[partially included in book, partially not published]:
5. 12. 62.
Zvanīju vakar Eglītim, lai vēlreiz sūta man atpakaļ Ned. svētd. vidū grebumu (ar zirgu). Tas zirgs mazliet jālabo. Tur tikai daži griezumi, bet tie būs glābēji ļaunākam. Viņš ir jau iespiedis Kaimiņu un Pēteri, cik daudz, to es nezinu. Šīs nedēļas beigās sāks otru grāmatas daļu, tā mans zirga zīm. nāks tikai šo sestdienu.
Tas ir par pienākumiem pret grāmatu viss. Priecājos ka varēšu zirgu labot.
Inese vakar nolika pēdējo eksāmenu – kā viņa būs nolikusi, to ziņos īsi pirms, vai tūlīt pēc Ziemsvētkiem. Dzidra nolika (beidza) 4. gadu ģimnāzijā, kā 3. klasē, labs meitēns!
Kur pavadīšu ziemassvētkus — nezinu. Esmu izkritusi no savas agrākās dzīves un ir bailes iet uz to pusi atpakaļ un iekrist atkal lamatās. Lai gan tagad viss liekas maigāks un ciešamāks, bet tikko ikdiena apžņaugsies ap mani — sāksies viss no gala. Un te — te ir tukšums un dzidrums, kā ceļa gājējam bez māju, bet kas ar katru ceļa malas krūmu rados.
Kā iet Jūsu dzejniecēm? Ko dara Kreišmanes kundze literatūras laukā? Vai Jūs viņu apciemojat viņas skaistajā mājā?
Par braukšanu uz Melburnu es vēl domāju, bet varbūt derētu iepriekš padarīt vairāk mākslas laukos. Tagad pēc piespiedu kārtā uzsāktās linoleju griešanas, man krietni vien ir atgriezusies vēlēšanās un uzticība savai strādāšanai arī zīmēšanā.
Te, Sidnejā dzirdēju ka nākošā grāmata Kult. Fonda sērijā varētu būt Jūsējā. Tad mēs spriedām arī, ka visas sērijas grāmatas var iznākt bagātīgi ilustrētas : Jūs un es – pašu spēkiem, Lācim – meita un citiem var palīdzēt radi un draugi. Nu esmu Jums pierakstījusi metriem garas vēstules, tas no pašas nemiera. Jāsāk kaut kas literatūrai.
E. Dz.
——————————
Dec. 1962.
Nemiers plosa – ārā skaista nakts ar pērkoni debesīs un pilsētas ugunīm lejā pie kalna kāju, kur stāv mana baltā māja. Kokiem lapas vēl jaunas un naktī smaržo, un smaržo arī zāle, jo ir bijis ļoti sauss.
Skaistas dienas viena pēc otras. Brīnišķīgas dienas, no rītiem redzu debesis ejot uz darbu, vakaros nākot no darba. Pa garu dienu tur tikai putekļi un papīri. Bet tur ir arī cilvēki. Ja to nebūtu – es gribētu prom. Bet cilvēki. Un daži ir ļoti skaisti. Un daži ir vēl trakāki un muļķīgāki par mani. Bet daži ir prātīgi un lēni.
Es izbaudu savu brīvību, lai gan tikai pa pusei un slēpjoties un baidoties, jo viss kaut kā jūk un brūk, kur es sevi palaižu vaļā. Tomēr jūtu savu brīvību un brīžiem esmu ļoti laimīga. Varbūt vienmēr tik laimīga, ka ciešanas kļūst neizbēgamas.
Nu viens uz sveša ceļa
es spieķi sagriežu
ap galvu niknā priekā
ka soļot tā ir ļauts
kā Mozum tuksnesī
kur skrandas planda vējš
kā karaļmēteli,
ka soļot tā ir ļauts
kā zirgam pusnaktī
kad braucējs piedzēris,
mans liktens piedzēris
un dziļi midzis dus
ne tam ko izjautāt
ne izdabāt un prast.
Es spieķi sagriežu
ap galvu labā priekā
ka soļot tā ir ļauts.
E. Ķikure
————
[not included in book, unpublished]:
1962.11.12.
Paldies par vēstuli. Tā bija tāda, kādas kādreiz no Jums saņēmu pirms daudziem, daudziem gadiem kad tik ko sākām iepazīties. Vēlāk jau tādu vairs nebij, jo es tās nebiju pelnījis.
Bet grebuma vēstulē nebija. Ja jau to pārlabojāt, tad labi būs un es to redzēšu grāmatā. Ar atvieglojuma nopūtu izlasīju, ka viss nu ir Eglīša rokās. Tas jau laikam nenervozē, bet strādā mierīgi. Par Jums bij jādomā — ka atkal kas neatgadās un iespiešana kavējas.
Tas ir normāli, ka to, ko reizi esam rakstījuši, vēlāk gribētu redzēt citādu. Tādēļ ir labi, ja raksta ilgi un rakstīto daudzas reizas labo. Tad beidzot, ja to lasa iespiestu, liekas, ka tas cita rakstīts un nav vairs vēlēšanās kaut ko mainīt. Mazākais man tas tā ir agrāk rakstītajām grāmatām — es tās lasu kā svešu rakstītas un pat brīnos, kā esmu varējis pats izdomāt tādas situācijas un vārdus, kādus tur atrodu.
Tagad Jums nevajaga nekā rakstīt. No vēstules jāspriež, ka esat pārāk satraukta. Varbūt tās ir sekas lielajam darbam pirms grāmatas sakomplektēšanas. No šī satraukuma vajag atbrīvoties dabīgā ceļā, tas ir ar domu un gribas atvaļinājumu. Svētku brīvlaikā Jums nevajaga nekur ne iet, ne braukt, jo ir aplami, ja grib izdzīt velnu ar Belcebula palīgu. Velns bēg tikai no Dieva, bet ar otru velnu parasti slēdz līgumus. Paliekat savā virtuvītē, lasāt kādu grāmatu (bet ne savu!), grebjat lino, priecājāties, ka ir vasara, puķes, saule un ka esat vēl brīva. Sargājiet savu brīvību. Tikai brīvs cilvēks spēj labi strādāt. Vēstulē bija kāda aizdomīga vieta par atgriešanos. Atgriezties nozīmē — maldīties. Tā, no kā reizi aizgājāt, vairs nekur nav, bet ja ir, tad tās ir tikai drupas. Atgriezties pie drupām var, lai tur mirtu. Ja grib dzīvot, tad atgriezties nedrīkst. Par ceļojumu uz Melburnu varēsit domāt tikai tad, ja būsit pilnīgi atpūtusies, jo tas nevar būt atpūtas ceļojums, bet tam ir jādod Jūsu darbam kāds atbalsts.
Nepaļaujaties uz cilvēkiem, kas it kā tiecas pēc Jums. Viņi arvien domā tikai par sevi un domā, ka no Jums kaut ko gūs sev. Var jau būt, ka gūs, tik nedomājiet, ka būs Jums par to pateicīgi. Taisni otrādi — katrs guvums viņiem izliksies par mazu un Jūs būsit tā vainīgā, ka tika maz devusi. Cilvēkus nevajag atgrūst, jo vairumā visi vairāk vai mazāk nelaimīgi, ievainoti, apvainoti, nesaprasti, izmantoti u.t.t. Bet ciest viņiem līdzi nozīmē sevi izkroģēt tirgū. Par to, ka mēs varētu kādam palīdzēt tā, kā viņš to gaida, nav ko domāt, jo tas nav iespējams. Cilvēki ir jāvēro, jābūt ar tiem kopā, jāpalīdz praktiski un nav jāņem ļaunā, ja vēlāk viņi mūs par to lamā. Tā iepazīstoties ar citiem, mēs labāk saprotam sevi, uzzinām, kas esam un nojēdzam, kas gribam būt. Ja zinām, kas esam un spējam to pateikt vārdos, tad mums tiesība saukt sevi par dzejniekiem. Nekāda cita uzdevuma nevienam dzejniekam nav. Ja viņš tomēr ārpus tā vēl grib kaut kam jeb kaut ko “kalpot”, piemēram “tautai”, tad manā skatījumā tāds ir sliktāks veikalnieks nekā tas, kurš pārdot sapuvušas šprotes par svaigām. Kā jau agrāk teicu, visiem kaut kas trūkst un to viņi meklē mūsos. Bet tas viņiem jāatrod tikai dzejnieku vārdos. Tos viņi tad izmanto sev par labu kā katrs prot. Ja gribam tiem kalpot ar savām domām, tad tas nozīmē tos barot ar indi. Kādēļ īsti jāindē kādas būtnes, kas taču mums pašiem tik līdzīgas?
Domāju, ka visam, ko par citiem zinām, ko tiem sakām vai darām, ir viens mērķis — tam jāved mūs atpakaļ pie sevis, pie tā, ko esam no mātes ieguvuši un ko ņēmuši vai zaguši, vai laupījuši savā dzīvē. Ja tiešām esam spējuši atgriezties sevī un tur dzīvot, tad, domāju, Dievs mums piedos mūsu zagšanu, laupīšanu un blēdīšanos, jo mēs jau neko citu neesam darījuši, ka tikai centušies atjaunot sevī Dieva ģīmi. (Sprediķis bij garš, bet tā kā pat mācītāji savus sprediķus neatkārto, tad arī es to neatkārtošu.)
Es pašlaik skatos cauri A.Neboises stāstus, kas varbūt nokļūs vākos tūliņ pēc Jūsu grāmatas. Pēc tam, kad Amerikā spēlēja viņas lugu (Vilkate) viņa liesmo tāpat kā Jūs. Protams, tas ir slikti, bet būtu vēl sliktāk, ja es mēģinātu domāt par dzēšanu. Laikam ir tā, ka sievietes spēj tikai vai nu pūt vai liesmot. Vidus ceļa viņām laikam nav?
E.Kreišmane tagad raksta dzejoļus. Es pie viņas neesmu bijis, jo domāju, ka tas viņai nevarētu būt patīkami. Tas tāpēc, ka taisoties uz Ameriku, viņa ruinējusi savu jauko māju un tagad pūlas to no jauna iekārtot. Šādos apstākļos viesi nevar būt patīkami. Mēs šad un tad satiekamies sarīkojumos vai sanāksmēs. Viņa, kā liekas, man piedevusi manu agrāko uzvešanos.
Jauno dzejnieku grupa, kas plēšas pēc vārda, grib izveidoties man par nastu, kas nav ne ar ko patīkama. Tur ir divi cilvēki, kuru dēļ būtu nozīme plēsties — P.Krūmiņš un V.Saulīte. Saulītei laikam iet tāpat kā Jums reizi, kad vēl dzīvojāt farmā, pat reizām varbūt vēl trakāk. Tā nu iznāk, ka ar dzejoļu rakstīšanu lāgā neveicas — iet kā pa veciem kapiem. Bet, protams, ka nevar iztikt arī bez asarām…
Kvintetniekiem pagājušo svētdienu bij vakars, kur viņi gribēja rādīt amerikāņu dzejniekus Saliņu, Stumbri, Krāslavieti, Taunu un Krēsliņu. Bet viņi jau kļuvuši iedomīgi un tāpēc nebij domājuši par vakara reklamēšanu. Protams, ļaudīm nebij vaļas atnākt uz Latv. namu un tāpēc amerikāņu dzejoļos noklausījās tikai pašu lasītāju ģimenes piederīgie un tuvu pazīstamie. Man par to būtu maza bēda: kāpēc lepojas? Bet nelaime tā, ka man jāglābj, kas vēl glābjams, tas ir, jārāda ar avīzes palīdzību, ka tomēr noticis kas labs…
Kājas stīvums izbeidzies un es varu atkal staigāt. Bet ir atkal cita nelaime — jāārstē zobi. Tas nozīmē, ka kādu laiku laika vajadzēs būt mēmam. Bet tas nav tik slikti kā būt stīvam. Kas būs pēc tam, grūt pateikt.
Jūsu J.K.
—————
13. 12. 62.
Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Paldies! Saņēmu arī Freimaņa vēstuli – grāmata esot nodota sējējam un būšot laikā gatava. Tas laikam ir – līdz nākošai nedēļas nogalei.
Tad 23. decembrī jāiet viesībās pie A. Zariņa, kur būšot manas grāmatas kristības. Gailītes kundze deklamēšot manu dzeju u.t.t.
Tas labi. Man būs pārmaiņa.
Oficē dzīve norit kā uz skatuves, katrs smaids un solis tiek novērtēts. Katrs kas nav pedantiski uzmanīgs, nonāk krusta ugunīs. Cilvēki kas 8 stundas ir ieslēgti pie vienmuļa darba, kļūst ārkārtīgi ziņkārīgi un arī kārīgi. Man būs daudz neticamu materiālu kādai jaunai grāmatai. Ja tikai būs laiks rakstīt. Bet es cītīgi rakstu dienas grāmatu.
Dzīvē vērtīgākais varbūt ir darba smagums. Es nāku pie atziņas, ka viss kas mūsu dzīvi padara par kaut ko kompaktu, ir nozīmīgais svars, likteņa svars, kas visu notiekošo saspiež kopā. Kur šī svara nav, ir tikai nesaistīta, pajukusi viela. Tagad es sāku redzēt arī savas agrākās dzīves spēku un skaistumu, to kas bija jāpanes un es nesu. Tikko no mājām saņēmu ziņu ka viņi loterijā vinnējuši 100 mārciņas! Tas ir lieliski – viņi varēs atļauties mazliet svētku prieka. Viņiem jau gāja bēdīgi. Ar darbu vienmēr vēl iet grūti, jo neviens neuzņemas tik daudz darīt, kā tur jādara.
Labi, ka Jūsu veselība labāka.
Uz Melburnu man tukšā nav ko braukt. Jāpadomā, vai nevaru sagriezt vairāk linoleju, tad varbūt.
Freimanis esot komponējis korim manu dzejoli – Tas kam es staigāju ir mana tēvu zeme.
Priecīgus Ziemassvētkus!
Jūsu E. Dz.
Jūs ciemā atnākt apsolījāt
Un es Jums ticēju – nudien!
Jo Jūs jau ļoti laipna bijāt.
Bet ko Jūs tagad izdarījāt:
Tik “labasdienas” atsūtījāt!
Bet es Jūs gaidīju ikdien...
Man šķiet – Jūs mani piekrāpījāt!
Žēl, ka Jums ticēju – nudien!
1962.
J. Sarma
Grāmatas.
Kad būšu miris, novietojiet mani grāmatās,
Tais sējumos, ko zelts ar ziloņkaulu rotā,
Kas zīda oktāvās brūnsārtās iesietas,
Kur kavalieru mīlestība sāgās apdzejota.
Tad guldiet mani smalka pergamenta sējumos,
Lai guļu gobelēnu segts, no domu spfēriem, kas austi,
Un brīnišķīgu rūnu dziedājumos, sen aizmirstos,
Un aizgājušo laiku eposs, kas vairs nav neviena jausti.
Es līķsegu sev vēlētos ar pantiem mežģīņotu,
Kas Jūsu ritmus zvaigznēm priekšā klātu,
Lai dzejniekgalantēriju tie smalku atstarotu,
Un sapņu liriku ar mēness metriem risinātu.
Ar šausmām pieceļat no kapa naktī mani,
Jo nezin tur, kas dzeja, kā skan dziesmas,
Tur mīlestību nepazīst, ko slavē mūzu zvani,
Ne romances, kas debeszilumā dedz liesmas.
Ak, rokat mani grāmatās, tad nevērošu
Es tārpus grūtsirdīgos, vēsumā kas vīsies man ap galvu,
Un dvēseli es savu, lapas šķirstot apskaidrošu,
Ar rindām, rakstītām man mirušam ar Jūsu spalvu.
Zora Bernice May Cross
(An Anthology of Australian Verse)
J. Sarma
Paldies!
Paldies par dāvanu no Palais Royal!
To priecīgs nēsāšu to sev uz galvas.
Tā vēros, lai neizžūst mans kapitāls.
Es sapņošu nu vairs tik par Palais Royal
Un varbūt kļūšu mazliet nemorāls.
Bet vai nevarētu būt, ka no šīs balvas,
Ko sniedzis man Palais Royal
Es kļūstu sapņotājs un pāžs ideāls?
Tas pats, kas es arvienu bijis,
Kas ne pret ko nav sevi mijis.
J. Sarma
1969. 4. 10.
[no date]
Izrādās, ka man mājās nav lielākas lapas uz kā rakstīt, kā šādas lapiņas.
Es neko vairs nerakstu. Neesmu nekur bijusi lai nopirktu papīru. Vispār – tādā stāvoklī es vēl neesmu jutusies, kaut kas manī sāk iznīkt. Nezinu vai tā ir pacietība, vai cits spēks.
[E. Dz.]
————————————————-
[Source for Sarma’s translation – not included in book]:
Zora Bernice May Cross
Oh! Bury me in books when I am dead,
Fair quarto leaves of ivory and gold,
And silk octavos, bound in brown and red,
That tales of love and chivalry unfold.
Heap me in volumes of fine vellum wrought,
Creamed with the close content of silent speech;
Wrap me in sapphire tapestries of thought
From some old epic out of common reach.
I would my shroud were verse-embroidered too—-
Your verse for preference—in starry stitch,
And powdered o’er with rhymes that poets woo,
Breathing dream-lyrics in moon-measures rich.
Night holds me with a horror of the grave
That knows not poetry, nor song, nor you;
Nor leaves of love that down the ages weave
Romance and fire in burnished cloths of blue.
Oh, bury me in books, and I’ll not mind
The cold, slow worms that coil around my head;
Since my lone soul may turn the page and find
The lines you wrote to me, when I am dead.
—————————–
[no date — possibly 1962, North Sydney — after Mūsu Kaimiņš was published and she was working at Reader’s Digest]
Paldies par dzejoļiem. Pēc ilgiem laikiem atcerējos operas apstādījumu pliko meitu. Arī es.
Kādēļ Jūs sakāt lai neko nerakstu?
Esmu noreibusi ne no savas grāmatas, bet no savas brīvības. Ir bijis tik spēkpilns laiks, šie pāris mēneši. Kā kalpone tomēr jutos pavisam cita. Tagad — dzīve uz brīdi man pilnīgi atdota. Man šķiet ka es eju atkal pa Parīzes un Rīgas ielām. Cilvēkiem es neko negribu mācīt, bet jūtu ka daža viņu pieķeršanās ir balstīta uz “spirit”, kas man atdots ar brīvību.
Un visa mana labā jušanās ir balstīta uz to.
No rītiem un pēcpusdienās es skrienu pa pazemes staciju kāpnēm kā vecos labos laikos.
Eju caur parku gaisos lūkodamies.
To visu dod ilūzijas. Bet — cita man nekā nav. Ilūzijas, ko nav vērts pārmocīt par īstenību.
Jūsu E.Dz.
—————————-
[No date — probably end 1962]
[sketch of trees]
Priecīgus Ziemas svētkus!
Gribēju Jums uzzīmēt parku, caur kuru es katru rītu eju uz darbu, bet esmu darbā un te ir tikai tādi zili zīmuļi un parks iznāk mazliet citāds. Tow[n]halles ēka, pie viņas es izkāpju no pazemes vilciena un kuras tornī zvana pulkstens ir mans dienas gara stāvokļa uzturētājs un šis parks. Tos es paņemu līdz telpās.
Ceru ka Jūs arī variet iziet savās pastaigās atkal un ienest kaut ko labu istabā.
Svētdien iešu uz grāmatas kristībām. Cik svētkus pavadīšu mākslas labā — kas to zina. Man nav vēl miera. Un ar nemieru var gan sakrāt materiālus darbam, bet ne radīt darbu.
Vēlu Jums labi izciemoties, pa svētkiem droši vien būsit ielūgts visādās partijās. Apciemojiet arī Kreišmanes kundzi, viņas māja jau skaista arī bez mēbelēm un greznuma lietām.
Lai Jums labi klājas,
Jūsu E. Dz.