1. janvāris 1954
Vakar saņēmu gaidīto vēstuli no Melburnas. Atsauksme – ļoti laba!
Vai priecājos? – Jā! Kaut kam tak tad jānotiek. Varbūt atradīšu savu ceļu, kur es patiesi varu izteikties. Pa īsiem brītiņiem strādājot, visas garās dienas domājot un apcerot.
Tad vēl es atgrieztos dzīvē. „Rakstiet romānu par Rūķu Viku!” viņš saka. Vai es to drīkstētu cerēt! Bet tas patiesi ir tas fragments, tikai romāna, kas nav uzrakstīts. Un Annā Meijā viņš saskata tās problēmas, ko es gribētu risināt rakstā, nu labi – romānā par savu cilti, ak ne cilti – par savu mīļo aizgājēju.
10. janv.
Tikai aizvakar aizsūtīju atbildi. 1. janv. uzrakstīju. Nav tagad ko gaidīt. Gaidu Aul. kdzes vēstuli – ar bažām – kas ar viņu notiek! Kaut nu viņa saņemtos un izturētu!
Vakar priekšzīmīgi sakopu māju. Bet – tikko fiziski strādā, svīst un dabū vēja – mugurā sāp. Pieres iekaisums arī tūlīt ir klāt. Jāiet pie ārsta.
Gaidīju – nezin ko šīs dienas. Kādēļ nevarētu būt, kā rādījās –
Šodien atbrauca Reišeļi. Pēcpusdienu nonīkām. 23. janv bērnu partija pie viņiem. Man jāmēģina nopietni zaudēt svars – varbūt sirdij būs vieglāk. Šinīs dienās nekas nav padarīts.
12.I.54.
Man ir tā, kā kādam, kas ir nosmērējies ar kaut ko lipīgu – un, teiksim, kaut vai ar tik labu lietu kā medu. Bet viss viņam līp klāt un ķeras, un viņš nevēlas neko vairāk citu – tik – nomazgāties, tikt vaļā! Nedrīkst – to nedrīkst! Ir jāciešas, ir jāiet tāpat. Kad nomierinās ar šo – nedrīkst – nevar! Tad jau var arī kā nebūt dzīvot. Bet es jau nu pāris nedēļas nedomāju nekā cita – nomazgāties! Un tad ir tik neciešami, ka es nekā cita vairs nevaru darīt. Man ir jāatsakās no šīs trakās iedomas – būt tīram! Ir jāiet tāpat, ir jāiet tāpat, ir jāiet tāpat! –
Un tad nāk prātā – kaut mazākais drīkstētu kaut kā izklaidēties, saņemt mazuliet laimes – aizmirsties – Bet arī tā nav. Un nekas neveicas, un es pavadu dīkdienā laiku. Kaut es pie kāda varētu izsūdzēt visu un pieglausties – kaut tik – bet – nedrīkst, neko nedrīkst. Man ir jāiet, jāiet, jāiet – tepat.
12.I.54.
Nobeigumā ‘2 gadiem’. Varbūt apmēram.
Viņa piecēlās kājās, atgrūžot meiteni [..] kā kur steigdamies. Viņa pacēla rokas, bet tas, kur viņa gribēja lauzties – bija ciet – Durvis bija ciet. Bālā līdz [..] spilgtā gaismā [….]
„Divi gadi” viņa čukstēja. „Divi gadi” un, rokas pār krūtīm sažņaugusi, nolīda pie sienas.