1.10.60
[[Vakar atbrauca Inese. Balta kā lapa. Tikko uz viņu paskatījos – zināju – viņa pati ir gan te – bet viss gars kaut kur citur – rūpēs par darbu un rūpēs – par ko es nezinu. Laikam par Im. Kas cits viņu tā ir notriecis gada laikā kā tas nesātīgais zēns, kas uzmācas un uzmācas. Vakarā viņš piezvanīja.
Šodien viņš piezvanīja.]]
2.10.60.
[[Inesi pūlos ar ēdienu uzlabot – bet ko pāris dienās var? Viņa domā ka distinction atteiks. Un angļu – nevarēs nolikt.
Atbrauca Mumfordi. Dzērām kafiju ar liķieri un ēdām kūku. Mumf. domā mūs uz ‘tēju’ aicināt.
Inese mocas ar ‘playam’ – vienu brīdi domā: izlauzīsies cauri, otru – nē.]]
3.10.60.
[[Inese tikko aizbrauca ar daudz jaunām puķēm. Daži ceriņi un rozes un citas puķes. Cepu cepumus, olas, vistiņu, sieriņu līdz. Bet ko tas viss var palīdzēt.
Im. atkal piezvanīja un gribēja, lai viņa brauc uz Windzoru un rīt agri uz universitāti. Viņa – atteica, varbūt manis dēļ. Un pūta pēc tam. Viņa ir tik laba – viņa trīc un dreb, lai viņam pa prātam izdarītu. Viņa te saulē 10 minūtes neizgāja – jo nav laika – bet tur viņš virsū kā mākons, bez kādas līdzjūtības. Kas kuram labi – tas viņai! Kaut vai viņa krīt no kājām. Viņa ir ārkārtīgi worried. Ko darīt? – nezinu!]]
4.10.60.
[[Tātad – 54. Ne zināt ne redzēt. Patreiz par Inesi vien domāju. Paps brauc uz Gosfordu – es arī. Bija devīgs uz atgādinājumu – kas par dienu – iedeva 2 mārc. Nu beigās vēl uzdāvināja peldu dvieli – lai gan es to nemaz tik ļoti nekāroju. Inesei nopirku bāli rozā blūzi ar rūtiņām – domāju, viņai tā piestāvēs. Zeķes arī un nag. lak. tāpat – pa jokam. Tik vēstuli nepieliku, ka tas nenozīmē, lai Čipēn kundzei viņa neliek šūt blūzi. Viņai jau vismazākais 2 blūzes vajadzētu – bet ir tikai viena veca, veca skolas blūze.
Pasaule skaista. Radās spars rakstīt – bet olas to tomēr paņēma. Iestādīju 12 nelķes. Cik rīts bij skaists ziedošā ‘bušā’! Atpūtīšos, agrāk gulēt ejot.
Ak – diena, diena aiziedama [nea….ko laba…] ]]
5.10. 60.
[[‘Zvaigznēs teikts’ būšot šī nelaba diena. Viņas gandrīz kļūdījās – nekā nelaba nebij redzama. Vēl jau notiek arī tas, ko neredzam. Uzrakstīju 3 lapas stāstā – daudz. Gan ne visai izmeklētā stilā. Bet – nevar kavēties, tas tikai mazs stāsts – vecas sievietes ilgas pēc mazbērna – uz bērnu fona zīmētas.
Neboise gan šodien avīzē (turpinājumā) īsta ‘mesī’, nemaz stila, īsta sievietes pļāpāšana. Lai gan – dažā vietā doma būtu O.K. Man nekā vēl nav avīzē.]]
6.10.60.
[[Biju p. līdz Wyongā. Gribēju Inesei nopirkt jaciņu. Nenopirku. Varbūt mēteli – par abām? Vakar. mētel. – 7 mārc. Noderētu gan. Bet – nevaru atļauties. Mēteli vajadzētu. Uz Melburnu vajadzētu braukt ziemsvētkos. Ar kuģi! Kā Inesei iet? Ne vārda rakstīts šodien – darbi vien (6. vist.) Ko Inesei – uzadīt vēl? Kad? Tā tas aiziet. Uz Inesi būtu jābrauc man – rītdien. Bet kur naudu? Miegs, nāk virsū kā […] ]]
*Gadmijās, gadmijās Kā šūpolēs sviedies Pazudi salā Atgriezies ziedos.
7.10.60.
[[Pīlēni izšķīlās daudz.
Beidzot – stāstu nobeidzu. Mazākais – tā jāatstāj. Tagad man parasti tā – kad stāsts nobeigts, tad es beidzot it kā esmu iedzīvojusies tanī vielā un nu varētu sākt to izveidot, rakstīt vēl pavisam citādi – bet 1) laika nav un 2) it kā žēl ārdīt ārā to, kas reiz teikts, jo varbūt tas, kā to vēl varētu teikt – būtu tikai cita variācija un nebūt ne labāka. Žēl tomēr, ka bez pārrakstīšanas 2–3 reizes nevar viņu iegūt, pārvaldīt, izteikt kaut cik necik vēlēto. Bet laika tik maz. Tomēr ir vietas – kas dzimst gatavas un tās ir tās!… Cita nekā šodien. Silta diena.]]
*Sāp tik ļoti šķiršanās No dienas nedzīvotas, darba nedarīta.
8.10.60.
[[Karsta diena. Vējš. 14 pīlēniņi. Ļoti jauki, melniem raibumiņiem uz galviņām – nu? Kas tie ir? Kas ir cits? Ko man rakstīt? Ko man dzīvot? Ko es gribu? Ko es gaidu? Kas bija? Kas būs? 14 pīlēniņi. Izaugs pīles. Negribu iet uz kino. Bet mājās arī negribu – ja neesmu viena. Kur glābties? Šodien domāju – stāsta beigas jāgroza. Laika nav. Kā es izglābšos? Nezinu. Olas nāks vēl klāt. Kungs jau gaida. Kaut kā viss iet uz elli.]]
*Vairs Tavu vārdu nepieminu,
Vairs vārdu nepieminu, kas ziedos cēla.
Viss prātīgāks ir kļuvis.
––––––––––––––––
*Kā ceļu kas tālēs nezināmās ved
Caur mežiem, lapeņiem, upēm pāri
Pār tiltiem gaisos izliektiem
Pār straumēm pazemē kas rauj
Tā Tavu dzīvi jaušu, bērns,
Mans mīļais, mazais, maigais bērns,
Kas atnāci pie manis kādā dienā
Kā sīkums mazs, kā lielums lielākais.
Nu iedams ej Tu, brīžam gavilējot,
Tad bailēs acīm izplēstām jau stājies
Šaubies kur likt soli, jau ceļos krīt
Un piesauc Dievu pa savu taku nezināmu
Kas tālēs ved.
Krāšņums neizteicams šai iešanā
Laimība un šausmas
Gan mazs un sīks Tu krīt, gan celies
Dievs, rotā – ticībā un drosmē gaišā
Svētī, svētī, augstais Dievs, Tavus soļus.
10.10.60.
[[Pirmdiena. No Ineses vēstule – blūze derot. Nosūtīju Inesei paciņu ar vistu un olām. Nosūt. Freim. vēst. Dzejoļi: Stundu pēdas, Ar savu bēdu, Pulkstens nes, Vientulības stunda, Prelūdes – drukātais un jaunais kārtojums pie 1. Prelūdes motīva. Tad stāstu – par veco sievu. Nu jāķeras pie kā lielāka. Pie kā?
Cik labi – ka vēst. no Ineses.
Wyongā bij tik silta, laba, maiga diena. Nezinu īsti – kādēļ? Viņa tāda bij – bet kādēļ to jutu?]]
11.10.60.
[[Tik vasarīga diena – siltums, mežu zilgme, bušu ziedu miljonu acis, vējš un putni – cēlu rokas pret debesīm tīrā, siltā, līksmā dzīves priekā. Bet vakarā nevaru vairs kāju pavilkt, cik piekusis. Ak – tie pīlēni vien jau mani nodzen! Bet – tā tam jābūt. Dzīvotprieka nevaldāmībā vārīju malberijas.]]
Par puķēm?
Tās zied nu visās malās. Bušs kā sīku acu pilns. Sīku sīkie ziedi, zaru zari pilni. Bālgani, bāli iedzelteni. Daži ļoti smaržīgi, daži gandrīz nemaz – bet katram ziedam, arī nesmaržīgam – ir kāda maiga dvaša. Mūsu deguns tik par rupju to īsti uztvert. Katru rītu kā sveces baznīcā sveicina baltās lilijas sārto vidū. Ir trīs ziedi – tīrākās, nevainīgākās puķes, kā iesvētības apliecībai gar malu vai Marijas bildei. Viņas nomierina. Viņās ir tāds spēks! Inese paņēma līdz daudz puķu – (cik te nu daudz to varēja būt – no visa jau te nav nekāds pulks). Viņa varbūt arī meklē mierinājuma ziedu daiļumā. Tas ir spēks. Tas ir.
Īrisi izlietnes, nē, notekas malā gandrīz pārziedējuši. Kaktuss zied tur – dzeltensarkanais, ne visai skaistais zieds. Bet – kurš zieds nav skaists. Mežā aiz Rafa pie pirmā krūma zied kāda meža orchideja – dzeltena, brūniem punktiem, stāvā līdzīga mūsu naktsvijolei, ziedi tikai lielāki – un nesmaržo. Jāpaosta būtu naktī – varbūt smaržos. Bet ne tā! Ne tā! Tik stipri reti kas smaržo – kā naktsvijoles. Osk. Kalējs reiz man zaļumsvētkos (bij braucis no Cesvaines uz Ļaudonu) vai bija vedis, vai kā tas tur bija ar tām nakts vijolēm? – Es beidzos vai nost no mīlestības – bet nesapratu, ka tad vairs nav jāsaka, ka mīl – ja ir braucis no Cesvaines līdz Ļaudonai. Jaunībā ir dumjš. Un tas – nav ļauni. Varbūt mazliet gudrāks der, kā es biju (un esmu…).
Gribētu aiziet uz bušu – pameklēt, vai nav vēl kādi ziedi. Bet būs jāiet pēc olām. Pīlēni (4 dien veci) ir burvīgi. Tur, rokas uz vēdera salicis, varētu nostāvēt stundām.
Bet ko īsti tur iegūt? Jāpadomā. Tas ir kaut kas tik labdarīgs miesai un garam. Tam jābūt kam vērtīgam. Bet kas tas ir?
…– Biju tur atkal barot un skatīties. – Nē, tur vairāk nekā nav – tikai paradīze, no kuras esam izdzīti, kurā nevaram un vēl vairāk – negribam tikt atpakaļ.
Pīles ir vitāli, ļoti vitāli, arī ļoti saprātīgi un ļoti vienkārši radījumi.
12.10.60.
[[Jā – par tām malberijām – pati domāju – kādēļ? Bet ir tāda dzīves tiešamības izjūta tad: uzlikt cepuri, lai saule nenobeidz, locīties pa ogu pilniem zariem, tad cukurot tās, likt katlā vārīt – mana māmiņa esmu tad, mazā meitene, es pati – viss kopā.
Šodien menstruācijas klāt – domāju būs izbeigušās, 2 reizes izlaida. Tā tas bija reiz jau 3 gadi atpakaļ. Redzēs, kā būs tagad. Dzīvība mana sīkstā! Vesela esmu kā ponijs – (nevaru teikt – zirgs, tik maza…), kad padomā manas 16 st. darba dienas 7 dien. nedēļā.]]
Dzīvība, jaunība manī sīksta. Periodi vēl neizbeidzas, domāju, ka tā būs, izpalika 2 reizes. Bet tā bija arī 3 g. atpakaļ. Nu redzēs. Šodien – viss pa vecam. Biju jau samierinājusies – jāpadodas. Un neticēju, ka tā. Jāpadodas jau būs. Bet – vai viena diena dzīves un jaunākam, cik iespējams, nav skaistākā, lielākā dāvana! Kaut tik prastu to godam valkāt. Skatos ziedos, klausos vējos, raugos dzīvniekos, protams arī cilvēkos, kad kāds pa retam parādās – un mēģinu dzīvot, mēģinu godam valkāt tās dāvanas, ko man dod.
Saule spīd uz lapas kur te rakstu, koku galotnes šalc vējā aiz loga, priekškars šūpojas, vistas un putni otrā pusē, pagalmā brēc – te ir miers desmit minūtes man pašai. Vai – ‘Cilvēki Šķūnī’ nav tomēr jāsāk rakstīt stāstā? Luga – es nekur netikšu. Jāraksta tādā puslugā, pusstāstā – kā to izjūtu.
Kaut viņš aizbrauktu prom uz kādu dienu. Uz visu dienu! Lūdzu! Nebrauks!
Jāķeras rakstīt pa – vajātiem mirkļiem.
Cik skaistas ir ēnas un gaismas uz lapas. Cik labi ir dzīvot! Cik ļoti pieticīga esmu un dzīve – ir pieticībā, ne nesātībā. Lielums ir sīkumā.
Pēc manām domām Neboises pēd. darbs, ‘Atteikšanās’ laikam to sauc – man šķiet galīgi vāji uzrakstīts stila, formas ziņā. Tā nevar, tā nevar! Tas nav tas!
Vienu nedēļu dodiet man brīvu – lai varu izmēģināt spēkus. Vai es nevarētu kaut ko uzrakstīt? Attaisnot savas pašas un citu cerības. Lielāku, lielāku – nekā tie sīkumi, ko daru.
Kāds megpajēns atkal pīkst zaros, tāpat kā Pēteris pīkstēja. Šī atkārtošanās arī ir brīnišķīga, kas mūs dzīvē tomēr piemeklē. Esmu pateicīga, ka man ļauj te būt vēl arvien.
Jāķeras pie stāsta. Kaut mani atlaistu no pienākumiem. Kaut cilvēki citi palīdzētu – dotu man mēnesi, pusgadu! Ak – nieki! Bet varbūt reiz. Tikai – ātrāk, ātrāk lūdzu!
Par pīlēm: „Redz, kā mazie iet! Deguns tur! Deguns te! Visur kaut kas atrodams…” Es runāju pati ar sevi vai ar saviem dzīvniekiem un lietām. Tā ieklausos vecā valodā. Citādi – kur to dzirdēt! Esmu tik nogurusi pēc olu grozu atnešanas – ka roka trīc. Traks vājums.
Dienvidū
Cik saldi būtu atkrist dienvidū
Un nosnaust kādu stundu,
Bet kas Tev mieru ļaus?
Kā lietuvēns un karsta sieva
Sirds pati ausīs čukst:
„Ko gulēs tā...
Klausies vējš glāstās,
Kā svelme zaros silst!
Miljons ziedu kausu
Vaļa vērti saulē izlaiž garu
Viss laimes pilns kā nāves
Nenovēršamas un patvarīgas
Ej degt, ej dzīvot miljondzīves
Piesūcies šīs laimes
Kaut vai rāpus jāiet
Līdz vakaram kad gausums māc.
Neguli dienā, neguli nāc...
Iz mežu prom vai upes malu
Vai āboliņā krīt
Lai skudras pielien ausīs
Bites sadzeļ pēdas
Kūsti saulē pilēdams kā vasks
Karstu vēju rij
Un saltā straumē gulsties
Klausies. Dienā neguli, nāc.”
Cements, akmens, dzelzs,
Stikls, papīrs, krāsas
Skaņas, trokšņi, ātrums,
Spēks un briesmas, briesmas
Uzmanīties vienmēr.
Taisni iet un ātri
Redzēt kur liek soli
Zināt kur ved vilciens
Tūkstoš domas domāt...
Cements, akmens, dzelzs,
Tukšums auro apkārt
Nekas neaizsniedz sakni
No kā dzīvo un kam dzīvo
Sakni ko pats aizmirst sevī
Kas tā apslēpta it kā tās nava
Cilvēks pienāk otrs
Vārdu kādu saka
Uzbāzīgs mazliet
Runāt, sēdēt grib
Tuvu, kaut ko dalīt.
Nozūd cements, dzelzs,
Tukšums siltmi pildās
Pāri paliek tā
Vārdā kādā slēpta
Kustībā.
Sakne spēku Dod uzplaukt Dzīvam brīdi Piepilda.
13.10.60.
[[7 vistas. Ķēra tās smagāk, kā vajadzētu. Nevaru to panest. Un – negribu. Paps [right] vakarā aizveda uz kino. Tā kā nevaru rakstīt aizgāju. Atpūtos no saspīlējuma – lai arī nekā tur nebija. Un darbs rītu būs dubults. Bet – šī dzīve pilnīgi nokauj. Redzot papu sašļūkam (viņš taisni sabiedrībā redzams vecs, ne tā mājā un kliegšanā) nelabi paliek. Tik tālu nodzīvots – kur vairs spruksi? Briesmīgi. Briesmīgi arī panest tālāk to.
Miegs ver acis ciet pavisam sāpīgi.
Dzīve, dzīve vēl jaunības atliekas…!]]
14.10.60.
[[Pīlēni 7 veci. Viens bij iekritis ūdens bedrē – atradu gluži stīvu nosalušu – tik galva ārā. Atnesu mājās pie Dzidras (tā ar temperatūru, nebij skolā). Pīlēnu uzlikām uz siltas ūdens pudeles – viņš tā drebēja ka nevarēja ne pačiepstēt. Tad pamazām sāka kustēties, tīrīt savas spalviņas, uz pudeles, uz mana priekšauta, saulītē uz galdiņa – tas bij jauks brīdis noskatīties, kā viņš atlaba un knosījās. Tad pēc pusstundas sāka pieprasīt – lai laiž prom. Laidām. Tā diena – tas saules pilnais dzeltenais pīlēns, ārā no tumšā, aukstā, mitrā ūdens.]]
15.10.60. Sestdiena
[[Bijām kino ‘visi trakie’ spēlēja. Carry on Constable – nekā laba tur nebija. Carry on, carry on!… Dzidra šodien labāka nekas nelabs varbūt nebūs. Neviens nebija pastā. No Ineses šķiet pārāk ilgi nekā nezinu. Mazgāju mazliet drēbes – diena pagalam – nerakstīšana tā spiež, ka es no tā ciešu, it kā man kas sāpētu – bet laika nav. Un tomēr – nākoš nedēļ tas jādabū. Domāju par savu ‘Šķūni’. Dzīve mana žēlīgā! –]]
16.10.60.
[[Gaidījām Roni ar sievu – papa biznis paziņu (kas piegādā petroleju). Atbrauca vēlu. Kafiju vairs nebija vērts dzert. It kā man visa diena bija kopšanās un kūkas cepšanā. Nežēlojos – māja bij tīra un mazliet svētdienas jūtu.
Bez tam – gaidīšana ir vērtība pati par sevi. Kaut kā – laba gaidīšana. Svētku gaidīšana. Tā ir tikpat liela kā svētki.
Gaidu no Ineses vēstuli. Ko aizsūtīt?
Skaistas dienas, siltas, ziedos, bez lietus.]]
17.10.60.
[[Gribētu vēl K satikt. Tas dotu spēcīgāku toni iecerētam stāstam – Cilv. šķūnī – vai lugai. Nevaru vēl to iesākt. Neceru ka šais apstākļos lugu uzrakstīšu. Un stāsts – būs citā ziņā labāks, bet citā daudz vājāks kā šīs tēmas luga. Bet kas – ir šī tēma? – Cilvēki katrs savā – šķūnī, visi šķūnī.
Biju Wyongā. Vēstule no Sarmas. Manas dzejas esot labas. Stāsts Lalala – esot solis uz priekšu arī pēc Kaimiņa. Tas labi. Viņš jau domāja – nezin vai man izdošoties uzrakstīt labāku (vai tādu kā) Pēteri.]]
18.10.60.
[[Vēstule no Ineses – liekas turas puslīdz labi. Ne vārds man šodien nav uzrakstīts stāstam. Un pēkšņi – liekas tas nemaz nevar stāstu iztaisīt. Kur nu vēl lugu. Bet kādēļ es domāju – ka var? Sev pašai es varētu. Bet vai tas citam var derēt? Ne visas dien. grām. lapas der arī citiem. Lietus diena. Rīts bija labs. Vakars smags.]]
20.10.60.
[[Vēstule no Pranka – aicinājums pied. Melb. kult. dienās – ceļa naudu turp atpakaļ. Jābrauc. Cik priecīga būtu ja nedraudētu cīņa – kā tikt prom? Inesi arī gribu līdz. Varbūt – pa jūru?! – Inesei aizsūtīju paciņu – 2 knapsieriņi, gabaliņš siera, kādi 5 cepumi, 2 rožu pumpuri.
Tā visa diena! Ne vārds darīts.
Valgu gribu nost! Nost! No kakla! Sapnī redzēju – zemenes, brīnišķas – gaidīju kas būs – bija!]]
21.10.60.
[[Tukša diena. Lietus. Un nekā vairāk – tik darbs. Jā – mazliet spēlēju – viss atkal aizmirsts, izgājis no rokām. Rokas ļoti cieš no zāļu griešanas pīlēm. Bet pīļu vajag – jo varbūt tas atnesīs kādu mārciņu. Lai varu braukt uz Melburnu.
No dienas ejot pārmetums spiež Kā dāvanu gaišo tā projām kāds sviež? Kā padoties tumsai tā varēts Un nekas nekas nav šai dienā darīts Nekā kur glābties neatrodu Pie loga zinu divu rožu Glāb šo dienu, rožu krūms, ar savu ziedu!]]
*Pie loga zinu rožu krūmu Un rožu krūmā rožains zieds Tas slēpies bija sešus gadus Nu vaļā vēries logā glaužas Ceļš mēms un tukšs iet garām Ceļš mēms un tukšs bij sešus gadus – Vai neies biedros rožu krūmam? ––––––––––––––- *Jāņu dienas spēku rokās Tu pie manis stāvi ––––––––––––––––––––– *Naktī – tumšā logā rožains zieds Augstu kāpis zaļā zarā Maigi glaudies dailē savā Naktī klusi zied tas tumsā Augstu kāpis zaļā zarā rožains zieds Paglāb mani dailē savā Naktī klusā rožains zieds. –––––––––––––- *Jāņu dienas spēku rokās Tu pie manis biji
22.10.60.
[[Aizgāju pēc pasta – lai redzētu debesis, kokus. Redzēju. Skaista diena. Būtu spēks strādāt. Bet paspēlēju mazliet un tad vakarā bija jānotīra viena vista… Kaut arī laika dēļ negāju uz kino – nekas no laika nav palicis pāri. Pīles paņem tik daudz.
Briesmīgi tā pavadīt dienas! Tikai tas ko domāt un teikt – kad Tikšu atbrīvota no sīkumiem te? Ar labu – nekad. I hate it –]]
*Redzēju kumeļa pēdas uz ceļa –
Valgā smiltī svaigi iemītas –
Priekā aizmirsās bēdas un nīkšana,
Paceļot acis augstas bij debesis,
Zilu zilumu, mākoņu baltumu
Šūpoja vasaras diena
Lietus smarža un bišu dūkšana.
Spoža, augsta, vasaras diena,
Uz ceļa kumeļa pēdās man dāvāta.
23.10.60.
[[Dažus gadus agrāk man bija prieks, ka stāsts bija tiktāl gatavs, ka varēju ķerties pie puslīdz tīrā rakstīšanas. Tagad man nav – stāsts nekad nav nobeigts, viņš vienmēr atrastu vēl labāku izteiksmi. Trūkumi atklājas neviļus, šad un tad – pārrakstīšana ir it kā velts darbs, kas atkal būtu jāpārraksta. Meklēju šodien medību stāsta skices, atradu vienu – par ‘trijstūri’, kas gandrīz gatavs. Atliku pārrakstīt – bet miegs nāk un pārrakstīt – nav prieks. Noslinkota diena, lai arī cik rūpīgi gatavojos ko darīt.]]
*Ķēniņu ķēniņa balss Dzirdama rāma naktī Zvaigznes saspraustas zaros – Mežā nolīst līdz zemei Baltās skaudrās dzirkstis. Mežā, melnā tumsā Zvaigznes līdz zemei nolīs Ziedi klāj ceļos segas Ķēniņu ķēniņa balss Dzirdama tuvu šai naktī.
24.10.60.
[[Tikko iesāku stāstu – trijstūris – tas ir sāku to pārrakstīt – un ko nevarēju piespiesties darīt divi dienas – tagad grūti pārtraukt un iet gulēt. Tā ar mani ir. Kaut kas tik mocošs ir tanī apstāklī no šīs apkārtnes iegrimt un iznirt no pasaules, kas man jārada.
Šodien no rīta beidzos nost no smaguma, kā viņa tuvums mani spiež. Gaidīju to stundu, kad viņš aizbrauks uz Wyongu. Un tā bija skaista stunda – gan tikai spēlēju – tas mierīgi, bet derīgi sevis atdzīvināšanai. Pēc tam dzīvoju – viss krāšņs bij.]]
26.10.60.
[[Pabāzu pīļu tēvu zem kastes pa nakti – viņš visus plēš kā nelabais. Pacēlu vienu pīlēnu rokās, un pīle bailēs un uztraukumā kliedza un mīņājās no vienas kājas uz otru man priekšā, ka plakšķēja vien – kā mazi bērni dusmās un nepacietībā dara.]]
27.10.60.
[[Ceturtdiena – steigas un darba diena, bez prieka, ja nebrauc līdz uz Wyongu paskatīties debesīs – šodien nebraucu.
Vakar trakoju, ārdījos, šodien – žēl. Bet reiz patiesība arī jāzina un mācību viņam vajaga. Tikai tā nelīdz. Ļaunāk jau nav. Šodien tikai 3 vistas.
No Ineses nav vēl vēstules. Nevarēju neko arī nosūtīt. Izvārīju tikko maršmellow – rītu jāmēģina sūtīt. Ak, Incīt, Incīt, kā Tev gan iet!
Kādēļ vairs nedzejoju? Tīši pārtraucu un nav!]]
*Nakts man sapni dod!
Ved pa labu ceļu
Ved pa daiļu ceļu
Stāsti man, kā tas bij, mierinoties sūdzi
Visas savas raizes,
Sāpes nenoslēp, atdod prom, dali pušu
Mazāk paliks nesams vieglāk ceļu rasi,
Vieglāk iesi kādu brīdi
Brīdis katrs – viena dzīve ir.
28.10.60. Piektd.
[[Aiznesu Inesei paciņu 2 mārc. maršmellova, labs bij. Skaists ceļš, skaists ceļš! Katrā mājā šķiet miers un savs daiļums. Skaisti iet. Jutos labi. Pēcpusdienā tikai sīkums, ne brīža rakstīts, pat ne domāts, bet ejot es domāju: – raksti, sasniedz – vēl ceļu ārpus šī kakta. – Kad rakstīsi? Olas uz rītu. Būs smaga diena. Bet pusstundu – raksti? Jā? Dzejot neveicas. Apstājies. Biju vannā. Tīrs viss. Pīlēnus pakaisīju. Labi?]]
*Turies mākoņos, tie spēcīgi
Tāli ceļo, tie zibeņus šķiļ!
Ķeries mākoņos ar savu vājumu.
Jūtu mākoņus tālēs raujam,
Vizināt vizina vēl pāri mežam.
29.10.60.
[[Nav vēstules no Ineses. Gribēju skriet uz Sidneju. Kamēr paps pie vistām [right] – paķert vakar tīrīto vistu un prom. Bet – savaldījos. Ja viņai slikti – tie ir nervi, un ko es varētu palīdzēt? Viņa teica – „Tu nevorrij, tas vorrij mani” – Grūti viņai ir. Bet es ticu, ka viņa tiks galā ar visu – tiks pāri uz otru kursu (trešo, tas ir) un kā nebūt nokārtosies arī tā Imanta lieta. Varbūt patreiz ir grūtākais – Inese ir ‘sevi pazaudējusi’, bet tam jāpāriet. Ja tiks ar eksām. cauri, tad brīvlaiks un varbūt brauciens uz Melburnu. Kaut Graudiņi nebrauktu, lai Inese atpūšas. Biju kino. Nekā laba.]]
30.10.60.
[[Šīs dienas lielākais notikums – noslīka 3 ned. vecs pīlēns, trīs sprīži platā bedrītē. Karsts laiks – honeysakļi smaržo! Bet latv. avīzē vēl arvien raksta – Austrālijā puķes nesmaržo. Gribu uzrakstīt par to vēstuli – domās jau pāris reizes uzrakstīju – bet sāp galva, uz papīra neko netīk likt.
Pēcpusdiena – silts. Dzidra iet peldkostīmā. Skatos koku galotnēs caur logu. Skatos tālos laukos. Klausos Dieva nodomos. – Tas, tas jādzejo.
Vakars – lidojošo skudru nakts – silts, mīksts, honeysakļi smaržo.]]
Svētdiena. Negribu savu – dirt – virtuvē!
Saule. Pīles pabarotas. Brokastis nodotas. Govs izslaukta. Biezpiens sasildīts. Galds novākts. Un nu – varētu man atļaut te pie galda, kur saule vizmo ēnās, padomāt un – rakstīt. Bet neļauj. Tikai nozogu brīdi. Vakar biju kino – vakardienas olas netīrītas. Bet kino gribējās. Ja P. viens būtu braucis, varbūt paliktu es mājās. Bet te palikt un nespēt strādāt – arī nekā nedod. Tad varbūt labāk izklaidēties, gūt kādu ierosmi. Nedēļas un nedēļas paiet – bez viena vienīga cilvēka redzēšanas te. Viss apstājas.
Bet ir ir cīņas. Inese cīna smagu cīņu – viena pati. Nixons cīna. Abiem tiem vēlu sekmes, bet palīdzēt nevaru.
Pati arī cīnu – lēnām, lēnām.
Šorīt es it kā labāk aptvēru, kas ir Dievs (kas viņš varētu būt mūsu izpratnē) – kā ir ķermeniskās pasaules – zvaigznes, planētas un tās nesakrīt čupā pēc kāda prāta, tā esam mēs garīgā plāksnē – pēc kāda prāta.
Varbūt tikai viela kādam citam tālākam nodomam, bet kaut kas arī jau pats par sevi.
Mums jābūt vērtīgiem pēc Viņa prāta, lai derētu tā nodomam. Mums dota šī pasaule un mums dots prāts – pašiem savs un ceļš ejams – pašiem savs – bet pēc Viņa prāta, lai mēs derētu Viņa nodomam.
Mums jāizmanto mūsu prāts, lai mēs derētu Viņa prātam, lai mēs neatšķeltos, nepazustu. Tagad es saprotu – kā lai nepazustu. Lai mēs paliktu Viņa daļa.
Un tā es domāju par Inesi mierīgāk šorīt, es domāju – mums katram pašam jācīna. Un viņa nevar būt tik nestipra, ka nemaz nevar cīnīties. Grūti viņai ir, bet es nevaru nekādi lielāku palīdzīgu spēku viņai dot, kā tikai – paļauties uz viņas pašas spēkiem un uzmudinot cīnīties – uzmudinot ne ar daudz vārdiem, bet ar – uzticību viņas spēkam. Bailes jau ir. Bet ceru, ka viņa izcīnīs. Un tad būs stipra sieviete.
Vakar rītā redzēju sapni – Inesei bija jālasa skolā no ļoti saplīsušas grāmatas, pilnīgi skrandas tik, kur nevar nekā sameklēt – un bija tik vāja apgaismošana, ka bija krēsla. Es tad sāku bārties un uzstāties ar prasībām – tad vēlāk tālāk redzēju viņas klasi un viņu un skolotāju un visu labā apgaismojumā strādājam.
Tas ir tikai pašas murgs. Bet cita nekā nevaru – lai viss norit, kā viņa pati to var. Mana ierašanās laikam nekā nepalīdzētu.
Katru rītu aizdzenu kaulainu kaķi no durvīm,
Tas bojā manus vaibstus
Un es kaucu.
Tas bojā acis
Un es lūdzu Dievu
Tā varu aizmirst kaķi.
Katru rītu noglāstu zaļu kalnu ar acīm,
Tas atbrīvo garu
Tad daru savu darbu
Ko cits darītu labāk.
Katru rītu pārbaudu savu dvēseli un kaklu,
Kā izbijis jūrnieks
Atlikušo vraku
Un saku:
„Kāds labs ceļa vējš”
Un braucu pret vakaru.
Jutu likteņa zobus pie soļiem
Dzirdēju noskanam kā akmens rejas
Nežēlastības balsi.
Tev jāatkāpjas cietā bezsirds,
Siltu dzīvību pretī lieku,
Maigas, siltas esības straumes.
Bezgala Skaista novakare Bij kokā sarkans zieds Kas atspīdēja Pret zaļu egli Pret māju piesaulē Saulīte saulgozī Kur rozēm Nobirušas lapas Siltā rudenī.
Mēs viņa sapņi esam Akmeņi viņa celtnē Iejavs un mīkla Kā saulei augstu loks ejams – Tā ejams mums – Turēties, augt, palikt tīklā Viņa roka kad savāc Ko sējusi plaši un dziļi Mēs viņa sapņi esam Spēles, nodoms un prāts. Tēva sila iegribējās Briežu sūnās pagulēt Laižot pirkstiem brūklenājos Kādu ogu sameklēt Acīm klejot padebešos Augstumos kas balti slīd Ķerot skuju cekulos... Lejā vēsmas nemanīt Saklausīt tur tālas dunas Kā to lauki, ceļi dun.
Jāraksta te daži no skribelējumiem sarkanā dien. grāmatā, lai var atrast visus kopā.
Redzēju kumeļa pēdas uz ceļa
Valgā smiltī svaigi iemītas –
Priekā aizmirsās bēdas un nīkšana.
Paceļot acis – augstu bij debesis
Zilu zilumu, mākoņu baltumu
Šūpoja vasaras diena.
Lietus smarža un bišu dīkšana.
Spoža, augsta vasaras diena
Kumeļa pēdās uz ceļa man dāvāta.
–––––––––––
Jāņu dienas spēks rokās Tu pie manis stāvi.
Nakts tumša logā klusē rožains zieds
Augstu kāpis zaļā zarā,
Maigi glaudis dailē savā
Naktī klusi zied tas tumsā,
Augsti kāpis zaļā zarā rožains zieds.
Paglāb mani dailē savā
Naktī klusā rožains zieds.
Jāņu dienas spēku rokās Tu pie manis stāvi.
–––––––––––––––––––––-
Ķēniņu ķēniņa balss
Dzirdama rāmā naktī
Zvaigznes sasprakstas zaros
Mežā nolīst līdz zemei
Baltas, skaudras dzirkstis.
Mežā, melnā naktī
Zvaigznes līdz zemei nolīst
Ziedi klāj ceļos segas –
Ķēniņu ķēniņa balss
Dzirdama tuvu šai naktī.
––––––––––––––––––––––––––––
Skatos koku cekulos
Debesīs kas sildās
Tuvos, tālos laikos.
Klausos Dieva nodomos.
Pāri visām galotnēm
Saulei ceļš ir ejams
Mums – pie saknēm meklējams,
Deviņreizes zaudējams.
Trīsreiz deviņi izciešams.
Veros laiku mākoņos
Klausos Dieva nodomos.
31.10. 60.
[[Vēstule no Ineses. Mani baida – „esmu in a BIG MESS”. Ka tik viņa par daudz nesabeidz nervus. Un kaut te viņu varētu atpūtināt. Citādi vēstule nav pārāk drūma. Blūze der un patīk, otra jau otru reiz mazgāta un tas ir labi, ka viņa to velk.
Sestdien naktī, nē rītā piekt. nakts rītā, redzēju sapnī ka Inesei bij jālasa ļoti vājo apgaism. telpā no ļoti saplīsušas grāmatas. Tagad it kā dzirdēju naktī viņu smejamies un raudam – vēstulē viņa raksta, ka raudājusi profesora aplaudēš. reizē pēd. viņa lekcijā. To es saprotu – bet tā arī ir zīme ka viņa ļoti jūtīga. Kaut es viņu varētu kur aizvest atpūtināt.]]
Pēdējais oktobris. Aizvedu Inesei paciņu – 20 olas, pusvista, 10 mintijas! Tādas paknapas pusdienas būs, bet nedrīkstēju likt vēl to spārniņu klāt, ka vecais neprasa – kur palika tas ko uz pannas cepināji? Tā viņu varēs pabarot ar to spārnu. Bet Inesei vajadzēja – viņai trīs dienas jau daži eksāmeni. Neko citu nevaru palīdzēt – tik kādu ēdamo uztaisīt. Kaut tik nu rītu viņi piegādātu mājās – tā gan teica. Gaidu vēstuli – baiļojos, kā iet viņai un ticu – ka iet labāk. Nezinu, kādēļ – bet ir tomēr tāda pārliecība ka viņa saņemsies. Varbūt vienīgi – negribu ticēt ka viņ netiks cauri. Bet tas tomēr ir it kā nojauta – ka labi būs. Pamodos ļoti agri, biju atkal sapņojusi par Inesi – viņa it kā man teica – neesmu nobijusies. – Un kaut ko par skaistu logu no rīta. –
Braukt mašīnā bij atkal jauki. Skaista pasaule. Un es apbrīnoju katru zālīti ceļmalā, katru mājas pakši – visur man šķiet – maiga dzīve, laba dzīve, skaista dzīve – dzīve, dzīve, dzīve! Tikai man viss aizliegts, esmu cietumā nav mierīgas izjūtas – dzīve! Ir tikai – nedzīvo, bet vergo.
Gluži neizciešama ir šī izjūta. Es – brīvais brīvais cilvēks, savrupais, pats sev vienmēr bijis – tagad 19 gadus sasiets, sapīts, piekārts otram. Ne soli, ne dienu man neļauj. Es eju un eju kā lops pie ratiem piesiets.
Viņam ne prātā nenāk – ko viņš man liek ciest. Viņš pats arī nav laimīgs. Vai viņš nevarētu man ļaut brīvību – mazuliet. Bet tikko es soli speru ārā, aizdomas ka tā ir laulības pārkāpšana, kā piedega viņš turas un vaktē. Kā viņš nav slims no šīs saķēdēšanās.
Bet par to es negribēju runāt. Es gribēju par to – cik skaista bij pasaule un – nezin vai nu gluži tik labi būtu – bet labi gan būtu – ja man nebūtu kaklā kunga, ja es būtu savā mājiņā, vai dzīvoklī viena vai ar cilvēkiem kas mani neaizskar. Telpa – kur es beidzot visu varētu atstāt uz galda, zināt visu savu, neslēpt, ierīkot visu kā vēlos un nākt un iet bez bailēm.
Laikam viss jau ir pagalam un tādas dzīves vairs nebūs. Tā varēs būt tik nabadzīga, ja tā būs. Ak – esmu nokaltusi sausumā, raugoties straumēs, kas plūst garām.
Katru pakši, katru nepievilcīgāko stūri un māju es uzlūkoju ar maigumu, vietu kur – dzīvo. Bet man viss – kā aiz stikla. Kā nepiederošs. Viss nozied zied – neiegūts, tādēļ ka nav manas personības – esmu vergs.