Pilis
Romāns
Stāstu uzmetums no Šķūņa
Tumšas, stipras rokas sita naglu pēc naglas apbrīnojami ātri. Jo dienas, jo ātrāk. Nepiekūstoši. Sitieni, arvien četri pēc kārtas, bija dzirdami mājā aiz dārza visu dienu. Kā viņš tik ātri var sist? – viņa domāja.
Rītos agri viss apkārt bija vēss, mierīgs un skaists. Gaiss maigi gulēja ielejā. Viļņoja lēni, apskāva krūtis. Un gaisma bija maiga. No kalnu galiem tā atritas lejā dīķī, kas bija lietos kļuvis liels kā ezers.
Skaidas un dēļu gali zem kājām smaržoja saeļļoti brūni. Pasaule bija dzīva apkārt. Sirds to nemierīgi juta. Rokas sita naglu pēc naglas. Pirksti bija saloģīti līki, āda kļuvusi bieza, skabargas tikai reizēm nolūza un palika tur aizmirstas.
Rokas sita naglu pēc naglas. Sita prom laiku. Tuvāk brīdim, kad viss būs pabeigts. Bet nevarēja lēnāk. Nekad neko nevar novilcināt, ko gribētu ilgāk paturēt. Bosa acs tuvojās un piemiedzās nepatikā. Viņš nāca ar tēju katru rītu, noteikti.
*****
Sāk.
Pusceltās vistu kūtis izskatījās kā grieķu tempļi uz kalna, pret otru kalnu, kas bija vēl augstāks. Daudzie stāvus saceltie sienas koki cits aiz cita bija stipri, resni un apaļi kā kolonnas rindā, dzelteni un brūni. Kopā ar līmeniskiem un ieslīpiem jumtu kokiem tie bija kā vesela tempļu grupa. Un kalns aiz viņiem spīdēja cauri ar mežu zaļumu un zilām dūmakām, gan no rīta miglas maiguma, gan no meždegu dūmiem.
“Pavasars!” – sieviete, kas nesa olu spaiņus, klusi iesaucās. Viņa izstiepās, atmeta galvu un skatījās cauri brūndzelteno kolonnu rindām uz garo, aiz ielejas guļošo kalnu. Bija lēna novakare, un garā kalna pakājē, kur aiz pupu laukiem sākās mežs, bija palaista uguns. Tā kāpa kalnā kā mirdzoša ķēde visgarām kalna sānam. Kā likās, uguns bija ielaista arī augstāk kalnā, vairākās vietās, lai kalna meži izdegtu vienā naktī, kas bija rāma. Kalnā ugunis sāka liesmot visapkārt. Vakara krēslā, kas ātri pieņēmās, izskatījās, ka tur būtu tāla pilsēta aiz grieķu tempļiem, kas arī satumsa.
Sieviete ar olu spaiņiem bija par ilgu stāvējusi. Viņa sāka steigties prom pa taku starp jaunceltnēm, kas bija nomētāta skaidām, mizām un atzāģētiem stabu galiem. Tur bija arī saliektas naglas, cigarešu kārbiņu atliekas un košļājamās gumijas papīrīši. Sieviete turēja skatu pie zemes, lai nekluptu. Tikai vēl pirms ieiešanas bungalovā – vienstāva fibrosienu mājā aiz mežonīgiem krūmiem un ūdens trauka – viņa atskatījās uz “tempļiem” un degošo kalnu, kas izskatījās kā pilsēta.
Kāri viņa ievilka nāsīs gaisu, lai saostu dūmu smaku.
Mežu degšana ir pavasara zīme, viņa domāja ar histērisku līksmību. – Pavasara zīme te. Kādēļ lai to nemīlētu, ja to pazina? Jau pazina. Mežonīgais krūms pie ūdens tanka bija saaudzis līdz jumtam un bija viss vienos pumpuros. Ziedu ķekari tūlīt vērsies lieli kā klēpji, dzelteni kā vasks, pilni bišu.
Apelsīnu kokam turpat blakus augļi karājās līdz zemei, kas nebija uzrakta un nomētāta pelniem un lapu saslaukām. Tas bija neglīti, bet viņai nebija laika. Milzīgās adatainās agaves bija skaistas, bet arī ieaugušas nezālēs – viņai nebija laika. Un viņa nemīlēja dārzu. Mīlēja un arī nemīlēja, bet tas bija monstrs, kas apēda viņas spēkus, ko viņa tur ielika. Apēda – īsu brīdi rādījās izravēts, apkopts, tīrs – tad viņa nepaguva ne atjēgties, – viņš bija atkal ieaudzis zālēs, izlocījies, pāraudzis, kļuvis mežonīgs. Viss bija velti. Viens labums tik bija – nekas neiznīka, neviens krūms nenobeidzās, tas pazuda nezālēs brīžam, tad pēkšņi izstiepās tām pāri, auga mežonīgi – spēkojās ar citiem krūmiem. Krūmus apcirta un apzāģēja vai līdz zemei, un kādu brīdi dārzā valdīja saule, tad šāvās atvases, zaļas, taisnas, resnas – šāvās augstu un tālu, līdz krūms aizsniedza krūmu un viss izskatījās tā, it kā tur nekad cilvēks savu roku nepieliktu. Viņas rokas arī daudz nevarēja. Bet vīram nebija laika. Viņas darbs bija velts. Velts tas bija arī citur mājā – virtuvē un istabās, kur nāca un gāja iekšā un ārā sabristas vai putekļainas kājas, kastes, maisi, virves un arī olu spaiņi. Olas ceļoja no spaiņiem pakojamās papes kārbās, tālāk ar tām koka kastēs. Katra ola izgāja caur viņas rokām, tika slaucīta, berzta vai pat mazgāta – katra ola, 10 duči dienā. Tas bija maz. Vēl cēlās trīsreiz vairāk vistu šķūņu, kā to jau bija. Viņas darbs bija velts – vakarā olu duči gulēja sapakoti, trauki nomazgāti, cilvēki, suņi, kaķi paēdināti. Rītā – viss bija nedarīts. Netīru olu spaiņi ik pēc 2 stundām nāca iekšā, cilvēki bija izsalkuši, trauki kļuva netīri…
Sieviete vēlreiz izgāja ārā un vēlreiz skatījās uz kalnu. Pusceltos šķūņus nevarēja redzēt. Melnā tumsā mirdzēja kalns kā tāla pilsēta. Dažās vietās ugunis stiepās rindās – tur bija kā ielas. Daži uguns stabi mirdzēja taisni un augsti. Tur dega sausie koki.
Divpadsmitgadīgs puika izskrēja no mājas ārā pie mātes: “Redzi pilsētu?”
“Redzu.”
“Bet, ja saceltos kaut mazs vējiņš – tad redzētu! Sarkans vilnis gāztos pāri… Pagājušā gadā krāca vien.”
“Šādi arī ir skaisti.”
“Jā – tagad ir kā pilsēta…”
*********
Diena gāja pret vakaru un kļuva rāma. Vējš, kas pusdienas laikā bija mazliet plosījies, stājās. Kalna pakājē zeme kļuva krāsaina. Apdegušais mežs aiz tās rādīja dzīvības zīmes – galotnes bija zaļas. Bet turpat apkārt, kur noritēja būvju darbi
[incomplete]
**********
Vētra ar lietu un reizēm ar pērkoni bija plosījusies visu nakti. Dienai sākoties, debess mazliet noskaidrojās un tad satumsa atkal un lija. Tas vēl nebija nekāds pavasara lietus, drīzāk bija rudenīgs. Koks aiz loga bija lietū, un krūmi un ceļš. Koks – turpat pie loga. Septiņi gadi. Un tas bija viss. Pie viņas loga. Piekārtojusi istabu, viņa vērās guļamās istabas atvērtā logā.
Lietus un zaļums. Trūdi un jauns zaļums. Saknes un zari. Neizmērojams dzīvības režģis. Tas bija viss.
Tas bija labākais. Saknes un zari. Zemes smarža un lietus. Tas bija, kas paliks. Kas nāks līdzi, līdz beigām. Tas bija viss šodien. Jo viņš neatnāca. Kas bija cilvēki un viņu attieksmes? Zūdoši māņi. Zeme un zaļums un koks – bija viss. Un tā bija labi. Tas bija dievišķi, to sajust. Tā bija brīnišķa laime. Viņa kā transā raudzījās lietū un kokā aiz loga. Tad pēkšņi piespieda galvu loga stenderei un ieraudājās.
Viņa atkal domāja par to, ka viņa bija satvērusi viņa rokas locītavu, vienā mirklī uzzinājusi visa viņa ķermeņa siltumu un spēku, viņa dzīvo stāvu, kas dzīvoja, bija kaut kas pats par sevi, savrup no visa cita tāpat kā viņa. Viņa bija pieskārusies mājoklim, kur mita viņš – otrs cilvēks. Nojautusi, kāds dārgums un krāšņums tas bija. Kalni aiz viņiem bija nobalējuši tā brīnuma siltumā un spēkā, kam viņa mirkli bija tuvojusies.
Koks aiz loga nebija viss. Asaras pazuda no viņas tikpat ātri, kā nākušas. Man viņš jāmeklē – viņa domāja.
Kad viņš bija te – bija grūt vārdu pateikt. Tagad – meklēt to, nezin pat kur? Kā tas būtu veicams? Viņa neticēja savai uzņēmībai. Un redzēja savu pamestības postu, necilvēcīgo vientulību.
Vīrs bija visu dienu kaut kur tālumā vairāk kā citas dienas, jo lija un viņam nebija palīgu darbā. Viņa redzēju viņu vienmēr. Viņai bija jāredz tas vienmēr, ko viņa negribēja redzēt. Viņa gandrīz nevarēja valdīties. Šī seja – viņa sevī kliedza – man jāredz un jāredz, un jāredz, un tas ir, kas paliek! Tas, kas visu laiku paliks, līdz galam. Tā ir īstenība. Tava diena pēc dienas. Tas ir viss, kas ir Tavs – ko tu ienīsti, kas Tev riebjas, kas Tevi apēd un iznīcina – un ko Tu pacietīgi velc, kop, baro – dienu pēc dienas.
Tas ir viss un tas – paliks…
Vistu kūtī viņa apstājās un, vistas pārkliedzot, kliedza – Ken, Ken, Ken! Tad – veselus teikumus… Tu mani nevari glābt, Ken. Bet palīdzi. Palīdzi. Sasildi mani. Vienu īsu brīdi. Lai es varu izturēt. Vienu brīdi, Ken. Tu man esi vajadzīgs. Es gribu būt cilvēks un just cilvēku. Siltu, kas nav koks. Kas nav dzīvnieks. Kas ir pie manis un pie kā es varu būt. Es gribu Tavu sirdi. Īsu brīdi. Varbūt Tu esi laimīgs. Tev nekā nevajag. Bet varbūt – Tev vajag. Varbūt Tu salsti arī. Un, ja nē – vienalga. Vienalga. Kā Tu – varēji tā aiziet?
Pēkšņi kliegusi un raudājusi, viņa apklusa tikpat pēkšņi.
Viņas sāpes nebija reālas. Viņas moku izpausme nebija reāla. Reāla bija tikai viņas panešana, viņas iešana un iešana ar visu to uz priekšu, kas bija jānes.
Iekurinot uguni, viņa atkal iecirta dūres deniņos – es viņu nīstu tā, es viņu tā nīstu – ka to nevar, nevar izturēt. Ne tik vien – nīst ir skaidri, asi nīst. Es viņu nicinu. Ne tikvien. Nicināt – ir lepni, auksti, prātīgi.
Man viņš riebjas. Ne tik vien. Tas ir atturīgi.
Man nav vārda. Tas viss ir kopā vienā – no visiem tiem vārdiem, ko es jūtu.
Bet ar to vien nevar dzīvot. Un es – nedzīvoju.
****
Dienas darbi viņai sagāja visi juku jukām. Visur viņa brīdi bija kavējusies, un viss kļuva samētāts un nedarīts. Trauki bija nemazgāti, suņi nebaroti, olas netukšojās no spaiņiem kastēs, un grīdas acīmredzot kļuva netīras, jo viņai lējās pāri traukiem, slīdēja no rokām, vēlās no galdiem, aizķērās un gāzās.
Pret vakaru viņa aprima. – Rītu. Vēl bija rīts, vēl tomēr varēja būt rīts. Un ja nē – ja nē – nevarēja ticēt, ka nē. Vakaram tuvojoties domāja – rītu!
Viņa sāka kustēties atkal noteikti, un lietas padevās. Pašā vakarā vēlu viss bija atkal savā vietā. Diena arī bija cauri. Palika pāri tik nogurums. Šoreiz tas nebija tik ļauni. Vieglāk bija tuvoties rītam.
****
“Skaista diena,” viņš teica, un tas izskanēja tā, it kā viņš patiesi tā domātu, ne teiktu parastos apsveicināšanās vārdus. Viņa izbrīnījusies paskatījās gaisā, un vējš viņai sasvieda visus matus acīs.
“Skaista. Bet – vējš!… Nesaaukstējaties atkal…”
“Es vēl neesmu vaļā no vecās saaukstēšanās.”
“Nu! Tad šī diena nemaz nav laba darba sākšanai,” viņa apgriezās. Aizejot viņa pa pusei dzirdēja, pa pusei nē… “Tā būs laba, kad Jūs rūpējaties par mani.”
Viņš bija laimīgs, šķita, ka viņi satiekas, ir klāt viens pie otra, pāri attālumam, kas vienmēr bija starp tiem. Viņa kaut ko teica, un viņa smaids bija nepiespiests. Viņa redzēja, ka viņš ir dzintarainā gaismā. Viss – ne tikai acis. Bet varbūt tas nāca no viņa acīm.
Kad es pieskāros viņa rokai, viņa vēlāk domāja, viņš kļuva kā melna liesma. Seja bija melna un acis. Viņš viņai šķita kā kaunīgs melns zirgs. Viņa skatījās viņā aizrauta, kārdināta un baidījās.
Tagad? Kam viņa bija pieskārusies viņam? Viņa dvēselei. Viņš blāzmoja dzintarainā gaismā. Viņa seja bija dzintara un acis. Viņa viegli pārslīdēja ar skatu viņam un juta: viņa plūst uz viņu un tam nav nekādu šķēršļu. Viņi atpūtās īsos mirkļos kā pēc gara skrējiena.
Viņš pacēla galvu – kas te notiek? – viņš domāja, skatījās brīdi nesapratnē, kā kādreiz paskatās uz putna ēnu. … Vai viņa viņa acu priekšā iekrīt kāda vīrieša rokās! Viņa stāvēja taisni un ielēja viņam tēju. Viņš nolaida skatu, viņam nebija laika acis izberzēt, bija jāsaņem krūzīte, un viņam bija daudz kas runājams par jauno mašīnu.
Viņš bija tāds – ja viņš bija teicis nē, nu tad viņa seja bija tik nelaimīga kā otram, kam viņš bija teicis nē. Viņš bija jāmierina.
Braucot viņa redzēja kādus mazus, ļoti spoži violetus ziedus, kas bija nokrāsojuši ceļmalu vietvietām. Kad mašīna apstājās, viņa centās saskatīt ziedus, kas šķita sausi, pieticīgi, kaut kas atgādināja priedes. Un pāri kādiem vārtiem dega viss koks. Viņas skats netvēra kādu vienu ziedu. Ken, Tu esi manī. Visu laiku. Tie ir Tavi ziedi. Un Tu man atdevi to visus, visus ziedus. Pasaule ir pilna to – atkal vēlreiz.
Svētīts, Ken. Paldies, Ken.
Filma bija kā arvien, kaut kas ļoti bargs, ja to ņēma pie sirds. Viņa to neņēma. Viņa meklēja, kas bija skaists, kas pieskārās, zināms, un sasildīja. Bija skaisti zirgi. Bija žēl, ka tos ievainoja un kāva. Nu, bet acumirklī tas notiek, tas tikai atgādināja to, kas notika dzīvniekiem cilvēku dēļ. Cilvēks ļāva tiem rasties un mocīja tos. Piemēram, vistas. Perināja cālīšus mākslīgi simtiem un miljoniem. Sabāza būros. Apēda viņu olas un beidzot viņus pašus. Tie pavadīja savas dienas, dzelzs un plastika ietverti, mirdzināja tur ēnā savas skaistās spalvas… Būtu idiotiski vēlēties, lai šie putni redzētu zemi un debesis. Un tomēr – kaut kas bija darīts pretī debess un zemes likumiem. Cilvēks ņēma lielas tiesības. Ieslēdza arī pats sevi dzelzī un plastikā. Neredzēja zemi un debesis…
Filma bija idiotiska. Nepārtraukts nervu pātagojums. Indiāņi sekoja baltajiem tuksnešainā apgabalā. Uzbruka slepeni, kāva viltā nežēlīgi. Baltie aizstāvējās. Ar to pašu – viltu un nežēlību. Tiem palīdzēja dzelzs. Pret indiāņu ķermeņiem un ļauna prāta veiklību. Tur bija divi baltās sievietes. Asiņu vidū šķaidījās kaislības.
Citreiz viņai viss tas aizslīdētu gar acīm nevajadzīgs. Tagad viņa meklēja Kena vaibstus, matu krāsu vai pat drēbes. Viņai patika kāda sieviete, kas bija silta, jūtu pilna un kaisla. Viņa pēc ilgiem laikiem labpatikā noskatījās, kā šī sieviete skūpstīja raupju varoņa vaigu.
Viņa bija kopā ar pūli, kas, jādomā, tāpat baudīja skūpstu. Kā cita dēļ tas tiktu rādīts? Paldies, Ken, viņa teica. Dzīvam būt ir skaisti.
Meitenes smaids bija par daudz kautrīgs un varbūt pārāk pakalpīgi dots. Zobi mazliet lieli. Un mute mazliet liela – lai to varētu atzīt daiļu. Bet pieejot tai tuvu un saņemot viņas tiešo skatu – tā bija brīnišķīga seja. Acis lielas, un tanīs bija tas pats tumšums un dzidra gaisma reizē, kas Kenam. Meitenes acu krāsa, liekas, bija zaļganāka, Kenam dzeltenīgāka. Bet abu acīs bija dzintarains gaišums, viņas vērās tieši pretī no šīm sejām un piepildīja tās ar gaismu, kam nebija nekā līdzīga.
Viņa vērās bērna sejā un izjautāja to par tēvu. Viņa bija pateicīga bērnam par tā seju, tā nebija seja vien. Tas nebija bērns vien. Kā lāpa, iedegta no tēva…
“Viņa ir tikpat gara kā Jūs,” viņa atcerējās viņa vārdus.
Toreiz viņa zināja, ko šis salīdzinājums nozīmē. Un tagad viņa to zināja vēl skaidrāk. Viņa zināja arī, ka viņš citādi nevarēja. Tāpat kā viņa – citādi nevarēja. Šķita, ka viņa varētu un gribētu – citādi. Atrast un pieskārties tikai… Kam? – Ķermenim. Kaut kam nesvarīgam, taču līksmam. Bet tāda kaut kā nebija. Viņai nē un viņam nē. Vienmēr viņa atrada, uzraka, uzšķīla to, kas slēpās aiz tā. Un te nu bija. Viņa nevarēs satikties un būt brīdi ļoti līksmi kā citi.
Viņu vienīgā līksmība bija – ieraudzīt to gaismu, kas plūda no skata…
Tikko viņa tuvojās, garāmejot un kaut ko sakot, viņš ātri izslīdēja no mašīnas. Viņu pārsteidza viņa ātrums. Tā bija dedzība, lieliskas manieres – aizkustinošs kavalierisms, jo tā pamatā bija īsta degsme. Bet viņa bija piesieta – viņa nedrīkstēja tam tuvoties. Viņa skatījās uz to, kas aizgāja reizi pa reizei un pievērās viņam tik ar acīm. Ietvērās viņa acīs, kas tās sagaidīja. Viņš daudz nesaprata un neklausījās, ko viens otram teica. Diena bija maiga un saulaina. Viņš bija apģērbies labi. Gatavs dienai. Bet viņa bija piesieta. Aizlidoja, satvērās tikai acis kā putni. Viņš bija pārvērties kopš pēdējās reizes, kad tas bija [slimojis?]. Viņš bija mirdzošs un drošs. Viņš bija saņēmies. Pāri visam, kas bija viņa īstenība.
Viņš izskatījās jauns. Bet tā nebija tā jaunība, kas viņam bijusi divdesmit gadus atpakaļ. Atkal –viņš bija jauns, bez kā to varētu mērīt ar gadiem.
Bet viņa bija piesieta. Nesagatavota. Nezinādama, kā atrast to, kas bija iespējams un tūlīt kļūs neiespējams. Ko nākošais mirklis paņems. Viņa to bija pārlikusi dažas minūtes iepriekš, kad redzēja tos abus kopā.
Viņa teica sev – rīkojies! Dari kaut ko. Izdomā kaut ko. Viņš ir te. Un – varbūt gaida. Noteikti gaida, lai tu rīkojies. Nākošais brīdis to aiznesīs. Jo viņš nevar kavēties –
Bet viņa neizdomāja neko. Tik daudz, ka viņa gāja tur garām. Ja viņa būtu zinājusi, cik dedzīgi viņš nāks pretī, cik ļoti atsauksies viņas nākšanai, viņa būtu ko atradusi.
Gājusi tam pretī citā virzienā. Bet nu bija atkal par vēlu. Viņš aizbrauca. Viņai bija žēl, ka viņš jutās tik pievīlies, kā viņa to zināja. Par visu garo braucienu, nācienu. Mašīna bija spoža notīrīta. Un pats – smieklīgi tas bija. Smieklīgi tiem, kas bija 20 gadus jaunāki, šī savādā cīņa – atsvabināties no īstenības, pacelties pāri tai, atraisīties no sevis, no īstā pirmā sevis, lai atrastu otru sevi, to kas cieta, aprakts pirmajā sevī.
Viņa bija pūlējusies vairāk kā mēnesi atrast viņa otru, viņa aprakto sevi. Viņš bija atsaucies tai dedzīgi. Tikai neticīgi, pārsteigts, samulsis, nedrošs, kritis un kritis atpakaļ, līdz viņa to noturēja, atbalstīja, iedrošināja. Tagad viņš bija te, viņa otrs, ikdienas apraktais es mirdzēja atbrīvojies un gaidīja – tagad nebija viņas.
Nokratīt gadus, mokas un arī, kas bija dārgs (jo tas viss bija kopā – dārgais, gadi un mokas) bija grūti.
Šī cīņa būtu smieklīga tiem, kas vēl nebija aprakti no mokām, gadiem un dārgumiem. Bet šai cīņai nebija nekā patiesi smieklīga viņiem, kas to cīnīja. Viņu smiešanās par to bija labi sāpīga.
Rītu viņš būs aprakts. Jaunais, mirdzošais, brīnumu gaidošais būs neredzams.
Varbūt viņa spēs to atkal atbrīvot.
Nogurusi viņa juta skaisto dienu. Pār ceļu, pa kuru viņš viens brauca un zuda.. Varbūt jau bija pazudis sevī. Vai vēl brīdi dzīvoja un dzisa lēni.
****
Dienas un nedēļas gāja. Viņi griezās paklausīgi savā dienu ratā. Koki un krūmi saplauka un ziedēja. Mazais nektorāns – viss rožains.
“Redziet – aprikožu kociņš zied,” viņš teica, satiekot viņu un – garām, nevarēdams noturēt uz vietas to, kas griezās prom.
“Nektorāns,” viņa izlaboja un atskatījās uz kociņu. Un gāja tālāk, kā nelaimes dzīta.
Bija saulainas un maigas dienas, un bija lietainas.
Kad viņam bija gaidāmas nepatikšanas darbā un viņa to zināja, viņa atrada brīdi pieiet pie viņa – “Neņemiet to pie sirds. Lūdzu, neņemiet to pie sirds – ” Viņš pagrieza seju tieši pret viņu. Viņa redzēja, ka viņa acis – viņa juta, redzēja īsti tikai vienu – kļuva laimīga. Tā atraisījās kā no žņaugiem un mirkli raudzījās lēna un laimīga. Tad viņa aizsteidzās.
Vēlāk viņa gaidīja to, un mašīna – neapstājās. Vakars bija rāms, un viņa nezināja, kur likt divi dienas. Pusnaktī pamodusies, viņa juta zeltainas gaismas, kas tuvojās.
Kad viņš stāvēja tai blakus, viņa pacēla skatu pret to. Viņa acs bija nopietna, tanī bija kāda stingra apņemšanās. Bet viņa to pamanīja par vēlu.
Lija, kad viņa staigāja viņa durvīm garām. Viss likās atkal pazudis. Bet beidzot viņi reizē atlieca galvas, meklējot viens otru. Beidzot.
Beidzot – viņa domāja un aizmirsusies skatījās mākoņos. Cik labi –
Kāds svilpoja. Viņš modināja to no aizmiršanās, lai viņa redzētu to. Viņa bija samulsusi un nesteidzās pie viņa. [..] Šai brīdī viņa bija aizmirsusi, kā viņi ir atzinušies. Viņš aizgāja sarūgtināts. Viņa to saprata tikai tad, kad viņš bija prom. Viņa apstājās pie telefona staba un iegrima pielijušā pasaulē.
Tūkstoš ziedu pie viņas kājām mēmi stāvēja, tūkstoš zāļu zēla bez skaņas. Zari un galotnes bija slapji un smagi bez vēja.
“Tu mani dabūsi, Ken,” viņa čukstot atkārtoja. “Tu mani dabūsi,” – viņa atkal un atkal mierināja un centās uzsūkt sevī zāļu, ziedu, krūmu un galotņu esmi. Viņa aizvēra acis un atspiedās ciešāk pie staba. Caur aizvērtām acīm juta visu sev apkārt gluži tāpat, kā to skatot. Vēlus sīkus ziedu tūkstošus, zaļas zāles, tumšus krūmus un galotnes, iedzeltenas debesis. Mitrumu un mieru. Viņa stāvēja ilgi. Līdz juta tikai stabu, pie kā bija atspiesta tās mugura. Apkārt cits viss bija zudis, bija bezgalīgs tukšums, dzelteni pelēcīgs, tāls, vienmuļi liels kā tuksnesis. Bet draudzīgs. Tomēr vēl – draudzīgs, kas paņēma sevī žēlīgi.
Viņa notrīcēja un atvēra acis.
Otrā dienā viņu satikšanās bija saulaina. Bet diena aizrāva tos atkal prom vienu no otra. Viņš pienāca un aizgāja – jo viņa nespēja neko teikt. Tad vēlāk citu klātbūtnē viņa raudzījās neprātīgi viņa acīs, kas bija vienās liesmās, tās atrodot. Viņš būs atkal neticīgs, viņa domāja. Gaidot jaunu dienu, atkal neticīgs… Tā tas bija.
Viņa sauca to. Viņš nenāca tūlīt kā dažreiz. Viņa gaidīja, līdz beidzot viņš nāca. Runāja par lietu. Viņa nespēja atbildēt. Bet viņa negāja prom. Viņa apsēdās un nebēdāja par savu samulsumu. Viņa gribēja to redzēt. Reiz patiesi skatīties viņā. Viņa pacieta visas sava samulsuma neveiklības, un beidzot viņi runāja kaut cik brīvi. “Jūs varat dziedāt, vai ne?” viņa teica un atdabūja viņa smaidu.
Viņa gandrīz nekautrīgi pētīja viņa seju, viņš bija pacietīgs. Vai viņa acis ir zilas? Viņa izbrīnījusies pētīja – nē, tur atspīdēja debesis un gaisma – bet tomēr tās bija zilgani pelēkas, kā viņa tās nebija redzējusi. Viņa seja bija tīra, bez agrākās it kā sabrukuma, nelaimes izteiksmes un krokām. Viņš izskatījās jauns. Viņa pētīja tā pieri, degunu, lūpas. (Vēlāk viņai ienāca prātā, ka uzacis viņa bija aizmirsusi.) Tā bija jauka, laba seja. Un, ja viņa, labi to apskatot, gribēja tikt no savas kaislības vaļā – viņa maldījās. Viņa pieķērās tai vairāk. Viņa juta pati savā sejā siltumu. Viņa bija pietvīkusi, viņa zināja. Bet lai – tā bija labi. Trešais nāca un paskatījās viņai sejā. Pārsteigts, cieši paskatījās. Bet viņa nesamulsa vairāk. Neattaisnojās. Viņa bija droša.
Vēlāk viņš stāvēja baltā dūmu mākonī un neteica ne vārda. Nolieca galvu pārdomās, un tas bija aizkustinoši.
Ja līdz šim viņš bija viņai bijis iekārots iedomu tēls, kuru pat labi nepazīst – kaut kāda iztēle, kas bija radusies no viņa smaida un acīm – tagad tas viņai kļuva personība, cilvēks, dzīvs, silts, ar savu domu pasauli, saprotams, tuvs un kas nebija iegūstams, izsmeļams vienā mirklī – jo tas auga, bija, veidojās, turpinājās.
Ja kādreiz, aizskarot viņa roku, viņa nojauta visu viņa ķermeni, tagad runājot un dzirdot viņu runājam, viņa nojauta viņa garīgo cilvēku un šoreiz ne tikai pamanīja, bet juta tā vibrējošo eksistenci, kas kustējās savā ceļā kā straume, kā uguns, kā maza saule, ap ko radās sava pasaule – viņa pasaule un tanī varēja ieiet arī citi vēl. Arī viņa.
Ken, – mūsu priekšā ir bezgalīgs, neaptverams skaistums. Vai pazudināšana. Es nezinu, vai mēs spējam izvēlēties, vai mēs varam atrast ceļu? Jeb mēs spējam iet tikai akli.
Es jūtu, ka Tu zini. Un es to zinu. Tas ir, jau ir kaut kas mūsu ceļam. Bet es nezinu – ko tālāk? Vai Tu zini?
****
Lieta ar ābolu šķita tik bērnišķīga, gandrīz bezgaumīga, ka, tikko viņa to sniedza, tas samaitāja viņai šo brīdi. Jo viņa bija vēl arvien tik lepna. Vēlāk viņa gandrīz cieta. Viņa nospēlēja visu brīvo laiku, kad viņš bija prom un nerādījās, un palika klusi noslēpusies, arī viņam aizbraucot. Pašā pēdējā mirklī viņa slepus atskatījās uz logu, kas bija vaļā. Viņa seja bija pagriezta pret, viņš bija meklējis. Divas dienas viņa to neredzēs. Viņa pārgula galdam un skatījās dārzā. Krūmi ziedēja. Visu šo ziedošo zaru nebūtu diezgan, nebūtu par daudz laikam par to, ko viņš viņai bija devis. Veselu pavasari, veselu daļu viņas dzīves viņš bija dāvinājis – atvēris vēlreiz durvis uz krāšņo gaismu, kas bija bijušas jau aizvērtas.
Visu šo ziedu nebūtu par daudz, un viņa niekojās par vienu nieka ābolu. Vai brīdis, to pasniedzot, nebija skaists? Viņa stāvēja lejā un pastiepa savu roku ar to, un viņas roka bija skaista un maiga ar to pretī viņa cietai, tumšai, sastrādātai un netīrai no darba. Un viņu rokas nesaskārās.
Divas dienas.
Otrā dienā no rīta, kad viņa bija viena un varēja kaut ko ķert un raut sev – lasīt, skriet apkārt dārzā, spēlēt, viņa nedarīja neko. Viņa atslīdēja gultā kā pēc simtu jūdžu gājiena. Liktens bija pasniedzis roku pēc gadu un gadu tiekšanās. Pazemīgi viņa pieņēma šo brīdi. Viņā atpūtās ik dvēseles šķiedra. Viņā nebija vēlēšanās ne iekāres, pat ne lāga domas
****
Likās, vieglums un saulainība bija ieņēmusi samulsuma un kaislības vietu. Viss bija mierīgs. Apmierinājās ar īsu klātbūtni, pat neizmainot vairs skatus. Nerunājot, nesakot neko nozīmīgu, kas būtu gaidīts vai dzirdēšanas vērts, tik vienīgi – esot tuvumā. Tas bija tik maz, ka šķita – otrā ir zudusi vajadzība pēc cilvēka. Viņi apmierinājās ar tik maz, ka likās, varbūt ne tikai otrā, bet arī pašā – viss ir cauri.
Bet vilšanās. Ja atņems šo mazumu pavisam, to viņa zināja – sāksies mokas.
Vai Tu to zini? – viņa domāja.
Viņa seja bija cita. Kustības, augums cits. Viņš viss zaļoja kā apliets stāds.
Varbūt – viņš aizmirsīs, kādēļ tas noticis? viņa domāja. Viņa bija sev stāstījusi, ka tas viss viņa dēļ. Viņa zināja tagad, ka tomēr tas nebija tikai viņa dēļ, kaut kur viņā bija arī egoisms. Viņa tomēr vēlējās to sev. Mazliet – sev.
Samulsusi viņa gaidīja jaunu dienu. Tomēr lai kā, lai arī viņš aizmirstu to – kādēļ tas viss pārvērties – viņai gribējās dot un dot tam, pārliecināt un pārliecināt viņu. Bija brīnums redzēt viņu tik veselu.
Dienā, kad viņa nebija, viņa domāja par viņu vēl vairāk. Kad viņš bija – viņa bija klusa. Viņš ir te. Viņš ir tepat. Cēlieniem viņa juta tikai to. Bet, kad viņš bija prom, viņa domāja ik brīdi. Rīts bija bez saules, maigi piemācies. Labi ir dzīvot, kā tas ir! Kā tas ir! – Būt dzīvam. Bet gadus un gadus viņa te bija – un nedzīvoja. Diena pēc dienas aizgriezās, saplūda visas kopā un viņas nebija nekā. Viņu nebija, visas kopā viņas nebija nekas. 7 gadi, viņa teica, un šo gadu nebija. Bet tagad 2 mēneši viņa bija dzīvojusi, un tie bija gari. Tas bija vesels pavasars, vesels mazs mūžs. Viņa domāja un domāja un ik brīdi pieskārās nedzīvotajam, visam tam, kam viņi gāja garām, kas nenotiks. Pat roku viņa nevarēja pastiept pret to. Viņa ieraudājās rūgti. Arvien stiprāk, pie krēsla atzveltnes pieķērusies. Tad viņš to mierināja. Tas gadījās jau vairāk reizes. Viņš tad bija klāt kā īstenībā… Bet Tu dabū to labāko. Tu zini, kāda ir dzīve! Viss sadrūp, izkūp un – un nolietojas. Tas ir vēl klāt, kas bija skaists, bet tā vairs nav – jo tas ir pārvērsts, sakropļots. Tas ir vēl smagāk – pieņemt to un dzīvot ar to – ar laimes atliekām. Cīnīt un cīnīt… Tas ir grūti. Tu dabū – labāko. Tu ņem šo mirdzumu – un sāpes būs, tik to pazaudējot, tikai īsas, asas un skaidras. Nekas nečūlos sakropļots…
Jā, jā – viņa aprima, pilna viņa tuvuma, kas nāca pie viņas tik dzīvs un silts, īsts kā īstenība.
Viņa staigāja pa māju. Vērās lielajā logā uz dārzu. Tas bija vienmēr viņas brīnums, dievkalpojums. Istabā bija āra dzidrums. Pie galda savā vietā stāvēja trešā krēsls, mod. pulkstenis tam priekšā uz galda mērīja laiku.
Viņa skatījās krēslā un logā un pulkstenī – tas bija tas, kas paliks. Tas bija tas – kas bija. Šai brīdī viņa to pieņēma mierīgāk kā nekad. Pat ar siltumu domās – tas bija tas, kas bija un tas paliks. Tas bija…
Nemiers un mokas aprima. Lai pēc brīža – celtos no jauna. Kā sāpe strutojošā loceklī.
Trešais bija visur klāt, un no tā nevarēja izvairīties. Viņas acis bēga no viņa, lai atgrieztos pie treš. Kā putnu mātes, kas vedina prom no saviem mazuļiem.
Viņš varbūt to sāka saprast citādi.
“Kad Jūs man dziedāsiet?” – viņa prasīja, un viņas sejā bija drīzāk smīns, ne smaids, jo viņa mulsa no viņa tur. “Kādā no šīm dienām.”
Vēlāk viņš iznāca tai pretī pa šeda durvīm tik pēkšņi, ka viņa gandrīz paklupa. Acis izpletusi, viņa skatījās viņā.
Saule un maigs vējš to apņēma.
“Maiga diena,” viņš teica.
Bet viņa atbildēja nedzīvi un aizgāja garām, nespēdama dot to visu, ko viņa gribēja viņam dot, un atskatījās uz treš., kas stindzināja to savukārt no kādas citas puses.
Pirmd. viņa seja bija atkal vecāka. Viņa to pamanīja tikai, kad viņš gāja prom. Viņš smēķēja un viņa seja bija tumša.
Ja no rīta viņa nebūtu satikusi viņa acis pāri mašīnai, viņa nebūtu tik paļāvīga. Tagad viņi runāja par mūziku. Viņš iesvilpojās melodiju, kas skanēja no radio.
“Es mīlēju valsi, kad biju jauns…” Kad biju jauns – tas skanēja iznīcinoši.
Vēlāk pie pusdienām viņa teica: “Kaut es varētu tikai sēdēt un runāt ar Jums. Bet man jābrauc. Rādot, ka Jūs man esiet vienaldzīgs.” Tad viņa aizsteidzās. Vēlāk redzēja to mirkli, bet viņa seja nebija visai droša.
****
Scēnas. Balta seja.
Bībeles vārdi.
Viņa pati izjauca tad paļāvību, ko bija jau radījusi.
****
Pagājušā pavasarī es mīlēju kādu putnu – viņa domāja, skatīdamās koka zarā pret mākoņu spožumu.
Arvien un arvien viņa skatījās lielajā logā, kas veda dārzu un kalnus un debesi istabā.
Viņa izstiepa rokas un griezās valša soļos. Treš. bija prom. Diena bija dzīva. Viņš bija viņā kā gaisu spožums, kā kalnu un zaru krāšņums.
Ziedošais apelsīnu koks tik stipri smaržo, ka smarža ir visā mājā. Viņa uzvāra sev kafiju, un tā smaržo, un diena lēni plūst. Viņa staigā pa māju un svētlaimīgi bauda savu miršanu.
Viņa skatās uz jaunām brūnām rožu krūma lapām, katra no tām savukārt pieskaras viņas lūpām. Līdz ar sausa eikalipta zariem viņas roka aiztiek vāri peldošā mākoņa malu. Ken, Ken.
Pulkstenis iet. Kad tas viss pārtrūks? Kā tas viss plūst! Kāda kņada skan no vistu kūtīm.
Paldies, Ken. Svētīts, Ken!
****
5kt.
Pēcpusdienā “parking place” bija nobloķēts. Viņa neatstāja savu ofici. Nebija nozīmes. Varbūt neko nevarēja noslēpt arī tā, bet, mazākais, mierīgāk bija.
Viņš palika ilgāk. 15, 30 min. Viņa jau gribēja iet. Bet – atlika. Viņa krāsoja lūpas un zināja – tam nav nozīmes. Viņa to nesatiks. Un tomēr viņa krāsoja lūpas un nemierīgi skaitīja minūtes. Tad viņa piegāja pie loga. Viņai bija jāpieiet. Varbūt sveiciens mests vai smaids. Nebija nekā. Tā vietā viņa ieraudzīja viņa seju tādu, ka tas ķēra viņu kā kapa lāpstas skaņa. Viņa seja bija sagriezta mazliet iešķībi ar cigar. un viņā bija tāds bālums un melns izmisums, ka viņa atkāpās mēmi. Kādēļ tik ļoti? Kā tas varēja būt? Tik nopietni?
No rīta bija nenozīmīgi mirkļi – bet saulaini. Tad iešana kopā. Viņa nepūlējās runāt, viņš pūlējās. Ja mirkli iepriekš (par 100 un 1000000 [..] un uz rokām…) viņu pārsteidza viņa straujums, ar kādu tas noglauda suni un prieks – tad tagad zem treš. tur viss sastinga. Pie durvīm viņš tomēr bija mierīgs un pastiepa roku ar rētu. Viņš meklēja līdzjūtības. Viņai asiņoja elkonis, un viņa nepieskārās rokai…
I always cut myself.
[..] zieds nokrita pusacumirkli, pirms viņa roka skāra tur zemi. Viņš to vairs nevarēja ne atraut, ne brīnīties – viņš to bija jau apsedzis ar savu roku, satvēris to. Viņa pārsteigta to redzēja, smaidīja.
“Kas tas?…” viņš teica, un viņa balss nezin kādēļ viņai šķita pārmetoša. Mazliet vainīga juzdamās, viņa aizbildinoties teica: “Tas smaržo labi…”
Viņš paoda mazo ziedu, “Jā.” Viņa aizgāja, neuzdrošinādamās skatīties viņa sejā.
Kad brīdi vēlāk viņai bij turpat jānāk atpakaļ, viņa teica: “Mums teica, ka šie ziedi nesmaržo. Bet kā tie smaržo!… Kādu nakti mēs atgriezāmies vēlu. Visa pasaule bija pilna šīs smaržas. No dārziem,” viņa neskatījās viņa acīs. “Jā,” viņš teica, un viņa acis savādi spīdēja. “Šie ziedi. Un…” viņš minēja kādu citu ziedu. Un aizgrieza savas savādi spīdošās acis. Viņa bija kā norāta un aizmirsa to ziedu vārdu, ko viņš minēja.
Tas nebija iznācis tā, kā viņa domāja. Bija mazliet grūti. Bet to, kas acumirklī notiek, reti iespējams redzēt tā, kā tas ir.
Vēlāk beidzot viņa tomēr redzēja to – viņu saruna bija īsa, nepilnīga, aprauta. Bet tā atklāja viņus vienu otram. Viņu vientulību krāšņuma pilnā pasaulē, izmisīgās ilgas dalīt un iegūt tās daiļumu.
Pēdējā brīdī viņa iecirtās – es neiešu. Es to nevēlos, kādēļ man tas jādara. Lai paliek viss – bez beigām. Tik daudz nepieklājības var atļauties. Pieklājība vispār ir domāta citām vajadzībām… Viņa neizgāja arī, kad dzirdēja spēcīgi aizkrītam durvis.
Viņa tomēr bija pie loga.
Viņa redzēja, kā viņš sauca. Ar smaidu. Ātri, droši, pat pavēloši. Tad viņš to ieraudzīja. Apstājās tai pretī. Viņa skats bija tiešs, gaišs, drošs un laimīgs. Viņa lasīja tanī – nu redzi, es neaizeju. Izbrīnā viņas acis plētās un seja palika gaiša.
Bet viņš neteica to, ko viņa gaidīja. Jeb – tas bija teikts citādi, un viņa to tūlīt nesaprata.
…Tur nav nekā ko uztraukties…
Nav nekā ko uztraukties… viņš atkārtoja, lai viņa saprastu. Viņa roka kaut ko meklēja un bija tukša.
Sveicinu! Sveicinu! Sveicinu!
****
Ir sešas dienas. Pirmās bija neziņas pilnas, tagad šķiet viss skaidrāks.
Tas nevar būt mūžīgs. Bet tam ir mūžības garša.
Viss varbūt vairāk rodas no tā, ka saņemu pretī. Tas nebija noticis tā – kopš neminamiem laikiem. Ka manis dēļ ko dara. Man kvēlo pretī tikpat nopietni. Un sargā. Un domā. Pārliek. Un mēģina ko darīt.
Tas ir tas – ko teicu, “Ken mūsu priekšā ir bezgalīgs skaistums.”
Viņš pūlas to iegūt. Viņš meklē ceļu. Un ja arī arī viņš to dara. Tad varbūt var atrast.
Varu to salīdzināt tikai ar Helmutu. Arturu arī, bet tas bija kas cits – saulains, bez rētām, bez izmisuma. Nē, tas bija citādi. Bet Helmutā bija līdzība viņam. Svīstošs, gruzdošs skats, kas dažreiz nespēj slēpt spožās liesmas un maigo prieku.
Pēd. d. viņš meklēja atbalsta, atspiedās uz rokas un vēl kur. Iztrūcināja cit. Ūdeni saņemot, bija liela nopūta.
Katru dienu ir tas pats.
Tagad stabilāk vēl kā pirmajās dienās, it kā beidzot redzu, īsto, kas tas ir. Tas – ir īstais akmens.
Filmās abās biju iekšā. Izjutu tās kā īstenību. Biju tur iekšā. Pēc nezināmiem laikiem baudīju tā. Un Spānijas garu. Tas ir tik liels v. ka nevar to ne ticēt. Kā tas tā var uzglabāties? Krāsa, vaibsti, kustības, augums, viss.
Vai man nav bailes? Ir. Un nav. Deja bija ļoti skaisti. Un es zināju – mēs to esam dejojuši šo pavasari. Tā kā viņi – nopietni, kaislīgi, liktenīgi, mierīgi. Tas bija skaisti.
Šodien (ceturtd.), pirms es biju apdomājusies, es piespiedu to pie krūtīm. Un tas bija labi. Man ir bailes.
Es domāju par āmura sitieniem naktī. Kā liktenis. Bet to jau nebija. Tie skanēja manī.
Acis ir visa atvērta dvēsele. Kāda laimība un maigums viņas var būt.
****
Tā viņi stāvēja, pieķērušies pie vistu šķūņu durvīm, lieliem kā tempļiem, pie virtuves galdiem, pie kokiem un dārzu vārtiņiem.
Tā viņi stāv vēl šo baltu dienu pie apakšzemes dzelzceļu stangām, pie automobiļu stūrēm, vilcienu logiem, pie pērkamām greznu lupatu kaudzēm.
Tā viņi stāv.
****
Ja es domāju ar sabiedrības domas palīdzību – tad tas ir neiespējams. Ja es domāju tikai ar sevi un viņu – tad tas ir tas, ko esmu gaidījusi.
Gaidīšana ir gara tagad.
Es it kā aizmirstu visu to “apjukumu” un paliek tas – īstenība ar visu, kā tas ir. Un tad – es nezinu.
Bet, ja es atceros savu vientulību, savas naktis un dienas – tad tā ir necerēta laime. Protams, es nezinu, kāda tā būs.
Bet viss tas, kas bijis, ir necerēts. Esmu aizmirsusi, kā es jutos pirms visa šī. Esmu pieradusi pie tā, ka esmu dzīva, jauna, spēcīga, tiesīga atkal – un aizmirsusi, ka visa tā man vairs nebija.
Kaut es to neaizmirstu – ka man visa tā tūlīt atkal nebūs, tikko šo visu atņems.
Cik dīvains ceļš man vēlēts – ja tas man ir vēlēts un es nemaldos uz savu roku.
Līst un līst un līst. Šodien piektdiena. Jau nakts, un līst.
Svētdien gandrīz neticami labs laiks un viņš…
Nekas. Tagad es paciešos mierīgi.
****
Vēl nebija pagājušas ne 3 nedēļas. Bet tas bija milzīgs laiks.
Kas bija licies gandrīz neiespējams un reibinājis kā karaļa slava, bija kļuvis ikdienišķs un par matu būtu ticis tuvāk piepildījumam.
Bet par to bija domāts un domāts, tas bija pārlikts, pie tā bija pierasts un tā smagums bija justs un visas skumjas, ko tas var atnest. Laimes krāšņums bija noslēpies un apdzisis, bet tas savu spēku deva klusām un to nedrīkstētu nenovērtēt – to, kas uzturēja visu, mierīgu un spēcīgu izturībai ar ikdienu, ar slimību, nebija bijis neviena plosoša sāpju mirkļa. To nedrīkstētu (nenovērtēt) aizmirst.
Tikai nemiers dažreiz trieca un neļāva gaidīt mierīgi, to ko gaidīja.
Viņš bija pie viņas ik mirkli, un viņa to sajuta kā dzintara gaismu. Un kā vīrišķīgu balstu. 20 gadus viņa nebija pazinusi uzticēšanās svētību – to, kas ir dota viņa vārdā. Viss, teikts vai neteikts, bija bijis mainīgs, nedrošs un nezināms. Viss bija meli. Viņa bija aizmirsusi patiesības drošo, sildošo spēku. Tagad viņa pamazām, neticēdama, vēl nedroši atrada to. Viņa atgriezās mājās.
Pie Tevis es esmu mājās – viņa domās tam teica.
Es neesmu bijusi mājās 20 gadus, un es mīlēju mājas. Ļoti. Un tās bija lielākā, labākā daļa manī. Tagad – es tās samanu atkal, vēl pusaklām acīm, puskurlu ausmu sadzirdu tās Tevī. Un tas ir tik daudz, ka es to nespēju aptvert.
Viņa atcerējās to reizi, kad viņš stāvēja un gaidīja baltos dūmos. Viņš ievilka mierinošo reibumu no cigaretes tik spēcīgi, ka dūmi pēc tam to ietina kā mazs mākonis. Pie tam viņš tik intensīvi kaut ko domāja, ka viņš nedzirdēja, ko viņa teica. Tikai domu pilns skats atgriezās un pārslīdēja viņai.
Šinī brīdī viņai šķita, ka laiks ir atmetis tos 20 gadus atpakaļ citā zemē. Viņa juta sniega un ziemas dienas maigumu viņā un kažoku siltumu. Un viņa nezināja, kādēļ tas tā.
Tagad viņa zināja – viņa juta mājas viņā. Drošību, maigumu un paļāvību. Nē, tas nelikās viņai viegli iegūstams šai brīdī, bet tas tur bija. Viņš meklēja ceļu tam, ko viņi abi vēlējās iegūt. Viņš bija vesels savās domās un labs kā tie cilvēki, ko viņa bija skatījusi labām meitenes acīm.
****
21. X
Rāmi kad ar lietu
pērkons pastaigā,
līdzi viņam ietu
tālu pasaulē...
Šīs rindas, kas bija reiz dzīves dārgums, bija atgriezušās pie viņas. Viņa klausījās pērkona staigāšanu. Dārzā bija uzraktas jaunas puķu dobes un apkoptas rozes. Viņa meklēja stādus turpat pa zāli aizaugušām sētmalām un lika tos jaunajā puķu dobē. Visam apkārt bija ziedēt, visam just viņas rokas, kas bija pilnas dāvanu.
Stāds, kam nav kur augt? Bet tik krāšņi un dzīvot spējīgs?! Vai viņš to domā? Viņš redz skaidrāk. Vai nav ceļa?
Es to domāju dažreiz un zinu – gļēvulība.
****
Viņa domāja par savu sapni – viņa bija klājusi gultu, vairākus palagus, un kāds no tiem bija gluži tumšs, vispāri pārziests kādreiz ar kaut ko, varbūt neizmazgājams. Viņa gatavoja netīru guļvietu.
Ak, Dievs – viņai tā jau bija gadus un gadus. Vēl – atkal? Vēl netīru? Nenāc šodien. Nenāc! Es negribu. Nenāc! Tas bija netaisni, kādēļ viņai visu mūžu bija – netīra guļvieta?
Viņa staigāja nemierīga. Viņa bēgtu? Vai jābēg, ja viņš nāks? Viņa pārmeta viņam cietsirdību, bezjūtību, neuzmanību, mīlas trūkumu. Un ko vien varēja sadomāt. Un – tagad par vēlu. Tu nāc par vēlu. Nenāc, nenāc šodien – to viņa lūdza nopietni.
Netīra guļas vieta.
Viņa stāvēja durvīs, redzēja āru, kokus, dienu.
Labi, labi. Pēkšņi viņa apcirtās. Ja Dieviem tā patīk.
Labi. Tā ir mana! Es to pieņemu. Tā ir mana! Mana daļa. Es esmu gatava. Es neatsakos. Tā ir mana daļa un es to ņemšu.
Un redzēsim – vai tur nevar uzklāt pāris rožu lapas uz netīra palaga? Un tas – viss ir mans.
Nāc! Es gaidu un ņemšu Tevi. Viņa sāka kārtoties dienai. Un tā bija – laime. Prieks – skaudrs. Nāc. Es nebaidos ne no kā. Es gribu to, kas ir mana daļa. Taisni to es gribu. Cits man nevar būt.
Tāda sākās un turpinājās diena.
Bet – viņš neatnāca. Vai viņam nevajaga manis? Vai viņš ir ko pārdomājis?
Garā dienā reižu reizēm viņai bija šaubas, bet tās nebija visai stipras. Stiprs bija tas – tā ir mana daļa un es to gribu.
****
Beidzot ar katru gadu es vairāk pieaugu savai nelaimei. Es laikam vairs nevarētu dzīvot bez tās – bezcerīgās cīņas. Katrā ziņā – es nevarētu dzīvot bez ļoti spēcīgas, bangainas dzīves. Un kur tādu es varētu ņemt? Tikai pelnīt maizi – tas nebūtu tas. Un dzīvot kādā šaurā istabā – tas pavisam nebūtu iespējams. Nekad vēl tik ļoti neesmu pieķērusies šiem kalniem te kā šogad. Un arī – mājai. Beidzot – es stādu puķes. Nu – es esmu tās stādījusi katru gadu. Bet šogad – veselu otras mājas pusi es atplēsu krūmiem un mežam. Kaplēju, cirtu, plēsu. Nē – no tā es nevarētu šķirties – no šīm ieplēstām puķu dobēm. Bet viss kopā – dārzs, kalni – un mana nelaime. Ar to es plēstos un lauztos tukšā istabā? Man nebūtu, kur ieskrieties, kur sadūšoties, tāli skatā ietverot. Un putni un zari. Ak – nav ko domāt, ka es izturētu mazā istabā un es varētu tur strādāt. Kaut kur mežā, kalnos, pie jūras – varbūt. Bet kaut kā tam vajadzētu līdz – laimes vai nelaimes. Jā – vai nelaimes, kā tas ir te. Te šī apkārtne ir piesātināta ar manu nelaimi – un tāpēc es neesmu vientuļa. Visur citur es būtu vientuļa. Lai gan – es drīz iemīlētu, es drīz aplietu apkārtni ar savas sirds asinīm – un tā būtu mana. Vislabāk es tomēr gribētu puslaukos, ne pilsētā – rožu dārziņā. Laukos, kalnos, ar vēju, lietu, dubļiem.
Vai Mount Eliotā? – Nē – par bīstamu tur tā klints. Bet kaut kur tuvāk Sidnejai. Nu skaistākas ielejas – nekur nav. Bet galvenais – kas citai ielejai dotu saturu? Vai K. to varētu? Jā. Ielejai viņš varētu to dot. Laimi un nelaimi. Bet – istabai. Neglītai istabai? – Nē, tas nav iespējams. Es vairs nespētu dzīvot. Jeb spētu? Barakā – pat barakā varēja dzīvot. Nu, bet baraka ir kas vairāk nekā istaba. Kur es varētu dzīvot? Mount Eliotā? Vai citā tamlīdzīgā vietā. Ar K. palīdzību es varētu. Atrast kādu mirstošu cilvēku, ko kopt un kam stādīt puķes – ņemt daļu no viņa dzīves un dot daļu no savas dzīves, lai apkārtne iegūtu nozīmi, dzīvību. Vienalga – kādam cilvēkam, kādai vecenei vai vecenītei. Tas patiesi nav neiespējams. Kaut kur kāds tāds radījums varbūt ir bez palīdzības, tas ir, bez tādas palīdzības, kā es spētu sniegt. Un tad ar K. palīdzību – es varētu dzīvot. Tad es varētu zīmēt, rakstīt un spēlēt. Tad visam būtu saturs. Bet – pelnīt maizi, kaut labi – un tupēt viena istabā, to es nespētu. Izņemot gadījienu, ja es pelnītu tik labi, ka man būtu cerība 2–3 gados nopelnīt savu kaktu un savu dārzu un ieleju, uz ko skatīties. Lūk – to es esmu pazaudējusi. Šos septiņos gados. Un ko es vēl varu darīt? Spēki un laiks ir galā.
Taču – runājot par to, ka es vēl varētu nopelnīt – es jūtu, ka visi spēki nav vēl galā. Tikai – kaut man ļautu atpūsties pāris mēnešus un tad varētu laist darbā.
Un kas ar grāmatu? Kas ar zīmēšanu? Ak – man vēl būtu iespējams dzīvot – ja es tiktu prom. Tikai – īstā vietā.
****
Cik (patiesībā) tas ir skaisti! Cik skaisti tas ir! Par šo gaidīšanu vien var maksāt… Jā, ko? To, kas tiek maksāts – šīs dienas!
Viņš ir tur. Es esmu te. Nav ziņas citas vidū – tikai trīs lietas ir pie viņa, un trīs lietas ir pie manis. Mēs to esam izdarījuši, it kā norunādami. Bet tas ir bijis tikai abu dedzīgais apliecinājums – es palieku pie Tevis, un es – palieku pie Tevis.
Kādēļ bailes, šaubas sāk rasties?
Tādēļ, ka viss ir tik mainīgs. Visam uzbrūk, visu ievaino, visu pārveido, iznīcina. Tas notiek ik mirkli ar visu. Tādēļ ir bailes.
Bet kaut kas ir neievainojams un kaut ko var nosargāt. Mums cita ceļa nav – ticēt tam. Nav? Laikam nē. Tas ir tas, par ko es šaubos. Kādēļ nav? Bet esmu to pārlikusi simtreiz – cita ceļa nav. Un tas ir tas labākais. Tas iznīcina aizdomas citos. Patiesi – ja tas sāk iznīcināt paļāvību manī, tad tas būs izravējis citu aizdomas. Un tad būs labāk. Tad – vienīgi tad kādu mirkli, kādu stundu vai pusdienu varēs iegūt.
****
Kaut jel kāds – lai kaut cik savāktu mieru un dabūtu atstatumu pret visu to.
Bet nenāks. Zaļais dz. varētu nākt. Solījās nākt – bet mēnesis apkārt, arī tā nav. Tas līdzētu. Mazliet, tik mazliet tikt ārā no šī samulsuma. Spēlēšana palīdz – dažreiz. Visa vecā dzīve sastājas apkārt. Spēks rodas un liekas – tik iet, tik doties tagad uz priekšu – tanī iekšā!
Kur iekšā?… Un kas – sastājas apkārt?… Tikai izbijušā atliekas. Nepiepildītā cerības. Un, ja neņemtu vērā ķēdes pie kājām, ja domātu – tās var saraut – tad arī – kur iekšā? Kur doties? Vai es neatceros to pasauli, ko es redzēju pusgadu atpakaļ? – (Seko zāles apraksts)
Un cilvēks – cilvēks man – kur tāds ērms būtu varējis paglabāties? Tāda nav – brīva, tas bez izņēmuma ir iekšā dzīves bedrē tāpat kā es. Citādi tas nemaz, nemaz nevar būt. Tas arī ir vienīgais – kur to, cilvēku man, būtu iespējams radīt – dzīves bedrē. Bet kā to dabūt ārā no turienes? Ja arī – es pati izlīstu no savas?
Nav. Nav nekā cita. Tikai tas pats no, kā es šai brīdī mokoties gribētu raisīties vaļā. Jo tas par daudz sāpina.
Kādēļ viņš to dara? Vai viņš to nezina? Tad viņš nav – viņš. Vai kas noticis? – Nekas. Nekas. Tikai – nav. Nav.
Kā viņš skrēja ar to vēstuli reiz. Un es domāju – tā man vajaga! Lai kāds skrietu kā uguns manis dēļ. Bet – tā nav. Grūti saprast, tik neticami.
****
Biju tā samulsusi nebeidzamās domās savā vientulībā par Tevi, ka ilgojos būt cilvēkos – lai no Tevis attālinātos. Biju cilvēkos – atgriezos Tev tuvāka kā jebkad.
Ja mēs vairs nesatiktos – mirtu divi cilvēki. Tas – kas Tu neesi savā tagadējā dzīvē, bet kas Tu izaugi, atsvabinājies no savas dzīves, manu acu varā. Un tas – kas izveidojās no manis, atradās, iedzīvinājās Tavā varā.
Viņi abi tikko piedzimuši, vēl miglaini, neskaidri tēli, kas savu spēku iegūs, ja mēs satiksimies, kas augs un augs ar katru dienu. Mēs tos nepazīstam, šos divus cilvēkus – Tevi un mani. Mēs tos veidotu. Tevi un mani. Un kaut kur – uz ceļa slīdošā mašīnā, kādā kafejnīcā, kādā izdegušā meža kalna galā, tie dzīvotu pa stundai, pa pusstundai, īsti, veseli. Tad tie noslēptos mūsu ikdienā, tie nāktu līdz kā ēnas, kā mūsu otra daļa, kā mūsu dubultnieki, tikai reižu reizēm mums, gribot vai nē, varbūt par izbailēm mums pašiem, tie pēkšņi uz brīdi izstumtu mūsu ikdienas cilvēku no vietas, nostātos tā mūsu vietā, kas mēs esam, kas mēs dzīvojam savas dzīves. Ar šiem diviem cilvēkiem patiesi nav nevienam, nevienam nekāda daļa. Tie – patiesi piederētu tikai viens otram. Būtu šai pasaulē – divi vien. Tie ir tie – kurus mūsu dzīves ir nokāvušas, palikušas zem akmeņa. Tie pēkšņi ir pamodušies. Ja mēs neesam gļēvuļi – mums jādara iespēja tiem dzīvot.
Bet kam – mums?
****
There is endless beauty before us, Ken! Or it may turn to be the doom. I don't know if we can choose... Or we have to go blind. If we go... I don't know if we are so strong, that we can go, and not -- fall to dust.
