(no dates before Easter)
Priekšpilsēta Pļavu zaļums un ūdeņu vizēšana Zaros nolaižas vasaras svinēšana Veras logi ar priekškariem Vēsmās kā karogiem Skan bērnu balsis no laikiem uz laikiem Kur Tavas mājas, garāmgājējs? Ar skudrām apstājies ceļa malā Uz akmens sēdi kas saulē silis Visvairāk salst pilis? Ar sauju ko zemes smeļ glāstā Aizvēju sirdij Un smaidi bijis nebijis viss Dieva zināts.
––––––––––––-
(This poem writtten in extremely agitated handwriting)
Ar zaļām maigām rokām Cipreses debesīs sniedzas Džekeranda atvērusies neredzēta Jau segusies violeta Kur iet kur traukties Brīnumu gaidīt Brīnumu jūtot Stāties Zem debesīm vaļā klātām Vasaras karstums Šodien krājas pār kalniem Un zilums ir neizteicams Bijis kā dzīvs nailons klejošs Pāri zilām acīm Viz eikaliptu jaunās Iesārtās galotnes Pret kalniem Iztvīkst kā gurdamas miesas Kaislību ugunīs zilās Zilās, zilās, zilās Ka dzīvs iesārts nailons Pāri zilām acīm Acīm acīm miljonu acīm Tas spoguļojas atspoguļotām miljonu spoguļos Kalni raugās Mūžam no tāluma nāk Viņu skats Kaut gan to karsējs Klinšainas rokas Skar vēdas, skauj Ceļus, kas gurstot Iesaucas, iesaucas, iesakās Satrūk to mežonīgās vēdas Rokas no nebeidzamas Pretī viņu zilam mūžīgam sātana skatam.
Nezināma nepazināma un nesagūstama tālumos
Kad mazā, gaišmatainā sekretāre teica „… un Jūs viņam varēsiet puķes sagādāt mājās…” Metas kundze izšķīrās darbu pieņemt. Tas bija vienkāršs mājkalpotājas darbs, – saimniecības vadītāja – sludinājumā bija teikts. Daudz tur nevarēja būt ko darīt – viens cilvēks un kādreiz viesi. Bet viņai būs iespēja būt kādu dienas daļu mazākais, dzīvot – mājās.
Saule, Tu maiga šodien
Svētdienā,
Man pieri un rokas sildi
Kā bērnu dienās.
Ko lai atstāju šai pasaulei Tavai
Ko Tu tā kopusi un mīlējusi
Atkal šo pusi
Ziedos un zaļās galotnes segusi
Iesegusi, glabājusi,
Pati tālumos paliekot
Tomēr šurp nākusi
Ik pie pumpura noliekusies
Klāt tam stāvējusi
Saule, saulīte
Vai biji Tu vakar
Eglēm jaunie čiekuri sarkst
Jaunie sveķos appilēja mirkst
Kam skujas kā zīda
Bērza lapām cauri
Lejā pienenēs zeltojies
Bišu spārnus žāvēji
Vai biji tur
Ka Tu tik maiga tā šodien, svētdienā
Ko Tavai pasaulei lai atstāju?
––––––––––––––––––––––––
Saulē silusi puķe
Pie vaiga man kļāvās –
Nē, skūpstot mute.
Neizbēgu varas Tavas
Ko ieslēpi maigumā
Iededzi slepus lāpu
Kur tāds spēks radies
Ik simts sveši skūpsti kas skar
Projām atlec
Neatstājot miņu
Pie vaiga silst puķes maigums
Ar gaišo ziņu
Kur saulē tā ko skūpstot lūpas ņēmi.
––––––––––––
Debess augsta un
bagāta kā zeme pilna
pilsētām un laukiem
bagāta un savrupa
kā visi bagātie
––––––––
Mūžīgas
zaļošanas baigums
eikalipta piekusušos
apdegušos zaros
___________________
Šī kontinenta mežonīgā daba
Beidzot sirdi gūstījusi
Un nepamet to vairs.
Rozes? Berzi? Zaļa krasta maigums?
– Nē. Karstums, akmens, klints
Viļņa sāļais svaigums
Kas saules šausto miesu
Aukstām šaltīm per
Mūžīgas zaļošanas bargums.
Vēstule no Zviedrijas
Ar sniega smaržu
Ar bērza malkas siltumu
Un domām maigām
Kas pavasari zin un gaida.
Te nav ko gaidīt
Vairies no paliem, no mitruma un pelējuma
Un izkalšanas, no svelmes
No čūskas dzeloņa un haizivs zobiem sargies
Pret sauli sedzies kad tā uzbāzīga sev ceļu ņem
Kā augstmanis pie galda kas smagi klāts
Izšķērdīga ir dabas roka
Te kad tā dod.
Bet samaksāts ar to
Ka iznīcības domai
Prāts ir pieradināts.
Pie visa tā ne
Maiga atdusa
Zem lakstīgalas dziesmām
Tik dvaša tukša
Smilts akmens drupšana
Un izdegšana
Mūžīgas saules liesmā
Ar silstiem pulsiem visu sasienot.
–––––––––––––––––––––––––––––-
Straumes, straumes vien Krāsas – gaismas Mūzika – vējš Dzīvība – domas Kā tīkls es esmu Cauri kam straumes plūst. Gaismas krāsas Mūzika vējš Nekas vairs tverams nav Nekas vairs paliekams nav Ķerams – Vairs ķermenis nav, Vai kauli kas vēl staigā Kam cauri kā straumes plūst Krāsas gaismas Mūzika vējš? Tu skūpstu uz vaiga liki Un kaut kas atgriezās Atgādinot ka tur vēl asinis siltas Manā vaigā atkal Un laime un sāpes Krājas Kā putni ligzdas sev Atrod Manā vaigā kur palikt. ––––––––––––––––––––––- Ja šais ielās maldies dzīves apreibis Pāri namu grēdām debess savās krāsās Tuvu nolaidusies mūriem piekļāvusies It kā ieaudusies mūsu dzīve līdz Aiziedama mākoņu grēdām zila baltām Staru zelta auļiem Violeta, zaļa, novakarēs No reibuma pilnās Bet kad kalnā aizej Pilsēta pie Kājām guļ, kā lausku kaudze Debess augstā lokā Vizuļo bez daļas Nekad neskārusies, nekad Nebijusi tuva Zemes sīkiem mūriem. –––––––––––––––––––––- Dienas iet, nāk un iet Man nav nekā ko teikt Viņas mani dara – bez valodas Viņu skaistums tik liels. Lai runā bērns un mākslinieks Tiem vien ir īstais vārds mutē Šo dienu skaistuma teikšanai. Dienas nāk un iet Nekas nenotiek Nekas par ko varētu stāstīt Tev, kas neesi ne bērns ne mākslinieks .... Vai kāds nevarētu atrast citu vārdu Šī neveiklā, groteskā, Nepilnīgā mākslinieka vietā? Vai nebija tas – dainotājs? Un radītājs un darītājs? Viņš arī arājs un ecētājs Kas zemi skar ar siltām rokām Un raugās acīm mierīgām Ka gaismas starus ņem Un dod. Ņem un dod. Laiks nāk un iet Nāk un iet kā viļņos. Rītos, vakaros Un dienā naktī Baltā melnā Pilsēta guļ kalnā, lejā Kur saules riets ir sakrājies Kā sarkans zelts Un dūmu zilums Tā aizslēgusies ir kā laiks Kā laiks ir aizslēdzies Kad pāri iet tas dienā naktī tā Bet pēkšņi vaļā veras Ver durvis logus, ielas, ceļus Ceļ vaļā vārtus, rokas ceļ Ar vienu seju vaļā vērtu Atdevīga pret otru dievišķīgā mierā Ar skatu vienu kurā mīt Tik neziņas un tik daudz ziņas Kā rīta gaismā Kura atnāk Kas nāk un iet, kas nāk un iet Ko seja ņem no otras sejas Un dienām naktīm cauri aiznes Pār pilsētām un jūrām, zemēm, Pilsēta kas lejā, kalnā Guļ cieši sevī aizslēgusies Kā naktis dienas aizslēgušas Kas pāri iet Tā vienā skūpstā vaļā veras Kā saules siltām magoņlapām Tā vaļā veras nogrimstot Uz mūžiem laikā nogrimstot Kā dzelmē akmens Palaists nogrimst. Dienas nāk un iet Nekas nenotiek. Bērns lasa siltā saujā lapas. –––––––––––––––––––––– Liec man to piena krūzīti ar rozi Ar puķēm gribu uzsākt dienu Un laiku veco, mīlīgo Kas savas zīmes viņā sitis Vien varbūt maigi pieskaroties Viss dažreiz sāp un atstāj robus Viss vēlāk dzīst un paliek ziņas Tik maigas piemiņas Kas prieku rada Un rāda mums to spēku lēno Spēku sīksto ar ko dzīvot varam. Liec man to piena krūzīti ar rozi Kā mākons viņai līdzi nāk Daudz dienu sāpju, prieka kliedziens. Ne piena spēku vien es dzeru Es dzeru savas dzīves spēku Kas man ar rozi māj.
Nabadzība un posts jau šķiet sāk pielavīties. Roka sāp. No kā īsti? Būtu jāpastāv mierā – nevar. Nevaru te arī vairs dzīvot kur nevaru gulēt. Cik vairs ir tās naktis kad varu aiziet laikā pie miera. Nav nekā vairs–––––––––––––––––
––––––––––––––––
–––––––––––––––––––––––-
Inese dzīvo pa naktīm – vai nu darbā vai izpriecās, tikai pa naktīm. Un es to nevaru panest. Iet bojā tīšu prātu. –––––––––
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
–––––––––––––––––––––––
Un dievišķīgo spēku – Pilnam just, redzēt Dzirdēt, taustīt Šo zemi, viņas plaukšanu Atvēršanos un aizvēršanos Viņas jūras šūpošanos Redzēt, manīt just Gaismas atnākšanu un aiziešanu Saules lēktu un rietu Pasaules mūžīgo elpošanu Dievišķīgo spēku Visu to zināt Līdzi tā dzīvot un būt Šo spēku ikdiena nokauj Civilizācijas radītā ikdiena. ––––––––––––––––––––––––––– Kur ikviens kalpo ilgi pat Mazām lietām Kur viss tapis tik dārgs Kas kādreiz mazam pilsonim Ik nedēļu tika dots Svētdienas miers Un pārdomu brīdis Tagad gadu darbā Īsts atpūtas brīdis Jo tas kļuvis tik rets Un tik dārgs. –––––––––––––––- Ak Dioģēn Tu viens no gudrākiem Kas dzīvojis Tavas mācības Mums trūkst visvairāk. –––––––––––––––– Nekas nav lielāks par mums (Lai arī mēs – paši savi kalpi) Sauli mēs uzliekam uz ādas Gaisu mēs izskalojam plaušas Mīlēt šīs lietas? Mūzikā kratām savas asinis Jā – tā kā mēs ēdamu Mīlam un dzeramu Nav cita nekā Nav citāda nekā Nav ar mums mīlestības citas. –––––––––––––– Ko ņēmi līdz Vai šīs pilsētas blāzmas aiznesi Savā sejā Uz pilsētu citu kur mājo? –––––- Kā pietrūka Tev, karavīra sirds Ka prom uz aizsauli Sev labprātīgi durvis vēri Uz aizsauli ka pats durvis vēri Kā žēloji visvairāk Un ko vieglu svēri ––––––––––––––––––––– Kad gaidu Tevi Iela dzīva kļūst Sāk spulgot [...] Un mašīnas un puķes Kūst asfalts Benzīns smaržo Pār namiem gaisma gulst Kā plīvuri Ar ziņām slepenām Ko apzināt Gaiss koku lapas Aizskar glāstot Runādams par laikiem citiem Kas savu svētību Šiem mirkļiem dod Mūsu vārdi top Ir ierakstīti grāmatā Ko gadsimti šķirsta Ar rožu dvašu un sniega dvašu Zem torņiem un saulrietu. –––––––––––––––– Tava skata gaidu Kā zemes trīces Kas aprok pilsētas Un jaunas straumes atver. ––––––––––––––– Kādēļ man gribās stāties kur tu stāvi? Ap Tevi ir tāds siltums Kā vasarā ieejot dārzā Kur ķimenes gatavojās Brūni graudi paliek saujā Kad tām pārvelk roku Un ejot soļu trauktas Klusās vēsmās lido pieneņ pūkas Kā mazi kuģi Katrs ar savu dzīvības kravu Dvašo siens no vāliem Un smagas ir saziedējušas] (vēl nopļaut nepagūtās pļavas) Mežs sakarsis pil sveķos Un lēni dziļi krastos plūst Aiviekste. Akačos guļ sāmi Līdakas mētājas drošas – Nav zvejniekiem laika. Soļi kavējas – kur iet kur neiet Visur zeme glāsta Debesis sejā laistās Tāds siltums ap Tevi Kā ieejot dārzā kad ķimenes gatavojās. –––––––––––––––––- Kā pilsēta elpo – klausos Pie zemes pieplakusi Saules piesūkusies Smagas un pārkarsusi Savu dūmu dvašu Slinki pret debesīm pūš Kā acis aizvērusi Kā nevarīga ne skārt Ne redzēt dzidros augstumus Kas krāsās vizuļojot Krāšņi un lepni liecas Augstā jumolā dienās Un maigi un savrupi Satumst kad iestājas nakts. Nav svešāks viens otram nekas Kā debess un pilsēta šī. –––––––––––––––––- Rūgtums aizžņaudz kaklu Ko runāsi un kam? Pārprasts ir klusēts, Pārprasts teikts Mums valodu – Kā pie Bābeles torņa Katrs prot tik savu. Vien zelta skaņu Pazīst visi Un – valda zelts. ––––––––––––––––– Teic, Bītņik, Dioģēna mazdēls Vai esi laimīgs Kā Tavs vectēvs bij? Jeb arī Tu Šeit uzģērbies tik skatuvej? –––––––––––––– Sendienu vējš atplēstās Rokās iesities Pilns dārgumiem, mantām Un dāvanām No visa tā kur pāri skrējis Pārbagāts, visu atnesis. Jūt sejā ceriņzaru rasu Ar maigumu no aizejošas nakts. Ausmas zelts silst ar varu Smieklos aizbirst nakts violetais zilums. Balts lielceļš saulei padots klājas... Tad rudens elsa pie lūpām piesit kļava lapu Pa parkiem dārziem Krītot lapas krājas Ne baiļu, tikai – sēras jausmas Kas dziļāk mīlēt meklēt liek Sveču un spuldžu siltums]Sauc istabās kur grāmatas Un maigums dus pār lietām. ––––––––––––––––––– Pilsētā kā okeānā Kas tumši viļņo Un gaismās vizuļo Ar straumēm spēcīgām Pilns kustības nebeidzamas Pilns dziļumiem un bezdibeņiem Kas aizbrūk un atveras. Pilsētā kā okeānā Tu grimis Tu prom no manis straumes aiznests Vari nākt atkal straumes atnests Bez nodoma es ļaujos vilnim.
