1.12.60.

[[Pirmais! Viss nedarīts. Esmu dzīvnieks – iesprostots pie dzīvniekiem. Esmu dzīvnieks – kārpos un nevaru izbrukties.

Eju uz zobārstu. Vai nu tādu sīkumu vajadzētu – salauzt zobu! Bet tas tik liels notikums iznāk.]]

2.12.60.

[[Inese piezvanīja – šonedēļ laikam gājis viņai labāk. Runājām ilgi. Bijām Gosfordā – mazs Xmas šoppings. Cilāju tikko puķainus kab. lakatiņus un saku – „skaisti, ļoti skaisti” – un tā arī domāju. Kaut kas viegls un ‘svēts’, kas nespiež, neliek domāt, kas ir tiešām – atpūta vien. Bet no kā lai atpūšas tie, kas grib tādās lietiņās pavadīt vien savu laiku? Nopirku veļu ‘bra un gurdel’ – lai arī virsū nebūs ko vilkt – tas, ka apakšā būs labi – varēs justies labāk. Sivēniem gan neiznāk naudas, bet pāris sīkumiem iznāk. Vēl – kurpes, kleita? Kaut kā man jātiek uz Melburnu. Nedaru neko. Olas stāv. Svētu kādu svētku brīdi, kad viss liekas O.K.! Viss – pārvarams.]]

3.12.60.

[[Paps teica – manai ‘suņu biskvītu’ ēšanai esot jādara gals. Es teicu – labāk tad neiešu uz kino. Negāju arī. Žēl vienu brīdi. Bet patreiz – jūtos ļoti labi – atpūšos un kaut kas tūlīt sāk kārtoties, lai pie izdevības nāktu ārā kādā vārdā. Šovakar tas viss kā mezgls, kā briedīgs spēks. Domāju par Melburnu – ka tur jāsagatavo kas nopietns vērtīgs – drošs. Pirmo reiz pēc ilga laika šī apņemšanās jūtama – tādēļ, ka otru stundu jau esmu viena. Tikai nepietiks šī vakara, lai ko darītu. Par daudz vājības, par daudz viss izjucis šinīs dienās. Varbūt šis vakars ko atveseļos tomēr.]]

4.12.60.

[[Vakar bij svētīga mana mājās palikšana. Tik brīnišķi ir just sevī atkal visus radošos spēkus lasāmies kopā, briestam kā mākoņus svētīgam lietum. Katru vakaru – ja mani atstātu vienu! Pamēģināju lugu – jauki tas ir kā gleznot – rakstīt lugu. Es mazliet, mazdrusciņ uzgleznoju – dažus plankumus! (Och – tikko es ‘uzgleznoju’ traipus šai lapā!…) rīts ir – brokastis gatavojas, Dzidra guļ, paps pie vistām – kluss, man gribas spēlēt un tad gleznot ar vārdiem un arī ar zīmuli. Sen jau gribas to…]]

5.12.60.

[[Lietus vēl nepāriet – esmu nospiesta, nogurusi, nevaru nekā darīt – gaidu to stundu, kad P. aizbrauks – viena stunda būs. Un neko tanī nedarīšu, varbūt spēlēšu – ! Neprāts! Gaidu pusdienā, gaidu – vai neuzskries, tikko iesāku ko, gaidu, kad aizbrauks… Nedaru neko. Pāris taktis paspēlēju. Domāju, ko lasīt Melb. Tās vēst. no dzimtenes? Domāju par tām. Vajadzētu braukt uz Wyongu – rakstīt Prankam, pasūtīt biļetes dzelzceļā – esmu kā izšķaidīta – gaidu vienu brīvu stundu! Ha!]]

6.12.60.

[[Vakar saņēmos – pēkšņi apģērbos, aizbraucu līdz uz Wyongu, nosūtīju vēstuli Prankam, paprasīju par biļeti – vēl laiks pēc nedēļas – puika domā. Ka tik nepiemāna. Bet nevaru biļeti nopirkt, ne ko tur rezervēt – jo nav naudas. Šodien apātija un nospiestība no mana ‘sloga’ atkal virsū, nedaru neko – gaidu, kad viņš aizies – bet zinu – viņš nekur neies. Ārprāts! Tas ir jau gandrīz kā Camu stāstā. Daudz viņš ir zinājis.]]

7.12.60.

[[Pāri dūņām un miglai, cauri akmeņu asumiem un vecām siekstu siksnām, kas tur kājas un rokas sietas,
Dziesma lido, pāri kā liesma plīvo
Kā uguns silda un dzīvo, dzīvības skūpstu nes nezināmām lūpām, tīru kā iz ziedu kausa.]]

8.12.60.

[[Vēstule no māsas. Viņa varbūt dabūs mājiņu pie Valkas. Tas būtu jauki.

Ceturtdiena – diena kad p. brīdi nav mājās. Bet šodien nemaz to nejutu – gulēju dienvidu, nevarēju atpūsties. Ciešu nežēlīgi, ka nevaru pārvarēt sevi – un strādāt. Viss stāv uz vietas. Varbūt izbraukšu Sidneju un kļūs labāk. Viss ko jūtu ir – atpestī, atpestī mani no šiem valgiem, ļauj man vienam un patstāvīgam būt!… Bet tas netop piepildīts.]]

10.12.60.

[[Aizbraucu pie Ineses. Skaisti – ar elektrisko. Skaisti uzliku puķes uz rokas – un somu atstāju vilcienā. Es izkāpu Strathfieldā – soma aizbrauca uz Centrāli. Zvanījām – bet viņas vairs vagonā nebij un pie station mastera – viņa neieradās. 9 gadi kalpojusi. Somu duncītis, auskari…]]

11.12.60.

[[Pie Ineses labi. Tur es arī varētu strādāt. Inese – cīnās ar eksāmeniem un ar to mīkstpēdiņu!… Nekā liela tur nav. Man viņā kaut kas nepatīk vairāk, kā tas būtu labi. Bet ne jau tādēļ vien mīl – ka labs. Ir tās mocošās attiecības un mīlestības, kas posta un audzē. Inesi daudz posta. Daudz liek viņai cīnīties par neko. Bet viņi abi aug – varbūt izaug labi. Savu romantiku nesatiku.]]

12.12.60.

[[Gaidu atkal – kad viņš atstās vienu!… Inese piezvanīja, ka soma atrasta (atrasta stac. zudušo mantu oficē). Bet – Inesei bijis atkal tik slikti, nevarējusi absolūti vairs iet tālāk ar mācīšanos – panic utt. Gulējusi – šo pēcp. bijis, tagad atkal labi. Kaut viņa šovakar ietu mazākais agri gulēt – bet vai viņa to darīs?

Vēst. no Pranka – mana uzņēmēja E. Kreišmane. Esmu par to apmierināta.]]

13.12.60.

[[Inese piezvanīja – pēdējo eksāmenu (franču distinction) nolikusi. Bijis mazliet vieglāks. Prasīju – vai nu jūt atvieglojumu, ir happy? – „Nē, tagad jātup un jāgaida rezultāti” –

Es jūtos atslogota – ļoti, ļoti. Ka ir izturējusi likt visus – tas labi! Viņa saka, lai braucu piektdien tur. Es gribu. 2 rozes Ineses vāzē, sarkanas, viens sīks rozā pumpuriņš – ieliku, lai viņas lūdz par Inesi. Un tā bij šī diena ar traci par white ants.]]

14.12.60.

[[Ir pirmais rīts, kad mitrums ārā bija kļuvis – vasarīgs. Nu kāds?! Tāds kā mājās – mierīgs, smaržīgs, bagāts, dziļi kluss. Pīles ganījās zālē. Brīnišķīgi. Inese var gulēt šorīt netraucētu miegu, nav jāķer pulkstens, kas brēc un kas nolikts kaut kur uz grīdas tālāk, lai nevar tūlīt paķert, apklusināt, un – neatmostoties cīnīties, lai pieceltos. Tādēļ arī man miers. Kaut tikai P. nebūtu visam pretī, ko es kāroju – brīvību, mākslu, vientulību un mazliet arī prieku, ne simtu gadu pienākumu vien. Cimdi cauri – rokas atkal sāp – tīri!
4 p.m. „Rāmi kad ar lietu pērkons pastaigā”…]]

*Bij rasa un migla, miers un vasaras siltums šorīt –
Debesis skaidrojās, zils aiz mitriem mākoņu blāķiem,
Pīles ganījās zālē, kā avis,
Mierā priekā, mierā auga ik laksts.

15.12.60.

[[Ak, stundu grūtums – akmeņi no rokām slīd smagi, glumi, apdauza kājas, soļus ne pavilkt. Ak, stundu grūtums viss, no kā mūžu liek, viss, kas no tā tiek. Ak, stundu grūtums, kur tu slēpis jēgu?
Es te nevaru strādāt – tagad jau 3 mēn. vai 4, 5, 6 gandrīz nemaz – es sēdu un nīkstu, kad ir brīvs brīdis. Man jābēg. Rītu bij nodomāts, un man ir bailes. Kādēļ? Es nezinu. Man ir tā, it kā man plecos uzgūlies būtu milzīgs zirneklis un turētu mani ciet ar stindzinošu indi. Vienīgais, ko gaidi – kad viņš palaidīs vaļā…]]

16.12.60.

[[Biju Sidnejā. Nevarēju strādāt. Bēdājos par Inesi – viņa pilnīgi galvu zaudējusi ar to Imantu [right], pilnīgi bez jēgas, nezin, ne ko vilkt virsū, kā uzvesties. Austra jau uzmetas par kungu. Vecais franču pāris bija ļoti priecīgi par mani, asaras viņiem abiem saskrēja acīs, kad teicu, ka Parīzē man patika, tur ir piepildīts Napoleona sauklis – Brīv. Brāl. Vienlīdz.]]

17.12.60.

[[Pārbraucu no Sidnejas, pa vilcieniem un stacijām mētājos un salu. Gaidīju Sidnejā vilc., gaidīju Gosfordā pārsēžoties, gaidīju Wyongā uz autobusu (no 9 – 11 ½) un visu laiku lija, lija, lija. V. kastītē bija Klauverta un Sarmas vēstules. Kl. prasa lugu. Sarma atzīst manus stāstus (2 pēd. ‘Koki’ un ‘Pīles” par psicholoģiski labi izstrādātiem un labiem.]]

18.12.60.

[[Dzidra aizbrauca uz Sidneju pie Ineses – uz sportiem. Lija visu laiku, visu dienu – olas.

Ļoti laipna, aicinoša vēstule no E. Kreišmanes, kur man apmešanās Melb. paredzēta. Nevaru atbildēt, pirms nesatikšu Inesi.]]

19.12.60. Pirmdiena

[[Inese piezvanīja, ka viņas ar Dzidru vēl šodien nevar atbraukt. Prasīja, vai pirkt biļeti uz Melb., es teicu – jā. Un vēlāk bailes bij, kā būs ar papu. Tagad radio M. Lanca dzied Gaudeamus – un es domāju – ir vērts paciest visas nepatikšanas, darīt vajag visu, lai Inese var braukt uz Melb. un būt priecīga. Paps palīdzēja notīrīt olas, jo – kaucu. Citādi arī nebūtu vēl galā – bet jau drīz būs 10. Kā es pati tikšu no mājas prom uz Melb.? Bailes. Vēstules jāatbild Klauvertam un Kreišmanei.]]

21.12.60.

[[Vakar bērni atbrauca. Bija laba diena. Inese pakoja ziemsv. dāvanas. Šorīt gulēja līdz 11, bet bālums nezūd. Nervoza.

Es – notīrīju 6 pīles (visus trīs tēviņus arī), esmu ārkārtīgi nogurusi. Bet ne tik no darba kā no – nelādzības – nevaru pateikt, ka braukšu uz Melb. Inese pateica. Bet es tagad vēl nedrīkstu.

Vienam pīļu tēv. jaunajam bija sasietas kājas un viņu pameta p. tur kādu laiku. Bija aizkustinoši, kā vecais un vecā arī gāja klāt un uztraucās. Ak, kā tas ir!]]

22.12.60.

[[Bērni aizbrauca šodien uz jūru. Inese apcepusi.

Pirmās 9 pīles notīrītas un labi pārdotas – ļoti labi. Un viņas bij ļoti skaistas – kā gaļa! Manas pīlītes! Tikai ceļš no pīlītes līdz gaļai ir skumjš un baigs. Es arī, vēl viņas tīrot, domāju – manas pīlītes! Un strādāju maigām rokām (slepkava). Pateicu p. ka braukšu uz Melb. Kā būs vēl – nezinu.]]

23.12.60.

[[26 vistas. Neticētu, ka to varu. Cits gan tad paliek. Inese sataisīja man ilgviļņus. Liekas, būs tā, kā man vēl nekad nav bijis. Jocīgi. P. iedeva £1. Ja nebūtu mati redzami – būtu vairāk. Inesi viņš tur par – līdzvainīgo. Bet laikam ceļā mūsu braukš. nestāsies.

Nogurums. Darba, darba, darba.

Vai ziemsvētku sajūta nāks? Inese strādāja visu dienu.]]