[No date — fragments]
Frank O’Connor 1903
The Majesty of the Law (par veci, kas ielaidis otram pa galvu, lepni aiziet cietumā)
Dien. gr. lapa E. Ķikure
1. Pēdējās dienas.
Nekad nebija tas nācis prātā, ka dzīves pēdējās spēka dienas varēs redzēt un skaitīt aizejam tāpat kā kādas svētdienas pēdējās stundas.
Tādu svētdienu ir bijis daudz, smagas gaidīšanas pilnu, kad nekas, ko var aizsniegt, nav īsti tas, ko kāro. Un, rokas klēpī turot, ir jāpamet tas laiks, ko varētu izlietot, lai iegūtu to, ko kāro. Jāpamet dīkā šis laiks, jo to nevar izlietot tā iegūšanai, ko kāro, – jo tas, ko kāro, tomēr nav iegūstams tikai paša spēkiem, bet ir un paliek – dzīves dāvinājums. Ir iespējams, ka šīm dāvanām jo bieži paiets garām, tās ir aizmestas neapzinoties, nepamanot to vērtību, kas viņās slēpts. Bet tur nekas nav grozāms. Savu aklību arī nevar aizmest tikai paša spēkiem.
Tagad man jānoskatās, kā aiziet pēdējās dienas.
„Kartiņ, celies!” Es spēlēju, liku visu uz vienu karti. Necēlās.
Gluži jaņos es nepaliku.
Bet grūti ir zaļot pāršķeltam kokam. Tikai vienā pusē miza un zaļums, otrā čūlas un sveķu asaras sakaltušās straumēs.
Un tā ir jānoskatās aizejam pēdējās dienas. Saliekot rokas klēpī – ardievu! Rokas klēpī.
Jo viņas saslēdz tas, kam ir jāupurējas.
Rokas klēpī.
(fragments)
…uzrakstīt. Esmu tā no visa nogurusi – ka man ir vēlēšanās ne tikai nogulties un gulēt, bet nogulties tā, kā ūdens gulstas – aizplūst, aiztek, noslēpjas… Bet es gribētu kā ūdens – kaut kur reiz atkal salasīties avotā, kas…
Kur domas iet?
Tām katru dienu ir vienāds ceļš. Tik viena debess puse gaismu dod un mirdz un silda un zeme krāšņa zaļo viņas gaismā. Tā ir kā dārzs kas zied un augļus slēpj un daili dala, ko sirds vēl neatdzeras dzerdama bezgala. Ja mazais liels un vērtīgs tur vēja pūsma un ērkšķains krūms ir laime liela. Sirds mīt kā putnis zarā, tur nu mierā dus.
{Viņas saucot – lācenes.
****} [published in Kazenes in Mūsu kaimiņš]
Tas zaļums neizteicams ir kas greznojas pēc lietus koku kroņos, nu lauku iežogo kas uzarts[..] spīd. Tas tuvums neizteicams ir ko aizsedz tālums. Man šķiet kad viss būs galā man jāatbild – ko darīju? – būs zāles krūmam lauku malā kas zinājis tēva tēvu soļus. Tādēļ es tam ko runāju tik dziļi sevī sakni roku un lai to paustu meklēju.
{Pēdējā melnā čūska, ko es redzēju
****} [published in Kazenes in Mūsu kaimiņš]
Vasaras vakars. Pēc saules. Viss sevī kvēl ar zaļu gaismu.
Vasara bija divi mēneši bez lietus. Izdevīgi. Nebija odu. Mēs turējām logus vaļā visus šos 2 mēnešus. Tā bija laba vasara. Bet kaut kā viņai trūka. Tagad pēc lietiem tas ir klāt. Auglība. Zaļa gaisma vēl pēc saules.
Ērla tīrumi ir tik dažādi savā zaļumā, savā svītrojumā un punktojumā (ar afelsīnu kokiem, ar tomātu krūmiem) ar mainīgiem ežu sadalījumiem… Es minēju, kas to spētu izteikt, kas spētu noķert to, kas plūst man garām, kas stāv uz vietas manā acu priekšā un tomēr – plūst prom kā ūdens.
To spētu izteikt varbūt zīda gobelēns. Debesīs tas jau pilnīgi redzams zils, zaļi violets, cits citā saplūzdams.
Es stāvēju brīdi tomātu gabala stūrī kā bez jēgas: Es to nespēju noturēt, satvert, ņemt – tas aizplūst. Pēc dažām minūtēm tas arī viss bija prom. Satumsa. Bet pirms tam bija vēl laiks. Es gribēju iet – staigāt.
Tā ir aizmirsta lieta. Bet tās vajadzību es skaidri sāku izjust. Es nevaru to darīt. Kur? Kādēļ? No kalna lejā un atkal augšā? Vai es – esmu jukusi? To – mazumiņu prāta izkūkojusi?
Jādomā. Iziet staigāt – tā ir bijusi dzīves sastāvdaļa lielāko daļu mana mūža. Uz Aronas malu vai uz Kaupri. Retāk uz Soklu, uz lielo šķūni. Arī Miķelsonu birzi. Uz Grīvniekiem.
Skaistums, kas arī tur ikreiz citāds, bija netverams un tomēr tik drošs un mierīgs, kā ieausts gobelēnā bija šī gājuma iemesls. Un vēl kaut kas – kāda tuvošanās tam, kas nāks, kam jānāk, ja tas ir – kādēļ es dzīvoju. Tuvošanās – tam, kas nāks.
Tagad vairs nevar būt šādas tuvošanās tam, kas nāks. Tas nenāks. Tas ir jau aiz muguras. Un nav bijis. Par to nebūtu ko daudzi bēdāt, ja es būtu mainījusies šīm pārmaiņām līdz. Bet es neesmu. Tas, ko es pati sajūtu kā sevi, nav mainījies. Ja es jūtu vajadzību pamest visu un iziet staigāt, tad tas ir tādēļ, lai es tvertu netveramo daiļumu, kas tomēr ir tverams, un ietu pretī tam, lai tuvotos tam, lai nojaustu to – kas nāks.
Esmu savā ziņā meklējusi, iedomājusies saistību ar cilvēku. Un, kad esmu tuvojusies cilvēkam – es neesmu to tur redzējusi. Kad esmu attālinājusies no cilvēka, esmu atkal nojautusi – to cilvēkā. Cietusi to neatrodot.
Viss ir cilvēkā. Arī tas, kas blāzmo no lauka, kad viņš ir zaļš, nāk no cilvēka. Un tomēr – cilvēks ir tikai saite.
{„Lielpilsēta viņu pazudinās, ar savām kaislībām”…
****} [Mazpilsētas apmātības in Unpublished prose]
Kādas dārgas lietas zaudējums ir tomēr arī ieguvums. Mēs iegūstam to spēku un modrību, ko mēs esam izlietojuši šīs lietas sargāšanai un glabāšanai.
Mēs speram soli uz priekšu no vietas, kur esam stāvējuši, lai meklētu gan tikai sāpju remdējumu – kas tomēr ir kaut kas jauns. Un katra kustība ir jūtamāks dzīves pulsējums. Lai arī cik smagi ir iet, vecās vietās vairs nav kur palikt – ir jāiet.
Šoreiz tukšumā, ko zaudētais atstāj, lieku Debussi Clair de Lune. Tas ir kaut kas ļoti salds un iežūžojošs, bet tomēr arī sološs. Un tā nav lieta pati, nav ieguvums – bet tilts, pa kuru iet.
{Pieminētā Daugavpils pārceļ mani kādā citā pasaulē. …
****} [Kādas sievas dienas grāmata II: Vēstule ar atmiņu skici in Unpublished prose]
Lielākā daļa cilvēku – atrodas cietumā. Lielākā daļa no tiem – uz mūžu notiesāti. Vēl nāks un ies gadi, vēl šis un tas notiks, bet cietuma sienas būs apkārt. Cietuma vārti aizšķērsos visus ceļus, dažu mazliet tuvāk, dažu mazliet tālāk.
Lielākā daļa cilvēku ar to samierinās. Cietumos ir diezgan ērti. Labāk nekā bez pajumta. Tādēļ jau viņi ir nonākuši cietumos, ka cietumi ir diezgan ērti. Lielākā daļa cilvēku ir apzinīgi gājuši cietumos.
Bet daudzi, ļoti daudzi tur ir nokļuvuši, to nezinot. Tiem iet vissmagāk, un tiem izkļūšana ārā ir visgrūtākā. Nelaimīgie brīvības mīlētāji. Kas nekad nevienam nav uzlikuši ķēdes, tie tiek piekalti vissmagāk.
Cilvēks cietumā lēnām pazaudē savus garīgos vaibstus. Viņš pārvēršas. Pamazām. Pamazām.
Par visu viņš pamazām iegūst aplamus uzskatus. Beidzot – visvairāk par to, kas ir ārpus cietuma. To laiku, kad tas bija brīvs – viņš tikai vairs atceras, par to viņam ir tikai atmiņas. Bet zem saules nekas nav nemainīgs – arī atmiņas nē. Viņas vai nu izbāl, vai sāk augt, baroties no fantāzijas. Uzzied kā dīvainas puķes. Cilvēki, kam attīstīta fantāzija un kas ir iespiesti cietumos, kļūst visgroteskāki. Viņi sapņo par brīvību, par pasauli, kas ir ārpus cietuma, ko viņi ir pazinuši. Viņi sapņo savā fantāzijā – viņu iztēle par pasauli, kas ir aiz cietuma, liktu izbrīnā sasist rokas katram, kas to ieraudzītu no tiem, kas ir brīvībā. Nē, tāda šī pasaule nekad nav bijusi! Nekad nebūs! O, ja tā kas varētu būt! Bet ieslodzītie par to sapņo un tic tai visā nopietnībā. Bez tās viņi nespētu dzīvot. Viņi panes savu cietumu, panes nesalīdzināmi vairāk kā tie, kas ir brīvībā, pat padara, rada vairāk, neizprotami, kā viņi to spēj – šīs savas iztēlotās brīvības dēļ. Savas iedomātās pasaules dēļ. Viņi pāraug paši sevi. Cilvēcei tas nāk par svētību – brīvākos no brīvākiem bāzt cietumā.
Nopūtas neskaitās, izžūstošas asins lāses neskaitās, pārvērsti vaibsti neskaitās – indivīda ciešanas neskaitās. Viņa atstātais mantojums – skaitās. Ar zobiem izgrauztas dzelzs restes, ar pirkstiem izplēstas pazemes ejas, no matiem savītas virves u.t.t., u.t.t, tās visas ir lietas, kas kā lielākie dārgumi glabājas cilvēces mantu kambaros. Cilvēces tirgū visiecienītākie ir ieslodzīto roku darbi.
Manam cietumam ir zaļas sienas un saules jumts. Mans cietums ir skaists. Mans cietums ir kaila klints. Mitra ala, kur rāpuļi kustas.
Bet manas acis aizsniedz brīvības malu. Brīvs! Brīvs noliek savas plaukstas uz kalna, un puķes aug caur viņa pirkstu starpām, viņš nogulstas zālē, un strauti plūst caur viņa dzīslām, mazas puķes un koki, un lazdu krūmi laiž savas saknes caur brīvā sirdi. Un saules stari iegrimst viņā kā ezerā pusdienas laikā, un viņš runā ar vēja un tūkstoš putnu balsīm.
Un mūžam, mūžam no jauna viņš atrod savu iemīlēto, kas nekad to nepamet.
15.3.1957
Nekad nebija nācis prātā, ka dzīves, jaunības pēdējās dienas varēs redzēt un skatīt aizejam tāpat kā svētdienas pēdējās stundas. Tādu svētdienu ir bijis daudz. Vientuļas gaidīšanas pilnu, kad nekas, ko var aizsniegt, nav īsti tas ko kāro. Un rokas klēpī turot ir jāpamet tas laiks, ko varētu izlietot lai iegūtu to ko kāro, jāpamet dīkā šis laiks, jo to nevar izlietot tā iegūšanai ko kāro, tādēļ ka tas, ko kāro, tomēr nav iegūstams tikai paša spēkiem, bet paliek — dzīves dāvinājums. Ir iespējams, ka šai dāvanai, šīm dāvanām savureiz ir paiets garām, tās ir aizmestas neapzinoties un nepamanot to vērtību, kas viņās slēpts — bet tur nekas nav grozāms, savu aklību arī nevar aizmest tikai paša spēkiem.
Tagad man ir jānoskatās, kā aiziet pēdējās dienas.
“Kartiņ, celies!” Es liku visu uz vienu karti. Necēlās.
Gluži jau es nepaliku citā laukā. Tanī, ko kopa un gribēja ziedos redzēt mana sievietes sirds — tas palika tukšs. Tikai sapņu, iztēles ziedi un dievīgas smaržas varbūt ir nabaga pret tām. Bet tomēr ir savādi redzēt aizejam pēdējās dienas un nespēt kustināt ne pirkstu, lai rautu vēl klāt kādu zaru un meklētu, vai tur nav nebaudītais auglis.
Salikt rokas klēpī un teikt — ardievu!
——-
[partly in Biography section]
Autobusu gaidot, es iekodu ābolā. Un pacēlu acis uz kokiem, padebešiem. Viņam bija tik stipra smarža un tas tā šoreiz bija sagadījies — padebešos bija rudenis. Bet vai te ir padebeši? Te laikam ir tikai mākoņi. Lai nu kā, te ir kāda ēna no rudens. Zinātājs to var atrast.
Es aizgāju — atmiņās. Tas ir bēdīgi, tas jau ir tas, kas ir nelāga — tas, ka rudeni atrast var tikai atmiņās. Tagad, kad rudeņi vēl turpina degt krāsās un šņākt ar lietu kailos zaros. Jau tagad — tikai atmiņās.
Un šoreiz man negribējās uzmeklēt tikai atmiņas un sejas viņās. Man gribējās satikt šīs sejas — tagad. Viņas vēl ir dzīvas. Dažas no tām skata arī rudeņus.
“Artur,” es teicu. “Tu nemaz neesi tā pārvērties, kā varētu domāt. Nu nē, nē — nesaki to par mani. Sievietes pārvēršas ātrāk. Bet tu nemaz neesi pārvērties. Tikai pelni… It kā pelni nobiruši pār tavu seju. Kā plīvurs, pelnains plīvurs to mazliet aizsedz. Sevišķi acis. Es reiz satiku tavu brāli. Tad arī es to ievēroju. Kas ar viņa acīm? – es domāju. Vai viņš ir dzēris, vai negulējis, viņa acis ir nespodras… Vēlāk es sapratu — tas ir gadu plīvurs. Sadegušo gadu pelni. Viss mazliet apput, pat visrūpīgāk glabātās lietas, pat zelts un sudrabs patinējas. Un to neviens neņem ļaunā. Lietām, kas pārāk jaunas, šo patinu uzliek mākslīgi. Lai viņas būtu daiļas. Tātad — Tavām acīm nav nekādas vainas.
Bet ar sievietēm ir mazliet citādi. Mazākais šinī gadu simtā pie tām necienī gadu pelnus.
Labāk neskaties manī. Klausīties tu vari. Cilvēki nepārvēršas dvēselēs. Vislabāk mēs varētu atkal paspēlēt četrrocīgi Bēthovena simfonijas, tās ir tik garas, tik garas un neizejamas kā neizstaigājami kalni un lejas. Un arī — Brāmsa spāņu dejas. Tās bija īsas. Vienmēr par īsām. Tu toreiz smaržoji pēc priežu vai egļu skujām. Mēs jel bijām ģimnāzisti, bet tu smēķēji un, lai tevi neviens nenotvertu, tu košļāji egļu vai priežu jaunaugušās skujas. Es to nebūtu zinājusi, bet citi gudrie man pateica. Patiesības labad ielikdami tavā pārāk apgaismotā tēlā kādu greizāku līniju. Bet tas neko nelīdzēja.
Mēs spēlējām līdz 11 vakaros. Ziemas naktīs, kad man pa aizputināto ceļu vēl bija jābrien mājās. Bet tas bija tikai īss, vējains, viegli pārvarams brīdis.
Kādu vakaru skolas direktors uznāca augšā, kur mēs spēlējām, jo viņam lejā bija dzīvoklis.
Kas nu notiks? — es domāju. Bet nekas nenotika. Mēs pabeidzām savu simfoniju, un viņš teica, ka nu esot jau vēls un esot jāiet mājās. To mēs zinājām, bet vakaru pēc vakara mēs spēlējām arvien ilgāk un ilgāk.
Mūzika bija svēta lieta.
Viņas dēļ jau bija piedzīvots daudz nepatikšanu. Pieminot kaut tikai to vienu rītu ar to pašu direktoru dažus gadus vēl agrāk. Man bija atļauta mūzikas praktizēšanas pusstunda uz labajām klavierēm skolotāju istabā no rītiem pirms stundu sākuma. Kamēr neviens skolotājs vēl nebija atnācis.
Kādu rītu es vareni muzicēju. Jutu, ka ienāk direktors. Durvis bija iesāņš no manis. Man jāceļas no klav. soliņa un jāsaka — labrīt! To es zināju. Bet es spēlēju — Šopēna valsi. Un es — nevarēju piecelties. Vai es drīkstu pārtraukt Šopēna gabalu? Nedrīkstu!…
Vai drīkstu nepiecelties — nedrīkstu! Ko lai daru? Es spēlēju vēl un nevarēju nocelt rokas. Es izšķīros par Šopēnu. Direktora soļi aizgāja garām uz telpas otru galu. Es nobeidzu. Bet direktors bija klāt pie manis. Viņš mani mierīgi pamācīja, ka jāpieceļas, jāpasveicina un tad var spēlēt tālāk. Man bija nelabs kauns. Biju liela diezgan, lai to zinātu. Nožēloju, ka biju izšķīrusies par Šopēnu. Bet viņš man atlīdzinājis ir bagātīgi šo upuri. Es gribētu dzirdēt, kā es toreiz spēlēju to valsi? Nu — tagad es arī nevaru labi. Bet varbūt tas nemaz nav galvenais. Kāda jauka meiča man reiz izteica savu skaudību tam, kā es varot spēlēt. Viņa nevarot. Bet viņa tik ļoti to kārojot. Viņa apsēžoties pie klavierēm, atverot Šop. un — klausoties viņa mūziku, iedomās klusi, pieliekot pa reizei pirkstu pie kāda kauliņa, kādreiz arī nospiežot, ja esot droša, ka tas īstais. Šo meiteni es arī gribētu šodien satikt.”
Jā, protams, esmu jau viena. Arturs vairs neklausās. Viņš ir aizgājis uz mājām pie sievas vai uz darbu, vai pie dēliem, ko darīt ir tik daudz. Bet man ir jāgaida autobuss un man laika diezgan. Žēl, ka es aizbaidīju Arturu. Labāk būtu parunājusi ar viņu par viņa darbu vai sievu. Bet tur jau ir tā lieta — tos es nepazīstu.
[Erna’s note at side of last section: Pārlikt pagātnē.]
15.III.57
Vakar vakarā pirmo reizi šogad sākās vēsa nakts. Šorīt ir rudens dzestrais rīts. Skaidrs un vēss. Mierīgs.
Viņā ir rudens tuvums. Viņā ir dārgums, ko es tikai varu ieraudzīt – manas meitenes jūt tikai vēsumu, viņas nevar saklausīt to skaņu, kas ir tikai bāla, klusa atbalss no kādas citas zemes – rudens simfonijas. Rudens – sava vesela pasaule ar savām krāsām, savām skaņām, kas galvenokārt ir klusums, ar savām smaržām, kas ir trūdu smaržas. Rudens – pasaule, ko es nevaru savām meitenēm atklāt, pat ne nojaust likt.
Rudens – aiziešanas tuvošanās pārdzīvojums, bet tikai pārdzīvojums, ne īstenība. Aiziešana, kas ir īstenība dažiem, bet citiem solījums jaunai dzīvei. Aiziešana vienas vasaras ziediem, lapām, skujām, sienāžiem. Noglabāšanās jaunai dzīvei – saknēm, kokiem, putniem, zvēriem cilvēkiem. Brīdinājums, atgādinājums visiem – salds dzīvības solījums – tik daudziem. Pārdzīvojums, kas rada apņemšanos, izturības prieku, cīņas drosmi, pateicību un lielas ilgas, lielu pietāti pret tiem kas apgulstas, lai neceltos, lielu uzticību tam, kas sauks – atmosties. Dažiem. Iedoma, ticība – ka miers, maigs miers tiek dots tiem, kurus nesauks atmosties.
Rudens – laime jaunam.
Es uzmanīgi baudu šo rītu. Tik tikko viņā var sajust rudens garšu. Tādēļ, ka es to zinu, tikai tādēļ es viņu atrodu. Es aizskrietu tā būtībai garām, ja es to nepazītu no cita laika, no citas zemes.
Putni nekliedz. Ne kukabara, ne vipbirds, ne dažādās žagatas. Pat megpaja sauciena šorīt nav – lai gan tas ir rudens saucējs. Tikai mušas spindz piesaulē. Koki klausās. Lejā, vagās ejot, dzirdams arkls. Arkls arvien, kā pavasarī, tā rudenī. Bet arī viņa skaņa šķiet tagad savādāka, – jā, klusa strauta urdzēšana, kas rudenī rit skaidrs un kluss.
—————————-
Bet neprātīgas alkas nebeidzas un nebeigsies. Kāda uguns, kas dedzina dienu un nakti, bez mitas – liek kaut ko kārot, ko dienas nekad nav atnesušas, nekad dzīve nav likusi iegūt, zināt un satvert to, un iegūt! Tā ir mīlestība un nav. Tā parādās un zūd. Tā liek nojaust sevi un atklājas citāda. Sirds vilcinās ņemt to, kad to var aizsniegt, jo viņa nav tad saskatāma tāda, kā ir nojausta.
Bet visa būtība, miesa un dvēsele ir savilkta gaidīšanā kā stīga, tā san pati no sevis. Bet nekad netuvojas tai rokai, kas, to aizskarot, spētu likt tai patiesi skanēt un trūkt. Vai tā ir mūžīgā bēgšana? Vai tā ir mūžīgā neatrašana?
Tā ir mūžīgā sanēšana. Nav nekā bijis. Mūžīgā sanēšana kā tālruņa stieplēs, kas nes nedzirdamus vārdus.
Bezmākoņu diena. Meži deg. Karsts. Nobeigta, nopostīta diena, nezinot, kā dzēst to uguni, kas deg kā meži krūtīs. Nekas to nedzēsīs. Nekas no tā, ko var aizsniegt šinī dienā. Nekas no tā, ko bijis iespējams aizsniegt daudz labākās dienās kā šī.
Mūžīgā sanēšana.
Ir laiks tam – atšķirt kādu grāmatu un nolikt, izspēlēt kādas taktis un apklust, pavērties kādā ziedā un klausīties – mūžam nebeidzamā sanēšanā.
Ja kāda balss pēkšņi sauktu „Diezgan!”, sāpēs varētu kliegt un aizsmakt par nepiepildīto. Un varētu maigi smaidīt, teikt paldies un nejust nepiepildīto. Un varētu dēmoniski smieties, kas būtu kliedziens un smaids reizē.
———————————-
Katru dienu mani saplosa gabalos. Vispirms to izdara jau pati diena. Spēku un spirgtumu, un svaigas domas, ko jūtu no rīta sākam kūsēt dzīslās, plūst smaidos, valodā, kas sāk pieņemties un vēlas darboties – to visu tūlīt piespiež pie zemes ikdienas darbs. Ja tam kā nekā tiek pāri un atrod brīvu brīdi, tas jau ir sabojāts no tā – cik daudz darba ir bijis jādara nevajadzīgās otra iespītības dēļ.
(Piem. Šorīt izkaplēju iestādītos kāpostus – bet kā? Tie visi ir ierakti zālē. Tas atkārtojas 4 gadi. Bet vaina tiek meklēta manī. Es pietiekoši neravēju dārzu. Dārzu? – uzartu pļavu. Šogad izbrauca ar rotari vairāk kā gadu sapelējušu, šauru zemes strēmelīti. Sacirta ar rotari velēnas gabalos, tas viss.
Nekādu kasīšanos pa to ar grābekli! Liec stādu iekšā, kāds tur ir! – Pavēle izpildīta. Visas velēnas aug. Kāposti – n’jā, arī vēl aug. Bet kaplējot tie ceļas ārā ar visu velēnu. Zālēm nevar iespītēt, pasakot – stādi iekšā – un domājot – liekām saknēm jāpazūd. Tās nepazūd. Četri gadi nav pazudušas. Nekad nepazudīs. Tās jāizstrādā no zemes – vienalga ar ko. Tagad būs visiem ko rādīt manu vainu. Un dārzs būs briesmīgs, paņemot visu manu brīvo brīžu spēku.)
Par katru brīvā brīdī paņemtu grāmatu, spalvu, klavieru taustiņu – par visu ir jāsamaksā ar to – ka tevi sacērt gabalos.
Es sēdu un skatos logā. Zaļās egles. Gaiss. Miegaina rudens snaušana. Es skatos un – gaidu, lai mani sasistie gabali savienotos. Bet – tos saplosīs no jauna. Tūlīt, tikko es būšu tā tuvumā. Un es nevaru izbēgt tā tuvuma. Es valdos – jo manis pašas dusmas nodara vēl ilgāku postu. Bet esmu cilvēks, te eņģelis neizturētu.
{Neviens neredzēja ka Melita Rasones jaunkundze iekāpa autobusā.
****}. [Published in Mūsu kaimiņš as Svētdiena nedēļas vidū]
{Mežā mirst viens zirgs.
****} [Zirgs mirst in Mūsu kaimiņš]
Es zinu, kā nosalst. Ja sniegā apstājas, neiet tālāk un nekustas. Ja es nekustēšos, es būšu pagalam. Tāpat kā sniegā. Bet man nav spēka kustēties. Varbūt jau esmu pa pusei nosalusi. Es nedrīkstu nekustēties. Bet – man nav spēka vairs kustēties.
{Bija mūsu pagastā kāds saimnieks, kas saviem lopiem un cilvēkiem pūlējās iedot savu prātu.
****} [Saimnieks in unpublished prose]
15. aug. 1957
Izraksts no 16.II.53[?]
Ar Martu bija labāk – lēnām, ar labu. Viņa bieži kļuva īdzīga. Visbiežāk taisni tad, kad citi kļuva priecīgi. Bet tas laikam nebija tā tikai ar viņu, bet ar visiem tiem, kam dzīvē nebija laimējies. Martai bija 30 un – tepat nu vien viņa bija. – Kurš puisis nu vairs uz šo skatījās?
Velta sakāra egles zarus pie sienas uz naglas arī virs savas gultas. Jaunie zaļgansārtie čiekuri bija tik maigi, ka lūza, ja tiem piesitās roka, tie bija lipīgi no sveķiem un smaržoja kā nekas cits.
„Gan jau vēlāk iznesīs ārā,” viņa mierinoši teica. Vai nu no meža un lauka var galva sāpēt, viņa pie sevis domāja, pilnu istabu un tad vēl nebūtu gana…
Pusapvītušos bērza zarus viņa iespieda māla krūzē ar ūdeni, citās mazākās krūzītēs un glāzēs gaiļa piešus, vijolītes, baltās vizbules un tad kopā visādu sīku ziedu varzu, kas bija vēl gluži karsti no bērnu rokām, visus viņas trauciņus sarindoja uz palodzes, lai neaizņemtu visu galdu un kaitinātu Martu. Brīdi pārlikusi, viņa aiztaisīja logu — nedrīkstēja pielaist odus, lai cik skaists nāktu vakars. Tad viņa steidzās uz kūti, kur Marta jo skaļi dauzīja piena traukus. Velta nevilcinādamies nosēdās pie Ventas, kas bija cietākā govs. Tā stāvēja pirmā pie durvīm un, šo slaucot. varēja redzēt stūri pagalma uz to pusi, no kuras veda iebraucamais ceļš mājās. Slaukdama viņa redzēja, kas ienāca pagalmā. Bērni skraidīja turp un atpakaļ bez stājas un Neravs visu laiku rēja. Atbrauca saimnieks ar tukšiem maisiem un sētuvi. Mazmājiņas Dimpens ienāca ar zirgiem pie rokas no ecēšanas.
Indriķim tepat bija noliekami un pabarojami zirgi, viņš jau vēl nevarēja būt. Bet viņa slauca cieto govi ilgi un kāsa pienu lēni uz kūts sliekšņa. Tad beidzot bija jāiet tālāk kūtī pie citām govīm, un tur viņas rokas kustējās tik tik ātri — gan jau viņš nekur nepaliks.
Silu lielajā kalna gabalā viņš visu pēcpusdienu ecēja. Gan jau redzēja, ka viņi te Nācos bija izlaiduši lopus ganos. To nevarēja neredzēt un nedzirdēt.
Kad meitas beigušas slaukt, nocēla piena kannas no akmeņu mūrētā kūts sliekšņa sīkajā mūra, pagalms jau bija piesirmojis pilns pavasara krēslas, viņas aiztaisīja smagano kūts durvi un atstāja brūnaļas, kas apmierinātas tumsā šņāca, nopūtās un vaidēdamas cita pēc citas apgūlās. Viņas bija smagas un piekusušas no kustībām, no gaisa, no gaismas, no saules un zāles, veselu cēlienu ārā pēc garas, kūtī pavadītas ziemas.
Tikko meitas tuvojās akai […]
