[[1.11.60.
[[Visu laiku domāju par Inesi. Un kaut kā neapzinīgi turos pie tā – lai es domātu visu laiku – it kā ar to es viņai varētu palīdzēt. Lielās ‘vorrijās’ es vienmēr tā daru. Vai nu domāju par to cilvēku, kas tur darbojas, vai par to lietu. Un es uzmanu sevi – lai es visu laiku to darītu – itkā domāšana, koncentrēšanās uz to – palīdzētu. Varbūt palīdz. Zvanīju Imantam – viņa nebij. Gribēju jautāt par Ineses vācu eksāmenu vakar.]]
2.11.60.
[[Inesei franču mutiskais eksām. Šodien. Naktī – negulēju labi, modos augšā – domāju vēl visu laiku. Šodien arī. Un lūdzu Dievu. Ap plkst. 11 es atcerējos viņas šarmu un domāju ar vairāk paļāvības par viņu. Viņai jāiztur, viņa to varēs. Tagad ir plkst. pāri 1 – domāju – viņa ir jau bijusi eksāmenā un viss ir uzvarēts. Tas būs liels atbalsts viņai, kad šie divi eks. cauri. Kaut būtu skaists laiks nākošnedēļ. Mumfords prasījis Dzidrai – vai Inese jau mājās.
Vakars un varu iet gulēt. Neko nevaru darīt, lai gan būtu kāda stunda.
Viss kluss – gaidīšu Inesi divi dienas ļoti.]]
Honeysakļi uz galda – smaržo!
Šodien Ineses grūtā eksāmena diena. Domāju par viņu. Nu viņai tas jau pāri. Kā viņai bija? Kā izcieta? Zvaigznēs viņai šīs dienas labas. Ceru – ka bija labi. Vai profesori viņu nemaz nebūtu ievērojuši gadā uz lekcijām cītīgi ejot?
Nogurums. Vakarnakt modos augšā visu laiku. Jāiet gulēt. Bet žēl palika šī brīža. Kāda tīrība un gaisma ir šinī brīdī. Varbūt tas no honeysakļiem? Baltās papīra lapas uz galda, no grāmatas. Un no manām cerībām ka Inesei ir labi un viņa būs stipra un saņēmusies dūšīga te mājās. Kaut tik mēs viņu par daudz neraustītu. Jāsakopj māja, kad Inese nāks. Rītu veļa jāizžauj. Logi būtu jātīra. Un tad parīt viņa varbūt būs.
Varbūt tā pateicības lūgšana
Neteikta,
Kas mani šai brīdī aiztur,
Nelaiž iet.
Lūgšana lai labi būtu.
Cik skaisti ir honeysakļi!
Ar savu smaržu.
Izjūtot viņu daiļumu
Lūgšanu sāku.
Bērniņ mīļo, atpūties! Atpūties šodien! Un tad mājās Tev gādāsim miera un visa laba, cik vien varēs. Kalnā uziet vajadzētu un paēst pusdienas mežā. Uz jūru braukt. Ārā galdiņu. Ar Dzidru šad tad spēles. Un tad labo ēdienu – olas, pienu, saknes, augļus. Un iepriecinājumu – kādu? Varbūt vienu šoppingu? –
*Jūtu likteņa zobus pie soļiem
Dzirdēju noskanam kā akmens balsi
Nežēlastības skaņu –
Tev jāatkāpjas, cietā bezsirds!
Siltu dzīvību pretī turu
Maigās, siltās esības straumes
Sev ceļu skalo drošas.
Tev jāatkāpjās tukšuma vara!
3.11.60.
[[Gaidu Inesi. Mazgāju veļu, priekškarus, logus, sienas. Vēl jāmazgā grīdas un jācep. Pārdzīvoju visādas bailes līdz visbaigākām. Tad atkal saņemos un ceru labāko. Nu – Inesei patiesi nederētu tik trakā tempo studēt, ka veselība uz spēles un nekā laba pašam no visa nepaliek. Tā nav studēšana. Patiesi – vajadzētu maksāt pašiem visu – un lai iet kārtīgi. Tas ārprāts tā mocīt bērnu. Kaut nu viņa būtu labi saturējusies.]]
4.11.60.//5//
[[Šī ir vakardienas lapa bet rakstu sestdienā //5// jo vakar biju pāršķīrusi par tālu.
Rīts. Pamodos ap 4. Mēness, zvaigznes miers.
Pateicības lūgšana
Dievs līdz zemei nolaidies
Viss ir svētuma pilns
Debess spīdekļi viz
Kā pie ziemsvētku egles
Pāri tālumu tālēm
Rokas tvērienu tuvu
Gaismas draudzīgi dalās
Dvēsele savās mājās
Mirkli mūžībā dus.
Inese atbrauca ap ½ 11. Viņa ir O.K. Mācās, bet nav pagalam. Bijām jūrā. Brīnišķīgi bij redzēt viņu atkal viļņos priecīgu un sārtu.]]
5.11.60.
[[Istabas sakoptas, kūka izcepta, zemenes salasītas, puķes vāzēs, man pašai priekšauti sagludināti, vista sutinās, ķīselis gatavs u.tt. Dzīvs cilvēks var daudz darīt – bet ja karājas pie valga un vaid un raksta pa vidu visu to – tad nekā nevar padarīt. Mans dzejolis ‘Pulkstens iet ar klibu soli’ – avīzē. Tikai viens un tik ilgi bij jāgaida. Vēl stunda, nē vairs pusstunda līdz Dzidra būs mājā – varbūt vēstule būs no Ineses. Un kad viņa būs? Sapņoju par Freimani, biju runājusi ar viņu nekrāsotām lūpām un ar ēdienu paliekām uz sejas, bet citādi – nebij tik traki.
Beidzot Inese zvanīja – balss jauka. Izgājis labāk kā domājusi eksāmenos (2) un nu viņai laikam paļāvība. Dievs ir!]]
Puķes nesmaržojot Austrālijā –
Atkal jāklausās
Sākums cits vidū:
...Ir jau dzirdēts, ūdens galvas , –
(Medus šķidris, olās ūdens),
Putni nedzied, puķes nesmaržo.
Čūskas rāpo, zirnekļi lied,
Viļņos uzglūn haizivis,
Sausums, krusa, tuksnesis
Bet kā puķes māk šeit smaržot! // Bet par puķēm tas nav tiesa,
Puķes tā šeit smaržo ka darbs no rokām u.tt.
Darbs no rokām ārā krīt.
Honeysakļi nupat dvingo
Būdās logus vaļā sit
(Pirmo mīlestību – vārds bij tiem).
Kalnos uzkalnos un lejās
Šeit kad afelsīni ziedā
Citroni un mandarīni:
Mašīnu ja lēnāk brauc
Smaržas augšā lejā cilā
Tā pat reibu jūras viļņi
Mazs maz kārkliņš bušā zied
Bālgan baltiem sīkiem ziediem
(Necik lielākiem kā viršiem zieds)
Smarža tam kā spiedīgs vīraks
Ienes zaru istabā:
„Kas šeit bijis?” citi jautā
„Cik te saldas smaržas pilns!”
Dārzā vārtos vistērija –
Ziedu vilnis vien bez lūpām:
Smaržo, smaržo debesis!
Turpat pāris soļus tālāk
Lēnām kaisās džekaranda –
Violetais mākonis
Ziedi līst kā zilgans lietus
Pāri putnu spārniem galos
Ceļā maigi klāj guldamies
Smarža vāra mulsinoša
Ved kur vēl neviens nav bijis
Bet kā mājas būtu tās...
Ziedi nesmaržojot Austrālijā
Esot tuksnesis...
Bijām jūrā – es un Inese, pirmo reizi šogad. Dzidra palika mājās (viņa jau 4 reizes bijusi), paps domāja, ka par aukstu un neņēma peldbikses līdz, sēdēja krastā un mazliet nožēloja. Man kreisā kājā drusku ‘velk’ bet citādi jūrā bij labi, ne pārāk auksts. Labi, ka aizbraucām.
Inese atbrauca pusvienpadsmitos. Izskatās labi, daudz labāk kā pag. reizi. Pat – ļoti labi, priekš gada beigām un eksāmenu laika.
Mans ‘nightmaris’ pāri. Es vēl nevaru atjēgties, cik ļoti es baidījos, cik traki domāju, lūdzu Dievu.
Ak – kas gan ir mātēm jānes, kad karš sākas! Es aizlūdzu šorīt par visām mātēm, kam bērniem klājas ļauni. Man bija tikai uztraukums. Viņai iet labi, mācās tagad, ar Dzidru padancoja istabā. Pārdzīvojumi tik lieli, ka it kā nedzīvoju vairs nemaz īstenībā, it kā visu skatu no tāluma un tomēr – tik ļoti tuvu tas viss ir kas norit, tas ir manī, tā esmu es, un bez tā manis nav. Tikai vēl atliekas no manis – mani raksti.
Laimīga diena. Tik neaptverami laimīga diena.
Varbūt vienu tas man mācījis vēl bez visa cita – labāk saprast Inesi un tās draugus. Arī Inesi un Imantu. Viss ir nekas pasaulē – svarīgas ir tikai cilvēku dvēseles. Cīņas un grūtumi ir viņu (to dvēseļu) pārbaudes. Lai kādi tie ir, ja tos var pārvarēt, atrast ceļu, redzēt, zināt ceļu, kas ejams tad ir labi. Un vēl kas – katrai dvēselei tiesības uz savu ceļu.
Naktī pilsētā tukšā
Pat avīzi nekur nopirkt
Asfalts nomētāts
Trokšņi grūti un pulkstens
Saliek dzīvi
Stundu aizgaldos
Ne brīdis nepaliek brīvā
Ne brīdis dzīves nav dots
Cilvēks sagrožots
Kā automāts kustas
Un pilda – likumus.
Naktī pilsētā
Kāds kādam saka
„Paliec ar mani
Pa ceļam mums
Īsu brīdi.
Vilcienā paliec ar mani
Paliec”... lūdz par neko.
Naktī pilsētā
Aizveras trokšņi
Un pazūd cements
Asfalts nomētāts
Brīdi pulkstens klusē
„Kādēļ Jūs beržat acis
Tas sāp.
Vai Jūs gulējāt brīdi?”
„Jā, liekas iesnaudos
Aizvēru acis.”
„Piestātne – Lilli”
„Man nākošā” –
Naktī pilsētā brīdi dzīvoja cilvēks.
6.11.60.
[[Braucu uz Sidneju. Pirmoreiz – nokavēju busu. Raudāju no kreņķiem, zobus kozdama, nācu mājās. Apskatīju vilc. sarakstu, meiteņu uzmudināta un atbalstīta, gāju uz otru busu. Aizbraucu. Ierados uz pēd. daļu, kas sākusies. Tumsā sēdēju pie ieejas galdiņa, bet draudzīgi cilvēki bija arī tur. Ineses un Ābeles foto…]]
7.11.60.
[[Sidnejā bija citādi, kā domāju, cilvēku mazāk un viņi visi vairāk – pazuduši, ja tas ko izsaka, es domāju – nestabilāki, mazāki – bet cenšas būt, izskatīties lielāki. Tas pats par Ābeli. Viņš tik aizņemts, norūpējies, par savu personu, kaut kā – skumjāk, tukšāk viss bij. Naudas lasīšana – pretīga. Uz mani raugās daudzas, dažādas acis – jāturas un jāmācās tas pats – censties, izskatīties lielam… Ha!]]
8.11.60. otrdiena
[[(Vilcienā ar [Nica?] kungu, atpakaļ braucot varēja taisīt romantiku – bet netaisīju.) Eglītis pavadīja līdz stacijai, ļoti sirsnīgs visu laiku, sēdēja blakus un runāja sirsnīgi. Feimaņu nebija, un tas liek domāt – kādēļ? Mans vakars jau izsludināts. Labi, ka aizbraucu – redzēt šo to, kā tur ir.
Skaista diena. Inese strādāja līdz 3 naktī. Mani jau nobaidīja. Šorīt izskatās tomēr O.K.
Lācis teica komplimentu manai dzejai – patīkot tas ‘āķītis’ (nemiers) O.K. Šodien vēstule no Freimaņa – Lugu varētu uzvest!…]]
Inese vakar mācījās līdz pāri pustrim, es uztraucos. Bet viņa ir O.K. šodien. Viņā ir lielas pārmaiņas notikušas, viņa ir atkal pietiekami stipra. Bijām jūrā īsu brīdi. Braucām nepārģērbušās atpakaļ, mazliet apsala kāja. Bet – O.K.
Miegs arī mazliet nāk, lai gan iedzēru kafiju. Un vēl – kāds spēks dūšojas – cīnīties tur, kad būs jācīnās – iegūt vietu sabiedrībā, viņi tā grib, viņi rīko vakaru, man jāiet būs, jāaizstāv sevi. Un es uz to dūšojos. Tāpat jādomā – ko iesākšu Melburnā? Kaut ko īsu! Tas par Grīvnieka kundziņa bērniem ir par garu.
Vēstule no Dzimtenes. Tikai viena vēstule. Viņas vēstule. Iekšā izvilkumi no viņa vēstules. Gājiens dzimtenē, vecās sievas, vienas. Reliģijas jušana. Uzticības vērtība, arī tad kad tās nav bijis. Un – nu tas viss. Vientulība.
Pietiktu. Tas jāraksta. Bet tagad jātīra – 2 dienu olas. Un negribas – gribas meklēties pēc rakstāmā.
Sidnejā jutos pamesta, kad uzdegās ugunis un biju viena pati. Pirku karti un gāju pie Ābeles – tas neizrādīja pat ne, ka pazīst. Viņš ir ‘funny’, domāju arī, ka nepazīst. Bet pazinis viņš bija. Viņš ir apvainots no pag. reizes. Var jau redzēt.
Eglītis bija laipns. Iznāca pakaļ, kad gāju prom un lūdza palikt uz ‘groziņu vakaru’. Klauverts parādījās (dzēris) un teica to pašu. Tūlīt teica – mans vakars janvārī. Egl. teica, esot jau izziņots. Tātad tas notiks.
Tad brīdi skatīju Lībertu. Pienāca fotogrāfs (kas tumsā padeva krēslu) un parādīja Ineses un Ābeles bildīti. Es teicu: „Mana meitene!!” „Nomācījusies, pavisam –.” Tas kungs noskaitīja vienu tautas dziesmu par veco āzi un jaunu meitu „Viņš viņu aizrāva fotografēties” viņš teica. Viņš visu laiku skatījās manī ar to skatu, ko daudzi skatījās, lielu interesi, it kā pat bailēm, respektu un arī patiku, ziņkāri. Pie galda reizes trīs mani uzņēma – no visām pusēm! Vienreiz, šķiet, laimīgi izdevās uzsmaidīt dabīgi un laikā, pašai negribot.
Ābele iebēga starp 2 dāmām un tur palika.
Eglītis [right] man sēdēja vienā pusē, pulkv. Kripēns [left] otrā. No tā Kripēna – nav ne vella. Tas tāds tiepša, mazs tiepša – tas viss. Eglītis runāja sirsnīgi, par literat. mazliet, par tikšanos Bransdorfā. Tas ir bijis viņš ar ģimeni, kas bija tur pirmā vakarā mums blakām. Pirmā atpūtā. Man tagad tas aizmirsies, bet nesen vēl atcerējos, ka tur bij kas pievilcīgs man. Tikai es to aizmirsu un vēlāk viņu nepazinu to pašu, kad Jegendorfā staigājām. Eglītis pēdējos 4 gados, kopš viņu te redzēju pirmo reizi – stipri novecojis.
„Jums jau vēl pensija tālu” – viņš teica, kad runājām ar Kripēnu par pensijām. Varbūt viens otrs tā domāja. O.K.
Lācis skatīja savu – ‘iespaidīgo skatu’, ko pavada glaims dzejai. Šoreiz par ‘āķīti’ – tas nemiers – viņš teica, kad es prasīju, kas tas āķītis ir, kas viņam patīkot. Un viņa skats prasīja – vai manī arī tas ‘āķītis’? es liku saprast – „ir gan!”, vecais āzīt!
Kāds sirms, glīts kungs bija ilgu laiku pie Eglīša krēsla mums aiz muguras un sirsnīgi atsveicināja, bet nezinu, kas tas bija.
Klauverta tante bija izcepusi pasakaini garšīgu kūku. Noteikti man jāiet pie viņas pamācīties. Jāprasa Klauvertam. Man ar to tanti patīk satikties – viņa tik dāmiski – tantiski – jauka. Man arī Siliņa kundze patīk.
Bet Gailīte īsi nogāja garām „Labdien kundze…” Zemgale uzmanīgāka.
Bikše – itkā nevarētu tam ticēt, itkā mazliet aizskārta par manas personas ‘lielo karjeru’.
Redzēs, ko tas vakars nesīs. Man ļoti interesē. Freimaņu nebija. Tas savādi. Priecājos, ka manā vakarā tie būs! Tie man patīk.
O.K. Tīri olas!
Manas rokas ir tukšas,
Bet gribu dot,
Ir tā it kā riekšavām
Varētu dalīt.
Kas ir tas, kas krājas,
Kas ir tas, kas aug
Un rūgst kā bagāts dzēriens,
Ko gribu dzert,
Ko gribu liet
Putojam, kūsājam, katru
Svētīgu paturot, atdot.
9.11.60.
Tūlīt dzirdēsim ziņas: Niksons vai Kenedijs. Niksons – es saku – Niksons!
Apmācies, viena kāja sāp. Vakar jūrā bijām (otrreiz šogad), mājās braucu slapjā kostīmā, tas manai kājai neder.
Vakar vēstule no Freimaņa. Vakars 29. 1. 1961. Lai rakstot lugu, tas ir ja es rakstītu lugu – būtu režisore un aktieri tai laikā labu labie…
O Dear! Esmu aizmirsusi olas! Ko darīt, 10 min. līdz ziņām! –
Olas izņemtas. Pusdienas paēstas. Paps [right] jūtas vai ir, vai izliekas slims, vai viss tā kopā un neviens to neievēro. Viņš ir pagalam nelaimīgs un sakaitināts. Es staigāju kā pa mākoņiem savu iecerēto un neiesākto, un nepabeigto darbu dēļ, un ieskrēju olās, ko viņš atstājis istabas vidū – saplēsu kādu pusduci. Nu bija dusmās kur izgāzties – un gāzās arī. Bet es neuzliesmoju, sargājot savu mieru un sīko strādāšanas iespēju, ja miers tiktu noturēts. Tas papu padara vēl slimāku. Briesmīgi. Bet ko lai dara. Viņš iegāja dienvidū. Man jātīra olas. Bet niekojos te. Un domās perēju lugu. Kaut tiktu klāt – vienu nedēļu! Gatava tā būtu. Cilvēki šķūnī būtu laba ‘vietas un laika vienības’ dēļ. Vienas pašas dekorācijas, mazliet tik papildinātas, arī aktieru ne par daudz. Žēl – laikam viena vien sieviete. Bet nezinu, kā tur vēl varētu kādu ielikt? Kena sievu? Varbūt.
Pēdējās radio ziņas bija Niksons – Kenedijs kā 47 – 53. Bēdīgi! Vēl nav izšķirts viss – vēl pāris stundas.
[[Vai Niksons neuzvinnēja? Pus 12 naktī – bet laikam vēl radio gala iznākumu nav teicis. Varbūt tomēr jau ir. Ineses mācīšanās dēļ radio nevar atļaut runāt.
Dzīvoju no Freimaņa vēstules, uzmudinājuma rakstīt – lugu. Lai gan viņš tieši to nesaka – bet labi tas būtu. Bet visa diena pagājusi darbos – tikai pāris domas par rakstīšanu. Rītu? Rītu droši vien – vistas! Kur lai paslēpjos? Kur lai ņemu sev laiku? Pa vārdam katru dienu – vienīgais veids. Lugai varbūt tas tik daudz nekaitēs kā stāstam, tāds rakstīšanas veids. Miglaina, spiedīga diena.]]
*Dievs līdz zemei nolaidies Gaismās draudzīgi dalās Debess spīdekļi – zeme Pāri tālumu tālumiem Rokas tvēriena tuvu Dievs līdz cilvēkam nolaidies Mierpilnā svētīgā gaismā Dvēsele iziet pretī Klusumā saucējai balsij.
*Nakts san savās straumēs Lēni plūsdama Upe bezgalīga.
10.11.60.
[[Man bailes vai – Kenedijs nav žīds, vai vismaz ierocis žīdu rokās. Tad – žīds aiz komunisma, aiz Romas un Amerikas! Skaistas izredzes Kristiānismam! Tā mana nabaga bābas galviņa domā par pasaules labklājību! Un par manu pīļu!
Eglīša, fotovīra, ‘guļamvagona’ biedra uzmanības ir balzams manai pazemotai, samītai sievietībai. Tomēr – esmu nogurusi. Vienu laiku biju spirgtāka. Jāsaņemas. G. Pļavkalnam avīzē gluži jauks dzejolis par pavasari, beigas par dārza atspīdumu logā – skaistas. Viss dzej. man tuvs. „Carry on mummy!” 5 vistas nāk kā mēris!]]
Kenedijs. All right! Ka tik viņš nav žīds. Bijis tikai 2000 balsu starpības. Ak, muļķu bars! Kenedijs ir mēsls! Es tā domāju un nevaru mainīt savus uzskatus arī tagad – kad viņš ievēlēts.
Nevaru rakstīt! Nevaru iesākt. Jāsaņemas. Sirgstu pēc brīvības, pēc maiguma, pēc kaut kā – kā nebūs. Jārāpo pa krēslu, pa vientuļu ceļu, no akmens uz akmeņa, lēnām, pacietīgi. Tas viss, tas viss.
Un – vai es šo lugu nevaru rakstīt sev! Ja to es varētu, tad būtu O.K. Bet tagad – tikpat kā uz skatuves jau tam un tam un vēl citam pa prātam. Lai gan es tā nedomāju – es tomēr baidos, gribu – labi. Nekas nav jāgrib cits – kā jāņem tas sev, sev, sev, tas ko redzu, zinu, jūtu, tas – kas bija! Tas tik viegli!
Tātad aizmirst – manu vakaru,
aizmirst – kritiķi Freimani,
aizmirst – ka to varbūt spēlēs,
aizmirst arī – ka varonis to varbūt redzēs. Arī to aizmirst. Glābt tikai sev – to kas izzūd, kas nekad vairs nerādīs sevi, ja es to nenotveršu.
11.11.60.
[[Piektdiena. Nedēļa iet uz beigām. Inese maz guļ, mācās cauru dienu. Izskatās vēl puslīdz labi. Baroju labi, bet jūrā viņa netiek – neiet. Grūt arī ir ārā mācīties – vējš, saule, putni, mušas. Viņa ir stipra tagad diezgan – pavisam viss, kas mani baidīja, ir pazudis – viņa jūtas labi. Protams – viņas nav daudz priekš cita – kā Imanta. Bet tur neko nevar darīt, tas O.K. Man pašai – nedēļa pasmaga svētdienas negulētās nakts dēļ. Un šai dienā? Kas bija? Nekā. Uzrakstīju pāris lap.p. par pīlēm – muļķīgā farsā, gandrīz žēl pīļu.]]
*Tālumam pāri iet Domas kautrīgi zagdamās Maigas ugunis degdamas
12.11.60.
[[Rītu Inese brauks prom. Šovakar viņai sāpēja galva, aizgāja pirmo reiz agrāk gulēt. Rītu ½ 5! Viņa nav atpūtusies, bet turas spirgta garā. Vesels mēnesis eksāmenu. Bet ceru to labāko. Tikai Imants šķiet un šķiet man – exausting – To jūtu arī pie Austras – kaut ko, kas izsmeļ mazliet, nogurdina. Nu bet – Imants [right] ir Ineses dzīvība tagad. Bet – varbūt viņa ir ņēmusi mazliet – virsroku. Es to cerēju. Varbūt tas tā ir, kādēļ viņa turas laimīga tagad.
Inese iedeva izlasīt vienu savu eseju par R. M. Rilkes dzejoli Der Herbstag. Skaista.]]
Inese iemiga agrāk. Aizgāja gulēt, jo viņai sāpēja galva. Pirmo dienu šai nedēļā viņa padevās. Kaut nu viņa netrakotu par daudz ar to eksāmenu gatavošanu. Bet kas nu viņu valdīs. Tikai traucēs un traucēs – dārgais Imantiņš. Labi, ka tam pašam arī eksāmeni. Citādi – viņš ir exausting. Viņš runā un runā telefonā. Tā ir daļa nīkšanas tur visā klāt, kas man nepatīk. Viņš viss Inesei jāsatur, it kā viņš pats nestāvētu uz kājām, tikai balstīt un balstīt viņu. Ar visu to, ka viņš varbūt ir uzmanīgs arī pret Inesi – viņš ir kaut kas, tas izsmeļošais, otru tukšojošais elements, kam nav un nav diezgan, kas meklē vēl un vēl tikšanās, kaut kur došanās utt. Bet varbūt gluži tā nebūs. Jā, un es tam neticu. Viņā nav tās žēlojošās atteikšanās pietiekami daudz, kas vīrieti dara vīrišķīgu. Viņš teicis par Inesi, ka viņa modina jūtas to sargāt, (vairāk kā citas meitenes) no visiem, tik ne sevis. Tas pēdējais ir nepareizi. Īsts vīrietis, tāds, kādu Inesei vajadzētu, būtu tas – kas sargātu arī no sevis. Protams – es nezinu vairāk par viņiem, cik pavirši redzu. Bet kaut kas tur ir tāds, kas man dara rūpes. Labi, ja Inese ir tagad ņēmusi virsroku mazliet – man šķiet, tas tā ir. To es gaidīju. Protams, viņa ir vēl briesmīgi ‘pazudusi’, bet kaut kā man šķiet, viņa ir stiprāka viņam pretī, nekā viņa bija.
*Bērns, no pirmās dienas brīnums mātes rokās
Dieva likts, acs to rauga visu garu mūžu,
Dāvanu brīnumaino, kas dota ir, bet pilnam
Iegūstama nav un tomēr paturama mūžu mūžos.
13.11.60.
[[[Inese aizbrauca – maigāka, skaistāka kā jebkad. Lai arī bāliņa. Naktī miegā kliedza – mamī! Nobijusies no eksāmeniem un nomocījusies – bet turas labi. Rītu viņai jau sākas. Nospriedām ar Dzidru, ka viņa būtu piemērota sieva kādam īsti jaunam profesoram. Viņas maigums, rakstura siltums ir bezgalīgs. Viņa teica – šodien skaistas debesis – jā, ir skaistas, dzidras, retiem mākonīšiem, maigums vējā, gaisā. Tas Ineses kricelējums uz avīzes, kur abas ar Dzidru no rīta mācījās, tad turpat ēda brokastis, dzejolis klāt no Dzidras poet. grām. (otrā pusē).]]
14.11.60.
[[Plkst ½ 3. Abi bērni šīs dienas eksāmenus ir jau izcīnījuši – lai nu kā. Inese – angļu, Dzidra – latīņu. Es pati nedaru nekā – gaidu to veltīgo gaidīšanu, kad mani atstātu vienu un es varētu strādāt. Ir tagad stunda – Wyongā aizbrauca. Bet es staigāju tāpat, rokas lauzīdama. Nevaru acumirklī neko veikt. Es gribu prom – nākošgad! Es gribu prom! Vai arī – lai viņš iet prom.
Tā brokastgalda bilde notriepusi lapas ar krējumu. Plankums aiz saules bij no piena – nakts, gulēt jāiet, darbs nedarīts.]]
Ko gaidi Tu, kad dzīves zeltu Tik nevarīgs projām svied?
Kā rožu pumpurs savās ziedlapās
Ir cieši bagātīgi tinies,
Lai maigumu un smaržas slēptu,
Tā domu kārtās neraisītās
Ir cieši nosedzies dažs brīdis,
Lai nemeklē to bezjūtīgi pirksti,
Ne acis aklas, ausis kurlas to,
Vien sirds lai kaldē savās liesmās,
Kā saules liesmas pumpuru,
Kas ziedlapās ir cieši tinies.
Kaut viegli vēji sen jau glaužas
Un lidinājas tauriņi
Zieds spēcīgs neveras bez (sava?) laika,
Vien sirds briedēta doma vēsta,
Lai vārds to saules gaismās nes.
15.11.60.
[[P. aizbrauca uz Gosfordu. Tagad es reizē gribētu spēlēt, gulēt, lasīt, skatīties pa logu, iet pa ceļu, un rakstīt – rakstīt! Bet var tik vienu. Un es nezinu, ko? Es būtu ļoti laimīga atraitne. Es gribēju teikt – laimīgākā – bet droši vien tādu ir daudz. Iedzēru kafiju – skatos pa logu.
Reiz mājās (man laikam bija 27) es skatījos uz lauka āboliņa lapā (pie upes, uz Kaupres) un domāju – ja būtu tikai viena izvēle – redzēt āboliņu vai spēlēt, tas ir, vai vienu vai otru – visu mūžu? Es nezināju, kuru kapu labāk ņemt? Mana dzīve ir pa daļai abi šie kapi.]]
*Caur lapu mirdzēšanu,
Vēju, sauli, neredzamu ziedēšanu,
Caur lapu zaļošanu
Tevi aizsniedzu, Dievs.
Caur acu mirdzēšanu,
Mūža vientulības izciešanu,
Caur acu runāšanu
Tevi atzīstu, Kungs.
16.11.60.
[[Briesmīga diena – briesmīgu dzejoli uzrakstīju, ko nevar nekur rādīt, bet kas ir ļoti patiess. Nezinu, kur likties no kaislībām, gribētu braukt uz Sidneju, braukt kaut kur naktī, kur nav nekā no manas dzīves – tik illūzija, kas būtu stiprāka kā dzīve. Dzīve ir prostitūtu nams tik bieži. Man tas nav svešs. Sieva ir pērkama sieviete. Un briesmīgi ilgojas – reiz tāda nebūt. Pārkāpt laulību – būtu reiz nebūt prostitūtei.]]
Vēl novembra vēji vandās zaros Vēl rotaļas pār lauku mežonīgas ved Vēl pārslām mierīgām un baltām Ceļu nenovēl
Novembra vēji vēl vandās Ar spēku milzīgu Pārslām atnākt aizliedz Kas tālos mākoņos balo Vēji vēl lapas uzjauc Pusmirušus ziedus atrod Ar lietus lāsēm ko sviest Pret dienu skaudrumu. Vēl pēdas takās un ceļos No deju soļiem paliek Un vārdi bez prāta viegli Kā bēgoši spārni jūk Novembra vēji vēl vandās Ar spēku milzīgu.
Nezinu, vai dzejolis iznāca vai nē – bet putra brokastīm piedega pamatīgi. Un piena katls izkūsāja.
Džekaranda zied
Lietus lāses lido
Ziedlapiņām līdz
Ceļu glāstot redz
Džekaranda zied
Pāri putnu spārniem
Ziedi, lāses līst
Sudrabots un zils
Zilgans violets.
Tagad tas – kā nevar rakstīt.
Kad novembra vēlās aukas Pusizmirušos parkos svilst Kļūst rāmas sievas pusē [...] Jo novembra trakās aukas Kauj domas lēnīgas un jaukas Lai vīri nārestībā milst Kad novembra vēlās aukas Pus izmirušās dzīvēs svilst.
17.11.60.
Gaidu, kad viņš nāks pusdienā. Gaidīju – kad nāks brokastīs. Gaidu – kad brauks prom. Visa diena vienmēr ir sagriezta šinī gaidīšanā. Kad neko nevar darīt – nezin, kurā acumirklī gaidīšana beigsies. Augstākais – kāds dzejolis atrod spraugu dažreiz, kur izlauzties dienas gaismā. Patreiz tā nav. Gaidu. –]]
18.11.60
[[Kad naids plosījis un šķēlis un saraustījis gabalos,
Kā piena upe maigums dziedē.
Līst lieti lēni un ziedi violeti līst
Džekarandai, smaržo putekļi no ceļa
Un ziedlapas to klāj,
Līst maigums, krīt pār putnu spārniem
Un mierā gulst zem kājām atnākšanai.]]
*Piemānīšanās dziedē, stāsta pasaku,
Piever acis un tici:
Piemānīšanās noklusina,
Ej pa neesošu taku.
19.11.60.
[[Sestdiena. Tik liela lieta – redzēšu kādu filmu! Mazliet pasaules apskata, kas iedarbojas kā dzīvības eliksīrs. Lasu atkal franču val. Camu stāstus ‘L’Exil et le Royaume’. Izlasīju tikko L’Hote. Skumjš līdz kaklam. Patīk Camu! Tik silta mīlestība pret nelaimīgo cilvēku ir viņā. „…Dans ce desert, personne, ni lui (l’homme) ni son hôte n’étaient rien. Et pourtant, hors ce desert, ni lui ne l’autre, Daru le savait, n’auraient pu vivre vraiment…” Lasot franču – valoda mani ieved kā mājās, tā laikam senā pasaule, atmiņa no jaunības dienām, un tā daba – sniegs, vējš, rudens, dzīve kā ziemeļos. Lai gan tas tā nevarētu būt. Arī te daba līdz – ugunsgrēki, sausums, lietus. Tikai man svešāki.]]
Tuvojas decembris. Man jābūt skaidrībā par to – ko lasīšu Melburnā. Gribu – Vēstuli no Dzimtenes. Tādas man vēl nav. Bet to nebūtu varbūt tik grūt iztaisīt. Šodien viena domiņa jau tai klāt – par to, kā viņa satika savu veco kalponi un tā teica „cik laba Tu biji saimniec!…” Tas skaisti – vai nē? Un tā viņa rakstīja.
Galvenā skaistā vieta būtu – gājiens pa dzimto zemi. Tāda vēstule jau man ir – tik jāpapildina no citām. Labi, tā jādabū gatava. Tas būtu īss gabals, interesants, lai arī nopietns, un tādu man labāk padotos arī nolasīt. Tikai stāstījums, bez sarunām. Tam vajadzētu iet.
Pēdējās 2 dienas tik ļoti raustās labās acs plakstiņš, ka tas mani traucē. No kliegšanas, brēkšanas, raudāšanas.
Man jādara visam te gals. Hē! Kā?
Jāraksta arī. ‘Par pīlēm’ – tur ir mazliet nekrietnības iekšā. Laikam no nelabas dzīves tas grib izpausties stāstā – vienalga, kādā veidā, bet kaut kas netīrs, kas spiež dzīvi – grib ieplūst tur, it kā lai ko līdzsvarotu.
Lai viņš iet. Velna ratā! Vai man jāslēpjas?
Šad tad no rītiem manī jauki vārdu pa vārdam nogatavojas kāds stāsts, eseja vai daļa no tā. (Bet, protams, – izgatavojas tikai brokastis…) Šorīt bija par – ‘piesietiem suņiem’, to vajadzētu uzrakstīt. Bet ne patreiz vairs. Vakara darbi brūk uz galvas. Es domāju par manu ceļa pavadoni. Nevajadzēja tā palaist. Viņš bija interesantāks kā viens otrs. Un viņš mīlēja ļoti savus bērnus. Tā ir zīme par kaut ko cilvēka liktenī, kad viņš ļoti mīl savus bērnus un runā par tiem.
Plkst. 12.
Zvaigžņotai debesij ardievas māju
Gulēt, pēc cilvēka tiesas, kad iet bij
Debess atņēma ar krītošu zvaigzni
Ilgi tā slīdēja vidū
Vēlēšanos nespēju izteikt
Durvis nevar aizvērt
Iet gulēt, pēc cilvēka tiesas
Debesīm ardievas saku
Zvaigžņotai naktij
(Next section of poems and texts no doubt written at various times – no dates separate them)
Durvju nevaru aizvērt
Dzīvība zvīļo
Zvaigžņotā vidū
Puķu elpas pilnā // piedvašotā
Lielā naktī.
Debesīm ardievas saku
Debess atdod
Ar krītošu zvaigzni
Lēni vispāri noslīd
Debess mierīgā zeltā zilā
Smaids
Muti aiztur bikluma
Istabas velmes izteikt
It kā tās mierīgas kļūtu
Puķu piedvašotā
Naktī kad pamirdz
Debess smaids.
Paliek solījums visam
Krītošas zvaigznes gaisma
Debess smaids.
Tālu kā kumeļa skrējienu uz kalnu Noleju, pret kalnu grūdiens Jautru kā grožu mirdzēšanu Gar kumeļa sānu Ņem domas ceļu Saka jau valodu Pieskanda smieklu Dala skūpstus Un skāvienus maina.
Pilsētā
Tur tukšā akmenī
Putekļo vēji
Lampas gaismu
Dzēlīgi dur
Acis tev sāp...
Noguris eji
Izsalcis viens
Tumsā vēl raugies
Pienākums klab
Kā vilciens naktī
Kurā tu nevari
Gulēt ne negulēt
Dzīvot ne nebūt
Kurā tu klanies
Naktī pieskauzdams
Klausies vai nenāk
Laime pa ejām
Laime kas vienmēr
Bij tur kur tu nebiji
Atstāja biļetes [..]
Ceļā kaisītas riekstu čaumalas
[Kāda laupījuma // kā kam kā nāve // kā kāro,
kāro // tev sirds palikusi // [..]]
Dzīvība aug pāri pleciem Pāri pieri līkst kā zaru kronis Šūpojas pilns siltas saules Bišu rūkšanas un putnu dziesmu Pāri pieri līkst kā ziedu mākons, Zaru zariem sazarojas krāšņi Tur kā siltās ligzdās putni Domas aug un glabājas, Un sniedzas tā kā ceļš no šejienes Uz turieni.
Vāc visu daiļumu un spēku
Ko dienās atrod
Dzirdi vēju, kas lietiem rimstot grūstās ielas sienās?
Nenokavē tā glāstu tas pats ir arī tev
Ne puķēm vien un putnu spārniem
Tas veldzē, skaidro, tīra
Un iededzina kvēli tīru kā
Ziedu kausos kas no rasas raisās
Un saules svelmē piekūst medus pilni
Un solis tas ko kāds sper straujāk tevis
Dēļ – nenokavē to, ne galvas pagriešanu
Tumsa. Tāli pilsētas trokšņi – vilcienu, kuģu, svilpes tāla nemitīga braukšanas dunoņa – bet klusums, nakts. Pēkšņi tuvu auto mašīnas troksnis, tad sadursmes skaņas, metāla skaņas, asas, plīstošas, kādas mašīnas aizrūkšana prom, paliek tikai kāda auto signāla taure, kas sākās sadursmes troksnī, un tā nepāriet, brēc, brēc. Torņa pulkstens sit 3. Tumsa retinās un atklāj normālu ielu naktī, kur stāv automašīna, iedauzīta, ielocīta, saplēstiem stikliem un brēc, brēc. No pretējās mājas durvīm, ko apgaismo ielas laterna, izskrien pusmiegā cilvēks pidžamā, tad sieviete nakts tērpā, tad jauns cilvēks. Un jauna meitene.
Cits citu uzlūko, izbrīnā, mēmi.
Jaunais cilvēks skrien pārbijies, sašutis pie mašīnas, nevar attapties, tas mēģina mierināt to. Ātri uzskrien aizelsies policists, pieskrien pie mašīnas un jaunā cilvēka. Jaunā meitene sasit rokas, paceļ galvu, aplaiž skatu apkārt un sāk jocīgi smieties, tad pamana vīrieša pidžamā un sievietes nakts tērpā naidīgās sejas, kas stājas tai ceļā uz mājas durvīm, apraujas, sagrīļojās un pārbijusies, rokas izstiepusi, mēģina tikt tiem garām. Sieviete pēkšņi raganīga stājas tai pretī:
“Nē, nē. Tu neiesi savā istabā. Tu neiesi savā istabā. Mums būs jārunā. Tu neiesi savā istabā.”
Meitene nobāl, bet stāv vēl mierīga un skatās [..] uz jauno cilvēku un policistu. Jaunais cilvēks atbild policista izvaicāšanai, stāsta. “Ap desmitiem es to te noparkoju. 10.30. Es neesmu to braucis, Viņa bija te visu laiku.”
“Kur Jūs bijāt?”
“Es… Es… tur, tai mājā.”
Policists pagriežas pret 3 cilvēkiem.
“Jā, jā,” vīrietis saka. “Viņi ap 1/2 11 atbrauca…”
“Kādi viņi?”
“…Meitene ir mūsu īrniece…”
“Viņš bija pie manis,” meitene droši sauc.
“To mēs redzam, to mēs redzam,” sieviete kodīgi, nevaldzīgi šņāc uz viņu. “To mēs redzam. Bet tas man ir kas jauns…”
“Kāds ap stūri ir braucis, un viņai uzdrāzies,” jaunais vīrietis runā par savu mašīnu. “Un aizskrējis. Sliedes var redzēt –” viņš piesit kāju ielas malai. Policists noliecas, pēta, iet tālāk — “Jā, jā…. Jā jā — tā tas ir, tā tas ir —” Pieraksta atkal savā grāmatiņā, izprašņā vēl jaunekli, abi attālinās, policists plāta rokas, tās māj un aiziet.
Sieviete nostājas durvīs, gaida jaunekli nākam. Meitene stāv pie malas. Sieviete: “Tas man ir kas jauns. Tas man ir kas jauns. Es vēlos, lai Jūs runātu. Es vēlos paskaidrojumus. Mana māja ir godīga māja. Mana māja ir respektabla.”
“Iesim iekšā,” vīrietis saka. Sieviete nedzird un žestikulēdama:
“Anna, Anna! Es vēlos paskaidrojamu, Anna, es Tevi vēlējos kā tādu cilvēku, kā ģimenes cilvēku. Mana māja ir respektabla. Tev būs jāmeklē cits dzīvoklis. Tāda lieta ta nenotiks.”
“Iesim istabā,” vīrietis atkārto. “Iesim istabā.”
“Es vēlos paskaidrojumu.”
Kad ardievas saka pēdējo reizi,
Ko roka meklē skārt?
Roku kas stipra un paliek.
Ko acis meklē redzēt?
Koka galotni zaļu, zāli, sauli uz ceļa.
Viss kādēļ asins lietas
Un atdotas dienas un spēks
Slava, godība, labums – nu nieks
Mākslas un gudrības lielums – ar’ lieks
Siltme rokā kas paliek
Un lapu šalkšana zaļa
Ir visi, no ko atvadās,
Ir visi ko patiesi sev paņem.
(cloud-like sketch)
Rokai gribās zīmēt!
Domām gribās skriet,
Bet vajag gulēt iet,
Citādi olas nevarēs notīrīt.
Cilvēki
Pievīlušies un tam vēl netic,
Kā tik daudz varēja gaidīt?
Kā daudz varēja nojaust nākam,
Ja nenāk nekas?
Aiz muguras mānās jau viss,
kam pretī gāja.
Aiz lepnas pārticības slēpdami nabadzību,
Tie sevis kaunēdamies ātrus skatus pamet,
Kur sapņu atliekas mana.
Un lielā mierinājumā atplaukst ja otru
Badmiru nojauš. It kā tas apliecinātu –
Klātam galdam kur jābūt...
Ak, Jūs vecie velni!
Vēl Jūs skaisti esiet,
Katram vairs tik viena kāja,
Muļķa prātā otru pazaudējat.
Ķeraties pa divi kopā,
Kā to tautas padoms māca,
Tā Jūs varēsiet
Vēl skriet pret vēju
Un iet lauzties, laiku laktā
Uzsist kādu spēka dzirksti.
Ko vēl rokā ņemsi, kad Tu mirsi, māt?
Tavu roku.
Ko vēl acīm apmīļosi?
Koku cimdiņu debesis zilumā kas mirkst.
Tos Tu līdzi ņemsi?
Tos es līdzi ņemšu.
Un kam visas labās mantas
Kuru dēļ vai kaklu lauzi
Pele grauzīs, lai tai tiek.
Un kur gudrība ko krāji,
Daiļums kas tā mulsināja
Tur es iešu uz to māju.
Mazliet siltumas no viņa,
Mazliet rožu ir šai dienai,
Mazliet – par ko vēlāk skumt.
Citu pulkā vien viņa
Nākusi kā vakartērpā
Vidū darba virsvalkiem.
Mazliet reibuma šai dienai
Kā no zieda, ilgi grāmatā kas
Glabāts vītis
Vai kā neizņemts – no pogcauruma
Roka negribēja aizmest,
Jo tas daļa bij no visa.
Viss noslēpts Tavā spēkā ir,
Ko ticēdams Tu radi.
Ja drīkst dot – Tu drīksti ņemt,
Tik – maksas neizglābsies.
Vergu ceļus mums
Ceļa stabi rāda
Vergu ceļos mūs
Dzīves vārti ved
Viss lai labi būtu,
Sevi ķēdēs sienam.
Vergu ceļos mums
Tā ir iet un iet.
20.11.60.
[[Vakars – viss padarīts. Beigās Dzidrai jādiktē bij 300 vārdi. 2 dienu olas – svētdiena. Ienākot te, guļamistabā – smaržo honeysakļi un sarkani mirdz sīkās rozītes no lauka. Viņas būtu mājā te jāiestāda, viņas ir tikai vecajā mājvietā. Nogurums beidzot. Un neko vairāk nevarēšu. Es vairs to nevaru – atdot dzīvību tam pusidiotam, kas lamājas un prasa – Esmu nogurusi. Ak, smarža!]]
21.11.60.
[[Lietus. Bijām (pēc olu nodoš.) pie Hausmaņiem apjautāties par pīlēm. Hausmanis cietis aksidentā – Dumpmanis sasitis mašīnu. Braukuši no Hazenfusiem (Mēs esam izslēgti no viņu ciemiem. Saprotami – nerīkojam pretī viesības un tad tā – uzvešanās) – Hausmanis Wyongas slimnīcā. Katru dienu es nonāku līdz trakumam ar savu partneri. Es vairs nevaru ciest neko. Un tagad, piem., man visas olas būtu jātīra. Viņam nekas. Noguris, gulēt. No rīta cēlās stundu vēlāk. Es vairs netieku ar darbiem galā. Bet – dzīva esmu. Gribēju Freiman. nosūtīt vēstuli – nenosūtīju. Gribēju arī to stāstu par pīlēm. Nezinu – varbūt sūtīt avīzei. Ak, vientulība un cietums! Bet dzīva esmu un vēl neesmu veca –.]]
22.11. 60.
[[Dauzos kā tīģeris būdā. Atmiņas par braucienu naktī uzkurina kaislības, vēlēšanos dzīvot, skriet, braukt piedzīvot ko, darīt, redzēt, iegūt. Bet – piesiets, piesiets. No rīta rakstīju (2 lapas) par staciju naktī. Gribu to uzrakstīt stāstā, kas bija un kas – nebija. Rakstīšana bija laba. Bet vidū pienākumi. Tā pārtrūka un sākās plosīšanās. Tomēr – lai arī es situ un bojāju sevi (roka sāp no klavieru dauzīšanas 15 min.), tomēr – esmu vēl par stipru, lai nokristu gar zemi no tā. Avīzē mans Rituāls. Freimaņa raksts par lasīt. un rakstn.]]
23.11. 60.
[[Nolauzt zobu (īstu vai mākslīgo) ir vienmēr sasodīti nejauka lieta. Tikko tā gadījās. Pagalam rītdienas brīvā stunda, pagalam 10 šiliņi, nezin, kur vēl pārējo raus – un kas zin, cik tas maksās un vai varēs salabot? – Bet biju tik labā gara stāvoklī – rakstīšanai. Pagalam. Ak – cik trausla top mana ‘turēšanās braši!’
Izlasīju Camus stāstu Jonas – par gleznotāju kam nav nekur vientulības, kur gleznot, viņš glezno ar bērnu klēpī, ar draugiem apkārt, ar telefona zvanu, sarunām utt., līdz beidzot nevar vairs gleznot, uzbūvē istabā kādas stalažas, uzrāpjas tur un bauda – vientulību.]]
24.11. 60.
[[Tā es daru ikreiz, kad viņš prom. Arī acumirklī (aizveda Rafi uz veterināru). Jā, arī acumirklī. Jonas nokrīt un nositas. Bet nav augšā neko uzgleznojis, tik uzrakstīts vārds solitare vai solidaire – vientulība – Man baigi tapa saprast stāstu pilnībā – tik daudz manis piedzīvotas patiesības tur ir!… Man jātiek prom!
Vakars. Pārgriezu pirkstu uz atgrieztas ievārījuma bundžas – nelabi, pirmā locītavā, cik tādas lietas notiek ātri! Kā rītu strādāšu! Vēstule no Pranka – vai vajagot apmešanos? Kad braukšot? Och och! Ko lasīšot? Och!]]? Och och! Ko lasīšot? Och!]]
* ...Uz lapas guļ gliemezis Smags, liec pie zemes, robus izēd, Pušu ēd, glumas gļotas atstāj Uz zilas lapas uz lapas gliemezis Smags liec pie zemes pušu ēd Smags, smags.
25.11.60.
[[Jūtos kā vecs putns, kas lido un lido, un lido, bet uz spārniem līst piķis – viņš cilā un cilā vēl spārnus, bet tie smagi, smagāki, smagāki, un piķis nebeidz līt – O, Camus! Tu esi daudz zinājis par cilvēku postu!
Vakars. Viss paveikts. Pusdesmit. Laikam neko vairs nepastrādāšu. Inese piezvanīja. Laikam slikti gājis šodienas eksāmenā. Nedabūju neko jēdzīgu pateikt, paps paņēma. Bail gan – kā viņa tālāk izturēs, negulējusi visu nakti. Un nākošnedēļ laikam vēl bija ļoti nelabi eksāmeni. Kā lai palīdzu? Pat naudas nav, ko aizbraukt.
*Tas vārds, ko gribas izrunāt, ir sentimentāls, varbūt pat banāls, tas, pēc kā ilgojos – varbūt arī banāls. Ir labi, varbūt ir labi – ja liktenis ir ar labu gaumi un nedod neko banālu! Ha ha ha!]]
*Naktī pilsētā tukšā
(Ne avīzi kur nopirkt)
Asfalts nomētāts
Trokšņi grūti,
Pulkstens saliek dzīvi
Stundu aizgaldos
Ne brīdis nesprūk brīvā,
Ne brīdis dzīves dots
Cilvēks sagrožots
Kā automāts vēl kustās
Un pilda likumus.
Naktī pilsētā
Kāds kādam saka:
„Paliec ar mani
Pa ceļam mums vilciens
Brīdi. Paliec ar mani
Paliec...” līdz par neko
Naktī pilsētā
Aizveras trokšņi
Pazūd cements
Un asfalts nomētāts
Brīdi pulkstens klusē.
”Kādēļ Jūs beržat acis?
Tas sāp?”
„Jā, liekas iesnaudos
Bij labi...”
„Piestātne Lili”
„Man nākošā...”
Naktī pilsētā
Brīdi dzīvoja cilvēks,
Brīdi dzīvoja divi.
*(sketch of woman’s head) Man gribās zīmēt! Jau ilgāku laiku!
26.11.60.
[[Mazgāju drēbes – blūzes, priekšautus, papa kreklus – labāk palika no tā. Bet te jau netīru – visu lavīni nevar atturēt. Tomēr kamīnā ieliku liesmas – sarkanas gladiolas – tās gan palīdz. Bet – laiku neiegūstu. Biju līdz uz filmu. Pasaules apskatā un krāsainās filmās Āfrika, Beļģija – dabūju ‘švunku’, bet laika nedos arī tā. Puse olu uz rītu. Rītdiena apkrauta ar šīs dienas darbu. Bet varbūt – nē, tam, kam vajag – lugai – nebūs laika. Bet ziemsvētki nāk virsū.]]
27.11.60.
[[Pēdējās novembra dienas – (lietus un pavēss) un tad decembris – jābūt gatavam uz Melburnu, uz Sidnejas vakaru. Nav nekā vēl. Šodien domāju – uzrakstīt angliski to par vilcienu naktī. Varbūt, ka iznāk. Nezin – cik pārpildīti ir viņu žurnāli ar rakstu piedāvājumiem? Pārlasīju K. Freimaņa stāstu avīzē – rakstu tas ir – par prozas rakstniecību. Beigās tur teikts – „ko dara mūsu prozas rakstnieki – nezinu.” Bet vai visu laiku viņš par tiem nerunāja? Kļūda varbūt.
Diena zaudēta, kā visas. Kad?… Tikai tad – kad iebēgšu mežā.]]
28.11.60.
[[Biju līdzi uz Wyongu – ar savu kontrabandas paku. Trešā diena, ka nejūtos vesela. Galvas sāpes, sirds sāpes, arī zem ribām sāpes – par daudz darba. Vakarā miegs – nevaru strādāt neko, no noguruma. Iešu agrāk gulēt. Bet brīdi, kad fiziski jutos labāk – es gribēju vai debesis apskaut – tik labi bij pēkšņi ne no kā. No – vēl dzīvoju! Kā gan var paps dzīvot tā – katra mašīna jālamā, katrs cilvēks, te viens nevar to, cits nevar to – īsts kara lauks ar – elkoņiem! Es sēžu mašīnā un skatos lapās, debesīs, kalnos – noglāstu visu, un tas ir vienīgais, kas ko dod. Ja tā nebūtu – kas tad paliek?
Bijām slimnīcā pie Hausmaņa. I love you? Ko?]]
*Mīlestības siltme pati dzīvo viena Ne tik tad kad kādu silda Pati deg un silst kā saule Nezina vai puķes dīgst kur Mīlestības jūta pati deg un dzīvo Vientulībā ceļu iet kā saule savu.
*Cements, akmens, dzelzs,
Papīrs, stikls, krāsas,
Skaņas, trokšņi, ātrums
Spēks un – briesmas, briesmas.
Uzmanīties vienmēr,
Ausīties kā zaķim,
Acīm, ausīm taustot,
Domāt savas domas,
Zināt kur ved vilciens
Nepazaudēt domas...
Cements, akmens, dzelzs,
Tukšums auro apkārt,
Nekas arī nesniedz sakni
Kam un no kā dzīvo,
Sakni, ko pats aizmirst
Sevī slēptu nejūt
It kā viņas nava...
Cilvēks pienāk otrs
Vārdu kādu saka
Runāt, sēdēt grib tuvu
Kaut ko dalīt
Nozūd cements, dzelzs –
Tuvums siltmes pildās
Sakne spēku ņem
Jaunai dienai drosmi.
Gribēju pārrakstīt kādu dzejoli – bet pārskatījos un pārrakstīju no lapas šo putrojumu bez beigām. Sorry.
*Pāri izgarojumiem, kas kā migla sūra, kā asaru gāze, kā tvans indīga piejaucās pie tīra gaisa tik no cilvēku kārībām, patmīlības, varmācībām izgaro no patmīlības nāvīgas un stipras līdz nāvei.
Pāri visai dvingai šūpojas kā zieds tik pēc smaržas, veldzējošas , jūtams cilvēka gaismas ilgas.
–––––––––
*Pulkstens steidzīgi tikšķ, mazs vīriņš laiks ar lietus sargu pie rokas steidzīgi soļo. Kādēļ – ar lietus sargu? Es nezinu – mazs apaļš vīriņš – žestikulē ar lietus sargu, soļo, soļo, nadzīgs laika vīriņš.
Pie stūra lepns kungs to gaida, mantiļā aiztītu seju, trīs reizes lielāks par laika vīriņu, staltāks kā staltākais mīļākais, liktens ar aizklātu seju, klusēdams iet mazajam līdz.
–––––––––––––––-
*Ne šodien, tā vīzija no aizgājuša laika. Rokas nevaldi tik ļoti, ļauj tām mazliet vaļu, strādnieces tās piekusušas, ļauj tām valdniecēm reiz būt, dažu mirkli valdīt ļauj, kas par to, ja viss, kas strādāts, jūk, valdīt ļauj tām, kas valdīt prot tik skaisti.
29.11.60.
[[Mīlestība ir 2 cilvēkiem kaujas lauks, kur spēkoties. Tāda ir vērtīga mīlestība. Bet, bet, bet – ja nu nofightij to otru pagalam – tad, ko tad? Un kā lai to nedara, ja var? Ja spēks ir? Ja cīņa ir nopietna. Un ja viņa tāda nav – tad nekā nav, viss ir māņi, meli. Kā tad? Sieva nedrīkst nofightīt savu vīru. Tad viņai nav pēc cīņas pie kā piespiesties un glābties. Bet ja viņai tīšu prātu viņš jāatstāj dzīvs ik reizi – tātad tā nav cīņa. Tā nav mīlestība! – Rīts, vakar naktī neatpūtos (Dzidr. lasīja), biju pārgurusi, un man liedz mieru. Tapu vai traka. Šodien tas turpinās. Tomēr – fiziski ir labāk.]]
30.11.60.
[[Dzidrai ‘dancis’. Diena bez sejas. Diena bez dzīves. Sprāgusi vista. Ne vārds rakstīts. Inesei grūts eksāmens – nevaru palīdzēt.
Diena bez dāvanu – bet diena izniekota, kas būtu laba, ja to prastu saņemt. Kas ceļu šķirs?]]