Septembris 1963 (Ķikure/Kikure)

19. sept. 1963.

Vakar es viņu neredzēju. No rīta biju agri – (2 min. pirms deviņiem). Es uzkavējos šopiņā pāris min. bet neredzēju. Tikai dāma nāca ar Mr. Pollardu, kad gāju iekšā – un es viņai teicu labrīt un smaidīju, jo viņa smaidīja. Mr. Pollards it kā mazliet notrūcies, pasita galvu prom un tad atpakaļ, – saņemot manu sveicienu. Ar mani ir tā – ka visi jūt, ka es neesmu fair dinkum Aussie, un ir mazliet nebrīvi, tikko nāk sveicināšanas un dīkās vārdu pārmaiņas.

Šodien ir brīnišķīga diena. Maigums un siltums. Ienesu pāris zarus peača ziedu no saimnieces. Aizbraucu uz pilsētu – klav. samaksāt. Prasīju par klav. (publikas) ekāamen. – jāprasa konservatorijā. Jāzvana. Gribēju iet uz Krīva studiju darbu meklēt, bet jutos piekususi.

Parāds pie Ineses sāk augt un es nezinu kur dabūt darbu. Varbūt turpat tornī vēl būs jāprasa. Bet vajadzētu ko labāku.

Patreiz mani aizņem šī jaunā romantika. Cik pretīgs ir man šis vārds. Bet nezinu, neesmu padomājusi, ko viņa vietā lietot.
Laimes lielums ir atkarīgs no paša izsalkuma lieluma un tās personības ko satiekam.
Nekad mēs nevaram zināt, ko dzīve mums var vai nevar dot. Nekad mēs arī nevaram teikt – dzīve vairs mani nevar pārsteigt.

Īsā laikā mani skārušas trīs reālas aizraušanās, tas ir ar reāliem aizrautiem pretī spēlētājiem, tikai bez reāla piepildījuma. Visas trīs mani aizrāvušas neparasti stipri. Un katra bijusi citāda, kā puķes krāsās, atkarībā no personas ko satiku.

Viss tas ko te nopenterēju – nekam neder. Tas jāizsaka ar vienu rāvienu: –
Ko dzīve mums var dot to uzzinām tikai satiekot personību, kas mums paver tos vārtus.
Palikt vienā – kur ieejam, gandrīz – šausmīgi.
Maldīties no viena otrā – vēl šausmīgāk.
Lai nu kā – galvenais tomēr – ņemt visu nopietni. Nekā citādi to nevar atrisināt.

20. sept.

No rīta gaidot busu kāds garš augums man atgādināja Terriju. Man vajadzēja atzīt – ka tās jūtas vēl nebūt nav beigtas. Varbūt pat tās ir tādas, kas, ja viņas kaut kas patiesi spēcīgi var pamodināt – vienmēr būtu vēl iespējamas dzīvas.

Terrijs bija jauks. Bet viņš nevarēja būt mana īstenība. Lai arī kā mēs bijām apmulsuši – tā bija savāda, nereāla lieta. Kriss ir īstenība. Tāda ko es drīkstētu ņemt. Protams – ja nebūtu Kriss, būtu kāds cits. Tā tas ir. Tā tas ir vienmēr bijis un visur. Bet Kriss varbūt ir vērts, lai par to būtu priecīgs. Viņš varbūt ir reti laba izvēle, gadījiens. Varbūt nav. Kā es to varu zināt? Bet latviešos es neko tādu neesmu te satikusi. Varbūt – tikai neticēju, negribēju ticēt un pieņemt. Kāds jau bija ļoti jauks. Pat neticami jauks. Un tāpēc es neticēju. Ne tāpēc, bet tāpēc, ka par viņu teica – ka viņš ir par jauku. Varbūt. Nezinu. Bet viņš bija. Varbūt vēl ir. Bet – domāju, viņš nav man piemērots. Muļķe jau es esmu. Kriss nav latvietis, kā tas var būt piemērots? Un tomēr – ko es sagaidīšu no latviešiem? Kamēr kādam sieva nomirst? O – latvietis man neķersies klāt – veca un traka uz mākslām.
Pietiek muldēts.

No rīta neredzēju. Huvera nevajadzēja – tā tad – mājās ejot gribēju iet viņa oficē. Durvis bija vaļā. Gribēju – parunāt. Bet kā gāju – Mr. Pollards arī tur sēdēja. Man ir labi, ja man Mr. Pollards ir jāmeklē. Vislabāk ja viņu nevar nekur atrast. Ne – lai tas sēž tur. –

Kr. salecās kā atspere „labrīt”. Es nezinu kā viņš tik ātri varēja to izteikt! Un viņš laikam gribēja lekt augšā un skriet pretī – jo domāja, ka es iešu iekšā. Bet nobijusies no Mr. Pollarda – es neapstājos un aizgāju durvīm garām. Kr. sagriezās šķībi. Tagad es tomēr zinu kāda mana uzņemšana būtu pie viņa. Viņš skrietu man pretī. Un bailēs ka viņš to nedarītu, es pie viņa neesmu iegājusi.

Un divas pavasara dienas aiziet vientulībā un tukšumā. Bet es jel varu domāt par Kr. Tuvums tāpat top smags. Bet ne visiem. Varbūt mēs būtu laimīgie.

24. sept. 1963.

Vakar biju par nelabi satrauktu, lai rakstītu. Man gandrīz – būtu bijis jāvemj. Tik šausmīgu scēnu es nekad nebiju piedzīvojusi. Es vēl īsti neizprotu, kas viņam lika tā mocīties. Bet kaut kāds pamats tam bija. Man pašai jau negāja labāk.

No rīta viņa vietā sēdēja Mr. Pollards. Uzpucējies un smalks. Es paņēmu turpat huveri, kas bija oficē nolikts. Tikai samaksāt nevarēju – jo man bija neizmainīta mārciņa. Domāju, ka Mr. Kr. redzēšu, bija iespējams, ka viņš kur izbrauca, bet – varbūt nē. Pēc 12 es nonesu huv. Mr. Kr. sēdēja aiz galda. Bāls. Nesmaidīgs. Rest. puika pie viņa ieskrēja man pa priekšu un viņš man tikai pamāja – nolikt, atstāt huv. Es pagaidīju, kamēr puika aiziet un tuvojos galdam – ar naudu. Lai atstājot tur (uz grāmatas, kas bija vaļā, viņam pretī kur dažreiz sēž Mr. Pollards. Es kavēdamies bēru naudu tur. Viņš bija neiedomājami ciets, un auksts, un bez smaida un vēsi pieklājīgs. „Ja es gribot redzēt Mr. Pollardu – viņš kaut kur apkārt esot…” Es noliku beidzot naudu un spītīgi teicu, bet paklusu teicu: „Es negribu redzēt Mr. Pollardu. Es gribu redzēt Jūs.”
Un tad sākās: „Ko Jūs teicāt? Piedodiet – ko Jūs teicāt?”
„Es teicu. Es gribu redzēt Jūs.”
„Mani? Jūs gribat redzēt mani? Kādēļ? Kādēļ Jūs gribat redzēt mani?”
Viņš bija nāves nopietns un sāka tiepties kā traks: „Kāpēc Jūs gribat redzēt mani? Nu sakiet! Sakiet kādēļ Jūs gribiet redzēt mani.”
Nē. Es neteicu. Es neteicu vairs ne vārda. Es skatījos uz viņu acis ieplētusi. Es zināju, ka es nākošā brīdī aiziešu prom un nekad neatgriezīšos. Es iegrūdu roku kleitas kabatā un izrāvu savu papīra lapu uz kuras es biju uzrakstījusi tel. n. (jo domāju, ka viņu nesatikšu un gribēju to atstāt Mr. Pollardam – lai viņam nodod. Labāk ar būtu bijis.) Un gandrīz rupji es viņam pasviedu lapu.
„Tas mans tel. num. Piezvaniet lūdzu.”
„Ko es lai Jums saku?” viņš teica. „Kas man jāsaka.” Viņš locījās nāves sviedros. Viņš gribēja izlasīt numuru – un nevarēja – viņš nekā neredzēja ne saprata. „Kas tur ir?” – viņš gandrīz iekliedzās un es patvēru lapu atpakaļ.
„Tas ir manas saimn. tel. numurs. Jūs varat atstāt ziņu, vai viņa var pasaukt mani, kad Jūs zvaniet.”
„Es nesaprotu. Es nesaprotu. Kādēļ Jūs gribat mani redzēt. Kas man Jums jāsaka. Nu sakiet…” u.tt.
Es stāvēju kā murgā un skatījos kā viņš locās. Es domāju – varbūt viņam 5 mazi bērni. Varbūt tiešām viņš tas ir, par kādu viņš tagad zemes spārdīdams grib izlikties. Viņš bija šausmīgs, vecs, sakritis, sašķiebtu seju, briesmīgs, briesmīgs, viņš locījās, žņaudzījās, turējās. „Kādēļ…” kaut viņš kādu sekundi būtu palicis dabīgs – o, tad būtu vēl trakāk. Beigu beigās.
Beidzot viņš izdabūja to – vai tas ir „Vai, ja es gribu tīrīt…?”
Es pasmaidīju no tiesas jautrāko smaidu, jo tas beidzot bija komiski un mani atsvabināja uz mirkli no bailēm, kā tas viss beigsies – viņš nolieca, aizlieca galvu un atlieca, kā pienaglots dzīvnieks – „Tas ir vai ja Jums te ir tīrīšanas darbs, ja man priekš Jums ir tīrīšanas darbs…” Es zinu manas acis iezvērojās, jo tagad pienagloja mani. Bet es tapu arī priecīga.
„Jā. Jā” es teicu. Beidzot viņš bija dabūjis, izvedis savu, atradis iemeslu, solīdu vienkāršu iemeslu. Bet viņš jau bija skatījies lai dabūtu zīmīti atpakaļ, liekas tādēļ viņš arī beidzot izgudroja – šo tīrīšanas iemeslu un sniedzās pēc tās, tā it kā man dotu roku ko es nesapratnē satvēru – tad apķēros un ieliku tanī zīmīti. „Labi labi” viņš teica. Missas. Missas Dzelma un tad – es viņu atstāju.

Ārā pie lifta es stāvēju ar savādu vājumu un nelabuma sajūtu bet citādi vienaldzīga. Man visa tā scēna bija sagriezusies tik šausmīgi pretīga. Man šķita, ka viņš pat – nezin ko dumu domāja, jo es viņu uzlūkoju gandrīz nicinoši.

Un tad viņš tur izskrēja lifta telpās. Skatījās kaut kur pāri uz rest. dāmu, kas tur gāja, tā prasīja kaut ko un viņš kaut ko teica. Pašļūca man garām un tūlīt nāca atpakaļ, gandrīz apstājās pie manis. Es pagriezu mazliet galvu. Bet – šoreiz es negribēju smaidīt un nevarēju. Viss mans šķita muļķīgs un stulbs un neiespējams un viņš man nebija nekas. Lai gan es mirkli domāju – vai viņš nāk tagad glābt – ja es kristu gar zemi. Nē – es nekritu. Man šķita – ka man nav par ko krist, nav nekas vērtīgs zudis jo nav nekas vērtīgs – bijis. Varbūt es tomēr izskatījos jocīga. Braucu reizē ar to sievieti cleaneri kas tur staigā.

Mājās es raudāju mazliet no kādas nelabuma un tukšuma sajūtas. Viņš izskatījās 20 gadus vecāks, sakritis, briesmīgs. Ko es ar tādu varētu iesākt – es domāju. Tas, cilvēks, ko es redzēju un biju jau tādēļ galvu zaudējusi – tas bija iznīcināts, pazudis – nebijis.
Nezinu, kā tas ir. Varbūt viņš būs saņēmies un pakļaus mani atkal sev. Varbūt nē.

Mājās nākot apsēdos uz sola (busa pieturas vietā zem koka) un sev šķitu kā kāda ūdens bedre, vai avots, kur iespēris briesmīgi liels zābaks – viss izšļakstināts ārā – un pamazām, kādas lāses atrod ceļu sen atpakaļ. Es nezināju vai kaut kas salasās no tā – vai tomēr viss valgums izsīcis. Šodien arī es nezinu.

Ja viņš būtu atguvis spēkus – es atgrieztos, ja ne pavisam un laikam gan vairs ne – pavisam, bet mazliet. Mazliet – tā kā bija pirms tās vētras kas pēkšņi mūs sagrāba.
Viņš ir – monsteris. Es arī. Es varbūt tagad neesmu gluži tik traks monsteris. Bet es esmu tāda bijusi – un tikai tādēļ es varu saprast – kas ar viņu notiek un notika.

Pēc maniem piedzīvojumiem spriežot ar viņu drīzākā laikā nekas liels nemainīsies. Tas ir – viņš vēl būs apstulbis, bet iespējams, ka viņš ārēji kaut cik saņemas un ar to man pietiktu varbūt. Bet varbūt nē.
Savādā kārtā – viņa fiasko ir arī mans fiasko!
Redzot viņu iznīcinātu – man jāsaprot – ka tā pati ir arī mana daļa. Mēs neticam vairs sev, tādēļ, ka tik maz no šī sev ir kam ticēt. Tik maz no tā ir palicis pāri.

Cik savādi ir to redzēt otrā, ko redzu sevī – kad kāds traks prieks vēl spārno – tad izskatās vēl, ka esi dzīvs, un tikko tas brūk – tad jūti ka Tev vairs nav tiesību. Ka tas ir – jāsaprot. Lai gan – to nevar saprast. Viņš ir daudz vecāks, nekā man šķita. Tāpat kā es.

Piektdien biju viena Hersh. dzīvoklī, varēju iet lejā, pašopīt – bet es to nedarīju. Vai to var attaisnot! Nē.

Lejā braucot liftā bija Mr. Pollards un kāds svešs. Es iegāju un teicu paklusu „labrīt”. Viņš, kā likās, novēroja draudzīgi, gandrīz iepriecināts. Iegāju veikaliņā. Nopirku biezpienu. Ārā ejot – vajadzēja iet gar ofices durvīm – jo tur visas durvis bija vaļā. Normāli – man būtu bijis tur jāiet. Bet kā traka velna rokās nogriezu stūri – es pagāju uz otrām durvīm – Neviena cita nekur neredzēju. O.K.? O.K.!

Šodien – pēcpusdienā es aizgāju līdz North Sidnejas stac. (ar Ineses karti braucu pa brīvu pāri tiltam un atpakaļ.)
Līdz Torņa ielai es gāju gandrīz kā uz torni – bet tad – nē. Uz to pusi es vairāk tomēr – nevarēju iet. O.K.? O.K.!
Rītā iešu uz latviešiem. Šoreiz esmu jau noilgojusies tur iet.

Savādi: simtiem gandrīz vai simtiem cilvēkus pazīsti, zini to vārdus, vecumu, ģimenes stāvokli, to mājas u.tt. un – te nu tas viss Tev nenozīmē neko, jo viņi Tev ir vienaldzīgi. Un kāds, kas pēkšņi ir kaut kaut kas, kas pēkšņi kļūst nozīmīgs, ap ko pavijās tavas domas, jūtas, minējumi, vēlēšanas, cerības un viss un viss – visa dzīve pēkšņi aptveras ap to, un par to Tu nezini nekā – ne vārda, ne mājas, ne ģim. stāv. ne izglītības, itin nekā – tikai izteiksmi uz viņa sejas.

Tā ved kā saule un Tu ej. Un nāk kāds sīkums, kāds viens pārpratums, kā kalns tas izceļas un aizsedz sauli. Tavu sauli – Tu nedrīksti vairs ticēt tai un nav nekā cita, kas šo sauli Tev atgriež – tikai Tava ticība.

Akmeņi un puķes
Pretī nāk
Rītos, kad uzsāku dienu
Nāk viļņi no ostas ar sāļu valgumu
Un kuģi aizskar rotaļīgi
Ar savu dūmu dvašu
Tik cilvēki aizvērušies
Kā gliemežvāki
Un neatveras
Vien slepus pamet skatu
Vai uzgriež un nogriež
Pieklājības smaidu
Vienmuļu kā satiksmes uguņu mirgu.
Vientulība.
Un kādu dienu
Svešs suns Tev pienāk
Liek galvu uz ceļa un neiet prom
Piespiežas Tev un skatās ar ilgu skatu
Un padodamies savam tuksnesim 
Tu jūti un zini
Ko zina un jūt suns:
Ka Tu savā vientulībā esi tuvāks viņam kā cilvēkiem
Kas noiet Tev garām.
Un pūloties atraisīties
No dzīvnieka savažotās,
Mokpilnās un labās būtnes
Tu saki kāda drauga vārdu
(Es teicu: ‘Salinger’...)
Kādu draugu Tu piesauc
Ko neesi redzējis sev Tuvu
Un neredzēsi (jo mazā pasaule
Ir savādi liela)
Bet ziņu par to 
Tev ir atkal kāds atnesis – šoreiz suns.
Jo tomēr draugs ir vienmēr Tuvu.

Look for ‘Franny and Zooey’
J.D. Salinger

Otrdiena

Vakar nopirku jogurtu – Durvis, abas durvis: uz āru un viņa ofici, bija vaļā! Un tās ir pretī izejai no veikaliņa. Šoreiz es negribēju griezties prom uz otrām aizvērtām durvīm. Es gāju garām un ieskatījos un pametu galvu un pasmaidīju – „hallo”, jo viņš sēdēja viens un pacēla galvu un – pasmaidīja un nogrieza seju pie darba, kad es aizgāju garām.

Bet viņa smaids bija – jauks. Vienkārši jauks, silts, laimīgs smaids. Vai varbūt viņš gaidīja lai es eju garām? Tāpat durvis bija vaļā piektdien – un es negāju. Varbūt tā tikai sagadīšanās. O nē – no rītiem arī vaļā! Ne vienmēr. Un ne vienmēr arī dienā. Tagad – pēdējā laikā. Un agrāk, kādreiz kad es tur vēl brīvi dažreiz gāju garām – viņa durvis bija dažreiz ciet, dažreiz vaļā un viņš nepacēla galvu – dažreiz varbūt – arī pacēla. Šoreiz viņš varbūt dzirdēja soļus.

Vienalga – smaids bija jauks un mēs neesam ienaidnieki. Mēs varam spēlēt tālāk – ja gribam. Vai es gribu? Gribu. Ne par visu kapitālu. Atkal – pa daļai.

Pie latv. K. pienāca kad runāju ar Mrs. Luci. Es atcerējos pag. reizi un smaidot nolūkojos L. kundzē un arī viņā. Es prasīju – kā bija iepr. svētdien izbraukums? Nepaticis. Un tad – viņš aizlasījās tālāk. Viņš ir mazliet nervozs. Mēs runājām ilgāk ar L, un vēlāk es atšķīros no viņas – jo varbūt viņai bija – jāsatiek viņš. Viņa satika arī. Otrās durvīs runājās. Bet – viņš atkal klīda viens. Es runāju ar Gulbergiem. Ak, Dievs, cik viņai ir asa balss, ne sieviete, bet mašīna kura 5 riteņos zvirgzdi sabiruši.

Un tā K tur arvien bija viens un viens. Un – kad es biju apsēdusies pie galda Šm. kundz. un Freimaņi. Es pāri pie cita galda ieraudzīju stūrī iesāņš pret mani viņu. Gluži labi. Un mēs saskatījāmies – tas ir es uztvēru viņa skatu, kas it kā laidās pāri un garām un mans skats to tādēļ neturēja cieši, bet tomēr – apstājās, atzīmējot. Nu tas nebija slikti. Mājās ejot – (nezin kāds velns mani dīdīja skriet tik agri mājās?) viņš gāja prom un nāca atpakaļ – gāja prom un nāca atpakaļ – bezgala daudz reizes. Nu – es nezinu uz ko viņš nāca un gāja. Un kad es gandrīz sāku domāt – Hm? Tad viņš kaut kur bija pazudis – very bad.

Leave a Reply