Septembris 1952 (Ķikure/Kikure)

8.9.52. [Berkeley Vale]


[Yard clean-up at new house. Erna with Inese and Dzidra]]
Jaunā mājā. Vairāk kā nedēļu jau te. Te ir daudz skaista.

Manas perspektīves: gluži laimīga matronas dzīve. Bērni, skaisti kā pasaka. Vīrs: traks kā velns. Ēdi un dzer. Ja gribi arī ko stiprāku, sāc uz vecumu. Baudi visu, ko dzīve devusi. Kamīns kuras vakarā. Paspēlē. Gulta kā Sābas ķēniņienei. Beidz izstīdzēt sapņos kā nelāgs laksts! Beidz!

Nav tas nav velns, kas kārdina – ? aizmirsti sapņus un dzīvo! Ak – nekārdina jau ar. Nav tur kas kārdina, mazliet nomierina. Ir kāds gandarījums it kā – tas tev tomēr ir! Tas pats, kas citām sievām. Ja tu vari vairāk, dari to pati.

Šorīt sapnī es redzēju viņu. Viņš kaut kur taisījās braukt. Redzot, kā viņš ģērbās ar diviem mēteļiem – sapratu, ka viņš taisās kur tālu. Bija turpat vēl kāds cilvēks un mans vecais. Tas prasīja viņam, kad viņš braucot. 10 vakarā. Tad viņš pabraukšot vienu gabalu līdz. Un svešais un viņš, abi piecēlās iet viņam līdz uz durvīm. Kad viņš nāca garām, es sniedzu roku. Kad biju to pasniegusi, nāca vīrs iet garām, bet es neatlaidu viņa roku, es pacēlu tam pāri, izlaidām tos abus pa roku apakšu. Un tie aizgāja, mēs palikām stāvot, atvadoties roku rokā.

Nieki. Pirmdienas rīts ap pieciem. Viņš brauca uz darbu – domājams. Diena ir skaista.

[Planned outline of story and some pages of text with changes and corrections]
[final text in Unpublished prose, Latvia listing: Divi gadi]

Divi gadi
Siev. mātes jūtas mīlā. Vīrieša lepnums.
Plāns:
Vilc. apstāš. — satikšan.
Atmiņas. Uzliesmojums.
   Vēstule.
Pieķeršanās. Vārgā saudzēšana. Mātes jūtu piemais. Atbilde.
   Vēstule.
Vīrišķas ciešanas no savas slimības. Pūles to apslēpt. Iemīlējušas sievietes nepareiza tā aptvere.
Atturība un slepena degšana.
Darbs. Tālums.
Darbā sabiedrībā — pie pielūdzēja mežziņa. Anitas raksturs no iespaid. tēva nāves. Anitas smalkums, vārīgums pret ciešanām. Svešums šinī sabiedrībā. Medības, zveja, putnu cepeši, stirnu ragi, svaigu foreļu ēšana uz sviestmaizēm. Pretīgums.
Pacietīgā un pārāk paļāvīgā gaidīšana. Apmainītās vēstules — kartes. Foto ar citas meitenes pētīšanu.
Pie tantes. Atklājums. Beigas.
—-

“Varbūt viņš arī vairs nevar palikt pie vienas sievietes,” Dagne dzirdēja māsas Martas balsi. Baiļu dzīta, meklēja kādu pierādījumu, ka to vēl nevar attiecināt uz viņu. Ja ne pavisam, ne gluži bez novirzieniem, tad tomēr… un mazākais viņš pats nedrīkstētu to apzināties.

Viņš, savā nodabā ejot, bieži nesa nodurtu galvu, vienu roku kabatā. Viņš gāja lēnām. Viņš arvien gāja lēnām. Dagne gāja ātri. Visātrāk, kad redzēja viņu. Tad viņas soļi dabūja savādu uguni, ko viņa pati nevarēja valdīt. Bet viņš gāja lēni, kā domājot, kā vienmēr esot citā, savā pasaulē. Šos noliektos plecus Dagne gribēja atliekt. Vai viņas jūtas bija tik nesavtīgas? Muļķības. Tālu no tā. Zagtin zagusi viņa bija laimi no šīm dienām, kamēr viņa to pazina. Dzīvojusi kā uzdzīvotājs uz cita rēķina. Vai viņai bija bijis kāds nodoms? Nē. Laikam nē. tikai uzmanība, vienmēr atgādinājums: neaizmirsti, ka tas nav nekas. Tas ir viss, kas ir. Nekas vairāk. Un tas ir labākais… Tā tad viņa bija ļāvusies gudri šai jūsmai. Ņemot labāko. Nemaksājot neko. Neko nevarēja ņemt nemaksājot. Varbūt viņa tomēr bij arī devusi. Siltā gaisma, kas arvien ātrāk un dziļāk atmirdzēja viņa sejā, viņiem tiekoties, tā nevarēja būt gluži bez nozīmes.

Tiktāl viss bija labi. Bet vai viņa nespēja dzīvot arī tālāk, celt dzīvi, visu dzīvi? Sapņot beigu beigās varēja katrs nelga. Dzīvot to, ko bija sapņojis, tas izdevās tikai retam. Varbūt nevienam.

Tikai tagad viņa saprata veco patiesību. utt.