Februāris 1954 (Ķikure/Kikure)

2.II.54

Man dzīvē vairs cits nekas daudz neatlika, kā būt nelaimīgai kā sievietei un paklausīgi novecot.

–––––––-

Dabūju pa galvu.

Tas ir diezgan regulāri. Jau trešo, ceturto reizi te.

Govs iet pie teļa, pie drāšu sētas, un teļš bāž galvu cauri – var sākt zīst, un tad būs ķibele. Normāli – tur kaut kas jādara, lai tie abi netiek kopā. Viņš domā – ka govij – jāsadod! Sadod vienreiz. Un lielā uzmanībā vēro – vai nevarēs dot otrreiz. Drīz var arī. Dod ar akmeņiem. Govs bija nogulusies tur. Tikmēr deva, kamēr tā piecēlās un izbijusies – gandrīz nezinādama, kur skriet, kas notiek – beidzot aizskrēja.

Es gāju govij apliet ar ūdeni salmu griezumus. Es teicu, ka par to 5 g. v. dabūtu pērienu. Nu dabūju es pa galvu, ne vienreiz vien, un draudus. Tie jau nav pirmo reizi. Jā – tie esot meli. Tie neesot akmeņi. Es vēlāk aizgāju līdz teļa aplokam. Jā tie – tomēr bija akmeņi. Smagi izcelti akmeņi, viens nokritis tur, kur es dzirdu teļu – katru rītu un vakaru. Nē – tur tas nu gulēja pirmo reiz. Un visapkārt.

Divpadsmit gadus esmu teikusi – ka tie nav akmeņi. Lai arī esmu zinājusi, ka tie ir. Turpināšu vēl to pašu.