kad es savā dzeltenā kleitā – (melnā šallē pret aukstumu tinoties) – tur biju. Ar visiem. Parādē – sacensībā. Un beidzot siltu acu tuvumā pie Freimaņu pāra. Tikai vakar tas bija.
Kad Ābele skraidīja iepazīstināt savu dēlu ar Inesi un es – jau biju to pasteigusies izdarīt. Un tad viņš aizvilka un esot nofotografējušies, viņš, protams, ar Inesi. Ka Inese atstās tādu iespaidu – to es jau sagaidīju. Bet kādu es pati atstāju – to es nezinu.
Tikai – pārsteigums viņam bija milzīgs – tas atspoguļojās sejā un viņš to pateica vārdos: „Visādu Jūs biju iedomājies – bet tādu gan ne.”
„Kas – trūkst?”
„Nekas.”
Visi laikam tomēr gaida – lielu dāmu. Un ierauga, kā Dzidra saka – „to mazo čupiņu un citu nevar, kā to iemīlēt.”
Kas tur ar manu neierašanos un ierašanos būs savārīts, to nezinu. Bet izlikās – ka Klauverts nav vis priecīgs. Saprotams tas būtu. Tikai kaut tas neatstātu sekas uz tālāko.
Freimaņi bij burvīgi. Tas ir Eižēns Freim. un Elvīra Arone-Freimane. Inesei arī tie patika. Man arī. Freimaņa acis ir brīnišķīgas – skats it kā asaru pilns no sirsnības. Viņai atkal šķelmīgas bedrītes smaidā, vai – smaids šķelmīgās bedrītēs.
Freim. teica – viņam kaut kā manas dzejas skanot. Lai taisot, sūtot viņam vēl. Ielūdza apmeklēt. Paņēma Ineses adresi – un tālruni. Tas bija jauki.
Bet Inese bijusi tuvu sabrukumam un ir gluži caurspīdīga. Nu tas tousts nebij ēdams, ko viņas saimniece [left] sacepa man (jādomā, tāds visiem) brokastīs. Pilnīgi sauss ar sausu negaršīgu desas gabalu vidū. Es nevarēju norīt, lai arī tiešām biju nosalusi un izsalkusi (brokastis neēdusi no mājas).
Nezinu, kā palīdzēt. Izvārīju maršmello un saliku kastītē – uzcepšu kādus cepumus un mēģināšu nosūtīt. Sagatavoju arī vistu, bet kā to aizsūtīt? Un kas tur viņai tiks? – vienas vakariņas – vai vēl kārtīgas. Bet labākas kā viņai citas.
Dzeja vis nenāk prātā, par to domājot.
14.6.60. Otrdiena
[[Inesei nosūtīju paciņu ar maršmellow un sāls biskvītiem. Cerībā palīdzēt, lai viņa nenovājē. Vakar nocirtu pati vienai vistai galvu un notīrīju, lai sūtītu – bet nezināju – kā? Varot ar vilcienu. Tas vēl jāmēģina. Bet varbūt Inese brauks mājā un iesim uz Kalniņiem. Šovakar iebrauca Dumpmaņi – zinot, cik Kalniņi nelabi par mums runājuši. Un Kaln. runājuši tik to – ko es teicu, kad Inese vēl nesaņēma stipend. naudu. Viss citādi izskanējis. Cik man vienaldzīgi, ko ļaudis runā. Viņi vienmēr runā. Es arī runāju. [Photo: Mr. and Mrs. Kalniņš and daughters, Maira centre back, Sandra front]
Kas labs šai dienā? Nezinu – diena kā visas, iets caur viņu uz nākošo. Šī gaidīta.]]
No kādas citas dienas piedzīvojuma (laikam 12.6.60)
Šorīt modos agri –
Tāls ceļš zem kājām.
Pamodos pārāk agri,
Klausījos pulksteni tikšķam:
Aizsoļo mazs nadzīgs vīriņš
– ar lietus sargu
Plandot gar svārku stūri.
Nezinu kādēļ tā
Bet tālāk zinu
Mazais laika vīrs soļo
Šorīt kopā ar citu kādu
– lielu un elegantu,
Kopā likteni neatklātu.
Sarāvās bailēs sirds,
Domas prasīja – kādēļ?
Kādēļ likteņa baidies.
Nebaidos, tik jūtu
Tā tuvuma lielumu
Neizmērītu.
Nu – varbūt viņš
Nemaz nenāks.
Laika vīriņš tik soļos
Ar lietus sargu
(es nezinu kādēļ),
Bet, ja viņš nenāks –
Liktenis, – tukši bez viņa
Ceļā,
Drausmi ar viņu.
Soļo laika vīriņš
Likteņa tuvumu jūtu.
Jāmostas –
Šorīt tāls ceļš zem kājām.
Mīļā Inesīt, turies turies bērns! Ēd visu ko vari aizsniegt. Rītu – būs jau zīme no mājām. Uzgrauzīsi cepumiņu, būsi mierīgāks stiprāks – mīļo Incīt. Cik tu noguris gan biji. Turies, turies! Izgudroju kādu baltu vai baložpelēku angora vilnas džemperi Inesei adīt. Tikai – ar ko nopirkt? Naudas nu atkal nav – ne un nemaz.
Ko gan Sidnejieši man rakstīs? Bailes un cerības.
15.6.60.
Mīļā Inesīt, turies, turies bērns! Ēd visu, ko vari aizsniegt. Rītu – būs jau zīme no mājām. Uzgrauzīsi cepumiņu, būsi mierīgāks stiprāks – mīļo Incīt. Cik tu noguris gan biji. Turies, turies! Izgudroju kādu baltu vai baložpelēku angora vilnas džemperi Inesei adīt. Tikai – ar ko nopirkt? Naudas nu atkal nav – ne un nemaz.
Ko gan Sidnejieši man rakstīs? Bailes un cerības.
15.6.60.
[[Viena no (varbūt pati, varbūt ne) briesmīgākām dienām manā mūžā: saņēmu Gl. kundzes vēstuli. Un – tomēr, kā vienmēr, es gribu izkārpīties. Man jāvar! Jo tālāk domāju, jo vairāk ceru – protams, ar briesmīgiem izmisuma brīžiem pa vidu.
2 dienas man deva laimes – pēc rakstn. dienu panākumiem. Jau seja sāka atdzīvoties. Tagad – cērt kā vēl nekad! Cik savādi tas ir un to nevaru izteikt – ir brīži dzīvē, kad esam, to nezinot, staigājuši jau – līķi. Tas, kas biju – miris. Un, to nezinot, iet vēl apkārt.]]
Vēstule no G. kundzes. [Imants stayed night with Inese. Landlady found out and wrote to Erna]
Ak, bērns, bērniņš – ko lai es daru? Kaut es varētu iet uz Sidneju. Būtu viss labi. Jādabū te, kas strādā, un jāiet. Kaut uz 1 mēnesi.
Briesmas ir klāt. Es gribu cīnīties.
Es cīnīšos.
Bet vai es nebiju pie gala?
Ar spēkiem galā.
Deva 2 dienas atpūtas
Un tagad,
Bērniņ, tagad Tev man
Jāpalīdz.
Tev man jāpalīdz!
Tu man palīdzēsi!
Brīdi meklēju Tava vaiga
Kam pateikt mokas
Brīdi smaidīju neziņas stundā
Posta postītā dienā.
Plecos nu jūtu likteņa
Smagumu, salīkstu sēžot
Nedrīkstu just to, tas
Jānokrata, spēki
Postā jāsmeļ.
16.6.60.
[[Liktens aukstums kā no akmens un dzelžiem ir gaisā.
Dzidra iedeva šo zīmējumu.
Bezgala gaidu rītdienu – Inesi. It kā ar mūsu tikšanos kas kļūtu labāk. Varbūt vieglāk. Viņa jākopj, jābaro, jāžēlo, jādod spēki.
Vakar ½ 2 gāju gulēt, modos bieži. Redzēju Inesi – mazu meiteni sārtu, brūnām acīm. Tagad eju agri gulēt – jāsaņemas.]]
17.6.60.
[[Liktens aukstums kā no akmens un dzelžiem ir gaisā. Dzidra iedeva šo zīmējumu. Bezgala gaidu rītdienu – Inesi. It kā ar mūsu tikšanos kas kļūtu labāk. Varbūt vieglāk. Viņa jākopj, jābaro, jāžēlo, jādod spēki.
Vakar ½ 2 gāju gulēt, modos bieži. Redzēju Inesi – mazu meiteni, sārtu, brūnām acīm. Tagad eju agri gulēt – jāsaņemas.]]
17.6.60.
[[Manu mīļo, mīļo bērniņ…
Es domāju ja es varētu mirt un ar to līdzēt – protams, es mirtu. Laikam viegli – tik vēl ko uzrakstīt –
Gara gaidīšanas diena – no labākām, cerību pilnākām domām bezcerīgās. Inese neatbrauca – ceru, ir pie Kalniņiem. Tā gaidīju. Bet, lai kur viņa – ka tik ne tur un ka tik miers viņai. Dažu brīdi gan nolaižas rokas. Kaut viņas pārliecību par Im. varētu mainīt – tad vēl būtu kas glābjams.
Vēstule no Freimaņa (un mani manuskripti). Manu vakaru varot rīkot februārī. Protams, piekritīšu. Par Kaimiņu saka lai sūta avīzēm. „Žēl tādu darbu atstāt manuskriptā.” Tas viss tagad kā aiz kalniem.]]
18.6.60.
[[Šodien iesim uz Kalniņu atvadīšanās balli. Ineses nav – varbūt viņa būs tur, pie Kaln. Vienās bailēs un cerībās. No rīta bij auksts – tagad apmācas weters. Robina ara lauku – es aiznesu kafiju un kūciņu – Kalns tik skaists pāri pretī, kur Ērli strādā – laiks tik maigs, viss savā vietā. Tik kaut kas ļauns notiek, notiek – un neviens to neglābj. Ak, Kungs Dievs, palīdzi! Sargā viņu!
½ 2 naktī atbraucām no Kalniņiem. Ineses tur nebija. Kāpēc viņa nav ieradusies? Mācību dēļ? Vai – tikai tomēr – nē, nezinu, nezinu. Man jābrauc rīt vai parīt. Rītu. Bet – jau ir rīts un jāguļ, un visas vakardienas olas – un naudas nav –]]
20.6.60.
[[Tikko bija tāda sajūta: kā tas tā var būt, ka nāks nāve un Tu varēsi nomirt, ja ar Tevi ir notikušas tik lielas lietas?… Inese ir mana mīļā baltā meitenīte un nekas ļauns, ļoti ļauns ar viņu nav noticis. Pārmocīta viņa gan ir – viņa ir redzējusi savu pārgalvību, pārdrosmi un pasaules ļauno, nesaprotošo nostāju pret šo. Ir cietusi, pārbijusies un laimīga, ka visu ir izturējusi tīri un ka es esmu pie viņas. Cerams, tiks galā arī ar mācībām – lai gan grūti tas būs diezgan.
Man šķiet – Dievs ir bijis pie manis. Tagad es nevaru teikt, ka viņa žēlastību nepazīstu.]]
Viss ir garām un tas ir bijis ļauns murgs. Vēl nav spēka ķerties pie tā uzrakstīšanas. Vēl ļoti gribētu piezvanīt Inesei – kā vakar viņai vēl gāja un vai viņa var izturēt? Bet – vai nu vēl kas varētu nākt?
Traka vecene [left] jau tā ir – un viņa varētu vēl trakot. Bet varbūt tas Inesei vairs nebūs tik smagi. Tikai – spēki arī ir tērēti.
Ak – tā ir pasaka! Un – tagad es vairs nevaru teikt, ka Dievu neesmu jutusi man palīgā nākam. Viss ir pilns brīnumu – to vien varu teikt. Kā pasakā!
Ak Incīt – ceru, ka nu Tu esi mierīga. Un sāc atpūsties no tiem trakumiem.
21.6.60.
[[Norakstīju vēstuli Freimanim – piekrītoša atbilde mana vakara sarīkošanai.
Izplānoju lugu par tikko piedzīvoto. Nezinu, vai tādu iespējams uzvest. Bet tāda tās vielas apdare mani pašu vairāk apmierinātu kā stāstījums trešā personā. Pirmā personā es to uzrakstītu ļoti viegli un jauki. Bet tādā lugā – tas tomēr būtu iespaidīgāks. 7 ainas jau izplānotas. Bet kad to rakstīt?… Inesei īsu vēst. nosūtīju (vakar un šodien). Ļoti gaidu ziņas.]]
22.6.60.
[[Nogurums. Lietus. Aiznesu vēstuli uz pastu Inesei. Bij daži gaiši mirkļi ceļā ejot. Tagad piekususi – un neziņa, kā iet Inesei?…
Šo to visu laiku domāju klāt lugai par šiem notikumiem. Kaut kas ir man prātā par visu to – tāds kā nav nevienā latv. lugā. Monologu vietā – domu balss. Tāpat – vēstules balss. Un varbūt vēl kāda cita. Gribētos tādu izstrādāt, kā to iedomājos. Citādi – dzejisks gara stāvoklis nav…]]
23.6.60.
[[Nosūtīju Inesei dažas ābolkūkas un citus cepumus. Nezinu nekā cita, kā viņai palīdzēt, lai viņa labāk ēd. Auksta nakts. Kādreiz – līgo nakts.
Nekad piepildījuma – tik solījums, nojautas. Smeldze. Arī (un jo sevišķi) tanī pirmā vakarā, kad biju apprecējusies. Nekad piepildījuma. Un – nekad nebūs. Jāņu nakts vairs pašas nav. Bet – solījums, smeldze – ir. Ir un ir.
Sarmam neesmu rakstījusi – nepatīkami. Bet – nevarēju visus pienākumus atcerēties.]]
24.6.60.
[[Jāņu diena. P. visu laiku bij labs – tikai šodien uznāca nelabums. Samaitāja Jāņus. Bet daudz tur nebija, ko maitāt. Viņš sēdēja un lasīja avīzi ar savu kroni galvā – tas bij skaists, zaļš ar sarkaniem, lieliem ziediem – skumjš skats, skrandains, balts vecis tādā kronī. Tā tas ir, tā tas beidzas. No Ineses nav vēstules. Varbūt rītu. Adu viņas džemperi – vai jaka – un neiznāk tāds, kā domāts – krāsas strīdas. Cik sīkumi ir svarīgi.]]
25.6.60.
[[Beidzot – vēstule no Ineses. Viņa pāriet dzīvot pie Austras saimnieces, franču valoda mājā – tas labi, silti, cilvēcīgi ļaudis – tas viņai tagad ļoti svarīgi. Es par to jau domāju – kā viņa varēs atkopties kādā aukstā kaktā viena, ja negadās ļoti simpatiski ļaudis. Tagad ceru – viņai būs labi. Arī man labi šodien. Visa debess un zeme kā no jauna atdota. Un nākotnes cerības arī – ar rakstīšanu. Avīzē esam visas trīs godalgotās un M. Eglītis.]]
Sestdiena. Beidzot vēstule no Ineses un es atgūstu mieru. Visu nedēļu bija nemiers. Domās lamāju G. kundzi. Šorīt nonācu pat tik tālu – ka domājot par viņu, es viņu killīšu vai ko tamlīdzīgu viņai darīšu. Pašai nelabi palika.
Tagad saprotu atriebības psicholoģiju. Kas izposta visdārgāko – tam iespējams atriebties, saprotu – līdz briesmīgākam noziegumam.
Man viņas seja nerādījās vairs domās kā seja, cilvēka seja – bet kā riebīgs murgs. Nevaru nedomāt – ka viņa tomēr ienīdusi Inesi, kā viņa citādi spētu būt tik ļauna. Ar visu savu respektablo hous’u – īsts ērms. Tomēr lieliska common sensa pārstāve.
Šodien atkal atceros K.
No jauna kalnus redzu Zemes vaigu smaidā Ar jaunu spēku Rauj pie sevis dzīves rokas.
Kā kalni māj man Un lejas ņem pie sevis Es visu atgūstu Un atrodu no jauna.
Vairs nejūtu iznīcību Nākam manā ceļā. Līdz galam dzīvību Vien liela iet Līdz galam Vietu bagātu man atstāj Un dīkā neatbrīvo.
Par Tevi domas Neteic skaļus vārdus.
26.6.60.
[[Vakar bijām kino – nekas ievērojams. Mīla izsakās apskāvienā labāk kā skūpstā – zināms, veca lieta.
Diena bez notikumiem un bez kā padarīta. Mazliet Ineses džemperis adīts. Nogurums. Lietus. Bet bezcerība nespiež. Inese. Viņai manis vajadzēs arvien un Dzidrai. Man nekad mans uzdevums nebūs galā. Bagāti un ne viegli. Nogurums. Bet sirdī tā, kā sanāk mājās. Tur palīdz mani panākumi arī. Bet – bērni, bērni. Un kā smaids rezignēts un maigs, Tavs vaigs.]]
27.6.60.
[[Šī diena gleznota ir moderni un droši – lūk, debesīs kāds triepiens tīri zila – starp pelēkbaltā kravu!
Lūk, lejā, mājeles – melns, netīrs, duļķains.
Sarkans! Sarkans pēkšņi, ka knipis sists jau degunu ik kustina. Bet ādas panckas laistās lazūrā – kā senāk.]]
28.6.60.
[[Adīju dziļā mierā, logā ziedošie krūmi rudenī ziedošie, rudens lietavās. Vistu kladzināšana – mierā. Pag. ceturdienas brauciens no Wyongas: –
Bezgala skaista novakare. Bij kokā sarkans zieds kas spīdēja pret zaļo egli. Bet māja piesaulē, sausām sienām saulītē, saulgozē kur rozēm nobirušas lapas siltā rudenī –]]
30.6.60.
[[Mans labais laiks – kad visi aiziet gulēt Sāk pulkstens soļot skaļāk Grauž pele pagrīdē Nakts mani auklē maigi Var darīt kāroto Vai nedarīt neko Tik ļauties laikam ejot Kaut kam kas mūžīgs ir.]]