1.8.60
[[Biju Wyongā. Ļoti īsu brīdi, vēl dabūju uz galvas P. necienību, ļaunumu vai kreņķus. „Kāpēc neteici ka ko pirksi? Kapēc neņēmi savu naudu līdz?” „Man nav naudas. Vakar teicu ka gribu pirkt Dzid. jaciņu.” „Kam Tu teici?” Nopirka baltu jaciņu, adītu, orlona, Dz. uz rītd. balli skolā. Singletonas viesi. Atpakaļ braucot sagrāba tādas ilgas pēc brīvas elpas savā mājiņā bez P tuvuma, ka varēju sabrukt. Bet – mani atveda atpakaļ cietumā.]]
2.8.60.
[[Cietuma priekšnieks izgājis. Svētu. Spēlēju dažas lapas, klausos pulksteņa soļus. Krāsnī iesviedu mizas lai sadeg, lai uguns ir. Uguns ir silta. Bet iznāca gan tik – dūma smaka. Bet tā arī laba. Gaidu Ines. vēst. Plānoju svētīt Ernas ar viesiem – šiem pašiem pēdējiem pagasta ļaudīm. Tie jau mūsu radi. Citu nav. Izlieku garumzīmes – sag. Ierad. ar traku. Sūtīt Sarmam? Pus 11. In. vēst. nav. Un šī lapa par mazu ikvienai domai.]]
3.8.60.
[[Dzēru rīta tītaima kafiju un teicu tā „Vai es tagad beidzot varu iedzert tasi kafijas un ar miermīlīgu garu vērot savas trofejas?”
Bet tad ilgas pēc garīgā darba (pēc mazliet spēlēšanas un tad rakstīšanas) sagrāba tā, ka es kustos kā pusbeigts pa saviem pienākumiem. Tā ir viena no tādām dienām, kas uznāk, kad vairs netici tam mānam, kad ātri padarīsi visu, kad – varēsi!… Nepadarīsi. Nevarēsi. Un es kustos ar aklām acīm, aklām rokām un kājām, kā akmeņu maiss. Redzu: ilgas pēc (garīgā) darba atsaucas uz ķermeni savā nevarībā – gulstas pie zemes grib aizmigt nevarības kaunā, tas pēdējais ko viņš var – protests streiks. Gaidu In. vēst. Dz. ies uz balli ar Singletoniešiem.
Vakars plkst. ½ 11. Dz. ballē. No Ineses vēstule – mugura sāp iet uz masāžu. Ak Inesīt!]]
4.8.60.
[[Tā ir labākā spalva, ko bērni man dāvināja – bet viņa taisa tādas nekārtības! //inkspots.//Silta bezvēja diena, pēc ļoti auksta rīta. Aiznesu uz pastu puloveri Inesei un vēstuli ar ‘Ieradīšos ar traku’ Silam, un to virsrakstu – aizmirsu uzrakstīt. Mājās atnācu (P. nav mājās) un stāvēju brīdi uz celiņa kā zeltā: afelsīnu koks pilns dzelt. augļu, pie mājas stūra krūms dzelt. milzu ziedu ķekariem, tālāk nozeltoša džekaranda – saule un miers. Debess zila, zila.
Izdomāju vēl vienu lugu – Cilvēki šķūnī – kaut man atļautu rakstīt. Jau 2 lugas izdomātas. Jāraksta – bet tā – izliekot sirdi, kā Kaimiņu rakstīju…]]
5.8.60.
[[P. bij 2 st. Entrencē. Nezināju (kā parasti) ka būs prom tik ilgi – mazliet spēlēju un tad sāku – ausīties, kā zaķis krūmos! Kā arvien. Tikai tagad uzrakstīju pāris nenozīmīgu rindu Cilv. šķūn. Bet labi ir sākt un iedzīvoties darbā. Sirds tur būs klāt. Vai iznāks – vai tur ir kam iznākt – nezinu. Vajadzētu rītā izsprukt no māja un rakstīt. Bet tas neizdosies – tik auksts laiks, lai arī saule. Cik ļoti gribu rakstīt!
Ejam gulēt. Pamēģināju tomēr rakstīt (uz mašīnas) tikai kādu lapas pusi – un jutu cik ļoti tuvs man tas temats, varbūt tas palīdzēs man atrast īstos vārdus, ka tas man tik – pie sirds! Un prieks būs strādāt.]]
6.8.60.
[[12 naktī. Bijām kino. Tagad iznāk tā, ka no kino es arī nevaru atteikties – tas – kompānijas pēc. Man tomēr beigās gribējās iet – bet sākumā es nebūtu gājusi. Bija labi. Bet mana luga nerakstās. Domāju gan. Daudz izdarīts.]]
7.8.60.
Svētdiena. [[3 vistas apēda cita citu. Man viņas apēda – svētdienu.
Uzrakstīju vienu, pa pusei nederīgu, lapu stāstā par veco kundzi, kam nav bērnu bērnu.]]
8.8.60.
[[P. Wyongā. Viena noēsta vista (tas ir – vistu noēsta). Lai aizietu, noķertu, nokautu, notīrītu, ieliktu ledus skapī, (nokoptu spalvas) vienu vistu vajag 45 min. laika. Tas padarīts. Kā tālāk. Dzidra rītu brauc uz Sidneju bet viņa negrib vest un Inesei nav ziņots lai iet pretī. Nu redzēsim. Vaigi deg. Gribētu gulēt (bet vairāk spēlēt, rakstīt, dzīvot). Māja smird pēc piedeguša piena – lielais katls pārgāja pāri šorīt, priecājoties par labu kūku – aizmirsu.]]
9.8.60.
[[Tā slimība varbūt ir gastric flu. Ērli te iebrauca un vecais ves. nedēļu gultā bijis ar to. Tā tad varbūt flu.
Kad rakstīšu? Kad kad kad?
Vakar mani atkal pieveica slimība – tā pati ar nelabumu un nejaukām galvas sāpēm. Šodien grūt. Bet viss padarīts. Ieskaitot 1 vistu.
No rīta gudroju – bēgt kaut kur prom jo – Dzidra aizbrauca uz Sidneju. Bet kur bēgt, naudas nav. Un no skandāla bailes – tā man traucē darbu. Tad slimība saņēma atkal stiprāk. Lēnām plānoju lugu. Bet lai cik labi izplānoju – nav laika rakstīt.]]
10.8.60.
[[Esmu slima. Un fiziskās mokas ar trakajām galvas sāpēm un nespēku, ar ko man tomēr viss jāpadara, atstājot katru pašas lietu novārtā, pat savas drēbes man nav laika izgludināt, ko vakar izgludināju, skrandas man ir mugurā – viss tas mani noved beidzot pusārprātā – gribu vai nē.
Es viņu varētu izšķaidīt kā zirnekli! Un tad man viņa, tāpat kā tāda zirnekļa, kas mirdams savelk kājas, paliek žēl. Noēlojamais nabags!
No visa tā tomēr jāatsakās: no kaušanās, pārvarības u.t.t. No visa tā – vēl jāmēģina izvilkt bērni un – jāiztaisa kāda luga, kāds stāsts – bet ar sirds palieku asinīm – lai lasa ļautiņi, dzīvi! Varbūt – tā ir tā māksla.]]
11.8.60.
[[Inesei vistu aizsūtīju, bet rītu – viņa brauks mājās! Nekas – tur tā noderēs un vēl Inesei pusdienās būs.
Dzidra atbrauca no sportiem – izsalkusi, lietū lekusi, naktī kājas salušas un uz laukuma kājas nemaz nejutusi, kā bijušas nosalušas. No 50 meiten. bijusi 6. Izlekusi 4/7, skolā 4/8 bet tā jau tur arvien grūtāk. Biju Wyongā. Iešu agri gulēt. Jāsargā sevi. Inese Frenč distinction monsteri nodevusi!!! Foršs meitēns!]]
12.8.60.
[[Saule spīd logā un uz galda, uz kura es atveru jauno grāmatiņu. Tikko saules stars pieņemas pavisam spožs – acis žilbst. Vējš ārā. Putns – vipbirds! Dzidra guļ – atstāju mājās pēc trakās Sidnejas salšanas. Gaidu Inesi vakarā mājās. Monsteri uzveikusi – atbrauks… bet man vēl ir mitras rokas, ar tām tikko notīrīju slimu vistu, zaļa ūdens pilna, ar pieaugušām iekšām, izbadējušās varbūt nedēļām. Tā man nodota – mielastam! Man nazis danco rokā to tīrot un es (ja Kristība nebūtu manī) triektu viņu vienā resnā kaklā – (saule stājās spīdēt par manu valodu), bet tā ir, tā ir, tā ir… Pilnas mazās būdas ir ar samocītām vistām, kas lēnām izlaiž garu, vecim nav naudu kur ķert (loterijas biļetēm diezgan iziet) jāēd sprāgoņas arī pašiem, ne tikai tirgum. Punkts. Varbūt palika vieglāk, to izsakot. Saule atkal spīd. Saule, saule, mana meitenīte nāks!]]
Ar savām bēdām apsedzos Es kā ar siltu zemi Vēl dziļāk, dziļāk ierokos Kā kurmis aklībā Tur ilgi guļot noklausos: Vēl dzīves pulsi pukst.
turpin. {22.8.60}
Gan atkal zeme atvērsies Jaunā dienā asni raudzīsies.
Gan vēl reiz zeme atvērsies Ar asniem dienā raudzīsies.
Nosūtīts Sarmam: {24.8.60}
... Gan vēl reiz zeme atvērsies Kad stipra roka klauvēs Ar asniem dienā raudzīsies.
13.8.60
[[Auksta nakts, vējš. Bet – bērni guļ siltās midziņās!!!
Inese atbrauca vakar izskatījās tik bāla un tik piespiesti priecīga, ka es naktī lūdzu Dievu, lai dod viņai spēku. Man liekas, mana lūgšana ir uzklausīta, šodien viņa jau man liekas stiprāka, mierīgāka. Bijām kino – nekā laba. Amerik. komēdija. P. atkal nokaitināja. Lai gan vakar es gribēju – lai nebūtu tā rakstījusi – bet tas nāk kā viļņi, tas, ka noved līdz robežai.]]
14.8.60.
[[Vējš šalko eikaliptos aiz ceļa Saule mirdzinās džekaranda lapās Un met ēnas logā priekškarā, kas šūpojas Iekšā ārā. Brīdis maiga miera...
Inese aizbrauca ar riteni pēc avīzes. Skaista, maiga diena. (Tāda kā K reiz teica – mild day.) Inese pārgurusi, bet strādā dūšīgi tālāk. Liekas, atpūšas te arī. Ja laiks pieturēsies labs, pēc nedēļas viņa būs atkopusies – tikai gulēt jādzen. Vakar nebija nekā ‘pacilājoša’ filmā, komēdija: kāds grib nošaut blakmeileri un kā viņam tas iet. Tikai nakti izpostījām – tagad nāk miegs. Bija šodien vecmodīgas pusdienas – žāvēti zirnīši ar žāv. cūkgaļ. kumosiņ. un āboli rīta svārkos. Ja grib pagatavot ko labāku arī pusdienā – tad olas stāv. Mild day. Gaidu Inesi no pasta un atstiepos gultā. Mild day.]]
15.8.60
[[Dienas īso skūpstu jūtu Ar īstenības kvēlumu Saules caurstarotu Valodu un smieklu skārtu Ar siltumu šos dzīvos skāvus Kas ielenc mani. Zūdoši un esoši Kas nāk un iet, skauj un atvadās Dienas īso skūpstu jūtu. Sauli, mūziku, dzīvību Kas ir un ir atvadās un atvadās.]]
16.8.60.
[[Skaista diena. Kā dāvana no Dieva rokas. Inesei vaigi kļūst (laikam, taču) sārtāki. Čivina kā zvirbulis. Mazgājām šo to. Džemperi [..]dus, zaļš, sarkans (sporta tērps) melns, rozā – karājās uz šņores. (Vēl tagad naktī tur karājas.) Saule, miers, maigums. Bērni jābaro. Cepu ogu maizi, debess mannā (ar oranžiem), vistu gatavoju. Tā labā puse, visam bija labā puse. (Man pašai gan reiba galva un nelabi bij no rīta, tagad tikai miegs nāk no daktera dotām zālēm, metas izsitumi vispāri, ir nožēlojami, bet visu esmu padarījusi.) Un tas viss – maiga diena, kas deva bagātīgi sevi – bet es neko vairs neredzu, nejūtu kā īstenību – viss rit, rit aizplūst. Ja man teiktu – Tu esi atkal 20 gadus v. arī tad, ja man nedotu reiz zaudēto nemirstības sajūtu, kas ir jaunībā, būtu tāpat – viss plūst un aizplūst. Tikai steiga būtu mazāka.]]
*Kam šī lapa? Tam, kam viss: dzīvībai un apklusēšanai. Daiļa tā un nederīga savā tīrībā Jāpieziež ar steigas rakstu. Ja tur atspīd īsa doma, Atstaro tik viena jūta, Tam šī lapa – dzīvībai Tad iznīcībai, jo kas dzīvojis – Var mirt, jo kas dzīvojis – tas mirst Pazuzdams no krasta šā
*Nakts ir logā, pavasars jau gaisu veldzē, salnas klusina un vējus.
Meitene sēž tur pie loga: dzīvei gatavojās – urbjas lapu lapās, citu atstātās, atbalsīs no dzīvu dzīvēm meklē savai dzīvei taku.
Vilciens tālu naktī aiziet. Cik tā balss ir labdarīga, tek kā upe.
Tālāk pāri būdas durvīm aizplūst viņu dzīvās šalkas, naktī satiekot citcitu, dzīvu siržu spēki nezūd: izplaukst kāda vēlēšanās, mirdz pie debesīm kā puķe naktī, dienā sadrūp, kāda drumsla iekrīt rokās, darbu darot – rada kādu lielu darbu.
17.8.60.
[[Avīzē 4 nē 5 manas ‘prelūdes’.
- Sviežu vārdu
- Ceļa nav kur iet
- Ieplaisājusi fibro siena
- Liela kaislība atņem grāciju
- Naktī gaiša tik mana istaba
Man vienmēr mazliet neērti, it kā kauns, kad manas dzejas iespiestas – tie tikai pļāpājumi. Bet Inese mani bar – lai tik nekautrējos un eju klajā.]]
18.8.60.
[[Slimība moka tālāk. Šodien gulēju dažas minūtes saulē – tas bij skaisti. Un tad gulēju gultā – un tas nebij skaisti, lai arī tas atpūtināja. Vakarā visi darbi un tagad brīdis pārdomu. Šodien Inese gludināja savus apakšsvārciņus – stāv, kā zvani sakārti. Mīļš bērns viņa gan ir. Labu labu viņai vajadzētu…
Jāraksta Sarmam, jāsameklē jaunas dzejas. Stāsts jāraksta, kas iesākts – bet slimoju un tikko tieku dienai cauri. Rītu būs labāk. Bij pavasara diena. Tikko mani laidīs slimība vaļā – rakstīšu ‘pleju’.
Vakar Inese saņēma vēstuli, ka Imants un c. atbrauks svētdienas rītā viņu ņemt līdz uz Sidn.]]
*Nu saule ņem mani rokās kā māte
Un mazgā ar siltiem stariem
Uzmeklē, atrod visas pāpas
(Mazi tā saucām brūces un vainas...)
Un dziedē, un dziedē.
Daudz vainu ir, visās malās
Saule mazgā un mazgā.
Noliek gulēt tad, silti iemidzina –
Viegli ir aizmigt kad atņem sāpes.
Ar sapni reizē dzīve mostas
Līksmi ir projām rauties,
Veselam atstāt mātes rokas.
*Sabruku sāpēs un slimībā
Uz savu vārtu staba
Kas mani cietumā tur.
Saule muguru sildīja
Dzestruma – kalni un lejas
Apkārt gaišā rītā.
Pār galvu putnu spārni
Un balsis. Daudz dažādas balsis
Govs negāja projām,
Laizīja elkoni man –
Vai dzīvnieki sāpes jūt? Otrā?
Vai gaidīja viņa tikai,
Lai galvu tai kasu?
Bet ilgi viņa tur bij un purnu cēla kā glāstam
Mierināt mani.
Vistas saliek galvas kopā kad slimas mirst,
Ja man tur jāiekūst būtu,
Nezinu vārda kā teikt – (cik
Varens) kāds būtu miers.
19.8.60.
[[Kādēļ tur braucu – tā tur nebija, bet labi ir redzēt cilvēkus. Biežāk jāraujas ārā, lai nezaudētu cilvēka seju. Kaut vismazākajos ir iedrosme dzīvei.
Jūtos labāk. Varbūt slimība mitēsies. Esmu jel stipra sieva. Bijām ar pap. uz liberāļu vakaru. Dažubrīd gan likās – ka visi ir jefiņi ar zīda zeķēm līdz ceļiem, lornetēm un absolūtu tukšumu galvās. Mazas runiņas, mazi jociņi – bet pasaule pilna pulvera, lai sprāgtu gaisā. Par manu kūku izteica komplimentus abi partijas vīri. Vairāk es savai kulinārai mākslai nevaru goda iedomāties.]]
20.8.60.
[[Drīz viņi būs klāt. Pulkstens trīs. Klusums un nav jūsmas, tikai skumjas, izmisums, ka netieku ārā, prom un pie darba! Vēl saņemties!
Bija liela sestdiena – Inese kārtoja māju (es tikai kūku cepu), tad visi ātri skrēja vannā un prom uz kino. Es paliku, kārtoju vēl virtuvi, mazgājos un tagad dauzīju klavieres. Nezin kas ar mani notiek? Vesela neesmu, bet ir labāk – tikai šausmīga depresija. Vai tā paliks? Kad es strādāšu? Beidzot mani pievar! Mani padara vecu pie visa nepadarīta. Tas ir briesmīgi.]]
21.8.60.
[[[Šīs dienas notikumi aiz pārskatīšanās atzīmēti 13. jūlijā.
Inese aizbrauca uz Windzoru – Imants ar brāli un vecākiem bij te un aizveda. No rīta pamodos un sāku nobīties – kādēļ viņu laižu tur. Tad atkal viss bija ‘labi’. Arī atbraucēji sirsnīgi un ļoti jau jauki. Imants ļoti bāls un sīkāks kļuvis. Arī Inese balta un bāla – [Photo: Dzidra, Mrs. Čipēns, Austra, Erna, Imants]
Esmu nepareizi iesākusi rakstīt tumsā un ar nogurumu. Šis raksts attiecās uz 21. augustu 1960.
Gultā grozoties, noķēpāju//inkblots//. Tad pazaudēju spalvu! Tā man iet pēdējā laikā. Šodien noturējos stipra, bez galvas reibšanām un sāpēšanām, un bez ēšanas. Tad, kad ciemiņi bija prom – tad atcerējos sevi. Tagad atkal sākas ikdiena – Inese prom. Viņa jutās labāk kā maijā – viņa teica. Mazliet varbūt pastrādāja – bet neko neatpūtās, vēlu naktīs mācījās. Kad es ko darīšu, nezinu! Rītu! Esmu nogurusi. Bet viss kā nekā paveikts. Gaidu jaunu dienu.]]
22.8.60.
[[Vārga esmu bet dzīve atgriežas prātā! Gribu rakstīt savas lugas. Kaut te nesaltu – nežēlotu pasēdēt nakti!
Norakstīju vēstuli Sarmam – rītu pārlasīšu, tad redzēšu – nosūtīt vai nē. Par daudz runāts par sevi. Sēdu pie galda, un no loga dažās minūtēs top auksti. Te Inese dabūja ‘koldu’. Jocīgs logs! Vai varbūt siena! Gulēt, gulēt! Lai var sākt laikā no gala!]]
23.8.60
[[Saka laikam – iedod pa galvu, lai paliek skaidrāks! – Man šķiet, ka esmu to piedzīvojusi: kādā nervu pilnā dienā iedrāzos kādā kokā (vai stenderē) un prāts noskaidrojās. Tā man šodien – nīku bezgala vārgumā un bezcerībā – dabūju vēl pa galvu ar to – ka rītu būs jācep kūkas un jāvāra tēja strādn., tad jātīra 5 vistas!… Man liekas – tas man deva spēku vēlreiz sacelties pretī un – nežēlot, iet savu ceļu. Gan jau tad redzēs – kā? Ceļu daudz. Vecis, ko žēloju – viens. Norakstīju Sarmam vēst.]]
24.8.60.
[[Šodien nosūtīju Sarmam vēstuli (pēc apm. 3 mēn. nerakstīšanas) un ‘Satikšanās Lalala ielā’. Notīrīju 6 vistas. Domāju – explodēšu, tomēr tas nenotika. Nervu exema uz rokas pat mazāka (bija tagad atkal viss sarkans). Jūtos kā piesiets suns! Ne tikai ķēdes dēļ, bet arī slims, kašķains, nevarīgs, nikns. „Kādā jaukā dieniņā ķīsels peldēs pieniņā” – tā mēs agrāk teicām. Nezinu, ko ceru? – Darbu padarīt! ‘Cilvēki šķūnī’, liekas, mani izteiktu!
Nosūtīts Sarmam: {poem started on 12.8.60}
... Gan vēl reiz zeme atvērsies Kad stipra roka klauvēs Ar asniem dienā raudzīsies.]]
Pirmā saules vanna
Nu saule ņem mani rokās kā māte
Un mazgā ar siltiem stariem,
Uzmeklē, atrod visas pāpes
(Mēs mazi tā saucām rētas un vainas)
Un dziedē un dziedē.
Daudz to ir, visās malās.
Saule mazgā un mazgā.
Noliek gulēt tad, silti iemidzina.
Viegli ir aizmigt, kad atņem sāpes.
Ar sapni reizē dzīve sāk mosties,
Labi ir projām rauties,
Veselam atstāt mātes rokas.

25.8.60.
[[Biju skolā [above]. Satiku Mumfordu [left] un Bothamu [right]. (Biju uzvilkusi dzelt. kleitu un baltos cimdus, lai jau labi izskatos. Mumfords teica arī vairāk reizes, ka labi izskatos. Biju iedzērusi kafiju un pat malku sherry brandy lai noturētos…) Mumf. teica „Ja Jūs viņai tikai rakstīsiet, tas nebūs tas, kā ja es viņu pats satikšu un viņa man visu izstāstīs…” Tas bija teikts ar tik dziļu mīlestību, ka es to nebiju gaidījusi. Viņš ir tiešām jauks, jauns cilvēks. Ja tas, ko izsaka, Bothams noskatīja gan mani, bet iespaidu laikam nekādu vareno es neatstāju. ‘Čupiņa’ Dzidra saka.]]
26.8.60.
[[– Ārā stāvēju un sev pārskaitīju – pastāvi brīdi – un tai brīdī krita zvaigzne – Skaista saules diena. Jutos kā atraisīta pēc Mumforda redzēšanas. Atpūtos. Bet vakarā briesmīgi nekārtīgā virtuvē ieveda K. Trītonu. Es izbēgu un raudāju otrā istabā – pazemojumu ir par daudz, slepenus tos vēl var nest, bet, kad tie ļaužu priekšā jānes un jānes – tiek par daudz. Viss netīrs, nepiemērots, nevērā likts – lai arī rokas kā pagales nostrādātas. Dz. bij par to (arī vēlāk raudāju virtuvē) uzzīmējusi man šo zīmējumu. Dzidra bij uzrakstījusi nupat labu dzejoli.]]
27.8.60.
[[Vakarvakara iespaidu bij grūti šodien dabūt ārā. Bet – diena ar savu – jāgatavo tēja Robinas draugam, kas ar savu draugu ņēma mēslus. Un tad iebrauca Kalniņi, uz Sidneju braucot. Vakarā uz kino – ‘Dont eat daisies’. Laba. Tagad nakts. Nebij vēstules no Ineses. Dobu – kā viņai iet. Pa vidu sāku arī dusmoties. Gaidu, kad viņai no Imanta būs diezgan. Esmu pārliecināta – viņa to nemīl, nav tur gaišas liesmas.]]
28.8.60.
[[Brīnišķīga pavasara diena. Meži deg. Gaiss zilgans. Nektarāni zied. Arī mazais kociņš (kas kļuvis lielāks) šķūņa priekšā… Gaiss maigs, zils kā Parīzē. Svētdiena. Pēdējā diena, kad Inese ir Windzorā – un man paliek vieglāk. Viņa nemīl to Imantu – tas ir visa atslēga. Jāraksta stāsts, lai vinnētu kādu godalgu. Bet – kad, kad? Divi [..] no viena nevar plēst. Bet jāplēš. Pusstundu spēlēju. Varbūt to nevajag? Bet, bet bet!… Pusstundu biju saulē – veselībai. Un jūtos labi. Varbūt slimība būs pāri. Sākas vakara darbi. Skaistākā novakare! domāju mazliet par K. Vakar filmā bij mazliet līdzīgi apst. – tikai mazliet – tas ir liela ģimene. Kas šo pavasari lai dod man spēku.
Skaista novakare, dzīve lēni rit kā asins lāses,
Katrs sirds puksts sit vienu mirkli prom,
Skaista novakare, dzīve noasiņo.]]
Es ticu mīlestībai no pirmā acumirkļa. Ne tikai ticu, bet domāju, atzīstu, ka tā ir vienīgā īstā mīlestība, ka tuvumu cilv. jūtam jau pirmā acumirklī, viens otru pirmoreiz ieraugot. Ļoti lielos brīžos mīlestība atveras šai mirklī jau pilnīgi kā zieds. Cilvēks jūt visu laimi, sāpes, likteni, ko tā nesīs. Citreiz un parasti tas ir, mīlestību vēl neierauga, neapzinās pilnīgi, bet jūt varbūt tikai tās zīmi, kaut ko sīku, bet nozīmīgu. Tādu sīkumu pat, ka to patreizējā dzīves norises burzmā pazaudē, atceras tikai vēlāk. Bet šī zīme ir. Un tā ir manīta. Tā tas ir, un tā tas ir.
Mīlestība, kas izaug no draudzības vai vienkārši tuvuma dzīves apstākļos, protams , arī ir un to var gluži labi lietot. To var ļoti labi lietot. Bet mīlestība, kas cilvēkam dod visvairāk, nemaz nav vienmēr jālieto. Viņa nemaz nav domāta lietošanai. Un to otru lēni, pēc laika atrasto mīlestību var gluži labi lietot. Tā ir laba mīlestība. Tas ir tāpat kā ar ādas un gumijas zolēm vai citu ko. Teiksim, īsto un atdarināto vaniļas garšu pie cepumiem. Atdarināto var ļoti labi lietot. Bet, ja cepumi ir cepti arvien ar īsto vaniļas garšu, tad reiz, klausot pārdevējas veiklai mēlei, nopērk un izcep ar atdarināto, kad 10 gadu vecs knauķis saviebj lūpas un saka – „Ko Tu tai kūkai esi pielikusi tādu…?” Otrādi – cept ilgāku laiku ar atdarināto un uzreiz izcep ar īsto – izsauciens no ēdēja ir pavisam citāds.
Mīlestība nav izprieca, kā to latīņamerikāņu mūzika katru rītu un vakaru jaunatnei (dienas vidū, paldies Dievam, tā ir darbā) cenšas ieskaidrot. Mīlestība nav un nebūs nekad nekāds – I love you I love you I love love love love lov lo lo lo… Mīlestība cilvēkam dod neizmērojamu laimi un ciešanas. Abas viņu vienlīdz svētī. Mīlestība cilvēkam vienmēr nes labu. Nekad to nepazudina, ja arī viņu novestu kapā.
Nevienam vēl nav izdevies mīlestību pārvērst izpriecā. Latīņamerikāņu mūzikai tas arī neizdosies. Tāpat tas neizdosies tiem rakstiem siev. žurnālos, kas plaši apraksta jaunatnei atvadu skūpstus un to techniku, pielietošanu pēc dejas vai teātrī pavadīta vakara.
Šie raksti ienes žurnāliem labu naudu, tāpat kā sevišķi akcentētas bītniku plates uztur veselas radio stacijas, filmas, teātrus utt.
Nauda cenšas pārdot mīlestību kā izpriecu, uzjautrinājumu, laika kavēkli visdažādos veidos. Bet padarīt pašu mīlestību par to viņai neizdosies. Viņa var sagraut veselās ļaužu paaudzēs šo skaistāko Dieva dāvanu, saduļķot miljoniem jaunu siržu, bet pašu mīlestību viņa neiznīcinās.
Atomu saskaldīšanas atrašanas varbūt var iznīcināt zemes lodi – kosmu viņa neskars. Mīlestība ir kosma likums cilvēkā, kamēr tas pastāvēs.
Zem ziedoša nektarāna Soļi stājas kā baznīcā Gaisma līst kā balzams Stari visur staro Sirdi droši sašķel Pašu slēpto kodolu Ņem uz zelta delnas Izkausē un sakaļ Gaišums skan kā baznīcā Nektarāna stāv ziedos.
29. 8. 60
[[Piecēlos agri – bet no visas dienas neguvu neko. Kaut kam manos darbos jāmainās. Nezinu, kā un kas. Inese nav rakstījusi. Drūma diena, lai gan pavasars – mākoņi augstu, ziedi. Ak – vai tad es nevaru izlīst! Rītu cāļus potēs. Lieliski. Viņš tīšu prātu ierok mani darbos. Vai kādam citam vispār daļa gar mani? Visiem tikai palīgs. Riebjas te viss, viss viena dēļ.]]
30.8.60.
[[Reiz saspēros – ārdījos, ka tā nav nekāda kafija, ko man žēlīgi no Papa iemīļotā veikala atsūta – līdzēja. Tagad man tāda kafija, ka smaržo visa māja. Nejaucēni – viņi domā, ka mēs nekā nezinām. Vēst. no Ineses nav. Veļu mazgāju – cik necils viss man tā tik izcilā dienā,
mākoņi stājas augstu kā balta siena zilos debesu jumolos saules dārgumu rotā koki stāv klusu, mazi ziedi raugās maigām acīm. Ceļš Tev noslaucīts, zaļām malām sauc kā kliedziens skaļš plūst kā upe aumaļām dzīvība dzīvo no zemes sirds līdz saules acīm.]]
31.8.60.
[[– Rītu potēs cāļus – tā kā melna debess draud jau 2 nedēļas. Varbūt tas būs šodien. Es netieku nekur. Ir nevaru strādāt. Kaut es varētu rakstīt – bet es gribu labāko no sevis. Šodien tas mani tā nospiež, ka esmu pusslima, pusārprātīga. Dz. nomazgāja traukus – es atpūtos. Tagad es varētu sākt, bet tagad jāiet pēc olām. Un nelīdz, ja es sākšu trakot – ko es gribu, nelīdzēs! Es saku – pīlīte nodējusi 11 olas, drīz perēs – tā – mana pīlīte. Un tas ir – lai nomierinātos, bet nevaru. Pīlīte nodējusi 11 olas…]]

