2. sept. 1953.
Vakarnakt, pēc ilgām tumšu murgu pilnām naktīm, bija labāka sapņu nakts.
Es, atceļot kādu lielu bildi un rūpīgi to atkal aizceļot, varēju ieiet kādā pasaku zemē, kur var iegūt un satikt to, ko vēlas. Tā bija krēslaina māja, ar logiem uz dārziem un laukiem. Krēslaina, bet mirdzoši tīra un savā ziņā krāsaina, moderna, ar plašiem logiem, kas it kā bez starpības savienoja iekšieni ar ārieni. Pirmais – tur bija telefons, it kā priekšnamā. Es tūlīt to steidzos izlietot. Es runāju pārliecinoši un arī šauboties – bet tūlīt dzirdēju balsi atsaucamies – gan svešu – bet telefonā jau izklausās sveši. Tai vajadzēja būt tai pašai. Es ziņoju, kur esmu un laikam liku steigties. Tad es gāju tālāk telpās, kur maigs, krāsains, krēslains ārs [ ] caur logiem līdz grīdai. Atradu kā pēdējo plašāku telpu ar sēdekļiem, dīvānu. Tur bija kāda mēbele ar vairāk atvilktnēm, kā maza bufete vai kumode – pataustījusi cēlo dīvānu, es gāju uz to, atvēru atvilktnes, vajadzēja būt saldumiem, es domāju un – smaidīju – jo tur bija visās atvilktnēs kastītes ar pogām – nekas – tā maza nelaime es domāju.
Un tad viņš jau bija telpā iekšā, steidzās tieši uz mani. Strauji, kādā piegulošā sportīgā tērpā. Es cirtos pretī. Viņš nevarēja parunāt aiz mana uzbrukuma. Un tad viņš sastinga vērotāja lomā. Gan viņš turēja manas rokas, notupies man priekšā pie dīvāna, gan mēs runājām – tad bija tā, ka viņš vēroja, brīnījās tikai. Bet – es vakarnakt tomēr satiku – biju sapņu zemēs.
16. sept. 1953.
Redzēju viņu sapnī. Ar to ir pateikts, ka šodienai ir dzidrs gaiss un dzīva pasaule. Nevaru atcerēties, kā tas bija, kad satiku to, garām ceļojot. Bet biju to satikusi un gatavojos tā kā uz karnevālu, kur viņš, atpakaļ braucot, būšot, jo, liekas, biju solījusies tur ierasties. Man bija melna, gara, šķidra kleita ar kādu melnu, spožu, augstu un šķidrautainu cepuri, kaut kas spānisks. Bet es kautrējos ģērbties un iet. Ja nu nebūs skaisti – es domāju.
Es negāju. Bet kaut kā es atpakaļ braucot to satiku, un viņš man deva savu adresi, rakstīja un skaidroja ilgi un pamatīgi, bet es nekā nevarēju saprast. Nu atraksti(et), tad es to paskaidrošu – viņš teica – un es iebildu, ka nevarēšu to izdarīt, jo adresi nesaprotu. Tad viņš zīmēja un stāstīja. Un prom bija, kāds cits man vēlāk stāstīja un skaidroja atstāto adresi.
Kapā es stāvu un gribu izaugt vēl ārā.
Ne dzīvības zīmes no Aules un Rudzīša. Trešais mēnesis. Brīnos!
Jāraksta recenzija par ‘Laimīgiem’. Žēl ka to neizdarīju toreiz, kad lasīju un domas man tik mācās virsū, to darīt. Bet domāju, kur likšu. Tagad A. Latv. to prasa.
Tu mani no jauna liedē Kā dzelzi uguns liesmā, Tu mani glāb un dziedē Un maigi šūpo kā dziesmā
17. sept.
Septembris, Austrālijas pavasaris.
Pag. nedēļā bijām ar sālsmaizi pie Reišeļiem un Kalniņiem. Turp braucot, mani aizkustināja sarkani ziedošo, nezinu, kā sauc, koku alejas.
Pēc pelēcīgā, applukušā eikaliptu buša, kurā ķēmīgi mēdījās kroplie, kailie koku miroņi, pēkšņi pret zilām debesīm vesela rinda sarkano ziedošo koku! Ziedu liesmas bez vienas lapas. Gaiša karmīna sarkanais uz viegla ultramarīna, varbūt tas bija kobaltzilais. Bet kopā viss tik silts un dzīvs, un elpā vibrējošs, aizmirstas ķēmīga eikaliptu meža mēdīšanās, un krāsu siltumas apreibināta sirds jūt pavasari. Jūt dzīvību kāpjam kā putas dzēriena traukā.
Jūtu, ka uz pelēkās zemes ir mirušas lapas un stiebri, un putekļi no tiem pārvēršas saldā tvanā – un ceļas pret zilām debesīm aiz sarkano ziedu gaismas.
Un es gribu celties līdz.
Skaisti zied šis koks, ir jāauj kājas un jāiet dzīvības laimei pretī.
