Februāris 1961 (Ķikure/Kikure)

1. 2. 61.

[[Trešdiena. 2 pīļu tēvus vairāk kā 3 stund. Nejauki. Rītu vēl 1 – un tad kādu laiku miers. Biju satraukta, govi nevarēju atrast, no bailēm, ka atkal būs jāredz kāda izlauzta kāja pīlēm – kliedzu un raudāju. Visu laiku kauns domāt par Freimani un Gulbergu – bet viņu smiekli bija tik – silti. Kā lietus! Tādēļ ļāvu – lai smejas – par mani.
Nošķaudīju slapju pap. gada (goda?) lapu.]]

Tik vien kā pulksteņa solis
Šīs stundas dzīvības zīme
Kā ezerā nogrimis nams
Acīs savādu liesmu
Priecīgu bez gala
Un kvēlu
Ar pārākumu glaimīgu
Manas muļķības labad.
Tev mani jāžēlo –
Ar jaunu kvēli
Un lielu paļāvību
Un varēšanu drošu
Kas slavinās arī Tevi
Es atkal varēšu celties
Kad raisīšos no Tava pleca.
Tu izārdi manu būdu
Zaru pa zaram aizsvied
Ko cits man cēlis bij
Kur slepus iebēgt,
Kad kapa durvis vaļā,
Un dzīvot īsu brīdi. 
Ko celsi vietā?
Tavs devums bez spēka būs
To zini jau tagad
Redzot, kā būdu ārdi
Ko cits man cēlis bij
Plecu elegantu
Labi pašūtā tvīdā?
Vai dīkt man liksi
Stikla un cementa skavā
Ar trīskārt aizslēgtiem logiem.
Es Tevi piemānīšu
Tavs devums bez spēka būs.
Mākons mierinot runā
Pēc tveices balsī rāmā//labā
Tu manās durvīs stāvi.
Zaļzaļā gaismā lāses kļūst//zaļa gaismā sāk lāses līt // 
pa vienai sāk pirmās lāses līt
Putekļi, [..], smaržo//putekļi, smarža no ceļiem kūp
Tālu virs zemes staigāti//kaut kur šai laikā bij rudzpuķes
Tu manās durvīs stāvi.
*Mākons mierinot runā                 – kā nu bij?
Pēc tveices balsī rāmā.
Tu manās durvīs stāvi
Zaļzilā gaismā lāses
Atnes putekļu smaržu
Tu manās durvīs stāvi
Kur tāli ceļi ieti!
Vasarām nomērīti
Tu manās durvīs stāvi.
Jūs smējāties par mani

Tie smiekli bij par mani
Bet bij tik silti tie
Kā lietus vasarā
Ļāvu lai tie līst
Klausījos to skaņā

2. 2. 61.

[[Ceturt. 10 p.m. Man piezvanīja Mumf. lai braucu rītā uz ‘My Fair Lady’! jābrauc! Šovakar neko nepadarīju – tikai mazliet spēlēju. Inese šodien atbrauca – pilna soma vecu rakstnieku. Franči 16 g.s. Gethe – vācu un citi tamlīdzīgi. Ak, kā man vajag brīvu laiku. Tikko varētu sākt rakstīt – pēc pusstundas, varbūt jau ātrāk šie būs te.]]

3. 2. 61.

[[Inese sataisīja īstu frizūru man + melnā kleita + zaļās krelles – uz My Fair Lady. Liels tingel tangel, slikta akustika, briesmīgi plerkšķ orķestris un skaļrunis. Labs balets.]]

4. 2. 61.

[[Šodien visi uz kino – tas ir citi. Man 3 vistas + 2 dienu olas. O.K. Dzēru kafiju. Gribēju norakstīt Freimanim nevajadzīgu vēstuli. Jāgaida vai būs vakara atkārt.]]

Liec man rungu rokās
Ved un parādi ceļu.

Man auksti un vientuļi šai būdā. Gaisma un miers dara labu, bet nepietiek pulksteņa soļu, kas vienīgais iet te, ritina laikam ritenīti pāri.

Atstāts esi – nu dzīvo
Dzīvo to – dzīvi
Ko mūžam kā cita gaidi?
Cits kas – nekad nenāk
Sagaidīt neko nevar
Negaidīts tik kas atnāk.

5. 2. 61.

[[Svētdiena. Bija karsts (tagad 10 p.m. līst) bijām uz jūrmalu, meitenes aizveda ap 10, mēs pēc 1 p.m. Mans colds no jūras liekas ir labāks. Inesei pēc telefona zvana asaras. Nevaru palīdzēt, pat nezinu kas ir, un ja arī zinātu. Tik zinu – ka sirds žņaudzās. Bet viņa šo laiku saņēmusies, bijusi uz kuģa un ballē bez Im.]]

Krasts klinšu krauts ceļ augsti pāri

Klinšu krasts krauts augstu gaisos
Šūpo kā šūpoles pāri
Sirds kut raugoties lejā pie kājām
Okeāns virsū plūst
Krākdams ceļas
Ar saviem viļņiem kā spārniem
Ceļas augšā celdamies sāļi
Svaigs, kārdinošs.

Krasts augstu gaisos celts
Okeāns lejā guļ plēties
Un augšā ceļas
Ar viļņu šļakatām krākdams
Viss svaigums, sāļums
Zils balts, zaļš.

6. 2. 61.

[[Karsts. Biju Wyongā. Nosūtīju Kaimiņu [stāsts] iespiešanai. Kas notiek lai notiek. Tā te arī dzīves nav. Varbūt es reiz izkuļos. Bet kur? Kur ir mājiņa ar pīlēm, mieru un laimi? Laimi?]]

7.2.61.

*Ar okeānu gribu runāt.
Lai viņš līdz klintīm paceļas kur stāvu, ar saviem viļņiem, sāļumu un veldzi, ar savu trakuma lašu glāzainību. Briesmīgs ir izsalkums pēc tā un ieguvums kas neapmierina.

Tu manās durvīs stāvi.
Ar raidstacijas torņiem gribu runāt.
Uz vakara debesīm tie kā filigrāns ar rubīniem uz zilās[..] te [..]
Tu manās durvīs stāvi.
*Viss beigts – tie tagad viens otram teiks – 
         briesmīgie bērni
Viens teiks – otrs cietīs, viens nazi
griezīs otrā – briesmīgie.

8. 2. 61.

[[Trešdiena. Karsts. Bijām peldēties Entrencē. Labi, viegli, tīri viļņi. Un apģērbjoties, kad galva vēl reiba – uznāca spiedoši skumja vēlēšanās – pēc brīvības – būt kaut kur citur… un braucot mājās, raugoties tālā negaisa mākonī – ‘ozolā’ – bija vēlēšanās – braukt kaut kur citur! – „Roc, roc” Inese reiz teica. Roc.]]

Niecīgs Tavu roku mērs
Ko Tu okeānam pretī
Kvēlā priekā, spēkā izstiep
Saukdams viņu savās skavās
Lai uz augstās klints tas ceļas
Viļņos zilzaļos kā spārnos 
Lai tas Tev satikt iet –
Pretī mākoņiem uz klints

Okeāns pie Tavām kājām
Guļ un šūpojas tik sevī
Nekad nekāps Tavās rokās
Kad Tu stāvi tur uz klints
Vienu brīdi tomēr jūti
Viņu izslāpušās lūpas
Vienu brīdi viļņi krāc
Veldamies pār tavām rokām
Tavās skavās okeāns
Kad Tu stāvi tur uz klints
Un Tu jūti – skaistums tas
Bet tie māņi
Ko Tu neatraisi – cilvēks
Un Tu zini salkums tas
Kas Tev nepiederās – cilvēks
Atskaties no tumšas bez sāts
Okeāns lai Tev pie kājām
Un Tu viens uz augstās klints.

Tas kas Tev sakāms ir tik noslēpies.
Cilv. Šķūnī.
[..] Hū! Netieku vairs vaļā! Notērē man pus dienu. Man jāmaksā citiem, kas stāv uz vietas jo man jāņemas ar to.
Bijām peldēties.
Te kas labi ir sarakstīts:
„Sameklē man brilli.”

Ķermenis piekusis smags
Un tas ir dienas viss.
Acīs nīkst un dzīvo kāds sapnis
Šūpo gaismu kā lielais okeāns
Un tas ir dzīvotā viss.

9. 2. 61.

[[Daudz izturēts fiziski – strādāts nežēlojot – un tas ir viss – tagad jāiet gulēt – un tas ir viss. Parunāju mazliet ar Inesi. Sāpes iet vaļā. Un nekā bez tām nevar. Imantam jāiet būtu – bet sāp Inesei. Un tā tas ir.]]

Rokas pieskārās rokai
Un nobālēja kalns
Mežs atkāpās pazemīgi
Pavērtas stāvēja dvēseles mājas durvis –
Viņa, ķēnišķīgā parādījās
Zemes acij neaptveramā spēkā
Savās mūžu vientuļās mājas durvīs
Kurā viņa kā pelnrušķe ieslēgta, 
Kā kalpone kalpojot
Pupu pēc pupas lasot
Uz ceļiem tupot
Ķēdēs un važos izcieta
Ar cilvēka nespēku izcieta
Savu ķēnišķīgo uzdevumu
Godība, godība kas man parādīta
Redzēt dievišķīgās vaigu.

Mīļā meitene, mēs runājām par – lauku dzīvi. Tu teici:
„Ak, gotiņa! Viņa tik mīļa…”
Bet es teicu, ka vienmēr tas tā nav. Viņa var būt arī – ietiepīga, stūrgalvīga.
Un viņa ir.

Tas vēl nav ļauni. Cilvēki arī tādi ir. Bet. Bet lopiem kalpot ir – atteikties no cilvēka sevī. Lopiem kalpot ir – kļūt mazākam, zemākam, nekā tu vari būt un tas ir ļoti ļauni, ja tam jānotiek bieži, dienu dienā.

Govs. Viņa ir – muļķe, kā visi. Bet viņa nav gluži pasīva. Viņa iet blēņās. Tās viņai jāpiedod, jo viņa ir tikai – govs, muļķa govs. Viņa nesaprot. Tev – ir jāsaprot. Japaciešas. Jābūt labam. Tev jādomā govs vietā, jo viņa nevar domāt un jādomā tā – lai tas der govij, ko tu domā.

Suņi tur apkārt tāpat. Viens suns ir diezgan prātīgs, viņam varbūt daudz jauku īpašību. Divi suņi kopā – ļaunāk. Viņi nīst viens otru, dēļ tavas mīlestības sacenzdamies. Tev jāsaprot – jo viņi nesaprot.

Tad kaķi. Viņi nožēlojami. Viņi kliedz dēļ barības, tas viss. Viņi gaida un gaida. Viņi – nesaprot kādēļ viņiem nedod, ja suņiem dod. Viņi gaida un ņaud. Tev jāsaprot.
Tur ir vistas, pīles.
Tev jāsaprot. Jāpaciešas, jāpiemērojas, jādomā tā, lai tas viņiem der. Jākalpo viņiem
Lopiem kalpot ir briesmīgi.

10. 2. 61.

[[Norakstīta Freimanim vēstule, vakar. Vai nosūtīt? Viņā šur tur ir tā mana ‘valšķība’, kas varbūt ir peļama, jo ir patiesi – nelietīga, lai arī cik sirsnīga un vaļsirdīga tā nebūtu. Vakars. Vēstule aizmirsta nosūtīt. Nezinu sūtīt vai nē. Viņš jau ļoti katru vārdu izsver. Varbūt – labāk nē.
Inese gaida Im. kā nāves sodu izpildīšanu. Briesmīgie bērni!]]

11. 2. 61.

[[Imants [right] bija te. Inese tiek no dzīves tā griezta – ka bailes redzēt. Kaut es spētu ko palīdzēt.
Nosūtīju K. Freimanim vēstuli. Ne šis ne tas – par dzejoli ‘Ar savām bēdām apsedzos’ – ko Sarma laboja. Nezin vai man vajadzēja to ‘discusīt’ ar Freimani! Lai gan – interesē ļoti ko viņš domā.]]

Nemiers un nemiers! –
Noriju maizi, izdzeru vīnu
Nemiers un nemiers nenorīts paliek.
Stiprajam saku – lai notiek, lai notiek!
Spēkus asinīs sadedzinu
Nemiers un nemiers 
Paliek.

Vējam ceļam dodu rokas
Sāļā jūrā gulstos
Melnā naktī nespēkā miegu
Bet – kā mostos
Nemiers un nemiers 
Paliek.

12. 2. 61.

[[Slapja svētdiena. Inese bāla bet mierīga. Kaut varētu vairāk naudas viņai līdz iedot. Bet – es jau pati naudu neredzu. Tagad ir £12/-/- pēc ilgiem laikiem no pīlēm. Tas domāts – rakstnieku dienām. Man nav no kā atlicināt. Vai man viņi (kas? – ) nevarētu palīdzēt materiāli! Par katru dzeju kādu mazu devu! Ak nabadzība!]]

Rožu ziedam lapu kopā noguldītu zemē redzu –
Tāda Tava seja šodien
Vecās mātes lakatā Tev kājas tinu sedzu
Raudāt vairāk nedien

Lai Tev 
Stundas sanēdamas
Naktī žūžo pāri
Mieru atnesdamas 
Spēkus liek kā
Bites medu šūnās sakrādamas

13. 2. 61.

[[Pirmdiena. Vēstule no Sarmas – priecājas par mana vakara izdošanos, atzīst Sidnejiešus labākus tādām lietām, kā Melburnu – atzīmē – kā Lita Zemgale pūlējusies tā – lai arī mani gandrīz nepazīst.
Šmugajs ielicis avīzē par manu vakaru very O.K. jo daudz citē Freimani. Avizē arī Freim. rakstā par dzejn. šī gada ražu – ir tieši par mani šoreiz un + 3 mani dzejoļi – tā tad – pilna avīze! Bet – kaut tas viss būtu nācis agrāk. Biju Wyongā. Inesei atradu lūpu zīmuli un nagu laku, žurnālus lasām līdz pāri pus 12 –]]

Dzēris no rūgtuma trauka
Kļūsi mierīgāks 
Būsi apdarināts, kā pārāk audzelīgs stāds
Bet spēka nebūs mazāk

Tava Tev vien mirdzošā taka
Ēnaināka kļūs
Tev saredzams būs Tava kaimiņa ceļš
Un silsi no viņa saules

Dzēris no rūgtuma trauka
Zemāk pielieksies
Bet piena brīvā tuvajā zemē ir vairāk
Kā tālajās debesīs.

14. 2. 61.

[[Taisni briesmīgi nāk miegs un – neko es nevaru darīt – viss ciet un aizvērts.
Inese jūtas – liekas gluži braši. Šodien no Senija (?) vēstule un tas ir labi. Runāja telef. ar Mairu – iet uz balli sestdien. Man tukša darba diena. Vai rītu būs vairāk laika? Nebūs! Bet tagad man – jāiet gulēt un es nevaru citu.]]

Maiga dzidra brīnišķīga diena
Siltiem nedzirdamiem vējiem glāsta
Pāri kalnam meža dienvid pusē
Ceļas mākoņi kā no cita krasta

Apkārt sanāk pazīstami liekas
It kā visi tie auguši būtu
Senā citā meža dienvidpusē
Senā citā siena laika rītā
Balti spoguļojušies dzimtenes upē
Nākuši braukuši pāri jūrām
Tāpat vien kā veca rada būdami
Redzēt un parunāties, kā šeit dzīvo

Ciemiņi, mākoņi. Jūs no cita krasta
Paldies par sēršanu šai maigā dienā
Tāl tāla laika, žēl mīļas valodas
Laba veca prieka padzērās sirds.

15. 2. 61.

[[Uzrakstīju dzejoli – Ciemiņi, mākoņi – mani viņš noved vai līdz asarām un tomēr – varbūt viņš nav labs. Tur es ‘apzinīgi’ pielietoju ritmu – bet varbūt nav labi – tikai mani aizrauj.]]

Pērkons tuvojas un gaiss ir smags
Bet pasauli un cilvēkprātu grezno mēmu dara
Mākons priekā aizņem varenais
Kas tumši sedz jau pusi debess juma
Un pāri veļās nu jūra pati, krastu
Pārkāpusi spārnos cēlusies
Tā savās nevaldāmās negantībās
Zemi skaut un plosīt ņēmusies
Un maigumā un labdarībā pār to nolīstas,
Labdarībā ar.....

16. 2. 61.

[[Ceturtdiena. Lietus, lietus. Inese lasīja citronus, tīrīja 3 vistas – £6! Es ½ st. spēlēju – nu reiz rokas tiešām kļuvušas stīvas no nespēlēšanas. Rakstīju Kreišm. vēstuli un – saburzīju. Dzejas ar jāvelk aiz matiem – labāk iešu gulēt. Inese bija jautra šodien.]]

Atkal pa ikdienas pēdām
Dubļiem šļakstot tā min
Ar steigā sapītām domām
Kur ceļu ne nezin, ne zin
Un kādu citu dienu
Kā sveci gaismai turi
Prātā vēl arvienu
Kad gāzies jau nezini kur.
Un ko man tagad teikt
Tev labā diena, kas Tu
Kā vaļā vērta baznīca
Ar ērģelēm un zvaniem mani gaidi
Un gaismām mūžīgām
Kas plūst un plūst

Kā varētu es gausties, lūgties
Pēc kaut kā cita nekā dodi
Kā kāro mana sirds
Un ir kā atskabarga asa
Bet šī lūgšana nesama
Tik pateicība nākas vien
Tev diena
Kas atkal reizi nakti nomaini
Un dod un dod
Tik to man smaidot liedzi
Kā tavā delnā meklēju.

Ir it kā tā, ka mēs mīlestību pārdzīvojot nespējam novērtēt tās lielumu, tās iespaidu uz mūsu būtību. Ciešam, baudām un tas šķiet ir nebijuši liels, bet kad tas prom – tikai tad redzam tā seju. Jeb tas to nenozīmē – ka daža mīlestība atnāk un atnāk vēl sapņos pēc 10 gadiem, un pamostoties mēs jūtam to dzīvu sevī. Un cita ir aizgājusi un klusa. Reti, reti atgriežas un neieved mūs reiz pārdzīvotā pasaulē.

Nupat gadu atpakaļ bija K. Ne reiz gandrīz nesapņoju par viņu. Lai gan šķita – reti tik dziļu, ar tādu pārdzīvojumu kādam pieķēros. Nu jā – tā bija mana illūzija. Bet – arī ne tikai. Vienmēr jau tas ir tā.
Tāpat gadi 4 atpakaļ J. Tas nu nekas tik ļoti liels nebija – un nekad sapnis to nav rādījis.
Bet H no Vācijas, pāri par 10 gadiem. Tas atnāk kā dzīvs.
Tāpat G. no nometnes. Tas ir gandrīz vai viskrāsainākais. Tagad 10 gadi. Un sapņos atnāk tāds pat vīrs.
Nogurums, miegs

(inkblot to which outline has been added to shape a cat – ‘s’ from text forms the anus)

Bezcerība māc.
Nekas man nepalīdz, vai neviens nezina, ka nabagam jāpasniedz gabals naudas?

Megpaja dziesma – kā audējs auž
Maigi un skumīgi
Agrī no rīta, tik agri, kad vēl
Nevaru pamosties, tik dzirdēt
Megpaja dziesmu, kā atspoli svaidām.

Spalva uzmeta ‘kleksi’. Ar avīzes papīri nosūcu un tas uztaisīja kaķi, vai vāveri. Zīme nevietā jau bija, tas ir s – no miegs.

Gribētu rakstīt par mīlestību
(Melna vabole staigā pa galdu)
Gribētu runāt tā lai to jūti
(Miegs tā nāk ka
Ne noturēt galvu)
Cik krāšņa būtu
(Circenis lietū pat tirkšķina
Un vardes zāģē koku)

17. 2. 61

[[Piektdiena, bet bijām kino, jo Inese rītu nebūs te. Brauks uz Sidneju uz balli, (pie Mairas) tad uz sportiem. Redz. Filmu ‘Sons and Lovers’ labi spēlēja – ļoti reāli. Cilvēki ļoti līdzīgi tam, ko es biju lasot iedomājusies. Filma man izraisīja vairāk līdzjūtības šiem cilvēkiem kā grāmata. Inesei sāka atkal mugura sāpēt. Tas nelabi. Viņa svieda disku mēnešreizēs?]]

*Es patiesi jūsmoju par šo papīru, krāsu un kvalitāti – bet šinī grāmatā man nedarbojas fantāzija – nav iedvesmas. Kādēļ? Varbūt vienkārši – par mazu. Mazais nodalījums ik dienai lapās, lai cik interesants tas varētu likties, man neatraisa jūtas un vārdus. Un tas iespaido vēl te – kur lapa būtu pietiekami liela.

Atkal ar Tevi, nakts, tiek stunda pavadīta, kas grezna ar skaitli 12! Kam vara, ja ne cita tad spoku pulkā. Man – gribēju teikt – nav nekā, un ledus skapis izslēdzās strādāt, ar tādu švunku kā aiztikts – un klusums pēkšņi tik liels, ka baigi sakustēties.

Svētdienas rītu ar atmiegā laišanos
Zaļu dārzu aiz logiem
Uz sienas saules vizēšanu
No plūstošiem Aiviekstes viļņiem.
No otras istabas skan
Balsis no brokastu galda
Atmiegā laižoties svētdienas rītā
Ar zaļganu vizēšanu uz sienām
No plūstošiem viļņiem
Aiz zariem
Balsis no otras istabas – 
Ar kafijas krūzīšu skaņām
Olu kāds dauza ar karotīti
Iesmejas cits, apklust
Un atkal čalo
Balsis, balsis, mājās
Gads gadā labās, labās.
Bērns pie rotaļlietām aizmieg
Saldi palikt tā
Ar rokām pilnām mantu
Ne tā mantkārība
Dzīvot prieks, un došanas
Savu dzīvību tām iedot
Koka, stikla, lellēm
– Nav pat leļļu. –
Kaut kas grib lai to izsaku
Kaut kas tā dzīvot grib

Kaut kas tā dzīvot grib –
Tā rokas aiztur plecus
Lūdzās – atklāj mani
Runā un dzīvot man liec.
          Kas svešais lūdzējs esi
          Mans mūžīgais pavēlnieks?
          Kam man par Tevi runāt
          Kam varenam Tev mana nespēka vajag?

...Ieslīd liela mašīna. S. izkāpj, nostājas, sasprauž rokas sānos. Tedis, Ronis, K. tuvojas. Skata un liela.)
S. Nu kā? Ar to varēs braukt.
T. He, he, he. Ar to gan! Traks, tā nesīs! Uznāks kalnā kā pa tepiķi! Un skats! Kuģīts, krietns kuģīts!
R. Kuģīts gan, Liels kuģis.
T. Skat, kas par līniju!
S. (Uz K.) Nu kā?
K. Labi. Labi.
S. Tas ir Fords. Un taisni Fords.
K. Nu — kāds mazais, kāds krupis apēdīs vairāk pa garāžām vadājot. Ar šo var braukt. Es pamēģināju — ar to mazo, es nevaru. Ka nav ta nav, ar bērnu ratiņiem nav manā dabā. Iekritis renstelē, netiec ārā. Tak te ir kā jauns. (Rāda, visi staigā apkārt, tausta, pieliecas, atkāpjas un liela.)
T. Skat, kas par lampām — prožektori. Uzmeklēs lidmašīnas, ja vajadzēs. Jā, jā, skats būs lielisks.
S. Tad citi nelien pa kājām. Tam mazam — negriež ceļu! Skraidi pa kājceļiem, rāpo pa grāvmalām, kā kaķis skaties ka neuzdzen kokā. Bet ar šo — citādi. Neliec degunus, notīrās pie malas.
V. (Ienāk ar tēju, neviens neredz, tikai K. atskatās un pamazām atkāpjas no mašīnas skatītājiem, līdz stāv V. tuvāk, priekšā.)
S. (Saliecas mašīnā, uzgriež radio.) Un vēl kaut kas luksam.
(T. un R. turpina lēkāt ap mašīnu, neviens neskatās atpakaļ. K. un V. stāv, saskatās. Mūzika stiprāka.)

K. Jums jauna mašīna.
V. Tā nav mana.
K. Varēsiet braukt. Mūzika arī. 
V. Kaut nebūtu ieslēgta tai mašīnā.
K. Es labprāt dejoju — agrāk. (Apgriežas uz papēža it kā no viņas projām griezdamies, bet tas iznāk kā sākums dejai, viņa izstiepj rokas un viņi dejo. Trīs citi to neredz, visu laiku skraida ap mašīnu, satupstas apkārt, pieliecas, pieceļas, pieliecas utt. Dejotāji tad atšķiras apreibuši, atsviežas katrs savā pusē, skatās neko neredzīgām acīm. Citi atgriežas no mašīnas, nāk pie viņiem.)
S. (Nesaprašanā, aizdomās abus pavēro, tad atmet to kā traucējumu un sāk runāt.) Jā, dažs izbraucas ar visādām kastēm, pirms tiek kaut cik pie mašīnas — es labāk ciešos — bet kad man tā ir — tad tai jābūt labai. Vecā man bija pussmagā — savai vajadzībai. Tagad es varu atļauties šo…
V. Nu — dzer vēl, kamēr esi dzīvs. (Pasniedz tēju. Visi smejas.)
S. Ja galva uz pleciem, un ja tā nav izmērcēta — tad braukt var ilgi

18. 2. 61.

[[Sestdiena – Inese aizbrauca (vista, kūciņa, olas) biju ļoti nokususi. Depresija arī šausmīga – vai es neuzņemos par daudz – ja es ziemu palieku te un neeju kaut kur palīdzības ubagot? Kaut kā – par daudz bailes tagad un – vēl arvien – nav izejas. Nav izejas. Lielākais ko man palīdzētu – ir grāmata – un tā mani glābtu tomēr tikai pēc gadiem! Ak kā lai pārdzīvoju, kā lai izdzīvoju – savu lēno miršanu!]]

Lietus. Bija silts apmācies, visu dienu. Tagad 11 naktī – līst. Dzidrai rītu būtu jābrauc uz Sidneju – sporti Latv. Inese aizbrauca pie Mairas – šovakar Latv. nama balle. Viņu varbūt šodien lietus netraucēs – bet kā rītu – kas lai zina? Dz. negribēja braukt. Nu viņai viegli palikt mājā.

Notīrīju olas – kā mašīna 68 ½ duča (nē – 63 ½) 1 ½ stundā. Bet bija tīras olas un neviena nesaplīsa – dažreiz plīst un notašķa pēc kārtas.

Inesei kūciņu cepu līdz, vistu tīrīju, biju noskrējusies, bet vēlāk ap 4 – aizskrēju blakberijās – un izvārīju ievārījumu, pieliku 4 ābolīšus, garšo labi, 3 burciņas aiztaisītas, ½ b. ko tūlīt ēst. Būs vēl jāmēģina aizskriet – Inesei kādu burciņu var dot līdz. Jāsalasa ogas tieši vārīšanai, ar vairāk zaļākām. Bet tad – par biezu. Tāpat labas kā ir – tāda īsta, svaiga, laba ievārījuma garša.

Tagad – turos kā bērns pretī miegam un negribu iet gulēt. Bet – jau pāri 11 – jāiet. Vakar tāpat vien pēc kino nostiepu laiku gandrīz līdz 1.
Kādu dzeju gribētu rakstīt bet – nav par ko.
Ejot olas ņemt dzejoju kalnam.

Izlaižu acis zaļās ganībās
Paganu kalnos, paganu lejās
Zaļā zemē, koku galotnēs
Kur roka glāstīt kāro
Vaigs kāro nogulties
Saule kur guļ ar ēnām, koku
Cekulos
Paganu acis zaļās ganībās
Ielejās uzkalnos, mežos
Mākoņos
Jāsmaida kādu te gleznotājs
Modernists jucekli audeklā
Rautu
„Tie zaļie” – nicīgi rūktu
Un zilu debesu vietā
Visu ar zemi jauktu
Bet mirstīgām acīm
Simts dažādu zaļu.

19. 2. 61.

[[Svētdiena. Esmu stiprāka – kaut kas ir uzlabojies fiziski – pēdējās 2 dienas. Vienu! Bet garīgi – es trakoju šodien. Man bail ziemas. Inese bij prom uz sportiem un garīgi es esmu pagalam – viņa tuvums mūžīgais, nemainīgais, pastāvīgais – ir briesmīgs! Inese to izklaidēja. Bet – drīz viņa būs prom. Vēl nedēļa tikai. Kā es izcietīšu ziemu! Dzidra arī bij sportos – kuru nebija. Līst.]]

Tu laimīgais, vislabāk novērsies
(Lai nebūtu jāaizbāž ausis)
Kas augstos ratos sēd
Tam cits kas dzirdams, redzams
Kā tam ko aizskar ilkss
Vaimanas, vaimanas vien,
Kā vilkam sērsnā gaudot
Briesmīgi kaukt un vilkt
Lai nejūt ne mežu ne māju
Lai nedzird ne vēju maigu
Ne soļus kas tuvāk nāk
Lai nedzird roku ar nazi
Kas savilkto cilpu griež
Bet neapstājās un slīd
Tālāk, un griež un griež –
Briesmīgāk gaudot un kaukt
Lai nevar vairs tai brīdī.
Kam ceļa nav pa labi
Pa kreisi tas var griezties.
Lietus                    10.3.61 nosūtīts Sarmam

Lietus, ūdeņu murdēšana
Lapās, asnos, stumbros
Jaundzinumos un trūdos
Līšana un plūšana
Slapji vēja glāsti
Snaudulīgas miera stundas
Kā smaidi, kā iemigšana
Nebeidzama kūņošanās
Augšana un ārā spraukšanās
Tā nobīdīšana kas jau no 
Sēklām smags kļuvis ir
Maiga, bet neatlaidīga tā
Nobīdīšana
Kā zīdaiņa rāpšanās
Uz klēpja.
Lietus, lietus
Visu svētu dienu lietus
Var par to čīkstēt
Kāds ar jaunām kurpēm
Ar neatvērtu saules sargu
Līšana, svēta līšana
Smiešanās miljonu smiekliem.

20. 2. 61.

[[Sarmam nosūtīju divus dzejoļus: ‘Ciemiņi, mākoņi’, un ‘Vardes zāģē koku’. Redzēs ko teiks. Triepju otrā dien. grāmatā garus dzejoļus. Nevaru mierā stāvēt. Inese atbrauca. Es biju blakberijās šodien, vārīju ievārījumu. Nu – nogurums, bet ne par daudz.]]

Pilsēta 

Diena nāk ar savu rakstu
Jau riteņi un soļi klab
Jau mijas cilvēkvārdi, smiekli, lāsti, 
Ar kuģu svilpēm auto taures jūk
Kā palu ūdens soļi iekšā plūst un ārā,
Pa durvīm daudzajām kas mirkšķinās kā zvēra plaksti
Ar durvju mutēm lēni pilsēta
Rij dzīvu, nedzīvu un neatēdusies
Ar milzu nāsīm elpo debesīs
Rij tīksmē murdēdama un rūkdama
Pēc vēl un vēl
Iesmiedamās no estrādēm ar skaļumiem
Ar gunīm ņirgdama 
Un smaidīdama ar žilbinošiem ekrāniem
Vēl dziļi nopūzdmās naktī
Ar piekusušiem vilcieniem 
Kas ieurbjas tās sirdī
Kā jaunas mīlestības bultas
Ar auto riepām saņemdama vēlus glāstus
Pār tiltiem izliektiem
Tad brīdi piever plakstus
Līdz jauna diena nāk ar savu rakstu.
Kam šī diena atdota?
Ar meža ogām plēsos
Dzelokšņos līdu neganti asos
Pāri galvai to zari kur sasniedzas
Guru un svīdu zem saules
Ļāvu tās stariem līdz sirdij dzelt
Svētītā stunda, kad miesa nav
Gara kalpone un gars nav
Viņas kungs, viens otru aizmirsuši
Tie nebij ne sapīti, ne atraisīti
Atpūtās cilvēka priekā mūžvecā
Kas grūts kā visgrūtākais darbs nebij sūrs.
Nu ievārījuma smarža salda
Un mīlīga kūp pāri galdam
Māja savā sūtībā smaida
Kā vista spārnus pār ligzdu redzot.
Tāda šī diena bij.
Bet kā čūska zem
Dzelokšņu zariem
Kā dūmi no guns
Lodā nemierīgums.
Vai dīvaini liels, kā pasakā
Vai dīvaini mazs šķiet esam
Kad neatnāk vēstule ilgi gaidīta
Bet kad tā klāt – tā visu izlīdzina
Stundas mijas atkal godam īstenībā
Bet turklāt ne cik tālu ir – ikdienība.

––––––––––––––––––

Pasmaidi, dzīve tik liela, kā debesskrāpis
Lai kā atgāz galvu – neko nesaredzēsi
Kas tālāk, augstāk notiek, viss
Vienāds logu raksts, kas savu
Notikumu slēpj.
Pasmaidi, dzīve tik sarežģīta
Kā sliežu jūklis lielpilsētas 
Dzelzceļstacijā, neizpētīsi
Pa kurām Tevi vedīs.
Pasmaidi, pasmaidi satiekoties,
Dzīve tik laba top, kā rieksta
Čemurs saujā noglabāts
Ko viena bērna roka otram dod.

––––––––––––––––

Nakts, kas no valgiem atraisa,
Nakts, verga māte
Kas tumsā vainas dziedē
Ar miegu sedz.

Nakts, upe ūdeņiem klusiem
Šūpo pāri krastiem
Laivas atraisa
Lai vest uz svētkiem
Ja tās ar domas vien
Kas viļņos ceļu atrod
Jo ķermens zemē mieg
Ja tās ar domas vien – it labi iet.

––––––––––––––––––-

Ļauj paiet, stāvi gaidot,
Un nesaki nenieka,
Tad runāsi, kad būsi viens.

–––––––––––––

Ļauj lai aizmieg rūpes
Maigi sedz, lai nepamostas
Lai pa māju parīkojās
Saimniekvietā bezbēdība.

––––––––––––––-

Viss ir tik vienkārši labi –
Vēl dzīvs esi tu un es ar,
Vēl varam sadomāt abi
Ka beigās vēl padzīvot var.

––––––––––

Viss ko saku aizrit sāņus.

–––––––––––––––-

Tu daudz ko vari izpētīt
Un saknes zemē atrast
Bet skaistākais ir nepētīt.

–––––––––––––––––

Rokā spēks pats slepus krājies

–––––––––––––––––––-

Naktī pamostoties pēķšņi izbailēs klausies – vai tie elpo, kas tev visdārgākie?
Vai bērns elpo?
Vai māte elpo?
Kā gan tas citādi varētu būt? Viņa bija spirgta vakarā apgulstoties, cik nu vecāks cilvēks var spirgts būt. Bet – vai viņa elpo?
Tu sastingsti un klausies.
Ej uz pirkstu galiem.
Briesmīgs tukšums, kā aka ir gaisā.
Tad tu dzirdi viņas elpošanu. Tumsa top pazīstama un laba. Tu izjūti tās auklēšanu un atgriezies miegā.

Bet reiz tu pamosties naktī un tev – nav ko klausīties. Tu nekusties, pieraujies pie palaga, lai tumsa tavu pamošanos nepamana, lai miegs tevi apsedz. Dažreiz tas izdodas. Šķēps neaizsniedz tevi. Dažreiz tas neizdodas. Šķēps atrod tevi.

––––––––––––––––––––––-

Bij mana Tēva tīrumi
Gludeni, plati
Ik pavasari rudeni
Ecēti, arti.

Vidū vasarās
Tur rudzi un mieži
Vilnīt vilnīja,
Kā zaļas jūras – kā zaļas jūras
Zeltītiem viļņiem
Kā zeltītas jūras
Uz rudens pusi.

Nu tālas jūras
Nu dziļas jūras
Tur mani aizsprostā,
Šķir mani malā.

Ar svešu zemi
Ar svešu sauli
Bij necilas nabagu
Derības jāslēdz.
——————-

Tu varētu tas būt

Nu varētu tas nākt, kas jaunus spēkus raisa
Bet — skumjš tas ceļš
Tas divus iznīcina
Atstāj pelnus, izdegušu mežu
Tā auka ir kas posta…

Tas ziedons ir, kas zied,
Tā vasara, kas sēklas briedē.
Un rudens ar — bet tad,
Tad viss ir galā.

Ir raža vākta, zeme pamesta
Bet cilvēki… Mēs cilvēki, ne zeme
Mēs paliekam un sāpam
Jo jauna vasara mums diviem nenāk vairs
Bet ziema (kopā nomiršanai)
Mirt un aizmiršanai
Nava ļauta.

(sketch – two girl’s heads)


21. 2. 61.

[[Otrdiena. Bijām jūrā. Biju blakberijās, vārīju ievārījumu. Rakstīju.
Vēstule no Freimaņa.
Un es viņam no rīta biju uzrakstījusi dzejoli: ‘Tu varētu tas būt’.
Tagad 11 – un jāguļ. Vēstules māsai, Kreišmanei nav laika uzrakstīt.]]

Sarmas dzimšanas diena. Cik viņam ir gadu? 77? 78? Nezinu.

Mazgāju traukus un domas skrien kā zirgi, teikumos, nodaļās – ar sākumu un beigām, bet trauki, trauki, netīrumi. Arī netīri vārdi, naida, patmīlības izēsti, kā tie firziķi, ko nebiju savārījusi, biju aizmirsusi kastē, un aizskrēju uz mežu blakberijās. Nu jā. Biju vainīga arī. Man pašai žēl – šīs postā ejošās mantas. Mantas glābšana ir šīs mājas (un daudzu citu) nelaime. Ka tik kas nesapūst, nesaplīst, nesabojājas. Tas ir – sīkums. Firziķu kastē, vai kafijas tasītē. Ja pie visiem pēkšņi sapūst un sarūs mantas £10 un £20 vērtībā – tad tur – neko nevar darīt. Mantai – kafijas tasītē būtu šīs lielās mantas jāglābj. Un tas tā iet un tā tas iet. Ar kliegšanu, brēkšanu un rakšanos mēslos 7 dienas nedēļā, 12 mēneši gadā.

Un nevienam darbam neseko cēls miers. Bet tikko, traukus mazgājot to izdomāju, atklāju – kā te visvairāk trūkst – tā, ka darbam neseko tā nepieciešamais raženais, cēlais iznākums. Tāds – ka lauki nokopti, klēts pilna – ļaudīm samaksāts, mēri nebijuši viltoti, par maziem, graudi nebijuši sīkie un pelējušie ar ko maksāts, darba rīki novākti, pāri ceļiem un takām staigājusi slota pievācot, notīrot. Tāds ir darbs, ko es zināju un kas man vēl tāds likās par grūtu tiem ļaudīm, kas to darīja. It kā svētdiena, kas tam sekoja būtu par īsu. Es meklēju – kur tā būtu garāka, kur cilvēks ilgāk varētu pārdomāt, ilgāk varētu turēt galvu paceltu no zemes. Varbūt es maldījos – darbs, ko var tā veikt, ka viņš ir novākts, ka mazliet ir satīrīti mēsli ko tas atstājis – tāds darbs ir bijis ražens un cēls – tik cēls, ka cilvēka dvēsele ir šķīstīta, kas to darījusi.

Mūsu lielākā nelaime ir taisni šī starpība, kā mēs skatāmies uz darbu – vīrs un es. Te nav svētdienas un vīrs ar to lepojas. Viņš cik reizes nav to atkārtojis un lielījies, ka gadiem un gadiem – viņš nezina svētdienas. Viņam taisnība – un tas ir briesmīgi. Te nav svētdienas, lai arī kā es pūlos to radīt. Man, bērniem, tiek daži svētki, ar to nelabo sajūtu noslēptu tur klāt – ka izmēzts viss nav līdz dibenam, ka mēsli guļ apakšā. Un lielākie mēsli ir tie – ka vīrs nepiedalās šinīs svētkos, šo svētku rīkošanā un izjušanā, viņam vienalga, kas pa malām mētājas, vienalga ka viņa neapvaldīto dusmu dēļ, sprāgst un nosprāgst vistas, vienalga, ka tās smirdīgas, ar mokām aptīrītas pārdod cilvēkiem, vienalga, ka viņa istaba ir gadu netīrīta mēslu kaste. Baigi padomāt – kā viņš turās kopā! Izlasīt avīzi, ātri braukt, paskriet ar mašīnu kādam garām un kādam pateikt rupjību par kādu tā pārkāpumu – tā ir viņa svētdiena. Man tie ir – mēsli. Un mēs dzīvojam kā daždien vīrs un sieva skābuma ķērnē.

Vakar biju atkal blakberijās. Pusdienas laikā pēc lietiem, kad sāka skaidroties, noskrēju mūsu pašu lauku galā, lejā, krūmu, zāļu, koku pasaulē. Tur viss tā aizaudzis, ka nezāles līkst pāri galvai, to pūkainās sēklas lidoja visu laiku manā ogu traukā un es minu viņas pie zemes, lauzos cauri karoju. Kļuva tik karsts tur, kā lielas bļodas dibenā, novilku blūzi, ļāvu saulei karsēt plecus, urbos un rakos, līdu un plēsos, gružu pilniem zābakiem, ar dēli piesūkušos kā pupu, ko vēlāk atradu, ar dzeloņu pilniem pirkstiem, piesvīdušiem matiem zem cepures un tomēr saules spožumā samiegotām acīm visu laiku, staipīdamies un snaicīdamies pēc ogām. Kādēļ īsti? Kas īsti tas prieks? Pat nezinu. Varbūt tikai mūžvecs, aizvēstures cilvēka prieks iegūt, medīt. Nezinu. Bet viss tas šķiet tik krāšņi, šis mežs, ko tad jūt sevī ne tikai skatītu, bet patiesi sevī, no sāpēm vaidot, šie zaru zari, ogu mirdzums, saules karstums – tā atpūšas gars, kā peldot straumē. Un savādi – atpūšas arī nomocītais ķermenis, līdz reibonim jau, reiz domāju – ja es iekritīšu uz galvas šos šausmīgos dzeloņos, zaudēšu samaņu – kas ar mani notiks? Būs nelāgi. Bet es turpināju, kā meža vabole, kā tārps! Kā tas var būt prieks? Atpūta? Gara un miesas šķīstīšanās? Nezinu. Bet var būt. Ir. Kļūsti kā bērns. Tādā atraisītā mierā kustas ķermenis, sevis aizmirsts. Mēģināju to pateikt dzejolī – bet laikam neko īsti nepateicu – to – ka tad gars nav miesas kungs un miesa nav gara kalpone, tie nav kopā sapīti, nav arī šķirti pilnīgi, jeb pa daļai ir. Katrā dziļā priekā – gars mazliet pamet ķermeni. Bet tiešām – vai tas nav skumji, ja gars gavilē un lido līdz ar mūziku, kamēr ķermenis sakrupis, neērti sēd, notirpis, pamests? Atpūties cilvēks? – Jā! Jā. Bet cik labi ir tā – ja gars teiksim lido pa zariem, gavilē par krāsām, par meža krāšņumu, par neizprotamu dabas dzīvi un ķermenis tanī pat laikā nav sastindzis, bet liek sevi visintensīvākā darbā, lec, skrien, rāpjas, stiepjas, kāpj, balansē līdzsvaru meklējot, u.tt. Jā tas ir lieliski, viņš tā strādā kā nekad un tomēr – savvaļā, viņš pats šoreiz it kā liek priekšā – to es varētu un tā es varētu, pats iepriecina garu ar savu varēšanu…

Jā, jā! Un vakar mājās pārnākot un mazgājoties es atkal izjutu to civilizētā pasaulē atgriešanās prieku, par ko reiz rakstīju. Tādu lielisku, siltmi, krāšņumu, dzīvīgumu, spēku ķermenī. Izjutu sevī to – ko dažreiz nojauš un it kā apskauž noglaudot skrējuša zirga spožo, karsto, iesvīdušo plecu.

Tad es vārīju ievārījumu. Tas smaržo saldi pa visu māju. Un tad ir tāds miers, tāda svētdiena, tāda labestība šai smaržā, karstajos, tīrajos traukos, domās par bērniem, ģimeni, cilvēkiem kam šis ievārījums garšos – tad ir tādas pieticības siltums, atmiņas no seniem līdzīgiem brīžiem, no tiem laikiem kad varēja no visa slēpties pieķeroties mātes brunčiem. Tikai ar to starpību – ka – nē nekādas starpības nav – mātes un bērna miers ir viens un tas pats – tas rodas kad tie ir kopā.

Šīs dienas esmu nopūlējusies tikai rakstot mazus dzejoļus – un it kā – nevarot viņos ietvert tik daudz dzīva, silta spēka kāds tiek dzīvots visā nelaimes un bezsvētdienas dzīvē.

Freimanis tomēr mazajos dzejoļos ir ieraudzījis to, kas tur runāts, kādēļ tas runāts. Viņš redz ļoti daudz. Vairāk kā jebkad kāds cits redzējis. Sarma teica – „Freimanis nav nekas”… Liels – bija jāsaprot, vai varbūt viņš pat to pateica vārdā. Un es it kā noskumu par to. Es domāju – žēl, žēl. Es biju citādi domājusi par viņu.—

Bet tagad – zinu, Sarma ir maldījies. Cik Freimani lielu gribēja redzēt Sarma, to es nezinu, bet Freimanis ir pateicis par mani daudz vairāk patiesību no tiem mazajiem dzejoļiem un nedaudz stāstiem, nekā Sarma ir pateicis kopā ar tām simtiem vēstuļu, ko esmu viņam 4-5 gados rakstījusi. Tak ko Sarma pateicis Austr. Latv. Liter. Pielikumā par mani „Vienreizības Skaistums”, nav ne šis ne tas, salīdzinot ar Freimaņa pateikto. Man šis Sarmas raksts visu laiku šķitis – nenozīmīgs. Man tagad liekas – ka Sarma ir slikts kritiķis, viņš redz un izprot labāķ, nojauš un zina labāk, nekā viņš to kritikā, recenzijā spēj pateikt.

Viņš vēstulēs par manām dzejām ir izteicis daudz patiesību, bet visu kopā mani apskatot viņš nekam nav pieskāries tuvi un asi, kā to Freimanis ir spējis.
Gandrīz bailes top – Freimanis tik redzīgs, vai labs vien ir ko redzēt? Vai nepievilšu? Vai spēka un mākas būs diezgan?
Mākas man nemaz nav. Tikai spēks. Un tā patreiz maz jo nav neviena cilvēka kas to izraisītu. Viss guļ kā zem ledus. Saskārties ar cita garu, ar cita spēku – lai šķiltos jauna varēšana.

Neviens nenāk. K. bija. Tas prom.

Freimanis pats varētu būt tas. Tikai – skumjš ir tas ceļš, tas iznīcina, tas atstāj pelnus, izdegušu mežu. Tā auka ir, kas posta. Tas ziedonis ir kas zied, un vasara kas sēklas briedē bet tad – tad viss ir galā, raža vākta zeme pamesta –

Bet cilvēki, mēs paliekam un sāpam – jo jauna vasara mums diviem nenāk vairs, bet ziema nomiršanai nav ļauta –

Dzeja jāraksta

Tu varētu tas būt, kas jaunus spēkus rada
Bet – skumjš ir tas ceļš, tas iznīcina            
Tas atstāj pelnus, izdegušu mežu                               
//Mūs pelns berzīs tas       (Kā labāk? Pirmais vienmēr labāks?)
Tā auka ir kas posta
Tā atstās mūs tos kas esam
Tas ziedonis ir kas zied
Tā vasara kas sēklas briedē
Un rudens ar – bet tad
Tad viss ir galā
Ir raža vākta, zeme pamesta
Bet cilvēki – mēs cilvēki, ne zeme,
Mēs paliekam un sāpam
Jo jauna vasara mums diviem
          nenāk vairs
bet ziema kopā nomiršanai
          nava ļauta.
Vēl dzīve iesākusies nav     10. 3. 61. nosūtīts Sarmam ‘just for fun’
Lūk zālē mazas puķes zied
Un lielus stāstus stāsta
Par dienām tām
Kad kaut kur guļ
Kā peles vilnī neatrastas
Tās kāda diena izvels krastā
Uz smilšu ceļa ko es eju.
Vēl dzīve iesākusies nav
Vēl zeme silta ko es minu
Un pilna maigu brīnumu.

Vakars. Bijām jūrā. Labi. Nopirku ābolus ievārījumam. Aizgāju blakberijās. Atradu maz, vairs nav. Bet izvārīju kopā ar āboliem 4 burkas. Inesei labi garšo. Paņems kādu dažreiz līdz. Gara diena.
Vēstule no Freimaņa. Gara un laba. Un man labs gara stāvoklis.
Kaut mazliet naudas kur dabūtu un mazliet brīvības un mazliet te mājās jēdzīgākas dzīves. –

Miegs beidzot pievar
Gara diena bij
Ar okeāna, skaidriem, baltiem viļņiem
Ar mežu, dažu atmiņu kad atradās
It kā tā gulējusi tīrumā [?] būtu 20 gadu.
Tad vēstule un siltums dziedinošs
Un mājā beidzot klusums auglīgs
Tagad miegs.

22. 2. 61.

[[Bijām jūrā. Es par daudz dziļi gāju un viļņos pārāk nomocījos – bija grūti pēc tam. Bet skaista jūra – ar rudenīgiem viļņiem. Tikko norakstīju vēstuli Freimanim un Kreišmanei. Silta diena. Inese labi nodegusi liekas arī atpūtusies. Dzidrai vakaros sāp galva?]]

Es Tevi mīlu, svešā zeme,
Kas mani bēgli pieņem
Man savus kokus savus putnus dod
Un savas pilsētas un ceļus ar.

Es Tavu maizi sev pie vaiga lieku
Un dziļi ieelpoju viņas smaržu
Tā Tava maize, svešā zeme,
Bet – svešums nav tik liels

Tā tava maize, bet tās smarža tuva
Ir viņā mana zeme, mana māte,
Mana maize,
Tās svešums nav tik liels.

Pie Tevis liecos, svešā zeme,
Tev akmeņus un zāli aizskaru
Un pieceļos it kā es jauna būtu
Mans vecums nav tik liels

Ka nespētu es Tevi mīlēt 
Ka varētu es savas mīlestības bīties
Vai nezināt 
Ka – tālums nav tik liels ka varētu es aizmaldīties.

Es Tevi mīlu svešā zeme.
Svešums nav tik liels.


Man liekas – kāds ložņā ap māju
Un manu svētnakti traucē
Kad esmu beidzot viena
Cilvēku mīlestība, kā burlaka maiss
Kur rauj iekšā, galu aizsien,
Lai varētu aiznest, un noslēpt...

23. 2. 61.

[[Ceturtdiena. Saule, silts, pievakarē lietus pilieni. Visas olas netīrītas.
Vēstule no Sarmas, no Neboises un Lēmanes uzaicinājums rakstn. dienām. Citi bija kino – es viena. Likās kāds ložņā gar māju. Imants piezvanīja – eksāmenus nolicis. Inese nevar vairs piezvanīt (vēlu). Saīgusi.]]

Plkst ½ 10 vakarā. Ceturtdiena.
Visi aizbrauca uz kino.
(Šarmene piezvanīja – vai rītā iesim uz liberaļiem)

Es saņēmu šodien trīs vēstules (vakar vienu – no Freimaņa, nē aizvakar tas bij. Šis notikums tik labs, ka dzīvo vēl kā jauns.)
Šodien vēst. no – Sarmas.
No – Lēmanes, uzaicinājums piedalīties rakstnieku dienās.
No – Neboises – uzaicinājums lasīt rakstn. dienās – eseju.
Kādu? Kādu gribu!
Sarma priecīgs par manu vakaru, priecīgs par Gulberga spēli. Mani mudina, mudina rakstīt lugu.
Šodien atbildu vēstuli Freimanim – ko lai dodu iespiest Tiltā? Kaimiņš [stāsts] tūlīt iznākšot avīzē, Sarma saka. Tā jau domāju.

Tagad vajadzētu rakstīt. Bet olu krava guļ visas dienas neaizskārta un ko rakstīt būtu tik daudz un strādāt tur tik daudz – ka nav dūšas pieķerties. Sarma saka – lai uzmetu cēlienus lugai – tāpat stāsta, apraksta veidā. Tā jau gandrīz esmu iesākusi. Bet – neiet uz priekšu.
Mēģināt Tiltam uzrakstīt to pašu stāstā? Varbūt ka iznāktu gan. Mazliet vai spokains. Gribētos pie tā ķerties, bet vai to ātri var? Un – ātri vajag.
Vai pārstrādāt Megpaja dziesmu!

Skaista diena. Inese jauka, atpūtusies arī. Bet vakar zvanītājs bijis – vecais un šodien arī jau gaidīja un atzinās ka tas labums sejā no tā. Ak! Nu es to negribētu, jo atkal tas savilksies kā cilpa viss.

Inese tīrīja vistas 7 kopā, (es arī) dabūja dažas mārciņas. Bija Wyongā ar tām tirgoties.
Teilors iznesis viņai parādīt viņa polio slimo meitu, nolicis uz letes. Viņa esot – briesmīgi sakropļota. Mēs runājām par to šodien, ka Teilors nemaz nesmaida, izliekas kā dusmīgs bet nemaz nav dusmīgs. Var to saprast. Kā tad ir, kad ar bērnu ir tā, un nekā līdzēt.

Pajauns vīrs strauji pieturēja mašīnu un mašīnu un atskatījās uz nelielo meiteni ar grāmatām, kas nāca gar ceļa malu.
“Hallo,” viņš paasi sauca. Viņa balss un skats acīs nebija visai laipns, bet meitene pārlika grāmatas otrā padusē un soļus lēnāk likdama ar mazu mīlīgu smaidu atsaucās, “Hallo.”

Tad viņa apstājās, jo svešā kunga skats rādīja vēlēšanos, ko jautāt. Viņš īsi pavēroja meiteni — tā bija gadus 10 vai 11 veca, gracioza, taisna, mierīgu tīru sejiņu, brīnum inteliģentām acīm, kas plati turējās pretī svešā vīra skatam, vairāk koncentrējoties, nekā slēpdamies, turēdamies aiz mazliet pieliektas pieres.

Svešā acis ar savādu rūgtu asu skatu pagriezās prom no meitenes sejas, nopētīja vēl un vēl viņas ņipros locekļus, tad atrāvās, nokrita uz zemes un tikai pēc laba mirkļa, viņš atkal pacēla skatu uz meiteni un teica:
“Vai tu vari man pateikt ceļu uz Kalni, Kalniņu?” svešais mazliet stostījās, jo nevarēja izteikt vārdu.
“Jā.” Meitenes seja kļuva ļoti dzīva, “tas ir mans tēvs.” Un viņā sāka stāstīt ceļu.
“Tu ej mājās no skolas?” svešais viņu pārtrauca un atvēra mašīnas durvis otrā pusē. “Tu vari kāpt iekšā un aizvest mani. Esmu miesnieks Teilors. Tavs tēvs grib pārdot teļu, vai ne?”
Meitene to nezināja, bet teica, “Mums ir teliņš. Mazs, brūns.”
“Vai tev žēl pārdot?” Teilora kungs prasīja.
Meitene kautrīgāk pasmaidīja un papurināja galvu, “Man — vienalga…”

Tad viņa iekāpa un apsēdās, viegli, brīvi un redzamā labpatikā, noskatījās kā mašina sakustējās un sāka slīdēt uz priekšu.
“Vai tev nav brāļu ne māsu?” Teilora kgs. jautāja.
“Ir viena māsa –“

24. 2. 61.

[[Silts, ļoti sutīgs. Galva sāpēja, naktī – negulēju labi. Šodien mazāk dzēru kafiju. Imants pieteicās braukt šurp! Inese atteica. Nekas – prātīga! Pēdējās dienas te – nu tās prom. Lasu Faustu. Inese grib lai palīdzu to saprast. Nekā šai dienā nepadarīju. Tomēr otrā grāmatā kādu dzejas rindu. Sāk mani sapņi mocīt, pēc siltmes, saules. Kas?]]

Beidzot – jānoskumst
Lietas apkārt arī nokar galvas –
Jāpadodas, never izcīnīt nekā
Un vaina jūtama kā kokam 
Ir līdz serdei.
Nevarēšanā tad brūk
Vietā akmeņainā, kur lauž un sāp
Jo – neesi miris vēl, tik nesamaņā.
Bet tad kāds lūkojas sejā – 
Varbūt tik putns mazs ar acīm
Vērīgām un možām
Kas uzticīgi gaidot piešķieb galvu
Arī mirkļa gaismā celties var .– Ja Tu tā domā,
Mazais nieks, un gaidi
Ar acīm uzticīgām – lai notiek
Sāksim atkal vēl, jo – kas gan dienai vainas?

{No dec.7. 1960
Pāri dūņām un miglai
****}

{No Augusta 15. 1960
Dienas īso skūpstu jūtu
*****}

25. 2. 61.

[[Sestdiena. Šie bija kino. Es paliku lasīt Faustu – lai palīdzētu Ineses esejai. Nekas tur man neiet, lēni jālasa. Tagad citi guļ. Inese rītu agri brauc prom. Un tās nejaukās vācu esejas dēļ jāzaudē 1 nedēļu brīvlaika. Kaut es ko atcerētos par šo Faustu – bet viss jālasa no gala. Mēneša nakts ārā. Un es – palieku te gaidot ziemu! Vai to var ticēt!]]

Kad sestdienas vakarā apklust darbi
Ir vārīts un cepts un noberzts 
Viss, silts, mīlīgs miers
Kā smaidīt smaida
No katras lietas, katra kakta.
...Kā stīga savilkās un ieskanējās
Kā nepacietīgas un drošas 
          rokas pārbaudīta
Savilkās un ieskanējās
Spēles tramīgu pirkstu skārta
Un klusumā viss atkal krita
Bet skaņa neskanēdama vēl
          san
Un stīga trīc vēl, pārbaudīta.

26. 2. 61.

[[Inese aizbrauca – sākt S.U. Art[s] III. Lai mīļais Dieviņš viņai palīdz! Sīka gan izskatījās. Šodien viņai sporti. Man nogurums. Bet bija skaista maiga diena, ar brīnišķīgiem mākoņiem, saules siltumu, klusumu, vēl tagad naktī – bezgala klusums un mākoņi un mēness – skaista, skaista nakts. Neguļu – to, kā visas. Bet vakar nakt lasīju Faustu un šodien visu dienu uz kājām. Šī nakts gulēšanai, kā visas. –]]

Inese šorīt aizbrauca. Lasīju Faustu vakar naktī līdz 3. Izlasīju – sen nebiju neko tā – strēbusi. Vācu valoda, piemirsta un nekad varbūt pietiekami brīvi nezināta tādam darbam kā Fausts, darīja lasīšanu lēnu, bet bija jāspiež un jāspiež lai tiktu cauri. Un labi ka to izdarīju, jo sākumā kad Inese ķērās pie Ģētes, es šo to par Faustu pamuldēju, zināju kā neskaidri, nepareizi pat varbūt, bet Inesi tas varēja iespaidot, saputrot viņai kaut ko, jo tās pašas valodas nezināšanas dēļ viņa gribēja lai viņai šo to pastāstu.
Tā es izlauzos cauri un pāris vārdos to šorīt pārrunājām – tikai nedaudz, bet viņa drošāk ‘meklēs rakstos’.

Nupat (P. aizgāja gulēt – plkst ir 11 – mazliet, Dzidra gatavo skolas darbus) es viena izgāju ārā. Maiga saule un kalni, mākoņi, gaismas tādas, klusums, lēnība apkārt, (tikai vistu kladzināšanas un putnu balsis) tāda apkārt, ka kājas vēlās sabrukt ceļos un lūgt bez vārdiem un slavināt.

Tāds skaistums kalnā ar mākoņiem un to gaismām, ēnām, ka tas ir stiprāks par realitāti. Realitātes nemaz nav. Es rokos it kā cauri skaistuma izjūtām, cauri gaismām, pētot – kas tās ir? Meklējot aiz tā reālo – kas tas ir?

Skaistums šoreiz kalnā, kā simts citas reizes – ir kaut kas tur atrodams tādēļ, ka esi sakalts savažots ar to, kalnu. Piespiests to redzēt, redzēt, redzēt, zināt un just, gadus un gadus. Skaistums – tādēļ ka tur ēnas un gaismas stāstīja ik mirkli mainīgus stāstus, izjūtas, nojautas, pa dzīvi kas bijusi, kas varētu būt, varbūt simts atmiņas, iespaidi, iztēle radīta ar bērna acīm, iespaidota no mātes tuvuma, no viņas gaišuma, no viņas drēbēm, no saules, no dienas, no kaut kā notverta stāstos, no mātes sapņiem, kas pārplūduši manī – un vēl varbūt nu varbūt tomēr vēl kas vairāk tur klāt – ko nevar saprast, nevar izpētīt, bet kas viss kopā ir tik liels, tik spēcīgs, tik jūtams, ka jārokas, jārokas tam cauri, meklēt, kas reālais ir, par ko tik atzinīgi tagad runā, uz kā grib balstīt visu, kas viņš ir, kad viņš ir kails, atsegts, redzams bez tā visa pāri, par ko tikko runāju. Un nevar atrast reālo – nevar ieraudzīt un sajust zināt un pazīt to. Un nevarētu to atrast arī aiztaisot acis un taustot, ņemot uz mēles un sitot pieri pret to. Visneskaidrākais jēdziens ir – dzīves realitāte.

Es lūkojos mākoņos, kalnā, gaismās un ēnās un skaistumā, kas skāra ar mainīgajām izjūtām, tikpat ātri, kā kusa un mainījās gaismas. Saule sildīja plecus tik stipri, ka tas bija kā spiediens, kas nospieda brīdi zālē uz ceļiem.
Un visā šinī manā garā runā nav notverts nekas ko, tos pāris acumirkļos bija, jo mēģināju analizēti meklēt, būt reāla.

Atkal nakts.

Kalns Tavu seju pazīstu
Nu pēc 10 gadiem
Ar acīm Tevī ieeju
Ar siltām smiltīm Tu pretī nāc
Ar savu simts veida zaļumu
Zinu kā mākoņu ēnas šūpo
Šūpojies līdz
Runā simtgadu vecā mēlē
Saki nākamā simtgada vēsti
Un tā, it kā es visur tur būtu līdz.

27.2.61.

Zinu kā mākoņu ēnas šūpo
Un gaismās šūpojies līdz
Laikā kad vattli zied
Postošās liesmās izdedzi – 
Un melns un sarkans rēgojies
Kā kara lauks un tuksnesis
Bet kādā dienā, kā nepamanīt
Tu esi atzēlis.
Kā rasas lāse ko nokrata zieds
Mostoties dienai.
Debesis kustīgas, mākoņu pulkiem
It kā satrauktiem ceļ’niekiem pilnas
Kur tas ziņots, kas notiks šai dienā?
Vai lielas sacīkstes
Vai ārzemju viesi?
Vai jaunas vēlēšanas
Debesu valstī?

Mazgāju veļu. (Olas tīrīju) Aizgāju tepat aiz Rafa blakberijās. Rītu pāris burciņas izvārīšu. Būs ko Inesei paņemt līdz. Viņai blakberiju ievārījums garšo. Man ir vēl viens Granny Smith ābols ko pielikt. Maz! Bet ogu ar nav daudz. Un ja arī rītu vēl vairāk pielasītu – ogas vien labi garšo. Inese nav zvanījusi, jātaupa nauda. Laika ar nav skraidīt un tur gaidīt.

Vakarnakt redzēju sapni: biju uz Ķikuru ist. augšas. Tā bija plaša, liela staigāšana, darīšana. Ļaudis. Tie bija izplēsuši (kaut ko labodami) visas smiltis un pildījumu starp griestu kokiem uz ‘mātes kambara’, viss spīdēja cauri. Es teicu – lai nestaigā citur, kā pa lielajiem baļķiem, ka nesagāž visu, neizgāžas cauri. Kāpu pa trepēm lejā. Kāds bij paņēmis bērnu priekšautus, vai kleitiņas – viņš arvien nesot saviem bērniem, kāds cits teica. Es domāju ka tas ļoti labi. Bet paņēmu vienu lupatu atpakaļ, tas bija it kā man priekšauts. Lejā no kāda liela staba, no naglas tur, noņēmu trīs kab. lakatus – ilgāk tur stāvējušus, izmazgātus, bet sakaltušus. Tad no āra skatīju māju. Tā bija gigantiska, milzīga, visa caura, tikai kā mūri gandrīz, bet kaut kā grandioza, varena, kā savāds milzīgs kolizejs. – Vēlāk pusmiegā sapni atceroties man šķita – varbūt tā mūsu dzimta, kas aug liela, projām, ārā no vecā, bijušais zūd, bet savu formu vēl ceļ gaisos.

Šodien maiga diena. Padarīts arī saimniecībā diezgan. Tikai – ne rakstos. Gribēju tikko Sarmam rakstīt. Bet – nav laika. Gribu iet atpūsties. Miegs nāk. Klav. skaņotājs ienāca pieteikties skaņot.
Ne tagad vēl.
Te nepārtraukti triec un tirkšķina circeņi, sienāži vai kas tie nu arī nebūtu vārdā. Visu laiku. Un ausis arī man zvana.

Gribētu runāt ar cilvēku
Satieku ēnu tālu
Dzīvāku, daiļāku, mīļāku
Gribētu runāt ar cilvēku.

28. 2. 61.

[[Šodien saņēmu avīzi – sāk iespiest ‘Mūsu Kaimiņš’ [stāsts]. Šodien P. vēl avīzi nepaņēma. Viņš nav lasījis daudzas latv. avīzes. Paies vieglāk garām. Kā vakar, tā šodien ļoti daudz strādāts – veļas mazg., blakberiju lasīšana un vārīšana. Un pa dzējoļim vidū. Nezinu kur pietiek spēka – bet eju – vecā Parra! Līst!]]

Blakberijās vēl noskrēju. Gribēju tikai – līdz mūsu lauku malas krūmam tepat kalnā – bet pēkšņi tur pārņēma viegls prāts – nolaidos lejā. Bij vienalga – dabūju vienu sauju, vai divas. Un tad ir tik viegli. Prātoju – eseju par medībām. Tur varētu nākt arī iekšā sieviešu kārtas medības – ogošana un sēņošana.

„Pagaidi kad iesvīdīs, redzēsi kā ies!” Tā saimnieks liela dažu zirgu vēl līdz tā pēdējām dienām. – Tāds arī dažas cilvēku dabas. Tās dzen kāds slepens spēks līdz sirmam vecumam. Pēc tāda prieka kas uznāk kā miesas spēku reibonis un tad vairs – nezini cik vecs esi.

Ak, vecā Flandrija man kādu radu esi?
Ir dažreiz tā, it kā mēs sēdētu
Šai dzīvē ķēmīgā ar veco Breigeli
Uz vienas mucas
Un sānos iekniebjot (viens otram)
Ķiķinātos par lietām nopietnām
Par formām svarīgām
Ar mazāk pietātes nekā to vajadzētu
Un ātrāk noveltos un vidū iegāztos
Tur iekšā dziļāk nekā to iesacītu
Ikviens ar labu dzīves skolu.

Lai kā tas ir, ak vecā Flandrija,
Kur silti mākoņi tik zemu
Karājas, kā govju tesmeņi
Un tulpes, hiacintes zied kā mākoņi
Kur lauki zaļdami plūst projām
Vienu sievu smiekli uzkāpj skaļumā
Lai kā tas ir Tu vecā Flandrija
Tavs (bezbēdīgais) velns man slepen tīkams
Un viņa ķetnās nesmādēju es dažu stundu.

Tuvojas 12. Diena gara – darba pilna. Nogurums – bet tas arī viss – galva nesāp. Sāk iespiest ‘Kaimiņu’ [stāsts]. Varbūt izies viss sveikā. Domas skrien kā trakas – gribu radīt vienu vēl labāku Kaimiņu. Bet – veļa, blakberijas, ievārījums. Rītu un parīt pīles un vistas. Jeb varbūt tiktu galā parīt 2 vist. 3 pīles? Nevarēs!
Labi – lai kā iet un cik maz padaru – gars visu laiku ir kustīgs.
Dzejoļi – kaut bez jēgas, krīt kā ogas.

To brīdi sagaidu, kad visi aiziet gulēt
Un klusums tecēt sāk kā upe
Lai tik to izjustu, ka esmu savrupu
Ka neesmu vien piesiets striķa gabals
Pie groža, kam notrūcis
Bet esmu vesels rītdienai.
Tāds vien ir manas klusuma upes stāsts
Bet stāsts ir stāst, ne pasaka.