Trešdiena 2. okt. 1963.

Biju viena Heršofu dzīvoklī. Strādāju vienā mierā. Beidzu ap 12.15. Un – tad – domāju jāgaida 1.00, kā pag reiz gāju mājās. Jo, tāds ir vienīgais veids – kā tuvināties tam, ko grib satikt. Tā tas bija ar Terriju. Viņš ievēroja minūtes!

Tagad man pēc darba un kafijas bija laba pusstunda brīva laika. Gulēju uz dīvāna un domāju – varbūt es tornī vairāk nestrādāšu. Varbūt mani vajadzēs piektdien – varbūt nē. Un ja nē – tad es esmu pēdējo reizi tanī dzīvoklī, tornī augšā, virs plašās ostas ar – tiltu blakām un Bolls Headu.

Dažu brīdi šķita – nav nekā, ej mājas. Un tad – zināju atkal – ir tomēr kas. Un gļēvulība ir to neatzīt un bēgt. Izplānoju ka man jāiet – atvadīties un atvainoties, vai izteikt nožēlu par savu rīcību. Bet tas šķita tik nepatīkams uzdevums, ka es sāku šaubīties – vai man tas patiesi – ir jādara?! Un es izgudroju savādāk – ka labāk – rakstīšu vēstuli. Lai gan es zinu labi – ka tā ir tikai vaļā taisīšanās no tā kas tūlīt būtu jādara, izgudrojot kaut ko, ko vēlāk varētu darīt.

Tā – es zināju, ka neesmu uz pareiza ceļa. Un tad es atradu to – ka viņam būtu jānāk pretī. Kaut kur jābūt manā ceļā. Vai viņš nevar nākt pa ielu pretī – es domāju. Vai viņš nevar liftā būt! Un tā es nolēmu – ka es neiešu pie viņa. Bet – aizmirsu izplānot, ko es darītu – ja viņš gadīsies ceļā!

Lifts bija tukšs un uzmestu lūpu es braucu lejā. Un atvērās durvis un koridors bija tukšs, un nicīgi es to saņēmu – pametu skatu uz viņa durvīm – ciet, un koridora durvis arī ciet, es atgriezu skatu uz savu ejamo ceļu – uz otrām durvīm – un tad man priekšā bija slaids sīks stāvs – un tas bija viņš – viņš kaut kur nāca no vēstuļu kastēm. Mans skats viņu sāka atrast no lejas, jo atgriežot skatu uz viņa durvīm es biju noliekusi galvu.

Bet kad es viņu pazinu un ielūkojos sejā – es ‘atplauku’ pēkšņā smaidā un tūlīt izteicu „halo!” Viņš arī pasmaidīja – bet ko viņš teica – nebija saprotams, kādu īsu, nenoteiktu skaņu. Tad manas acis it kā izbijās – man viņam jāsaka ardievu – es domāju un – es to nevarēju. Bija tik brīnišķīgi – satikties atkal uzticīgā maigā smaidā un nedomāt neko citu – tikai to – cik labi ir tā satikties. Tā mēs pagājām garām, viņš pārlaida skatu man, (biju ziemas mētelī ar baltu blūzi, augšā saģērbjoties izskatījās viss labi, frizūra un seja) un viņš arī izskatījās labi – ļoti ļoti labi, smalks un bāls un elegants ar maigu smaidu. Taisni neticami, kā tāds viņš dažreiz var izskatīties. Laikam tāpat kā es – mūsos ir kaut kas ‘bailīgi’ līdzīgs. Kaut kas ļoti, ļoti līdzīgs.

Ārā es gāju mazliet vilcinoties, skatījos pat atpakaļ, un brīdi stāvēju – bet tad gāju prom. Nezinu kas īsti jādara. Kaut nu vēl mani ņemtu piektdien tīrīt, bet cerība maz.

God instructs the heart not by ideas but by pains and contradictions!
De Caussade.

Sestdiena 5. okt. 1963.

Biju St. Ives, pie Hersh. braucu ar taksi pusd. laikā. Bija ziedoša pavasara diena – dārzi, koki, maigs zaļums un ziedi un visi pavasara koki sāpēja manī. Kā maiga lietus dažreiz ir pilna pavasara diena, tā tā bija pilna sāpju – tas auga no kokiem manī.
Un tomēr – tas ir labāk, kā nekas. Kā cieta pelēcība, kad nav ne prieka ne sāpju.

Mājās braucot – gar dzelzceļa malu stacijā bij atkal pavasara maigums – un cerības. Nezin uz ko. Maigums. Sāpju nebija.

Esmu noņēmusies viņam rakstīt. Varbūt – ka viņš ir pietiekami inteliģents lai par to priecātos. Un – kur viss tik ātri varētu pazust, ja kas būtu bijis? Un tikai tas būtu ko vērts, ja tas kaut ko varētu paciest un izturēt.

Biju no rīta pilsētā – satiku Kaupmani uz ielas. Runājās. Gulbergs man turoties klāt? Ko šis tarkšķ?
Varbūt O.K.
Kā visu sver un vēro.

Biju pie Nok and Kirbis – kur ar vēstuli mani izsauca par to plates pasūtījumu. Tas puika bija sarkans kā vēzis un viņam rokas trīcēja – nabags, viņš laikam bija izstudierējis kādu afairu! Man bija jau tādas aizdomas – un tagad tā gandrīz izskatījās. Par krāsu tur bijis jārunā – varbūt bija arī. Ļoti glīts jauns cilvēks, anyway…

Svētdiena 6. okt.

Ārā brīnišķīga pavasara diena.
Inese ar draugiem Wyongā. Labi ka laiks ir skaists. Viņa bija par to norūpējusies.

Mana roka sāp. Nav ne par matu labāka – un es nevaru spēlēt. Un tas ir kaut kas tāds – ko es vēl nevaru saprast. Tam būtu jālabojas. Pēkšņi! Mana stiprā labā roka. Kreisā ir tagad uzlabota un – pēkšņi labā sabrūk. Lietoju to šķidrumu (Campars tas ir. Smird kā nelaime.) un nav redzams nekāds iespaids. Vairāk tas man izliekas kā nervu sāpe – ak – es nezinu. Viņa – tā roka kļūst bez spēka un pilna sāpju, kad es to piespiežu darboties. Tagad pat, tā guļ uz papīra un plecā dur. Ko lai es daru?

Es sapņoju kaut ko par avenēm. Ha! Zemenes protams ir ‘mīlestības vēstnesis”, bet avenes? Laikam arī. Nu es aizmigu vēlāk apmierināta. Mani urda doma – kas tas Mr. Kriss ir? Kas viņš par raksturu? Es tagad absolūti viņu nevaru atšifrēt. Visvairāk iznāk – tāds kā es pati! Dumiķis, sapņotājs, sirsnīgs, kaislīgs, lepns, daudzprasīgs, nedrošs. Kur tāds radies? Kur sieviete, no kā tas atsprucis vaļā?

Gaiša saule spīd istabā. Un pavasars ārā ir – bīstami skaists. Es gandrīz nedrīkstu rādīties ārā – ziedoši koki uzbruks man kā plēsīgi suņi un sāpīgi kodīs. Es jūtu visu ziedu izklāto zemi tālu apkārt – dārzi, apstādījumi – maiguma pilni.

… Un saķērušies cilvēki staigā un valstās pa vidu. Un kad es tos redzu – man nekad nav vēlēšanās būt – kā viņiem. Bet tikko manas vēlēšanās piepildītos – es būtu, kā viņi. Mana mīlestība nebūtu savādāka. Tāpat līdz acīm iegrimuši jūtelībā, aklā maigumā kā siltā ūdenī. Man nepatīk siltā ūdenī. Es nekad nemīlu vannā sēdēt ilgi. Man riebjas silts, ziepains ūdenis. Man patīk upē un jūrā – aukstā, caurspīdīgā, skaidrā, dzīvā ūdenī.

Bet – mana roka sāp, varbūt man jāpierod pie remdena ūdens! Oh!
Nu – tagad es sēžu aukstā ūdenī! Vai nē? Tagad viss ir sarauts un sadragāts un man nav pie kā turēties, nav nekā vairs droša, ne zināma – nezinu pat vai vispār viņš vēl domā par mani. Ja viņš ir tas, ko es redzēju, tas, kādu to raksturoju otrā lapas pusē – tad – tad – tad – viņš mazliet domā. Bet varbūt viņš ar visu spēku šīs domas atraida un liek – citas to vietā. Ja es varētu satikt šo svētdienu latviešus – es arī liktu. Vakar laikam Gailīte ir zvanījusi.

Es gribētu jaunu Salingera grāmatu.
Ar autoriem ir tāpat kā ar dzīviem cilvēkiem, teiksim – mīlestību – tie jāņem pa vienam reizē un pilnīgi, pilnīgi.
Tā es ņēmu Camu un man tas kaut ko nozīmēja. Arī Steinbeku un citus. Viena lieta gan ir – tāpat kā ar mīlestību – kļūst aklāks pret tā vainām un vairāk mīl mīl vien.
Bet tā tomēr ir viena no galvenām lietām uzņemt autoru ar mīlestību ne ar analīzi.

Vajadzētu noiet lejā un piezvanīt Gailītei. Ko viņa gribēja?
Varbūt atnākt – un kaut kur iet? Šodien nekur nevar iet – tikai staigāt vai iet ciemos. Pie kā var iet ciemos? Divas dienas pilnīgi brīvas – es varētu iet ciemos.
Pie Žagariem – negribās
Pie Jostsoniem – –‘’—
Pie Freimaņiem – –‘’—
Eglītis teica aizvest pie Lāča – to varētu. Runātu par literatūru. Varbūt kaut ko arī derīgu izrunātu.
Pie tā gleznotāja, What’s the name / Sila – neko negribās.
Jā, bet ko tad man gribās?
Kaut kur kur nopietni ar patiesu mīlestību un meklēšanu runātu par literatūru, vai vienalga par ko. Bet kaut kur – kur klāsta labas gudrības 50% sajauktas ar meliem – negribu.
Sasodīts! Kaut šodien būtu Ensemblī vai Independentā vai vienalga kur – teātris. Bet šodien ir – the dead day.

Un tomēr – viss kas apbur pēkšņi divus cilvēkus un šķiet – atver dvēseles un nezin ko visu – ir tas pats vecais Ievas ābols. Šķiet – mūžus varētu runāt, runāt, runāt. Būtu ko teikt un prasīt. Bet vienā dienā viss ir klusu. Un Tu dodies pie kāda cita – mūžus runāt, teikt un prasīt.
Vai tas ir nelāgi – vai nē?

Šis okeāns zem Tevis,
Kā zem vilnim paļāvīgas kaijas,
Ir dzīvs. Viegli apskurbis
Tu jūti tā šūpošanos
Nāk kāda straume no dziļumiem
Nes, rauj Tevi kaut kur tur
Nāk otra un to spēki dreb
Satiekoties zem Tevis
Tu stāvi uz vietas
Kamēr divi okeāna spēki
Izcīna Tavu stiprumu.
Viens uzvar un 
Aiznes Tevi tur un turp
Vai te un šurp.
Vēl dzīve ir kā okeāns 
Pilns slēptu straumju
Ja negribi peldēt
Vari šūpoties kā pusiemigusi kaija
Un klausīties nesaklausāmo 
Straumju šalkšanu.
Klausies, klausies
Ļaujies un šūpojies
Saule aizskar Tevi kā lapu
Un Tu mainies un krāsojies.

(Vienā rokā iemetusies sāpe
Tur laikam lapā sakaltis plankums?)

I love you, I love you.

––––––––––––––––––

Tie kas par viņiem ko zina,
Ir viņu nogaršotāji
Negausīgi pilni
Ir tikai dzērāji.
Ak laimīgie laimīgie nelgas
Nemaņas dzērāji.

Kā garām trejdeviņiem dārziem
Ar vārtiem pus pievērtiem
Iet baudītājs smalkais
Kā vīna pilns laimes
Un sāpju.
Ik koks sāp viņā dziļi –
Ik daiļuma sakne
Aug cauri kā krūtīm,
Briest tūkstošiem pumpuru
Un novembra vējš tur
Svelpj cauri kailiem zariem
Cauri tā dzīvām ribām
Sāļš okeāns veļas
Ar raudām un oktapušiem
Tie kas par viņiem ko zina
Ir viņu nogaršotāji.

11. p.m.

Rakstīju vēstuli (gan tikai uz lapiņas) un manas izjūtas nomierinās. Ja es nesaku un nedaru nekā – es nejūtos normāli, ir tā it kā es nebūtu puslīdz normāls cilvēks un otrs arī nē. Man kaut kas jādara lai visu sabalansētu – kas iznāk iznāk. Jāglābj kaut prestižs, cilvēka prestižs.
Varbūt tā cerība, kas mani tā nomierina? Vienalga. Ne vienalga. Bet – lai ir cerība. Tā kā tagad – nevar palikt.

Izlasīju Godo. Biju lejā pie torņa. Tas nekā nedod – staigāt tur apkārt. Tas dod tikai svaigu gaisu, bet to var dabūt arī citur.

Savādi tomēr, ka tā vēstules rakstīšana atdod kārtībā manas pašas jūtas pret viņu. Viņš ir ‘savests kārtībā’ – atkal persona. Citādi viņš man izjūk, un es nezinu vai tā bijusi nightmare vai madhouse storija.

(poem much rearranged – cannot figure out final sequence of lines):

Ar rokām kailām
Atlauzt jūras vārtus
Atceļam
No tā dzīvo 
Redzi sev blakām drošāku daudz
Zem zāles gulēt ejam
Varas varas jūtu dzelzi pret
Brūk atkal kailas rokas
Un dzīve putekļos nirst
Bet kaut kas kaut kur paliek pāri
Bet lilijas uzzied un rozes 
Un koki ziedus kaisa
Pār limuzīniem. Redzi sev blakām
Kāds jūras vārtu lauzējs
Zem zāles dusēt iet
Kaut kas kaut kur krājās
Vai būs vēl kāds gaidītājs
Tik ilgi, tik smagi, tik grūti krājās.
Kad mērs būs pilns?

––––––––––––––––––

Klusē vēl un ieklausies. Ieklausies.
Atklāj un iegaumē
Ko klusot klusumā dzirdi.
Tas būs viss –
Par ko runāsim
Kad sāksim runāt.
Esi jūtīgs, kā seismogrāfs
Uztverot gaismas nianses
Uztver jūti savas sirds
Un manas sirds soļu nianses
Kā viņas svārstās
Maldās
Kamēr tur savu ceļu
Kā mazi kuģi milzīgā okeānā
Uztver to vēlēšanās
Kā starus kas pamirdz un drūp
Kā starus kas šķēpiem līdzīgi
Pēkšņi šķeļas
Un drūp, zibošos putekļos nogulstoties
Piesardzībā.
Klusē vēl
Un dzirdi
Klusumā ieklausies to
Kas būs viss par ko runāsim
Kad sāksim runāt.

To sasodīto veco zēnu, to stulbo mīkstčauli Šopēnu – es tomēr nevaru aizmirst. Šad un tad, savos maigumam apmātības brīžos es atrodu kādu tā melodiju un lidinos ar to. Un viņa skaņas tad plūst caur mani kā saules stari caur zaru, kam plaukst lapas.

Tās plūst un plūst un plūst – un plaukst lapas. Un plīvo augstu vējos, pret debesīm, maigas lapas saules ziedputekļu pilnā gaisā.

Un nu Tu atkal nāc
Par savu nevainību algu izprasīt
Jo uzmini, ka mana sirds to Tev
Jau gatavojusi
Skaidrā zeltā un apsūbējušos
Jaunos grašos – lai nepazūd neviens
Kas Tavs – to cieti saitēm sējusi
Pa rokai nolikusi
Ja Tu nāksi.
Tik Tev. Un nesaņems to
Gadusimtos neviens cits.
Tad nāc par savu nevainību
Algu prasīt
Un man atprasīt 
Ko man maksājams 
Algas smaguma

Šaurais divdesmit piecstāvu debesskrāpis bija vienīgais lejā pie ostas tilta. Tas stāvēja savrup smailajā pussaliņā ar pēcpusdienas sauli uz pleca. Daži ļaudis viņu necieta: viņam neesot nekāda skata, tas izpostot visu pilsētas daļu, esot izmaksājis pārāk daudz, dārgie dzīvokļi stāvot pustukši. Īsts ērms, kas pretīgi nostājies skaistās pilsētas krastā. Kas tā teica — tie mīlēja kādu zūdošu pilsētas seju, kādu vecāku celtņu grupu vai kopskatu, ko patiesi silās salas debesskrāpis izpostīja, viņš ielauzās šo cilvēku personīgajos sirds īpašumos, apzīmēja par mirušu to, kas kādiem vēl bija dzīvs, kas vēl nebija miruši. Atgādināja tiem, ka to laiks ir klāt, pateica, ka to pilsēta — beigusi dzīvot. Sāk dzīvot cita.

Citiem debesskrāpis patika. Lai arī viņa formas bija tik vienkāršas, ka dažiem tas atgādināja lausku kaudzē… veco sarkanjumtaino celtņu lauskās stāvus iemestu Johnsona bērnu pūdera kārbu. Kad vakara saule apspīdēja tā pakāji, kas 1 stāvā bija šaurāka, viņš atgādināja pavasara murķeļu sugas sēni, ko giganta roka varētu nolauzt viegli un graciozi. Visumā debesskrāpim piemita kaut kas dzīves priecīgs, kā joks viņš bija nostājies nopietnajā, pilsoniskajā krastā un humora pilns to nozīmību iznīcināja. Dažreiz viņš izskatījās melancholisks. Šķita viņš ilgojas sev līdzīgu draugu. Bet kopš tie ieradīsies, viņš būs tā pieradis pie savas vientulības, tā saaudzis ar savu kluso, maigo, zilās pussalas, zemes strēmelīti, ar dažiem lieliskiem, kupliem, veciem kokiem, ka tie, kad tie beidzot atnāks — citi debesskrāpji, tie viņu savukārt iznīcinās un traucēs. Pilsētas sejš, tāpat kā cilvēku sejā, jauni vaibsti iezīmējas iznīcinot vecos. Ne gluži iznīcinot, bet [..]cēkojot un pamēdiīot.

Debesskrāpja centrā blakām darbojās divi celtņi, tiem apkārt bija eja ar durvīm uz dzīvokļiem. Viss bija mazliet drūmos, pelēkos toņos, iezīmētos ar baltu. Bet ja ņem vērā, ka no trim pusēm debesskrāpja logos blāzmoja osta ar kuģu sarkanumu, zilumu un baltumu un ūdeņu sudrabu un zilumu un zaļumu, tad debesskrāpja krāsas bija labi izvēlētas.

Dzīvokļos lielāku daļu mitinājās bagāti ārzemnieki, kas apmetās zilajā tornī (tā to visi sauca) parasti uz kādu laiku, līdz atrada lētākas savrupmājas dzīvei. Celtņos brauca no rītiem lielu veikalu ļaudis, labās drēbēs, bet pelēki, vienmuļi kā automāti, vēlāk uz dienas liftus pildīja jaunas, ļoti sievietes, kas kaut kur steidzās savu skaistumu iznēsāt pa pilsētu. Vēl vēlāk brauca vecākas sievietes ar bērniem vai pūdeļiem. Pa vidu visu laiku gadījās dažas dzīvokļu uzkopējas, kāds logu tīrītājs, televīzijas un elektrības labotāji, mēbeļu pārvietotāji un nama pārvaldnieks, Polarda kungs, liels, pelēcīgs, labsirdīgs vecpuisis, jau krietni vecs vecpuisis.

Lejā pirmajā stāvā, četrās piecās telpās, tikai ar stikla atbīddamām durvim vidējās sienas vietā, visu dienu bija daži cilvēki, kas nekur nebrauca. Tie stāvēja un gaidīja un apkalpoja tos, kas izkāpa un iekāpa celtņos. Tie bija — dzeltenmatainā sīkpreču veikala vadītāja, kas pieņēma arī mazgājamo veļu un ķīmiski tīrāmās drēbes. Melnmatainais Lalis sakņu un pārtikas veikalā, sarkanvaigotā dāma restorānā, kas cepa un vārīja modernā veidā turpat restorāna apm. acu priekšā un laikam pa pusei no elektri. plīts karstuma, pa pusei no uztraukum dabūja savus zili sarkanos vaigus, un sudrabmelnais ofices ierēdnis. Par viņu jāsaka sudrabmelnais, jo viņa mati vēl nebija sudrabpelēki. Varbūt bija viens no tiem, kas izskatījās savādāks, nekā viņš bija, piem. izskatījās sudrabmelns, lai gan jau kļuva sudrabpelēks. Tāpat viņa tumši pelēkais, viņa maziem līdzīgais uzvalks, izskatījās moderns, lai gan nebija moderns, un viņa krekls izskatījās ārkārtīgi balts, lai gan bij tik pat vien balts, kā piem. Polarda kungam, un viņš izskatījās visai slaids, lai gan bija tikai vidēja auguma un izskatījās elegants plecos, sevišķi plecos, lai gan viņam bija mazliet uzrauti pleci, kādi kļūst no vecuma. Tā Krisa kungu novērtēja 14. stāva Stosa saimniecības vadītāja, Laides kundze. Nav iemesla domāt, ka viņas spriedums būtu bijis ļoti subjektīvs. Mazākais ne sākumā, kad viņa to redzēja pirmo reizi un novēroja kā kuru katru citu. Viņa bija nonesusi lejā papes kastes, kurās bija pienākušas Stosu ģimenes dažas mēbeles. Kastes bija vieglas, bet lielas, un viņa nezināja, kur tās likt. Tas varbūt būtu bijis jādara Polarda kungam, bet Polardas kungu kā parasti, nekur nevarēja atrast un Laides kundze iegāja Krisa kunga oficē. Viņš norādīja kastēm kādu kāpņu telpu, un kad Laides kundze gandrīz nebija varējusi kastes tur iespiest, Krisa kungs pienāca un saspēra tās kopā ar kāju. Tas izskatījās mazliet jocīgi, bet arī patīkami, ka Krisa kg. eleganti tērptās kājas un rokas pieskārās kastēm īsi un ātri un ar drošu spēku. Pēc tam viņš nopurināja ceļu galus un saraustījis piedurknes kārtībā aizgāja uz oficei pasmaidīdams, bet otrreiz neuzmezdams acis Laides kundzei. Laides kundze savā ziņā bija līdzīga Krisa kgam. un bija radusi, ka cilvēki acis pie viņas apstājas otreiz. Mazākais to cilvēku — pie kura pakavējās viņas acis. Viņa juta gandrīz mazu smeldzi krūtīs un par to pasmaidīja — viņa patiesi nekaunējās sava vienkāršā darba, bet tas bija savādi pirmo reiz dzīvē izjust apmēram to, ka piederi zemākai šķirai. No otras puses — viņa bija ļoti apmierināta, ka Krisa kungs neuzmeta viņai otru skatu. Tas patiesi būtu aptumšojis viņa krekla baltumu un viņa smalko skatu. Viņa brauca liftā uz 14. stāvu un aizmirsa Krisa kungu.

Bet līdz ar viņas darba pieņemšanu Stosu ģimenē, (kas patiesi, kamēr Stosa sieva un bērni vēl nebija atbraukuši no Amerikas, sastāvēja no paša Stosa kunga un kādas jaunas un labi skaistas dāmas, drēbju kārās Madeles), Laides kundzei divi reiz nedēļā sākās Polarda kunga meklēšana. Polarda kungs izīrēja savu putekļu sūcēju uz stundām — un lai dabūtu putekļu sūcēju, Laides kundzei nācās meklēt Polarda kungu, bet lai atrastu Polarda kungu, savukārt iet pie Krisa kunga.

Reiz viņa atkal velti bija skraidījusi pa vējainajām debesskrāpja apakšstāvu ejām, viņa iegāja pie Krisa kunga. Viņai vēl bija ielas tērps virsū, jo diena bija auksta un savā dzīvokļa kopējas vecajā, vieglajā, katūnā viņa lifta un eju vējos nevarēja rādīties. Krisa kungs nezināja, kur Polarda kungs atrodas. Viņš piecēlās no darba galda un nāca Laides kundzei līdz ārā no ofices.
“Kaut kur viņam te vajadzētu būt,” viņš laipni teica un slēdza savas ofices durvis ciet.
Tad Laides kundz pēkšņi apķērās un, kā tas bija viņas paradums, pēkšņi aizrautīgi un ar vainas apziņu balsī skaļi uzbruka sev.
“Ak, piedodiet, ko es daru? Es jau nemaz negribēju Jūs tik daudz apgrūtināt. Paldies. Jums nav taču man tik daudz jāpalīdz. Pašai jāmeklē Mr. Polards. Jūs, redzams, ziniet tik pat daudz, kā es, kur viņš atrodas…”
“Tas nekas,” viņš teica un apstājās, ieskatījās viņā un pārsteigts smaidīja klausoties viņas pēkšņi bērnišķi nelaimīgās sevis apsūdzībās.
“O, es nemaz negribēju, lai Jūs man to sameklējiet. Man pašai jāmeklē…”
Krisa kungs ne tikai viņu ieraudzīja, viņš viņu izdzirda. Un viņa, Laides kundze, laikam bija sadzirdama visa, savos apjukuma brīžos.

Pa laimei Polarda kungs taisni tad nāca un atvieglota Laides kundze atskatījās un uzsmaidīja un pateicās Krisa kungam. Viņa to aizmirsa. Viņa aizmirsa, it kā ar pienākuma sajūtu to darīt — aizmirst. Bet viņš neaizmirsa. Drīz pēc tam, kad viņa kādu rītu gaidīja pie lifta līdz ar citiem, Krisa kungs iznāca pa stikla durvīm no savas ofices puses īsu skatu uz viņas pusi pametis, ar dzīvu izteiksmi smaidā un skatā, dzīvi pasviedās dažus soļus kaut kur kādā ejā. Viņa bija pacēlusi acis uz viņu un tās atkal nolaižot domāja gandrīz skaļi — “Lūk, tā tam vajaga būt: tik dzīvām acīm pie sirmiem matiem…”

Krisa kungs drīz atgriezās atpakaļ — jo kur viņš bija devies, tur viņam nebija jāiet, tur kādas durvis veda uz āru un tur viņam nebija, ko darīt. viņš atgriezās savā oficē. Tā viņš sāka gadīties ārā no savas ofices rītos, kad Laides kundze nāca uz darbu. Protams viņš to neapzinājās un Laides kundze arī nē. Sākumā neko nedara ar nodomu. Bet katru soli var spert simts dažādos mirkļos un tas tomēr vēl arvien sperts tikai tā īstajā laikā. Laides kundz ievēroja un iepazina Krisa kungu tāpat kā dzeltenmataino ķīmiskās tīrītavas [unfinished]

(Town Hall/concert sections probably 1963 — Philippe Entremont [right] concert end Oct/ begin. Nov. 1963)

[pilsēta]

…viņa ir it kā salikta no simts miestiem. Kaut kur, kādā no šiem miestiem ir kāds teātris, citā kāds muzejs, vēl kādā kāds piemineklis — kaut kur pavisam vientuļi stāv moderns debesskrāpis.

Es mīlu tikai divas vietas šai pilsētā. Varbūt tomēr, tikai vienu. Es mīlu Pilsētas namu, tanī ir koncertzāle. Bet es to nemīlu tādēļ. Pilsētas nams ir veca celtne. Pie viņas ir pāris koku, kas atgādina, ka citās pilsētās ir bulvāri, viņai ir operas kāpnes no ielas, kur atgādina, ka citās pilsētās ir tādi nami, kur kāpnes uzved operās, koncertzālēs, muzejos un Pilsētas nama priekšā no pazemes noved ejas apakšzemes dzelzceļa stacijā.

Apakšzemes dzelzceļa piestātnes ir diezgan svarīgas lielpilsētā tās organismā. Apakšzemes dzelzceļš ir pilsētas asins dzīslas. Šī pilsēta tādā gadījienā ir stipri mazasinīga.

Bet Pilsētas nama priekšā to uz brīdi var aizmirst. Varbūt, ka tomēr manai mīlestībai pret šo vietu, ir kādi ļoti subjektīvi iemesli. Tādā gadījienā vajadzētu ar to saistīties kādam laimes brīdim — bet nav. Varbūt kaut kas tamlīdzīgs.

Tur vajadzēja notikt kādam laimīgam brīdim. Tas nenotika. Notika kāds cits — it kā šī nenotikšanā — atskaņa. Laime, ir plašs jēdziens. Ja es […āju?] par pilsētu par pilsētu, par lielpilsētu, tad par laimi gandrīz droši var pieņemt to brīdi un vietu un notikumu, kur cilvēks satiek to cilvēku, pēc kā tas ir ilgojies. Lielpilsētas ir vietas, kur cilvēki jūtas visvientuļāki, un viņu izsalkums pēc otra cilvēka ir pastāvīgs. Cilvēki augu dienu maisās cits cita vidū, berzējas un grūstās ielās, apakšzemes dzelzceļos, veikalos, liftos, birojos, uzsmaida, sarunājas, atvainojas, pateicas, sveicina, atnāk mājās naktī un domā — nesatiku nevienu.
Nesatiku nevienus. Man nav neviena.

————————————-

[pie Pilsētas nama]

Uz Pilsētas nama kāpnēm es gaidīju cilvēku. Viņš neatnāca. Viņš laikam nekad netika saņēmis manu ziņu. Pēc pusgada tur man pretī apstājās cits cilvēks, kas bija pirmajam līdzīgs, vai tikai — man šķita tam līdzīgs, tik līdzīgs, ka tā foto attēlā biju pētījusi līniju pēc līnijas kaut ko meklējot un minot. Viņš apstājās un es atkal pētīju viņa seju meklējot un minot. Mana seja bija pretī viņa sejas, viņš paņēma kaut ko no manas un to viņš aiznesa uz pasaules citu lielpilsētu. Viņš bija no citas lielpilsētas. No tādas, kurā nav jāatgādina, ka šī ir lielpilsēta. Un tā bija man liela laime, just ka viņš paņem kaut ko no manis un aiznesīs sev līdz to uz to, citu, manās acīs — īsto lielpilsētu. Es smaidīju sevī, kā viņš, viņš viens pats gāja tur, pa Pilsētas nama kāpnēm un vestibilu tā, it kā tas būtu pasaules lielpilsētas Pilsētas nams, ar koncertzāli, kur patreiz notiks kādas citas pasaules lielpilsētas mākslinieku koncerts. Viņš vienīgais no pūļa gāja tā — graciozi, nevīžīgi, nerasti, gandrīz — necilvēcīgi — jo tāds ir tās pilsētas cilvēku iešanas veids.

———————-

[15 minūtes]

Nolaidīgs, viss. Man ir satīts pirksts — iesitu to taksometra durvīs. Nokavēju vilcienu šorīt. Zināju, ka tā būs, lai arī cik nolaidīgs šīs pilsētas dzīves ritms, vilcieni pienāk un aiziet apmērāmas mūzikas taktīs, ko spēlēja Pilsētas namā tas cilvēks, kas aizveda kaut ko no manas sejas uz savas sejas uz citu lielpilsētu. Spēlēju un skatījos pulkstenī. “Tu spēlē to vien trīs mēnešus,” man aiz muguras kāds žēlojās. Es to nespēlēju — es atceros, kā to spēlēja. Es atceros, es klausos. Es atkārtoju kā atbalss to, ko teica. Un viņš — viņš pats bija tikai atbalss no kāda cita. Es niekojos un nokavēju vilcienu. Bet laiks ir skaists — ir vasaras sākums. Zied koki, daži violeti, citi gluži sarkani kā mākoņi zaļo vidū. Tie bija visu ceļu lejā aiz vilciena loga. Mans ceļš uz darbu ved augšup, dārzi un apstādījumi visu laiku lejā.

Taksometra šoferis bija vecs vīrs. Bet vai tādēļ viņš būs godīgs ar braukšanas naudu, to nevarēja zināt un es drošības dēļ uzlielīju — kokus. To nebija grūti izdarīt — jo koki patreiz ir ļoti skaisti. Džekeranda esot ievesta no Āfrikas, viņš teica, bet augot te ļoti labi. Mums abiem par to bija sirsnīgs prieks. Braukšanas maksa bija pareiza un vecais šoferis novēlēja man labu dienu. Tikko viņš to izteica es iesitu pirkstu durvīs. Es gribēju iet prom un nevarēju atvilkt roku — atskatījos, mans īkšķis bija iesists kā laksts. Manas pirmās domas bija — vai es varēšu — spēlēt to, ko spēlēja ārzemnieks Pilsētas namā? Liekas varēšu, tas ir — taksometra dēļ pirkstam nekas liels nekaitēs. Ir prieks just, ka esi tādu sīkstu kaulu īpašnieks. Man žēl, ka es lielāko daļu no nodzīvotā mūža tik maz domāju par to — cik labi tas ir, ka esi tāda sīksta, izturīga ķermeņa īpašnieks, tas ir mīti tādā uzticīgā, labā ķermenī. Būt daudz vairāk vajadzējis to cienīt, mīlēt un godāt. Bet es parasti tam skrienu it kā pa priekšu. Visur jau esmu prom, ārā no sava nabaga ķermeņa, kur vien arī nedodos — sarunās, darbos, sapņos. Nabaga uzticīgais sabiedrotais. Atkal tā bija nevīžība pret viņu, ka es sasitu pirkstu. Bet tas pieder pie šīs pilsētas — nevīžība tā šorīt jau bija aizsapņošanās. Koki patiesi bija skaisti.

Pāris gadus kopš esmu šai pilsētā, un vispār atkal pilsētā, es biju ilgu laiku laukos, es dzīvoju savu īpatnu svarīgu dzīvi tanī ceļa gabalā uz darbu ejot. Tā ceturtdaļ stunda ir svarīgs nozīmīgs izgriezums no visas dienas. Dažreiz tā atsver stundas un stundas, kas darbā tiek pavadītas bez nozīmes. Tās ir verga stundas. Tās nedzīvo. Tās atdod par to — lai būtu citiem līdzīgs sabiedrības loceklis. Prāts bieži pret to saceļas, bet neatrod izejas. Un samierinās ar to — kā tas ir visiem — gandrīz visiem. Un kam nav, tas ir tikpat nelietīgi laiku pavadījis. Cilvēkam laikam tomēr — ir jābūt iejūgtam.
Bet no rītiem šīs atļautās 15 minūtes ir bagātas.

Saule. Zeme. Akmeņi. Ūdens. Gaiss. Trokšņi. Smaržas. Jautājieni. Nojautas. Ilūzijas. Atmiņas jeb iedomas? Šīs minūtes ir piesātinātas uzņemšanās. Nav laika apsvērt, izdomāt un — to tā kā tā nevar. Neko nevar ar līdz galam apsvērt un izdomāt, viss tāpat paliek nesaprotams. Bet atvērties tam, lai pasaule gulstas tevī, ar trokšņiem, smaržām, siltumu vai aukstumu, lai paša izjūtas spēlējas, šaudās kā vēja brāzmas, tas ir labi.

Kas no tā visa iznāks? Kam tas viss? Kas no tā jāiztaisa? Tamlīdzīgi jautājieni paliek bez atbildes. Ir tikai viena pavēle skaidra: esi atvērts, lai pasaule gulstas uz Tevis, dzirdi, redzi, jūti, mani.

Bet tas atkārtojas simts reizes — un nav diezgan, un neko nevar paturēt un vienmēr kaut kas ir savāds, vienmēr ir ziņa par kaut ko vēl vairāk, kas slēpjas un nenāk.

Cilvēki ir pretīgi. Pūlī apkārt tie ir pretīgi. Bieži ir jānovērš skats, lai netop nelabi. Bet ir skaidrs — katrs no tiem ir sava pasaule, un vajadzīgs tikai acumirklis, lai šī pasaule atvērtos un laime būtu tai tuvoties, tanī ieiet. Bet šis acumirklis nāk reti un vēl retāk to satver. Tā ir dzīve. Cits ir gadīšanās.

————————————

Mēnešus jau es nedaru neko. Protams es grūti strādāju, lai nopelnītu tiesības ēst, apģērbties un aizvērt kādas durvis aiz sevis, kad nāk nakts, lai ielīstu kādā vietā, kas ir kā zvēram ala, kur mitināties. Patreiz ārā līst. Lietus līšanas troksnis dzirdams stipri un tas ir patīkami, ja tas jumtam nenāk cauri. Šim jumtam nenāk. Šī ala nav tanī ziņā smādējama. Citādi — arī citādi viņa atšķiras no telpas, kādā man vajadzētu atrasties, pēc dažu cilvēku domām. Bet cik maz cilvēkiem kāda doma vispār par mani var ienākt prātā, tad tam nav nozīmes, ja tie domā, ko aplam. Šī telpa ir ļoti nepilnīga, dzīvošanai, dzīvei — viņai ir savas labas īpašības. Jāņem vērā, ka es dzīvoju vienā no pasaules lielākām pilsētām. Savādi, ka to es sev šad tad atgādinu, lai iedzītu sev cieņu pret šo pilsētu, šo ļoti lielo pilsētu, kas manās acīs nevar un nevar iegūt kaut aptuveni tās īsto lielumu. Es zinu, ka ir pilsētas pasaulē, kur tas nav jāatgādina — ka viņas ir lielas. Ka viņas ir — nozīmīgas pasaulē. Nozīmīga šī ir protams. Un liela viņa ir. Bet… Ar viņu varbūt ir tāpat kā ar dažiem cilvēkiem — ir jāatgādina, ka tie ir bagāti, ievērojami, vai slaveni. Tas vienkārši — nav acīm redzams. Šīs pilsētas nebūšana varbūt ir tā, ka viņa ir izplūdusi, viņa nav kā dzīvs organisms ar svarīgākiem dzīvības centriem tuvu cits citam. Nevar atrast pat vietu, kur varētu teikt — te, te ir viņas sirds apvidus! Te ir dzīvības pats avots. Te ir siltums, kas plūst kā asinis sildot, te var sasildīties, no priekšpilsētas var atnākt te, kā nosalušu roku ielikt azotē — un sasilt.

Šī pilsēta nav tāda, viņa ir pavisam nejēdzīgi izplūdusi. Skaistas un nozīmīgas vietas ir kaut kur kā atrautas no cita, apbērtas, apkrautas no cita, viņas vienmuļā ķermeņa smaguma. Viņas ķermenis ir vienmuļš un smags — tirgošanas centri un ģimeņu mājiņas, tirgošanas centri un [..], mājiņas.