19.IV.56. Ceturtdiena.

Auksts rīts. Bet diena būs karsta. Saule un vējš kaltē. Un to vairs nevajaga mūsu zirņiem. Bija plūdi un sausums. Ja tas izpostītu uzreiz visu – būtu labāk varbūt.

Es nedomāju neko citu – tikai – kaut mani atsvabinātu. Es zogu pusmirkļus, kad kaut kas nepasakāms, skaņa, gaisma, smarža vai citāda veida dzīves elpa atgādina man bijušu laiku un brīvību – dzīvi. Es tveru kādus vīziju mirkļus un dzīvoju no tiem – ceru nezin ko? Ka būs reiz citādi?

Aizvakar vakarā, kad bērni jau gulēja, mēģināju atkal runāt dēļ savas atņemtās burtnīciņas. Tā bija bieza, maza klade, un tur bija šis tas, un viss ļoti dārgs man. Dumības no sapostītās dzīves, kuru vienā posmā biju uzdrošinājusies uzrakstīt. Kad viņš to bija izņēmis toreiz, kad es to pamanīju, es lūdzos un raudāju tik traki, kā es nezin kad esmu raudājusi. Man bija tā, ka būs vai jāmirst, vai jāpaliek bez prāta. Meitenes izdzirda un raudāja līdz. Es teicu – es viņam atdošu atpakaļ, viņa acu priekšā pārrakstīšu utt. Viņš nelikās zinis. Viņš mierīgi noskatījās manu kliegšanu un manu izmisīgo, kluso un nebeidzamo raudāšanu. Tādas lietas viņam patīk. Ja viņam grib sagādāt baudu – tad ciet viņa acu priekšā. Tā tas laikam tomēr ir. Sadisms, drusku apvaldīts. Un sadisms tieši garīgā plāksnē. Fiziskā vairāk pret dzīvniekiem.

Tagad es atkal lūdzu. Viņš paskatījās īdzīgi un neatbildēja. Es turpināju mierīgi lūgt un aizrādīt, cik man tas laika tagad ietaupītu, ka man nebūtu jāpūlās rakstīt no jauna to, kas tur uzrakstīts un ko es vairs nekad nevaru īsti restaurēt. Viņš izlikās neklausāmies un izrādīja, lai netraucēju. Bet es turpināju, jo viņam nekas nebija darāms. Viņš piecēlās, lai ietu mazgāties, uz mani nemaz nepaskatījies. Es noskatījos uz viņa muguru, kā viņš gausi durvīs apstājās un mierīgi rīkojās ar kāju aušanu. Man likās, viņš gaida manu uztraukšanos un kliegšanu vai ko, bet es skatījos viņa mugurā un domāju par asu, smailu dunci – par visām tām mokām un pazemojumiem, ko viņš man ir darījis, un par to, ka mana māte zaudēja prātu, un par to, ka es esmu sevi izpostījusi, klausot un kalpojot viņam – es domāju, ko es daudz reiz esmu domājusi briesmīgā satraukumā – par viņa iznīcināšanu! Es esmu to atzinusi ar prātu kā derīgu darbu, lai glābtu vēl bērnus, kurus viņš arī izposta. Es zinu, ka pagājušā gadu simtā, ja vien man būtu kāds tuvs rads – to viņam piešķirtu – goda un taisnības labad. Bet tagad ir cits gadu simtenis un es esmu cits cilvēks un varu tikai nožēlojami par to domāt, ko es neesmu spējīga paveikt. Un kas neko beigās nelīdzētu. Bet izaicināt un pārmācīt kaut varētu…

Viņš gaidīja manu trakošanu varbūt. Es izgāju pēc īsa brīža un minēju atkal. Tāpat mierīgi, pārvarot vēlēšanos kauties, ko es nevaru, jo neesmu vīrietis. Es teicu – nu varbūt tu zini, vari pateikt, kādēļ tu nevari man to uz laiku iedot? Jeb vai tu viņu esi kur licis? Iznīcinājis?

„To es nezinu,” viņš atbildēja tādā balsī, it kā es prasītu, kur viņš licis putekļu lupatu, ko pirms divi gadi lietojis. Viņš to pateica ar tādu lepnumu, ka es apklusu pilnīgi un man nebija vēlēšanās ne skaņu izdot. Manā priekšā – bija stulbs, briesmīgs dzīvnieks.

Visos citos dzīves jautājienos tamlīdzīgas lietas notiek katru dienu. Beidzot es laikam to nevarēšu vairs nest. Bet tad? – Bērni nāks manā vietā. Jau ir arī tie. Tikai es vēl esmu mazliet tiem vairoga vietā.

Kaut kas man jādara. Simts reiz dienā to atkārtoju. Un nedaru neko. Ko es varu darīt? Aiziet. Šogad tam būtu jānotiek. Bet man jānodrošinās, lai atrodot mani neiznīcina – jo atkal – bērni! –

Ir jau pēcpusdiena. Man sāp galva, un es neko nevaru uzsākt rakstīt. Kad es varēšu? Kad viņa te nebūs? Nav izredžu ne uz pusdienu. Bet es viņa tuvumā vairs nevaru arī tik, cik varēju. Man vajadzīgs kāds cilvēks, pie kā mazuliet, tikai mazuliet balstīties. Tādas ir vēstules. Bet to ir par maz. Tās ir par retām un – neviens manu stāvokli nevar iedomāties, pirms nav redzējis tuvumā. Tādēļ man trūkst kaimiņa, kamēr tur gāju darbā un viņš stāstīja par savu nelaimi, īsie vārdi mani mierināja un deva citu dzīvi. Galvenais ir tas – dot mazu mazuliet dzīves. Varbūt var runāt arī viens. Ir jau svētīgāk, un tikai tā arī vārdi dabū īsto vērtību, ja tos var teikt kādam un dzirdēt tos no kāda – bet vārdi nav viss. Dzīve ir vēl kaut kas vairāk kā vārdi, un to cilvēks cilvēkam dod neapzinīgi. Varbūt tas ir tikai tuvums, ja arī ne pastāvīgs, tad tomēr tuvums, kas atkārtojas un dod kopību, dod ‘atmosfairu’, gaisotni – vai kā nu to nesauktu.

Nakts nāk. Vējš ir ārā. Aizplīvurots mēness. Džekaranda koks aiz loga šalc. Kad es šurp atnācu, es domāju par šo koku. Viņš man it kā ko atgādināja, it kā solīja. Es tam paļāvos dažreiz ar cerību un gaidām. Tad es ar prātu apsvēru šo koku te. Vientuļš koks. Vientuļš lauks tālāk. Mežs. Tikpat labi tas varētu būt tuksnesis. – Veltīgs un melīgs ir koka solījums – es sev teicu. Nevienu atmiņu viņš nedarīs dzīvu. Neko nākotnē nepieburs te. Neviena ilgas te neapstāsies. Būs tikai mana veltīgā ticēšana māņiem. Es sev to vienmēr atgādināju. Nevar teikt ka koks būtu salti melojis – bet daudz tas devis nav.

20.IV.56.

Jau trešā diena, kopš sāp galva, bet, tā kā tīrumā nav daudz jāiet, tad kārtoju māju, un tas liels ieguvums vēlākam laikam, kad varēšu rakstīt. Kāda nekārtīga atvilktne dažreiz bojā visu brīvību. Tā kā nekārtības te man ir pa pilnam, esmu laimīga, ka šo to savācu un tas tā varēs palikt, jo ir atradis savu vietu. Kumode! Jā, man derētu viena kumode, ko es agrāk nevarēju ciest. Šodien pārcilāju divi atvilktnes, un pabeigtais kārtošanas darbs atgādina mājas. Illūzija – ka es esmu mājās, ka man ir kaut kas līdzīgs mājām. Bet tā man nav. Nelīdzēs arī šīs sakārtotās atvilktnes. Un tomēr – ir nabags vergs to klinti iemīlējis, pie kuras sāpēs piekalts bij – Es te gandrīz varētu arī atpūsties. Gandrīz. Ja man būtu daži cilvēki. Bet tādu laikam arī to vairs nava, kā tas bija mājās un jaunās dienās. Kur kaimiņi bija dzīvei līdzi nozīmēti un tādi tika turēti un godāti. Tas bija skaisti. Kaut es savām meitenēm kaut ko stabilu te varētu rādīt, kaut ko, kas paliek, kas ir arvienu, kas aug līdz, bet nezūd. No kā arī nevar izbēgt un izvairīties, un tādēļ tas jātur cieņā. Es jūtu un sāku arvien te vairāk just – esmu trimdā un man nav vides, kur dzīvot. Putnus es esmu atradusi. Tie man skan dzīvei līdz. Dažu kalnu un ieleju arī, kas kaut kā, sirdij sāpot, ir jāpieņem. Bet cilvēku nav. Tur pa daļai esam paši vainīgi. Bet tomēr – grūti būtu atrast draugus. Vienīgais cilvēks – Džo, kaimiņš, kas ir tuvojies kā līdzīgs, aizmirstot visu. Bet nav vairāk ar viņu arī satiksmes, nav nekā kopēja, mēs neejam vienā sabiedrībā, mēs nesaejamies paši ne svētkos, ne darba dienās. Vēl reiz viena austrāliete, māsa Brickete bija man tuva un nāca pretī, atklājot savu sirdi. Ar Džo un sist. Briketi mums vienādi dzīves devumi, likteņi – varbūt tādēļ satikāmies. Bet Brikete arī nav te. Te ir tikai vējš, kalns, svešu svešinieku svešais sauciens „how are you”, kas neizsaka vairāk, kā kliedziens zirgam – vagu!

Mani dažreiz savādi aizskar mūsu suņi, kaķi, govis [left] utt. Dažreiz es tos nespēju panest – mana vienīgā sabiedrība ir viņi, un tas var tuvināt sajukšanai. Man viņi visi nāk pretī pēc ēšanas – tas jau ir aizkustinoši, bet dažreiz es varētu sākt trakot, es vēl neesmu dzīvnieks. Dzīvnieku kalps, pie tam!

Šodien atbrauks kaimiņš, un man par to ir jādomā, viņu negaida mājās. Varbūt citur gaida. Tas viņu rauj pušu. Viņš ir kā salauzts. Bet viņš ir savā zemē. Savā jaunības zemē. Tas ir daudz! Un arī viņš meklēja, kam pieslieties, lai spētu panest dzīvi. Kā lai es panesu? – Vēstules! Gaidīšu atkal šodien tās. Par agru gaidīt. Nevar vēl būt. Jeb tomēr. Saule spēlējas caur džekaranda zariem. Mani ir jādomā par tiem. To jau es daru. Tikai kāda stīga kā antena stāv tukšumā un nevar neko uztvert. Atnes tikai atmiņu ainas. Un par visu citu arvien ziņo – nevar uztvert, slikti gaisa apstākļi, miglas, tumšums, vēji no tuksneša… –

Vakars.

Bija vēstule. Laba pie tam. Varbūt drīz varēšu rakstīt. Nezinu, kādēļ man mūžam vajag kādam atklāties? Kādēļ man jārunā par sevi? Bet es jau nerunāju par sevi! Es runāju par to, ko radītājs ir manī ielicis, es brīnos un priecājos, un jautāju par to, un gribu to visu aptvert, saprast, pienācīgi novērtēt, godā celt, audzēt, veidot un rādīt. Kam? Kādam citam, kas ir tāpat apmulsis no visa, ko ir saņēmis. Vai tas nav tāpat, kā bērni to dara Ziemas svētku rītā, cilājot un rādot cits citam savas veltes. Viss beigu beigās pieder Viņam, un mūsu prieks ir kaut ko no tā visa saprast.

21.IV.56.

Sestdiena. Ko padarīju? Neko. Ļoti tukša diena. Un pat saimniecībā neko nedarīju. Nezinu, kur es biju šodien? Ar bērniem mājās? Adīju. Matus mazgāju. Vārīju, cepu. Nekas no visa nav redzams. Uznāca lietus mākons, un brīdi visi slinkoja. Ak – diena bez satura. Un tomēr kaut kas labs viņā. Nezinu, kas. Nenotverams. Vēstuli rakstīju. Vairāk reizes lasīju stāstu ‘Mīlestība’. Arī bērniem to izlasīju priekšā. Samalta diena. Ak jā – negantuma nebija viņā, viss bija mierīgs. Tas laikam ir tas labais šai dienā. Lai gan es nerakstīju – es skaidrojos. Pēcpusdienā, pievakarē es lasīju pupas vakariņām, tās ir ļoti jaunas, jaunnedēļ būs jālasa. Tad sākas jau! Bet vienu es ceru – tad, ja arī man nebūs ne tik brīva laika, cik tagad  – es pa vidu drošāk pieķeršos strādāšanai. Man nebūs tas savādais nemiers, ka man neuzbrūk.

Pupas lasot, noraudzījos uz Joe. Viņš tik klusu sēja savus zirņus, ka es neuzdrošinājos viņu traucēt, lai gan man būtu ar viņu jārunā. Varbūt es varu kādu daļu viņa rūpju izklaidēt. Varbūt tās ir sakarā ar Joisi utt. Bija tik skaista novakare. Klusa un spoža. Ērlu dīķis krāsains un kluss. Joe tomēr bija redzējis mani, viņš vēlāk pacēla galvu, bet man nebij dūšas saukt vai māt viņam, jo viņš atkal nogrima sevī. Tikai tad viņš šad tad sāka skatīties kalnā pāri, kā arvienu.

Dzidra, garām ejot, aizskāra piecus klavieru kauliņus vienu pēc otra. Tie noskanēja līdz ielejai ar skaistu, vecu skaņu. Joe šķita saausījās. Skaisti būtu spēlēt, es domāju. Bet viņš nebūtu svilpojis. Labāk klusēt. Ja viens bēdājas, citiem nav jātrokšņo.

Tad es baroju vistas. Baroju suņus. Izlaidu Lediju no būdas un atļāvu tai ilgāk paskraidīt. Mēs ar Dzidru pa to laiku sēdējām uz nogāzta koka. Nesavācama diena.

22.IV.56.

Svētdiena – arī svētība. Protams iespējamās robežās. Vajadzēja man braukt līdz uz jūru. Papus ir devīgs palicis ar jūras braucieniem. Viņš beidzot atzīst, cik labi tas veselībai viņam un tad citiem arī. Šodien bija īsta rudens diena. Dzidra, lēna, vēsa. Bet pusdienā piesaulē – karsta. Ūdenī bija tīkami, lai gan tur viļņos bija vējš. Es nevaru nekad ne no viena izbraukuma atteikties – tad visi nelaimīgi. Nevaru nekad šādā veidā sev laiku atlicināt.

Jūrmalā bija kluss, daudz tīkamāk, kad nav burzas. Saulē guļot, es domāju – par visu vairāk man vajaga garīgās atpūtas, un tā varētu nākt tikai caur prieku. Bet tā nav. Nezinu īsti arī, kādam tam būtu jābūt. Tikko vīrs nav ar mani vai ar mums, ņemot meitenes klāt – es atdzīvojos un jūtu prieku par visādiem niekiem. Bet man šķiet – es tad dzīvoju kādās jausmās, kādu solījumu nojautās. Kas tie var būt? Viens ir – skaistums. Estētiskais moments. Bet tas nav viss. Ak – es esmu neprātīga un nenoklusināma. Man gribas – lidot. Man gribas nemirstīgo daļas – kā dieviem būt un visam pāri celties. Tas nozīmē – nodoties illūzijām. Vecu vecai kaitei.

Es šodien pēcpusdienā spēlēju. Dienā var spēlēt labāk, tad vairāk gaismas, kad spēlēju no notīm, un vairāk vientulības. Bija klusa, dzidra pēcpusdiena. Dažas vietas es spēlēju negaidīti labi. Es būtu varējusi stundām ņemties. Bet bija atļauts tikai kāda pusstunda. Tas bija lidot. Pa logu ārā! Ielejā. Ak, kā būtu spēlēt, ja technika būtu netraucēti tīra. Es dažreiz to izjūtu, kad paļaujos kā vilnim, lai nes. Tas ir dievišķīgi. Nu labi – ja to nevar iegūt par ikdienu, ir labi, ka to esmu nojautusi, piedzīvojusi kādā mirklī – un zinu, kas ir spēlēt.

Kaimiņš šovakar svilpo. Man bija jāpieslienas stenderei un jāklausās viņa svilpošanā. Viņā ir kaut kas pāri par sevišķu. Nebiju tik ilgi to dzirdējusi, ka gluži apreibu. Kā cilvēks tā var svilpot? Tā ir mūzika. Viņu vajadzētu uzņemt platē, sūtīt uz Holivudu – izpostīt to skaisto dabas bērnu. Bet viņš ir nelaimīgs. Varbūt nauda viņu atbrīvotu. Viņš pats tā domā. Bet varbūt nē. Skaistums zustu. Sapņoju, ka nogrimu jūrā. Redzēju sapnī zemenes. Tas ir viens un tas pats.

24.IV.1956

Vakar saņēmu Ajurjongu. Lasījām vakarā kopā ar bērniem, vecāko, tas ir. Pagaidām, no sākuma, tas izskatās tikai piedzīvojumu romāns, veikli rakstīts ar Eglīša parasto zināšanu avotiem, par katru aprakstāmo lietu.

Bērni lasa daudz. Lasa, ejot pa ceļu uz skolu un nākot no skolas, un kad vien ir brīvs brīdis. Angļu valodas skolotājs dod grāmatas vai dučiem. Raksta arī labus domrakstus. Iegūst balvas visādās rakstu sacensībās. Bet aug angliskā vidē ar to vēl vairāk, vēl dziļāk iekšā. Bet cita ceļa nav.
[Right: Dzidra and Inese share art prize]

Šodien mazgāju veļu un piekārtoju mājas darbu ilgākam laikam, rītu sāksies darbs tīrumā. Negribas ticēt, ka brīvais brīdis lauka darbos jau garām. Savos nodomos neesmu neko padarījusi. Savādi tas ir, bet ir gandrīz tā, ka labāk ir būt īstam vergam kā pusvergam. Tad mazākais nenomokies ar domu, ka varbūt varētu atpestīties, jo zini, ka to nevari. Traki ir to runāt un gaidīt jaunu cilpu ap kaklu. Bet tā tas ir un paliek. Nav nekā, kas mani materiāli varētu balstīt, un bez tā es nekur nevaru tikt. Tik smagi vēl nav gājis kā tagad, ir gājis, bet ne tik ilgi. Tagad jau ceturtais gads te.

Rītu ir svētdiena nedēļas vidū. Bērni būs mājā.

Ceturtdiena 26.IV.56.

Vakar sākām lasīt pupas, es pēc ilga laika atkal biju viņa tuvumā. Viņš nesvilpoja visu mēnesi, viņš ir nelaimīgāks kā jebkad – es domāju, un tā tas laikam ir. Esmu gribējusi viņu satikt un šo to parunāt. Nav izdevības. Es domāju, ka kāda daļa no viņa jaunām nelaimēm var nākt vai ir jau nākusi no mana vīra. Vīrs viņu cienī vairāk kā viņa sievu. Vai varbūt teikt – viņu viņš cienī un viņa sievu nicina. Bet mana vīra cienīšana ir vienmēr nenovīdības pilna. Kāds, kas stāv tik augstu, kas viņam ir jācienī – ir jāvelk lejā, jānomelno! Kad es dzirdēju no mana vīra, ka kaimiņš viņam ir šo to stāstījis par savu sievu (pēc tam, kad es vairs negāju tur strādāt un viņš nesatika mani un nevarēja runāt par to, kas viņu nospiež – viņš bija atklājies manam vīram) – es biju izbijusies – ka tikai tas labi beidzas. Mans vīrs bija tik pārsteigts par to, ko dzirdējis. Es tūlīt domāju – vai viņš spēs šo uzticību godam nest? – Es nezinu skaidri – bet man šķiet, ka viņš to nav spējis. Viņš drīz pēc tam (kad kaimiņš sāka strādāt ārpus mājas) sāka šad tad sarunāties ilgāk ar viņa sievu. Es domāju – viņš viņai licis manīt, ka zin šo un to, kas ir teikts no kāda, kas viņu pazīst vislabāk, šur un tur… Ne atklāti – Jūsu vīrs man teica to teikto. – Tas būtu par daudz vienkārši un arī negodīgi. Ir cits ceļš, kā pateikt – pašam paliekot ‘tīram’, sajaucot sievietei galvu vēl spēcīgāk un pazemojot viņas vīru vēl vairāk. Kāds aplinkus ceļš – intriganta ceļš. Es domāju, ka viņš to ir darījis. Iemesls – lai kaimiņam darītu nepatikšanas, lai jauktu to labo, kas varēja nākt no tā, ka viņš labi var nopelnīt ārpus mājas.

Esmu vainīga tiktāl, ka viņam teicu – „kaimiņš būs laimīgs, strādājot ārpus mājas – pelnīs un mājā to labāk sagaidīs”. Vīrs laikam nosmīnēja. Varbūt tieši tad viņam radās doma mest sprunguli ritenī. Un tur nevajadzēja daudz, lai salaistu viņu čupā.

Ka viņš to ir darījis – spriežu no 1.) kaimiņa nesvilpošanas un drūmuma, 2.) no tā, ka vīrs pēc tam teica „viņš dusmīgs uz mani, nepienāca parunāt”. „Būsi viņa sievai par viņu ko teicis,” es teicu. „Es teicu, ka viņš ir labs” – viņš teica. Mēs ar Inesi sākām smieties „neesmu dzirdējusi nekad tevi tā kaut ko sakām,” es piemetināju. „Ko tad viņa par to teica?” es jautāju. „Viņa tik smējās. Tik smējās,” – viņš teica. Un tad, starp citu, viņš vēl noteica, kā sev tikai – „laikam ir šim stāstījusi.” Tā tad viņai bija kaut kas ko stāstīt. 3.) Kad gribēju iet naudu prasīt, jautāju Dzidrai, vai kaimiņš atbrauca „jā, tikko” viņa teica. „Tad es iešu vēlāk,” es teicu. „Kādēļ, ej tūlīt,” Dzidra mācās virsū, jo bija solīts iet uz kino, kad saņemšu naudu. „Es iešu vēlāk,” es teicu, „viņi varbūt grib brītiņu visi kopā justies laimīgi, kad papus pārbrauc, es netraucēšu.” „Nedomāju vis,” Dzidra nopietni man teica. „Džefs sauca – Džo brauc – un Džoise atteica – man vienalga, vai viņš brauc vai nē.” Dzidra pētījoši un skumīgi noskatījās manī, kā atklājusi citu nelaimes. Ja viņa sieva Dzidras klātbūtnē tā teica, tad ir iemesls domāt, ka viņai nav nekas pretī, ka Dzidra to atnes mūsu mājās.

Šīs trīs lietas kopā ņemot, tagad, kad tās aprakstu, vēl skaidrāk man liek domāt – ka kāda intriga ir dzīta, un Džo tas ir smagi jāizpērk.

Ka Džo tas ir piešķirts (varbūt arī citādā veidā), to rādīja arī kāda cita saruna – par pupu sēklu, ko nedīgstošu Džo esot pārdevis m. vīram. Es atceros jau, ka tika teikts, Džo esot to diedzējis un no 12 deviņas dīgušas. Vīram dīgušas mazāk kā 7. Toreiz. Tagad – neesot dīgušas nemaz. „Tas viņam laba nenesīs,” – apmēram tagad vīra piezīme. Kādēļ tagad pēkšņi? Ne pēkšņi – bet no 4 gadiem pēdējā sākās uzbrukumi, nievas utt. Tādēļ, ka Džo ir visu savu prasmi saimniekošanā pateicis, parādījis un – vairs nav vajadzīgs. Tāds ir likums. Kas vairs neder, var sākt kaitēt – prom!

Negribu to – gribu piezīmēt ko citu, bet šis ir fons, uz kā cits noris.

Pupas lasījām pirmo reizi. Džo savas turpat otrpusceļam kaplēja, mēsloja, ara. Es biju saspīlētā gara stāvoklī. Mēs sasveicinājāmies, paceļot rokas. Viņš sauc, kā iet? Kā veicas lasīšana? Es atbildēju kaut ko par to, ka līdz manam bosam iet labi. Cik svešs tas bija tam, kā bija agrāk bijis. Tad viņš ara. Kad viņš pirmo reizi pienāca tur tuvāk un grieza zirgu apkārt, es iztukšoju savu kannu un skatījos uz viņu. Es nevarēju redzēt viņa sejas izteiksmi, bet es pasmaidīju! Kā viņš uztvēra to. Viņš grieza zirgu un paskatījās vienreiz, otreiz, trešreiz, vēl un vēl, varbūt viņš domāja, ka es ko teikšu, varbūt viņš gribēja ko teikt – bet nē, tas bija – kā agrāk. Viņš un arkls, un zirgs izplūda man vieglās gaismās kā impresionistu gleznā, bet labā gleznā, sudrabotos gaismas toņos. Bija tāds noreibums, ka es nepacēlu galvu pēc tam labu laiku. Es nedrīkstēju, nevēlējos, es iegāju brīdi atpakaļ kādā pasaulē, kas jau izbeigusies, tā bija vēlreiz atgriezusies mums abiem. Bet tai nav ceļa, tai nav vietas šeit, tā ir illūzija.

Turpinājums 26.IV 56.

To man vajadzēja rakstīt tūlīt. Nekādā ziņā – ne tagad. Bet katra minūte to aiznes tālāk.

Kad es smaidīju uz viņa pusi, pēkšņi kaut kas apkārt pārvērtās. Viss svešums, aukstums bija prom.

Viņa seja pagriezās vēl un vēl, un viss pielija siltas gaismas un vai taustāmas saites sasēja šo brīdi. Es to neradīju. Es pati biju pārsteigta, varbūt visvairāk par to, ka tas tā bija. Nekas nav grozījies, es brīdi domāju. Un tomēr tas bija tālu. Kā aprakts viss jau. Un es neuzticējos tā spēkam. Tikai brīdi par to biju laimīga.

Kad mēs ēdām launagu, vīrs viņu piesauca, t.i. piekliedza klāt. Viņš nāca drūmi. Negribot. Viņš bija neskuvies, un bikses bija pušu. Bet agrāk arī tā dažreiz bija.

Tad es redzēju viņu tuvu tagad un redzēju – viņš cieš, viņš ir ļoti ļoti nelaimīgs. Es nemaldos. Viņa seja bija it kā izplūdusi. Smalkās līnijas ap muti, kas veidoja skumjo, bet stingro, skaisto vaibstu bija pazudušas. Tas gan var būt gaismas spēle. Bet tomēr – viņa vaibsti ir atslābuši, izmisumā. Viņa acis, kas bija skaidras, ar gaiši kristālisku mirdzumu, bija tumšāku, drudžainu skatu. Viņam nav jautro smieklu.

Bet viņš turas. Viņš cīnās, viņš nepieņem tās tūkstoš mārciņas, ko viņa sievas vecāki maksāšot, lai viņš uzsāk ko citu. Viņš iet mežā strādāt, viņa rokas ir melnas un cietas. Bet viņš grib noturēties. Taču – izeja tā nav. Viss ir izpostīts un paliek tāds, un kas to saglābs?

Nē, kad es toreiz domāju, varbūt viņš nolemts ciešanām līdz galam, lai ietu un ietu arvien tālāk, vientuļāks un vairāk mocīts, es nedomāju, ka viņa seja lai pārvērstos tā kā tagad. Es domāju, tā kļūs tad arvien mirdzošāka, un smalkāka, stiprāka, kaut kas ir viņā salauzts. Bet – varbūt es par daudz fantazēju. Tāda ir dzīve. Bet kur viņa svilpošana? Kā viņš var strādāt savā tīrumā nesvilpojis, vakarā viņš drusku svilpoja. Tas mani nomierina. Ja viņš atradīs ceļu, varbūt es arī atradīšu. Bet viņš neatradīs. Bez katastrofas ceļa nav.

27.IV.56.

Gaidu vēstuli. Vienīgais balsts. Citādi – viss ir tikai tas, ko pašas rokas spēj celt un veidot, ko pašas prāts spēj aptvert, ko pašas sirds spēj sasildīt un izburt no nekā, no akmens. Tā tas ir. Nezinu, vai tā tas bijis visu laiku. Nav nekā vairs, kas nāktu un mani celtu un mani glabātu, un man tiktu dots un dāvināts. Tikai tas, kas man kā cietums, tas ir pats, bez manas gribas, un tas pār mani valda. Nekā nav, kas nāktu neatvairāms pats un nāktu aplaimot. Viss, ko vēlētos gūt – viss ir paša rokās, paša iespēju robežās. Tas ir skumji.

Tādēļ tik svarīgas ir kādas vēstules, ja tās pienāk pašas un runā uz mani ar savu balsi, kuru es neesmu saukusi un lūgusies. Bet cik gan to ir. Arī tās visas ir atkarīgas no manis. Atbalss. Kur ir atbalss? Kas sauc? Vai tikai man ir jāsauc?

Šodien es mazliet atpūšos. 2 dienas pupas lasot, es fiziski ļoti sabruku. Nekad nebiju tik salauzta jutusies, gluži slima. Labi, ka šodien nekas nav jānes. Rītu, parīt būs atkal jālīko līdz nespēkam.

Piektdiena ir, visi nāk nedēļas nogalē mājās. Man gribas cilvēku valodas. Prieka. Kaut kā, kas nāk pie manis. Bet nekas nenāks.

Viņš manis dēļ sabrida rasā un dubļos savus jaunos zābakus. Tie bija brūni ziemišķādas. Es viņus ieraudzīju gan, bet man viņi neko deva, ne ņēma. Man viņi nebija vajadzīgi. Varbūt tomēr viņi ko radīja, es nezinu. Viņš tos upurēja. Bet žēl to zābaku bija tikai viņa sievai. Viņa par tiem novaidējās, viņš samulsis pasmaidīja. Tad man kaut kas ienāca prātā – par šo zābaku misiju.

Tātad tas tā bija? Kaut kas, kas nāca no sevis? Bez manas saukšanas? Laikam nē. Varbūt jā.

Tad es – varēju likties mierā! Bet es nelikos. Es skatījos un saucu, un aicināju ar visu, ko spēj klusējot, tas ir, vārdiem klusējot. Es biju kā neprātīga. Es skatījos tur dīķa ūdenī, kas mani veldzēja ik dienas ar savu tuvumu, smaržoja pēc jaunības, pēc Aiviekstes malas. Es skrēju cauri garajai zālei un redzēju āboliņa lapas, un jutu zemes mitrumu un svaigumu kā pļavās. Te nav pļavu. Te ir ganības. Bet es tur lejā jutu pļavas. Nu viņš nāca kā saukts. Ik dienas, vairāk kā mēnesi, atrast nodarbošanos tur vienā stūrī, vienā stundā, tas ir pusstundā – kad nu es slaucu govi – tas nevarēja būt viegli. Bet viņš atrada gandrīz ik dienas. Es klausījos un dzirdēju soļus nākam. Dažreiz es nemaz neticēju, bet gandrīz ikreiz viņš tur gāja garām. Jā, un tad mēs kā neprātīgi gaidījām to, kad jaunais pupu gabals būs jālasa. Es laikam to negaidīju tik ļoti kā viņš. Tikko tas sāka ziedēt, viņš teica – pēc trīs nedēļām būs jālasa! Un tā tas gāja dien no dienas. Es teicu – „Daudz laimes jaunā gadā!” – viņš teica – „paldies, Jums tāpat. Pēc nedēļas pupas būs gatavas…”

Un tanī rītā, kad tās bija jālasa, mēs domājām, ka kaut kas pārdabisks notiks. Piepildījums nāks. Bet baltās mājas logi bija tik tuvu un skatījās tik neatlaidīgi. (Tā, kā tas ir mūžam bijis.) Viņš bija tik satraukts, ka viņš nedrīkstēja nākt man tuvu. To es sapratu citādi. Varbūt arī tādēļ viss izskatījās tik bezcerīgi un bija tā. Otrā dienā viņš bija gluži slims. Arī to es sapratu tikai vēlāk. Tomēr mums bija jānāk tuvāk. Kad es izbēru pupas un viņš turēja maisu, es sagriezu savas rokas tā, it kā viņš būtu balti nokarsēta dzelzs, kurai ir jāsargās tuvoties. Viņa smaids sagriezās un mans nebija labāks. Kad mēs satikāmies, sanācām kopā, nolasījuši vienu vagu, es atmodos pēc laba brīža kā no kādas nemaņas, es redzēju pelēku, saulē sakaltušu zemi starp pupu lapām, es sapratu, ka es stāvu, galvu pieliekusi, un skatos uz zemi un viņš stāv soli no manis, to es neredzēju kur viņš skatījās, laikam tomēr tanī pašā zemes gabaliņā, kur es. Tad es izrāvos, kaut ko iesaukdamās, no šī mirkļa, kur mūsu abu pamestie ķermeņi kā pieminekļi stāvēja pieliektām galvām, un mēs paši bijām prom. Kur?

Otrā dienā viņš skatījās kalnos. „Es esmu noguris” – viņš teica. Tur bija jaunais zeņķis, lasītājs, arī. Mēs sēdējām ilgu atpūtas brīdi. Viņa acis apstājās pie mana blakberiju saplosītā roku stilba „A!” viņš iesaucās – un vairāk neteica nekā, tikai brīdi skatījās kā izbijies vai aizkustināts manā rokā, tad nolaida galvu.

Mums nebija, kur iet. Mums nebija tā, ko es biju solījusi aicinādama, kur viņš bija nācis – gaidīdams. Mums nebija nekā. Tikai dīķa ūdens smarža, kas man atgādināja jaunību.

„Vai es Jūs rītu redzēšu vai neredzēšu?” – to viņam bija grūti izteikt. Viņš bija pieliecis galvu, un viņa seja bija tumša. Es gribēju iet atpakaļ tos nedaudz soļus, ko biju jau aizgājusi prom, bet es tikai apstājos. Es tam neticēju, neuzdrošinājos to. Jo mums nebija nekā. Tikai baltās mājas vērojošie logi.

Vēl vienā dienā mēs lasījām un runājām par visu to, kas nospiež dzīvi. Bet ne gluži par sevi. Gan par sevi, bet ne par to, kas bija vistuvāk uz sirds. Mēs runājām, kaut gan to varēja arī nerunāt, bet runāt, kaut ko runāt vajadzēja.

„Es esmu miegains” viņš teica. Viņš aizbildinājās, viņš bija miegains. Kāds viņš citāds lai būtu? Mēs lasījām arvien izklaidīgāk un skumjāk. „Man viss vienalga šai pēcpusdienā, cik te ir ko lasīt vai nav…” viņš teica.

Atnāca kāds ciemiņš. Un palika pie mums līdz beigām. Viņš laikam redzēja, ka man šis ciemiņš nepatika. Viņš pasmaidīja. Mums nekā nebija. Viņa acis bija skaidras, un tur ielija siltums un palika, un pavadīja manu aiziešanu.

Es zināju, ka es nevaru viņu vairāk redzēt, satikt. Tā bija pasaule, kuru es nojautu tālu apkārt un skaistu. Bet tā nebija radīta, nebija radāma, lai es tur ieietu.

Es par to tomēr nespēju nedomāt. Mana fantāzija nedod man miera. Kad bija grūt un negribējās uzsākt jaunu dienu, es paskatījos uz viņa mājas jumtu, visagrākā rīta stundā tur pacēlās dūmu zilganums uz zaļiem kokiem.

Labi, es biju ar mieru uzsākt savu dienu. Vakaros, kad es dzirdēju viņa svilpošanu, es izskrēju ārā un nācu atpakaļ. Es piespiedos pie durvju stenderes un klausījos naktī. Tur cilvēka dvēsele skaņās pacēlās augstu un krita lejā. Izšūpojās, aizmirsusies.

28.IV.56.

Visu mēnesi tagad bija klusums. Man trūka dūmu strūklas uz zaļo koku sienas, man trūka uzmundrinājuma – sākt dienu. Viņš bija prom. Bet viņš atgriezās ik nedēļas. Taču klusums bija visu laiku. Baigs un neparasts, viņš nesvilpoja visu mēnesi, viņam var būt daudz un dažādas raizes, kam ar mani nav nekāda sakara. Bet viņam ir nežēlīgi smagi, jo viņš nevar svilpot, jo svilpošana ir viņa dziesma, viņa prieks. Un ar to man bija daļa, ja viņam ir tik smagi. Es gribēju sen jau iet viņu uzmeklēt. Es domāju, nu tam ir pamats, ka viņa raizēm savu daļu ir pamatā mana vīra intrigas. Tās es mazu mazuliet varētu nolīdzināt. Labāk ir redzēt to nezvēru, ar ko ir jācīnās, nekā cīnīties gluži tumsā. Es tomēr neatradu iespējas viņu uzmeklēt.

Viena pēcpusdiena bija tik dzidra kā dzintars. Saule, rudens un sastingums. Viņš strādāja klusu. Es spēlēju tanī pēcpusdienā. Es spēlēju gluži neprātīgi.

Vakarā pēc tam viņš svilpoja. Es nevedu šīs lietas sakarā. Es neiedomājos par daudz. Bet viņš nav vairs tik nelaimīgs. Kaut ko viņš ir uzvarējis. Atkal kādu oktopusu aizmetis.

Kad es tagad strādāju viņam blakus un pagriezu seju ar smaidu, es metu kā tumsā. Es to darīju sevis dēļ. Varbūt mazliet arī viņa dēļ. Viņš atsaucās tā, ka tas man lika domāt – viss ir, kā bijis. Viņa samulsušās kustības un sejas vairākkārtējā pagriešana meklējot, tas bija tas pats. Īstenība izkusa, tik gaisma un nebeidzams siltums.

Bet – mēs esam turpat. Mums nav nekā kas mums piederētu. Tik gaisma, kas vibrē no sejas sejā.

Tad es viņu redzēju tuvumā. Viņš cīnās, un tas ir smagi. Viņš strādā mežā. Viņa rokas ir melnas, viņa acis drudžainas. Viņš negrib padoties. Viņš meklē jēgu savai dzīvei, attaisnojumu visam un ceļu, kas nesamītu citus. Vai es varētu atdot visu, lai viņam palīdzētu? Vai es ciestu viņa dēļ? – Jā, ja tas viņam līdzētu. Jeb es tomēr nevarētu? Bet es nevaru patreiz tikai tādēļ, ka nekas viņam nevar līdzēt.

Vakars. Mēness un mākoņi met savādas ēnas pār ieleju. Tā ir tukša un klusa. Meži, kalni, tīrumi guļ, putni guļ un čūskas, cilvēki, tikai daži cilvēki dzīvo savu dzīvi un tikai vēl daži no tiem ir cerību pilni. Tie, kas nedzīvo vēl ilgi. Tie, kas domā, ka viņi ir mūžīgi, lai arī labi zin, ka tas tā nav. Visi ir saistīti cilpu cilpās. Paši sev viņi ir izveidojuši ejas un labirintus un maldās tur, nerazdami izeju un nevēlēdamies tur palikt, to meklēt. Dienā un vēl naktī aizmiguši. Bet mēness ir ārā un mākoņi met ēnas ielejā, un gaisma spēlējas uz ceļiem. Cilvēki varētu atstāt savas katakombas un iznākt uz gaismas apspīdētiem ceļiem. Iet garām cits citam tie, kam netīk būt kopā. Likt rokas viens otram uz krūtīm, tie, kas viens otru grib redzēt. – Mums nav mūžības šeit, – viņš teiktu, – bet mēness gaisma ir skaista, un mūsu naktīs varbūt pietiks laika to skatīt. – Varbūt kaut pie Alis Spring, kur ir skaistās klintis, kas mēnesnīcā ir visskaistākās, varbūt tur cilvēki tā dara. Viņi nav ieslēguši sevi labirintos, no kuriem nav izejas, varbūt viņi ir laimīgi? Jeb arī viņi met šai naktī viens otram ar bumerangu? Es gaidu dienu. Rītdienu. Viņas nāk un iet. Ko es gaidu? Simtiem viņas aiziet. Ko es gaidu? Vai viena diena var vērtīgāka būt par simtām? – Var! Nē, nevar. Simts dienas, kas aizvadītas, vienu gaidot, ir šinī vienā iekšā. Bez simta nebūtu šīs vienas. Ja viņa atnāk.

29.IV.

Aizmirsu cepuri tīrumā. Vakarā tumsā gāju to atrast. Naktī bija labi. Piemākusies debess. Kalni ar ielejām saslējušies naktī. Mūsu kalnā zeltains logs. Starp 2 eglēm un krūmiņu ar baltiem un sārtiem ziediem, ko naktī nevar redzēt, tik zināt. Vajadzētu būt tur lejā, kur biju, skaisti tad, kad no šī loga plūst klavieru mūzika.

Otrs gaišums kalna malā, mājas logos. Dzīvo kāds siltums te un tur. Ja mani kāds būtu sadzirdējis tur stāvam, tas būtu citādi kā dienā. Es to sapratu. Nakts spējīga aizsegt prātu.

– Jo ātrāk aizgriež galvu, jo vairāk vainīgs?

Es sevi piespiedu neaizgriezt galvu. Bet tikai pa pusei. Bija lēna, aizmākuļota diena. Es, muguru atstiepdama. raudzījos Ērla dīķī, kalnā un visbiežāk turpat blakus ielejā. Lieli cilvēki var būt bērnišķīgi. Es minu, vai citi var būt tikpat bērnišķīgi kā es? Šķiet, var gan. Un vairāk laimes nevajadzētu prasīt. Bet nepietiek. Nepietiek.

30.IV.56.

Lietus līst. Ne visu laiku gluži. Pupas jālasa visu laiku. Viņš brauca uz darbu no rīta. Es pacēlu roku. Viņš māja un skatījās uz vīru, kad bija atņēmis viņa un manu sveicienu. Es jau domāju – kādēļ viņš vairāk nepaskatās! Tad, aiztaisot vārtus, kur viņš varēja redzēt tikai mani, viņš atskatījās. Pēcpusdienā viņš atgriezās, viņš nāca svilpodams uz tīrumu. Bija tur tikai īsu brīdi. Es biju par tālu, lai redzētu.

Ja es tagad sāku sev atļaut vaļu atkal – jūtu, ka tam nav gala. Tas pieņemas kā vētra. Aizņem visas domas. Es sāku gaidīt to dienu, stundu, iespēju – kad viņu redzēšu. Es skumstu, ka visu nedēļu viņš būs prom. Jā, tam nav gala, ja tam atļaujas. Tas rauj tālāk un tālāk – bet nav, kur iet. Es pārlieku visādas iespējas, izfantazēju tā un būs – nekas. Nē – mazuliet tuvības varbūt būtu vislabāk. Lai gan teorētiski apsverot – ja mazliet, kādēļ ne daudz? – Diviem kungiem nevar kalpot – Tas laikam ir tā pamatā. Es varu iedomāties un vēlēties dot to, ko es citam nedodu. Dalīt to nevar… Es tomēr neesmu brīva. Esmu saistīta pret savu gribu lietā, ko es nespētu dalīt.

Ilūzijas. Un tomēr – atspīdums no Dieva vaiga – Vai es tā drīkstu teikt? Kas gan tas cits? Šī lidošana, šī pāri kalniem mirdzēšana?