1.9.60.
[[Bijām kino – amerik. armijas komēd. Laba. Ineses vēstule – mājās tagad nebrauks, par to nemaz neraksta. Priecīga vēstule neizklausās – ne atpūtusies, ne laimīga – tikai sevī – darbā un savā (laimē nevar teikt, jāsaka) nelaimē iegrimusi. Šķiet nogurusi. Ak – man patiesi jāaizbrauc pie viņas. Es gribēju viesus aicināt nāk. nedēļ. Nezinu, vai nav viss jāatliek. Īsa vēstule. Būtu jāaizbrauc. Ne laika, ne naudas, un pūķis uz kakla, kas neko nesaprot –]]
2.9.60.
[[Kas šīs dienas jēga bij?
Daiļumu neredzēju – tomēr
Nektarānu ziedēšanas
Košais rožainums, tas sauca,
Kā taures citu krāsu orķestrī,
Bet kur bij cilvēku skaistums?
Dvēseles noslēptās, kropļotās,
Kas viņas līkas greizas audzē?
Kas bij, kas šai dienā bij?
Dzidra žurkulēnu dzirdīja ar pienu
Un nekā nekā vairāk nebij
Radio (tikko) mūzika skan, ar dzīves aklo prieku]]
3.9.60.
[[Bijām Entrencē ar Dzidru. Es rakstīju milk barā – bet nebij drosmes. Entrence man par daudz pilna ar valdnieka tuvumu. Savādi. Ja es slepen tur aizbēgtu, būtu labi. Viņš aizveda – un nebij labi.
Tomēr – pāris domu izspiedu. Kaut ko sāku darīt.]]
Ābele stāv ziedos Galvu atliecu liedu pretī Gaismu stari vītni staro Sirdi sašķeļ droši Pašu slēp to kodolu Ņem uz zelta delnas Izkausē un sakaļ Gaišums tāds kā Dieva namā Ābele stāv ziedos
4.9.60.
[[Āboliņa lapa pieder šai dienai. Tikai nezinu, ko viņa vēsta. Vakar Dz. un P. bij kino, es paliku mājā. Bet bij briesmīgs miegs – es gulēju. Un labi bij gulēt. Visu – pat gulēt ir labi, kad viņa nav mājās – tā man ir. Visu visu – tik atbrīvoties.]]
*Vai tā atmiņa?
Vai tā smarža?
Vai tā skaņa?
Atmiņa?
Vai pasaka?
Dārzā guļ uz zariem,
Māj no mākoņa
Vējā līgojas ar ziedu,
Kuram sēklu pūkas baltas,
Saules dzeltens klāt,
Krāsu bezgala visapkārt?
Vai no dzīves šeit?
Vai aizmūžā?
Laiks ir – pavasara diena
Tūkstošdeviņsimti sešdesmītais gads
Persona ir viena,
Darbība ir – vesels mūža stāsts. (vesels mūžs)
Vai tas noticis ir šeit, vai aizmūžā?
(dzīvots)
*Nektarāna zari pilni rozā ziedu
Mirdz pret mākoni, debesi – zilu, baltu
Atgādina aukstu ziemas dienu
Iegribās – ziemassvētku tīrības,
Skuju, dziļa miera
Mākonī žilbīgs baltums
Gadu gadu tālums
Ziedos tuvums
Gribās mājās ziemas dienas,
Mātes, zemās ziemas saules.
5.9.60.
[[Biju Wyongā. Uzrakstīju pāris lap.p. bet it kā tiku uz ceļa ar visu stāstu – kā rakstīt, kā nobeigt – tikai vēl mazliet pastrādāt – bet tikko mājās – visa rosīgā domāšana apstājas. Nu es zinu – mani šeit viss iespaido tā, ka arī domas kļūst paralizētas. Man jālaužas ārā, lai ar kādiem spēkiem, lai uz pusdienu. No Bredricha skaists dzejolītis avīzē – rīta noskaņas. Cik labi bij būt Wyongā vienai.]]
*Pulkstens iie ar klibu soli Laupīt? Noiet vienu manu nakti. Ārā mēness aptumšojies – Zeltainsārts kā zemeņoga. Lejā, tumsā meži nodeg – Dūmi, ziedi, asinsogles! Pulkstens iet ar klibu soli Sadedzināt manu nakti.
6.9.60.
[[Dzidra no ½ 7 pošas picknikam – te gāja tā, it kā man karā būtu jāsūta 5 vīri: dzēriens, ēdiens, medikamenti… Beidzot laimīgi visas trīs prom: Kristīne, Soņa, Dzidra.
Lasīju Ineses zīmīti p., ka viņai uznākusi griba mācīties un palikusi tur – strādāt, citādi būtu atbraukusi. Varbūt gaida Mumf. ciemos. Labi, ja strādā. P. – saticis K. Viņš bijis slims, pat slimnīcā. Te nu bij lielie korni – viss atgrūsts atpakaļ. Nevarot vēl strādāt. Poor thing!]]
Ģeogrāfija mani traucē Dzīvot šo dienu Zeme nav apaļa Saule nav zvaigzne Jūra ir nebeidzama Kuģiem ne gala tai rast Ne malas Pret sauli var rokas atvērt Teikt sveikas Kad tā uzlec un riet Kāds neprāts Zemei ap to skriet Ģeogrāfija mani traucē Drīz es jutīšos Šeit kā uz gumijas bumbas Tik laiks vēl Neuzvarēts iet.
Sveicinu Noguruša roku Darbā augu dienu Sveicinu.
Ne ziņas, ne vēsts Ne atnākšanas Bet nemainīgs Ir tas kas uzvarēts
Viņa vārdu dzirdēju minam Bij tas kā vālodzes lietus
Izdzēsīs Tevi arī Apklusīsi Bet sauli jutis Ko vairāk Sarukt kā zālei.
Dzirdēju Tavu vārdu – Atkal viss no jauna Celties grib Kā stienis Dzīves likums Pāri – nolīkst Tavs stāst ir cauri.
Dzirdēju Tavu vārdu Silta pasaule tapa Lēni minūtes rit Mirkļi – kavējas vēlīgi Norimst amoka skrējiens.
7.9.60.
[[Šodien sāku pārrakstīt to stāstu par bērnu mītni. Domāju rakstot, ka veicas labi, bet pārlasot redzu – vēl jālabo. Tomēr – varēju strādāt mierīgi, iegrimstot darbā to pusstundu ko varēju atlicināt. Tas K. dēļ, ka biju mierīga. Pateicoties viņam, es varēju mājās strādāt šodien. Ceru – rītu varēšu, kad p. aizbrauks. Citādi – sīkumos samalta diena – kā vienmēr. Ļoti skaista diena. Gaiss viss zils un dzeltens no meždegām – un es to mīlu, es to patiesi baudu kā pavasari. Varbūt arī tas K. nopelns. Varonis vīrs viņš.]]
*Nezinu ko teikšu, sirds tik runāt grib
Pavasara dūmu smarža satikusi viņas ritmu
Pavasara dūmu zilums sajaucis ir dienu gaitu
Saules apdūmotais dzeltenums – devis ilgas
Atkal izrunāts Tavs vārds nevis mieru.
*Dzeltenīga gaisma silā Aizmiglota saule Pavasara mežu dūmiem Meži paši satinušies Zilu zilos gaisos Pavasara dienas sākas.
8.9.60.
[[Mājiņa no Dzid. Inesei aizsūtīju paciņu 4 knapsieriņi un pāris biskvītu. (P. brauc uz Wyongu un paņēma pac. nosūtīt). Šodien ielika telefonu. Tumbi Umbi 124! Atvēra durvis ‘PGM!’ Viņi nāca kā uz kauju – jo laikam domāja – sauks tik atkal par suņu galvām – kā p. to oficē esot darījis. Viņi 2 to ierīkoja un bij tik klusi kā peles, tik skatās. Viens izskatījās arī uzpūties – otrs nē. Vēls vakars. Esam ar Dz. jau gultā.
Un tas bij viss šai dienā Nometu to kā daudzas Dievs vēl dod un dod...]]
*Visu notur līdzsvarā Klusa doma, laba Apslēpta, aizzīmogota Kodols.
––––––––––––––
*Mīla ir kodols Serde kokā Kad tā dzīva, koks var zaļot Cilvēks visu izciest var.
–––––––––––––––––––
*Vērtība manī ir atgriezusies Spēks kas visu satur kopā Centrs, ap ko viss var griezties Kodols slēpts var briest.
––––––––––––––––-
*Izpostīts, pievarēts, cilvēka atliekas Kā tās var zaļot.
––––––––––––––
*Tu esi mazs, niecīgs – neievērojams Neievērojams.
––––––––––––
*Mazākais cilvēks – lielākais cilvēks.
*Tu pats sevi nevari iznīcināt, kad Tevi turu kopā
9.9.60.
[[Pīlei viens pīlēns. Varbūt būs rītu arī citi. Man gan bailes – vai tik viņi varēs tikt ārā!
Rakstīju stāstu tālāk un iet gluži labi. Bet vairāk par 2 l.p. grūti uzrakstīt laika dēļ. Rītu potēšana – tā tad diena atkal pagalam. Šodien 2 l.p. kā dārgums – kas padarīts. Briesmīgi!
Tagad – gulēt. Lietus līst un nogurums – Telefons mēms.
Man liekas – darba nekad nav bijis tik daudz te. Bet varbūt – esmu pieveikta, nogurusi. Vai es neizpīšos.]]
10.9.60.
[[Vēstule no Ineses – esejas labas. Citu neko nevaru izlasīt, ja darbs iet – tad būtu arī pietiekam.
Vēstule no Freimaņa. Mans vakars – janvāra baigās. Varbūt tas mani glābs. Biju priecīga – bet vakarā (šie uz kino) sagrāba pārlieku nogurums, neko īsti nepadarīju.
Rakstiet daudz – viņš saka. Kad? Esmu pārgurusi un pusslima. Bet – varbūt viņi mani saglābs – Sidnejieši. Varbūt. Labi padomi par dzeju.]]
11.9.60.
[[Par dzejoli ‘Rituāls’ – viņš saka interesanta miniatūra, ja Jūs ‘baznīcas’ un deju ritmus lietotu apzinīgi. Šai dzejolī es biju līdz pusei, kad es apzinājos, ka tas ir ritms, kāds sens ‘joviāls’ ritms kas tanī skan un kas mani apmierina rakstot. Viņš to ‘uzodis’. Tāpat par ‘prelūdēm’ es domāju – ja rakstītu ko apvienotu, lielāku, garāku saistītā valodā – arī to viņš ietiec. Bet – kad?
Vai es kādreiz strādāšu pie visa tā? –]]
12.9.60.
[[Vistas (cāļus) izpotējām. Paliek vēl viena daļa ‘brūderī’ – tad tā nelaime cauri. (Cita nāks – !) Rakstiet daudz? Es to zinu. Es to gribu.
7 pīlēni netikuši ārā no čaulām – traģiski. Viens šodien nobeidzās. Viņi ir burvīgi. Kādam beļģu māksl. ir glezna ‘svētdiena’ – 2 veči uz sētas atspiedušies pīpē un skatās cūkās. Es domāju agrāk – tā ir visrupjākās dzīves seja. Bet – tā nav.]]
13.9.60.
[[Vārda dienas paciņa no Ineses – visādi naži—pannai, maizei u.tt. Vajadzīgi tie man bija – bet ko tie viņai maksāja. Kā viņa tiek cauri? Vista nostāvējusi nedēļu, tā nu gan prity bad.
Pīlēni skaisti. Tas viss. Šodien […] dzejoļus rakstīju un mazliet stāsta. Rīt – atkal cāļu potēšana. Tad ceturtdiena – vistas. Kad mani atlaidīs no valga?
Jau vistērija zied pie mājas stūra [right]. Uz K gribētu braukt. Kādēļ nevar dzīvot kaut cik, nenokaujot dzīvi? Viņš te – ir neaptverams muļķis arī sev.]]
K.F. vēst.
Vēstules lapa balta kā spārna vēdiens
Mierinājumu nes.
Siltums no viņas dvašo,
Citas dzīvības tuvums,
Citas pasaules,
Kas citā ķermenī viena
Slēgta un ieslēgusies.
Vēstules lapa kvēl ar lēnu liesmu,
Modina dusošu dziesmu,
Kas vēl nekad nemodusies,
Citā cilvēkā Dieva plaukstā dus.
Vēstules lapa
Balta spārna vēdiens
Pirms atpakaļ klusumā klus,
Dzied nedzirdamu dziesmu.
–––––––––––––––––––––––––––––
Kad Tu velsies no saviem augstumiem,
tad būs milzīgs plīkšķis.
–––––––––––––––––––––-
Ja tas būtu sniega aukā
Kaut kur tur pie ziemeļpola
tur šī baltā papīrlapa būtu telts
– vēstule.
Ja tas būtu smilšu laukā
Kaut kur tur pie ekvatora
tur šī baltā papīrlapa būtu palma,
ēka, dzēriens kokosriekstā
– vēstule.
Tas ir tepat dzīves džungļos
Pienākumi staipa kaklus
Tā kā pitoni no zariem
Ķer kā zirnekļi ar pirkstiem gariem
Te šī baltā papīrlapa –
tablete, ko dzeru
lai bez prāta nenobeigtos
– vēstule.
––––––––––––––––
Miegs vien nāk. Ēst vien gribās. Laikam būšu slims.
14.9.60.
[[Dzīve tā izķēmo to cilvēku, ar kuru eju kopā un kas ir manu bērnu tēvs – ka nevaru par to domāt – prāts nenes. Es par to arī nedomāju – bet šodien atkal aizķērās dziļāk par to – sprāgoņas deva tīrīt – viņš to nemaz tā neņem – bet tas slīd tālāk un tālāk – viņš slīd neiedomājami zemu. Es runāju. No manas runāšanas man pašai vienmēr nelabi. Bet – jārunā. Daži dzejoļi otrā grāmatā. Ak – diena!]]
Kad maize rūgst
Labs/lēns/kluss gars tad mājā staigā
Mīkstās tupelēs
Kā liepu vīzes lūkos
Lai rūgst, lai rūgst
Kad maize rūgst
Labs gars aiz galda sēžas
Balt baltu galvu apsējis
Lai rūgst, lai rūgst
Kad maize rūgst
Jautrs gars tad raugās
Vecvecā dienas stundenī:
„Vēl laiks, vēl laiks...
Lai rūgst, lai rūgst”
Kā puišu prāts (uz meitām)
Lai briest kā vīnu sāts
„Lai rūgst, lai silst
Lai silst, lai rūgst.”
*Stundas aiziet Naids dienu nožņaudz Sirds tālāk rit Uzticīgi, kā motors Vai viņas dēļ nevar pasmaidīt? Var, es viņai uzklapēju Kā ponijs zirgam sacīkstēs.
*Diena diena Tumsas pilna, tam kam tīra, gaismas nava Savas gaismas, sirds gaišuma Ne man glābt, pati krītu.
15.9.60.
[[Inese piezvanīja. No balss šķita – viņai iet labi! Un es ceru – viņa varbūt beidzot valda situāciju ar Im. Viegli palika. Lai gan citādi – briesmīga diena. Plēšanās, kliegšana, 6 vistas, nogurums beidzot no darba un izmisuma – ka tikko turos kājās. Olas laikam paliks netīrītas. Bezgala piekūstu pēd. laikā. Bet – ja Inese ir gaiša – tad viss griežas uz gaismu. Tad es atelpoju. Lai stāv olas – atpūtīšos. Nakts bij baiga – murgoju ļauni, par māmiņu. Agrāk ikreiz, kad redzēju to sapnī (parasti ļaunā), dienā bij briesmas ar papu. Pēdējā laikā tā nebij – bet es arī viņu pēd. laikā neredzēju tik nelabos sapņos (tramvajs viņu sabrauca…). Varbūt viņa vēl ir ar mani sakarā? Kā tas tā varētu būt – ka ikreiz pēc sapņa – ļauna diena? Tagad laba Ineses dēļ.—]]
Beidzot diena nolaižas Tas bij tāpat meklējot – Ar gaismu caur lapām Tas ir zeltains siltums Bet zilais ir tur klāt, visur klāt Neaptverams, neaizskarams Un tas ir visa spožums.
16. 9. 60.
Ja Tev cita nav – svied ar akmeņiem.
Rīts kar zelta šūpoles, Karātavas – diena Vakars giljotinē, apkrāvies Virvēm, valgiem, cilpām, lāpstām Neizspruksi Aprok nakts. Tumsā meklē gars Jaunu piedzimšanu Murgu biedi rāda Citu bendēšanu Tumsā meklē gars. Rīts kar zelta šūpoles Nekavējies aši – Mesties pāri galvai! Karātavas gatavas Aprok nakts.
„Labi gan ka, atnāci
Jel als paš’dzēris.”
Runā rāmi Runā ar mani rāmi Ausis man skaļuma piekliegtas Runā ar mani rāmi Man skaļuma piekliegtas ausis.
Kaut kur ir grauds Tā saldums briest Kā iesals kaktā Tā spēku jūt jau stunda Un gausi rit [mūžā]
Ko Tu viņmāt’ meklē? Vai savu plāceni? Vai še ku būs!
Noliekties
Atskabarga
Nav kur pieturēties Nakts kā atvars Laidies lejā Nav kur glābties
Motto: Laidies dibenā
Nesaldē nagu.
Vārda no Tevis prasu Zilais debesu klusums... Visu šķīrējs ir vārds, Grēks ko atrada sena Vārda no Tevis prasu... Klusais debesu zilums, Klusumu dali ar mani.
Krāsainos adeņos ļaudis
Sāk staigāt kaimiņu kalnā –
Pavasars.
Vēl debess pilna skaudru vēju
Bet saule mākoņu nevaldāma...
Sēklas zemē ir manīgi jākaisa
Krāsainos adeņos ejot aiz traktora.
Ja Tev cita nav svied ar akmeņiem. –
17.9.60.
[[Pīlēni, pīlēni, pīlēni – tas ir pēdējo dienu saturs. Kā lai neiet pie viņiem, kad tie izsalkuši bariņā nāk pretī? Un tad – kā viņi žāvājas, kā rij maizi, kā dzer, kā peld, kā vecās pīles kaujas, kā pīļu tēvs ir ‘nesaprotams vīrietis’ u.tt.
Uzlīmēju, pēc Sarmas padoma, ‘Pēteri’ uz lapiņām, gandrīz pusi no ‘Svētd. ned. vidū.’ Pirmdien lai varu sūtīt Freimanim. Ieskatījos savā stāstā par Annu un nācu pie atziņas – ka esmu sākusi par daudz stiepti rakstīt, it kā citu izpratnei piemērojoties. Jau rītu saraušu savu nepabeigto stāstu pēc savas patikas! –]]
18.9.60.
[[Pīlēni mani nodzenājuši beigtu + sviests, biezpiens, siers, kūka – gatavoti līdz 11 no rīta. Tas viss bij – ‘fun’. Bet tagad vakarā vairs nav fun – būs jāizlaiž, cik vien sīko darbu var – no saraksta. Bet ko liks galdā? – Un tā tas iet. Apdullinoša diena, bet – dzīva esmu. Un tikko apstājos tagad – dzīve pulsē.
Salīmēju 2 stāstus un dažus dzejoļus – tas ir viss jēdzīgais šīs dienas darbs – arī bezjēdzīgs, jo tikai mechāniska kārtošana. Ne vārda rakstīts, ne teikts. Kaucu. Kliedzu. Skatījos arī mākoņos – bij visskaistākās jebkad redzētās krāsas.]]
*Nav vārdu domai
Ne domas nav
Tik vilnis dzīvs kāds plūst –
Apziņā šūpojās
Kā dejas solis.
Dvēselē vērpjas
Kā glās[ta] pinums
Nākamā pirmsākums
Kas šķilsies kā doma
Kā saules gaismā
Kas vārdā tērpsies. –
19.9.60.
[[Saņēmu vēstuli no Sarmas – labu, dzejolis – labs. Aizsūtīju paku Inesei – vist. siers. Aizsūtīju Freimanim 2 kalendārus (Vilšanās un Pasaka) ‘Pēteri’, ‘Svētd. ned. vidū’ (uzlīmētus uz lapām) trīs liter. pielikumus, Kaimiņu un dažas dzejas.
Redzēju koku sarkanos ziedos Pāri ainavai ar eglēm un māju Sirdī sāpēja skaistuma lielums Paša sīkā nevarība.]]
Pulkstens iet uz pusnakts stundu Miegs ar vari velk uz gultu Še tev skaistā diena bij!
Pateicies par dāvanu – Ko Tu pretī dosi? Tavu spēku paņēma Ko Tu darbā veiksi?
Vakars Viss, viss ir [šai vēlīnā vakarā likts] Kas dienā sakrājies Ir gudri vārdi no tālumiem Ir maigums no mazajiem pīlēniem Ir lietus lāses uz jumta Kā bērnu mārbeles krāsainas Šīs labās dienas dāvanas Visapkārt un pāri ripo Kad vakars roku smagu Gulst plecos un balss saka Ka jāliek šīs spēles pie malas.
Liela Dieva kalpošana Maza grēku atlaišana... Meitas pirtī pērās Es pa logu vēros Pa c. p. c p. c. Pa c. p. p. p. p. Šķērsu, šķērsu, šķērsu Garām! Nerātna tautas dziesma no M. bezdelīgas dziesma laikam.
20. 9. 60.
[[Vientulības stunda Mūža devu sver: Ir tik smagas veltes – Vai pie zemes krist! Ne ar tām kur aiziet Ne tās citiem nest. Viens kā krogus dzērājs Dzer un dzer un dzer.
Es salas vientuļnieks Man viļņi atnes Lapu no cita krasta.]]
Manu mazumu ņemsi Mani iznīcinot! Kur manu lielumu liksi?
Tālu vārdu saucu – Tuva atbildi saka „Te! Esmu. Nu – dzirdi/ Kā vari tā klaigāt?”... Brīdis gaišākas gaismas Mirklis siltākas siltmes. Izbrīns, pamestība atkal Kauns – neklaigātu!...
21.9.60.
[[Aizsūtīju vēstuli Freimanim. Pirmdien to aizmirsu.
Nogurums vakaros liels. Diena iet kā dzirnavas – bet – tagad Sarmas un Freimaņa uzmudinājumi un tuvais vakars (mans) – liek aizmirst šo to no nejaukās ikdienas un varu strādāt – varbūt drīz – stāstus, lugas. Tagad – dzejoļi tikai. Freimaņa līdzdarbība ļoti palīdz, kaut arī es negribu dzejot – bet stāstus rakstīt – tomēr es daru, ko varu. Sarma saka – tas tikpat vērtīgs. Varbūt. Un varbūt.]]
Ārā pasaule zied Kādēļ būdā slēdzies? Vai Tu negribētu Vēja skavās mesties? Tā tad uzziedēt Kā visas veceņu koku Sirmās galotnes zied? Ārā šalkas šalko Lapu lapas dreb Zilā plašumā Viens pats mākons iet.
Aizmirsti ģeogrāfiju Lai zeme nekur neskrien Pļavā atrodi Saules glaudu glāstus. Aizmirsti anatomiju Lai kauli nespīd cauri Vien siltās rokās Visu dzīvību mani. Pie malas psichiatēriju Iemiedzi diendusas zuzās Vēju apšalkots Mārīšu aprāpots cilvēks.
Lielais klusums, atveries Saki vārdu, tuvojies Cilvēka domas veidā! Lielas, mazas pasaules Raugās vaigu vaigā Citarcitu roku rokā Gadusimtus staigā Katra sevī slēgusies Neprasa nenieka Cilvēkprāts tik izbijies Rada meklē. Lielais klusums aizvēries Nesaka ne nieka.
Pulkstens iet ar klibu soli Laupīt vienu manu nakti. Ārā mēness aptumšojies Zeltainsārts, kā zemeņoga Lejā, tumsā meži nodeg – Dūmi, ziedi, asins, ogles. Pulkstens iet ar klibu soli Sadedzināt manu nakti.
22. 9. 60.
[[Noķēpājos ar dzejoļu pārrakstīšanu un tur ne vella neiznāca. Tas nejauks piņķīgs darbs, kaut ko sakārtot. Ne tik nejauks – bet ilgs. Gribu ķerties pie stāsta.
Dod man dienu Vai es vergs? Verga vergs? Vienu dienu!
Vecās pīles (tēvs un māte) skūpsta mazos, vai varbūt teikt – glāsta, paņem ar knābi.]]
23.9.60.
[[Nakts un jāaizmieg, jāpazūd no dzīves. Bet man tik ļoti vajag dzīves! Man tik ļoti trūkst laika un es nevaru ņemt – šo nakti. Jau galva sāp. Tas ir briesmīgi – dzīvot un tīšu prātu nedzīvot pa vidu no tās pašas dzīves rēķina. Noņemt tai –]]
Krāmējos pa ziemsvētku dāvanas dienasgrāmatu, meklējot dzejas – tas ir, meklējot izveidot dzejas no tur pamestiem uzmetumiem – tad ienāca prātā mātes padoms:
Nerakājies pa ievārījumu podiņiem kamēr ogas dārzā!
Jā! Neaiztiec ievārījumu podiņus
Kamēr ogas dārzā!
24.9.60. Sestdiena.
[[Bijām kino Little Abener. Kristīne bij līdz. Mājās brauca tādā ātrumā ka – skaiti vilks pātarus – !
Filma neko nepatika. Tas nav tas. Bet kaut kas no tā – kas varētu būt – prom no reālā. Domāju par savām 2 lugām, kas mazliet vēlās – prom no reālā, lai tuvāk tam nokļūtu, lai patiesāk, īstāk visu redzētu un justu. Bet kad? Rītu šīsdienas olas!]]
Neizglābsies... Pie tām skrandām Jau lielais ritens tvēris Zem sevis rauj Vēl brīdi peries Šīs gaismas brīnumā Aizgūtnēm vienmēr skrējis Ardievas mierā māj.
Skaidrums Tevī ir, diena, Kā gadu un gadu vīns Traukā zvīļo līdz malām Ne to aizskārt tik zināt Bezmēra bagātības.
25.9.60.
[[Šodien man tā redzētā filma pavisam nederīga rādās. Vakar jau arī es žāvājos un pārvarēju pretīgumu pret to pasauli, kāda tā bija dažās vietās, skriešana pār kalnu un vēl kādas – bij kaut cik glītas.
Šodien – nevaru! Govs sadūrusi tesmeni, asinis ar straumi plūda. Vet’s sašuva. Govij būs teļš – mākslīga apaugļošana – jo [gov..] jauna – rotaļlieta. Lieliska sarunu viela utt.
Pazaudēta diena.
Pīļutēviņš ir apbrīnojams mīlnieks. Sieva arī rūpīga sieviņa. Otra patreiz – iet pa gaisu –]]
26.9.60
[[Domāju – būtu jāuzraksta stāsts – no Dievsunīša līdz teļam un vīram.
Atkal pazaudēta diena. Nav cerību uz brīvu laiku. Kā es uzrakstīšu – Cilvēki šķūnī? Rakstīju sīkus dzejoļus – Stundu pēdas – saucu, bet nezin vai tas ko izsaka, tāds nosaukums. Dažā dzejolīša rindā ir kāda dzirksts – bet tas viss. Nav nekā lielāka. Kā es tikšu ar saviem uzdevumiem uz priekšu?
K. Ābele lasīšot Sidnejā 6. nov. Jābrauc.]]
[...] Diena logā lūkojas rāmi Putniņš dziesmiņu vīlē Dziļā debesu dzīlē Slīd mākoņi nedzirdami Sāk celties vējš un kokos Dreb lapu bezgala viļņi.
Mana diena Līksmes pilna Vējš sāk celties Ziedus raustīt Šalkšanā un rasā Zari jautri līgo.
Vietu vietas apskrienu Zaļā pasaulē Tavai mājai netuvojos Lai tā dzīvo vien kā sirds Ko pats neredzēsi.
*Nu diena galā – ķēdes noņemtas Nu varētu dzīvot. Bet nu – jāguļ. Tas kļūst ar katru dienu briesmīgāk.
Noliecies līdz savai pīlītei – Viņa skatās baigām acīm
Klusums san, plecus apņem Itkā smags jūras dziļums Kā akmens tas var slēgties Apkārt un akmenī vērst. ––––––––––––– *Slīd roka ārā no rokas Ceļš vienam ejams. –––––––––––––- *Rokas grib ieslēgt šo brīdi Aiz atslēgas noglabāt Vārdi grib paņemt šo brīdi Savā pulkā [...]. Šis brīdis (atvadās) atraisās Tam neapstāties, kā nevienam.
27.9.60.
[[Norakstīju 2 lapas par veco sievu – un liekas O.K. Vairāk tās nav jāpārraksta. Rītu – tālāk. Uzrakstīju mazu dzejolīšu (vai kā tos saukt) kopojumu – Stundu pēdas saucu tās. Un varbūt tiešām tā tie sīkumi cits citu papildina. Varbūt. Nezinu. Man viņi dur atsevišķi. Nosūtīšu vēl vēst. Freimanim tikai ar dzejām. Šonedēļ – jānobeidz stāsts un tad.
Tik laba sajūta, ka tas sīkums padarīts – 2 lapas. Mumfordam paps piezvanīja – braukšot šurp. Nakts virsū nāk.]]
29.9.60.
[[12 vistas. P. temp. sacēlās – 40. Galvenokārt tādēļ, ka es teicu – man nekurināt lielo katlu vistām. Bet maz tās pretestības. Nobijies mazliet. Iedeva £1. Viņš ir slims domāšanā un nekas viņu nelabos.
Stāstā nav rakstīts ne vārds. Dz. cepu kūku – skolai. Vēl rītu jātaisa krēms. Tā tas iet. Par stāstu domāju gan un tas varbūt kaut ko arī līdz, šo to iedomāju derīgu. Bet vai es šonedēļ to nesolījos pabeigt? Dzejā ne rindas. Ir tāds apklusums. Nosūtu vēstules [vai.]
Diena tomēr izturēta.]]
30.9.60.
[[Pagulēju saulē – bija ļoti labi, puspiemācies, silts. Tagad silst viss. Šorīt piecēlos pirms saules – taisīju Dzidrai kūku skolas svētkiem. Iznāca laba un bija par to apmierinājums. Tikai nav kastes, kur to vest un glīti ielikt. Vējš ceļas. Lieti nāk. Gaidu, kad P. aizbrauks uz Entrenci, lai rakstītu. Nevaru pieķerties, kad viņš apkārt staigā. – Briesmīgi! Dzejoļi arī nerodas. Nogurums tādā plāksnē – pārāk liela izolācija no visa.]]