18.VI.57

Fakti

Vakar Ledija sāka rītu ar kaukšanām, kas bija tik augsti, spalgi un ātri, it kā vistrakāk rautu ar vijoles lociņu pār stīgām. Tās vairāk bija garīgas / izbaiļu sāpes kā fiziskas. Visi pagasta suņi sāka riet. Vēlāk pie vistu šķūņa, pie būdas – šķita piecus suņus tur nosit, uzdur uz iesma. Bet Ledija laikam tur bija viena pati. Un saimnieks, kas viņu iebāza būdā. Kādēļ tik daudz visbrutālākās apiešanās? Ir saprotams, ka dzīvnieks var aizdot dusmas, ar to strādājot – bet piesiets ķēdē un savas dabas varā – zvērs nav nekas pret nežēlīgu cilvēku. Kas gan ir tas, kas cilvēkam liek tādam būt? Es gribētu redzēt – es patiesi to vēlētos notiekam, ka viņam šo velnu izdzen, izsit ar pātagu, roku vai ko izsit, viņam kaucot iesit saprašanu, nožēlu.

Bet, šo ainu iedomājoties, es to neredzu – kā velnu izsit. Es redzu nožēlojamu, nobālušu, padevīgu, nevarīgu lupatu, kura ciešanas, ja to sistu – ir veltīgas. Manas atdotās dienas arī ir veltīgas.

Pie galda viņš teica: „Ledija jāsit nost” – „Sit nost,” es bez mazākās intereses vai līdzjūtības teicu.
Viņš sarāva uzacis, piemiedza acis naidā. Ja es būtu Led. žēlojusi, viņš būtu gatavojies uz tās nomaitāšanu, varbūt pat to darījis. Tagad – viņš noskaitās sevī, ka tas man vienaldzīgi.

Aizvakar, vakar pupas. Šodien zirņi. Bet ir mazliet vairāk spēka kā šo visu laiku. Varbūt man paliks labāk. Bet no kā? Sirds ir tik slikta.

 

23.VI.57.

Ir piemākusies, vējaina, diezgan silta diena. Brīžam mākoņi paklīst, rādās skaidra debess, brīžam sabiezē. Mainās nespodras gaismas. Zeme bālgani zaļa – uz pavasara pusi.

Te kādas dzīves griežas pēkšņi, no sava tecējuma – no iecerētā tecējuma. Dž. aiziet vairāk simt mailes prom. Dž. paliek jaunā mājā pēc viņas vēlēšanās – dzīvojot. Bet – vai izpildās vēlēšanās – kaut vai tikai viena vēlēšanās no divām.

Ir vējaina diena. Dž. aizbrauca ātri no tukš. mājas, kurā uz brīdi pēc kaut kā iebraucis. Kaimiņi strādā savos laukos. Traktors skrien pāri kalnam no vienas puses uz otru, velk platāku un platāku uzarto svītru tumšu un valgu, pāri apvīzējušam laukam. Sievietes sāk līkāt ar kādu sēklu, ko vezums atved. Šīs divas sievietes, slaidas, garos tērpos, kas vējā plandās vienmēr, cēlas sievietes kā kāda kulta sargātājas. Cik reiz viņas nav mirdzējušas šos laukos, kā burves, kā dieves pašas. Arvien debess krāsās.

Šodien pelēkāka diena, viņas nemirdz tik ļoti kā citreiz. Bet debess krāsa tur ir un sārta, un viņas kustas pāri laukam turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Laimīgais, laimīgais lauks.

Traktors apst., ļaudis saiet tuvāk pulciņā un sasaucas ar Dž., ko viņi ir pamanījuši.

„Es vēl citu dienu te būšu,” Dž. sauc. Vējš lēni izsvaida viņa vārdus, tie noskan tālu un stipri. Tad viņš aizbrauc. Atver un aizver vārtus, kas vairs nav viņa, atver un aizver maš. durvis, kas viņu aizrauj. Kaimiņi stāda. Traktors slīd pāri laukam un sievietes… Lejā viņa lauki. Bet viss jau ir iznīcināts. Nokauts. Dzīve, kas cerēta. Laime. Darbs. Draudzība ar kaimiņu, arī sazāļoto, vārdi virspusē palikuši tie paši, bet grūti runājami, apakšā aizsegta nodevība. Viņš arī nodevējs tāds pats. Bailīgāks tikai, labāk gribējis, vairāk bijies. Viss vienalga.

Tomēr sāp. Dzīva daļa tiek atrauta. Priekšā tukšums, svešums. Kur kāju spert? Kur galvu nolikt? Viss vienalga. Gulēt un aizmigt. Simtiem mailes prom, tukšumā. Strādāt bez darba prieka, bez mīlestības – gulēt tad kā saknei, neredzēt neko.

Pār kalnu kustas sievietes. Dž. pazudis ceļa līkumā.

Traktors iebrauc viņa laukā, iet tam pāri reizi pēc reizes, velk tumšo valgo svītru platāku un platāku pāri savīzējušai kūlai. Uzar lauku jaunam saimniekam.

 

24.VI.
Jāņi.

Vakar cīniījos, neviena Jāņu bērna, visi paši slimi pēc kārtas ar vemšanu – saindēšanās? Šodien galvas sāpes.

Kungs ieskrēja rabbittrappēs. Very good.

17 vistas iebāztas petrolejā. Pamazām sprāgst. Viena daļa arī jāēd. Jātīra daudzas. Vairāk, nekā var apēst.

Pēc divi nedēļām šo mocekļu skaits sarucis uz vienu. Tā dzīvo.

Vista ieskrēja peļu, žurku lamatās. Staigā ar greizi sagrieztu galvu. Laikam dzīvos.

Bezgalīgi traks laiks.

Kaķu šķīvis ielidoja sejā. Ja būtu centimetri augstāk, kreisā acs laikam būtu pagalam. Bet varu pateikties Dievam. Šķīvis kopā ar bļodu bija šedē – aiznesu suņiem un atstāju tur iztukšoto bļodu pie kaķu šķīvja, nākot no olu salasīšanas lai paņemtu. Aizmirsu. –

Atvērās durvis, kad gatavoju sviestmaizes viņa pusdienām. Kliegšana un kaut kas sejā. Domāju – Ineses disks? kur tas ārā palicis.

Divi nedēļas, un zilums un dzeltenums pazudis. Tikai zem ādas augstāks kunkulis uz kaula un sāpīgs.

Mainījies nav nekas. Bet nāk uz pavasara pusi. Katru dienu ir kāds tik melns punkts, ka nezin, kā tiks tam cauri. Varbūt – ies uz pavasara pusi.

Nevaru strādāt – mūžīgas vajāšanas bailes. Gluži bez pamata – arī tad, kad zinu droši – patreiz neuzbruks – es nevaru strādāt. Bet – jāstrādā. Tikai dien. grām. šo to ieskribelēju. Melns laiks.
Bet sirds ir atpūtusies. Guļu labāk. Esmu mazliet stiprāka.

Braukšana uz Gosfordu – pārtraucu – nevarēju panest trakās runas. Jau tuvojoties sestdienai, kad braucu – mani sāka mocīt nelabumi – būs atkal ālēšanās. Atnāku es vēlāk mājā – mežā ar melniem! Atnāku agrāk – ak tad izsvieda no meža melnie!