Decembris 1953 (Ķikure/Kikure)

28. dec.

Ceturtie ziemas svētki. Klusums brīdi. Labs. Bezgala ilgojos laimes. Bet viss ir – sastindzis. Braucu ar šiem (Ivars te bija 1 nedēļu), gribēju būt jautra un laimīga. Bet traucē viņu apslēptā neapmierinātība. Dažreiz biju gluži iepriecināta. Un tomēr viss ir sastindzis un tukšs. Nav ko iegūt. Aizbraucām uz Dumpmaņiem. Šie brauca ar laivu. Es skatījos ezera gludumā un krasta mierā, un cilvēku rūpju savilktās sejās.

Bet vai tās sejas, kuras tur atdalījās no citām, kā ‘labāk turētas’ – vai tās bija vērtīgākas, un laimīgākas? Tak nē. Tāpat arī tām savs nemiers un bažas. Tikai – varbūt netīrāks viss. Ne tik izdedzinoši sīva cīņa kā zemniekiem. Tas arī ir vai galā. Cīņa, cīņa. Un – miršana tomēr – lejā, prom no jaunības, spēka – un tak arī – laimes.

Izdzēru tikko glāzi īstā skābā sarkanvīna un gribētu aizmigt un no visa atpūsties.

30. dec.

Pēcsvētku depresija. Visi draugi nav atcerējušies, īstenībā – viens tikai. Gaidu kādu ziņu no tā, no Melburnas. Bet es šoreiz biju pie tiem ar saviem rakstiem. Pie Aul. kdzes ar ‘Austrāl. piezīmes’ un pie Sarmas ar trim rakstiem tā, ka viņš varbūt netika nemaz galā. Labi arī tā.

Abu gaidīto vēstuļu nav. Ir no Jaša. Tie apbraukā pasauli un pērk pēdējos auto modeļus. Viņi dzīvo! Es nīkstu un klausos, ka es pie tā esot vainīga! Kaut jel es varētu darīt, ko es gribu! Nu – lai! Reiz būs citādi. Riebjas šī nāves zāļu pilna miroņa.

Nevaru strādāt no šī ģīmja tuvuma un no – mūžam burzmīgiem sīkumiem. Mazgāju veļu, ko es nekad nevaru izmazgāt. Jāmazgā istabas, ko arī neviens cits nevarētu tīras dabūt. Jāklausās kāda mūžīgā naidā un cūcībās.

Pietiek.

Gaidu no Melburnas un nevaru ziņas sagaidīt. Kaut kam ir jāmainās. Strādāšu kaut vai ar Comm. Art. Ja nav nav cita pasaulē. Bet šī posta arī nu ir diezgan.