Vēstule ar atmiņu skici
Ja es Jums tagad esmu rakstījusi vēstules četrus gadus, kaut kā pie tā ir vainīga arī — Daugavpils. Ja es pavisam nepazītu Daugavpili un būtu tāpat kā tagad, Jūs satikusi reiz pirms gadiem tur, šaubos, vai es Jums būtu sākusi tik daudz rakstīt. Bet zinot — Jūs pazīstat Daugavpili labi un es to pazīstu mazliet — tas manās neizdomātās domās nostājas, kā kāds pavisam drošs neizkustināms pamats. Nezinu, vai tas tāpat būtu bijs, ja Jūs būtu satikusi Rīgā. Rīga ir liela. Jūs viņā būtu varējis dzīvot, bet redzēt un just, kaut ko pavisam citu nekā es turpat. Ar Daugavpili tas ir citādi, jo viņa ir tik šaura. Kaut kas, ko viņa mums devusi, katrā ziņā būs kopējs. Liekas šis kopējais ir tik ļoti vajadzīgs trimdiniekam.
Daugavpilī es neesmu dzīvojusi, bet variākus gadus dzīvojot viņas tuvumā, esmu tai cauri braukusi, staigājusi, uzkavējusies, iepirkusies, dzejojusi, klausījusies koncertus. u.t.t. Visu to es varu atrast atmiņās labi pa tām parokoties. Es varu atrast daudz — arī garo nejauko ielu no stacijas līdz centram, kas arvien vai nu mani mocīja (jo nesamais arvien bija smags pie rokas ejot no stacijas) vai vilka latus no kabatas ārā, ja atļāvos pa viņu braukt. Es varu atrast pat kādu izkārni — Tējnīca — karājamies jo zemu pie zaļas mājeles itkā no aizvēstures laikiem, kādu mazu veikalu kurā es rakājos pa vilnas dziju gabaliem un nezin kā nopirku peldu kostīmu — bet visas šīs lietas atmiņās ir jāmeklē. Kas atklājas tūlīt un bez kavēšanās kopā ar Daugavpils vārdu, ir gatve ar vecajiem kokiem Daugavas krastā, tilts, cietokšņa atliekas, iešķībi augušie koki uz Lietuvas šosejas — līdz apvārsnim. Tā ir — mana Daugavpils.
Šinīs vietās arī mani aizved manas spilgtākās atmiņas, par to, kā Daugavpilī ir klājies jau trākajos un skumjākajos brīžos.
Tas varēja būt jūlija sakumā, pēc Jāņiem un Pēteriem. Mēs bijām norunājuši apmeklēt Janku Daugavpilī un iziet visi kopā studijās — Marija, Dagne, es, Voldiņš.
Marija un Dagne neatbrauca.
Es biju apmetusies kādā viesnīcā (sarkanu ķieģeļu ēka) netālu no Daugavas, Voldiņš laikam pie Jankas.
Mēs satikāmies agrā priekšpusdienā. Nolēmām izpētīt apkārtni studiju gleznošanai vispirms gar Daugavas malu. Janka aizbrauca divritenī uz rītiem, mēs ar Voldi uz vakariem — viņa jolā pa Daugavu.
Voldiņš (man šķiet viņu tā mēs saucām jo bieži tādēļ, ka viņš mūs tā sauca, arvien pamazināmos, mīlināmos vārdos) bija gluži nepacietīgs izrādīt savu laivu. Bet man šī mazā, apaļā rieksta čaulai līdzīgā laivele nepatika, lai arī viņa bija augstdzimušas sugas, kā to vārds — jola, norādīja un Voldiņš bija sajūsmināts par to. Man patika slaidas, garas laivas, kas slīd pa ūdens virsu, kā atspoles pa audeklu.
Bija skaists, saulains meirīgs rīts. Daugavā tālu iekšā spīdēja viņas dzeltenās smiltis, šur tur izceldamies lēznos sēkļos.
Voldiņš izrādīja visas jolas brīnišķās īpašības, viņas vieglo griešanos, slīdēšanu, apstāšanos, negāšanos. Mēs spēlējāmies bez bēdu, mērkdami rokas un kājas ūdenī pār jolas malām. Esmu augusi laivā uz ūdens. Voldiņš tāpat. Viņš gan apgalvoja ka jola pieder viņam, bet varbūt viņš niekojās — kur viņam, koknesietim tur varēja būt laiva? Bet viss viens. Varbūt tā bija viņa, varbūt īrēta.
Tad mēs sākām braukt lejā, savā izlūku gājienā. Voldis iesprauda jolas vidējā sēdekļa caurumā mastu ar buru un tā sāka lidot. Šurp un turp — tikai ne tur, kur mums bija jābrauc. Nebija nekāda laba vēja. Mēs cīnījāmies visādi, līdz nokļuvām līdz dzelzs tiltam. Tur mums bura bija tomēr jāņem nost. Bija sacēlies jau krietns vējiņš un iegriezies tieši no vakariem, dienai pieņemoties arī viņš kļuva stiprāks. No jaukās zēģelēšanas pagaidām nekas neiznāca. Voldiņš metās airēs un airēja, pa straumi uz leji lieta nebija tik traka, lai gan jola bija nejauki aušīga.
“Bet atpakaļ mēs brauksim!” Voldis jūsmoja. “Tad Tu redzēsi kā viņa lidos, mana jola, mana joliņa!” Voldiņš kaitināja mani, jo redzēja, ka uz šo jolu man nebija labs prāts.
Voldiņam cītīgi airējot un man ar šķērstu piepalīdzot, reizēs kad jola izskrēja malā, mēs nobraucām lejā aiz cietokšņa. Pabraucām vēl gabalu un kāpām krastā apskatīt apkārtni. Voldiņš jau iestirpināja buru atpakaļ ceļam un atsēja jolu, kas tagad jaukajā vējiņā jautri klakšķēja uz sīkajiem vilnīšiem, burai nepacietīgi svaidoties.
Krastā mums nebija daudz ko redzēt. Pusdienas apgaismojums padarīja jau tā plakano apkārtni vēl plakanāku. Mums likās ka itin nekā te nebija ko darīt ar zīmuli, varbūt kaut ko ar otu. Nolēmām ziņot, ka uz šo pusi — nekā nav.
Apsēdāmies kāda sīka kociņa pusēnā uz sausa krasta. Voldis bija diezgan nokusis no airēšanas. Pārziedējušu kaķpēdiņu sausās pūkās un sienāžu cirkstēšanā, vajadzēja izbaudīt brīdi liela slinkuma, kas par varu uzmācās.
Jolu aizsedza krasta mala.
Pēc brīža, Voldiņš gāja to apskatīt. Varbūt bija aiztecējis jau mazliet ilgāks laiks, vasaras pusdienas laiks bija tik hipnotizējošs klusēšanai un nekustībai.
“Ha!” es dzirdēju Voldi iesaucamies lejā pie jolas.
Tā laivele ir aizpeldējusi — es domāju. Es steidzos lejā, bet viņa bija turpat. Nesaprasdama es skatījos uz Voldi.
“Nu? Tu redzi?” viņš izplēta rokas un viņa sejā bija itkā smaids itkā kaut kas cits.
Es nekā neredzēju.
“Nu apskaties,” Voldis sauca.
Beidzot es redzēju — bura karājās nošļukusi gar mastu. Smalkais vējiņš bija nostājies. Pusdienas laikam pienākot arī viņš bija aizgājis dienvidu dusēt.
Mēs varējām ņemt savu jolu plecos, vai kā citādi mocīt viņu kilometri trīs pret straumi augšā.
Nebija laika gudrot un nebija arī, ko izgudrot. Pusdienās pie Janka mammas mēs būsim par vēlu. Bet viņi gaidīs.
Mēs braucām. Visu visādi. Ar divi airēm no laivas vidus, ar vienu — no viena gala, ar šķērstu gar krastu stumdamies, gar Daugavas vienu malu, gar otru, pa vidu, ar atlocītām biksēm pa sēkļiem, ar nagiem gar tilta spraisļiem…
Mums gāja daudz grūtāk, nekā mēs bijā iedomājušies. Tādai strupai laivelei nemaz nav gaitas, viņa grozās kā aita. Ne tu viņu vari iešvunkot stumjoties gar malu ar šķērstu, ne noturēt taisnā līnija uz vidus, kur straume liekās lēnāka. Un tad — mūžīgā izmēģināšana, pa kuru vietu labāk!
Mēs noplencējāmies pāris labas stundas. Pusdienās ieradāmies briesmīgi vēlu. Visi bija sen paēduši. Slepeni arī nonerrojušies par tādu mūsu nekārtību. Tur nu mums zem visu acīm vajadzēja ēst un noklausīties viņu zobgalības. Bija ieradies arī Janka māsas vīrs, mums Daugavpils apkārtni parādīt, lietas apstākļus tīši vai netīši pārprazdams, tas zobojās jo vairāk.
Ja cepetis un ķirši putkrējumā nebūtu garošojuši tik labi, pēc sasodītās nopūlēšanās, mēs ar Voldi nebūtu izturējuši. Bet mēs vairs neklausījāmies, tik noliecām galvas pār otriem šķīvjiem ķiršu krējuma.
Pēcpusdienā, kas vairs nebija gara, mēs sagatavojāmies doties izlūku gājienā prom no Daugavas, zemes iekšienē, pa Lietuvas šoseju. Voldiņš ar Janku brauca ar divriteņiem, mani paņēma aizmugurē uz motocikleta Janka māsas vīrs. Viņš domāja, ka kilometrus divpadsmit no Daugavpils prom pa šoseju, esot atrodama skaista upīte, vecas dzirnavas un varbūt vēl kaut kas.
Viss gāja labi. Bet devītā kilometrī moticiklets apstājās un ne ar kādiem līdzekļiem nebija piedabūjams uz tālāku kustēšanos. Gluži tāpat un vēl daudz reiz ļaunāk kā ar jolu. Voldiņš sāka atkārtot dzirdētās zobgalības, bet rimās, lieta bija pārāk nejauka no tādas uzticamas mašīnas.
Nekas neatlika, kā padomāt, kā to nogādāt kādās mājās ceļa tuvumā un mums pašiem meklēt citas iespējas — kā nokļūt mājās. Par tālāk iešanu nebija ko domāt, vakars nebija vairs tālu. Janka ar savu māsas vīru palika izkārtot motocikleta aizgādāšanu no ceļa un paturēja sev divriteņus, mēs ar Voldiņu sākām soļot kājām.
Mazliet saņemt dūšu vajadzēja un neizrādīt, ka ir mazs nobīlis — kā tik nu godam izturēs tos 9 kilometrus! Bet mums bija baltas sandales kājās, mēs spērām garus soļus, izlietojām visus spēkus racionēli soļojot taisni. Veicās gluži labi, mēs gājām pa uzkalniem augšup lejup, cauri laukiem, cauri pļavām pa taisno šoseju, cauri saulrietam un krēslai vasaras naktī iekšā.
Tikai uz tilta mūs panāca mūsu draugi. Kaut kas bija lēcies arī Voldiņa divritenim.
Janka māsas vīrs bija virsnieks un dzīvoja cietoksnī. Mēs ar Voldi iegājām tur brīdi atpūsties un tad mums sajūdza zirgu, mūs veda karietē, zirga pakaviem klabot siltā naktī zem milzīgajiem, resnajiem kokiem, augstu upes krastā. Mēs tomēr bijām par daudz noguruši no garās dienas lai sevišķi par šo braucienu jūsmotu.
Otrā rītā mums bija nolikta satikšanās pie autobusa, kas mūs aizvedīs pa Lietuvas šoseju līdz dzirnavu upītei. Bijām nolēmuši strādāt un izlūku gājienos vien vairāk nestaigāt.
Gaidot autobusu Janka sāka savus ņiķus, ko uzreiz nevar atklāt, jo viņš sāk ļoti nopietni:
“Vai Tev deķis līdz?” viņš man prasīja.
“Nē.”
“Vai! Tad jau Tu esi bezdeķis!” Smiekli gāja vaļā.
“Vai Tev ir mačalka?” viņš griezās pie Voldiņa.
“Jā,” tas drošības dēļ atbildēja un dabūja vārdu Mačalka. Janka visu dienu sauca mūs par Bezdeķi un Mačalku. Vēlāk gan viņš atvainojās, ka tas neesot nemaz viņa izdomāts joks, bet kādā citā ekskursijā noklausīts, tie vārdi mums kā nekā ļoti pielipa.
Autobusā sēžot Voldis jūsmoja par tālēm (cita jau nekā nebija ko redzēt):
“Redziet — tālītes,” viņš atkārtoja, “tās izkodināt tā trīs pakāpītēs.”
Sapratu ka viņš to tēmē uz maniem iemīļotiem tālumu ofortiem.
“Sešās!” es atcirtu, jo Voldis jau pats bija vēl trakāks “pakāpīšu izkodinātājs.” Man bija bailes, ka mēs visi nesaejam matos. Laiks gaja uz priekšu un mēs vēl nebijām strādājuši, bet cilvēki kas sadomājuši gleznot un zīmēt un visādu apstākļu dēļ pie tā nevar tikt, ir spējīgi kļūt nikni.
“Nē, deviņās, divpatsmid!” Voldiņš turpināja, “Tā izkodināt — pēdējo miglas plīvurīti.” Voldiņš nebija uz dusmošanos, šķita ka viņš runā sajūsmā un absurds ko viņš teica gandrīz nelikās absurds.
Mēs izkāpām netālu no Lietuvas robežas un sameklējām vecās dzirnavas. Tā bija dziļa, aizaugusi grava, ar dzidru, akmeņainu upīti lejā. Bet mēs ilgi nomētājāmies apkārt līdz katrs kaut ko sāka zīmēt. Tā, masveidīgi ir grūtāk kaut ko atrast un iekārot. Ar padarīto mēs nebijām apmierināti. Sameklējām dzirnavās nakts mājas, lai nākošā rītā sāktu strādāt agri, kaut ko labu, rīta apgaismojumā.
Rīta apgaismojums tomēr nedeva cerēto efektu. Mazākais mums ar Voldi — grafiķiem nē, bet gleznotājs Janka, pēdējā brīdī piekodās kādam motīvam, kaut kam Van Gogiskam, un nebija atraujams no vietas, kaut gan autobusa atiešanas laiks nāca virsū. Voldiņš stāvēja blakus viņam, ar savu lielo, dārgo vectēva kabatas pulksteni saujā un pukodamies skaitīja minūtes — Janka gleznoja. Mierīgi spieda no tūbām, arī veselām čupām, visus dzeltenos toņus, kas viņam bija.
Es drošības dēļ jau devos ceļā, lai mēs nenokavētu autobusu sieviešu tuntuļošanās dēļ.
Es izkāpu no dzirnavu gravas kalnā pa šauru taku caur biezu alkšņu jaunaudzi. Taka bija sausa un jauka, bet tik šaura, ka alkšņu zari visu laiku slaucīja savus baltos insektu perēkļus man drēbēs un zirnekļu tīkli aiztina acis, pietina pilnus matus.
Izkļuvusi uz lielceļa es gaidīju.
Pirmais no alkšņiem izlīda Janka. Krāsu kaste, kurā viņš kā redzams bija noglabājis arī studiju, un salocīts molberts bija viņa vienā rokā, vaļēja krāsām nokrauta palete otrā rokā.
“Kur Voldiņš?” viņš tūlīt sauca.
“Vēl nav.”
“Ko tu niekojies?”
“Es saku — Voldiņa vēl nav. Vai tad jau tik ļoti vēls?” Es jautāju, redzot Janka savādo seju. Tā bija uz traku smiešanos un tomēr atkal pavisam ar nē. Gluži kā Voldim, kad jolai bija nošļukusi bura tanī nelabā dienvidū.
Es uzmetu ciešāku skatu Janka paletei. Krāsu čupas no tās bija aizslaucītas juku jukām pāri no vienas malas līdz otrai — ar alkšņu zariem, liedot caur šauro taku. Un pa to — tagad nāca Voldiņš!
Mesties biezoknī? Skriet kaut kur apkārt?
Viss bija par vēlu.
“Tur neko vairs nevar darīt,” Janka mierināja sevi un mani, “tikai izturies mierīgi!”
Pēc īsa brīža Voldiņš iznāca.
Tikai Janka ļoti dusmīgais skats aizturēja mani no iesmiešanās pilnā kaklā. Es tomēr nenoturējos pilnīgi, arī Janka ne.
Vodiņa gaiši pelēkās bikses mirdzēja vienos dzeltenos plankumos, krāsa turējās tur gluži svaigās pickiņās.
Janka skatījās Voldim acīs un gaisā un runāja kaut ko, varbūt par laiku, un meta man ar acīm darīt to pašu, turēt Voldiņa skatu augšup, prom no viņa paša biksēm. Es to mēģināju. Janka sāka krāmēties ap savu krāsu kasti, slepeni saplūca zāles, sataisīja vīšķi un mēģināja Vodiņu viņam to nemanot drusku aptīrīt. Tas protams neizdevās.
Un Voldiņš — neņēma šo lietu pa jokam. Ka viņš, mierīgais, apdomīgais, lēnais, vienmēr humora pilnais Voldiņš tā noskatīsies, to es nebiju iedomājusies.
Viņš nespēra uz priekšu ne soli. Tikai par lielām lūgšanām viņš bija ar mieru iet un iekāpt autobusā, bet Daugavpilī iekšā viņš nedomāja braukt. Viņš kāpa ārā daužus kilometrus pirms Daugavpils un Jankam bija jāzvērē, ka viņš ar divriteni izbrauks tam pretī un atvedīs bencīnu un citus drēbju tīramos piederumus. Tur neko nevarēja darīt. Voldiņš pēkšņi bija zaudējs humora izjūtu.
Nākošās dienās tā atgriezās un mēs pavadījām tur kopā vēl gluži ražīgu studiju laiku.
No Daugavpils ir atmiņā arī kāda citāda diena.
Tā bija pēdējo dziesmusvētku otrā diena. Es nevarēju iet uz svētkiem, jo pirmā dienā koncerta laikā saslimu, kaut kas līdzīgs saules dūrienam bija mani ķēris. Mana draudzene, pie kuras ciemojos, un citi paziņas, ar kuriem kopā bija runāts iet uz svētkiem, aizgāja un atstāja mani vienu. Kad visi bija prom un arī iela apklusa, mani sāka mocīt žēlabas, ka es nevaru būt svētkos. No mazā dzīvokļa logiem, pāri zaļam zāles laukumam varēja redzēt Daugavmalas šoseju — gatvi. Tur nestaigāja gandrīz neviens tagad, tikai viļņū atspīdumi spēlējās koku lapās.
Es nevarēju palikt iekšā. Tā bija pēdējā brīvības diena… Viss kas man vēl kaitēja bija galvas reibšana. Bet tas nebija tik ļauni. Es saģērbos rūpīgi kā svētkiem un lēnām izgāju uz ielas. Bet es negribēju iet uz svētkiem. Es gribēju atvadīties un būt kopā ar zemi. Brīdi es staigāju un sēdēju uz soliem gatves malā zem lieliem kokiem, bet man vajadzēja tālāku apvāršņu, redzēt vairāk zemes.
Atradu kādu fūrmani un mēs braucām lēnām prom pa gatvi, garām tiltam, garām cietoksnim, ārā laukos, garām arī tai vietai kur kādreiz jola bija stāvējusi pie krasta. Bija ļoti meirīga diena. Zirgs gāja snauzdams līdz apstājās.
Es skatījos visapkārt, cik tālu acis redz, sākot no ceļmalas dadžiem, zaķaustiņām un citiem sīku ziedu kušķiem, pāri nelielām auziņām ceļmalas laukā, līdz apvārsnim uz vienu pusi, tad pāri Daugvai, pāri bezgalīgām ganībām, pāri Lietuvas šosejai ar iešķībi rīta vējos piešķiebtiem kokiem, līdz apvārsnim — uz otru pusi. Tur no debesu malas, kas vibrēja uz zemes mežu galiem, stūmās ārā mazi mākonīši, klusi, lēni bez apstājas nepārtraukti savā gaitā. Tie kāpa augstāk, auga un zuda. Tā bija diena, kā visas vasaras dienas. Un tomēr citāda. Tā bija pēdējā. Itkā jau droši jūtams, ciets un neatceļams vāks.
Notikumi jau bija beigušies un miruši. Tikai laiks vēl tecēja. Un bija tukšs. Kādas zemes brīvības, kādas eras pēdējā aina.
Es mēģināju priecāties par viņu, jo viņā patiesi bija viss tas pats kas bija bijis citās dienās. Es atvadījos. Pieminēju, svētīju, pateicos.
Līdzīgu dienu es atceros, kad gadus desmit vēlāk, kādā mazā vācijas pilsētiņā es izgāju no kādas slimnīcas kurā palika guļot mana māte. Viņa bija jau nesamaņā. Viņa nebija atvērusi acis, kad to apmeklēju, viņas roka vairs neatbildēja manai rokai ar spiedienu, bet tā bija vēl silta. Mana māte vēl elpoja, mierīgi, kā iemigusi. Es gāju prom pa ceļu un domāju, atkārtoju to sev visu laiku — tava māte vēl elpo. Šī vēl ir tāda diena.
Tur pie Daugavas es atkārtoju sev — zeme vēl ir brīva. Šī vēl ir tāda diena.
Fūrmaņa zirgs noplūca kušķi apputējušās zāles un tad mēs atgriezāmies pilsētā.
Naktī, pa gatvi pilsētā un zemē iekšā brauca svešie rati. Viņi jau bija klāt, tumsā ķēdes žvadzēja, dzelzs vienmuļi kauca. Viņi nāca un nāca.
Bet man bija tā itkā viņi nespētu piekļūt kaut kam kas bija visdārgākais, jo es biju to apglabājusi.
