1. 7. 61.
[[Redzēju filmā Pēt. Finchu (pirmo reiz) (Racheles Key (?) grēki) Fincham skaistas acis un valoda – bet lūpas te nebija tīkamas – varbūt tādēļ ka – neskuvies. Meitene atgādināja Inesi.]]
2. 7. 61.
[[‘Zvaigznes saka’ – ka pārbaudījums jāiztur tad būs labi. Bet man ir grūt izturēt. Esmu pusārprātā par to – ka es neizkļūšu vēl kaut cik cilvēka veidā, no šejienes. Vecums man šķiet uzkritīs pēkšņi – kā nepiemērots mētelis – mani aprok zem tā – jaunu. Un – neviens nepalīdz.]]
3.7.61.
Krītu ceļos metos
Dienas guni kurt un lūdzu ar
Bet lūgšanā kliedzot lāsti jaucās
Un lamas vaidi, asaras
Šī lūgšana, kā netīrs pliens
Kur barbars pāri iet
Tas piemēslots un mīdīts
Lauzts un rauts
Šī lūgšana, kā mīdīts pliens
Ar mēslu asarām kas raud –
Vaigs bāls un nolādēts
Šī lūgšana kā uguns čūska lokās
Bez miera pretim debesīm
Vai elles ceļš tai vērsies?
Bez mīlestības sāku maizi dalīt Bez mīlestības ēsmu lopiem likt Man lamu vārds sāk godā tikt Kā tālāk dienās vadīt? Bez mīlestības sāku maizi dalīt Vai lūgšanu vēl nevarētu teikt. Es ienīstu, es nožēloju – lādu. –––––––––––––––––- Vai diena vēl reizi kļūs garāka? Un – vai tas dziedēs? Vai draugus skats vēl meklēs? Ir kāda tumsa izieta Bet vai aiz tās nāk gaisma? ––––––––––––––––––––- Varonis, kas savas atliekas savāc Kad kauja pāršalkusi Ir debess citāda un zeme Un sejas, vārdi citi Kad savas atliekas ir jāvāc. ––––––––––––––––––––- Šūpo vējš zaru ziedos Šūpo dzeltenām lapām Šūpo tukšu un kailu Viskaislīgāk šūpas to rauj Kad ziema gara Un cauri salam Ir pumpuri jāizglabā Bet lauž – kad lauž to? Kad šūpošana ir galā.
Nakts, nāc Tavas šūpas jūtu Kā jūru kas šalc Ar sapņu bagātību Ar mieru un auglību dziļu Kas neiemieg.
Dejo kājas, dejo rokas Drēbes, līdzi dejo Pāri sāpei dejas soļus mīdi Sāpei pāri dejas soļus mīdi, Dziļi guldi to, slēdz aiz dziesmu durvīm.
4. 7. 61.
[[Pilna rūgtuma un nelaimes – man slimība ar galvas saaukstēšanu, duršanu mugurā, zobiem u.tt. nepāriet. Un man tādam jāstaigā apkārt un jādara visi sīkumi. Lasīt nedabūju. Spēlēt pavisam nē. Ko lasīšu, ko vilkšu – ar ‘kādiem līdzekļiem’ braukšu – nav zināms.]]
6. 7. 61.
[[Piezvanīju Freimanim, pastāstīju ka Lond. avī. saņēmu vakar. Viņš domā ka pie viņa varētu kādu sanāksmi noturēt. Būtu O.K.]]
7. 7. 61.
[[Entrencē izrāva otru zobu (naktī tas mani kilija). Sameloju zobārstam un tas nepatīk tagad. Bet – O.K. vēstutle no M. Gatavs viss būtu tūlīt izstādei – ja man būtu gatavs – Bet man nav nekā. Nu – varbūt tā, ar viņa palīdzību reiz savas plates nospiedīšu – un kaut kas tas būs. Vēstule no Sarmas – nosūtījis manas dzejas kaut kādam tur izdevumam. Dzīvība atgriežas.]]
Apskatu sevi spogulī (kā vecu vraku) Un nomierinot saku: „Nu – ar to Tu vēl vari braukt! Kā citiem? Domā labāk? Katrs sitās kā māk, piekrāso, sadiedz Pielāpa, sastiķē būru... Nu ne jau pa pilnam jūru jaudu Bet – izgrozās, it šā te tā, šā tā Ar šīm laivām, redz’ nav tā, Tās nenāk izpārdošanā Ne uz nomaksu, Reiz dots viss gluži par neko Bet ar to ir jāiztiek...” Es pielāpu savu vraku Un atkal vējā iegriežoties saku, Kā teica mūsu pagastā: „Nu tā, darīts ir, kas juks, juks.”
Kalniem atdevu Savu soļu raitumu Vējam maigumu No sava vaiga Debesīm tukšām un cietām Un daiļām Savu acu platumu.
11. 7. 61.
[[Dzidra nosūtīja Inesei brūno džemperi, saņēma no Ineses dzelteno.
Mocos ar koldu un tas viss. Nevaru atbildēt divi vēstules Melburniešiem.]]
12. 7. 61.
[[Briesmīgs colds un vergošana. 2 zobi ārā. Sāp tāpat vēl. Varbūt trešais arī ies. Auss aizkritusi. Galva rūc. Spēka nav. Izskats šausmīgs, gara stāvoklis arī. Bet – rīkošu izstādi! Ha!]]
13. 7. 61.
[[Biju pie Daktera René – igaunis, doktors. Bet – nezin, vai viņš ir tik sevišķi labs, kā mēs par viņu domājam. Viņš jau ir par – busy. Man iekaisuši visi sejas kauli un plaušu galotnes (vai kaut kas cits zem atslēgas kauliem un lāpstiņām) un es dabūšu nepilnas 4 dienām mēģināt to nelabo izdzīt. Vakar ar pīlēm saaukstējos vairāk. Sarmam un M. nosūtītas vēstules.]]
14. 7. 61.
[[Vakardienā esmu ierakstījusi šīs dienas notikumus. O.K. vakar bija brīnišķa pavasara diena. Šodien mazliet piemācies. Kaut dabūtu spēkus atkal. Dzīvotu. M. dēļ tagad jākārtojas arī ar zīmējumiem un tas ir labi. Man viņi jāsaved kārtībā reiz. Esmu viena. Skatos debesīs. Spēlēju – bet auss sāp.]]
Sāp. Sāpes līst kā
Lietus rudens
Naktī ledū saldamas
Apkārt ziedam vēlam
Saldams zaram
Apkārt
Pumpurus kas glabā velti
Kur tiem ledus izsalst cauri
Sāp, sāpe ledus
Nazi durdama ziedam cauri
Iemiedzi pirms mirsti
Vēlais zieds lietus
Iemiedzi lāšu sapņos –
Pirms tās ledūs [..] un nav
15. 7. 61.
[[Dzidrai kauls sāp stipri. Es cīnos ar savām slimībām. Šodien – menstruācijas. Domāju – nebūs.
Auksta nakts. P. arī nebrauca uz kino. Kāda būs nakts nezinu. Zobi visi sāp. Arī tie kuru vairs nav!
Patreiz cita nekā nav. Turies domās pie nākotnes.
Gara dziesma saslimušam ķermenim.]]
Savam ķermenim
Savu ķermeni sāku sajust
Kā ko svešu līdzi nākam
Varbūt suni, kas man pēdas lied
Noguris, pērts un sunīts
Gandrīz gribētu to projām dzīt
Bet tad zinu – esmu viņa saimnieks
Kopā jāpaliek. Uzticamais draugs
Nekurnēdams nācis visur līdz
Salā sildījis un priekā rējis
Mūrus atkasījis, stiepļu
Žogus kodis vaļā ceļu
Plezdams man
Gaudojis un sāpes izkaucis
Pacietību mācījis
Mūžam ķēdes nesdams...
Kopā jāpaliek
Visās gaitās te drošinot Tev
Nāc, lai rokām ņemu
Uzticīgo suņa galvu.
16. 7. 61.
[[Svētdiena. Ir sācies aukstais ziemas laiks kādu pazinām te pirmā gadā, kad kurinājām kamīnu un priekškars durvīs dzīvoja pa gaisu. Tagad tāpat. Vai man ir labāk? Varbūt – deguns tik ļoti netek un klepus mazliet mazāk, bet nogurums lielāks. Bet – varbūt nāks labāks laiks visā. Inese piezvanīja!!!]]
Ieslēdza. Soļi gar vārtiem staigā
Uzmanot lai neizlaužos
Kā dzelži kā akmeņi rej
Sāpes sasēja ap rokām kā valgus
Sapina soļus
Atvēla bezdibens vāku
Ja gribi mirt – tad ej.
Es gaidu. Laiku atgriež no mana
Kas aiztek man gaidot
Laiks mans sarukst kā dona
Kāriem zobiem graužot
Un gaidu. Pāri bezdibenim
Var puķi sakni audzēt
Un zaru pāri žogam
Un tur es varētu iet
Un tad – es varētu iet!
18. 7. 61.
[[Biju pie René. Vai man neesot hayfever – nezinu. Lai mainot dzīves vietu uz laiku, lai tiktu vesela. Varētu gan! Tīrīju māju no putekļiem. Pāris dienas būs tīrāka. Bet es nevaru dzīvot tikai putekļu tīrīšanai. Austins izlaboja 2 zobus. Citus ‘extrai i ja’!]]
19. 7. 61.
[[Plkst 11.20 radio ziņo ko amerikāņu otrais spicemens ēdis brokastīs (plkst 2.15). Oranžsulu, 2 olas, kafiju… Nevaram sagaidīt kad viņš kustēsies gaisā. Jāiet gulēt. Abas ausis aizkritušas – citādi jūtos labāk. Inese piezvanīja – arī būšot colds.]]
Tā kam es staigāju –
ir mana tēvu zeme
Tā ko es runāju
ir manas mātes balss
San svešu soļu skaņa
Aiz jūras slēgtiem vārtiem
līkst mana tēvu zeme
Un vācu zemē cietā
ir rakta mātes balss
Kā aizmesta ganu rīkste
ko nolauza vītolā
Sveša ceļa malā
ar saknēm ķeros es
Ar sīku saules ziedu
man steigā jāuzzied
Dēļ tiem kam nelaikā segta
ir grūta kapu smilts.
—————
Gauss vakars nāk
Līdz bālu gaismu kā ziemas elpu
atnesdams
Gauss vakars tumst
Te krēslu stundas, kā dārgas mantas
cilādams.
(small landscape sketch – Earl’s hill? – road, house on hill, fields of rows trees/plants)
—————–
Dusi mana jaunība, dusi,
Tālu pilsētu ielās iekalta straujiem soļiem,
Saules baznīcu torņos, iemesta ātrām acīm,
Bulvāru koku šalkās iedvesta nemieru elpa.
Dusi//līgo, mana jaunība, dusi,
Zīžu skaru pļavās ieglausta vieglām rokām,
Zaļas tumsas mežos, iekliegta spēka balsīm,
Sapņu puteņu naktīs snigusi ledus zvaigznēs
Dusi//skani, mana tālā jaunība, dusi,
Viņpus lielu jūru aizslēgtiem dziļumu vārtiem.
20. 7. 61.
[[Kliedzāmies ar p. ka ārprātīgi. Es teicu, ka gribu braukt pie Ineses, aizvest olas u.tt. un tikt vaļā no flu. Nāca smīns un tad sākās. Aizbraucu līdz uz Wyongu. Kā atbraucu – ausis atkal aizkrita un deguns nelietojams. Man jātiek ārā. Gribu uz Inesei. Bet – labi būtu arī līdz Entrencei. Elle.]]
Sviedi ar akmeni sumpurnim deviņām galvām
Ķēra! Locas tas izlaizdams garu ļauno.
Uzvarēji! Priekā gribi kliegt,
Bet ko redzi:
Tārps tur lokās tava akmens šķaidīts,
Nevarīgs tārps kūņojas savās sāpēs.
Novērs vaigu. Nav uzvaras.
Atriebes auglīgas nav. Ne atņemtā atgūšanas.
Ne sumpurņa liela, kam tavu naidu nest.
(ko naidā tev kaut)

(similar, larger, less detailed sketch)
21.7.61.
Mūžīgās vasaras zemē Sāk pagurt prāts, Dziļas atpūtas kāro Un jaunas pamošanās. Aiz sausiem smiekliem dzirdi: Šalc piemircis egles zars Ar smagu pārdomu drūmi Un nemieru pārvarenu Kas mežu mežos elso Līdz skaidrojas pavasars.
Tik sastindzis gaiss Ne elpot! Kaut nāktu kāds! Vai viss šai brīdī ir stājies Un lēni putekļos birst Bez glābšanas? Kaut runātu kāds. Vai vārtu atslēga sarūs? Akmeņi aizber ceļu? Aka žūst? Kaut kliegtu kāds! Kaut kur, ļoti tālu Pa skuju mežiem Viens vilks ļauni kaukdams lied Ar lēnību greznu Un laipnību lielu Tautu vadoņi kongresos iet.
(sketch – tree trunk in front, landscape behind)
22.7.61.
Klusums kā okeāns smags
Smagiem viļņiem lejas
Ik skaņu, kā sīku laivu
No sevis ārā met
Ļauj parotaļāties
Gaišiem irkļiem
Tavu smagumu jaukt.

(2/3 page drawing – vase with 2 roses)
Dzidra uzlikusi uz galda bija šīs 2 rozes.
Zīmēju un brīdi nejutu sevi ar savu sāpošo galvu ausīm acīm. –
Kā dimantu straume
Aiz mēra mirdzēdama
Un asi griezdama
Garas vēlēšanās
Caur ķermeni lejas
Pēc savām tiesībām kliegdama
Izpausties darbā.
Ķermenis tur to žņaugos
Pats dzīves žņaugos smakdams
Sev kalpodams diendienā
Un uzspiestu jūgu vezdams
Kalpojot ķermenim citam.
Kas tik daudz likumu kaluši
Savu ērtību labā
Ka nogrimst tie, kā mušas medū
Cits citu raudami līdzi.
Izkliedz
Izkliedz kliedzienu līdz galam
Neaizsit muti ar plaukstu
Izrausti atvilknes greizi skapim
Meklējot nezin ko kam tur bij jābūt
Aklām rokām meklējot
Acīm pilnām sapņu
Neredzot to kam bij jābūt.
Izgriez rakstu ar šķērēm lēnām
No galdauta viesistabā
Dudinot meldiju saldu
Mīlējot smalko šuvumu bezgala.
Bērna rokām
Visu atpakaļ līmē
Izbrīnā bailīgām acīm.
Smaidīsi vēl pēc simts gadiem.
Lapas maigas, glāsotšas – kam?
Liegas klusas veldzes pilnas
Lapas nemierīgas, trīcot skan
Drebot šalko, – ko?
Žūžo stāsta
Vai vien kur cilvēks garām iet?
Vai vien ausīm dzīvām?
Gaismas septiņ varavīksnās
Liesmās šķēpos lejas – kam?
Tumsas zaļas zilganas
Viļņos veļas slēpjot – ko?
Vai vien tur kur cilvēks apstājies?
Vai vien acīm dzīvām?
{Putnu medībām ir maigāks raksturs turpinājums
*****} [Mostly included in Medības in Unpublished prose]
Piemācies. Ir labi pievērt acis,
Izstiept rokas, kā stādam būt,
Kas siltā zemē tvēries gaisā valgmi jūt
Un uzticīgi, akls un redzīgs reizē
Tā dziļā mierā gaida.
Piemācies. Līs pavasara lietus
Pirmais lietus īss un maigs
Kā skūpsts, kas viegli stāj uz vaiga
Tik lielā atrašanas priekā
Kas kaisli nemodina
Bet pilnīgs ir.
Piemācies. Pār ielām, namiem un dārziem
Pār jumtiem mākoņos
Pār rokām vecām, jaunām pierēm siltiem matiem – līs.
23. 7. 61.
[[1961 g. Dienai ar šo datumu – ieteicu izlietot šī gada vakardienas neizlietoto lapu. Biju pārgurusi un bij auksts vakars – nerakstīju. Galva mazliet sāp.—]]
25. 7. 61.
[[Visu laiku mocos ar savām slimībām. Šodien – izmazgāju matus. Domāju – kas būs būs! Ilgāk nevaru ciest. Liekas – ļaunāk nav. It kā labāk šodien – vēstule no Sarmas. – Viņš domā, ka esmu traka. Tikko skrienu pie spoguļa – vai lūpa nepampst? Nē laikam nē. Tik acis kā beigtas.]]
Sāpes stājušās Un nu ir tik labi Ik vienam gribētos Puķi dot.
Pēc slimības Sāpes stājušās Viegli ir. Kā pēc lietus Kas bijis gaidīts Un nepostīdams pārgājis Tiem, kas lēnprātīgi, Kas teikuši ko vienkāršu Kas bijuši tur klāt Ar savu prātu īsāku vai garu Bet ar vien to, kas viņi ir Ikvienam gribētos man Puķi dot. Pēc slimības Kaut varētu puķes saplūkt Kā kādreiz tās mežā pļavā bij – Es gribētu ikvienam puķi dot Tiem ko es satiku...
Kaut varētu
Es gribētu ikvienam puķi dot
Tiem, ko es satiku
Kas pie manis bij ar vārdu kādu,
Un rokām, kas grib saglābt
Rokām, kas durvis tver lai noturētu
Kad vēja rautas tās pār kādu citu roku krīt
Ikvienam gribētu es puķi dot
Kas pretī nāk
Un savā ceļā iet ar savu dienu.
Tulpes traukā uz galda istaba smacīga tām apkārt
Noziegums bijis tās tur ienest
Kur apkārt mīkstos sēdekļos iegrimuši
Cilvēki bez mitas izelpoja bojātu gaisu
Un pūta tabakas dūmus caur nāsīm
Šķita – viņas slāpst.
Bet glābt tās vairs nebija iespējams.
Ārā bija koki, mitri pēc lietus pavasara naktī
Zaļi koki visapkārt tālu ielās un ieliņās
Nakts vējš pašūpoja zarus nobirdinādams lietus
Lāses zālē, narcisēs un tulpēs
Ārā bija tāds lielums, viegls kāds tikai ārā var būt
Telpā – tāda sīkme, maza, kāda tikai cilvēka mītnē var būt.
Tur bija aprakts klēpis tulpju, kas mira.
Mūs ieslēdza telpa, kā cilvēkus tā arvien ieslēdz
Logi stāvēja vaļā, lejā zem tiem naktī juta dārzus un jumtus
Logi stāvēja vaļā, bet telpa bija tomēr kā cietums, zinot
Ka mēs nekad nelidosim pāri dārziem
Naktī kā nakts vējš, un kā smaržas
Mani, tas spieda kā nenometams smagums.
Tavs skats mierīgi grima tulpes ziedā uz galda
Ilgi un maigi, ļoti ilgi, visu laiku
Tas dzēra zieda daiļumu
Tad vēlējos Tev sūtīt puķes
Klēpi tulpju
Kam lapas ir vēsas, zilganu
Vizmu, kā smalku ledu klātas
Bet ziedos ir maiga kvēle
Gandrīz jūtami silta dievīga elpa bet ne smarža.
Mēs satikāmies, kad bijām ceļā no trīsdesmit gadiem uz četrudesmit. Tanī laikā, katrs ir jau apkrāvies ar savām ceļa somām, kas viņam jānes līdz galam. Vai arī iekāpies ratos, kuros ceļos līdz galam, un tā tas apkrāvies arī paliktu tad – ja viņš savas ceļa somas noliktu, vai izkāptu no ratiem. To var izdarīt tikai ārēji, iekšējā cilvēkā, viņa īstā būtībā, šīs lietas iet viņam līdz vai, viņš iet tām līdz.
Man pret viņu nebija ne mazāko nolūku, lai gan es sev ļāvu viņā neierobežoti iemīlēties. Sākumā, kā tas bieži ir, es domāju, ka es visu tikai spēlēju, tas ir – es pārvaldu šo spēli, vēlāk spēle valdīja pār mani, bet arī tad es paliku savā vieta, kā godīgs sargu zaldāts. Tikai vienu reizi, es gāju viņam līdz pa ielu, gāju līdz, runājot par kaut ko citu, līdz viņš apstājās un mēs – izbeidzām sarunu. Viņam es nenozīmēju to, ko viņš man. Viņš dzīvoja plašu sabiedrības dzīvi, ap viņu bija ļoti daudz cilvēku, es biju nošķirta malā, viņš bija vienīgais no ārpasaules, kurā bija iespēja ielūkoties. Tomēr viņš mani pamanīja un dažubrīd nolūkojās, neņemot ļaunā manu dziļo pieķeršanos viņam.
Vīrietis varbūt to reti ņem ļaunā. Kas to patiesi dara, kas ienīst, nicina un neganti novēršas no nevajadzīgas mīlestības, tās ir jaunas meitenes. Viņas kļūst tik ļaunas, ka nevar parunāt, ja piemin cilvēku, kas viņas mīl un ko viņas nemīl, viņas ir tik ļaunas, ka varētu sviest tām ar akmeņiem. Viņas sviež tam ar vārdiem, ar nicināšanu bez vārdiem varbūt vēl ļaunāk.
Liekas man būs nolemts ar kādu savas būtības daļu palikt jaunai metenei līdz mūža galam un tādēļ man sievietes koķetēriju un savas dabas piešķirto sievietes varas apziņu, bieži iztraucē šīs jaunas meitenes nobīšanās, ka mana pieķeršanās kādam, varētu tam būt nevajadzīga un līdz ar to tik ienīdēta, kā jaunas meitenes tādu ienīst.
Tā ir maldīga un traucējoša sajūta, – bet jāsadzīvo ir arī ar to, kā dažam jāsadzīvo ar šķību degunu, citam ar mazliet par garām, vai mazliet par īsām kājām. No šāda veida vainām arī liktenis ir dažas man piešķīris, bet gadu nākšanā un iešanā tās ir [..] gandrīz zaudējušas savu traucētāju spēku. Jo tik atkārtoti tas gadās, ka tās, ko esi turējis par savām vainām, kļūst novērtētas, kā tavi pievilcīgākās īpatnības.
Ir tā, ka mēs dzīvojot savas dienas esam ne arvien tas, kas mēs varētu būt. Un nav tā, šīs pārvērtības varētu notikt tikai ar jauna, cita amata, nodarbošanās, profesijas, vai sabiedriskā stāvokļa iegūšanu. Nē. Cilvēks var dzīvot tāds, kāds viņš patiesi it kā nav. Un vienā stundā, varbūt pat vienā mirklī – viņš var pārvērsties tanī, kas viņš ir apslēpts sevī. Varbūt viņš var pārvērsties arī tanī, kas viņš varētu būt.
Otrs cilvēks bieži izraisa šīs pārvērtības. Daža cilvēka tuvumā mēs esam kā stādi, kas atver ziedus.
Tā bija ar mani viņa tuvumā.
Mani vaibsti izlīdzinājās un pamazām ieguva kaut ko no dzīvē zaudētā un nomierinājās, lai veidotos tā, kā tie būtu, veidojušies ja dzīve mani nebūtu iemetusi tik smagos apstākļos, kā tas bija noticis.
Viņa tuvumā es dažreiz tā uzziedēju, (neatrodu lādzīgāku vārdu) dažus mirkļus, dažu brīdi, reti visu stundu, no tām pāris stundām nedēļā, kad es biju viņa tuvumā. Tas bija maz. Un tomēr ļoti daudz. Domāju viņš mani izglāba no lielāka vai mazāka garīga sabrukuma, kas būtu nācis. Vai arī tikai, kā tas miljoniem gadījienos ir, sastingusi noliecoties zemāk savam liktenim, nekā tas vajadzīgi, jo spēki izsmelti.
Es viņu pirmo reizi ieraudzīju pie kādas mājas dārza vārtiņiem. Tuvojās krēsla. Bija vasara. Kāda dāma mani ar viņu iepazīstināja. Biju nolēmusi piedalīties viņu valodas slīpēšanas sanāksmēs. Viņš bija lektors un pus sabiedrisko, pus skolas veidīgo vakaru vadītājs.
Tas bija nometņu laikā Vācijā. Viņi visi citi, bija nometnē, jaukās dārzu mājās. Es dzīvoju tālāk pilsētiņas istabā – nama ģimenēm biju izskrīnēta.
Bet tie, lai arī dziļi mūsu dzīves, raksturu un pārmaiņu veidotāji faktori, tomēr tam ko gribu stāstīt, it kā – nesvarīgi.
Cilvēku dzīves ir kā puķes, savā būtībā viņas nav pārveidotas lai augušas treknā tīrumā, vai akmens čupā. Viņas arvien vēl nes to pašu lapu un ziedu krāsu un apveidu. Smaržo arī tāpat. Tikai stāda spēcīgums, krāšņums, un rakstura noskaņa, krāsas un smaržas intensitāte, cita.
Ne mātes, Ne māsas, Ne kaimiņienes, Kam smagums viens, Kā akmens ceļā vēlies, Dievpalīgs teikts ko atveļ malā; Ne tēva, Ne brāļa, Ne tuviniekam, Kam plecā spēks labs ieaudzis Kā sveķis priedes sijā Kas jumtu turēt uzņēmies; Tik bērni kas puķes meklē Un lūdzās lai kroņus viju//pinu?
(sketch – bushes, twisted tree trunks)



