Melb. 2. 11. 62.

Jūsu pēdējā vēstule gan bij adresēta Kalniņa kundzei, bet es to neņēmu vērā un paturēju pats. Un te nu ir bibliogrāfiskās ziņas. Tās ir ļoti skopas. Tā, piemēram, Jūs nepateicāt, kad sākusi rakstīt, kad un kur iespiesti atsevišķi darbi. Tātad vajadzēja iztikt ar to, kas bij, jo sameklēt vajadzīgos datus pa vēstulēm prasītu pārāk daudz laika, bet savai atmiņai nedrīkstu paļauties. Es centos rakstīt cik iespējams īsi, sausi un precīzi, jo viss rakstītais noderēs kā materiāls vēlāko laiku literatūras vēsturei. Tagad ir tā, ka ne uz ko nevar paļauties. Jūs varat manis rakstīto saīsināt, papildināt vai pārveidot tā kā pati vēlaties.

Man patiktu, ja no Jūsu vārda nepazustu no tēva mantotais un visās mācības iestādēs lietotais Bērziņas vārds, jo ja vēlāk kāds meklē pierādījumus archīvos tam, kas tagad manis rakstīts, tad viņš tur Dzelmi neatradīs. Es tātad rakstītu tā: Erna Ķikure-Dzelme, dzim. Bērziņa.

Domāju, ka Jums nederētu nopūlēties tagad ar jauna stāsta rakstīšanu. Pie jūsu tagadējiem apstākļiem, ņemot vērā fizisko piepūli un tādēļ arī garīgo pagurumu, nevar gaidīt, lai stāsts līdzinātos Jūsu labākajiem darbiem. Kādēļ Jum tā jāsteidzas? Krājumam pietiek ar tiem stāstiem, kas tur paredzēti. Šis jaunais stāsts lai paliek vēlākam laikam, kad varēsit to mierīgi apstrādāt. Ja ir iespējams, tad papūlaties vairāk ar linogriezumiem.

Jā, es gan parakstīju biogrāfiskās ziņas ar savu vārdu, bet man šķiet, ka būtu labāk, ja mans vārds tur nebūtu. Kvintetam mans vārds ir galvas, Jūsējam astes galā. Citos kontinentos tas var atstāt tādu iespaidu, ka jaunie rakstnieki baidās sevi parādīt bez kāda vecā aizgādības un tā mazināt jauno Austrālijas rakstnieku patstāvību. Ļaunākā gadījumā to var pieņemt arī par vienkāršu reklāmas paņēmienu. Bet droši vien apgāds, tas ir Preses kopas vadība, prasīs manu parakstu, tāpēc es daudz negribu plēsties pretī.

Es Jums jau rakstīju, ka šis gads Jums ir lielu panākumu gads, it kā atlīdzinājums par daudzajiem tumšajiem pāridarījuma un nevērības pilniem gadiem. Jūs esiet daudz sasniegusi, bet ar to nepietiek, jo katrs ieguvums par tādu kļūst tikai tad, ja tam seko jauns panākums. Ja ne, tad viss panāktais, jau pieder pagātnei. Bet Jums vēl jādzīvo ilgi un ar nākošajiem darbiem jāatlīdzina par savu tik jauko jaunību, par daudziem skaistiem sapņiem. Jums nevajag pārpūlēties un paļauties, ka gan jau nāks vēl kas jauks. Mums pieder tikai tagadne. Tāpēc tagad mazliet atpūšaties. Tikko Jūsu grāmata būs iznākusi, būs jālasa visādas pamācošas un gudras recenzijas, kam patiesībā nav īstas jēgas, bet kas tomēr var sarūgtināt un pat apvainot. Pret visu to jānobruņojas ar mierīgu vienaldzību, lai nebojātos labsajūta un varētu strādāt tālāk.

Jā, šīs jaukās raudošās meitenes, kādas tās bij visur Latvijas ģimnāziju abitūrijas klasēs! Bet ko liktenis no tām iztaisījis vēlāk! Bieži vien, satiekot tās pēc gadiem 20 vai 30, jāzaudē ticību, ka arī sievietei Dievs devis kādu daļu no sava ģīmja…

Šeit izveidojies mazs pulciņš jauno dzejnieku ar vēl blondām, bet arī jau sirmām meitenēm. Viņas cīnās kā neprātīgas ar savu likteni, kuŗš vienai otrai ir vairāk kā nejēdzīgs. Jau tāpēc vien gribas viņām palīdzēt.

4. novembrī mazs pulciņš rīko savu pirmo atklāto sarīkojumu. Par tā atklāšanu es jau pirms sarīkojuma esmu saņēmis ironiskus smaidus un pārmetumus. Tomēr man tas nesāp nemaz un ja esmu šo trako sievišķu starpā, jūtos labāk kā jebkur citur, jo liekas, ka atkal redzu sev apkārt raudošās un jaukās ģimnāzijas trakules, kas vai nu pašas vai kam citi sabradājuši, nodubļojuši, apsmādējuši un apspļāvuši nevien visu sievišķīgo, bet arī cilvēcīgo jēgu.

All right! Bet neaizmirstiet manu lūgumu – domājiet par sevi. Es jau nemaz tik bieži Jūs neapgrūtinu ar saviem lūgumiem…

Esmu tik stīvs, ka dakteris man aizliedza staigāt. Tā nu esmu zaudējis vienu no pēdējiem draugiem: nakts pastaigas Heidelbergā. Atliek pēdējais draugs – mans kambaris, kuŗā sienas piesūkušās ar manām domām tā, ka es ar šīm meisonīta plāksnēm varu sarunāties.

Jūsu J. K.

Sidn. 5. 11. 62.

Nākot no darba gribēju Jums iemest šo vēstuli un uzrakstīto stāstu (skici varbūt). Man tas bija jādara lai neaiziet zudumā tas, kas viņā ir, kas tas ir – to es nezinu vēl tagad.

Zvanīju Freimanim, lai zinātu vai Eglītis nevēlās jau gatavu vāka grebumu, bet nevarēju sazvanīt un tā es šovakar nelikšos par to visu vairāk zinis. Es svētdien (vakar tas ir) izgriezu vienu lino gabalu, ko steigas gadījienā varētu likt uz vāka. Bet gribētu griezt vēl reiz, labāku…

Es ar ārkārtīgu nepatiku, tikai vajadzības spiesta, ķeros pie šiem linolejiem un atliku un atliku un atliku tos uz pēdējo brīdi, bet tagad, kad es tos griežu, es gribētu ar tiem strādāt un strādāt.

Es Inesei izlasīju no Jūsu vēstules teikumus, vienu, otru un to – par Kaimiņa kundzes vēstule paturēšanu un viņa teica, ka viņa gribētu Jūs apmeklēt. Es arī gribētu. Tā esmu domājusi, pēc grāmatas izdošanas vajadzētu varbūt atļauties, sēsties vilcienā un braukt uz Melburnu.

Dzidrai šodien sākas eksāmeni, Inesei – pēc nedēļas. Viņa nav varējusi nopietni mācīties, kas īsti tas ir, kas to lai zina, bet viņai ir daļa no manas dabas – dažreiz sapņu un domu jūklis un patika visu novilkt līdz pēdējai minūtei, lai tad drāztu visu ārā pa galvu, pa kaklu. Dažreiz tas ir diezgan riskanti.

Jums daudz mīļu paldies par to biogrāfiju. Viss ir salielīts u labāko. Bērziņas vārds man katrā ziņā ir jāatzīmē. Paldies, ka to ievērojāt. Tad, ir viena nepareizība notikumos – pirmo reizi aizbraucu uz Parīzi kad vēl biju akadēmijā. Tas bija tāds nejaušs ceļojums ar Mucinieces preču kuģi uz Denkerku un no turienes pēkšņi aizšāvāmies uz Parīzi un palikām tur daudz ilgāk kā jebkad cerēts. Parīze vispār, un no turienes pārvestās skices kuŗas pārliku ofortos, bija tās, kas mani izvirzīja diplomdarba sākšanai. Bez šīs “švunkas”, kas zin, man būtu nācies vēl kādu gadu us to gaidīt. Ziemsvētkos R. Zariņš mani laida “uz diplomu” un nākošos ziemsvētkos es beidzu. (Pareizo gadu nosaukšana mazliet sajūk ar to, ka mācību iestāžu gadi ir puse no viena, puse no otra kalendāra gada.)

Manā grāmatā Jūsu parakstam zem biogrāfijas, katrā ziņā jābūt. Citu salu iedzīvotājiem tur nav nekāda teikšana ne kritizēšana, kā mēs te dzīvojam.

Vai Jūs ilgi nevarēsiet iet staigāt? Nesiet puķes istabā. Tagad, kad es ne svētdienās ne sestdienās nevaru iziet un kalnu nav apkārt, es nesu puķes istabā, dažreiz no veikala, dažreiz Inese atved no kāda dārza vai meža, dažreiz saimniece ienes, tā ir vieglāk dzīvot. Protams, ar sienām arī sadzīvojas. Rozebejā jau es tā darīju. Aizbraucot no Rozebejas es uzrakstīju dzejoli skapim un palmai aiz loga. Es jau ļoti biju iegājusi – lietu valstībā. Tagad satieku cilvēkus. Labi ir visādi. Un grūti arī.

Sveicinu!
Vai gaidīsiet ciemos?
Jūsu E. Dz.

P.S. Divas manas dzejas Freimanis nosūtījis Jaunai Gaitai. Viena viņam ļoti patikusi un viņš domā ka tā “augsts sasniegums”.

Mēs visi ofices ļaudis piedalāmies Melburn cup derībās zirgiem. Mans zirgs ir Dalriada! Skaists, vai ne? T.p.

1962.9.11.

Steidzos nosūtīt biogrāfiju, jo varbūt tā jau vajadzīga. Nejūtos labā formā, tāpēc vēstuli sūtīšu rīt vai parīt, kad būs labāk.
Ja biogrāfijā kas labojams vai papildināms, tad dariet to pati.
Tā kā K.Freimaņa kungs plēšas pēc mana paraksta biogrāfijai, tad lai tas tur arī paliek, kaut gan domāju, ka nekāda labuma no tam nebūs.

Jūsu J.K.

Melb. 1962. 11. 11. svētdienas rītā.

Jūs jautājat – vai gaidīšot Jūs? Tas man izlikās pavisam dīvaini. Jau tik daudz gadus es lietoju šo vārdu tikai formāli. Katru dienu tas kādam jāsaka, citādi dzīvoju pilnīgā tukšumā, kur neko nevar gaidīt. Baidos arī – ja ko gaidīšu un nesagaidīšu, tukšums kļūs vēl tukšāks. Varbūt tad, kad Jūs būsit bijusi un aizbraukusi, es jutīšu, ka esmu Jūs gaidījis? Tas jau kādus gadus atpakaļ, kad reiz Jums biju rakstījis, ka pagaidām par grāmatu nav ko domāt, jo vajadzīgi līdzekļi tās izdošanai. Tad no Jūsu vēstules izskanēja gandrīz izmisums un es nožēloju, ka biju modinājis cerību par šīm lietām. Es gan teicu, ka apstākļi var mainīties, bet Jūs to nedzirdējāt. Tagad viņi ir mainījušies. Līdz ar to Jūsos atmodies tīri meitenīgs spars visādos virzienos. Gribētos par to klausīties tieši un varbūt dzirdēt kaut ko briesmīgi ilgi nedzirdētu.

Mans paraksts lai paliek zem biogr. skices. Es par to rakstīju arī K. Freimaņa kungam un paskaidroju, kāpēc es to vēlējos.

Jums jāprasa no apgāda mazākais 10 grāmatas kā autora honorāru, būtu jocīgi ja būtu jāpērk pašai sava grāmata, lai dāvinātu tiem cilvēkiem, kas autoram šādā vai citādā veidā šķiet tuvi.

Kā liekas, tad visi praktiskie jautājumi sakarā ar grāmatu ir nokārtojušies. Kā ar grebumiem, to nezinu, bet domāju, ka arī tos nu būsit nobeigusi? Nosūtu atpakaļ arī stāst uzmetumu.

Jūsu J. K.

Sidn. 15. 11. 62.

Paldies par biogrāfiju, Jūs dabūjāt to pārrakstīt un nostrādājaties, bet – ceru ka esiet atspirdzis un jūtaties atkal labi. Biogrāfiju jau nosūtīju Eglīša kungam. Laikam grāmatā būs tikai 8 stāsti – jo viņa ar tiem jau piepildoties, tā Eglīša kungs teica.

Stāsti ir tādi: Mūsu kaimiņš, Pēteris, Dien. grām. lapas (nosaukums vēl neizgudrots), Viesnīciņa Lalaila ielā, Vilšanās, Krūmu zeme, Svētdiena nedēļas vidū, Kapu svētki. Kādā īsti kārtībā nemaz nezinu.

Dien. grām lapas sākas ar Blakberijām un čūsku, un zīmējums tam ir viens no labākiem, pēc manām domām – tur ir Austrālijas bušs ar celmu, kokiem. zāli, čūsku – daudz lietu izklausās, bet kaut kā man šķiet, ka tās ir pareizi saliedētas. Kaimiņam ir ļoti sašķaidīts un Jums varbūt nepatiks, bet tanī ir arī mazliet mūzikas un elementu, par ko mēs nezinām kas tas ir. Pēterim griezu divus un vienā ir viena daļa labāka, otrā griezumā otra daļa – tā tad labākais nav kopē. Jāpietiek ar pusi. Bet tā tas ar visu un visur.

No rītiem braucu uz darbu tik agri
lai dzirdētu Townhalles zvanus,
no pazemes izkāpjot man
tie pulksteņu dziesmu skanda –
tad dobji – astoņus sit.
Ir šī pilsēta mana
to uzdāvināja man par mājām u.t.t.

Šoking! Lietot angļu vārdu – bet es nerakstu to mūžībai.

Biju uz Leonīda Breikša vakaru un skumjās brīnījos – kā dzeja noveco! Kā mēs joņojam jaunās sfairās un cik maz ir to, kas pasaka kaut ko gadsimteņiem.

Jūsu E. Dz.

Bronzas meitene

Vakar es atkal redzēju sapnī – tevi,
Bronzas meiteni pliko
Rīgas operas priekšā...
Matpīnes garās kā agrāk
Sedza tev plecus
Un ūdens lija tiem pāri,
Bet tuklie un smaidīgie putto
Bez kauna tev glaudās pie kājām.
Mēma, cēla un klusa
Kā Memfisas templī Izīda cēlā
Skatījies pāri tu kanaļa tiltam
Ēnotajos Bastejkalna solos,
Kur zēni rokām tik maigām
Glāstīja meiteņu trīsošos plecus...
Vakar es sapnī atkal redzēju tevi –
Bronzas meiteni pliko,
Ko veidojis Rīgas operas priekšā
Vecais smīnīgais Prūšzemes Folcs.
                                     J. Sarma
                                     1962. 15. 11.

24.11.62.

Šodien ar Freimaņa kungu bijām pie Eglīša kunga – te Jums nosūtu izvēlētos linoleja griezumus, kas visi vēl ir mazliet palabojami. Daži gan ļoti maz. Es vienmēr sagriežu pagalam, ja sāku vairāk labot. Tas zirgs jau sagraizīts par daudz, loks ar kaklu saskrējuši pārāk līdztekus. To vēl varētu pārgriezt, bet nezin, vai iznāks laika. Visiem linolejiem jābūt pie Eglīša kunga līdz sestdienas rītam. Tad viņš sāks lielo spiešanu. Viņš cer līdz Ziemsvētkiem viss būs gatavs, bet neko daudz agrāk, jo iesiešana var ievilkties.

Uz vāka nebūs nekas rakstīts, tikai uz grāmatas muguras. Visi grebumi domāti iespiest ar brūnu. Uz vāka iespiedīs ar to pašu krāsu, kā tekstā. Jūsu rakstītā biogrāfija tiek iespiesta bez labojumiem. Freimaņa kungam ļoti patika Jūsu “mierīgais, nepārspīlētais” tonis. Paldies Jums.

Steidzos Jums nosūtīt visu šo kravu. Rītu iztīrīšu nevēlamos plankumus no linogriezumiem, bet pārāk tīrus arī neizgriezīšu, tas nebūtu manā dabā.

Paldies par maniem dzejoļiem avīzē. Nebiju tos lasījusi, jo avīze nāk Wyongas mājās.

Pagaidām tas viss.
Lai Jums labi klājas.
Jūsu E. Dz.

1962. 28.11.

Labi, ka viss ir tik tālu kā tas nu ir. Domāju arī, ka būs pavisam labi. No zīmējumiem man vislabāk patīk tas vāka zīmējuma variants, kurš atzīsts par mazāk derīgu, jo tai jūt kaut ko lielu un gaišu, lai jau neteiktu — varenu. Otrā variantā viss liekas it kā sīkāks, ikdienišķāks. No pārējiem zīmējumiem man vistuvāki ir Viesnīciņas La-la-la un Dienas gr. piezīmju grebumi. Pavisam labi ir arī visi pārējie, atskaitot Svētdienu nedēļas vidū, kura labā puse varbūt varētu būt drusku skaidrāk izzīmēta. Domāju, ka tomēr to vairs nevarēsit labot un tāpēc būs jāatstāj kā ir. Pārējos grebumos, kā man šķiet, nav nekas labojams.

Man patiktu labāk, ja zīmējumi būtu tumšākajā tonī, jo tas tos it kā vairāk saliedē ar tekstu. Pārāk tīrus laukumus šāda veida grebumos domāju, ka nav jāveido, un tāpēc Jūsējie ir labi.

Tātad šī nedēļa Jums pēdējā darba nedēļa. Tā Jums jāiztur. Bet tad vajadzīga garāka atpūta, tas ir — no personīgajiem rakstu darbiem. Un tad jāsāk domāt par dzejoļiem, jo tiem jāpilda nākamā grāmata. Tad jau būs rudens. Jūs būsiet atpūtusies un uz priekšu viss risināsies lēnākā tempā.

Man jau ir rokā A.Neboises grāmatas manuskripti un tie jāskata cauri. Viegli tas nav, jo parasti ciešu no smaga garastāvokļa, lai gan slimība izbeigusies jeb mazākais nonākusi stadijā, kas fiziski nemoka.

Pats katru dien pierakstu pa kādām lappusēm savam romānam, bet bieži sliktais gara stāvoklis traucē par to domāt, tā kā tas būtu vajadzīgs. Bet galu galā tik svarīgi jau tas nav — pietiek ar to, ka ir ar ko nodarboties gaišākajos brīžos. Nedomāju, ka romānu man vispār būtu jānoved pie kāda gala punkta. Kā jau parasts es arī nemaz nezinu, ar ko tas lai beidzas. Ir taču tā, ka neviens nezin, ar ko lai beidzas viņa dzīve, tāpēc arī nav svarīgi, ar ko lai nobeidzas romāns.

Jums Sidnejā arvien notiek šādas vai tādas jaukas lietas — teātri, izstādes, priekšlasījumi — tie spēj atsvaidzināt pagurušos. Melburnā nekā tāda nav, katram jātiek galā pašam.

Uzmanību! Iespējams, ka Jūsu grāmatas iznākšana saistīs Adelaides “Progresistu” grupas vērību un Jūs aicinās sūtīt savus darbus viņu žurnālam — Viesim. Man tāds uzaicinājums jau ir. Ja arī Jūs to saņemsit, tad mierīgi iemetiet ugunī. Pārāk gaiši redzams, no kādas puses pūš vējš šais kungos. Tāpēc jau pat noraidījuma rakstīšana būtu kompromitēšanās. Labākais ir pilnīgi viņu aicinājuma ignorēšana.

Jūsu J.K.