1. decembris 1963. Crowsnest 1963

Vilciena gaidīšana
          nepabeigts dzejolis
un dzīves tēlojums

Ļoti skaista, silta, maiga vasaras diena. Viņā ir kaut kas no Latvijas vasaras. Vai – vispār no tā ko pasaulē saprot zem vārda – vasara, ne te Austrālijā. Citur vasarai ir – maiguma sajūta klāt. Te – karstums. Te vasara – skaista, bet skarba tāpat.
Jau naktī sapņoju kaut ko par vasaras siltumu. Pamodos un jutu ārā arī siltumu.
Dzidra bija te – lika eksāmenus art colleģā lai dabūtu stipendiju. Viņa jutās laimīga. Tas ir galvenais.

Vakar sagriezu pirkstu uz konserv. bundžas, šodien nevaru spēlēt un vakar arī uz masku balli nevarēju iet. Bet – tāpat mēs nebūtu gājušas. Dzidra taisīja man izrādi – ģērbjoties dažās spāniskās lupatās. Viņa var sev skaistumu uz sejas uzlikt kā masku, kā smaidu apmēram. Un tas nav joks – bet īsts burvīgs un pie tam – dažāds skaistums.

Paps pērkot visu dārgu un dīdot veikalniekus.
Viņš dzīvo illūzijās.
Lielais dzīves īstenības priesteris, kas nekad neko citu neatzītu kā īstenību, patiesi dzīvo trakākās illūzijās kā jeb kāds cits apsēstais.
Viņš izbauda tos brīžus kas spēlē lielo labās mantas pazinēju un pircēju. Viņš ir tad tas, kas viņš gribētu būt. Un kura ir beigās īstāka īstenība – vai tas ka viņš sitas ar nabadzību, vai tas ka viņš par velnu nebēdādams pēkšņi sit visu gaisā un nopērk atkal kaut ko – vislabāko?

Tas ir tāpat kā es kad dzīvoju savās iemīlēšanās illūzijās – kādu brīdi man pieder viss, kaut arī es to nespētu realizēt. – Patiesi tas man jau pieder un tur vairāk neko nevar realizēt – jo lai kā to realizētu – tas zaudētu no sava lieluma.
Kā viņš, tā es – mēs tomēr esam iespiesti citā realitātē. Priekš sevis – mēs to uzvaram ar illūziju. Izkāpjam no tās. Citi no malas noskatoties redz tikai mūsu realitāti.
Bet nu tas ir atkal cits bet – nevienam nav pilnīgi objektīvas realitātes, katrs visu redz, uztver, saprot, pazīst – caur sevi un tur vairs nav nekādas realitātes.
Viss ir illūziju mākonis. Visa cilvēku sabiedrība. Viens otru apkaro katrs ar savu illūziju.

Šodien, tas ir vakar, esam ievēlējuši atkal reiz – liberāļu valdību. O.K.
Gribu iet uz Townhalles koncertu, tur brīvkoncerts. Ja tikai tas kas bijis jau dienā. Pār pilsētas dārziem kūp violeti mākoņi, silst džekerandas ziedos.
Es nosēžu te vasaru.
Es nevaru paciest vairs savu darbu pie Heršofienes.
Man jādara kaut kas – lai es tiktu citur.
Es nedaru vairs neko, pat rakstīšanā – mani pārņēmis bezcerīgs sastingums.
Es sēžu un lieku kārtis.
Spēlēju.
Vai pa vidu – lasu.
Es neko nedaru.
Priekš kā? Un kā?
Un kā? Nav laika !?!

Bet vēl vairāk nav iespējas kaut ko iesākt, kaut kādu atbalstu no tā gūt ko radītu. Tad – atliek tikai sapņot. Atzīmēt lietas tā, kā tas pašam patīk. Bet mūsu apstākļos tas tomēr nav pietiekami. Lai dotu ko prom no sevis (iespiestu) tam ‘jāuzvelk kādi svārki’.
Man vēl jāaug. Jāaug tik tāl lai es varētu tam ko es saku – šos svārkus nevilkt. Lai es varētu laist kailas savas domas pasaulē.
Iztaisīt stāstus no domām un iedomām – kāda velna dēļ man jāmoka savas iedomas?

Kaut kas tur nav pareizi. Man tomēr būtu ‘jāmoka’ savas iedomas un jāpūlas no tām ko iztaisīt. Varbūt vēlāk varēs. Varbūt. Šis tomēr ir – briešanas laiks. Es lasu. Es jūtu. Es domāju arī. Ja es netaisu neko gatavu – tas tādēļ ka es neesmu vēl izaudzējusi jaunās jušanas, domāšanas stilu. Viss vēl ir neatraisījies no manis.
Jāgaida – lai tas nogatavojas. Es zinu, ka daudz kas iet zudībā. Varbūt viss. Bet – es nevaru strādāt.
Man ir nousée tāpat kā Sartram. Briesmīga nousée.

11 ½ p.m.

Koncerts bija labs.
Kāds jauns nopietns un steidzīgs vijolists spēlēja Mendelssona E Minor koncertu – tas bija skaisti.
Bija Šūberta – nepabeigtā un tā man atstāja traģisku, gandrīz nepanesami traģisku iespaidu. Es redzēju, kaut negribēju tos redzēt, tumšus kalnus, brūnus, zilus, melnus, sarkanus – kalnus un kalnu virsotnes kas griezās kā ap krāteri. Vēlāk mazliet maigākas – klintis, aizas. Bet visu laiku šis bezgala lielums, asums, bargums pārāk nežēlīgā kontrastā ar kameņu dziesmai līdzīgo (nepabeigtās raksturīgo) tēmu. To kā nocērt un nokapā un tad izmēda, izsvaida pa kalniem – briesmīgi. Nekādas laimes nevarēja izjust maigajā melodijā. Tā arī savukārt tika spēlēta itkā par daudz sweet, visa sadūkta kopā – un tad uz reizi – ļaunums.

Braucot uz konc. bija stacijā ½ st. jāgaida. Kādu laiku sēdēju lejā uz soliņa. Jau cietu no gaidīšanas, tad uz reizi nakts salabināja, savaldzināja – :

Tik maiga, silta, zila, tumša nakts, dažas lampas otrā pusē – zeltainas, rāmas, nakts zilā tumšumā iegrimušas, cilvēki – kāda ģimene runājās uz blakus sola. Man kāda madāma blakus – viss likās brīdi jauks un labs un skaists un – neatgriežams, reiz atkal mirklis dzīves un – vilciens (otrā pusē) nāca – tas varētu atvest ko dārgu! Es sev iestāstīju, es uz visu ko tikko biju ieraudzījusi, darīju sevi uzmanīgu – ieraudzīju to sev, un pienākušā vilcienā pretī logā ar muguru pret mani – vai tas nebija Terrijs? – Viņa melnie mati, viņa gaišais uzvalks, viņa lielums un viņa domīgais sastingums – Tikai viņa seja (daļa ko varēju redzēt) it kā lielāka – es nedrīkstēju, nespēju piecelties un paiet gabalu tālāk, lai redzētu varbūt viņa profilu – vai tas bija vai nebija viņš? – Gandrīz arī bija žēl izjaukt illūziju – ja viņš nebūtu. Viņš sēdēja nekustēdamies un es neredzēju.

Bet ja tas būtu bijis viņš – tad signšls iepriekš bija lielisks – pēkšņi redzēt, izjust pasaules daiļumu un dzirdēt solījumu. Varbūt vilciens atved ko dārgu! Un … un aizved.
Un aizved.

Koncertā (Mendelssonā) pazibēja visi trīs: Terrijs, Entremonts, Kriss – Roberta nav nekad. Tā nemaz, itkā nebūtu bijis. Laikam to atmiņa izslēgusi tādēļ ka viņš bija tik jauns un – es jau viņa dēļ necīnījos, viņš uzkrita man negaidot. Terrija dēļ es arī necīnījos, tas man sevi lika ieraudzīt, pieņemt, atzīt.

Kāpēc Rob. nekad nav? Tomēr tikai tādēļ, ka viņa personība man tomēr palika nezināma un es pieņēmu citu spriedumu – ka viņš niekkalbis. Terriju es iedomājos īstu varoni, bagātu, lielu personību, pa daļai viņš laikam arī bija.

Apkārt Towhallē cilvēki bija necivilizēti – kasījās un slaucījās pavisam briesmīgi.

Pusstundu jāgaida
Vilciens tikko aizgājis
Svētdienās vilcieni retāki
Cik gaidīšana nelāga
Atņemta dzīve, izniekota
Tās pašas sliedes, soļi
Cilvēki garlaicīgi
Pretīgums grūts top.
Tad pēkšņi acs ierauga nakti
Zilu, tumšu, maigu
Ar rāmām zelta spuldzēm
Kas klusi noliektām galvām
Naktī domās iegrimušās
Un cilvēku sarunas – klusas un labas
Un nakts laba.
Pārī pretī pienākdams vilciens
Varbūt atved ko dārgu! ...
Logā kāds pakausis
Matu, drēbju krāsa tā – 
Vilciens aizved
Vai tas bija dārgums
Ko tas atveda, aizveda
Naktī, siltā, zilā naktī
Kur aizveda to?

Vakar Mrs. Hersh. no rīta uzkrita man galīgi tumša un rūgta – viss bijis tik nekārtīgs, ka nevarējis domāt – ka bijusi a woman round the house – galvenais es puķes nebiju izsviedusi ārā un tās ko vēl pēc divi dienām gandrīz – tiešām jādomā bija nelāgas. Un – kāpēc es zeķes mazgājusi – citu varējusi tā vietā darīt.

Viņai taisnības. Es par viņu nemaz nedomāju. Man puķes jaunas vajadzēja uzlikt galdā viņas atnākšanai. Arī mājas priekšu nenoslaucīju lai gan par to iedomāju. Un es nācu pie pārliecības – ka es viņu nemaz nemīlu. Ka es nevēlos viņu tuvumā. Nu tā gan es neviena nevēlos, arī Jo un Mr. Hersh. nē, lai gan tiem es uzliku puķes galdā vairāk reizes. Jā Mrs. Hersh. ir nelaimīgs radījums, kam mīlestību ar labu nedod. Lai gan – es mazliet jūtu līdzjūtību ar viņu. Viņa arī laba – un tomēr tomēr viņa ir kā bez dzīvības un siltumas, bez savas pasaules. Nē – viņai tik liela sava pasaule ka nav ne brīža laika no tās iziet – tīra, cep un vāra un rīko un pavēl un kreņķējas, kreņķējas –
Un citi bēg.

17. dec. 1963

Tikko lasīju Woom. Weekl. par krāsainiem sapņiem un domāju, ka es redzu tikai pelēkus, melnbaltus sapņus – un tad atcerējos, ka pag. naktī vēl – es redzēju sapni krāsās: gribēju iet kādā mājā, (kā Grīvnieku apm.) piegāju līdz durvīm, tur priekšā bija gaišzaļa, sudraboti rasaina zāle, vairāk kā puķu lapas, kreimenes piem un kāds zieds, 2 kopā, kā iemests bāli violets, ar zelta vidu.
Es nogriezos pa labi, gar mājas malu un tur bija tāda pat zāle kaut kur gar āliņa malu.
Es tomēr domāju, ka es reti redzu krāsainus sapņus. Neesmu par to domājusi. O – atceros – reiz mājās sapņoju par zaļu, zaļu zāli un nācu pie slēdziena – ka tāda mīlestība – tik skaista.
Tātad es šad tad redzu krās. sapņus, sevišķi – ar zaļu.
Jo atceros Ilūkstē reiz redzēju zaļas puķes, kā lefkojas bez ziediem.

Ar rokām kailām atlauzt jūras vārtus
Atceļam
No tā dzīvo.
Bet lilijas uzzied un rozes
Un koki ziedus kaisa
Pār limuzīniem
Pār kungiem un dāmām
Un prezidentu vēlēšanām.

––––––––––––––-

Mēs visi mazliet ubagojam
Un dažreiz mūsu tarbā krīt
Staro sūbējošiem
Kāds zelta dālders maigi dziedot.
Bet neticības sistām acīm
Mēs nespējam to ieraudzīt.
To nevīžīgi projām dodam
Ar melniem grašiem
Saujā raustu.
Vai nabadzība vīlē dziļi
To nogludājam neatrastu
Un zogam, laupām, nabagojam
Vienmēr par maz 
Nekad nav gana...
Kā pati debess tam var līdzēt
Kas sava laba neatmana?

––––––––––––-

Visu izprast ir pārgudri
Un garlaicīgi.
Savas klētis
Šī pasaule atver vientiesīgiem
Ar bērnu prieku kas raugās.
Taupi kādu mazumu 
No tās gaismas
Kas viņu acīs laistās.
Kādēļ Dieva radītās
Lietas ir tik skaistas
Un cilvēku prāta formulas
Kas šīs lietas grib izjaukt
Kā pulksteni vecu
Tik nabagas.

Pie draudzes mājas 1963/4 Kult. dienās Sidnejā