Janvāris 1964 (Ķikure/Kikure)

(no dates before Easter)

Priekšpilsēta

Pļavu zaļums un ūdeņu vizēšana
Zaros nolaižas vasaras svinēšana
Veras logi ar priekškariem
Vēsmās kā karogiem
Skan bērnu balsis no laikiem uz laikiem
Kur Tavas mājas, garāmgājējs?
Ar skudrām apstājies ceļa malā
Uz akmens sēdi kas saulē silis
Visvairāk salst pilis?
Ar sauju ko zemes smeļ glāstā
Aizvēju sirdij
Un smaidi bijis nebijis viss Dieva zināts.

––––––––––––-

(This poem writtten in extremely agitated handwriting)

Ar zaļām maigām rokām
Cipreses debesīs sniedzas
Džekeranda atvērusies neredzēta
Jau segusies violeta
Kur iet kur traukties
Brīnumu gaidīt
Brīnumu jūtot
Stāties
Zem debesīm vaļā klātām
Vasaras karstums
Šodien krājas pār kalniem
Un zilums ir neizteicams
Bijis kā dzīvs nailons klejošs
Pāri zilām acīm
Viz eikaliptu jaunās
Iesārtās galotnes
Pret kalniem 
Iztvīkst kā gurdamas miesas
Kaislību ugunīs zilās
Zilās, zilās, zilās
Ka dzīvs iesārts nailons
Pāri zilām acīm
Acīm acīm miljonu acīm
Tas spoguļojas atspoguļotām miljonu spoguļos
Kalni raugās
Mūžam no tāluma nāk
Viņu skats
Kaut gan to karsējs
Klinšainas rokas
Skar vēdas, skauj
Ceļus, kas gurstot
Iesaucas, iesaucas, iesakās
Satrūk to mežonīgās vēdas
Rokas no nebeidzamas
Pretī viņu zilam mūžīgam sātana skatam.

Nezināma nepazināma un nesagūstama tālumos

Kad mazā, gaišmatainā sekretāre teica „… un Jūs viņam varēsiet puķes sagādāt mājās…” Metas kundze izšķīrās darbu pieņemt. Tas bija vienkāršs mājkalpotājas darbs, – saimniecības vadītāja – sludinājumā bija teikts. Daudz tur nevarēja būt ko darīt – viens cilvēks un kādreiz viesi. Bet viņai būs iespēja būt kādu dienas daļu mazākais, dzīvot – mājās.

Saule, Tu maiga šodien
Svētdienā,
Man pieri un rokas sildi
Kā bērnu dienās.
Ko lai atstāju šai pasaulei Tavai
Ko Tu tā kopusi un mīlējusi
Atkal šo pusi 
Ziedos un zaļās galotnes segusi
Iesegusi, glabājusi,
Pati tālumos paliekot
Tomēr šurp nākusi
Ik pie pumpura noliekusies
Klāt tam stāvējusi
Saule, saulīte
Vai biji Tu vakar
Eglēm jaunie čiekuri sarkst
Jaunie sveķos appilēja mirkst
Kam skujas kā zīda 
Bērza lapām cauri
Lejā pienenēs zeltojies
Bišu spārnus žāvēji
Vai biji tur
Ka Tu tik maiga tā šodien, svētdienā
Ko Tavai pasaulei lai atstāju?

––––––––––––––––––––––––

Saulē silusi puķe
Pie vaiga man kļāvās –
Nē, skūpstot mute.
Neizbēgu varas Tavas
Ko ieslēpi maigumā
Iededzi slepus lāpu
Kur tāds spēks radies
Ik simts sveši skūpsti kas skar
Projām atlec
Neatstājot miņu
Pie vaiga silst puķes maigums
Ar gaišo ziņu
Kur saulē tā ko skūpstot lūpas ņēmi.

––––––––––––

Debess augsta un 
          bagāta kā zeme pilna 
               pilsētām un laukiem 
          bagāta un savrupa 
               kā visi bagātie

––––––––

Mūžīgas 
     zaļošanas baigums 
          eikalipta piekusušos 
               apdegušos zaros

___________________

Šī kontinenta mežonīgā daba
Beidzot sirdi gūstījusi
Un nepamet to vairs.
Rozes? Berzi? Zaļa krasta maigums?
– Nē. Karstums, akmens, klints
Viļņa sāļais svaigums
Kas saules šausto miesu
Aukstām šaltīm per
Mūžīgas zaļošanas bargums.
Vēstule no Zviedrijas
Ar sniega smaržu
Ar bērza malkas siltumu
Un domām maigām
Kas pavasari zin un gaida.
Te nav ko gaidīt
Vairies no paliem, no mitruma un pelējuma
Un izkalšanas, no svelmes
No čūskas dzeloņa un haizivs zobiem sargies
Pret sauli sedzies kad tā uzbāzīga sev ceļu ņem 
Kā augstmanis pie galda kas smagi klāts
Izšķērdīga ir dabas roka
Te kad tā dod.
Bet samaksāts ar to
Ka iznīcības domai
Prāts ir pieradināts.
Pie visa tā ne 
Maiga atdusa
Zem lakstīgalas dziesmām
Tik dvaša tukša
Smilts akmens drupšana
Un izdegšana
Mūžīgas saules liesmā
Ar silstiem pulsiem visu sasienot.

–––––––––––––––––––––––––––––-

Straumes, straumes vien
Krāsas – gaismas
Mūzika – vējš
Dzīvība – domas
Kā tīkls es esmu
Cauri kam straumes plūst.
Gaismas krāsas
Mūzika vējš
Nekas vairs tverams nav
Nekas vairs paliekams nav
Ķerams – 
Vairs ķermenis nav,
Vai kauli kas vēl staigā
Kam cauri kā straumes plūst
Krāsas gaismas
Mūzika vējš?
Tu skūpstu uz vaiga liki
Un kaut kas atgriezās
Atgādinot ka tur vēl asinis siltas
Manā vaigā atkal
Un laime un sāpes 
Krājas
Kā putni ligzdas sev 
Atrod
Manā vaigā kur palikt.

––––––––––––––––––––––-

Ja šais ielās maldies dzīves apreibis
Pāri namu grēdām debess savās krāsās
Tuvu nolaidusies mūriem piekļāvusies
It kā ieaudusies mūsu dzīve līdz
Aiziedama mākoņu grēdām zila baltām
Staru zelta auļiem
Violeta, zaļa, novakarēs
No reibuma pilnās

Bet kad kalnā aizej
Pilsēta pie
Kājām guļ, kā lausku kaudze
Debess augstā lokā
Vizuļo bez daļas
Nekad neskārusies, nekad
Nebijusi tuva
Zemes sīkiem mūriem.

–––––––––––––––––––––-

Dienas iet, nāk un iet
Man nav nekā ko teikt
Viņas mani dara – bez valodas 
Viņu skaistums tik liels.
Lai runā bērns un mākslinieks
Tiem vien ir īstais vārds mutē
Šo dienu skaistuma teikšanai.
Dienas nāk un iet
Nekas nenotiek
Nekas par ko varētu stāstīt
Tev, kas neesi ne bērns ne mākslinieks
.... Vai kāds nevarētu atrast citu vārdu
Šī neveiklā, groteskā, 
Nepilnīgā mākslinieka vietā?
Vai nebija tas – dainotājs?
Un radītājs un darītājs?
Viņš arī arājs un ecētājs
Kas zemi skar ar siltām rokām
Un raugās acīm mierīgām
Ka gaismas starus ņem
Un dod. Ņem un dod.
Laiks nāk un iet
Nāk un iet kā viļņos.
Rītos, vakaros
Un dienā naktī
Baltā melnā
Pilsēta guļ kalnā, lejā
Kur saules riets ir sakrājies
Kā sarkans zelts
Un dūmu zilums
Tā aizslēgusies ir kā laiks
Kā laiks ir aizslēdzies
Kad pāri iet tas dienā naktī tā
Bet pēkšņi vaļā veras
Ver durvis logus, ielas, ceļus
Ceļ vaļā vārtus, rokas ceļ
Ar vienu seju vaļā vērtu
Atdevīga pret otru dievišķīgā mierā
Ar skatu vienu kurā mīt
Tik neziņas un tik daudz ziņas
Kā rīta gaismā
Kura atnāk
Kas nāk un iet, kas nāk un iet
Ko seja ņem no otras sejas
Un dienām naktīm cauri aiznes
Pār pilsētām un jūrām, zemēm,
Pilsēta kas lejā, kalnā
Guļ cieši sevī aizslēgusies
Kā naktis dienas aizslēgušas
Kas pāri iet
Tā vienā skūpstā vaļā veras
Kā saules siltām magoņlapām
Tā vaļā veras nogrimstot
Uz mūžiem laikā nogrimstot
Kā dzelmē akmens
Palaists nogrimst.
Dienas nāk un iet
Nekas nenotiek.
Bērns lasa siltā saujā lapas.

––––––––––––––––––––––

Liec man to piena krūzīti ar rozi
Ar puķēm gribu uzsākt dienu
Un laiku veco, mīlīgo
Kas savas zīmes viņā sitis
Vien varbūt maigi pieskaroties
Viss dažreiz sāp un atstāj robus
Viss vēlāk dzīst un paliek ziņas
Tik maigas piemiņas
Kas prieku rada
Un rāda mums to spēku lēno
Spēku sīksto ar ko dzīvot varam.
Liec man to piena krūzīti ar rozi
Kā mākons viņai līdzi nāk
Daudz dienu sāpju, prieka kliedziens.
Ne piena spēku vien es dzeru
Es dzeru savas dzīves spēku
Kas man ar rozi māj.

Nabadzība un posts jau šķiet sāk pielavīties. Roka sāp. No kā īsti? Būtu jāpastāv mierā – nevar. Nevaru te arī vairs dzīvot kur nevaru gulēt. Cik vairs ir tās naktis kad varu aiziet laikā pie miera. Nav nekā vairs–––––––––––––––––
––––––––––––––––
–––––––––––––––––––––––-
Inese dzīvo pa naktīm – vai nu darbā vai izpriecās, tikai pa naktīm. Un es to nevaru panest. Iet bojā tīšu prātu. –––––––––
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
–––––––––––––––––––––––

Un dievišķīgo spēku – 
Pilnam just, redzēt
Dzirdēt, taustīt
Šo zemi, viņas plaukšanu
Atvēršanos un aizvēršanos
Viņas jūras šūpošanos
Redzēt, manīt just
Gaismas atnākšanu un aiziešanu
Saules lēktu un rietu
Pasaules mūžīgo elpošanu
Dievišķīgo spēku
Visu to zināt 
Līdzi tā dzīvot un būt
Šo spēku ikdiena nokauj
Civilizācijas radītā ikdiena.

–––––––––––––––––––––––––––

Kur ikviens kalpo ilgi pat
Mazām lietām
Kur viss tapis tik dārgs
Kas kādreiz mazam pilsonim
Ik nedēļu tika dots
Svētdienas miers
Un pārdomu brīdis
Tagad gadu darbā
Īsts atpūtas brīdis
Jo tas kļuvis tik rets
Un tik dārgs.

–––––––––––––––-

Ak Dioģēn
Tu viens no gudrākiem
Kas dzīvojis
Tavas mācības
Mums trūkst visvairāk.

––––––––––––––––

Nekas nav lielāks par mums
(Lai arī mēs – paši savi kalpi)
Sauli mēs uzliekam uz ādas
Gaisu mēs izskalojam plaušas
Mīlēt šīs lietas?
Mūzikā kratām savas asinis
Jā – tā kā mēs ēdamu
Mīlam un dzeramu
Nav cita nekā
Nav citāda nekā
Nav ar mums mīlestības citas.

––––––––––––––

Ko ņēmi līdz
Vai šīs pilsētas blāzmas aiznesi 
Savā sejā
Uz pilsētu citu kur mājo?

–––––-

Kā pietrūka Tev, karavīra sirds
Ka prom uz aizsauli
Sev labprātīgi durvis vēri
Uz aizsauli ka pats durvis vēri
Kā žēloji visvairāk 
Un ko vieglu svēri

–––––––––––––––––––––

Kad gaidu Tevi
Iela dzīva kļūst
Sāk spulgot [...]
Un mašīnas un puķes
Kūst asfalts
Benzīns smaržo 
Pār namiem gaisma gulst
Kā plīvuri
Ar ziņām slepenām
Ko apzināt 
Gaiss koku lapas
Aizskar glāstot
Runādams par laikiem citiem
Kas savu svētību
Šiem mirkļiem dod
Mūsu vārdi top
Ir ierakstīti grāmatā
Ko gadsimti šķirsta
Ar rožu dvašu un sniega dvašu
Zem torņiem un saulrietu.

––––––––––––––––

Tava skata gaidu
Kā zemes trīces
Kas aprok pilsētas
Un jaunas straumes atver.

–––––––––––––––

Kādēļ man gribās stāties kur tu stāvi?
Ap Tevi ir tāds siltums
Kā vasarā ieejot dārzā
Kur ķimenes gatavojās
Brūni graudi paliek saujā
Kad tām pārvelk roku
Un ejot soļu trauktas 
Klusās vēsmās lido pieneņ pūkas
Kā mazi kuģi
Katrs ar savu dzīvības kravu
Dvašo siens no vāliem
Un smagas ir saziedējušas]
(vēl nopļaut nepagūtās pļavas)
Mežs sakarsis pil sveķos
Un lēni dziļi krastos plūst Aiviekste.
Akačos guļ sāmi
Līdakas mētājas drošas – 
Nav zvejniekiem laika.
Soļi kavējas – kur iet kur neiet
Visur zeme glāsta
Debesis sejā laistās
Tāds siltums ap Tevi
Kā ieejot dārzā kad ķimenes gatavojās.

–––––––––––––––––-

Kā pilsēta elpo – klausos
Pie zemes pieplakusi
Saules piesūkusies
Smagas un pārkarsusi
Savu dūmu dvašu
Slinki pret debesīm pūš
Kā acis aizvērusi
Kā nevarīga ne skārt
Ne redzēt dzidros augstumus
Kas krāsās vizuļojot
Krāšņi un lepni liecas
Augstā jumolā dienās 
Un maigi un savrupi
Satumst kad iestājas nakts.
Nav svešāks viens otram nekas
Kā debess un pilsēta šī.

–––––––––––––––––-

Rūgtums aizžņaudz kaklu
Ko runāsi un kam?
Pārprasts ir klusēts, 
Pārprasts teikts
Mums valodu –
Kā pie Bābeles torņa
Katrs prot tik savu.
Vien zelta skaņu
Pazīst visi
Un – valda zelts.

–––––––––––––––––

Teic, Bītņik, Dioģēna mazdēls
Vai esi laimīgs
Kā Tavs vectēvs bij?
Jeb arī Tu
Šeit uzģērbies tik skatuvej?

––––––––––––––

Sendienu vējš atplēstās
Rokās iesities
Pilns dārgumiem, mantām
Un dāvanām
No visa tā kur pāri skrējis
Pārbagāts, visu atnesis.
Jūt sejā ceriņzaru rasu
Ar maigumu no aizejošas nakts.
Ausmas zelts silst ar varu
Smieklos aizbirst nakts violetais zilums.
Balts lielceļš saulei padots klājas...
Tad rudens elsa pie lūpām piesit kļava lapu
Pa parkiem dārziem
Krītot lapas krājas
Ne baiļu, tikai – sēras jausmas
Kas dziļāk mīlēt meklēt liek
Sveču un spuldžu siltums]Sauc istabās kur grāmatas
Un maigums dus pār lietām.

–––––––––––––––––––

Pilsētā kā okeānā 
Kas tumši viļņo
Un gaismās vizuļo
Ar straumēm spēcīgām
Pilns kustības nebeidzamas
Pilns dziļumiem un bezdibeņiem
Kas aizbrūk un atveras.
Pilsētā kā okeānā
Tu grimis
Tu prom no manis straumes aiznests
Vari nākt atkal straumes atnests
Bez nodoma es ļaujos vilnim.