2.V.56.
Vakar visu dienu lija. Visu dienu pupu gabalā. Šorīt bija briesmīgi dusmīgs prāts. Vēlāk izlīdzinājās. Sapnī es iekurināju uguni mūsu vecā drēbju skapī, mājās. Un tad nobijos un izdzēsu.
Es minēju – kas varētu notikt? – Viņš atbrauks šodien – bet pašā vakarā. Nekas nevar notikt, lai viņu satiktu.
Vakarā iznāca – ka neviens negrib nonest pastu. Es nesu un gāju vispirms pēc jakas, kas bija atstāta pupu gabalā. Tur pie vārtiem viņš no otras puses piebrauca tik pēkšņi, ka es zaudēju jēgu. Tad es vēl ejot klupu uz celma un izrunāju visu citādi – neizrunāju itin neko.
Pārbrauktas sliekas abi gali spēj dzīvot. Dažs cilvēks no tā negrib ņemt piemēru. Bet, ja viņš negrib piekāpties vienā vietā, viņam tas jādara citā.
—–
Es esmu sadalījusies divi daļās. Tagad tā tas ir gandrīz visu laiku. Daļa no manis ir atrāvusies. Varbūt karājas pār mani gaisā, varbūt ir ieslēpusies kādā man nezināmā vietā. Otra daļa turpina piešķirto dzīvi. Šī daļa ir tikai automāts. Viela. Bet bez šīs daļas pirmā ir dzīvei nespējīga. Zemes dzīvei. Viņa tomēr vēl dzīvo. Un viņas dēļ arī es dzīvoju.
Kad es gūstu kādu laiku vientulības, manas abas daļas saplūst kopā. Tas notiek gandrīz ikreiz, kad es eju kaut kur prom no mājas. Vai arī mans vīrs aiziet prom. Dažreiz arī naktī. Kad zinu — viņš otrā istabā ir aizmidzis. Durvis ir aizvērtas. Es jūtu, kā dzīvība manī atgriežas, attek kā upe savā vietā un uzsit mirdzošus vilņus. Bet naktī ir jāguļ. Manas domas parotaļājas un apklust. Mans ķermenis ir noguris. Viņam jāguļ.
To, vai esmu tikai daļa no sevis vai visa kopā, citi var pamanīt. Laikam manā sejā es dažreiz esmu pārsteigusi ar to bērnus. Viņi izbīstas gandrīz, bet tad sāk trakot no prieka.
Arī vīrs to spēj pamanīt. Tad viņš kļūst aizdomīgs, kad ierauga mani veselu. Tad viņš slepeni meklē pēc iemesla. Pēta un ausās. Mani veselu darīt var arī cilvēki. Varbūt tādēļ viņa aizdomas. Viņa acīs man jābūt sakropļotai, tad viņš ir drošs. Tad ir tā, kā tam vajaga būt. Laime manā sejā var būt tikai no velnībām — viņam šķiet. Šīs velnības ir tikai vienas, un tās pašas var būt tikai manā ķermenī — viņam šķiet. Viņš karo uz dzīvību un nāvi. Vispār — visu vajag nosist, kas nav derīgs. Sākot no skudras. Ja kādam ir savas domas — tās ir vairāk izdeldējamas kā skudru pūlis… Jo spēcīgāk viņš pūlas — jo vairāk tas mani atbrīvo. Viņš sargā un uzmana savu laupījumu — manu vraku. Domu un jūtu pamesto graustu…
Viņš mani atbrīvo arī citādi. Pavards sen jau dūmo. Drīzi būs gads, kopš dūmu vads ir bojāts. No rītiem uguni iekurot, es pārdzīvoju mocības. Uguns sviežas sejā. Trauki, katli nokvēpst. Iekurinot pusstundu jātup ceļos un jālabina uguns uz degšanu. Tomēr — es mīlu uguni. Elektrība kādreiz būs te, bet kaut kā man pietrūks, kad no rītiem nebūs jākur uguns. Tā ir cīņa. Un uguns ir dzīva. Nelaimīgam ir labāk būt kopā ar uguni kā ar elektrību. Uguns rada savu pasauli un ņem tur līdz viņas iedzīvotāju — …
Jā, un tagad man pavarda dūmenis ir salabots! Biju lūgusies, prasījusi, vaimanājusi dēļ tā un saņēmusi tikai visādas pamācības un izsmieklu. Pavarda durvīs es pamanīju vienu izdegušu nagliņu, un man ienāca kaut kas prātā. Es uzrādīju, ka uguns, kas neiet savu ceļu, bet dzīvo ap pavarda durvīm, tās priekšlaicīgi sabojās un līdzi visu pavardu. Tas bija vakar. Un šodien ir jauns dūmenis. Uguns pavardā rūc un tagad zina savu ceļu.
Esmu apmierināta. ka tas iznāca tā. Patiesībā ir jau ilgs laiks, kopš es nevēlos, lai manus lūgumus izpildītu. Jau kopš tiem seniem laikiem, kad pamanīju, ja vispār es ceru kaut ko drīkstēt darīt vai iegūt pēc sava prāta — man ir jāvēlas pretējais.
Tikai vienu reizi man nošķiebās: Vīrs man prasīja “pa kuru ceļu brauksim?” — mēs braucām mājās no kādām viesībām. Es vēlējos to ceļu, kur, domāju, būs mazāk vēja, jo man sala, es teicu pretējo un dabūju salt. Jo toreiz man nedarīja pretī manam lūgumam.
—-
Man nenāca prātā, ka Billam iet tāpat kā man. Kopš strādāju ar viņu kopā viņa afelsīnu dārzā, es to zinu.
Ar viņu kopā nostrādāto dienu iespaids sāk izzust. Es sastingstu atpakaļ.
Te sveicina, paceļot roku. Sākumā man tas likās ērmoti. Kopš esmu ar Billu tā sasveicinājusies, man ir atklājies šī tālumam pāri mestā sveiciena bīstamība.
Sveicinot tā tikko pārredzamā tālumā, cilvēks noslēpjas, kustība ir impulsīva un aiznes cauri telpai visu. Šķiet, pāri visai ielejai es iegāžos viņa krūtīs. Un viņa paceltā roka mani sagaida. Kad mēs esam tā viens otru sveicinājuši, man ir bail viņu satikt. Bet mums jau nekas nevar notikt. Uz Billu raugās viņa baltās mājas mirdzošie logi, uz mani katrs koks un krūms. Mēs esam labi apsargāti.
Bet sarunājušies mēs esam. Un tagad mēs šad tad sasveicināmies. Mūs abus piesietu pie staba, ja mūsu sargi zinātu, kā mēs sasveicināmies.
Pirmo reizi Bills mani tā sveicināja, kad es tur lejā pie viņa dīķa slaucu govi, viņš tur nāca atkal no sava dārza. Es redzēju, kā viņš nāk gar dīķi, nāk arvien tuvāk. Es paskatījos vienreiz, otrreiz. Man būtu bijusi jābeidz šī skatīšanās. Bet es pastiepu galvu vēlreiz, kad Bills bija tuvu takai, kur viņam bija jānogriežas uz māju. Tad viņš pacēla roku. Bija tā it kā viņš gribētu mani aizsniegt. Aizsegt manas acis un arī pateikties. Tad es pirmo reizi kaut ko atjēdzu. Ka ir kaut kas tāds, ko logi nevar nosargāt, arī Billā.
2.V.56. [seems to be part of a letter to Sarma]
Šodien vairs nelīst un lasīšana ir vieglāka. Vakar visu dienu lija, un tīrumā bija diezgan traki. Ko es tur Jums esmu ātrumā sarakstījusi – tas arī ir traki. Bet lai tas būtu pēc Jūsu vēlēšanās – neiznīcināt reiz jau vārdos ietvertas domas. Te nu gan viņas ir tikai tā pa pusei ietvertas. Bet lai nu būtu arī tā. Šodien saņēmu Austr. Latv. pēdējo aprīļa numuru, tam vajadzēja būt pielikumam, bet nav.
Redzu, ka mana garā vēstule pie Jums jau ir aizceļojusi. Avīzē ir ielikta tā vēstule vēstulē – kur Jums rakstot, sāku rakstīt Austr. Latvietim. Laikam manī ir liela paviršība. Arī te es redzu, esmu tikai ļoti pavirši pateikusi savas domas. Nu nekas – lai paliek izsmeļošas lietas profesoriem.
Es esmu tik liela auša, gluži tāda pat kā skolas gados. To es saku pati par savu rīcību te un šur un tur citur. Es šodien biju tik bērnišķi stulba, ka es nevaru uz sevi pat dusmoties – tik lielam muļķim kā biju – ir jāpiedod.
Bet lai nu tas arī tā ir. Ir labi just, ka dažreiz nevada prātīga cilvēka vienkāršais labais prāts, bet kādu muļķīgu jūtu spēks. Tas liek darīt ko citu, nekā esi domājis, liek runāt citu un iegūsti citu. Bet tas mazākais tad ir kaut kas no paša, ko nevar pārvarēt un kas izplūst pēkšņi kā avots un rāda, ka visas ugunis vēl nav izdzisušas.
3.V.56
Vakars. Es atpūšos pie viņa. Es domās pie viņa atpūšos. Es atpūšos domās pie viņa. Nav šais domās satura, ne vēlēšanās. Es domāju – viņš ir te. Tur, aiz lauka. Guļ savā mājā. Rokas ir nogurušas no darba. Galva no rūpēm, no kāda jautājuma – kur izeja? Viņš aizmieg un guļ. Viņš teica, ka viņš naktī guļ. Jo viņš naktī neko citu nevar iesākt. Viņš nevar lekt augšā un skriet, un sisties ar dūrēm vārtos, kas aizslēguši viņa izeju no nelaimes. Naktī viņš nepavisam nevar atrast šos vārtus, jo tos viņš nevar atrast arī dienu. Bet dienu viņš var strādāt un minēt – ko vēl darīt. Naktī ir zaudēt spēku – ja viņš par to domā.
Es domāju – viņš ir savā mājā. Un atpūšos, to domājot. Viņš ir tuvu. Viņa vaigs ir tuvu. Viņa dzīve šķetinās netālu te. Viņš dzīvo.
Es atpūšos iemiegot. Koks aiz loga arī dzīvo. Es arī dzīvoju. Manas domas – es aizplūstu naktī – un jūtu, ka viņš dzīvo – un guļu mierīgi, jo sāpes ir atkāpušās, dzīve ir pilnīga.
Vakarnakt viņš gulēja savā mājā, un es iemigu tā.
No rīta ļoti agri viņš aizbrauca uz darbu. Es atmodos pēc īsa rīta miega, naktī biju uz rīta pusi dažas stundas nomodā. Es atmodos un dzirdēju viņa svilpošanu. Es zināju, ka viņš iet uz savu mašīnu. Es cēlos, jo man bija šai dienā daudz darba.
Rītu viņš atbrauks. Es jūtu jau šīs dienas tuvošanos, un sāpes atkāpjas.
4.V.56
Biju sliktā omā visu rītu un dienu – lai gan ir piektdiena. Tā tad viņa atbraukšana arī nespēj drūmumu atvairīt. Tīrīju istabas, vaskoju grīdas, klavieres, uzliku uz klavierēm zeltsārtas mārtiņrozes. Skaistas. Šiem kārtošanas sīkumiem ziedoju visu dienu. Pa lietus un pupu lasīšanas dienām māja bija kļuvusi briesmīga.
Ziedot tās uzpošanai dienu (parasti nedēļas vienīgo brīvo laiku) arvien tagad ir bijis vieglāk, domājot, ka tas viss lai būtu spožs – jo viņš pārbrauks. Kas par to, ja viņš neienāks! Bet šodien arī šī doma maz līdzēja. Saku maz. Nevaru teikt – pavisam nelīdzēja. Viņš pārbraucot runāja kaimiņu pagalmā. Man ir sāpējusi sirds par to. Par to, ka viņš nav te, bet tur. Bet šodien man viss atklājās atkal vecā, labā īstenībā. Apmātība atkāpās. Es redzēju tur sev svešus cilvēkus. Arī viņu – svešu. Un man nebija žēl, ka tas tā ir.
Es to apsveru tagad.
Katra apmulšana notiek it kā tādēļ, ka kāds cilvēks pamodina manī atmiņu par to tēlu, kuru nesu sevī, kuru es nepazīstu, neredzu un neapjaušu. Kuru man spēj tikai atgādināt kāds, modināt manī atmiņu par viņu – kura man nav bijis, ko neesmu satikusi. Nu jā – tas ir ne pilnīgi. Arvien, īsti tagad, tā ir atmiņa tikai.
Bet to zinot, es tomēr esmu tik ļoti, ļoti pateicīga tam, kas manī šo atmiņu modina, kas mani ved sakarā ar to, ko neesmu satikusi.
Nu pēkšņi – man ir arī bezgala žēl to atzīt, ka tas ir kāds, kas tikai man atgādina manu tēlu – pēkšņi es zinu – viņam ir kas – kā nav tam, ko viņš atgādina! Viņam ir kaut kas, kas ir tikai viņam, viņā ir kāda pasaule – viņa, tikai viņa pasaule, kādas nav, nebūs, nevar būt tam tēlam, kas ir manī un ko es meklēju satikt. – Daļai ir kaut kas tik skaists, kā nav veselam. Jo viņi ir tikai daļa. Un veselais nav atrodams. Tādēļ – lai cik lieli maldi ir domāt par viņu – tie tomēr ir dievišķi un vērtīgi un pārsniedz īstenību. Jo īstenības nav.
6.V.56.
Piektdien vēstules nebija. Visas dienas smagumus biju pacietīgi panesusi, glābjoties pie šīs domas – vakarā būs vēstule. Es tikšu pāri visam jūklim un bezjēdzībām, lasot to un atrodot kādu cerību baltākai dzīvei. Es pat vakara darbus jau sasteidzu, lai būtu brīvs brīdis, kad Inese atnāks un pastu atnesīs. Bet nebija.
Tad es kaut ko atklāju, tas bija vēlāk, kad noriju pirmo tukšuma brīdi. Un tomēr nebiju mierā. Es domāju – uzbāzība ir viena lieta un piepildīšana ar savu tuvumu – otra. Pirmā ir visur lieka. Otrā ir tā, kā mēs meklējam un kas mūs piesien vienā vietā, kur mēs paliekam labprātīgi. Es pati esmu bieži grēkojusi pret sevi, pieņemdama daudz ko no sevis, ko esmu kārojusi otram dot – kā uzbāzību. Es esmu maz devusi, baidīdamās kļūt uzbāzīga.
Kad nebija vēstules, es domāju – kaut es redzētu, ka Džo strādā savā tīrumā un varētu pieķerties viņam. Jo citādi ir jānogrimst. Bet es gribu dzīves.
Vakar bija tukša diena. Nebija vēstules, par kuras vārdiem domāt. Un nebija Džo viņa tīrumā, jo viņš aizbrauca.
Vakarā es domāju – ja būtu nauda, es ziedotu to pēdējo, lai aizietu uz kino. Šoreiz šī doma bija nākusi bosam. Pēc visas pupu gabalā pavadītās dienas – mūs aizveda uz kino. (Strādnieki, kas sanāca lasīt – tika atlaisti. Mēs lasījām tikai paši, un vakarā atbrauca tirgotājs un pupas pārmaksāja, tas ir, pēc tirgus cenām spriežot. Bet viņš zināja, ko dara.)
Filma bija krāšņa, bet tukša. Kam der šādas grabažas? Salkanība, erotika, nereāla pasaule. Kaut kas no Bagdādes. Muļķības. Bet to mēs iepriekš nezinājām. Un, ja zinātu – arī laikam ietu. Lai izspruktu no savas dzīves. Tādēļ tur laikam visi sēž. Un sēž tik bieži, ka samierinās ar savu dzīvi, nepūlas to labot un darīt bagātāku – pietiek ar to, ko redz kā opija smēķētāji.
Šorīt es atkal piecēlos ar to pašu trako prom vēlēšanos domu, kā gandrīz katru rītu. Man pat asaras izsprāga. Tik briesmīgi ir panest viņa tuvumu un verdzību, un šo kopā sasietu mazo iztiku, ko saucu par savu dzīvi, ka ir jākrīt pie zemes. Jo dienas aiziet. Pēdējās dienas aiziet. Un nav nekā, tik cilvēka virskundzība, kuru nevar panest, kurš dzīvo no tava fiziskā un garīgā spēka, to postot un izmantojot, un sakropļojot pēc sava prāta un vajadzības.
Es gribēju krist pie koka ceļos un kliegt, un lūgt, tur aiz šķūņa, kur es rītos slaucu govi. Bet es tikai iekaucos un darīju visu tālāk. Tas būtu veltīgi.
Kaut es tik to iegūtu vēl, ka reiz es būtu no viņa vaļā. Es pieceltos rītos un sāktu – savu dienu. Varbūt viņā būtu tikai rūpes un vientulība, bet skaidrība, sava dzīve, savas domas, savas ilgas, nojautas, kuras neposta otra neciešamais tuvums.
Tur nav nekas glābjams šādā dzīves veidā. Nekad nekā nav bijis, ne mazākā īstā tuvuma mūsu vidū. Varbūt mazliet līdzcietības un mazliet iekāres – kam pirmā mirklī jau durvis aizcirta ciet necieņa.
Jāiet darbā.
Jūtos grēkojusi šī stulbeņa aizmugurē, no rīta šo lapu uzrakstot. Viņš nekā nesaprot un nesapratīs. Tikai – turēt, ar varu turēt un izmantot, un ņemt sev, ko un cik vajag, visu citu minot zem kājām. Un to pašu arī nākošā brīdī, minot ar kājām, ko vienā brīdī ņem. Viņa stulbums ir neizmērojams. Jābeidz – jo mostas naids. Briesmīgs.
7.V.56.
Vēsa pirmdiena. Tukšums ienāk pasaulē, tikko viņš ir prom. Es nezinu, kur cerību likt, kur domas piesiet, kam uzticēties un ko saukt. Tukšums nav ne ar ko aizmānāms. Tik māņi to sedz, kad tiem varu nodoties viņa tuvumā.
Vakar īsu mirkli sarunājos. Kādēļ klusums? – Vecums. Kā labi iet – ? Labi. Pieklājīgi sakot. Citādi – – ? – Slikti.
Pievakarē tad bija mazliet svilpošanas. Tā laikam bija man. Es to tikko dzirdēju, jo lielā traktora troksnis no kalna to nosedza. Tā arī bija paklusa. Viņš laikam nevarēja iejusties. Viņš tikai mēģināja tādēļ, ka es arvien to prasu.
Iepriekš. Naktī es redzēju ūdeni. Mirdzošu, daudz. Dzidra it kā tur apakšā bija palikusi. Es kliedzu.
Saldumus es arī redzēju.
Šonakt es piesviedu divi degošas lāpas pie kādas sienas vai sētas. Bet viņš aizbrauca. Kur es lai savas lāpas lieku?
Mēs tomēr jautājam viens pēc otra bēdām. Tādēļ ir tā, ka pie mums ir jāatgriežas. Tas ir – man. Varbūt tad arī viņam.
Neiekāro. Tev nebūs iekārot sava kaimiņa sievu. Es iekāroju. Es iekāroju un dzīvoju no savas iekārošanas, kaimiņš dzīvo no savas sievas. Viņš dzīvo no tās un ir nelaimīgs. Es dzīvoju no savas iekārošanas un esmu laimīga. Visa pasaule manā priekšā ir sagatavota kā altāris Tam Kungam. Lauki, kalni, ielejas ir kā dārzs man, kurā es ieeju atpūsties un dzīvot.
Tur ir lauks, kur viņas pēdas ir grimušas zemē. Tur ir leja, kur viņas balss ir skanējusi. Tur ir kalns, kur viņa apsēdusies no smaguma, kas tai jānes.
Tā ir pasaules mala, tas altāris sagatavots Tam Kungam un es viņā drīkstu noraudzīties. Un mana sirds dzīvo šī altāra vīraka smaržā.
Es dzīvoju no savas iekārošanas.
Vakars. Sapnim bija taisnība. Man bija, kur iemest lāpas. Es biju lauka galā, kad viņš piebrauca vēlā pēcpusdienā. Kamēr Džefs aiztaisīja vārtus, es atskatījos. Mašīnas logi bija vaļā, viņš skatījās un pamāja smaidot. Viņa seja bija silta no saules un smaida. Un es ielūkojos viņā ciešāk.
Sapnim bija taisnība. Es nometu tur lāpas, un tur viņas dega ar siltām, mirdzošām ugunīm.
Vēlāk, kad viņš nāca uz lauku un īsi iesvilpojās, man nebija prāta būt tanī vietā, kur mēs būtu varējuši parunāt. Bija izdevība. Vakar divas, šodien vienu tādu palaidu garām savas tūļības dēļ. Rītu viņš te nebūs.
Sapņi piepildās. Jau sen. Piepildās visīsākās vīzijas, kas tikai pamirdz. Piepildās tūlīt otrā dienā. Dažreiz ir līdzība notikumā, dažreiz parādība sapnī simboliski izsaka to, kas notiks.
Savādi, ka simboli, šķiet, maina savu nozīmi. Vai tad tā tomēr nav mūsu iedoma? Nojauta, kas bāzējas uz to, ko mēs turam par iespējamu notikt. Tomēr tas visu neatrisina.
Auksts vakars. Vēlos vairāk kā citreiz. Vēlos ne tādēļ, ka šai dienai kā pietrūktu, bet tādēļ, ka rītam un parītam pietrūks. To es saku par patieso šodienu un rītu. Bet to varētu teikt arī simboliski par tagadni un nākotni.
Rakstu jau gultā un tādēļ tik nevīžīgi.
8.V.56
Dr. Cronins, ko latvieši daudz lasa, kādā stāstā (romānā) par sevi stāsta, ka profesors viņu kā doktoru eksaminējot, viņam ir jautājis:
„Vai Jums ir kāda doma (ne gluži medicīnas nozīmē), kas Jūs pavada ārsta gaitās?”
„Nepieņem neko par pilnīgi drošu…”
Mani šī doma bieži pavada manā dzīvē. – Nepieņem neko par pilnīgi drošu –
Divi dienas, piektdien un tagad, otrdien, es pilnīgi pārliecināti gaidīju vēstuli. Un pievīlos. Nepieņem neko… Jā. Es gandrīz biju jau pieņēmusi, ka savās vēstulēs es varu rakstīt visu un arī ļoti neapdomīgi, un kaut kas paliks pilnīgi drošs. Varbūt tā ir. Bet. ja nenāk atbilde – varbūt, ka tā nav.
Bet man vajadzētu – lai tas tā būtu. Man vajaga kaut kā pilnīgi droša, ko es pati ar savu būtību nespēju noārdīt. Man vajag kāda, kas mani mīlētu pilnīgi droši un nenovēršami un nāktu ar savu mīlestību pie manis, un es drīkstētu ņemt no tās – cik man vajag.
Es zinu cik tas ir nejēdzīgi. Es pati esmu tā devusi un esmu izsmelta. Bet tagad – man vajag lai man tā dod.
Naktī sapņoju: braucu ar zirgu vai jāju. Tur līdz bija Jaša un laikam Dzidra. Tas bija mājās. Pa ceļu no Kaļķucepļa puses. Pa labi Aiviekstes ūdeņi mirdzēja neizsākami spoži, kā tikko no ledus brīvi, bet lēni, un saule viņos laistījās. Bet zeme zem mums vēl bija pa pusei ar sniegu klāta. Vēlāk es bēgu no zirgiem. Kāds skrēja man pakaļ, bet viņa pakavi man skāra viegli, nesāpīgi, un viņš aizjoņoja.
Ūdens ir mīlestība. Sniegs kaut kas nelāgs. Pa labi no manis šodien bija – mīlestība? Tik silti spoža? Acis apžilbinoša?
Zem kājām mans vientuļais ceļš. Labi.
Vai tas ir prātīgi nodoties sapņu tulkošanai? Nu, labi tas nav. Bet vai man jāvairās no tiem? Ja es spēju nosapņot, paredzēt lietas, tā nav nekāda nelaime. Kaut tikai es spētu novērst no paredzētā nepatīkamo. Šķiet, ka es to nespēju.
8.V.56
Cilvēki ir kā lokomotīves un vagoni, novietoti uz dažādām sliedēm. Saistīties drīkst tik tās lokomotīves un tie vagoni, kas novietoti uz vienām sliedēm. Un, lai arī viņi savā starpā citādi būtu līdzīgāki, kas ir uz citām sliedēm – tie nedrīkst tikt sakabināti kopā. Katrs ir radīts savām sliedēm. Un lai arī nelīdzīgie ir uz vienām.
Es domāju par Džo. Viņš ir man ļoti līdzīgs. Tik līdzīgs, ka tas man dod stiprinājumu būt tādai, kā esmu, un nevaimanāt par daudz. Jo tas, kāda esmu, nav ārpus tā, kāds cilvēks drīkst būt. Mēs paejam viens otram garām tādēļ – ka ļoti vēlētos būt kopā.
Ir tik daudz kopēja mūsu būtībās, ka tas ir aizkustinoši, un tam gribētos likt dzīvot un uzplaukt pilnā krāšņumā, vienam otru atbalstot, vienam otru apstiprinot.
Bet mēs esam katrs uz savām sliedēm. Varbūt mūsu ceļš – maršruts pat ir nozīmēts līdzīgs – bet tomēr katram mums tas ir uz citām sliedēm.
Tā ir pilnīgākā aplamība, par Džo kādu brīdi domāt. Bet šo aplamību izraisa pati dzīve, kas Džo ir radījusi man līdzīgu. Tikai – nolikusi uz citām sliedēm.
Šodien viņš man pabrauca garām, lai gan vieta bija rezervēta. Viņš skatījās un mazliet lēnināja gaitu, bet ne tik daudz, lai es skrietu klāt. Un es pamāju, bet ne tā, lai viņš saprastu, ka es gribētu skriet klāt.
Viņa sejā bija nezināšana. Tagad es to pazinu. Jo vakar taisni tādā pat attālumā un vietā redzēju viņa smaidošo seju un tās izteiksme bija citāda. Viņā nebija neziņas, bet paļāvība. Nu labi.
Es jutos bezgala vientuļa uz ielas, ejot aiz skolas. Tikai trimdā laikam var būt tik vientuļš. Bet tā tam jābūt. Un ja ir tik trakas dabas kā Džo un es.
Kad autobuss gaidīja vilcienu pārejam garām, tas labu laiku stāvēja. Un sasāpējušā sirds ieguva par savu sudrabpelēku tālruņa stabu uz zilas debess, tādu pat koka sētu no smagām plankām, laika nosudrabotām, un pārdēdējušus dadžus vējā. Jumta stūri ar plūmju koku, kam bija retas lapas, kā jau rudenī.
Bet sirds nespēja iegūt trīsstūri ar spuldzītēm, kas stāvēja pie staba pirms pārbrauktuves, un es domāju – kāpēc viņa to nevar iegūt? Tādēļ ka viņa to nepazina kopš bērnības. Kāda tam nozīme?
Nozīme laikam tāda, ka lietas mūsu sirdīs iespiežas tikai, kamēr mēs esam jauni. Vēlāk viss paliek ārpusē un neaizskar mūsu mūžības izjūtu. Nerada, nepastiprina to. Es ieguvu tālruņa stabu lietu un saules nobalināto sudrabu un domāju – varbūt man nebija jābrauc ar Džo, lai es to varētu iegūt. Bet, ko es būtu ieguvusi braucot – to es nekad neuzzināšu.
Tagad man atkal ir tā sajūta, ka mēs ar Džo viens otru varētu ļoti sāpināt. Tas, protams, pasaka, ko tas vēl citu nozīmē. Bet ir tā sajūta vairāk – nesāpini mani. Es iziešu no Tava ceļa.
9.V.56
Nekā es no šīs dienas negaidu.
Vakar es gaidīju daudz. Es pati sapostu visu – jeb es nespēju novērst liktenīgo? Vai tas ir manī – pārvarēt to? Jeb tas ir nepārvarams? Tam ir jābūt pārvaramam. Citādi nekam nav jēgas. Vai esmu nespējīgāka par to, kādai man būtu jābūt un jāpārvar sīkie apstākļu pinekļi, jeb esmu spējīgāka šai pūlī saredzēt nenovēršamo vairāk, kā tas ir domāts un likts. Un tādēļ jau paredzu notikumus, kas nāk bez manis?
Vai viss ir iepriekš nolemts? Vai man ir brīva izvēle? Bieži man sajūk te prāts. Es nespēju saredzēt. Nolemtais parādās tik mazos sīkumos, ka tas mani samulsina. Nākotne guļ mūsu priekšā, tāpat kā pagātne aiz mums. Mēs visam soļojam cauri kā pulksteņa rādītājs savu nolikto apli. Jeb ir citādi? No mūsu viena soļa viss izšķiras?
Gaišredzība, kaut tikai sapņos, mani arī piemeklē parasti lietās, kas aizņem spēcīgi manu jūtu dzīvi. Griba, vēlēšanās te neko nepalīdz. Ja es vēlos izprast, izzināt, uzminēt – tam nav ne zīmes. Nejauši, negaidīti tās nāk.
Bet tāpat, kā es ar savu gribu nespēju uzminēt nākotni, tāpat varbūt es ar savu gribu to spēju lauzt, veidot, radīt.
Tikai tad, kad esmu jūtu varā, es dienā rīkojos totāli. Dienā notiek tas, ko simbolos nakts ir parādījusi, tādēļ, ka rīkojos impulsīvi, zemapziņas vadīta, ne savas gribas. Lūk, tā varbūt ir vispatiesākā atbilde.
Mani mulsina un arī aizrauj manis pašas jūtu impulsi, lai arī tie ir daudzreiz pretēji manām vēlēšanām. Es jūtos tad kāda spēka varā un tas ir kārdinoši. Tas ir muļķīgi.
Skaidru prātu! – Un – tukšu dienu? Nē? Iegūt to ko kāro! Atmest to, ko nevēlas. Vienkārši un labi. Bet – no tā nekas neiznāk. Mans prāts – nezina ko es vēlos! Un tādēļ viņš nespēj man to no dienas ne ņemt, ne dot. Man ir jāseko vien maniem jūtu ceļiem, neskaidrības, noslēpumu un neizmērojamas laimes pilniem.
Es nevaru iet pie Džo un teikt – es tevi iekāroju un atzīstu savu iekārošanu, jo atzīstu tevi. Nāc! Man nav cita valdnieka kā vien es pati. Es esmu piesieta tikai pie manas sirdsapziņas, un tā ir brīva un tīra. Tas būtu pareizi, skaidri un labi. Bet tas mani nevar pie viņa aizvest.
Un tas, ka es sevi ieslodzīju mūža cietumā – bija tas, ka es atsacījos no šī ceļa, bet teicu – tagad es darīšu tā, par spīti savām neizprotamām, mūžīgu maldu un sāpju un spītības pilnām jūtām. Es lauzu sevi. Iznākums lauž mani.
Esi sveicināta, diena! Vakarā nomirdzēs kādas ugunis pār ceļu naktī, un atbrauks cilvēks, kas ir līdzīgs man, lai arī viņš ir tik tāls manam ceļam kā mēness ceļš no saules ceļa.
Esi sveicināta, diena, kas būsi tukša kā ziemeļu vējš!