*pieces written out in back of diary – some dated, some not – many have variants elsewhere.
1961
No date
Laimīgie stundas neskaita. – Nē, tie skaita mirkļus un minūtes. Ne brīdi nevar gaidīt. Tie beidzas nost.
Nelaimīgie nevar skaitīt stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tie skaita gadus. Un gadu desmitus.
Akmens sadrūp lēnām. Tikai gadu desmitos rodas sprauga to mūros. Gadu desmitos ķēdes sarūs… Gadi un gadu desmiti arī aiziet. Bet tie ir jāpavada dienu pa dienai, stundu pa stundai. Sadrūp ne tikai akmens, sarūs netikai ķēdes, sarūs arī tas, kas viņās iekalts.
Izsīkst gadu desmiti. Gadu desmitus skaitu minūti pa minūtei. Aiziet gadu desmiti. Tas no kā bēgu neaiziet. Tas ir saaudzis ar mani. Visam kas man ir, tas ir klāt, bez tā man nekas nepaliek. Mans laiks ir sarūsējis tam līdz, kas mani tur mūros un ķēdēs. Laupījums un lamatas sadrūp reizē.
Labi ir gulēt, jūtu, labi ir apbirt ar smiltīm. Kaut kur kāda sakne sūc spēku no manām atliekām. To gribēju pabarot un celties. Bet…
Labi ir gulēt.
Kāda doma tam pretī, kā kurmis kustina zemi – neaizmiedz, neaizmiedz pavisam…
Vai tas nav tāds miegs, kā kādreiz agri jāceļās, jāiet? Bet miegs ir tik smags kā svins un nevar atmosties. Tad kāda daļa, kāda doma jau atbrīvojās, ģērbjās, posās, steidzās tālu… Tad atjēdzās – ka ir tikai daļa, nevarīga, nespēcīga daļa – ķermenis guļ. Smagā miegā. Nevar pamosties. Viss darītais ir velti. Kamēr tas nekustās – viss ir velti.
Vai guļu tādā miegā un balss kas kustina manu miegu, kā kurmja mugura zemi, ir tikai nevarīga daļa?…
3. 1. 61.
[[Šo dienu pavadījām vilcienā no Melburnas uz Sidneju.]]
4. 1. 61
[[‘Ciemošanās Melburnā’
No tilta pār Yarru
Kuģītis gāja uz – Jelgavu...
Bajāru mājas grīdās
Laistījās kviešu lauks...
Nez’ kā tā varēja būt?
Pērses kritums glāzēs tverts
Bij šampaniets
Bet reibums silts, kā bišu spiets.
Jaungada nakts bez sniega
Nez’ kā tā varēja būt?
Kaut kas kā aizā projām krita,
Cits kas kā liesma vērās,
Kā akmens pušu šķēlās
Kur mantas noglabātas
Laiks aiz durvīm nogaidīja
Līdz klauvēja un lika iet.
Nez’ kā tā varēja būt?]]
5. 1. 61.
[[Ceturtdiena. Nosūtīju vēstules: Kreišmanei, Klauvertam, Freimanim. Varbūt vēl Melburnā aizkavētais miegs – nekāda kafija to neattur. Spēlēju ½ stundu – tas viss šīs dienas darbs. Dzejoli pārrakstīju un nosūtīju Kreišmanei ‘Ciemošanās Melburnā’. Sapnī kļāvu vaigu pie HM.]]
[Photo L to R: Baiba Kreišmane, Erna, Ella Kreišmane, Jānis Sarma, in Melbourne]
6. 1. 61.
[[Darbs nospiež. Kaut kas ar veselību nav īsti labi. Un bezgala nāk miegs – laikam kaut kas vēl no Melburnā tērētās enerģijas jāatgūst. Varbūt tikai tas, ka kaut kas ‘iekšās’ sāp. Un tā mani nokauj šī dzīve. Inese meta disku. Viņa atdzīvojas jaunām cīņām. Viņa pārāk uztraucas, ja saduras ar kādu pretestību. Raud pēc tam. Tukša diena – bet bērni pie manis. –]]
Antena ziņas sūta Antena ziņas vāc, no tāliem raidītājiem Ko raida man no tālēm? Vien labu ziņu gaidu.
*Spēle vien, bet nekas īstāks nav kā tā, spēle vien.
––––––––––-
*Nepiemini – tas noveco
Atradīsi pēc dienām to – sienu sakaltušu
Nepiemini – tam palikšanas nav.
Tās pabiras.
Kāds dīvains, svētīgs zieds!
Slepus uzlūkots
Kā indes labdarīgas pielej dzīslas
Šķēpu rokās dod, ber makā sīknaudu –
Lai roka tur droši ķer un galdā sviež
Ar žestu plašu – bagāti, bagāti vēl...
Nepiemini – tas no – melnā tirgus
Nepiemini.
Bet ņem, ņem tas dubultmāns
Un dubultvērtīgs sparā.
Nepiemini – tas joda joks
Rītā atradīsi tik sienu sakaltušu.
Nepiemini – tam palikšanas nava,
Tās daudz – ja pabiras.
... Kāds dīvains svētīgs spēks!
Slepeni gūts, izbailēs uzlūkots
Tas zāles labdarīgas pielej dzīslās
Svilu spēku dod
Ber makā sīknaudu
Lai roka tur droši ķer un galdā ber
Vēl bagāti, bagāti mēs!...
Nepiemini, tas no melnā tirgus...
Nepiemini – bet ņem ņem.
Ņem – tas dubultmāns
Un dubultvērtīgs sparā
Tver to un galdā laid, lai ripo zelta dālderis.
*Laime jāmācās pazīt Tā pazīšanās zīmi nes Bet – tā jāmācās ieraudzīt Slīd ātri burzma Rauj cits citu zūd un jūk Kavēšanās nav – ātri jāsazīmē Palikšanas nav – ātri jāskūpsta Reizē šķiršanās un apsveikšanas skūpsts.
(no date):
Šai rudens rītā jaužu – Nebūt ir tikpat labi, kā būt. Velti laimīgos skaužu, Ir brīnums par akmeni kļūt. Vai kāds man šo ziņu sūta Lai par daudz neraudu es, Ka dzīve bija grūta Un žēl man šīs pasaules?
Pie rūts kāds nakts tauriņš
Sit spārniem asiem
Varbūt sikspārnis,
Ritmiski bez stājas...
Pagriezt seju turp
Man bailes metās
Ka nagi švīkst
Kā rijīgas rokas
Visapkārt skrāpējas
Manas dzīves slāpst tam,
Tam sava tukša –
Kā katls sauss izvārījies
Tam manis vajag.
Neatlaidies tas turas
Izgudro viltības.
Ņem izkapti un
Stāv ar nāvi vārtos,
Pats auksts kā mironis
Bez manas dzīvības tas
negrib palikt
Mūžos grib to paturēt –
sev kā zīmogu
Kā tikt tam pārim garām?
7. 1. 61.
[[Man ‘Cilv. Šķūnī’ jāraksta stāstā. Ja tad gribēs un varēs – to varēs dramatizēt. Jāraksta stāstā – lai nepazaudēju viņu. Jeb nē? Atkal šaubas uzmācās – par jau skaidru lietu.
Rakstīju vēstuli Sarmam. Citi bij kino.]]
8. 1. 61.
[[Meitenes aizbrauca uz Sidneju – sporti. Mazliet vējains kļūst. Kaut nesaltu. Aizliedzu, tas ir teicu ka negribu – ka Inese tur iet uz kādu dzimš. dienas partiju. Galvenokārt tādēļ – ka tad viņai jābrauc atkal uz Windzoru un Im. būs dzēris un tas viss kopā nekas tik labs nav. Inese laikam neko lielu nebēdājās. Viņai vienā ziņā vieglāk – pašai nav jāizlemj. Un to tik es gribu – atbrīvot viņu no atbildības. Nosūtīju Sarmam vēstuli. Esmu slima – ceru ne hepatitis.]]
9. 1. 61.
[[Pirmdiena. Bērni vakar piezvanīja no Sidnejas – izdabūja atļauju palikt uz kādu dzimš. dien. partiju. Šorīt atbrauca – nodejojušies. Tagad guļ. Vakars nāk. Man nav nekā cita – tik darbs, pienākums… Varbūt 20 min. spēlēju – viss cits parastā kārtība – kusties un kusties. Man kaut kas jādara lai atbrīvotos – bet kas?]]
10. 1. 61.
[[Meitenes atbrauca izdejojošās. Bijām jūrā – citā ‘bīčā’ – par taisno ceļu tieši uz okeānu. Bija skaists vientuļš krasts. Ļoti karsts. Man tur patika. Galdiņi krastā un sēdekļi – bet viss kailā saulē bez neviena koka un ēnas.]]
11. 1. 61.
[[Biju Wyongā savā milk bārā – rakstīt. Nevarēju uzsākt. Pārlasīju kaut ko no pag. g. un K. un likās – viss tukšs vārdu mežs – jūsmojums un tur nav ko iztaisīt. Domāju tad arī – no tā, ‘cilvēki šķūnī’ tomēr jātaisa luga. Mocīju to. Iztaisīt tur kaut ko var – bet vai tur kas iznāks? Jāstrādā ilgāk. Nogurums. Man te par grūtu. Šie bija jūrā –]]
12. 1. 61.
[[Citi – kino. Labi vienam. Var satikties ar tiem kas vēl ārpus mājas man kaut ko nozīmējuši. Šodien vistas un pīles. Vēl daudz darba ar olām. Netieku ar visu godam galā. Glābiņa nezinu. Daudz arī gribu. Spēlēju nupat – bet rokas smagas. Cik labi vienam – bet nogurums un olas olas un darīt neko nedarīšu. Dzīvot gribu. Melburna sabangoja.]]
14. 1. 61.
[photo L to R: Mrs. Kluina, Maira, Dzidra, Imants, Inese, Austra at Mt. Eliot]
[[Atbrauca Austra, Jānis, Imants, Maira un Johna mamma. Iedevu bacon ar eggs brokastīs un aizbrauca visi uz Mont Eliot, uz jūru u.t.t. Man jātīra vista! I don’t mind. Esmu nokususi. Laiks ne visai labs – viegls lietus. Un man ir labi kaut kā – kāds sapnis šūpo un es nezinu kas tas par sapni. Tur cilvēku labvēlība visu kopā kas bijuši maigi pret mani.]]
15. 1. 61.
[[Citi bij pronēt – es, Dzidr. paps. – skatīties Elvis filmu. Filmiņa – parastā amerikāņu, varbūt vēl – sweeter. Elvis – ne visai ‘braits, all right – kids.’
Pronu daudz. Inese aizbrauca šiem līdz. Kreņķi nu – neko darīt.]]
16. 1. 61.
[[Šorīt pirms 6 – telefons zvana. Nelabi – domāju. Kāda sieviete saka lēnā balsī – „Inese dabūja distionction’u” – Domāju (ar miegu) uz ko nu atkal jāsagatavojas? Kāda – stinctiona – to atkal ķērusi… – Credits vācu, distinct. Franču – Es jau teicu.]]
17. 1. 61.
[[Otrdiena. Mamfordi bija. Pazaudēju 1 ½ st. tas laikam viss. Briesmīgi. Nevaru atrast brīdi darbam. Olasolasolas.
Es gribu kauties. Bet es ciešu un nevaru priecāties par savu vakaru jo varbūt tur ar mazo pirkstiņu būšu aizskārusi savu VĪRU!]]
18. 1. 61.
[[Trešdiena. Inese atbrauca. Bāla atkal. Bet – nākošgadam domā daudz lielu domu.
Vakar biju augšā līdz ½ 1. Rakstīju vēstuli Freimanim. Neko tur neuzrakstīju, bet pati uztraucos – dzīvojot ‘ārzemju braucienus’. Šodien tikko tracis – olu skaits vakar nepierakstīts – grūtigrūtigrūti.]]
19. 1. 61.
[[Ceturtdiena. P. saticis K. Brīdi atcerējos un jutu visu. Tas bija kaut kas. Bet – nedrīkst nekas būt.
Lasīju no Ines. grām. Vertera cieš. Tad nācu no pasta (nosūt. vēst. Freimanim) un smēju, un elpoju vēju – it kā būtu vēl tas laiks, kad Verteri lasīju pirmo reiz. Mazliet mierīgāka diena.]]
20. 1. 61.
[[Lietus laista negurdams, laista ar vēju pamīšus, bet neredzu zemi zaļo aizslaucīta dzīve īstenā, līkstu atpakaļ, tālu uz priekšu neesmu te un tas sāp smaidu atmet kā saules kamolu dzirkstīgu.]]
21. 1. 61.
[[Sestdiena. Iešu uz kino. Bez jautājumu nevaru palikt mājā – Dzidra ar Krist. Wyongā kino un uz Entr. P. nezin vai gribēs bez ierunām laist – tā tad man arī jāiet. Un – arī pašai gribās – viss tik nekustīgs kā dīķī – vajag kaut kā. Inese aizbr. uz Karinu. Mums bij laba saruna viņa ir O.K.]]
23. 1. 61.
[[Pirmdiena. No rīta – blakberijās – krāšņums un līksme! Lieliska ogu kūka. 2 pīles tīrītas u.tt. Lieliskas galvas sāpes – briesmīgas, un ar to viss beidzas.]]
24. 1. 61.
[[Galvas sāpes turpinas. Gulēju priekšpusdienā. Galv. sāp. nepāriet. Braucu līdz uz jūru. Laba peldēšanās. Briesmīgas galvas sāpes. Gulēju pēcpusdienā. Mazliet labāk. Ieskrēju blakberijās. Inesei garšo. Plkst. ½ 12.]]
Divi dienas briesmīgas galvas sāpes. Ēst neko lielu nevaru. Plkst nāk 12. Gribētu rakstīt. Bet — jāguļ.
27. 1. 61.
[[Rīts. Roka trīc no divi dienu darbiem pīles un vistas. Nu kabatā £12 un atliek vēl 3 ‘dreiki’. Nav izziņots mans vakars?! Pē! Jātaisās no pīļu sievas par – rakstnieci.]]
Inese man uzdāvināja šo grāmatu. Bija ar P. un Dz. Gosfordā. Ļoti karsts. Tāda diena – bet šinī grāmatā vairāk būs jāraksta par citiem, ne par sevi. Esmu par daudz jau par sevi rakstījusi.
Inese guļ gultā un lasa – kājas uz spilvena, zils nakts kreklis un nu viņai vecu vecā Inesītes sejiņa. Dz. man blakus gultā – raksta dienas grāmatu! Grāmatu tārpi!
Gribētu rakstīt – bet miegs nāk un rītu agri jābrauc uz Wyongu. Tā – es nevaru neko rakstīt –
28.1.61.
Rītu mans vakars. Vēstule no Sarmas. Karsts. Bērni pie Kalniņiem – Sidnejā.
Naktī circeņu dziesmas šūpolēs Augšā lejā šūpoties Ārā prom no sienām Koku galotnēs, tad lejā pār galvu laisties Aizskriet prom, kā upes aizskrien Aizlocīties tā, kā čūskas aizlokās Ceļi ceļi ceļi šalc ar šalkšanu Krustcelēs kur koki sadod zarus Kopā tā kā rokas sadodas kopā Sirds sāk dauzīties un sisties Krustcelēs kur nakts vistumša Nolaidusies līdz pat zemei Noklājusies debessmelna, Circeņa dziesmas šūpoles Top tukšas aizlīgojās prom Atpakaļ, pār koku galotnēm Sirds sāk sisties tā kā soļi Krustcelēs kas naktī nāk Ar steigu ašu, dunēšanu zaglīgu Ko sirds sadzird mozdamās Savās krūtīs, iesizdamās otra krūtīs, Nakts šūpolēs.
29. 1. 61.
[[Svētdiena. ‘Mans’ vakars Sidnejā. Ļoti karsts (106). Bijām ar P. jūrā, iegrima mašīna smiltīs, rakām ārā u.tt. Nokavēju autobusu, ķēru ar Beridžu vilcienu Gosfordā, tiku laikā Sidnejā, mazliet izpūrusi un gāju pa gaisu lasīšanā u.tt. Palasīju pag. gadu – esmu visu laiku tā pati sieva…]]
30.1.61.
Varena pērkona balss
Pēc karstuma mierinot runā
Pusbeigti izslāpušie
Vēl izstieptas rokas tur
Un sagaida veldzi, uzticīgie.
Debess noklājas zemu
Noliecas, ceļ pie sevis
Mirstošos gaidītājus
Un mierinot dzīvību atdod
Svētīgais glābšanas brīdis.
Atpūtas pus miegā ieslīd
Izmocīto pulki, svētos ūdeņos snauž
Uzticīgie, jaunas dzīvības spēkā
Jaunai cīņai un laimei
Viņu saknēm vēl spēku klāt
Liek mirušie zūdot kas izplēn.
Pērkona balss
Pēc karstuma mierinot runā
Pusbeigti izslāpušie
Izstieptas rokas tur
Un saņem veldzi, uzticīgie
Lejā nonāk
Mākons, dzīvīgais pāri
Zaļā tumsā klājas
Izglābtie //uzticīgie //svētās straumēs snauž
Dzīvības pulss mostas.
31. 1. 61.
[[Visu laiku ne visai laba ‘dūša’ par visu to, kā es uzvedos Sidnejā – mans iekšējais nemiers ir gluži neprātīgs – es esmu viņa zvērēns. Jāmācās būtu – manieres! – Bet kas vēl nebūs?]]