Aprīlis 1961 (Ķikure/Kikure)

*pieces written out in back of diary – some dated, some not – many have variants elsewhere.

1. 4. 61.

[[Lield. sestdiena. Mazliet ‘cepts un vārīts’ speķa rauši bērniem. Bijām kino. Filmā bija Neapole un Kapri. Un kādu brīdi es domāju – rakstīšu velnu vaļā – lai tik reiz vēl tiktu tur! Reiz! Es jau gandrīz neesmu tur bijusi. Tikai jutu vārtus aizveramies, kad izbraucām jūrā.]]

2. 4. 61.

[[Pirmie Lield. svētki. Paēdām visi 4 kopā brokastis ar olām gan – nekrāsotām. Bērni – uz Sidneju, uz Riņģu iesvētībām. P. aizveda uz Wyongu. Es pa to laiku spēlēju Beethovena Sonnata Passionata – nepabeidzu – bij P. klāt. Tagad – brīdis pussvētku. Diena puspiemākusies – mierīga.
[Photo: Janis]
Vakars. Izgāju tepat uz mājas ceļa – cik lieli koki saauguši! Mēnesnīca, mākoņi. Lūdzu par Inesi. Kādēļ es tā baidos par viņu? Tagad jau laikam iet tur labāk. Bet tikai tas – ka viņa ir tik tieva, tik vārga – nav nekā no tā spēka kas viņā bija.
Raudāju aiz vientulības un neziņas kā dzīvot, kā palīdzēt? –]]

Kam šīs brīnišķās spēles
Cērt vientuļā kalnā
Kam šīs mākoņu spēles
Stundām garā novakarē
Ja ne acīm kas redz?

Kam šīs gaismas simtejādas
Ne tās visas acis redz?
Kam šīs spēles?
Tumsa mīksti nobrūk lejā
Uz zemi kā dūnas
Iesedzās lauks
Ceļš palsi mirdz vēl
Kalnā un mežā aiztekot klusi
Bet dun un spalgo
Tur kur tas pēc pilsētas sniedzas
Tur lampas vien kā zvaigznes
Zemu šūpojas
Un tek kā brīnumsveču upes
Pa ceļa muguru
Tu neievērojams, lai pieckārt plats un gluds
Tur tevi acis, vārdi, riepas tausta.

3. 4. 61.

[[Nakts. Bij briesmīga scēna ar p. nebraukšanu pēc Dzidras. Un tad viņa braukšanu un Dz. ierašanās ar autobusu. Un viss – tikai ikdienišķs sīkums, ko normālā māja uzņemtu ar humoru. Bārkstis lieku pie svītrainās (tagad spāņu) šalles. Dzeju mēģinu rakstīt par kamīna meža cūku. Labi – ka p. jau guļ.]]

Otrie Lieldienu svētki. (!)

Kas tā būtu par pili
Kuras mūros nebūtu iemūrēts dzīvs cilvēks?
Vecas valodas saka. 
Tā ir, tā ir.
Kas tā būtu par dzīvi
Kurā nebūtu iekalta otra dzīvība?
Ja to nevar izdarīt ar mīlestību
To izdara ar greizsirdību,
Ar naidu, ar likumu un varu.

Kas tā būtu par dzīvi?...
Šīs greizsirdības, šīs varas kāres -- dzīvās mantkāres
Pilnās sienas un vīri
Kā oktopusi, cīņā uz dzīvību un nāvi.
Kad ziemas naktīs vēlās
Fibro brīdi grūsta vējš
Un lietus raudulīgās arpēģijās, ka
Nokusušiem pirkstiem
Sit uz jumta,
Ir vecā kamīnā
Kā sijas krāsnī lielā
Ir celmi (veseli un)
Nu pustrunējošos siekstos (veltas)
Silst, padūmo, sprakst, karst un kvēl
Tur melns un sarkans kvēl
Tad šaudās uguns spožās mēles
Kā zilas, violetas, zaļas acis vēl
Sāk dzīvot dzīves izdzīvotus
Gaismas izdzēstas ir lampas
Kad elpas mierīgas no gultām nāk
Rit dzīve gunīs vēl jo kaislīgāk
Melnais aizdegušais celms
Ir meža cūka. –
No tumsas ārā brien
Tās galva milzīgā, mazā acs
Tai spoži gail un mirkšķinās
Bet nāsis dūmus pūš
Un zila mēle zelta zobos raustās
Tā šņāc un sēc un nosten
Nokraukšķ apguldamās
Kur viņa skrējusi un kur vēl skrien?
No gultām meitenes uz pirkstu galiem lien
Un pidžamiem un naktskrekliem
Tās gunīm pretī sniedzas
Ir skaisti siltam būt
Ir dejot, stiepties, liekties prieks.
Pār meža cūku atkal reiz
Nobirst eikaliptu lapas
Un liesmas šalc un karstums
Un baltos dūmos smaržas svilts
Tur vēl reiz dzīvojusi
Sabrūk meža cūka.
Ir skaisti siltam būt.
Guļ ķirzaka ar vaļā zobu rindu
Un acīm piemiegtām
Guļ otra, trešā arī
Kā eži veļās, zebiekstes
Kamīns mudž un kust
Ir labi siltam būt.
Var vēl reiz mirt par to.
Dziest uguns (lēnām) ilgi raustīdamās
Un iesvildamās vēl un vēl
Beidz dejot meitenes
Gultās apklust iesmiešanās
Ir skaisti siltam būt.
Ir lietus apgūlies uz jumta
Vējš pie sienām piespiedies
No loga mēness
Pusnakt[...] gaisma
Pēc ogļu siltuma sniedzas
Kāpelē pa griestiem ēnas
Un izsvilušo lapu rūgtums
Kā kamoli pa segām veļas
Ko lēni šūpo dzīva elpa.
Ir labi siltam būt.
Pusnakts gaišums bālgans//
No loga bālgans mēness gaišums
Pēc ogļu siltas kvēles sniedzas
Pa griestiem kāpelē
Un izsvilušo lapu smarža
Kā kamoli pa segām
Veļas ko mierā šūpo
Dzīva elpa.
Ir labi siltam būt.

4. 4. 61.

[[Klusa diena – tāpat vakar ‘sistās garīgās rētas’. Mēģināju rakstīt dzeju par ziemas nakti te ar kamīnu un ‘degošiem zvēriem’. Bet jāsaka – stāstīt es varu O.K. Bet kāds tur labums? Tā to var daudzi. Tā stāstīt lai tas būtu kas atsevišķs – tā es nevaru. Tā es varu izjust acumirkli un tanī mirklī – rakstīt. Tā ir mana dzeja – silts, skaidrs laiks. Mēness nakts.]]

Par brīdi vieglas elpas –
Diena galā un tikai tagad atpūtas brīdī to iedomāju – pateikties par visu, par katru brīdi – esmu vesela, bērni veseli – zināms velku, velku kā krievs laivu. Bet – bez tā jau mani arī nekur nevarētu likt. Rakstīju un pārrakstīju un mēģināju iztaisīt dzeju no tā stāsta par kamīnu (otrā lappusē) bet nepadodas. Tomēr – ar to es ik brīdi varēju nodarboties – arvien tam noskaņota, bez ‘sagatavošanās’ un tas ir labi.
Tagad vajadzētu uzrakstīt kādu momenta dzejoli – bet nav laikam.

Gribētos šo brīdi paturēt
No citiem visiem kuri tumsā grims
Gribētos to gaismā līdzi paņemt –
Tā daiļumu arvienu redzēt, just
Nav it nekā tam raksturīga
Tā bijis daudzreiz ir – un vēlētos
Lai daudzreiz būtu.
Man nesāp it nekas, lai gan
Es varētu būt.

Te man jābeidz, ieraudzīju, cik briesmīgi pati vainīga pie daudz tā. Mazāk ēst, vairāk kustēties, vēl vairāk! Vēl vairāk skatīties debesīs, kokos, ziedos vēl vairāk. Skatos skatos jau. Vēl vairāk lasīt, spēlēt, izdzīvot ik brīdi – bet es nopūšos tik bieži un gurķojos pārmaiņu gaidot kas nenāk. Tā tad vēl vakarā vairāk darboties.

Vajadzētu vien čakli strādāt
Pēc priekšā likta raksta
Tik urbt un urbt.
Gan zināms cik tas labi
Cik tālu tā var tikt
No matiem ķēdes izriet var
No asins pilēm dzelzi vākt
Un izkaldināt gredzenus
(Un var tā nomirt ar varbūt)
Un beidzot nomirst turklāt
Lūk gan tā pavisam nemanot
Galdā spēļu kārtis
Sarkanas sirdis kārdina
Ir labāk izmest pašjansu
Sliņķi runā
Tik zelta kārtis raibas mest
Dāmas, kungus, kalpus
Devītniekus kā mīlas vēstnešus
Kam arī naudas – desmitniekus
Un pīķus –
Krustus asaras. Ak
Omulības nav nekur
Pat spēļu kārtīs pīķi dur
Padod man grāmatu.

5. 4. 61.

[[P. aizbrauca uz Gosfordu pie ārsta. Bija prom ilgi – bet nepadarīju neko – bij jāmazgā veļa un tad sīkumi. Taisni neticami aizgāja laiks. Pārrakstīju galīgā naidā, tā vismaz domāju, 2 dzejoļus: ‘Surfers’ un ‘Manas pīlītes’. Beidzot liekas ka O.K. Pīlītes – taisnībā, kā pirmo reizi rakstīts. Pirmā izteiksme vienmēr ir pareizā. Pielikt neko nevar, tikai var citā brīdī – labāk dzejot, bet reti – par reiz jau rakstīto. Izdomāju arī kas ir ar manu dzeju un kā tā jāraksta – tā kā jau to daru – īsi un vienkārši.]]

Saule un mēness nomaiņus
Man blakām stāv
Laiku nositot – spēlē ar mākoņiem spēles
Dažreiz brīdi noskatos.
Bet cilvēkam jau laika nav.
Saule un mēness nomaiņus
Man sargos stāv
Visur pavada – šais labās dienās.
Kad iemigšu
Tikai nogurušās rokas un kājas
Pametīšu guļot
Ārā pa debess spīdekļu stariem
Kāpšu
Pa džekarandas ziediem.
Posums caurā kokā sēž
Lejā nokāpt gudro
Tam pa nakti jākalpo
Vēderam, kā dienā mums.
Vai šo īso zemes dzīvi
Nevarētu dzīvot draudzīgāki? –
Zvērus mežā apciemot?
Putnus, čūskas uzrunāt?
Kurš bijis pirmais tas
Kas naidu cēlis?
Viņš varētu nu pirmais
Iet un mieru līgt?
Par daudz ko runāju 
Un daudz kas apkārt ir
Bet par ko nerunāju
Tas visam pāri ir.
Vai to pasaku zini
Par Maksi un Moricu?
Kā viņus miltos samaļ
Un zosīm izkaisa
Bet izkaisītos miltos
Vēl abus tos redzēt var
Aiz viņiem kas mirt nevar.
Tā ir ar Tevi
Miltos samaltais,
Zemē kaisītais – 
Tevi vēl atrast var
Vējos, straumēs un staros

Nezinu kā ienāca prātā veca tautas dziesma:

Mazs, mazs zemes gabaliņš
Stāv ar mani ienaidā
Naudu devu, to neņēma,
Prasa manu augumiņu.

Tik mazām un īsām kā tautas dziesmām būtu jābūt manām dzejām.

Vai tā tagad dzīvot
Kā trīs gadi vecam bērnam
Kas gulēt ar žagariem dzenams
Tik ļoti tas dzīvot grib?
Negribu apgulties, dienu izdzēst
Nakti aizmirst, kas pilna staru
Negribu aiziet ne brīdi no tām
Kas mani tā sargā
Ar mēnesi, sauli
Ar kokiem un mākoņiem.

6. 4. 61.

[[Ceturtd. Visu rītu tik zila debess un tik balti mākoņi, ka es vienkārši – nezinu kas man būtu jādara tai lietā? Protams – nedaru neko. Pārrakstu pāris dzejoļus Freim. P. aizbrauca uz Wyongu. Nu man jāslinko – jānogaršo no visa – no spēlēš. lasīš. skatīš. gaisā, rakstīš. kafijas u.tt. Brīnumaina diena.]]

Sēžu kā sāpošā zobā
Šai dzīvē, no visām pusēm velk
Sāpe. Ka kaut ko sliktāku uzņemt...
Nakts – pepermintdrapu pile
Tik īsa
Bet ārā raut – nevar.
Aptīs vēl reiz ar viļu lakat
Runājot Ventiņ Viļa mēlē.
Sakot

Medībām

Mēs nedzīvojam tikai savas dzīves vien. Mēs dzīvojam savu senču spēku, mēs dzīvojam savu radu un draugu dzīves, vārguļu un nespēcīgo ilgas. Mūs dzen simts slepeni spēki. Jo vairāk mēs no tiem varam izdzīvot, darbā, kustībā, esībā izraisīts, jo apmierinātāki esam. Medībās mēs neskrienam savu prieku vien – skrienam aiz gadu simtiem palikušo radu prieku. Nesaprazdami, nepazīdami sevi, atklādami jaunu neredzētu, kas mūsu ikdienā jāaizmirst, bet kas mūs ir izsildījis, pārkalis.

7. 4. 61.

[[Freimanim nosūtīju 4 dzejoļus: Surfers, Pīlītes, Atkal jauna diena veras, No otras istabas ieskan. Bez pavadvēstules – nebij laika ielikt. Nekas nav darīts cits. Gribētu braukt pie Ineses – bet laikam vēl neaizbraukšu. Tik skaistas dienas ka vajadzētu pazīmēt – visu visu darīt pa galvu pa kaklu.]]

Rītā gribētu braukt uz Inesi. Un – neticu, ka to izdarīšu.
Atbrīvo!

Inese nepiezvanīja – tā tad, varbūt rītā būs vēstule – tā jāgaida un es nevaru braukt. Savādi – man it kā bailes arī ir braukt – traucēt. Un bailes no šejienes ‘pūšanas’. Un tas galvenais, kad – būšu neatkarīga?

Gribēu parakstīt – bet ilgi nevaru un īsi laikam šodien arī nekas ārā nenāks. Tad – rītu jāaizbrauc uz Wyongu. Varbūt vēst. no Sarmas – tur būtu kas ko sūtīt Freimanim. Ar Freimani tā stāstu lieta jānokārto drīz. Tā tad – uz Wyongu – cikos? 7.45 vai 9. Tikai iet. 7.45 O.K.

8. 4. 61.

[[Sestdiena. Pārnācām no kino. Nekā prātīga. Par komp. Ramberen (Student Prince komp.) Tad es domāju – tomēr es pie tādiem lieliem jūtīgiem dziedājumiem – žāvājos. Sentimentāls neder. Es domāju par dzeju – arī daudz vārdu neder. 20.g. ritms arī ir garām – kas tad paliek – vienkāršā īstā ikdiena tomēr dzeja! Biju Wyongā. Uzrakstīju Sarmam vēstuli – improvizēju viņā dzeju par milkbāru un nosūtīju agrāk rakstīto par maizes rūgšanu. Un tas ir šīs dienas – viss. No Ineses nav ziņu.]]

Tur Wyongā

Šī brīža seja te milkbārā
Ir vienkārša un raiba
Tāpat kā zēnam aiz letes kas stāv –
Sarkanmataina un raiba.

Nāk izraibinātas meitenes
Ar kājām vieglām un galvām
No vieglām somiņām nauda skan
Ar maza sīka un viegla

Viss ko kāds te saka un ko kāds dzer
Ir vieglis, saldināts, krāsots
Kā sīknaudu dzīvi projām ber
Ar skaņu, ar raibu un vieglu.

Te atceļā              à la tautas dziesma

Mākonīši bumbas sit
Pāri mežu sakāpuši
Palūkojiet baltgalvīši
Nesasitiet labo laiku

Man vajaga laba laika
Šo dieniņu, vēl dieniņu
Man jāiet zeltu vākt
No saulainu galotnīšu.
Nakts mīļā klusētāja.
Kaps, cietums ar ķēdēm.
Nakts zaļas dzīvības pilna
Nomirt no bēdām.
Nakts saldai atpūtai
Nebūtības miegam.
Nakts mīļā klusētāja – 
Kur mana meitene?

9. 4. 61.

[[Svētdiena. Sīkumi. Lai arī – skaista, saules un mākoņu diena. Itin nekas darīts, ko pieminēt. Inesei rakstīju vēstuli – un nezinu vai nosūtīt – viņa nav priecīga. Inese piezvanīja no rīta kad es tikko biju aizgājusi pīlēm zāli griezt, pie pēdējās šedes – nedzirdēju Inesi un tas dara nemierīgu. Neesot eseju uzrakstījusi. Viņai iet tāpat kā pag. gadā.]]

Diena bez gaismas – pa sīkumiem vien.
Kā gribās, kā cita.
Gaismas, prieka, labu skaidru dienu.
Māju man gribās patreiz.

10. 4. 61.

[[Brīnišķīgs rudenīgs dzidrums. Lāpīju papa kreklu saulē. Un dzejoju domās par brūklenēm un Aronas ūdeni kā zelteri – bet nekas liels neiznāca. Ceru ka Inese ir beigusi un nodod eseju – un viss ir skaidrs, kā jūra Itālijā.
Nakts. Diena galā. Viss ir kā bijis. Bet rakstīju kādu dzejoli. Nosūtīju no Berkl. Vales Freimanim vēstuli ar dažu dzejoļu ‘izskaidrojumiem’. Ne visai laimīgi izteikties izdevās.]]

Uz Dieva dienas, skaidras kā lāse,
Kā stars, kā debess tālums
Cilvēka dienas samulsums krīt
Kā eļļa uz strauta vizmas.
Kā to notīrīt?
Kā likt, lai tas nebūtu tā?
Kā saukt lai skaņas sasauktos
Lai Dieva dienā cilvēka diena
Ietvertos?
Kā dzīvot tā?
Apstāties, pārdomāt, apstāties, apstāties.
No augstumiem vai nāc Tu siltais stars
Kas aizskar vaigu?
Jeb radies esi Tu uz mana vaiga?
Vai sākums esi Tu, vai es?
Vai sēžam mēs abi dēļa šūpolēs
Vienā galā Tu otrā es
Kas mūsu šūpoles šūpo?
Kas ir akmens, kas viņas tur?
No kurienes Tu siltais stars uz vaiga?
Cik labas ir šūpoles!
Gaisā dzidrums
Sūnās vai brūklenes sarkst?
Čurkst Aronas ūdens kā zelteris
Pār oļiem aiz alkšņiem
Auzu gubiņas, podziņas, skariņas
(Viņa tā teica)
Lielceļš triec kalnā
Straujš kā cirtiens
Pusmiegā megpajs ko teica?
Izgāju ceļā – 
Apsviedās kaklam ilgas
Kā garām braucēja groži
Un projām vilka.
Paliku atspēries
Kā spītīgs āzis
Acīm izvalbītām
Kā telēns.
(Kaklā) cilpa vēl grauž,
Spiež kā pusdienas saule karstums
No debesīm tveicē, bālām.
Viss gadu stiprums bij
Apmests rāvienā kaklam.

-----------------------------

Šai dienai nebūs vairāk iepriecinājuma
          Viss jau garām
Mazs brīdis vientulības
          Vēja dvaša ceļā

----------------------------

Pajauc, lai apgriež viss 
          Otru pusi
Kā gadus nevēdināts kažoks.

Kreišmane ir ‘izsprāgusi no ādas”? Par to grāmatu. Traki, traki!

11. 4. 61. Pirmdiena

[[Inese piezvanīja – lai neņemot vēstuli par pilnu ko atrakstījusi – bijusi dusmās. Varbūt labāk nelasīšu. Es viņai neieliku vienu lapu vēstules, ko arī domāju – būs par daudz dusmu klāt.
No Freimaņa vēstule. Dzejoļi ļoti patīk. Pēdējos 4 vēl nav saņēmis. Un ‘izskaidrojumu’ – to nemaz tik plašu nevajadzēja – viņš jau redz ļoti labi. Nelāga diena bij no rīta – sapņoju nelabi par Inesi – bet nu O.K.]]

12. 4. 61.

[[12 naktī. Tikko beidzu olas. Biju peldēties. Bij vēss bet labs ūdens, tas ir – nebij par vēsu. Tikai par daudz jūras zāļu un dželly blaberu. Bet patīkami jutu visu pēcpusdienu jūras iespaidu. No Ineses vēst. vēl nav. Domāju to – neatvērt, lai stāv, negribās dusmu. No Sarmas atsūtīti mani manuskripti. Dien gr. lap. – labas. Megpaja dziesma daudz vājāka. Tagad to var redzēt, kā tas ir.]]

Baznīcā gribētos stāvēt
Ar ērģeļu dūkšanu
Un garu un žēlu dziedāšanu
Aiz zīda lakatiem dzirdēt
Sievu raudāšanu
Par laimes zudību
Pie augstiem logiem
Jaust kļavu šalkšanu
Un savu daļu pieņemt
Ar lēnību.

13. 4. 61.

[[Biju Wyongā – nosūtīju Freimanim 3 dzej. – Baznīcā, Vēstule, Ilgas. No Ineses vēstule ko nelasīšu, tā dusmās rakstīta. Ja viņa dusmo, tad viņai mana padoma nav vajadzējis jo tas ir bijis tikai no bailēm – viņai tad ir labi. Cik viegli tā tiek dzīvot atkal. Varbūt tā ir. Viss būs labi – tā vai citādi. Vakarā te bija Starks no Delfin fishshopa. Nokavēja tīrīt olas – nu rītu būs nelaba diena. Tagad 12 p.m. Gribētu rakstīt – bet pietiek strādāts, jāguļ arī.]]

Tagad man tikai jādomā – kā viņus iepriecināt un dzīvei ielīksmot – savus bērnus. Viņiem jau iet labi, tikai man nav jāsamaitā sev un viņiem dzīves prieks ar pārāk rūpēm un bailēm.

Vakar laboju un lasīju Megpaja dziesmu. Brīnos kā es par to dabūju godalgu. Sarma tur tiešām ir cīnījies. Tas ir – nekam nederīgs darbs. Kā to varēšu salabot – nezinu. Es nemaz nezinu – ko viņš īsti izsaka!

14. 4. 61.

[[Sirds nelabi sāka sāpēt – ilgi nebija tik nelaba bijusi. Jāiet agrāk gulēt. Dzidra šorīt aizbrauca ekskursijā. Izmazgāju Dzidras un Ineses vecajām lellēm drēbes. Dzidras lelle izskatās gluži kā kad bija pavisam jauna.
Naktī sapņoju ka braucu ar plostu pa skaistu upi ar zaļiem krastiem un bērziem. Braucu arī pa pļavu. Nez kur tāds, nebija ar tādu sakarību dienā. Vakarnakt ēdu avenes – gaidīju – mīlestību. Avenes to ‘nozīmē’. Grūt, jāiet gulēt.]]

15. 4. 61.

[[Sestdiena. Dzid. pārbrauca no ekskursijas. Cerams nebūs saaukstējusies. P. nopirka mauriņa pļāvēju £100. – Kur mani £100 – ? Par traktoru dotie? Bez augļiem beigti. Vai reiz izkalšos savā patstāvībā vēl? Neko pāris dienas neesmu uzrakstījusi. Avizē Ērmaņa dzejoļi – tikai viens mazliet pēc dzejoļa – citi kokaini, nepatīk. Tas varētu teikt – jauns Ērmanis, bet bez asinīm. Jāraksta stāsts.]]

16. 4. 61.

[[Pirmā aukstā diena, lai gan saulē silts. Tagad naktī salst kājas sēžot un tā tas būs. Nevarēšu vakaros nekā darīt. Varbūt tīrīt olas vakaros, dienā rakstīt? Neauglīga diena, jau vairākas tādas un izmisums sāk mākties virsū kā elles smagums. Pārcilājot papīrus redzu – pa labai lietai ir izplūdušās bezvērtībās. Bet savākt to laikā – nav spēka, nav prāta.]]

Ir bijušas dienas bez vārdiem un šovakar arī to nav.

Lai kuru no visām četrām debess pusēm
Izvēlēsies sev ceļam
Nebūsi tur pirmais gājējs ne pēdējais
Bet vientulīgs būsi
Kad savu kāju iespersi cita iemītā pēdā
Mierinājumu gūsi
Bet stiprāk vēl karosi dalīties priekā un bēdās
Tomēr iesi viens it kā visi gājēji būtu aizgājuši
Pirms simts gadiem.
Tikai vientulība 
Kas maina seju.
Sabirst šī stunda 
Nočirkst smilts.
Meli – ka tam tā jābūt,
Ka nav nekā ko gūt
Ka meditācija ir vērta ko,
Meli. Tukšums liels kā aka.
Klusums.
Sienāži ir beiguši čirkstēt.
         Sūti
(Tu varētu dot) zīmi
Lai to atrodu
Ieraugu vai dzirdu
Lai tā iededz gunis
Logus atver
Maizi galdā liek 
Un vīnu.

Vēl atliek 15 dienas – tomēr varētu uzrakstīt lugu!
Nu mēģini, muļķa perētāja vista!

Mēģini.

Sapnī sniedzu Tev roku
Tev sapnī pirms 10 gadiem
Kad atkal reizi būšu Jūsu pusē
Būs tas Jums jāsaka
Cik skaisti bij satikt Jūs.
Paliek ceļā sliedes, iespiests
Riepas raksts
Paliek ceļa malā smaids
Vai skats
Kas atvērts bij kā logs
Kur mājo kāds
Kā kalnu būdā vientuļš gans
Kas savas kazas gana
Un sienus sien
Un saulē vientulīgs
Liek azaidu viens galdā
Ko dalīt gribētu.
Aiziet ceļā smaids
Vai skats
Kas māju meklēja
Bet neapstājās
Kur pamirdzēja
Atvērts logs.
Salda aizmiršana
Cerība kā nakts lampiņa deg
Pie svētības
Salda aizmiršana
Nezinot cik vēls, cik vēls
Jau laiks

Cik vēls cik vēls jau
Laiks
Ne putns ne zvērs to neteic
Klusē vējš
Un zvaigznes mēmas stāv
Cik vēls, cik vēls
Vien sirds tā biedina.

17. 4. 61.

[[Saulains, pavēss, ļoti sauss. Man manas dzejas sāk likties (vai sāk kļūt) šķidras, vieglas, stāstu nav spēka rakstīt un – jūtos nelāgi par visu to. Drīz Freim. vēstules arī nebūs ko gaidīt, un tās ir kļuvušas tik vajadzīgas ar savu īso, skaidro, izprotošo atbalstu. Tikko ieskatījos pag. gada rindās – esmu tepat. Mazliet kas paveikts. Maizes vedējs ielika maizi. Riepa viņam izšāva! Esmu viena – P. Wyongā. Viss izklausās jauki. Tikai skumji ir šodien.
Vakars. Inese piezvanīja – nodevusi eseju par Faustu. Cik labi ka piezvana un ka viss ir O.K.]]

18. 4. 61.

[[Otrdiena. Lietus sāk līņāt. Rudens sāk rādīties. Baigi top. Adu zeķi, svītrainu – bišnieku gaumē! Neko neesmu jau vairākas dienas jaunu rakstījusi. Kaut kāds nespēks un bezcerība žņaudz. Vai katrs uzrakstīts vārds ir labāk, kā nekas? Labs vārds – jā! Bet labs nenāk ārā ar varu. Pavisam ar varu vien. Un patreiz liekas, ka tikai ar varu ko varētu. Vasara man vajadzīga. Smagās drēbes mani nomāc. Jūtos sakalta un es to saku – 10, 15, 20 gadus! Kaut viens vārds vai divi jāuzraksta – būs labāk. Jau ir labāk kopš to rakstu.]]

19. 4. 61.

[[Trešdiena. Lietus. Rudens skaņas. Bet rudens tas vēl nevar būt. Vēl būs silts. Tukša diena. Tās pašas izbailes ieskatoties mūsu dzīvē ar £3500 ienākuma gadā! Bet – tā tas ir un paliek. Man nav ne £30 – Bet tas nav viss. Man ir darbs un netīrumi visās malās. Un man nav nekā ko ņemt par pilnu. Pīlēni gulēja visi ar veco kā sargu. Patreiz spēlē Strausa valšus un vēl ko saldu. Lapas ārā stāv klusas.]]

Rudens atnācis
Priecīgs valdīt nāk
Salnas rītos klāj
Skriet ar vējiem sāk
Un tad līst
Slapjus mākoņus
Kopā stumj
Rausta pakalnus
Ielejās, piepūš vēsumu
Ļaudīs skumjas
Rezignāciju. 
Priecīgs rudens
Droši valdīt māk.

Freimanim nos. augustā.

Pa stundu mežu lēni eju
Kā pulksteņkastes stumbri skan
Un garās ķēdēs zelta bumbu
Kā dzīvi zari nokaras
Pa stundu mežu bailēs taustos
Un izbrīnīta ziņkāre
Arvien tālāk zaros spraucos
Ar acīm plati ieplēstām
Bez jēgas augšā lūkojos
No kurienes tek minūtes
Kā sīkas krelles plīsdamas
Klausos vai koka dzeguze kur ilgi kūkos?
Vai tikai vienu reizi, divreiz sauks?
Pa stundu mežu projām maldos
Un brīžam redzu zvanu torņus
Un debesskrāpjus liecamies
Pār galvu manas dienas zvanot
Pa stundu ielām projām ejot
Kā pulksteņkastes nami skan
Un zaļi violeti lampas
Kā stundu skaitļi iedegas.

20. 4. 61.

[[Ceturtdiena. Nakts. Miegs nāk briesmīgi. Laikam būs vēl lieti… Olas tīrīju visas vakarā un sāka sāpēt sirds. Nezin cik stipra neesmu. Bet – visa diena ir darbos pagājusi, ko var gribēt. Biju Wyongā. Vēstule no Sarmas un A. Zariņa. Sarma saka lai dzejo un brauc uz R. Dien. Zariņš aicina uz Sidneju, Pr. Biedr. sanāksmē pie K. Freimaņa. Būs jābrauc. Inese piezvanīja. Mājās esot tagad priecīgi un draudzīgi – tas labi. Ļoti daudz esot darba.
Nē – nevarēšu vairs dzeju uzrakstīt – tā nāk miegs!
Pārnācām no kino. Sofija Lorēn – man viņa nepatīk. Šodien iekodās tika acī, starp skropstim, acs tagad uzpampusi. Redzēju Parīzes māksliniekus.]]

Nāc un izmetīsim kārtis
Lai redz ko domā erca kungs?
Un kā ar pīķa dāmu?
Tā greizsirdībā samilzusi,
Pie sevis nagus vīlē.
Nav gaidāms labs.
Lūk krusta deviņš krīt ka lietus!
Un sit pie malas kārav kalpu
Kas tuvojās tik maigs
Ar zelta bedrītēm vaigā
Un cirvīti – Tevi sargāt
Bet pīķa desmitnieks ir ceļš
Citur ved!...
Un kārav kungs ir bagāts!

22. 4. 61.

[[Saulaina diena. Ar sauli debesīs un arī sirdī. Jā – tāda mierīga, rudens saule. Ceru, ka Inesei iet labi. Un tas atņem nu jau kādu gadu bēdātas bēdas – (ka viņai varētu neiet labi). Biju pastā – bet tas bija tukšs. Paps atveda ābolu kasti. Tie smaržo. Dzidra ir O.K. Rūpes gan dara viņas roka. Kaut kas tur jādara! Citādi – viss mierīgi un cik nu var būt – saulaini. Tikai – rakstīt gandrīz nav laika un zīmēt nav ko sapņot. Un tas – nav labi. Brauksim uz kino – kaut kā vajag. Tā redz vairāk kā tikai pīles – lai ko vispār domātu par rakstīšanu. Sarma saka lai pārrakstu Megp. Dziesm. un sūtu Londonas avīzei. Man tas stāsts riebjas. Bet jādara tas būtu. ‘Pa stundu mežu lēni eju’ – patīk.]]

Sliņķis

Līdz gars ar miesu sajūdzies
Un dienā rikšot sāk
Ir garam vēl nakts sapņi miņā
Un miesai vēl miegs saldais nāk.
Jau laiks ir krietni ieskrējies
Un saule augstu kāp
Ko vairs līdz vakaram var padarīt?
Ir gandrīz labāk apsēsties
Un saņemšanās atpūsties
Un atlikt lielāko uz citu rītu.
Ja nebūtu trauki jāmazgā
Un jāgludina veļa
Šai dzīvē daudz kas citādi
Tad iegrozītos ceļā
Gan daža laba kundzene
Jau liela būtu garā
Un cita cilvēcīgi darot
Ietu šķirteņu barā.
Ja nebūtu trauki jāmazgā
Un jāgludina veļa.
Kronis mirdzošs?
Smaidu rindas?
Špalerās stāv skauģu pulks?
Kad Tu stalti cauri eji?
Ieguvumu vesels kalns
Zinu, zinu apbrīnoju
Klusām sevī priecājos
Ne tas velti ka reiz Tevi
Klusām sevī apbrīnoju.
Lai tas paliek ir tik sen
Koki smaržo vēl kā vakar
Ielās krēslā šalko vējš
Saplēsu es nailon zeķi
Sapņos ejot galvu gaisā
Tomēr sen tas
Tomēr sen.
Tagad Tu pie manis nāc
Kronis smags?
Un smaidu rindas?
Nepriecē. Un skauģu pulks
Tikai – rūgts tik rūgts uz mēles?
Novītušas orchidejas
Naktsvijoles.

Filmā redzēju (Montmartre) Parīzes māksliniekus un mākslu. Tad – kārojās atkal zīmēt. Lai gan tā – nekad roka klausījusi un acs un sirds vedusi. Tik sastingums – bet tas atraisās. To var atraisīt. Bet tagad tas tālu. Un tomēr varbūt tuvāk! Pēc pāris gadiem vajadzētu iet prom no visa tā te, prom arī no kādām civilizētas dzīves cerībām – dzīvot kaut kādā būdelē un darīt kaut ko prātīgu – dzeju, mākslu, bet no sirds. Redz atraisīti. Dzejā – vai dažreiz nepadodas aizmirsties? Aizmirst likumus – jo tos nav neviena dzejas akadēmija man mācījusi. –

Brīvību, brīvību! Drosmi.

Pus nabagam nav brīvības
Īstam nabagam būt
Ne tik kā bagātam tā ir.
Ir jau tik vēls ka
Atliek tik izbeigt dienu
Izslēgt gaismu elektrisko
Un apziņas gaismu.
Bet pirms atkal reiz nomirstu
Ardievojos un eju
Pirms atkal reiz pametu dzīvi
Kas atkal īsāka top
Pirms eju brīdi turu acis
Īsti vaļā, redzu grīdas linoleja rakstu
Un pietiek
Tas diezgan daudz.
Labu nakti.
Ko skani mirklis?
Ko saki nesaprotamu
Dārgu, ko pamest žēl,
Kur varētu tu citur vest
Kā prom no sevis.

23. 4. 61.

Iekoda ērce acī. Dzidra izvilka. Bet vaigs pampst.

Viena diena no gala savu gājienu sāk
Ar gaismu un mieru
Kādēļ cilvēku ciltis postu un naidu vien māk
Rakt gadsimtus un dienu?
Silta dzīvība ir kādā pilsētā
Ik ielas akmenī iegulusi
Ik bulvāra kokā izaugusi
Ar smaidu pret smaidu klejotā
No sejas sejā vēlīgā
Ir kafejnīcas krēsla aizmigusi
Pie upes zem tilta nakšņojusi
Ir kādā laimīgā pilsētā
Vēl dzīvība sevi paglābusi.
Kur benzīns smaržo tīri no
Mašīnām kas gludi plūst
Un laimīgi un netraucēti
Kā asins āderes pa dzīvu miesu
Pa pilsētu, kas gadusimtos
Izklājusies zem saules miglainas
Un maigas pie upes pieticīgas, lēnas
Un pacietīgas, savus ūdeņus
Dot ļaudīm visās vajadzībās
Kaut viļņu skaidrumu tā zaudējusi
Tā mirdz vēl laimīga un maiga
Kā pati pilsēta tur viņas krastos
Kur netraucēti asins riņķo
Cilvēkos un viņas ūdens vecos namos
Un tīri benzīns smaržo
Kur šodiena ar vakardienu
Rokās sadevušās auklē cilvēkus,
No viņu vājībām atraisa tikumus
Kā saldus kodolus no čaumalām
Ko draiski bārsta vējš
Pa renstelēm, līdz cigarešu iemutiem
               beigās labs
Un sārtu vēžu astītēm
Kur smaržas pāršalc kairi
Un mazām sievietēm
Kas jaunās dienās dej
Un vecās dienās ada
Pret kurām ceļot cepures
Visgudro vīru galvas
Aplīst saules
Kas līst pār auto straumēm
Un vēžu astītēm gar renstelēm
Kur benzīns smaržo,
Tur viņa, pilsēta kas sadeg tīri.


Atpūsties atpūtā gribētu tur –
Pieskārties lietām kas laikos dus
Izcilāt bijušās mantas un dārgumus
Rudens ābolus
Lauvmutītes un lietus kapātas asteres
Kas vēlā saulē apbrūnējušas zied
Savās sejās nesdamas atspīdumu no sniega.

Sagriezt krāsainus dzīparus,
Ko logos uz baltajām skujām likt
Un klausoties kā vējā
Viens slēģis čīkst
Iemigt dīvāna stūrī
Aiz zaļlapainās ziemcietes poda.
Eji, eji, ej, klabu un klaudz tev soļi
Čīkst tavs nesamais kā vecas durvis
Eņģēs izgāzušās.
Eji, eji, ej, velkas akmeņi pa zemi
Līdzi taviem soļiem
Ķeras tavas nastas stūris te un tur
Spiež grauž un jūk un liec un liec.
Eji, eji, ej.

24. 4. 61.

[[Ērces kodums sapampis. Bija scēnas, gribēju braukt pie ārsta. Viņš laikam negribēja tādēļ – lai tas turpinājās līdz sestdienai un es nevaru braukt uz Sidneju. Sakaitināja, lai es trakoju. (Vārtus attaisīju. Viņš atļāva to lietū darīt, bet nebrauca mašīnu cauri. Tad pie brokast. deva lasīt kā dzīvot 100 gadus.)]]

Ir dvēsele ar acīm dota, acīm ņemta
Un laime atvērusies
Ir kā roze naktī nemanīta
Un pazaudēta laikos aizdzīvotos
Bet vārds kas teikts
Kaut neapdomāts, īss,
Vēl dzīvo mūžu
Aplaimotājs, vai postīgs.
Šīs dienas galā
Tāds tukšums ir
It kā tai skaitļa nebūtu neviena
Tik nulles vilktas
Un viss kas dzīvots darīts – velk
It kā pieiets kaut kur par tuvu
Kā riteņu siksnai kas līdzi rauj
Lai sašķaidītu.
Pieiets par tuvu
Kā klints malai
Zem kuras dziļums
Iegaudojas
Izsalcis, pavēlīgs.
Pie zemes krītu
Ausis aizbāžot
Slepeni spēkus vēl vācot
Un labvēlīgi pieminu
Tomēr beigto dienu
Par to.

Pasēdēju (gandrīz stundu) liku kārtis. Atpūtos – uz klints malas.
Un nu – es varētu rakstīt stāstu par meiteni – varbūt (Vilmu ņemot acu priekšā), kas augot nevar samīt ne Dievsunīša. Un tad apprecē vīru kas viņu moka. Liek viņai redzēt un dara nežēlīgi. Kauj teļu – sauc viņu palīgā. To piedzīvojot un redzot Vilma top stipra – un vīram tiek bailes. Viņa izkaro savas tiesības teikt nē, kad to grib.
Bet – ir 12.
Un jāiet tomēr gulēt.

Kur uguni, siltumu sargi pavārdā
Ar smaidu, ar vārdu, ar klusēšanu.
Dusmu rūgtumu izslauki no acs.
Uzpūt uguni gaišu un plaukstām glabā to
Pret vēju. Īsu brīdi
Tai dzīvot ilgi būs.
Kad tā izdzisusi, izplēnējusi,
Ja līdz ies siltums
Vēl sarga vietā tiem
Ko kop un ceļā vadi
Kur uguni, siltumu glabā.
Met dzīvi liesmās – tik vīrakam
Kas vīlēs ietinusies un aizies līdzi tiem
Ko ceļam pos un ģērb
Lai spēks dzīvs ilgi līdz tas paliek tiem.
Saraus pelnus ap liesmas atliekām
Noglabā siltumu dziļi
Tas viss ko sadedzināji –
Tavs spēks un dienu mērs.
Saraus pelnus apkārt,
Dzirkstis noglabā labi
Lai tev ir vēl ko dot
Pretī tam ko lūgsi.
Lai tev ir vēl ko dot.
Ar mēness gaismu uz mākoņa tas rakstīts
Ar rudens lietu ziedā ierunāts
Ar zaļi violetu lampu krēslā
Ceļā par mašīnām izgaismots
Tas ko Tev gribētu teikt
Un prasīt
Tas, kam gribētu apliecinājumu
Apliecinājumu Tevī ieraudzīt.
Nakts Tu esi
Apkārt šai stundai
Šai gaismai pie spuldzes
Grāmatai rokās
Nakts Tu viļņo
Kā klusa jūra
Tavs vilnis man
Cita domas ieskalojis
Kā smiltis ar pērlēm.

Nakts, Tu paliec
Tavs vilnis apraks
Man grāmatu rokās
Un apraks šo stundu.
Nakts, Tu paliksi
Un skalosi tālāk
Pāris smilšu
Graudus citām pērlēm.

Naktī

Žēl ka necēlos un nerakstīju naktī, tad tur kas bija.

Naktī trūkstos no miega – 
Muld lietus žēlabains, izbailes māc.
Caur mežu man jāiet
Ar kādu kam samulsis prāts
Koki biezāki slejas
Nav nevienas sejas ko piesaukt
Taka ķēmīga šķobās
Mums jāiet
Neveselam//ievainotajam līdzi gurst mans prāts
Kad ej gar bezdibeņiem
To spēks beidzot lielāks par tavu
Tiem tuvāk soļi velkas
Pār malu gulties vēlies
Lai miers veltām pūlēm
Lai miers.
Tik brīžam vēl palīga raugies
Un zini tā nav.
Viens vienīgs vārds, balss
Par ko nezini kādēļ
Laba tev liekas
Vien balss kas tev laba liekas
Tevi notur un gaismā ved.

Balss mani nekad tā nav mulsinājusi. Likusies tik – cēla, ka X kg. balss.

Neredzu neko, tik dzirdu balsi
Balss [aiz..dz] visu, balss rada visu
Pie kā gribu iet
Bez apdoma iekrist rokās
Siltumam, atpūtai, pilnīgam mieram
Atraisīties no visa krist kā šūpulī
Kā varētu tā būt?

25. 4. 61.

[[Lietus. Lietus. Drūms. Mana acs un vaigs vēl sapampis. Bet labāks. Dzidra mājās, labi, bet darba nevaru nekāda padarīt.]]

26. 4. 61.

[[Naktī pamodos no – lietus runāšanas, ilgi klausījos līdz sapratu – ka tās nav cilvēku balsis. Tad nāca drūmums. Dzejoli domās sarakstīju – bet neuzrakstīju. Šodien to rakstīju – bet tikai doma tā pati – ritmu nevaru atcerēties.
Dzidra nejūtas visai labi. Es – kaujos ar izmisumu. St. zvanīja – viņa balss ir tāda, kā es dzīvē neesmu laikam satikusi – viņš mani varētu iebāzt maisā ar to.]]

27. 4. 61.

[[Ceturtdiena. Saule atgriežas debesīs un man arī vieglāk. Vakar S. balss atmodināja no murga. Kļuvu dzīva atkal. G. Kūpers (kino aktieris) mirst no vēža – stāvoklis jau ļoti grūts – radio ziņa. Man jādomā par to. Viņš viens, varbūt vienīgais kino aktieris ar ko bijusi kāda sirsnīga līdzdarbība no jaunības dienām – noslēpta, nedomāta (vēl bija Gösta Ekmans kas saviļņoja). Gribētu es arī savu labu atvārdu Kūperam teikt – bet kā parasti – paliek neteikts.]]

Atkal var debesīs ieķerties
Un šūpoties kā mātes brunčos
Kā vilnis ar vilni sasitās
No krasta atpakaļ skrienot
Tā elpa ar elpu satveras
Mierinošus vārdus minot.
Mani mīl balss tālrunī
Kas reizē izteic vārdus
Steigdamies
Kas runā man klāt tik tuvu
Ka projām jābēg
Bet nevar to.
Balss tālrunī kā vilnis uzkāpa gaisos
Putās izzuda vējā
No jauna atplūda
Kā smarža kavējās pāri
Balss tālrunī raisījās
Steidzīgi, klusi, kā tumsā zieds
Ļoti tuvi un tāli, droši un vāri.
Tālums sargs starp mums
Tilts pāri – balss vibrējums tālruņa tumsā
Kā jūras vilnis, kas balts pret klinti slejas
Un klusumā putinot plok
Visu klusums rok.
Laiks kapracis starp mums
Pirms smiltīm dienas kā kapos piebērt spēj
Dzīvs vējš kādas puķes sēklu sēj
Un smilts brūk ar dīvainu ziedu.

Kamēr rakstīju augšējās rindas – olas savārījās cietas un kūciņas sacepa brūnas. O.K.

Saule atspīd.

Laid mani paklejot pasaulē
Atpin kājas no pinekļiem
Kas gadu rasā samirkuši
Cieti, ilgi grauzuši spiež.
Atpin kājas, brīvā laid
Meža zaros ietecēt
Ceļos, ārēs pilsētās
Ar saules ielām
Skumjām acīm, lielām ilgām
Laid mani paklejot.
Brīžam skats ir jāpaceļ
Lai mākons acis apžilbina
Tas nav kā vīns, kas iemidzina
Ne gudrība, kas apbēdina
Tas daiļums vien
Kas glābt un audzēt zina.
Aiz laikiem maigumā
Ziemsvētku roze zied
Aiz sniega mākoņiem
Daiļuma cēlā
Bērna sirds dzīvo
Viņas siltumā
Caur ziemas pelēkiem stariem.

28. 4. 61.

[[Lietus un skaidrošanās. Tukša, neauglīga diena. Bez dzejas. Bez notikumiem. Viss – tikai sevis apzināšanās – ka esi.
Nav ziņas no Ineses. Mazliet dara rūpes.
Nav vēstules no Freim. Labāk tad uz viņa māju, Pres. Biedr. sanāksmi neiešu. Varbūt viņš ne nebūt negrib. Varbūt labāk vajadzētu dzirdēt Plauža ref. svētdien?]]

Vientulība ir vairāk kā vienam būt
Vairāk, kā to vien sajust – esi viens.

Ienāca prātā Aspazijas dzejolis:

Šķīst laime kā putu burbulīts
Kā lapa bāl mīlestība
Bet it kā tērauda akmens trīts
Ir cilvēka nopietnā griba.
Kam jautāt?
          Lietum kas jumtā muld?
          Zaram kas rūti skrāpē?
          Lapai kas nogulstas nepiecelties?
Kam jautāt?
          Stundai kas mēma tek?
          Pulkstenim čakli kas soļo?
          Sev kas lapas mieru nezin
          Ne pulksteņa iešanas čaklās?
Viss kādēļ te vērts palikt –
Ir skatīties brīža sejā
Nav viņā nekā. Un tomēr tas ir viss.

29. 4. 61.

[[Inese piezvanīja un sirds mierīga. Rītu braukšu uz viņu. Un uz literāro vakaru. Šodien bijām vēlēt – ‘no’. Papam nav vārds listē. Kino bijām – redzēju Deb. Kerr. Viņa ir vienīgā ‘siltā’ aktrise manu prāt.
Skumji ir. Beidzot esmu sagaidījusi te pārāk ‘tuvu galu’! Kā to līdz galam dabūšu – dievs žēlo!]]

Ejam uz kino. Neesmu Sidnejā. Vienalga. Rītu braukšu.

30. 4. 61.

[[Svētdiena. Aizbraucu uz Sidneju. Literārā vakara – humors ārzemju literatūra – Plauža priekšlasījums. Nepatika neko. Lāci, Eglīti, Klauvertu un uz brīdi nu Motmilleri (fotografēja mani) satiku. Un Mrs. Trumpe teica – „Kā Jūs uzdrošinājāties, kā Jums bij tik liela drosme?” – No tā jau es baidījos un tādēļ ar Kaimiņu [stāsts] kavējos 4 gadi. Avīzē nevajadzēja –]]