Oktobris 1953 (Ķikure/Kikure)

4. okt.

Mana dzimšanas diena. Tāds laiks, par kuru Skalbe teica – „Rāmi kad ar lietu pērkons pastaigā” –
Šis viņa teikums (protams ar turpinājumu: ‘līdzi viņam ietu tālu pasaulē’, kas gan zaudējis daļu pievilcības) mani vienmēr noved jūsmā.

Bija tāda krusa, kas sita kā puikas ar akmeņiem pa jumtu. Reti graudi, kā nelielākas vistas olas. Beigās arī mazāki un vairāk. Bet visumā nekaitēja – jo nebija daudz.

Silts. Auglīgs. Smaržo ziedošie afelsīni.

Vakar bijām kristībās. Es sevi ieraudzīju vēl nesabrukušu. Gribas vēl dzīvot.

Vecais spārdās arī kādās dzīvības alkās. Tak laikam nelaimīgs.

Šodien mierīga diena. Es saņēmu negaidītu atbildi – kā jaunās dienās.

Dzīres

No bagāta dzīru galda
kur visi mēs bijām bāri
man gribējās celties Tev vaicāt
Ko dzīve Tev darīja pāri?
Bij gavilēs trūdu elpa
vīns glāzē jaukts ar spirtu
to neguvu izdzert raugot
Tev pētot pelēku cirtu.
Tad minēju klusi pie sevis
Ko gan Tev ar darīja pāri?
kur dzerot vīnu ar spirtu   
dziedot vaidēja bāri.

Pēc nakts tās bij karsta diena
es ledus ūdeni dzēru
ar citronu saldinātu
klāt piparmētras bēru
no [..] Maretes rokas
ko tā no dārza nesa
vēl siltas ar saules elpu
un piparmētru smaržu.
Tām ledus ūdenī peldot
bija Tavu lūpu garša.
Bet pāri ielai aiz loga
un pāri laukumam tālāk
kad acīm meklēju tāles
es ieraudzīju krustu!
Tur lielam tālruņa stabam
bij piesists jauns šķērskoks
tā stieplēm.
Es drebot novērsu skatu
ieraugot milzu krustu.
Es zināju kam tas nolemts
Es redzēju pie tā mirstam
pagājušo nakti.
Uz ielas asfalts kusa
gaiss sitās ar karstu vērsmu
lai laimei būtu dusa
es acīm meklēju krustu.
Bet kliedzu to dzīvu manot
un smējos tālruņa stabam
kam saules gaismā skatot
bij zudis piesistais šķērskoks
iegrimdams mākonī baltā.

Pēc nakts tās bij karsta diena
es ledus ūdeni dzēru
Tur piparmētrainā malkā
kas mani veldzēja
bij Tavu lūpu alka.

5. okt.

Pagājušā nedēļa bija uztraukumu un moku nedēļa ar Ineses baleta kleitu. Tak beidzot ar viss bija gatavs. Inese nodejojusi labi. Arī kristības pavadītas. Kūkas izceptas, Dzidruļa kleitai puķes uzšūtas – tikai pašai man zem spiču blūzītes nebija ko vilkt balta krūštura. Ko lai dara.

Ak, kad es iedomājos to galvas sāpēšanu un tillas šūšanu! Bet kristībās jau viss bija pāri. Tikai galva drusku sāpēja. Es tiecos pēc cilvēkiem, un viss tur bij tomēr kā pa pusei kapā.

Krusa visapkārt nodarījusi briesmas. Krusas graudi 1 mārc. 3 uncas smagi gabalā. Logi, mājas sienas sasistas. Ko teiksi!

Nezinu, ko iesākt no saviem darbiem? Visu uzreiz nevaru. Nezinu, ko ķert.

14. okt.

Neilgi atpakaļ aizsūtīju J. Kalniņam recenziju par Eglīša ‘Laimīgiem’. Atsūtījis jauku vēstuli. Starp citu, saka: „Jūsu domas par Eglīša Laimīgajiem man patika, tāpēc ka tās pateiktas vienkāršā un sirsnīgā veidā un ar to atšķiras no parastajām recenzentu frāzēm.” Liekas, tas ir ne daudz – un ne pārāk maz.

Aizsūtīju tikko atkal savu ne visai drošo rakstu par Malro domām, ko noliedz mūks – „māksla ir modernā cilvēka reliģija.” Un atmiņu tēlojumu ‘Permekes pavasaris’. Domāju, ka pēdējo uzrakstīju ‘kodolīgi’. Redzēs ko viņš par to teiks.

Savādi – izteikties man briesmīgi vajaga. Neuzrakstītais, bet iecerētais man nedod miera. Bet, kad tam būtu nu jānāk drukātam, man ir kauns un bailes no tā vājuma. Tikai drukātu savu domu var redzēt visā viņas lielumā vai mazumā. Bet – jāvingrinās ir – lai pasaule varbūt atceras, neaizmirst un – ierauga. Neesmu gudra – Citi arī nav!
Jātur prātā!

Kas man viss nebūtu ko darīt! Es raktos caurām dienām. Rakstītu, zīmētu un sāktu pelnīties ar ‘commercial art’. Saņēmu no tās grāmateli ar iestāšanās pārbaudes zīmējumiem ‘art training institutā’. Viss ietu, liekas, uz labo pusi – ja varētu pielikt darbu. Bet vecais iet apkārt, kā nīgnuma pods! Tieši tīrumā nav tagad dzinis, bet nerunā, neatbild. Kad prasu, vai mani viņam tur ļoti vajag? – Izgriež skābas grimases. Kad es kādu stundu notupstos uz vagas ravēt pupas – paliek labāks. Tātad vienīgais, ko viņš vēlas – lai vergoju un nekā cita nedaru.

Un tik grūt ir citu ko darīt, kad ir tāds gaiss.

Bet kaut pa spraudziņu – man jālien tālāk. Visvieglāk šķiet – kaut ko uzrakstīt. Tas dod it kā saites ar lielo pasauli. Es nepalieku neredzēta uz vietas. Bet – zīmēt vajadzētu varbūt vēl vairāk. Drīz nāks atkal pupu lasīšana. Cik briesmīgs ir šis jūgs – ne darba, bet šī patmīlīgā, briesmīgā cilvēka dēļ.

Pagājušā naktī redzēju kā pa tumsu viņu sapnī. Pa kādām durvīm viņš izlieca roku – ja tā bija skaidri viņa. Tad viņš iznāca ar savu ‘girl friendi’, nāca man garām. Viņa bija mazāka un bālāka. Kad viņi bija garām, viņš atnāca atpakaļ, un mēs īsi satikāmies. Viņai esot jāiet slimnīcā. Viņš steidzās viņai pakaļ, mazliet dusmīgi uz mani teikdams – ka tas Tev būtu! Kā pārmezdams. Norunājām tomēr satikties p.2. Tad es ģērbos, pucējos, smērēju lūpas un kāds, tā kā Miķelsonu Arnolds – taisījās mani pavadīt uz balli. Divos tur būšot balle, un tūlīt bija 2. Es domāju: labi – tad tur jau es viņu satikšu. Nebija nekā ļoti gaiša – mazs lietus lāsīšu brīdis, bet nevaļā.

Es šodien jūtu dzīvības prieku mazliet vairāk, varbūt tāpēc, ka ir kāds kontakts ar cilvēkiem, ar A. Latv. Kalniņu. Skumjas un vientulība arī tur valda, var redzēt. Kur viņu nav?

26. okt.

Vakar, svētdienā, biju ar bērniem kalnā. Kādu stundu kāpām, gandrīz kā Austrijā. Augšā mazas vecas mājiņas. Ceļi daudzās vietās atgādināja Latviju.

Es biju kā mamma un kā es jaunībā. Savāda sajūta. Jutos nogurusi un lēna, un veca, un mierīga. Bērni mīļoja mani. Un ‘tik galā un cauri’ ar savu bēdīgo lietu es biju. Nekādas saites – viss kā nebijis, ka tik mani laistu vaļā. Kur to ņemt. Saprašanas šādā veidā nav ko cerēt. Cik skaisti bij priecāties par visiem niekiem un iet ar bērniem. Kā savāda skaņa, kā gaisma šķita vēl iespējama skaista dzīve. Prom tālu arī no tā ‘pagājušā gada sapņa’. Tomēr vēl iespējama skaista. Bet – jānāk bija atpakaļ. Viss stāv uz vietas – tikai es novecoju, neviena lieta nekustas pietiekoši ātri. Nezinu – ko sākt, ko vēl paspēt. Ak – vai ir laiks! Kaut jel materiāli es atkabinātos – varbūt vēl ko varētu darīt! Jāpadara, jāpanāk labs vārds – kaut bērnu dēļ.