1. 5. 61.
[[Vakars. Diena aizmesta. Tik daudz – ka maigums tanī.
‘Izšopīju’ savus grašus un atbraucu. Nopirku siltas (bet rūtainas) bikses, dziju džemperim. Tagad man vajadzētu uzrakstīt nākošo, ko gribu – un tomēr 1 personā, tā kā es to uzrakstītu labāk un kā gribu – tagad nav ko baidīties ja zaudēts pazaudēts –]]
2. 5. 61.
[[Rīts vien. Man no vienas puses – slikta dūša. Man jāuzraksta kas tik liels, kas aizsegtu un attaisnotu ‘Kaimiņa’ [stāsts] parādīšanos. Sievas no manis baidīsies. Bet – vai mani nespieda pie zemes šī labās sievas nenokratāmā slava? Kas dara tik mazu? Nu – es varu būt brīva un pat iedvest bailes! Nu man jau žēl tā mierīgā visu labināšanas aizvēja? Nē – tikai man pašai kaut kas nepatīk un tādēļ biju kavējusies 4 gadi. O,o,o!]]
3. 5.61.
Biju pie Ineses. Biju uz liter. vakaru. Pie Inese daudz nepļāpājām. Liekas viņa nu ir stiprāka. Un tikai mācības nokausē. Lit. vakarā sēdēju kā piesieta. Neviena dāma nepienāca. Liekas – Kaimiņš [stāsts] būs sataisījis man nedienas. Sāp tas ļoti. Ja tas tā – tad aizvērušās man durvis uz citu dzīvi. Tikai vientulība. O.K. Un – brīvība rakstīt. Kaut tikai spēki būtu.
Nevajadzēja jau viņu drukāt, ja 4 gadus biju glabājusi, tagad, kad tāds uzplaukums bija manā ceļā ar ‘mana vakara’ palīdzību un dzeju u.tt. Viņa man nemaz nevajadzēja. Bet viņi tur Melburnā izspieda manu piekrišanu drukāt un Freimanis te teica to pašu – žēl ka tāds darbs stāv manuskriptā – Te nu ir. Trumpmaniene teica – „apbrīnoju Jūsu drosmi!…” Viss būtu O.K. ja man pašai tas neriebtos, bet tā, kā tas avīzē pa daļām nāca, kā ziņojums tas bija nejauki. Un tagad – gaidu Freimaņa vēstuli – redzēs, vai tur ko varēs arī dzirdēt, vai kas iet lielāks vaļā. Kreišmane neraksta. Ka viņa tā sacels spuras – to gan nedomāju. Te nu bija – viņa man iemācīja – ‘pētīt cilvēkus – un kā pašu jāpēta,’ tā pagalam lielā draudzība.
Varbūt es kādu laiku nevarēšu dzejot. Man ir nelāgi. Un tas ir citādi ja ir nelāgi no tā, ko pats esi darījis, nekā tad – ja cits.
Ir sāpju zemes neizejamas
Arvien vēl jauni apgabali paveras
Kad domā – izgājis šo zemi būsi
Un izcietis un uzvarējis
Arvien vēl jauni lauki atklājas
Džungļi, tuksneši
Kas taviem soļiem jāmēra
Kā Mozum savā ceļā.
Kad vēls, un visi aiziet gulēt (first version)
Krāsnis mutē izplēn ogles
Es seģeni uz pleciem sedzu
Un, sēdu simtu gadu veca
Es adu projām naktī dziļi
Lai adatām ar noskrien acis
Un adījums ir mežģu mežģiem
Man jāklausās ko ogles sacīs
Pirms viņas visas kļūst par pelniem
Čaukst viņas maigi, sakrizdamas
Un pelniem silti apsegdamās.
Kļūst rokas, kājas sēdot stīvas (second version) Un adījums rit mežģu mežģiem No adatām jo nosprūk acis Bet jādzird ir – ko ogles sacīs Pirms viņas visas kļūs par pelniem. To valoda ir visai maiga Bet spīdums nozvil ļauns un niķīgs „Nu vai tu esi atpūtusies?...” „Tad ej uz kapu.” Ja otrs ir ļauns Tu vari bēgt – visa pasaule vaļā. Ja ķēdēs sakaļ – domas var bēgt – kā stars caur logu. Ja pats kļuvis ļauns – vairs nav kur bēgt. Pats sevi cietumā esi licis, tur paliec ar sevi visu un domām. Mierīgi vari aiznaglot logus ne iekšā staram tur iet ne ārā.
Kas saduļķotus strautus tīra?//
Kā strauts, kas saduļķots skaidris tīrās?
Tā straumes pašas skaidrojās
Ar spēku šķīstu, pacietīgu
Un neapsīkstot darbīgu.
Skalojaties, skalojaties straumes.
Ir palos upes ūdeņu pilnas Pār krastiem māliem jauktas plūst Pār krastiem dūņās samilzušas Skalojaties, skalojaties straumes Pirms rožu laiks un jasmīn laiks Pirms rudzu laiks un miežu Un lapu dzeltēšanas laiks Lai straumēs zītars plūst. Skalojaties, skalojaties straumes.
4. 5. 61.
[[Vakar. Priekšpusdienā bija skaistākais rudens laiks kādu var iedomāties – silts saulains, mierīgs. Aizgāju uz pastu. Norakstīju Inesei un vēstulē ieliku 3 rudens lapas. Bet vakarā un šorīt līst. Un ir nežēlīgi auksts. Manī kā nazis duras tas – ka Kaimiņš [stāsts] tomēr izprasts personīgi un tas ir nejauki. Manī būtu talanta diezgan rakstīt tā, ka tas visu atspēkotu. Bet – spēku, fizisko ne tik daudz, bet – jā es nezinu kādu spēku – siltumas, līdzcilvēka siltumas spēka man trūkst un nezinu, kā lai es paveicu kas jāveic. Viņš visu šo laiku izturas tik pretīgi, ka man tas attaisno visu! Tomēr zinu – sevi mēri ar sevi. Inese piezvanīja tikko. Un tikai tagad p. būs mājā no Entr.]]
5. 5. 61.
[[Visu dienu mocos savā vainā par Kaimiņa [stāsts] iespiešanu. Kādēļ man vajadzēja citos klausīties?! Un tomēr – vai viņiem nebija taisnība? Kādēļ turēt savu labāko darbu neiespiestu? Bet mazākais – tur, avīzē viņu nevajadzēja iespiest. Tā tas būtu pasargāts no daudz kā. Nožēlojama diena. Nevaru ne domāt par strādāšanu. Jūtos patiesi pavisam nožēlojami. Nezinu – kas glābs?]]
6. 5. 61.
[[Sestdiena. Mierīgs pusapmācies maigs rudens – laiks bija priekšpusdienā. Tagad pēcpusdienā – vējš un skaidrāks. Pūš dūmus no kamīna, kur Dzidra mācās eksāmeniem. Es domāju – par Kaimiņu [stāsts] – (ja viņu neiespiestu) – tomēr, vai nav labi, ka tie, kas spēj to uzņemt, par to priecājas? Viņš tomēr ir skaists. Tīrs, pārdomu pilns, skaistuma un ilgu pilns. Un atteikšanās. Vecis ir kā purvs! Tas labi. Man nav tik grūt.]]
Ir laiks kad parkos lapas krīt
Sēž vientuļnieki solos
Un putniem druskas kaisa
Pēc salnām drīz sāks līt.
Ir laiks kad raibas lapas krīt
Uz katras stāsts ir lasāms
Pa dienām, naktīm rakstījies.
Šos stāstus vajag lasīt
Kaut vienu pacelt rokās
Un paburtot
Glābt no tā visa kas bij dots
Kaut ko kas neaprokas.
Ir rudens pēcpusdienai mājās
Dažai seja jo mīlīgs
No lupat kaudzēm kamoliem
Kaut kas tiek šūts un lāpīts.
Kaut kas tā sēri projām iet
Un kaut kas atnāk vietā.
Vējš sāk skriet pa laukiem
Viss ir zem jumta savākts
Zem jumta balsis salasās
Ar smaidiem un ar rūpību
Labām rokām gādā:
Aizsien podus, vākus nosloga
Ar sāli sāla, iesmaržo
Ar sēklām ziediem lapām
Ber cukuru un nogaršo
Nes istabaugšā ābolus
Lai vakaros pie rokas
Liek logos baltas briežu sūnas
Tās labi nosūc rūtīm rasu
Vēl sīkus dzīpargalus kaisa
Tur ziedēt ziemas salā
Kad ārs būs līķa bālumā
Ir rudens pēcpusdienai sejs
Pus skumīgs un pus priecīgs.
7. 5. 61.
[[Pirmdiena. Šodien šuvu no lupatām segu ‘tepiķi’ – ko Dzidrai klāt uz grīdas. Tas ļoti nomierina. Rudens. Lupatu ‘tepiķi;’ – ir rudens. Pārdomas. Skumjas. Miers. Kļuvu arī mierīga pret savu un Kaimiņa [stāsts] likteni. Mazāk – pret savu. Nemiers vēl briesmīgs! Spēks vēl!]]
8. 5. 61.
[[Dzidrai pēd. lielākais midterma halfyearlijs eksām. Maiga diena. Rāma. Skaloju veļu. Redzēju ļoti skaistus sapņus. Aivieksti, uzplūdusi, ar zaļiem krastiem, kokiem – plostiem, ātriem un lēniem, īstiem koku plostiem un savādiem, ar būrām, ātriem un uz viena bija būru vietā milzīgas baltas krūzes! Un sapņoju kādu aizkustinoši skaistu mīlas sapni. (Kā mani kapā liks? Kad esmu tik dzīva?) Nav nevienas vēstules. Austra neraksta ļoti ilgi.]]
Burtoju – ko saka ābeles zars E. Freim.
Uz rudens debess rakstījies
Ar rakstu smalku un tīru?
Kur naktī bijis pieskāries
Kādas zvaigznes stars –
Jūt ziemassvētku ziņu
Viss cits pilns bišu dūkšanā
Sen aizmigušu dienu
[..]
Vakars. Pēcpusdiena.
Brīnišķīgas debesis. Mākoņi. Krāsas. Tumši gaiši, debess zila. Man dvieļi būs izžuvuši.
Un tā ir visa diena. Skaistais sapnis naktī. Un – skaistā vientulība dienā. Tas viss! Un laimīga, es jel esmu laimīga! Bērni, veselība, panākumi. Bet – garam ir no miesas jānotrūkst kā mani spiež mana diena. Gaidīju kaut kādu vēstuli. Kādu vārdu kas izklaidētu. Nav. Vientulība. Vientulība. Ir tā, it kā es nedrīkstētu just savu ķermeni, man būtu jāstaigā, kā garam bez vēlēšanām un piepildījuma. Bez iekārēm, bez prieka, bez tā, kā nav bijis. Kā mani apraks?
Vīrietis šādā brīdī, šādā dienā – ietu un piedzertos. Un daudzreiz viņš to darītu. Sieviete – pieēdas. Ēd visu ko var atrast. Ēd. Apēd sevi. Savas ilgas, savas kaislības, sapņus, spēku. Kļūst resnas. Vai vārdā viņas visas nosaukt, ko es redzu? Vesela izlase viņu. Pēdējā ko redzēju, kad tā skatījās acis sagriezusi, dziļā skumjā ziņkārē manī. Viņa skatījās, jo domāja, ka es to nepazīstu. Viņa skatījās – lai ieraudzītu sevi manī un domāja – vai es tikšu ārā no tā, no kā viņa netiek ārā, no bezcerīgā resnuma? Vai es arī gāzīšos turpat? Esmu jau sākusi gāzties. Kā simti citas. Mīļā resnīt, Tu jau esi viena no laimīgākām, Tu esi kaut kas, citas nav nekas, ir tikai viņu resnums.
9. 5. 61.
[[Pagājušā gadā nav rakstīts. Patiesi vajadzētu to atstāt tukšu, kā pienākas. Bet – jā bet – tā jau ir tā cilvēka negantība. Piecēlos ar visu elles spēku nemieru pār sevi. Kā akmeņi viss virsū ko man dara, ko es pati daru. Tagad brīdi viena – un sapnis par tādu brīvu, mazu saulainu dzīvi – sēdu pie māsas uz lupatas segas. Iekurināju krāsni – auksts! (tas ir – kamīnu) Pat dzejai (arī citu dzejai) šorīt nevarēju saredzēt vērtības. Bet nu drīz būtu jāsāk rakstīt. P. aizveda govi. Auksts. Rudens.]]
10. 5. 61.
[[Nospiedošas dienas. Miers atgriežas. Par Kaimiņu [stāsts] vairs nebēdāju. Bet no ikdienas netieku vaļā un tā mani lauž. Sarma atsūtījis Jauno Gaitu (28 n.) Lasu ar labāku patiku kā dažus pirmākos numurus. Primanes atklāta vēst. Dz. Freimanim pretīga. Bet Kalves apcere laba, ļoti laba.]]
Šai rudens rītā jaušu:
Nebūt – ir tikpat labi, kā būt
Velti laimīgos skaužu
Ir brīnums par akmeni kļūt.
Vai kāds man šo ziņu sūta
Lai par daudz neraudu es
Ka dzīve bij tik grūta
Un žēl man šīs pasaules.
11. 5. 61
[[Bijām uz hororfilmu. Mazliet joks – tas viss. Nav nevienas vēstules. Austra neraksta. Kreišm. kundze, Aula k. neraksta. Freimanis neraksta. Bet – jau apradu ar to. Tik brīvību kāroju. Bet rītu būs īsta nebrīvība – daudz darba. Un vai nauda būs? (par pīlēm?)]]
Šī viena no dienām kad cietumā
Izpaliek pastaiga ārā:
Līst par daudz. Līst nolemtais
Līst, straumes, applūdina
Sasalst ledū, saknes
Iznīcina. Līst, nolemtais.
Dzejniek, kur Tavu seju redzēju?
Tā šodien sev prasu.
Durvis uz pagātni pavērtas –
Ieskatos, meklēju, eju,
Bet ir kā sapnī, kad maldos
Ielu labirintos un nezinu
Sava mājokļa izskatu
Ne ielu, ne nama numuru...
Šie sapņi pusļauni, puslabi
Pusbaigi, pus cerību pilni:
Tepat tam jābūt – ko meklēju
Tepat tas būs – kas bija:
Mājas, gaisma, un miers
Atrast kavē daudzie nami, daudzas istabas
Ļoti daudzie ceļi un pārvēršanās, mūžīga pārvēršanās.
Ļoti daudzas ielas neatrodu, kur redzēju Tavu seju.
Zinu tās gaišumu, krāsas un smaidu
Skatu lēnu bet vaigu drošu
Atceros soļus, kas citus
Laiž garām
Vērojot, ejot ar cēlumu
Pastīvu bet savā kautrumā lielu
Dzejnieka vārds Tev piestāv
Kā rota, ko pareizi nes
Un paldies par vienu dzeju
Tā manuprāt skaistākā no trim
Ko lasu zem Tavas sejas
Vitauts Kalve saka, ka dzejnieks nevarot izvēlēties to, ko viņš grib teikt, tikai formu, kā to teikt.
Savāds, labs teiciens. Tad nemaz nav tā jāpūlas ko izteikt. Es arī nepūlos vairāk, kā tikai atrast, uzmeklēt sevī to – kas ‘prasās ārā’, ko vēlos runāt – ko jūtu, vai domāju.
Es domāju, ka dzejnieki vairāk melo, kā Kalve to domā un pajukušo formu vairāk tiešām lieto tādēļ – ka tā vieglāka un nekas nav, vai liekas ka nav, par to, (formu) jādomā.
Viņš (domā) saka arī, ka visvienkāršākā valodā ir visas dzejas valodas pazīmes, tikai šos valodas līdzekļus, dzejā izvēlamies apzinīgi.
Ko es tagad daru ir tas – ka es tik ļoti ticu tai savas un savu senču manī gulošās valodas spēkam, ka es paļaujos tikai gandrīz tam, gribu modināt visas tā senās vienkāršās, spēkpilnās likumības – lai tās mani uzved uz man vispiemērotākā izteiksmes veida. Un lai šis veids tādejādi ir dziļi balstījies, uz latvisko manī, izaudzis no dziļas saknes – un tādejādi ir drošāks, īpatnāks un jaunāks savā izteiksmē, nekā tas būtu jebkur citur meklēts.
Zinu, ka manī ieskanas manu senču valoda. Varbūt tā iedos man īsto ritmu.
Māmiņa bija vēl pilna šiem ritmiem.
{Manas pīlītes
*****} [included in Unpublished poems]
Pusdiena
Zili kalni guļ kā slinki krokodiļi
Muguras tiem skalo mākoņputu viļņi.
Vienam iekodusies sānā pilsētiņa sārta,
Otram aste mazliet dzelzceļstigas skārta —
Jā, bez raizēm neviens nevar zvilnēt,
Lai tas būtu kalns, vai krokodilis.
12. 5. 61.
[[Redzējām filmu Polyanna – pirmo reizi atbraucām mājās neizrunājot nevienu vārdu, tikai pārdomās un mierā. Sentimentāla? Jā. Bet pāri par to dzīvē neko lielu nevar atrast.]]
13. 5. 61.
[[Bija slikts sapnis – un tas man piepild. tā, ka P. man nedod pīļu naudas.]]
Naktī sapņoju – bija ‘iegrimusi’ man viena acs dziļi.
Šorīt domāju – kas par postu būs? Un tad to aizmirsu. Posts tāds – viņš nedod un nedos man pīļu naudas, un citas naudas man nav. Un – esmu plika kā žurka. Un ienīstu viņu. Bet tas nelīdz. Vai nevarētu būt tā – ka katrs, kas kaut ko mantojis no mana stāsta vai dzejoļa – samaksā man dažus šiliņus? Bet tā nav. Un par to arī dusmas. Nožēlojama dzīve. Nožēlojama māksla un viss ar to saistītais. Katrs amats mani spētu aizsargāt – māksla nespēj. Jūtos nožēlojami. Man gribās skriet viņa istabā un krist viņam virsū. Bet – es būtu līķis. Un tas būtu riebīgi.
Auksts top. Rītu Inese varbūt jau atbrauks – un viņai būs jātīra pīles.
Trīs reiz viņš man brēca – vai Tu pīles tīri? (Tā tad man arī tās būtu jākauj?!! Un beidzot es neizturēju un kliedzu pretī – „Es netīrīšu, tīri pats, maksā naudu u.tt.)
Tas bija tas ko viņš gribēja izspiest no manis un izspieda. Nu – es pati esmu tā kas ir ‘atteikusies’ darīt un viņam cits nekas neatliek, kā darīt pašam tas ir likt Inesei to darīt.
Pēc tam kad es biju šinī manevrī zaudējusi, es izsmēju viņa ‘weather change’ – bet tas neko man nelīdz.
Un – to man jau agrāk bija izdevība saprast – viņš necietīs ja es te viņa acu priekšā nopelnu kaut pāris mārciņas naudas, un tas nāk it kā no saimniecības tikai ar manu darbu, kas protams neskaitās. Mani šodiena skāra dziļāk, nekā to gribētu. Man ir vajadzīga palīdzība un man neviens to nedomā sniegt. Bērni nevar. Un Dievs zin vai tie jebkad varēs. Ja viņi būs laimīgi – tiem pašiem vajadzēs visa sava laika, visas savas naudas.
Un manu dzeju –? Nevienam tik ļoti nevajadzēs – lai par to maksātu naudu.
Varbūt tomēr? Es varētu. Ko citu lai es daru?
Vēl es rāpšos. Vēl, kaut kur kādu mārciņu izgudrošu dabūt. Bet – strādāt es šodien nevaru un nezin kad arī varēšu – tagad sāksies brīvdienas bērniem un cik rūgti arī tas nav – palīga man no viņiem vēl nav bijis, tikai vairāk darba.
Man ir nelāgi skumji. Es gribētu aizbēgt. Arī no saviem bērniem uz kādu laiku. Par ļaunu tas nemaz nebūtu. Lai pamācītos kā te ir strādāt un ar visu tikt galā.
Ko vēl teikt?
Pietiek – Pietiek. Pietiek!
Auksti pelni kļūst Krāsns mute tukša Kā kaulu kaudze Nakts cērt ka cirvis Tukšums salst Bet katra kustība Kliedz skaļa Var atmodināt Tas skries Kaus šīs dienas atliekas Kas grib vēl kaut kā Kopā salasīties Kā vīna lāses glāzes malās, Salīt grib kopā Un kļūt par mazu malku Kas garšotu ar smaržu Vēl un siltumu un Aizmiršanos.
Pie rūts kāds naktstauriņš
sit spārniem asiem
ritmiski
pagriezt skatu turp
man bailes
ka nagi švīkst
visapkārt skrāpējas.
Kam manas dzīves slāpst?
Kam sava tukša
kā katls kas izvārījies
izdegusi konservbundža
tam manis dzīvības vajag.
Neatlaidies
tas turas. Izgudro
viltības [visur?]
ņem izkapti un
stāv ar nāvi blakām
vārtos.
Pats auksts kā mironis
bez manas dzīvības
tas negrib palikt.
Kā tikt tam pārim garām?
14. 5. 61.
[[Mātes diena. Ļoti smagi. Man nav ne tik brīvības, kā mocīties ar pīlēm un pelnīt kādu peniņu. Vienalga. Kaut kur, kaut kad – būs labāk. Skats caur logu no Dzidras. Tas mans miljonu reižu skaistais logs. Viss ir kā īstenībā, tikai egle otra nerādīta, lai sarkanie ziedi pa labi būtu skaistāki uz debesīm.]]
Mātes diena.
P. tīrīja pīles!
2 notīrīja O.K.
Trešo apsvilināja ar petroleju (mazgāju 4 reiz ziepju ūdenī)
Ceturto es notīrīju visu (iekšas protams es visām ņēmu). Bet aizvakar man bija 4 pīles + 2 vistas. Un tad – es raudāju savā postā, rokas par daudz sala un laikam jutu – naudu man nedos. Kauns to rakstīt. Bet tā raudāšana laikam arī tika ņemta ļaunā.
Šodien viņam būtu vajadzējis redzēt ko var un ko nevar padarīt. Bet liekas – viņš nav redzējis neko. Esmu piegurusi, apnikusi. Īdzīga un nelaimīga.
Inese piezvanīja. Rītu būs mājās. Kaut es varētu atpūsties. Nerīt ēdienu tik daudz un kafiju nelabumā.
15. 5. 61.
[[Maija vietā ierakstīts te (15.6.61). Inese atbrauca, vēlu pēcpusdienā.]]
Zvaigznes šonakt
Līdz zemei nobirušas
Mežā šūpojas, melnos zaros
Tās kādu ziņu nes
Zvaigznes šonakt
Pār pilsētu nolijušas
Ielās savērušās
Gaismas krellēs
Tās kādu atbildi prasa
Zvaigznes šonakt
Pret rītu nobālušas
Kā svina pielijušas
Ne spulgo, ne izdziest
Vai zemes balss bij debesīm smaga?
16. 5.61.
Tas simts, kas bija nepareizi Sver vienu pretī, kas bij pareizi
Ausīs dun – vai dzīve tā? Tek kā upe dunēdama? Vientulība dun... Apkārt mīļo balsis čalo Kādēļ skaties cauri laikiem? Kādēļ nākamībā raugies? Kādēļ to, kas vēl Tavs Jau kā pazaudētu vēro?
Aiz košuma krūmiem un zāļu laukiem
Aiz ceļiem, kas jautri aizslīd zem kokiem
Aiz baltiem logiem
Zem sārtiem jumtiem
Ir cilvēki aprakti dzīvi.
Ieplēstām acīm tie raugās dienās
Kad uzblāzmo, nodziest
Kā bākas ugunis
Uzblāzmo, nodziest
Kā signālu ugunis:
Izciest. Izcietīsi, jā – tad varbūt
Brīdi jutīsi krūmu elpojam
Ceļa malā ar dzīvām lapām
Pieskārsies lietām ar bērna rokām
Brīdi – pirms pēdējā signāla uguns
Ko gaidu kad nakts jau tuvojas Ko gaidu kad diena jau aiziet Uzvilkt baltu karogu redzēt Un zināt – cīņa galā.
Izslēdz motoru. Lai atpūšas mašīna.
18. 5.61
[[Nav laika rakstīt. Pāris sīkumi dienā klāt – un tā ir tik pilna, ka tur neielied ne brīdis brīvs. Šodien gan biju (1 st.) Wyongā. Inese brauca mašīnu. Kad viņa brauc viņa izskatās karaliski skaista profilā. Tīrā Nefertēte. Sāpēja galva. Esmu diezgan beigta.]]
Meitenes rokas uz stūres rata
Maigas rokas zeltsārtiem nagiem
Ne Diana bija asi bultām
Ne tā bija Afrodīte jūras putās
Gandrīz kā valdniece Nefertēte
Tomēr Tu cita, vēl neredzēta
Acis Tev liesmoja ņemot un valdot
Rokas drošas kā šķēpu vadot
Mērķī ar spēku, drosmi un prasmi
Meitene ar stūres ratu
Kāds Tavs vārds, Tu jauna Diana?
Meitene, svētīgas Tavas rokas
Uz stūres rata –
Tev mātes maigums un vērība modra
Mātes redzīgā acs un drosme
Sargāt un uzdrīkstēties
Tev mātes miers un paļāvība
Meitene, svētīgas Tavas rokas
Uz stūres rata.
21. 5. 61.
[[Abas ar Dzidru sacepām un sataisījām – Partiju. – Atnāca ar ½ st. kavēš. Krist. un Soņa. Un tad drīz negaidot iebrauca Bidija ar ģimeni [Photo (at her graduation, University of Sydney) L to R: Sally, Biddy, Hedley, David]. Bija viss ļoti omulīgi. Ēdām no tā paša partijas galda (biskvītu k. ar diezgan labām, vienkāršām garšām 3 icingi vidū, sviestmaizes + maz. frankfurts, limonāde, kafija). Bid. palika uz vakariņām. Bija viss O.K. Tagad nakts un pāri 12. Olas pabeidzu tīrīt. Miegs nāk, bet gulēt negribu.]]
Gads apsviedies atkal reiz apkārt
Piecpadsmit
Mans mazākais lielākais kļuvis
Gads sviežas ātrāk arvienu
Kā ritenis ieskrējies.
Tālu, sen, kādā brīdī Kas šķēlās kā neviens Tālu, sen, kādā brīdī Jūra plētās kā posts
Bij man Tēva tīrumi
Gludi un plati
Ik pavasari rudeni
Ecēti arti
Vidū vasarās tur rudzi un mieži
Vilnīt vilnīja
Kā zaļas jūras
Zeltītiem viļņiem
Kā zeltītas jūras
Uz rudens pusi
Nu tālas jūras Nu dziļas jūras
Šķir mani malā
Tur mani aizsprostā
Ar svešu zemi
Ar svešu sauli
Bij necilu nabagu
Derības jāslēdz
Tā kam es staigāju, ir mana Tēva zeme Tas ko es runāju, ir manas mātes balss... Aiz jūras slēgtiem vārtiem ir mana Tēvu zeme Un vāczemē cietā rakta ir mana mātes balss Kā aizmesta ganu rīkste Kas vītolā līgojusi Ar saknēm svešās smiltīs Es esmu ieķērusies Ar steidzīgu sīku ziedu Es gribu tam uzziedēt.
Pār zemi noliecies ir rudens dienas vaigs Mierā labvēlīgs dziļi skaidrs un maigs Bet aizslēgtu vārtu ēnas Krīt pāri arī tam.
Tu mani sildi, rudens diena
Un atstāj zīmes manī
Kā ābolā, kam ēna pāri krīt
No zara kas to cieši tvēris
Tu man briedē, rudens diena
Kā lauku, kam liec dzeltēt.
Vārtus noslēgtos jūtu
Tos saule neatkausē
Un neatmiekšķē lietus
Ne vaļā vējš atgriež
Vārtu slēdzenes rūsē
Bet stipra turas to dzelzs
Tiem pieklauvēt – kā pie kapa
„Roc, roc” teic kāda balss
„Roc, roc” kaut apsedzies
Ar zemēm un nepiecelies vairs
„Roc, roc,”
Rudens diena zeltā iemērkta
Ziedi izkvēl kā sveces
Un izdeg laiks
Pie guļoša auna atspiežu plecus
Un iekrītu snaudā
Lai aizplūst
Lai aizplūst kas steidzās, kam
Palikšana nava
Lai mainās
Kam jāmainās un paliek
Kam palikt lemts.
22. 5. 61.
[[Nosūtīju Freim. vēstuli – it kā atvainošanās par neierašanos uz sanāksmi viņa mājā. Laika nav neko darīt.]]
Nevēlos zināt Tavu matu krāsu Nevēlos dzirdēt kā vibrē Tava balss Vēlos pieklauvēt pie Tavas mājas loga „Debesīs mirdz mākons dailē baiss.” Cita lai ar Tevi vīnu maizi dala Lai ar citiem sods Tev jāizcieš.
23. 5. 61.
[[Saņēmu Freim. rakstu par mani.]]
25. 5. 61.
[[Saņēmu Freim. Rakstu par mani, manu dzeju otrdien. Noraksts, kāds aizsūtīts Tiltam. Tur būšot iekšā – varbūt pēc 3-4 mēn. ‘Offull’. Bet neko darīt.]]
26. 5. 61
[[Vakar bijām kino redz. Sinatru + Lolabrigid. Lola man neko lielu netīk. Skaista – varbūt. Skaistu ir daudz. Karsta? Karstu arī. Patīk Sinatra. Tādu ko dzīvē sastapt – tad būtu dzīve! K. bija ļoti līdzīgs, pat izteiksmē sejā!]]
Ieskatījos virtuves baltajos griestos
Pelēkbaltajos, melni raibajos
Un domāju:
Mizoju kartupeļus savā zārkā
Lūk zārka stūris mazliet iebojāts
Caurums ielūzis – tārpi nāks iekšā.
Jeb tikai zemes, pazemes vēsums?
Čakli strādāju savā zārkā
Un tad kūkoju uz gultas malas
Kā (vecs) gurdis putnis klanīdams galvu
Melnā kaktā, alas dibenā.
Pildspalvu cilāju kā līku knābi –
Meklēju pelavās saldu graudu.
Kušinu, čubinu nevaru sameklēt
Bet tā saldo smaržu jūtu.
Naktī vilcieni skrien –
Kā tālas upes ūdeņus nesdamas
Naktī meži līgojas
Mākoņus vizinot pāri galvām
Naktī mājas dus miegā tumsušas.
Cilvēki aizmieg ar saviem likumiem
Paliek tie nomodā vieni bez viņiem
Meklē saldu dzīvības graudu
Ikdienas cisās, ikdienas mīdītais
Kāri ieelpo grauda smaržu
Kas naktī slēpies šķiet viegli atrodams
Mierina, pabaro mānīgi solīdams
Pusnomodā cilvēki kā gurdi putni
Melnā naktī vaļā acīm. Rakstīts 13. maijā 1960.
29. 5. 61.
[[Nosūtīju Freim. atpakaļ viņa referātu + vēstuli. Ir ‘kolds’. Citādi būtu labi – vēl Inese te. Tikai bāla un ne soli neiziet pastaigāt, atpūsties – tik sēž un sēž un sēž! Briesmīgi! Tā nav studēšana bet vergošana. Viņa pati ari it kā nemaz negrib pakustēties – kā viņa tiks cauri visam!]]
Ja grūti ir kad draugu vidu esi
Kad
Ja grūti ir kad diena ar visu ir laba
Ja grūti ir mīļo vidū kas ir ap Tevi
Ja grūti ir labā dienā
Ja rēgains sāk likties viss
Mūžā labākais krāšņums.
Tie ir pie manis
Kādēļ sirds nemierīga?
Vai baismās varas met jau ēnas saulē?
Vai uzdrīkstas tās īstenību dzēst
Ar savu tuvumu – ka gaisu nāvīgu?
Sapņi baigi ir labi ar kādiem mērķiem:
Liek dzīvot mirušiem
„Lai ir tie miruši,” sirds saka
„Ka tik tiem tāpat mazliet dzīvot ļauts”
Šīm labām dienām pāri baigi sapņi dveš
Kas dzīvo gaismā, to kā sapni rāda.
Lūgšanu skaitīt sirds steidzi
Lai neaizslīdi bailēs kā lapa.
30.5.61.
[[Kustos no rīta līdz vakaram – no ½ 7 līdz 10 tagad un – kaut kā, varu iet – jo atkal jātur acīs Inese. Vai viņa reiz nebeigtu dievināt to puiku! Lai mīl un prec u.tt. vai dejo un dzied – kaut tikai viņa tik ārkārtīgi neciestu un neņemtu visu tik sāpīgi. Cepu kūku lai sabarotu – bet kas nu tā ēdīs lai nobarotos? Inese ir maigāka atkal, daudz jaunāka nekā pirmā nedēļā kad atbrauca. Bija tad kā sasalusi. Tā tas ir katrās holidejās. Nogurums?]]
Vēl viss ir kā labās dienās Viņi rokenrolē ap mani Viss ir kā vislaimīgākās dienās Bet skaitu pulksteņa soļus Tādi ir sākuši skriet Vairs nestāv uz vietas ne brīdis Viņi vēl rokenrolē ap mani Viņi rokenrolē ap mani Īstenība ir laime
Viņi vēl rokenrolē ap mani
Kādēļ es bīstos no pulksteņa soļiem?
Vēl viņu balsis strīdas ap mani
Ja gribu zināt laimi – skatos šai brīdī.
Bet ir it kā tas ātrā šķirtos
Un šķiršanās nāktu jau pirms šķiršanās
Kādu lūgšanu lai saku? Pateicību.
Viņi vēl rokenrolē ap mani
Kādēļ tie nav vairs tik mani?
Kas viņus projām ņem?
Viņi vēl rokenrolē ap mani
Kādu lūgšanu lai saku?
Viņu balsis vēl strīdas ap mani
Kādēļ no pulksteņa soļiem bīstos?
Kādēļ tos apturēt gribu?
Vēl viņi ap mani rokenrolē
Ko pulksteņa soļiem prasu?
Vēl viņi smejot strīdus taisa
Ko gaisos zīmes lasu/
Vēl ķerot, bēgot tie durvis dauza
Ko lauzu galvu cik ilgi dos
Vēl debess šīs dziesmu dienās
Līdz klusas sienas vientuļi iežogos?
Naktīs īsās, garos sapņos Satieku mirušos mīļos „Tie miruši,” es sev saku „Es viņus apbedīju”. „Jā,” sapnis mierina „Tas bija tā, bet tas nekas Ja es Tev viņus dotu. Dzīvo vien, dzīvo pie tiem.” Ir daudz kas miris, apbedīts Kas tikai sapņos dzīvos.
‘Primes’ tablets kas dedzina vēderā / Antacid Powder / Dr. White / priekš gastric flu, indigestion, etc.
Spalvas izmēģināšana vai derēs? Varbūt. O.K.
31.5.61.
[[Ieskatījos pag. gad. dienā. Arī tagad jau jāsteidz gatava eseja rakstn. dienām. Nav laika. Jārūpējas par ēšanu kamēr Inese te. Kad viņa vēl te nebija – gaidīju viņu lai rakstītu – tagad – domāju – ka viņa būs prom, varbūt brīvāks un vientuļāks brīdis. Darba diena.]]