1 augusts 1963. Ceturtdiena 1.10 p.m.
Es viņu redzēju uz ielas.
Man liekas ka visā savā mūžā es neesmu redzējusi, piedzīvojusi krāšņāku brīdi. Es nevaru to izteikt. Viņš bija tik ārkārtīgi striking, fascinējoši skaists. Muļķīgi teikt to par vīrieti, bet tam nav cita vārda.
Es viņu ieraudzīju pūlī nākam pretī. Tā pati uzvalka krāsa – es nešaubījos un zināju – nekas nav iespējams no tā ko vajadzētu – satikt un prasīt kas man tur būtu jāprasa. Es ar pūli gāju pretī – nenovēršot vairs skatu labi ka man bija saules brilles – kad gandrīz pretī, viņam bija jalaužas garām kādam gājējam jo viņi gāja blakus divi ar blondo zēnu. Manas acis ir aklas, bet es laikam redzēju pareizi, ka viņš skatījās un viņa skats bija sabirzis kā stikls, sūrstošs – no kā es beidzot novērsu skatu bēgot, raugoties prom, prom. Tas bija tikai moments – bet man šķiet ka tas bija tāds, it kā mēs būtu tos mēnešus dzīvojuši tā dēļ.
Kur sweet girls? Kur laime un prieks? Nezinu. Pēkšņi man liekas – tagad viņš ir pie tām.
Es nācu mājās (pazemota jo Priedīts nepirka manas grāmatas un man nebija naudas ko pirkt krāsu un papīrus) un domāju, ka viņa dēļ es varētu radīt savus radāmos darbus lielus, skaistus, ievērojamus. Bet patreiz – sabruku mazumā.
5. p.m.
Tik skaista pilsēta vēl nekad nebija bijusi. Kā tāds agra aprīļa vakars. Es pateicos debesīm un raudāju – un viss ko es varu izgudrot – es strādāšu es taisīšu ofortus. Lai man jāpelna maize ar kleeneres darbu – vienalga, bet es taisīšu tik skaistus ofortus cik es varu. Es nemāžošos – es strādāšu. Ak – nekas nav skaistāks kā šī diena. Viss ir aprakts šinī dienā. Un to pašu apraks laiks. Kur ir mana dzīva daļā no tās? Tikai redzēt tās daiļumu, tikai garam būt? Bet es esmu cilvēks.
10. p.m.
Sāku kasīt plati (ar blou toveri), bet bija jābeidz jo ar to īlenu vien es nekā laba nevaru iztaisīt. Vajadzētu pāris mazākais dažāda resnuma adatas. Ak Dievs, ka man nāk prātā kā es reiz taisīju to Ilūkstes pavasari, cik briesmīgi resnas līnijas es tur ierāvu. Tas bija traki temperamentīgs darbs. Bet neviens to sevišķi nekāroja – Foreļu upīte, tā bij kas patika ar savu ‘dabīgo ūdeni un sauli’. Un vieglie Aiviekstes skati. Tie gan bija tik maz zīmēti – tāpat kā tagad mani dzejoļi, tas kas uzzīmēts, tas tikai pasaka kaut ko par to kas nav zīmēts – tā apm.
Rītu būs varbūt jāaizdrāž uz pilsētu pēc ‘inkas’ un tad tikai jābrauc uz Art centru.
Ak, ak, ak – ja es beidzot varētu visu ‘sakasīto’ nospiest un uzskrāpēt pāris labas pilsētas!
6. aug. 63.

Aizbraucu uz pilsētu. Piespiedu sevi to izdarīt (iztērēju naudu). Neredzēju protams neko. Bet tik dzīvi nekad nebiju redzējusi iedomās v. seju. It kā viņš būtu tur tuvu. Ceturtdien jāiet. Un – jāstrādā. Kaut kas jāuzkasa. Bet – kas? Nav nevienas lāga skices. Ne iedomātās tēmas. Dzeja arī guļ. Viss guļ.
Šis nieks, kas ir tik mans, kas nekad nenotiks ir viss Viss cits, kas ir un kas ir viss ir tikai nieks.
Otrdiena 13 aug.
Es viņu redzēju…
Biju pilsētā pēc daudz kādām lietām shopīt ar galā kurpēm hā! Bet otras tiešām noplīsušas. Un es biju ‘tur.’ Pārgāju vienreiz un otrreiz – nopirku ziepes pie Dav. Jona. Un tad iegāju bankā. Uz veca konverta rok. somā ko atradu – rakstīju:
You can’t be always (here) Be sometimes Be once again As you were There is no time to nule That can change it
Vārdu sakot – runāju muldēju un tad kad pacēlu acis un skatījos ārā – viņš bija uz ielas pret logu. Viņš gāja viens un ‘izstieptu seju’ un viņš juta manu skatu un skatījās logā, viņš laikam bija tikpat ‘no debesīm nokritis’ kā es – jeb es viņam biju tā, kā viņš man.
Mēs atkal bijām bez izteiksmes, kā koka lelles. Bet kad viņš jau bija garām gandrīz – manīju ka viņa izteiksme no sastinguma mainījās. Uz ko? Nezinu. Uz kaut ko kas nebija īsti ne smaids – bet kaut kas, kas nodeva, ka tas bija kaut kas svarīgs.
Es pēc brīža izgāju un aizgāju uz to pusi kur viņš gāja. Bet neko neredzēju. Un necerēju redzēt. Es jau biju redzējusi. Bet šoreiz – pretī iepriekšējai reizei viņš bija līdz nepazīšanai neinteresantu izteiksmi. Varbūt tas bija nogurums viņa sejā. Kāds smagums. Varbūt viņš bijis tur vairākas dienas. Tagad varēšu tikt ceturtdien – ja nelīs. Iepriekš. nedēļā biju otrdien – tad šķita viņš iet man blakus – cik tuvu viņš un tieši pēc brīža varēju iedomāties – lai gan neredzēju viņu. Ceturtdien – lija. Un te – šodien un viņš bija tur. Un kā viņš tur varēja būt? Nav ceturtdiena. Viņš bija viens un tanī pat uzvalkā, vecajā.
Kad kaut kas liekas ir iespējamāks – tas ir savādu citāds. Bet tikko to ņems prom – tas būs atkal dievīgā mirdzumā. Un tagad es jau zinu ko darīt – tur es zināju.
Svētdiena 25 (?) Jā. augusts 1963.
Biju pēc tam otrdien tur – un nebija neviena. Nosēdēju bankā, pārdevu pēd. 2 savas grāmatas Priedīša kdzei. un nācu mājās. Pie Heršofienes smagi jāstrādā – rokas cieš. Bet pag. nedēļ – prasīju no lejas veciem 25 šil. pa dienu – tas vēl ir daudz mazāk kā Herošofs maksāja – bet tā es varētu iet un strādāt. Ja tikai rokas izturēs – jātaupa, jāglabā cik varu. Ar to £8/15/- es izvilktos kādu laiku. Varbūt tad sataisītu izstādi – es varētu, ja darītu – un varbūt tas būtu labāk, kā dzīties uz rakstnieku dienām. Protams ja man būtu kas ‘spīdošs’ ko lasīt, tad jā. Bet – man nav. Un es nespēju nekā uzrakstīt.
Manī ir iesēdusies tikai ši doma un uzdevums – ko izdarīt ar T.? Kas man jādara? Un vai man tiešām viss jāaizmet prom, ko man dod? Es spēju radīt neticamas illūzijas citos – vai man no tā nekas nav jāņem? Vai arī – es jau ņemu vairāk kā var? Daudz tas ir – daudz tas ir – redzēt kādu jaunu iekārojamu cilvēku pēc 5 mēnešiem neredzēšanas – skrienot Tevi redzēt – varbūt redzēt – uz acumirkli!
Bet – vai es nedrīkstētu pieiet viņam tik tuvu – kā runāt, paiet blakus, varbūt reiz vēl spēlēt kopā – mazliet, mazliet no zemes dzīves tam pielikt?
Jā – otrdien viņa nebija. Iepriekšējo trešd. ceturtd. piekt. pirmd – kad bija labs laiks – es tur nebiju. Otrdien – viņa nebija. Ceturtdien pēc tam – lija. Sāka līt tieši tad, kad saģērbos iešanai tur. Pēc tam palika labāks. Es tur laikam pagāju ap 5, jo man bija jāiet uz Printers izstādi. Tie ir pa lielākai daļai – izpūsti burbuļi. Zīmēt nevar neviens. Varbūt daži – lai neteiktu neviens, bet viss ir mistisks nekas. Kaut ko man vajadzētu radīt ar savu zīmēt varēšanu. Ko es tomēr neprotu izmantot.
Kas man jādara ar T.?
Ja zinātu ka viņš droši saņemtu vēstuli – es noliktu satikšanos mazai sarunai.
Bet ja viņš vēstuli nesaņem?
Un uz ielas – varbūt es to vēl tur satikšu – bet es neticu, ka spēšu to uzrunāt. Un lai noturētu illūzijas (un viss kas tur ir – ir illūzijas) man labāk to vajadzētu satikt uguns gaismā.
Ir sievietes kas visu savu dzīvi ir pavadījušas uguns gaismā un saules gaisma tās iznīcinātu. Es patiesi nezinu ko saules gaisma man dara, bet uguns gaisma ir žēlīgāka, protams.
29. augusts. ceturtdiena.
Šodien pirms 4. ned. redz v. uz ielas. Smagi.
Līst visu dienu bez apstājas.
Naktī bija skaists sapnis – Kāds, varbūt tas bija viņš – sēdēju tam blakus kādā sarīkojumā. Mani aicināja citi citur sēdēt. Es paliku tur viņam blakus. Tikai sēdēt – Bet viņš skūpstīja uz vaiga vēl un vēl – maigs sapnis. Tiešām gadiem tāds nebijis – vai viņš?
With the golden sand of the minutes The time covers up thouse days When we were near each other In a million factive ways First (of all?) – there was the time – Your pure and delicat wistling As somewhere high from the skyes Behind, when I was banging Very hungrily and lonely The recreation hall’s piano keys: And there in the minute long time//dreaming There came the heaven to us Of being so close together As (you can never)//no one can be on the earth Bewildered, shy and (though) eager Afterwards wandered//met our eyes – only to discover – So heavenly near as in the music We never can be on the earth Through golden sand of the minutes Bewildered, shy an eager Still can see your eys The time pour ower our days As flood that over us rise ––––––––––––––- It seems to me A Xmas tree Is near you When you look at me: The worm trembling glow of the candle lights... The unspoken wishes flow in a song Sincere, childish and soft And down to the mankind Comes holy night The mildest of all the nights It seems to me Once met I the Under the breath Of a Xmas tree It might be hundred years ago But still your hands Ar holding though The un seenbar presents for me. –––––––––––––––––––––––––––– Rock me, rock me in your hands The cloak tiks mildly and the sands Are flowing in hot vaves far in the desert Only the vaves of golden sands Rock me, rock me in you hands They are kinde and caddle me mildly They protect me from the sands Flowing in dead vaves over our minutes.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
(This section is a little different – all written out as a ‘text’ rather than daily notes)
Vai es uzsāku? Apzināti nē. Varbūt neapzināti. Es vienmēr uzsāku to neapzinoties, bet kaut kas šo uzsākšanu izsauc, jo es apzinos, pa pusei apzinos, kāda tuvumu, kā dēļ varbūt būtu vērts to darīt.
Pirmo reizi es to laikam redzēju, kad man bija jānolikvidē Hershofa mēbeļu kastes. Šausmīgs uzdevums. Bet – jādara kā visi citi. Viņš man pateica kur tās (trepju telpā jānoliek) un es par laimi sapratu un tur tās nobāzu – lielas un nelāgas un biju nožēlojama kalpotāja sieva. Viņš iegāja kāpņu telpā un sagrūda kastes ciešāk ar rokām un kāju spērieniem un nopurinājis savas perfekti tīrās drēbes aizgāja manis neredzējis uz ofici. Es apzinājos (tomēr mazliet sāpīgi) ka es esmu – nekas. Un es to aizmirsu.
Tad reiz man vajadzēja meklēt Mr. Pollardu, putekļu sūcēju lietā. Es to nevarēju atrast un iegāju officē. Šoreiz viņš bija ļoti laipns (tāds viņš gan bija iepriekšējā reizē, bet es viņu nesaistīju šīs reizēs vienu ar otru, es viņu redzēju pirmo reiz). Viņš iznāca ārā līdzi man, meklēt Mr. Pollardu, un tad es uzreiz sapratu, ka man pašai jāmeklē šis Mr. Pollards. Un es apstājos un ar savu parasto straujumu, šādās sev uzbrukšanas reizēs, teicu – „O, nē, ko es daru! Man nevajadzēja viņu vilkt ārā, viņam nevajadzēja nākt ārā, man nevajadzēja to apgrūtināt, man pašai jāmeklē šis Mr. Pollards. Un es pateicos. Un piedodiet. Un es pati gan viņu tagad sameklēšu…”
Viņš bija pārsteigts un apstājās un skatījās un smaidīja un teica – „Nē, nē. Viss ir pareizi. Viņš protams var man palīdzēt.”
„O, nē. Paldies. Paldies. Tagad es zinu kas man jādara.”
Un laikam tas Mr. Pollards kaut kur nāca. Un es vēl viņam pateicos. Un – nu tas laikam bija – sharmanti. Un viņš laikam mani redzēja, un ne tikai redzēja – viņš brīnījās. Tas nebija nepatīkami. Un es arī to aizmirsu.
Bet reiz es stāvēju no rīta un gaidīju liftu un viņš iznācis no savas offices pagāja tur uz otru pusi – un viņa sejā bija smaids. Es paskatījos uz viņu un nodomāju – „look te – sirmi mati, bet viņš ir jauns. Viņš ir jauns.” Laikam to es neaizmirsu pavisam. Un tomēr – varbūt arī aizmirsu. Jo kā citādi es varētu būt parādījusi lietainās un nelāgās dienās ar veco lietus mēteli, zemām kurpēm, iepirkumiem piebāzto somu – par to izskatu nedomājot.
Bet zinu kad un kā es sāku apzināties, ka ierodoties ar jauno ziemas mēteli es izskatos labi, puslīdz labi arī ar zemajām kurpēm. Un tad tās bija jau nomainītas pret zābakiem (!) un varbūt pēc tās domas – redzi, sirmi mati un tomēr jauns – man sāka likties, ka viņš mani pazīst un nezināju vai būtu viņam jāuzsmaida vai jāteic sveiciena zīme. Varbūt es pat jau gāju graciozāk un uzmanīgāk un kādu rītu, kad viņš ārā savu durvju tuvumā ar kādu runāja, kad es nācu, un es pagriezu tur galvu un aizgriezu, pagriezu un aizgriezu – un tā kā viņš darīja tāpat, nekāda sveicināšana neiznāca un es gandrīz ērcīgi iegāju un uzbraucu ar liftu. Bet man tūlīt atkal vajadzēja meklēt – Mr. Pollardu ar putekļu sūcēju. Un kad Mr. Pollards nebij redzams un es pamanīju viņu, jo domāju – viņš tūlīt pazudīs savās durvīs, bet viņš brīnumātri pašāvās uz manu pusi tā kā es gandrīz piesteidzos viņam uz pussoli tuvu – „labrīt” es teicu un triecos viņam prasīt kas man jāprasa un viņš atņēma manu labrīt un viņa man pretī pastiepto seju pēkšņi klāja visjaukākais smaids. Tas bija tā it kā viņš būtu gatavs un jau saņemtu manas rokas un visu mani – ar to, ko es tam teikšu. Es prasīju kur Mr. Pollards. Viņa smaids itkā apdzisa. Bet tam jau bija jāapdziest. Visu laiku tā nav ko smaidīt. Tomēr īsu mirkli es redzēju tikai šo smaidu, tikai šo smaidu, izdzēru to ar acīm izbrīnā – kā šai sejai var būt tik jauks smaids. Un es atkal – visu aizmirsu. Man tur nebija ko atcerēties.
Un tomēr – es atcerējos šo smaidu un vairāk reizes domāju – kā var būt tik jauks smaids, kas pārmaina visu situāciju, svešs cilvēks pēkšņi ir, pēkšņi varētu tikt sajusts, varētu būt kā tuvinieks. Itkā atvērtos kaut kas negaidīts, gandrīz neticams – ka cilvēks ir tik – jauks.
Un tad man likās arī, ka viņa un mana galvas griešana un aizgriešana bija kopēji nervoza un kopēji bijām izjutuši labrīta izpalikšanu un šai smaidā to kopēji dubulti atguvām. Un tas nāca no viņa puses vairāk – varbūt arī nē, varbūt nē – es jau savu seju neredzēju.
Tad – vienu rītu lija. Es steidzos pa asfaltēto celiņu. Man bija lietus sargs, ziem. mētelis un punktainais lakats ap galvu. Viņš un Mr. Pollards nāca no viņa ofices puses uz to durvju pusi kur man bija jāiet. Es gāju ātri, kā parasti. Es domāju viņi tur neapstāsies, bet viņi apstājās un runājās tieši kur man bija jāiet. Soļus 10 iepriekš es norāvu un nopurināju savu lakatu – lai gan viņš bija sauss. Bet viņš man bija jārauj nost, jo es domāju ka es izskatos labāk bez viņa. Abi kungi bija tā nogrimuši sarunā, ka es nedomāju viņi domās par sveicienu, jo viņi skatījās garām. Bet kad pavisam garām ejot es uzmetu viņam acis, domājot ka viņš vēl arvien skatīsies turpat garām, kur mirkli iepriekš – es sastapu viņa mierīgu seju un skatu tieši uz leju uz mani. Acis redzēja mani un gaidīja lai es redzu, ka tās redz mani. Es atkal vēlāk domāju – cik šī izteiksme viņa seju darīja jauku. Bet – es to aizmirsu. Jo man bija tā jāaizmirst. Oficiāli jāaizmirst. Neoficiāli – es neaizmirsu. Jo es uzmanījos ar drēbēm būt tik labā formā, cik no darba drēbēm var un laikam arī, paskatījos apkārt – vai es viņu redzēšu. Protams – ne soli bez vajadzības kaut kur lieku spert. Nezin no kādiem laikiem šis likums jau man ir ieēdies. To es bieži lādu, kad vēlāk – vajadzētu kaut ko ar nodomu darīt, iet, izrīkoties – bet es nevaru.
Tad vienā dienā kāds pieklauvēja pie Heršof dzīv. kad es strādāju – es atvēru. Gumijas cimds man bija vienā rokā, priekšauts, zilā blūze un es viņam uzsmaidīju. Jo tas bija viņš, kas klauvēja. Bet viņš bija gandrīz bez smaida un nopietni prasīja pēc Mrs. Hershofas. Tā nāca un es aizgāju darbā un nost no viņa ceļa. Es varēju strādāt kaut kur tuvāk durvīm, un redzēt to ejam – protams es to nedarīju.
Un tad – reiz Hershof nebija atslēgas no lejas dzīvokļa. Un man bija jāiet kaut kur lejā to meklēt. Mr. Pollards un viņš bija oficē. Viņš tūlīt izņēma atslēgu un iedeva man un pieteica – katrā ziņā nest atpakaļ, ko es apsolīju.
Kad es diezgan vēlu mājā ejot nogurusi pēc darba (zil. blūze un dzeltenais džempers) ienesu viņam atslēgu viņš sēdēja aiz sava galda un kāds sēdēja tam pretī. Es sniedzu viņam atslēgu, tieši, bet uzmanīgi, kā es to vienmēr daru, es nekad nepieskaros, ja tas iespējams, cilvēku rokām kaut ko dodot vai ņemot. Tā es to darīju arī tagad – un tad man bija jāiesaucas „sorry”, vai tikai „oh” vai abi divi neatceros – jo šķita ka es ļoti esmu pārrēķinājusies ar viņa rokas attālumu no manas un esmu iedrāzusies viņa rokā, es nobalansēju cik varēju, un apstājos un jutu cik mierīgi viņa roka tur atslēgu un cik mierīgi mūsu pirksti ir mazliet saskārušies – es ieskatījos viņa sejā un sastapu viņa mierīgu fixētu skatu, tīru un nopietnu. Zinu, ka manas acis izbrīnā ieplētās un tad varbūt tās palika apbrīnā, varbūt pat tādā kas izpaudās pussmaida izteiksmē – jo es zināju, vai sāku nojaust, ka tā bija bijusi viņa roka, kas skrēja manai pretī lai to sastaptu un tagad viņa acis un mierīgā izteiksme lika man to zināt. Un viņš nebaidījās un nelikās zinis par cilvēku, kas bija turpat klāt un to varēja redzēt. Zinu, ka domas, kas atspīdēja manā sejā bija labvēlīgas, jo šinī viņa žestā, kas varētu būt primitīvs, pat robusts un triviāls, viņš ielika tik daudz sirsnīgas nopietnības, ka tas kļuva vīrišķīgs un maigs un labs. Un es aizgāju kā siltumas apstarota.
Es to neaizmirsu. Bet visas šādas mazas lietas manī iedarbojas lēnām. Tas ir – viņas mani pārliecina lēnām. Esmu diezgan liels un bezgala liels – neticīgais Toms.
Tad, kādā dienā varbūt drīz pēc tam – es gaidīju pie lifta un kāda dāma gaidīja. Kreisais lifts bija atvērts un durvis atslēgtas mēbeļu pārvadāšanai. Mr. Pollards gāja garām – atgriezās un teica – „es sataisīšu Jums to liftu.” Mēs iegājām iekšā ar dāmu un Mr. Pollards mēģināja aizvērt durvis. Tās slīdēja līdz pusie tikai. Viņš iespēra tās atpakaļ, un – aizgāja uz ofici – „tūlīt” solīdams. Viņš atgriezās un arī Mr. Kriss (viņš). Mr. Pollards rīkojās ar durvīm, kas negribēja klausīt un Mr. Kriss kaut ko vēroja līdz. Un tad es redzēju ka viņa skats paslīdēja uz manu pusi un apstājās pusceļā – vērojot, vai es vēroju viņu. Es to darīju. Durvis vēl neklausīja. Un viņš vēl noliecās pie tām un vēl un vēl un patiesi nedarīja neko – tikai bija tur – lai es vēroju.
Tagad es sāku pārliecināties, ka viņš kaut domā. Ko?
Varbūt tas bija pat tanī pat dienā, kad es atkal gribēju braukt augšā un gaidīju liftu, varbūt citā dienā, Mr. Kriss parādījās zilā virskreklā – parādījās un pazuda un atkal atradās. Viņš bija nostājies man tuvu un pacēlis roku man gandrīz pār galvu, kaut ko teica dāmai, kas stāvēja aiz manis. Es pacēlu acis uz viņu, uz viņa roku, uz viņa zilo jauno virsvalku un smaidīju un pārstaigāju acīm viņa visu zilo virsvalku un – smaidīju, pēkšņi atklāti ar to sakot – ka viņš izskatās tanī lieliski. Dāma kaut kur pazuda, lifts atvēra durvis un mēs abi bijām liftā. Bet, ka viņš to būtu sagudrojis manis dēļ – tas man atkal nenāca prātā. Viņš lūdza paturēt durvis vaļā līdz viņš kaut ko izdarīja vai atstāja 4. stāvā un tad mēs braucām tālāk. Es neskatījos uz viņu. Viņš teica „Dzīve kļūst komplicēta” – Es nepagriezos tikai tāpat uz lifta durvīm raugoties mazliet zobojoties teicu – „Kas vainas. Lifts nedarbojas?” Jo lifts tur bieži ir tas, kas dara ko komplicētu. Jutu ka viņš samulst un sastingst. Bet es vēl neapzinājos, ka viņu esmu noraidījusi. Es kaut ko prasīju ko viņš nesaprata, vai nezināja ko atbildēt, tad es prasīju, kādi ir lētākie dzīvokļi tur, jo es par tiem domāju – „Ar vienu guļamistabu,” viņš teica, ieskatījās tuvu man sejā ar savādu, man šķita īsu un vēsu skatu un izgāja no lifta. Es jutos kā sapērta. Tikai vēlāk es sapratu – ka esmu sapērusi viņu.
Otrā dienā (vienmēr ir trešā diena jo, nekad es neesmu tur – otrā dienā) bija kāds lidmašīnu notikums pie tilta. Mr. Pollards brauca lejā ar liftu (kad es pirmo reizi gāju mājā agrāk, jo tīrīju vairs tikai vienu dzīvokli) un rīkojās ar foto aparātu.
Es aizgāju laukuma malā uz tilta pusi un gaidīju – kas notiks. Man rūpēja satikt viņu – nebiju to manījusi.
Oh nē – es no rīta iegāju pie viņa. Durvis bija ciet – un es stiklā redzēju savu atspīdumu – (zilā blūze ar veco vesti un svārkiem) kas izskatījās ļoti graciozi un labi. Viņš stāvēja kaut kur pusceļā uz durvīm, bez svārkiem, baltā kreklā – es pieklauvēju lai gan jau biju pasmaidījusi vieglu sveicienu.
„Ienākat” viņš teica.
Es iegāju un prasīju pēc – Mr. Pollarda. To rakstot es tagad smeju pilnā kaklā – izrādās ka es tur pusgadu esmu meklējusi Mr. Pollardu – un vēl man liekas, ka es neko neesmu ‘uzsākusi’!! Bet goda vārds man katru piektdienu vajaga šo Mr. Pollardu dzenāt viņa – putekļu sūcēja dēļ, un gandrīz nekad viņa nevar atrast.
Tagad viņš man nostāstīja, ka Mr. Pollards ir aizgājis uz headoffici. Un kad viņš bija galā – es stulbi prasīju – „Vai viņš ir piecēlies pēc viņa domām” – To tikko nesen citi – restorāna telpās man apgalvoja ka Mr. Pollards vēl guļ, es jau tur biju iepriekš pēc Mr. Pollarda meklējusi un neatrodot to (pēc noteiktās ½ st. klauvējot pie Mr. Pollarda dzīvokļa) tikai gājusi viņu Mr. Krisu traucēt. Mr. Kr. diezgan atturīgi teica – ka nē, viņš neguļ, jo viņš teicis – viņš ir headofficē, un nāks drīz atpakaļ. Es pateicos un izgāju vējā gaidīju Mr. Pollardu. Tad es nogāju viņa durvīm garām atpakaļ. Ieskatījos – viņš sēdēja noliecies pār galdu.
Jā un tad pusdienā, agri ejot mājās es apsēdos tur saulē, kur arī citi sēdās un gaidīja. Un es metu acis atpakaļ uz slaido debesskrāpi un uz viņa ofices durvīm. Es zināju – ka esmu viņu noraidījusi, un viņš parādījās. Viņš liekas ieraudzīja mani, viņš kā man likās pat strauji sāka nākt uz mani – es aizgriezu galvu, bet kad es to atkal atgriezu – viņa vairs nebija. Es noskatījos lidmašīnās un gāju mājās.
Otrā dienā (trešā, vai ceturtā tas ir) es ar saules brillēm tuvojos celtnei, viņš gāja uz savām durvīm un skatījās uz mani. Es uzsmaidīju – bet viņš jau bija noņēmies pazust durvīs – un neatsmaidīja. Taču kad es gāju uz liftu, viņš bija atgriezies un nāca pretī ar smaidīgu un skaļu „labrītu”.
Es drīz nobraucu lejā atpakaļ – jo man neatvēra durvis. Es varēju tur gaidīt un klabināties – bet es domāju – nobraukt lejā nebūtu par ļaunu. Viņi ar Mr. Pollardu tur bija pie vēstuļu kastēm. Es runājos pie veikalnieces, tas gan laikam bija tā, ka es runājos un tad viņi bija, jeb viņš nāca un gāja. Es teicu veikalniecei ka viņa izskatās atkal labi – (pēc katastrofas) un mēs runājām tukšus niekus. Tad es teicu – mēģināšu vēlreiz – un gāju uz liftu. Viņš rīkojās pie vēst. kastēm. Es stāvēju pie lifta, kur viņu nevarēja redzēt. Pēc brīža es ievēroju, ka viņš ir atnācis pie pēdējām vēstuļu kastēm un no manas vietas var redzēt mazliet no viņa – plecu, un roku. Es šad tad paskatījos. Kāds cilvēks nostājās man blakus gaidīt liftu. Mr. Pollards nogāja garām un apstājās durvīs uz viņa ofices pusi – es paskatījos uz Mr. Pollardu un – tas pasmaidīja, gandrīz iesmējās – pēkšņi man likās, ka Mr. Pollards ir visas šīs lietas līdzzinātājs, un tur atkal noris kāda lieta, un viņš nevar valdīt smieklus. Es skatījos uz Mr. Krisu kas bija tagad redzams viss – viņš kaut ko rakstīja grāmatiņā – viņš vairāk reizes paskatījās uz cilvēku man blakus, bet ne uz mani – viņš ļāva man uz viņu skatīties, un es skatījos – un ieraudzīju, ka viņa kreisā rokā, kas tik cītīgi visu laiku tur grāmatiņu – ir laulības gredzens. Es apskatīju to labi. Viņa seja bija tuvu pie grāmatiņas, tā bija ļoti jauka šai brīdī un es uz viņu noraudzījos ilgu un maigu skatu.
Ko es visvairāk gribēju redzēt – bija viņa mute. Man bija nācis prātā, ka es nezinu viņa vaibstus – tikai izteiksmi. Es gribēju redzēt, vai viņam nav maza sakniebta un cietsirdīga mute. Nē – viņam bija diezgan plata, ne pārāk, bet pietiekami, plata un šinī brīdī maiga mute.
Tad es iekāpu liftā. Varbūt viņš redzēja manu skatu, kad tas tāds pats maiguma pilns no viņa sejas noslīdēja uz viņa gredzenu.
Es neticēju viņa gredzena nopietnībai. Varbūt aiz tā slēpjas kāda cita nopietnība, es domāju. Es neticēju, ka viņš tīši taisa tukšu spēli. Viņš tāds neizskatās. (Bet drošs nevar būt nekad.) Drīzāk man šķita – viņš mani pārbauda – vai es turpināšu spēli arī – ja viņš ir vīrs. Nē – es neturpināju.
(Turpinājums pēd. lapā)
Tanī dienā neredzēju un aizgāju mājā. Otrā dienā pirku zeķes pie veikalnieces, kad viņš ar kādu sievieti pienāca līdz vēstuļu kastēm. Es atskatījos uz viņu un viņš paskatījās uz mani – bet es nesmaidīju un viņš nesmaidīja. Sieviete aizgāja. Viņš arī pēc brīža aizgāja. Un drīz – atgriezās atkal turpat – un atkal es atskatījos – un atkal es nesmaidīju un atkal – viņš nesmaidīja, un es aizgāju mājās.
Trešā dienā atnākot viņu neredzēju. Protams – un man jau bija skumju. Bet Mr. Pollards man nebija jāmeklē tai dienā. Es braucu liftā lejā ar to sajūtu – ka viņš kaut kur ir un gaida mani un nezin vai es to redzēšu vai ne. Es uzvilku kreisā rokā laulības gredzenu, ko es biju paņēmusi līdz – es zināju (cerēju), ka mums iznāks tikšanās, un pēc tam, kad viņš man būs tuvojies ar (izskaidrojumu vai nožēlu, par savu laulības gredzenu, es viņam jokojoties likšu ieraudzīt savu. Lejā kad vērās vaļā lifta durvis, ieraudzīju viņu stāvam un gaidām – mani pārņēma īsts līksmes uzplūdums – es uzsmaidīju viņam spontāni un teicu „halo” arī viņa sejā bija smaids un viņš arī teica „halo”. Tad viņa skats pārslīdēja man un uz acumirkli kā pārdomās noliecās viņa galva, viņš atgriezās un gāja uz savu ofici. Viņa sejā bija kāds savāds iestidzis smaids, es mazliet to redzēju un pēkšņi man viņa pleci šķita sabrukuši un viņa kustības savādi lēnas – viņš vienkārši sakot – man šķita vecs un piekusis, bet viņš neatskatoties turpināja ceļu un pazuda oficē. Es biju pārsteigta. Beigu beigās – viņš taču stāvēja lai ietu liftā – cita dēļ tur viens nestāv. Viņam bija kaut kas rokā – bet es neredzēju – kas. Un viņa seja sākumā bija līksma. Bet pēkšņi viņš pameta mani un visu un aizgāja. Es noskatījos. Tad gāju nopirkt kādu sīkumu ēdamlietu veikalā. Es stāvēju pie durvīm un gaidīju, kamēr citus apkalpoja. Jo es cerēju ka viņš nāks ārā reiz no savas ofices. Viņš nenāca. Kādu dāmu (jocīgās biksēs) kas iegāja pie viņa, viņš pavadīja atpakaļ līdz durvīm – bet nerādījās ārā. Es sapirku lietas un gāju mājās. Bet – pa kurām durvīm es gāju? Es nevaru atcerēties. Es tomēr laikam negāju garām viņa oficei.
Tikai vēlu naktī visu pārdomājot es atcerējos, ka liftā uzvilku gredzenu un iznākot es kreiso roku ar somu un saules brillēm pēc sava paraduma strauju turēju paceltu – man bija melnais džemp zem vestes, jauns matu kārtojums un – viņš noteikti man acis pārlaižot ieraudzīja manu gredzenu.
Otrā dienā es piestājos pie viņa pus pievērtām durvīm – meklēt Mr. Pollardu! Man vajadzēja. Man vajadzēja put. sūcēju. Katru piektdien to vajag. Viņš stāvēja netālu no durvīm ar muguru pret tām un runāja ar kādu cilvēku. Viņš atskatījās uz mani – nepasmaidīja, es arī nesmaidīju, viņš aizgriez galvu un runāja tālāk. Es brīdi pastāvēju un gāju citur meklēt Mr. Pollardu. Prasīju jaunajam zēnam – restorānā, tas nezināja – kaut kur mājā, tas teica. Es uzbraucu pie viņa dzīvoklī. Bet tas nezināja kur putkļu sūcējs ir. Savādi, tas visu nedēļu stāvēja aiz stikla durvīm lielajā oficē, bet tagad tā tur nebija.
Viņš atstāšot to priekš manis lejā – oficē, Mr. Pollards teica. Es nācu vēlāk. Liftā satiku Mr. Pollardu – oh – viņš neesot atradis vēl put. sūcēju. Mēs abi kādu laiku gājām ārā un iekšā no lifta meklējot kurā dzīvoklī varētu būt put. sūc. Mēs izkāpām nepareizā vietā. Mr. Pollards bija jocīgs – es domāju ka viņš tīši nekā nezin par to put. sūcēju. Beidzot es to dabūju, pēc tam, kad Mr. Pollards bija oficē pie Mr. Krisa arī gājis kaut ko runāt un mani maigi izstūmis no lifta sev līdz. Bet es negāju tieši līdz Krisa ofices durvīm. Mr. Pollarda vilnas džemperim bija piesprausti divi balta zīda tauriņi, un bija jāsāk smieties un es prasīju kāpēc viņš tā ir dekorēts? Atradis kādās mēbelēs kas bijis jāpārvieto un jokodamies piespraudis tauriņus viņš bija atstājis Krisa oficē.
Tad pēc 12, es tāpat vēl darba drēbēs (vec. baltā izbālējušā kleitā ar sarkanraibo priekšautu un lakatiņu uz pleciem, bet ļoti labu frizūru) es braucu lejā atstāt oficē (lielajā man teica Mr. Pollards) put. sūcēju. Kad vērās lifta durvis, pretī starp diviem citiem stāvēja Mr. Kriss. Nopietns un tik bāls un skumjš, ja ne izmisis ka man sirds sažņaudzās. Es skatījos uz viņu, bet redzēju tikai viņa izteiksmi, manas acis bija izbijušās un rūpēs, viņš aizgrieza seju, es gāju garām (man bija jāiet) un tikko nomurmināju „halo”. Tad es redzēju, ka viņa skats pavada manus soļus ‘kā piekalts’. Es apstājos pie lielās ofices aizvērt. stikla slīd. durvīm, pacēlu roku un protams nevarēju atvērt. „Liekat to manā oficē ja gribat,” es dzirdēju viņa balsi, es atskatījos – viņš bija atgriezis seju uz liftu. „Ļoti labi, sir. Paldies,” es teicu.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
(Back of notebook – upside down – fragments of text.)
Trīs skursteņi vientuļi kūpina debesīs dūmus
Pār pilsētu ugunis raibas kas svētku vakaram iededz
Kā karogi rožu un zelta un liesmu
Mākoņi augstās vakara debesīs izplēn
Atblāzmu maigi aizskarot cilvēku sejas
Bet to acis neredzīgas no neona mirgas
No debesīm sargās ar pievērtiem plakstiem
Kāri šaudās pēc neona zilajām mantām
Vienmēr pēc jaunām mantām.
–––––––––––––––––––-
Manai klavieru spēlēšanai ir ļauta pilna vaļa. Es gan spriežu, ka tā jāierobežo, vai jāatmet, bet kādu laiku tagad jāvalda. Tagad jau 2 mēneši ar retiem izlaidumiem spēlēju katru dienu.
Ne daudz tomēr. Varbūt kādreiz 3 stundas, bet parasti no vienas līdz divi stundām. Tās aiziet tik ātri. – Tagad atsākot šo kaislību es sev teicu, ka tas ir viņa dēļ, viņš mani noturēja par pianisti, kad dzirdēja mani toreiz spēlējam un es teicu sev, ka es nedrīkstu viņu pievilt. Tas bija lieliski likt viņam tā domāt. Un nu man jāspēj tik labi spēlēt, kā toreiz tas izklausījās. Velns manī bija ielīdis un es spēlēju pāri saviem spēkiem. Es jutu ka sejā man ievilkās traks smaids, neviens to neredzēja, es varēju ļaut sev tā smaidīt extazē, ka es reiz varu spēlēt. No pirmā galda lejā pie paaugstinājuma manu seju mazliet varbūt varēja redzēt – bet es nelikos zinis. Nekad pie klavierēm publikā vietā es neesmu jutusi tādu prieku. Vienmēr jūtos traucēta, nebrīva, sapīta. Bet toreiz – es gāzos priekā, ja to var saukt par prieku ja kāds pēkšņi atraisās savā varēšanā un iekārē to darīt.
Tā jaunā meitene kas dejojusi kādreiz baletu vēlāk teica, ka viņai sirds sākusi lēkt ka es sākusi spēlēt. Viņa pienāca tuvu un stāvēja un skatījās. Un tad es ieraudzīju ka viņa ir skaista.
(skat. dien. gr. kaut.)
Pirmais gabals bija nesteidzīgs, mierīgi skanīgs, maigs un smalks. Es to spēlēju elastīgi, vitāli.
Tad, nu jau uzgriežot sēdekli pareizā augstumā, es jutu T. klātbūtni telpā. Zināju ka viņš ko zina par mūziku un ka viņš ir izskatīgs un lepns.
Es par viņu nekad nebiju domājusi, bet tagad es jutu viņa klātieni. Spēlējot mazliet monotono pirmo gabalu(…)
––––––––––––––––––––––––-
(…)kā iesākdama tā piekļāvās, tā pārplūda ciešāk un ciešāk klāt, drošāk un drošāk. Un tad es ļāvu lai viņa paceļas pāri, lai es to pavadu un viņa to darīja, viņa iegavilējās droši un mēs gājām soli solī elpu elpā līdz beigām
Tad es nevarēdama atrauties un baidīdamies zaudēt piedzīvoto ar īstenību, spēlēju tālāk klusi un ātri nobeigumu, kā atteikšanos.
Gandrīz visi un arī viņš bija atstājis zāli. Tikai manas paziņas un parastie kāršu spēlmaņi vēl sēdēja. Es steidzos pie tām un kādā mazliet kā vilšanās sajūtā pametu skatu atpakaļ – kas, no kurienes?
No kāršu spēlētājiem – es domāju. Un aizejot uzsaucu „Kas svilpoja. Paldies par svilpošanu.”
––––––––––––––––––––––––––––––––
Pulkstens ir 11 naktī un es vēlos spēlēt. Katru vakaru ap 11 mani sagrābj no jauna šī vēlēšanās. Bet to nekad nevar pildīt. Pēc deviņiem es nekad nedrīkstu spēlēt.
Tādēļ būtu labi dzīvot mežā, savā būdā kur var darīt ko grib. Pilsētā grūti būtu būt tik bagātam lai atrastu tādu savrupību, kur naktī drīkst spēlēt. Te visas mājas ir tik cieši blakām. Bet tur, lepnajā rajonā, kur mājas bija tik lielas kā pilis un dārzos ieslēptas, pat tur skaņas plūda pāri no vienas uz otru un traucēja. Cilvēkus ļoti traucē citu prieks. Ja kāds vaimanā, vai klepo un spļauj uz nāvi slims, vai nelaimē kliedz, to cilvēki piedod un tas ir cildeni. Patiesi cildenuma arī tur ir mazāk visādu aprēķinu. Bet prieku, otra prieku nepiedod nemaz. Un pareizi tas ir. Otra prieks ja tas skaļš var novest citu vai kapā.
Skat. Rose Bay nakti ar klav. spēlēšanu.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
Dažreiz es pacēlu skatu uz griestiem un logiem un mani slāpēja izbailes: saule taustījās aiz logiem. Saule rāpoja pāri jumtiem, visu dienu. 8 stundas saule griezās pāri jumtam. Apskāva to no rīta maiga, balta. Tad kļuva karsta, dzeltena. Lēja versmi, kūpēja uz jumta. Kausēja metālu, dūra plakstos. Mēs bijām noslēpušies no saules. No dzīvības. Salīduši kastē. Ielīduši kā tārpi pazemē, grauzām papīrus. Saule laidās vakara pusē dūmakainā, vai spožā zeltā, saule lija pār jumtu, liecās zilā debess, – dzīve gāja pār jumtu, bet mēs grauzām kā tārpi papīrus. Kārtojām papīra kartītes A B C D, B A B C D, C A B C D, 8 stundas. Rozā kartītes pa labi, dzeltenas pa kreisi, pelēkās, zilās, baltās atstāt kastē. Rozā pa labi, dzeltenā pa kreisi. Rozā pa labi.
Saule gāja pāri jumtam. Bet par to nedrīkstēja domāt: par to, ka dzīve iet prom, pāri jumtam un mēs, mēs nedzīvojam, idiotiski liekam rozā kartītes pa labi, dzeltenās pa kreisi. Nedomājam neko. Jo domāt nedrīkst – var nolikt kartītes citādi.
Nedomājam – nedomājam. Nejūtam nekā. Tikai to – vai ir notirpusi kāja. Vai vēderā spiež korsete. Vai nolūzt nags. Nejēdzīgi – nolūzt nolakots, spožs maigs nags. Bet brīdi ieraugam savu roku. Tā kļūst maiga bez saules un cilājot tikai kartītes. Mēs sakām tādas rokas ir skaistas, tādas maigas, ar izkrāsotiem nagiem. Bet vai viņas ir skaistas? Viņas ir briesmīgas! Vai neviens to neredz? Viņas ir kā noplaucētas beigtas vistas kājas – bālas ar sarkaniem, asiem gariem nagiem. Dačenei nagi apliekušies vai ap pirkstgaliem, tik gari izaudzināti. Man pārskrien šermuļi pār muguru, ka viņas roka pārslīd man pār plecu un tuvu pie manām acīm meklē adrešu stencelīšos. Metāla stencelīši skan un roka ar putna nagiem pretīgi skrāpējās.
Vai es kļūstu traka?
Nē. (Kas zin varbūt mazliet.) Bet – cilvēki tā deformējas. Viņi sēž 8 stundas nedabīgā mierā un viņu rokas un sejas kļūst nedabīgas. Viņi izslēdz savus fiziskos un garīgos spēkus no sevis, kļūst automāti – atstāj kādu daļu redzes, vai dzirdes, vai pirkstu kustības (kā mašīnrakstītājas) nodarbina tos pārmērīgi un deformējas.
Viņi kļūst bāli kā tārpi un tikpat lēni, viņi iekož viens otram lēnām, vai apkampjas (tikko) tie savā ceļā ir saskārušies. Atvelkas atkal viens no otra, ja patikšana no tā ir īsa, nu parasti tā ir īsa. Bet pēc tās viņi tomēr kāro. Meitenes, sievietes, vecenes liek krelles, krelles, krelles, zvārguļus, auskarus, krāso visu, matus acis lūpas, vaigus, ausis, nagus, stilbus. Katru dienu maina citas svaigas glītas drēbes. Patiesi tās ir skaistas sievietes. Viņu skaistums ir nodrošināts dienu dienā, tā nav nevienā sejā ne vairāk, ne mazāk, kā tas ir parasti. Viņš ir uzlikts sejai virsū un mainās tikai gados un mazliet pēc modes prasībām.
Vasarā tomēr gandrīz visas sejas rokas ķermeņi top brūni. Tā ir saule. Tā tad ne tikai pāri jumtam tā iet. Tā kļūst pie sejām pie cilvēkiem. Tā – nenokļūst. Cilvēki iziet pie viņas nedēļas nogalēs. Iziet un guļ saulē – uzliek sauli uz sevis tāpat kā krēmus un pūderi. Bet vai saule ieiet viņos tā, lai rokās un kājās būtu nevaldāms straujums un acīs zibeņi? Jā – notiek arī tā. Un tad tikko pamirdz kāds acu zibens rokas satveras, sieviete un vīrietis – tur rokas. Tas ir tāds savs stāvoklis, tā saucās arī zināms attiecību laiks starp mīlētājiem – viņi tur rokas, viņi tad ir mīlētāji.
Viņi tur rokas. Ilgi turot rokas vienu otru viņas nogurst un svīst. Cilvēki nogurst. Viņi pārmaina rokas. Citi sadodas rokās. Tad nav labi. To dara slepeni. Ar, dzīve ir nopietna lieta un tā jādzīvo nopietni. Ir tik daudz ko iekārot – jaukas lietas, drēbes, rotas, vienmēr – drēbes un rotas. Dažādas citas lietas – somas, trauki, mēbeles. „Cik tas maksā?”
„Kur Jūs to pirkāt?”
„Izpārdošanā.”
„Viss zem cenas.”
Sievietes ar somām un iepirkšanās tīkliņiem pusdienas laikos skrien prom un skrien atpakaļ steigšus. Atver pilnās somas un rāda cita citai pirktās mantas. „Cik jauks, cik burvīgs!”
„Kur Jūs to pirkāt.”
„Cik tas maksā.”
Sievietes ir laimīgas.
„Tā tas ir, labi, skaisti tas ir pirkt jaunas mantas, runāt par tām brīvos brīžos, skaisti, svarīgi tas ir,” S. domāja un atzina un daudzreiz aizvēra acis pie izdzertās tējas krūzītes 15 minūšu tējas laikā.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
(new notebook: Krisa laiks + F. Entremont)
Un tagad mēs esam kā divi traki gambleri – azartisti, kas neņem vairs nevienu vinnestu ārā tik liek visu uz spēles tālāk un tālāk. Un ja mēs nestāsimies! Mēs riskējam zaudēt visu. Ak Dievs! Sākumā mēs bijām tik aplaimoti par mazu nieku. Bet mēs neizņēmām šo pirmo mazo vinnestu. Kaut kas tur mums samisējās domās un tagad, tagad mēs jau liekam uz spēles to kā mums nav.
Kā lai es apstādinu šo trakumu? Es domāju, ka viņš to darīs. Un varbūt viņš bija tam gatavojies. Šodien kad es nobraucu ar liftu lejā, pretī neviena nebija. Es nepaskatījos pa kreisi, es it kā – nespēju pagriezt galvu. Visvienkāršāko lietu pasaulē – paskatīties uz vienu un otru pusi. Nē. Es stīvi aizgāju uz veikaliņu telpu pa labi. Tur es uzkavējos liekās sarunās ar pārdevēju un tad gāju atpakaļ.
Tagad pirmās āra durvīs šai pusē stāvēja viņš profilā, ar cigareti lūpās, ko viņš laikam tikko iededza, tur viņam priekšā bija dāma no restorāna un tālāk, aiz durvīm ar seju uz manu pusi Mr. Pollards. Es visai trijotnei uzmetu acis un gāju garām. Pāris soļus no viņa – bet viņš nepagriezās un nepacēla galvu un es zināms nevarēju blenzt uz viņu visu laiku. Es aizgāju un nevajadzīgi iegriezos otrā veikaliņā – es nopirku pelēku diegu spolīti.
Pārdevēja teica – „Vai es kļūstot tievāka?”
Man to nevajagot – Es biju šoreiz tikai tanīs pašos vecos svārkos un melnā džemperī, bez vestītes, melnais džemperis vakar izmazgāts bija kā uzliets.
To spolīti es pirku diezgan ilgi. Tad es gāju uz durvīm, pa labi, mājās. Es gāju lēni, bet stāvēt es nevarēju – pretī ārā grozījās Mr. Pollards, pēc viņa sejas es varēju noģist, ka viņš raugās uz citiem, kas ir tuvāk celtnei pa kreisi. Es mazliet kavējos – bet man bija jāiet. Es jau arī nezināju – vai man būtu labāk steigties, vai labāk vilcināties? Tie – uz ko skatījās Mr. Pollards, es minēju, varēja būt viņš Mr. Kriss ar to restorāna dāmu. Kad es izgāju un pametu skatu pa kreisi – tur viņi bija. Man bija jāiet uz priekšu, pretī Mr. Pollardam. Es pasmaidīju un teicu „halo” „Labrīt” viņš teica „Skaista diena” es neapstājoties viegli izteicu „Ļoti skaista”, viņš atņēma parasto teicienu. Tad – (jeb pirms tam? jau), es tomēr atcirtu galvu atpakaļ un pamanīju, ka viņš jau nāk un ir tuvu man aiz muguras gandrīz un skatās uz mani – bet es nedrīkstēju vēl vairāk – skatīties atpakaļ. Es jau tā biju izturējusies nepareizi, Mr. Pollards to redzēja, dāma arī. Kad es biju Mr. Pollardam garām es atskatījos otrreiz un ilgāk. Mr. Pollards ar dāmu bija jau iekšā, – bet viņš bija vēl pie stikla durvīm galvu mazliet piešķiebtu pie stikla. Viņa pleci no mugurpuses izskatījās ārkārtīgi eleganti. Ak Dievs, mēs sitam viens otru no kājām nost!
Varbūt viņš stikla atspīdumā mani redzēja, tas ir – manu atskatīšanos. Tā būtu mana cerība! Viss kas man tagad jādara – ir jāceļ viņa drosme, jo viņš ir galīgi sakauts. Kas to izdarīja es nezinu. Tas ir no tās reizes kad viņš mani pie lifta gaidīja un es liftam atveroties pāršalcu viņam kā vētra ar savu smaidu un hallo. Es jel stāvēju uz vietas, varbūt spēru vienu soli – bet man pašai šķita ka es kā viesulis uzkritu viņam ar bezgala paļāvību un prieku. Un nākošais laikam bija tas, ka viņš pamanīja manu gredzenu, salīka un aizgāja.
Pēc tam viņš izskatās zaudējis pusi svara, viņš ir kļuvis ēterisks, kā gars, viņš nesmaida, bet viņš izskatās neiespējami elegants. Tā ir kaislība. No jaunā Terrija tā iztaisīja nobriedušu vīru, arī bālu un elegantu. No sirmā Mr. Krisa tā iztaisa jaunekli, kura balss dreb un izklausās pavisam citāda, to es dzirdēju kad piektdien viņš no lifta pagrieza seju uz mani un teica lai es nolieku savu nesamo viņa oficē, ja vēlos. Tad, kad viņš tomēr saņēmās un to izteica – es domāju – viss būs labi. Bet es viņu nespēju toreiz gaidīt. Es uzskrēju vēl augšā un pārģērbjoties man saskrēja asaras acīs, par to, ka viņš tomēr saņēmās un rūpējās par mani. Un tas mani tā ‘nosita gar zemi’, ka man tas radīja fiziskas sāpes – domāt, ka man viņš tūlīt būtu jāsatiek. Es viņu jau tur redzēju kā Arturu – savu pirmo mīlestību, man šķita viņam bij tāda seja, tur pie lifta gaidot – un tagad, es varētu nokrist viņa priekšā gar zemi, ja es to satiktu tūlīt. Tas būtu vienīgais pareizais atrisinājums. Es tomēr gāju lejā – bet viņa nebija.
Tagad – kā es tagad viņu satikšu? Es gribētu rakstīt viņam vēstuli, es gribētu piezvanīt – bet viņam, viņam – ir jārīkojas, ne man. Un viņam nav ne mana vārda, ne adreses, ne telefona – tikai tur tās pāri sekunes, kad es iekāpju vai izkāpju no lifta.
Man tur ir – jāgaida! Ak, Dievs, es taču to jau šorīt izdomāju, bet tagad, kad man tur bija jāgaida – es to nevarēju. Nu ja nebūtu tā dāma tur bijusi – varbūt es būt varējusi gaidīt.
Tā tad – man ir jāgaida! Un ja viņam nav, man ir jāpra. Mr. Pollardam pēc Mr. Kris. Vai nē?
Man tas jādara. Jo citādi mēs šinīs trakās muļķībās zaudēsim to mazo, silto, daļu īstenības, kā mums abiem vajaga – mazas tuvības, sirsnīga maiguma – ne šīs neprātīgās aizraušanās. Bet – tā esmu es.
Tagad mani pārņem slēptas bailes – vai es jau Mr. Krisu neesmu zaudējusi? Vai viņš vairs varētu tās sievietes vietā, kā viņš tagad mani redz, vairs likt to, kādu viņš mani sākumā redzēja? Es biju maza, klusa, vienkārša – O, nē. Mani viņš tomēr pamanīja pēc tam kad es tik strauji sāku protestēt pati pret savu rīcību – izvedot viņu no ofices un liekot tam meklēt Mr. Pollardu. Bet – tagad es tomēr viņā esmu radījusi kaut ko nesalīdzināmi krāšņāku. Momentā viņš manī ieraudzīja visu to kas es esmu gribējusi, varbūt arī – varējusi būt, un kas es tomēr neesmu.
Jeb es esmu. Es esmu.
Un varbūt es nezaudētu Mr. Krisu ilgi, ja es saņemtu reiz viņa rokas. Es nezaudētu. Jo manī arvien no jauna dažos brīžos uzliesmotu tā, kas es esmu vēlējusies būt, un varbūt varējusi būt un pa daļai – esmu.
Mana vēlēšanās pēc cilvēka tuvuma, pēc laimes, vienkārši sakot, ir tik liela, ka es šo dienu būtu pavadījusi vienā neziņā un gudrošanā – ko darīt? Bet Inese apsauca mani – lai es stāvu mierā un – relax, relax.
Tas ir labs padoms. Otram to viegli dot bet pats to nekad nedara. Un tomēr – tas ir labs padoms. Kādēļ man zaudēt šo dienu žņaugoties minējumos – ko darīt? Ka es tāpat neko nedarīšu. Viss ko es varētu darīt būtu ļoti vienkāršs – ja es to varētu darīt. Bet kaut kādu dabīgu iemeslu dēļ – tas ir kaut kādu man speciely iemeslu dēļ, ko es pati nezinu – es nevaru neko no šīm vienkāršām lietām darīt. Es varētu – piezvanīt. Teorētiski es varētu. Bet praktiski es to nespētu – es izlasītu nelaimi no visa tā. Es varētu – rakstīt. Es varētu – aiziet tur un savā brīvā dienā tur pastaigāt. To es – gandrīz varētu. Bet tomēr arī nē. Es – nē. Viss kas notiek ar mani šādās reizēs ir – kā teiksim augšana kur es nekā nevaru ne steidzināt ne palēnināt to nesabojājot.
Tā tad – man jādzer šī vientulība, šī brīnišķīgā pavasara diena jālaiž mūžībā – meditējot. Es nevaru nekā līdzēt ne viņam ne sev. Lai arī – man liekas, ka šoreiz varbūt man vajadzētu kaut ko darīt.
Cilvēka ceļš ir akls kā kurmja ala, tikko viņš nonāk jūtu varā. Viņš vairs nezina visvienkāršākās lietas. Tomēr tās lietas ir tās, ko viņš nekad nezina: viņš nezina otra domas un rīkošanos. Lai arī viņš nekad nav tik labs tā visa uztvērējs, kā taisni tad, kad viņš ir jūtu varā pret šo otru.
Tagad – vakar, varbūt viņš tur bija pa kreisi hallē, kad es iznācu no lifta un nespēju galvu pagriezt pa kreisi. Man telpa uz to pusi likās smaga, kā akmens – pilna ar kaut ko – ko es labāk atstāju – nezinātu. To – vai tā bija tukša, jeb tur bija viņš? Varbūt viņš tur bija. Un redzot mani aizejam uz otru pusi – pienāca un nobloķēja izeju, kas normāli man būtu bijusi jālieto, kad es māju atstāšu. Es uz šo izeju, līdz ar viņa ofices durvīm, arī labi noskatījos, garām ejot iepriekš. Viņš to varbūt no aizmugures redzēja. Tagad viņš stāvēja pie puspavērtām durvīm un iededza cigareti. Man bija normāli tur jāapstājas – jāsveicina, vai jāsaka visvienkāršāka cita sabiedriska vārdu forma – un jāiet cauri. Viņš man atvērtu durvis. Bet – viņš lūk laikā nepacēla galvu un man bija jānoiet garām – bez vārda. Kas citreiz būtu viegli – iemaisīties citu vidū ar cauri iešanu, nedomājot par viņu traucēšanu – tagad nebija viegli. Es pieņēmu – ka viņi ir nopietnā darbā – un netraucēju.
Un kas viņam citreiz būtu iznācis raiti un vieglu – pacelt laikā galvu – tagad bija grūti. Mēs abi bijām – vienkārši šausmīgi neveikli.
Savādi, es lielāko tiesu esmu sajūsmā par šīm dīvainām situācijām, ko iztaisa divu cilvēku jūtu mulsums, bet patiesībā tās tuvāk apskatot – tās ir tikai sabiedrisku paradumu nepareizības. Jūtas pēkšņi ir spēcīgākas par ieaudzinātām formām. Kam tā nav – tie ir aukstasinīgi, ar labām manierēm, iet visam cauri bez šķēršļiem. Un – iegūst nesalīdzināmi – mazāk. Bet noteikti – iegūst kaut ko, ko iecerē. Mēs esam kādas laimes loterijas varā. Mēs tie kas zaudējam galvu. Savādi šoreiz ir tas, ka viņš absolūti neizskatījās pēc tāda – kas zaudēs galvu.
Ar to man jārēķinās – viņš pats varbūt ļoti ar to nemierā. Tādēļ varbūt gluži instinktīvi, es esmu tik nobijusies un uzmanīga, – viņu neievainot. Ir desmitiem veidu – kā viņu var pazaudēt. To es vislabāk zinu no tā, kā ar mani pašu ir bijis. Mēs savā ziņā laikam esam līdzīgi. Tas ir tikai minējums.

