4. oct. 1966.
Es esmu 60 gadu veca.
Es esmu viena svešā mājā.
Pastā nebija nevienas vēstules (ne kartiņas, kā agrāk…).
Es vakar biju pie Dzidras un saņēmu no viņas dzimšanas dienas apmīļojumu un tas bij ļoti daudz – 2 labas dienas ar Dzidru un viņa domā ka es nākusi ‘nākusi kā Dieva sūtīta’, tāpat Papa vēstule, jo viņa nezinājusi ‘kas jādara’. Cerams viņa izies labi no šīs trešās afēras tagad. Viņa ir laba un jauka.
Bet viņa teica – tas nav nekāds iemesls lai tu būtu laimīgs, lai – saņemtu laimi par to. Un tā tas dzīvē ir, bet Miks arī ir jauks bērns un gan jau viņi izlīdzinās savu ceļu – sirds gan trīc domājot – kaut labi viņiem ietu un viņi nesāpinātu viens otru. Dzidra ņem arī visu tik nopietni. Bet – tā ņēmu un ņemu es. Tā Inese etc.
Vakar atnāca tur Mrs. Svirskis. Izskatās ļoti jauna un glīta – tikai ja matus būtu sataisījusi modernāk…
Es vilcienā apsēdos pretī kādam vīrietim – tādēļ, ka tur bij brīva vieta un laikam tādēļ, ka viņā bij man kaut kas simpātisks.
Liekas savā 60 g. priekšvakarā tur gadus 35-40 v. vīrietis sūtīja man savu zilo skatu ar aicinājumu. Mēs abi bijām slepen izvērtējuši viens otru visu ceļu, 3 stundas – bet galā es nepratu izrīkoties un viņš arī nē – aizgājām katrs savu ceļu. Man blakus kādu laiku sēdēja jauna skaista sieviete, baltās biksēs un zelta sandalēs, var jau būt ka viņš saņēma no tās noraidījumu, es neskatījos vai viņš viņu ievēroja. Viņas koferim viņš ļāva ilgu laiku stāvēt uz grīdas ļaudīm ceļā, tikai tad piedāvājās to uzlikt un uzlika augšā. Manu viņš uzlika tikko es ienācu – bet tam nav nozīmes.
Tā sieviete jutu manīja ka viņš skatās uz manu pusi. Viņa Sidnejā piecēlās un prasīja noņemt viņas koferi lai ātrāk aizietu. Tad viņš kavējās (ļaudis gāja garām) un ņēma manu un es paķēru un pazudu – kāpēc? – Es nezinu. Es nemāku izkārtot iepazīšanos. Un galvenais – man ir bailes no mana vecuma. Bet viņam nebij. Viņš kaut ko mācījās, lasīja, iegaumēja, viņam bija mierīgas manieres, labas drēbes, pašpicas lūpas un deguns, it kā rētaina āda, bet samērīgi sejas panti, gaiši zils mierīgs skats un (logā atspīdot) mazliet skumīgs, glīts profils, brūngani mati. Pasauss, plecīgs augums, slaids, mazliet varbūt pāri vidēja aug. garumam. Pastīva, nevijīga gaita, domīgums visās kustībās un izteiksmē. Reiz kad beidzot viņš atļāvās uz mani paskatīties – viņš to izdarīja droši, tas ir atklāti, ar maigumu, īsi un skaidri. Es tam atbildēju priecīgi pārsteigta.
Bet kad otrreiz viņš skatījās vaicājošāk un rūpju pilnāk, arī mērķtiecīgāk – es saņēmu gan viņa skatu, sagaidīju to, bet tad manas acis nokrita lejā un es neuzsmaidīju – kaut kāda neuzticība (visvairāk sev) mani sagrāba, mazdūšība. That’s bad.
Bij žēl kad viena gaidīju busu.
Viņš diezgan ļoti atgādināja to – kas man vajadzīgs.
Nopietns – melancholisks mazliet – tikai tik daudz lai meklētu kaut ko vairāk par to – kas ir.
Žēl. 60 gadu sagaidīšanai tas būtu bijis – kaut kas.
Bet – kā visus 60 gadus – nav izdarības. Pasivitāte. Zaķa pastalība – vispareizāk…
Jādomā viņa ģimene (māte vai sieva) ir Newcastlē un viņš brauc darbā uz Sidneju. Kad viņš noņēma savu somu no augšas un uzlika tur manu koferi, tur novēlās mazs rullītis – cieti salocītas tumšs tīru zeķu pāris – es to pacēlu, jo viņš neredzēja – es pēc tam sniedzu to viņam – viņš pavisam brīvi nesamulsdams teica – „That’s mine.” Tā tad – vīrs. Ar pieradumu intīmām lietām atklātībā, jeb mātes lutināts vecpuisis? Nē – es domāju – vīrs vai mātes lutināts šķirtenis ja jau vispār – mātes luteklis, ne sievas. Bet sievieti viņš varētu meklēt tikpat labi būdams vienas kā otras gādībā. Viņš kaut kā atgādināja Helmutu, vai Robertu Starku TV….
Svētdiena 9. oct. 1966.
Papam šod. 59 gadi. Biju pie Ineses. Biju spēlēt – spēlēju kā traka. Bet rokas ir jālauž ar varu. Oh! Izdots $3. – vēders tukšs. Man vajadzētu piano mājās. Vēl patrakot.
Pirmdiena 10. oct.
Pasmagi ap sirdi. Vakar spēlēju pa gaisu. Ārdos kā zivs tīklā – tas viss. Ko ar to darīs? Visu mūžu!!!
Būtu rakstījusi. Nevar. Jāvāra. Kaut tad ātrāk izkārtotos pensijas lietas. Bet – kā tad dzīvos? Ka šitā dzīvos?
Inese arī mocās. Strādā. Augumiņš liekas stiprs un O.K., bet sejiņa, mati noguruši. Mēs nekad nekā nerunājam. Kad aizeju – liekas esmu kā nevajadzīga tur. Tad domāju – jātaisās tik prom. Kas tas ir? Vai Inese tik ļoti iekšēji cīnās dēļ savas dzīves, ka viņai bailes šo cīņu citiem rādīt, tiem kas uzminētu – cik liela un grūta ir šī cīņa? Varbūt. Citi aizbrauca – Inese palika. Tik daudz darba varbūt viņai nemaz nebija, varbūt bija arī. Tas labi ka viņa var palaist Laimonu vienu.
Kur lai liekos? Pensijā un pie Svirskenes? Viņa jau aicināja. Bet – nebūtu jau labi.
Kur? Vakar iegāju stacijā izdzert kafiju un paskatīties Daugavpils (ak žēlīgs Dievs ko es uzrakstīju!!!) Newcastles vilciena pienākšanu. Tik ilgi, ilgi, ilgi nebiju gaidījusi vilcienu pienākam. Tas ko es gaidīju nebija tur, bet kāds cits man staigāja pakaļ, pavēss, smalks, paapaļš –
14. oct. 1966 piektdiena
Skaista diena. Silta. Dārzs pēkšņi ir visā krāšņumā. Dabūju no Dzidras laimīgu vēstuli. Esmu pateicīga Dievam ka viņai iet labi. Un – labi ka es pag. reiz aizbraucu.
Es gribu rīt braukt atkal. No laimes vien. Redzēt. Dzīvot. Patreiz (gultā guļot) nejauki sāp sirds! No kā tas varētu būt? Strādāju dūšīgi šodien – bet kas nu tas. Virtuvi berzu, steidzu. Biju Rosebayā. Vakarā vajadzēja Inesei piezvanīt – biju dušā, mazgāju arī matus.
[….] Kaimiņos spēlēja Šopēna polonēzi (ne to ko es mācījos mazs būdams). Vakars bij burvīgs, absolūti mierīgs. Es kā tauriņš uz uguni gāju uz spēlētāja pusi. Apsēdos brīdi uz kādām akmens kāpnēm un klausījos. Tas cilvēks kas spēlēja – cītīgi mācījās to gabalu. Smagi, simpātiski. Gribēju iet un sarunāt vai nevaru spēlēt tur. Bet negribējās traucēt viņa mācīšanos.
Skaista nakts.
W. aizvakar (vakarā) ierunājos kur liks mani kad ies prom? Es domāju parunāt par darbu. Pēkšņi – es nevarēju neko daudz runāt. Kaut kas – jūtas pēkšņi bij valdonīgas, nemaz nedomātas, neapjaustas ka viņas ir – pašas par sevi! Viņš kaut ko nojauta
Otrā dienā viņš nekur nerada mieru brokastu laikā. Skrēja iekšā ārā virtuvē. Nerunāja. Nepalika. Tad prom ejot teica ardievu un es uzsmaidīju. Viņš arī, un pēkšņi nosarkdams smaidot – Mēs gribam lai Jūs palieciet.
Vakar vakarā (šausmīgi cieti porkčopi) viņš strādāja atkal – pie apaļā galda. Es gāju mazgāties, nācu. Reiz viņš pieveda pie loga – ostu kur varot redzēt pa [….] , kokus – bet es nepaskatīju – [….]
17. okt. 1966
Pirmdiena 11 p.m.
Cik laba sajūta ir pelnot šo naudu.
Tik slikta ir domājot par pensiju.
Bet kad saņemšu pensiju es nedomāšu par to – ka tā ir pensija, es izmantošu naudu. Un pa vidu – nākšu šur tur šādās vietās strādāt.
Skumji ir – ka tā ir vecuma pensija. Bet es tam vecumam nevaru izbēgt. Viņš mani ir sitis jau 10 gadus, un vairāk 20 gadus – ar to ka viņš gadus skaitot ir bijis.
Tagad mazākais lai man par to ir daži dolāri kas mani atbalsta.
Un tomēr – es to nīstu.
Es nīstu arī Social Service (unemployment) bet tikai tad kad man bij jāiet to saņemt, kad bija rokā – tad es to nepatīkamo aizmirsu. Hahaha!
18. oct. Otrdiena.
W rītu kāzas.
Šorīt priekšpusdienā abas ladijas kaut kur aizgāja. W palika mājās. Pirms lunča. Es te strādāju. Viņš tur. Te viņš reiz iznāca un izgāja caur virtuvi un ieskatījās manā istabā, kas bij vaļā un teica ka esot kaut ko pazaudējis – vēl tagad nezinu kas tas bij – kan. Kaner? Tad aizgāja – brīvi. Es paņēmu laikam ko sagludinātu un aizgāju uz linen cubbord – viņš bij mātes istabā. Kā man patīkot dāvanas? Vai es esot redzējusi? Teicu ka šo to, ne visu. Un viņš iznāca un es iegāju un viņš sāka rādīt – māsai zelta broša ar opālu – ne visai īpatnēja. Jonai – pērles, cultured. Ķīnas viņš teica? Vienādas, viena virkne, vidēja lieluma, pale ierozā. Labas – skaistas tās esot, to viņš varot teikt.
Tas pie dressing table. Tad mēs gājām tālāk pie pakām un viņš cēla ārā kas nu tur bija – dažādas stikla, kristāla, sudraba lietas. Un – es skatījos. Es neprotu neko lielu ach un uch teikt, ka nav nekā sevišķa. Manai gaumei neko lielu nepatika. Sarkans Čekoslovākijas stikls – kristāls, grieztas rozītes, skaistas, zelts virsū apkārt mālēts – patiesi tā liķieru karafe bij skaista. Uz glāzītēm vēl virsū ‘lipināts’ porcelāna zieds. Un es neredzēju – vai uz karafes otrā pusē arī tāds bij.
Mūsu pirksti gandrīz saskārās un bij jābaidās ka kaut kas caur to nenokrīt zemē. Viņš pacēla vienkāršas laba kristalla stikla vīna un liķiera glāzes – esot trīs lielumi – viņš turēja pie acīm paceltas un es saku skatīties viņa acīs ne glāzēs – un viņš sāka smaidīt – smieties, kā viņš to dara. Savādi – viņš smejas kad ‘koķetē’. Tas bij viss šī skatīšanās dāvanās – es varēšot aiziet paskatīties, kad tas viss būšot viņu mājā – dzīvoklī izlikts.
Tā mēs pakrāmējamies. Viņš atļāva ienākt viņa intīmā valstībā tā sakot, kad citu nav klāt. Tā tad tomēr – personīgs notikums starp mums.
Tad es teicu ka kāds teica – viņi bagāti. Properties – Woll. Es neteicu Newcstlē.
Viņš teica – neteikšot – nezin ko viņš vēl teica, varētu satikt vai ko. Viņš strādājot daudz. Tad iznācām atpakaļ priekšnamā – jā – Jūs strādājiet daudz – es teicu un noraudzījos viņā ar visu vēlību. Un H. strādā daudz es teicu. Viņa strādājot par daudz. Esot bright girl. Es nācu uz savu galu.
Tad man šķita – viņš ir aizgājis, es klāju galdu verandā un pēkšņi mani pārņēma liels maigums pret viņu. Es domāju – šis viņa maigums, laipnība – rādīšana, skatīšanās – līdzdalības meklēšana. Es galīgi apmāta tur stāvēju. Nācu ar apgarotu sajūsmu kaut ko darīt, kaut kas būt par to, ka mani ievēro. Es sev teicu – es esmu, es varu būt liela, es būšu par to, par savu maigumu. Es biju īsta heroine savā gaitā.
Es teicu – gan viņam ļaudis sapelnīs, priekš viņa sastrādās, viņā ir kaut kas kas prot uz to pavedināt – viņš smējās un aizgāja ātri atpakaļ.
Vēlāk led. bij mājās. Es atkal turpat pie plīts staigāju. Viņš gāja prom un nākot durvīs teica H. „O God es esmu laimīgs” – Tā bij īsta laimes balss – un – es (mani viņš neredzēja, varbūt nojauta, varbūt nē) izkritu no mākoņiem.
Un tomēr – un tomēr. –
Ir brīži kad laiks stāv uz vietas Griežas kā straume reiz apkārt Cilvēki krūtīs jūt Elpu ceļamies jūt, plokam Ausīs džinkst klusums No vārdiem aizturētiem Kam nav vietas.
20. okt. 1966.
Trešdien, vakar, viņš nāca atvadīties. Nebiju sagatavota (kā visu mūžu) ielaist viņu istabā. Gāju pretī – uz sliekšņa – tur mēs izrunājamies ‘kā cūka ar zosi’ – bet tas atklāja man viņu.
Es teicu – „Uz sliekšņa nevar stāvēt laimes vēlot” bet to zināms rādīju ar rokām un teicu neskaidri un viņš pēkšņi teica „Es daudz reizes esmu…” tālāk es neieklausījos, (jo man nenāca prātā ka viņš mani pārprot) es teicu „God bless you!” Un viņš iesmējās. Es biju iedevusi viņam roku – to atlaidām tagad un es teicu vēl pavisam prim and proper – ka bija a pleasure to work priekš viņa. „Jūs neiesiet prom!” viņš atkal sauca, itkā dzīvotu bailēs ka es aiziešu. Es teicu – ja manai meitenei manis vajag…
„Tikai vēl tik ilgi kamēr es atnāku. Ne pirms es atnāku. Tikai trīs nedēļas.” –
Es biju domājusi 3 mēn. (vecā teica dāvanas tur viņas istabā stāvēšot trīs mēneši, pārteicās varbūt.)
Tā – vakar vakarā es biju viena un pirmo reizi redzēju cik skaista šī māja ar ziedošo dārzu, omulīgo vecmodīgo, bet vēl jauno iekārtu. Es staigāju un staigāju apkārt un apkārt. Apsēdos kur viņš sēdējis un redzēju – no viņa viedokļa. Un gulēju {?} logā – uz rožu dārzu, uz pilsētu. Domāju par viņa kāzu viesībām šai skaistā, mierīgā pēkšņi lēnā naktī, ap baznīcas laiku bij vējš. Vēlāk atkal lija. Pāris stundas bij dievišķīgs. Es jutos labi. Tā tad viņš lolojis kaislību, vienkāršu vēlēšanos –
Vasara sākas. Es nejūtos pamesta, lai arī viņa vairs nav – un viņš neatnāks viens. Viņš galu galā var atnākt arī viens. Varbūt. Varbūt nē. Viņam principa – nekas nav pretī. Man – arī nē. Tikai ne te. Citādi – es domāju diezgan līdzīgi viņam. Es jau reiz pat domāju – lai viņš paņem to meiteni manī – un lai tad es esmu savā vecumā…
Neesmu viena, pamesta.
Esmu viņa mājā, viņa dārzā, uz viņa ceļa, kur viņš brauca, nāca. Viņa labvēlības dēļ te esmu, varu dzīvot cik gribu, pelnīt, justies aizstāvēta. Un viņa atvadu vārdi saista – „Gaidiet mani. Gaidiet mani!” – Tas ir viss! Ko vairāk vēl var vēlēties? Cita nekā nevar nekad iegūt – savu daļu, savā laika sprīdī – daļu laika, daļu labvēlības. Savu daļu. Vai kāds iegūst vairāk? Viss plūst. Mainās. Viss pieskarās – un pamet.
Tu neatnāksi šo ceļu vairs viens
Tu nekad vairs nebūsi viens
Laime Tevi sadalījusi divos.
Divus salējusi kopā par vienu.
Tukšums sāk ielīt dārzā
Kā zaglīgs palu ūdens laikā nepamanīts
Rozes kļūst lielas un gaišas
Skumji atvērušās plandās
Izbāl mēnesnīcā
Uz zemes kaisās
Uzplaukst vēl daudz jaunu ziedu
Un pumpuri riešas un riešas
Bet pārziedēšana jūtama visapkārt.
Tu atnāksi vēl
Bet pārziedēšana
Ir iestājusies arī Tevī.
Tu iesmiesies
„Svinēsim rudeni
Rozes ieziemosim, apsegsim”
Vēl vasara, vēl agri segties
Vēl ilga ziedēšana
Zem vientulības ūdeņiem,
Zem tukšuma paliem.
Turpin. no 20. okt.
Jūtos atbrīvota šodien. It kā skumjš svešums, viņa tēla žēl, kas bija te un tur apkārt – vienmēr līdzdalīgs, dažreiz aizrautīgs, dažreiz jautrs, dažreiz kluss. – Vienmēr pienāca, bija klāt nākot un ejot – un tas bij kas saistīja, paņēma.
Dažreiz aizrāvies – skaists, garāks, slaidāks tādos brīžos – cik savādi!
Bet – jūtos arī atvieglota, mazāk saspīlējuma darbā. Tukšums. Atkal tukšums. Vasara! Vasaras siltums jau jūtams, nupat pie rozēm. Rožu veseli lauki apkārt, zied, birst.
Viņš vairs neatnāks viens,
viņš atnāks vēl pa ceļu te
bet ne vairs viens
varbūt atzagsies?
Vai tas iespējams, viņš vairs nav viens. Nekad.
Viņš teica – atnākšu lunchtimā! – Vai nebūsi piekusis…
H. taisās aizbraukt un māja top aizdomīgi klusa. Man tiek mazliet bailes. Dzīve apkārt pazūd. Iztēle sāk pieaust visu kā zirnekļu tīkliem kuros sapinās un ilgi trūd. Aizgājušas sejas un izbijušie notikumi sāk fosforiski zaigot iztēles gaismās, kļūst nāvīgi, kļūst vadātāji. Sirds sāk kliegt, saukt cauri pasakainām stundām, pieķeras niekiem un kļūst kā bērns. Jāmeklē kaut kas dzīvs. Citādi te sitīšos kā sikspārnis pa būdu.
Tur nāks kādas vecenes ciemos es tik stiepšu un stiepšu stundas. Un tīšu tās ap kāda cilvēka tēlu, ko nulle šķietu atrastu, bet kas – ir pazaudēts. Šķiet es kliedzu, stipri, cauri zemēm, jūrām, kalniem. Es sāku šo saukšanu kas ir neprātīga.
Šai zaļā dienā Ar mākoņu kroņiem Pie svešiem dārziem stājos Kur lauvmutītes un magonītes Uz seniem dārziem aizved. Saule, saules siltums, smaidi... Un rūgtas asaras lietas Kad baltās dienas galā Tur kā te Un mūžīgi mūžos. Āmen.
Patiesi – labi ir.
Nu – varbūt viņš būs apmierināts, nemeklēs vairs manis. Ne tūlīt. Varbūt vēlāk meklēs. Arī labi. Cik ilgi es esmu? Būšu?
Līksma raksta runājusi ar Sarmu par mani. Jāraksta. Viņa piemin to, pirms kā (man ir jau nācis prātā) man jāraksta viņam. Pirms viņš saslimst, pirms aiziet. Jābrauc uz Melburnu! Nav laika. Nav naudas! Tagad ja pensija – būs puscena! Vai tas nebūtu vareni? Tad tik kādas 4-5 mārciņas! Jābrauc!
Nākošnedēļ laikam mēs būsim ar veco 2 vien! Hendra ņemšot 1 ned. atvaļinājuma. Ceru ka Dzidrai manis nevajadzēs un es varēšu te vēl palikt. Nezin kādēļ, pēc pēdējās aizsūtītās savas vēstules es jūtos it kā Dz. būtu safe. Viņai cita nelaime nav – tik Miks. Un – varbūt viņa to beidzot pabīdīs sāņus, lai var eksāmenos ko darīt!! Ak, kaut nu izietu viņai labi. Es itkā bez bēdām to sākusi esmu cerēt. Tad es arī varētu pabraukt – kaut vai līdz Melburnai – ja Dz. manis nevajag. Ir jau okt. beigas 20. – vēl gandrīz 2 nedēļas. Vēl viss novembris Dzidrai ar eksāmeniem!
Bet es varētu pa svētdienām braukt. Tā atpūta – pasauļoties. Šoreiz varētu izmazgāt veļu, pagludināt. Nauda aiziet bet – ja es te vēl ilgāk palieku, tad viņa arī nāk. H. liekas atmaigusi – jeb tikai es pati drošāka pēc laimīgi izdžugulētā ceļa ar W! Abas sievietes bij maigas vakar. Bet vecā jau visu laiku! Sūta tik pie W. iekšā – lai nesu tēju, kur viņš vēl gultā. Tagad jādzird par Dzidru.—
Piektdiena 21. okt. 1966.
No Dzid. nav vēst.
Šorīt saplēsu 2 vīna glāzes. 2! Labās lielās. Kamēr es brīnījos – ka es varēju saplēst pirmo – es otrai vienkārši ar cimdu mazgājot – nolauzu malu, tik viegli itkā tā būtu no putu krējuma.
Vakar 24. okt. (22. 10. 66?) bija
avīzē sludināj. Mascott, John St. 35 meklē strādnieces.
Kas tur iet vaļā? Gribētos dzirdēt, redzēt?
Vai – patiesi es biju traka?
Vai – neviens man neuzspieda šo trakumu?
Vai – es būtu droša, ja es atkal tur parādītos?
Kāpēc lielākā daļa sieviešu tur pazuda kā ‘žīdi pa miķeļiem’ – atstājot savas drēbītes – cardiganus, overallus – un pazuda?
Kas bija Jean’a?
Kas bija Mourice? Etc.
4. p.m. vēl nav avīzes ne pēcpusd. pasta. Es gaidu ziņu no W. Ne man, bet viņa motherei. Līdz ar to man. Mothere gaida. Kļuva sad – kad šorīt nebija. Tāpat kā es. No Dz. arī nav.
Jāraksta man tomēr viņai, varbūt vēl rītu var pagaidīt.
Vasara. Mazgāju priekškarus. 5 logiem jau izmazgāju un pieliku atpakaļ. Viegli.
Redzēju tikko kādu filmu TV. gluži labi spēlēja. Vāji redzēt – bet dažas vietas arī redzēt bij iespējams. Patika sievietes spēle. Problēma vienmēr ir – paša gribas spēks – tikai iet, ticēt, darīt, darīt, darīt pats ar savu pārliecību, spēku, drosmi. Nopirku šo un vēl vienu tādu ‘notebook’ un zīmēšanas book. Iezīmēju vienu puķi. Puķes mani valdzina – kādēļ, es nevaru zīmēt nieka puķes?
Stāvēju uz galvas – tas jādara. Esmu to pametusi jo likās sirds trako pēc tam. Bet jādara lēnām.
W. atnāca vēlu, kad mēs skatījāmies TV. Viņu neredzēju, šodien jutos brīvāka ka viņa nav, mazāk darba, mazāk uztraukuma, bet mazliet šī uztraukuma vajag. citādi nevar rakstīt.
H. bija laba. Deva austeres runājās, sauca uz T.V. Es viņai (vienai) saklāju galdu ‘izcepu’ garlic maizi, vecai arī čikenu sagatavoju tā, ka visu noēda. (Piebiezināju to šķidro negaršīgo vīnu mērci ar sviesta mērci.)
Bet nu – ir pār 12 naktī. Labi ir beidzot atkal būt stiprākam un – pelnīt. Cik daudz esmu cietusi no šīs lietas – nespēt atrast vietu kā pelnīt. Te nav paliekama vieta – bet tomēr nu pierādījums ka es varu būt taisni tur laba, kur vai pus mūžu mani ‘zāģēja’ nost – ka es neprotu vārīt, neprotu saimniekot, etc.
Gulēt jāiet.
Guļu jau gultā, tādēļ raksts šausmīgs.
Bet – uz rakstnieku dienām? Vai varētu saņemties, vienmēr
24 okt. 1966 (23. 10. 66.?)
Svētdiena 10 ½ a.m.
Neaizbraucu uz Newcastli. Vakar pietrūka laika lai bez steigas to izdarītu un steigai pietrūka spēka.
Tad nāca pārdomas – skriet vai nē, līdz bij par vēlu.
Tāpat šorīt – te pa vidu visu laiku maisījās Seamour madāma – un es itkā pinos klāt visam tepat. Līdz – atkal – tik vēls.
Nogāju lejā (skaists saulains, pavēss) piezvanīju Inesei – tā neatbild. Tas tā sakot nogrieza mani no cerībām un dzīves un trauksmes – atnācu mājā. Domāju tupēt mierīgi – rakstīt vēstules. Bet miers – zūd. Varu lasīt savu Laurée Lee Cider with Rosie – kas ļoti patīk. Bet grāmata iet uz beigām un – šai brīdī tā vispār ir tikai apmānīšanās – svētdien, kad varētu būt kopā ar – dzīvi! – lasīt grāmatu. Jāatpūšas jau nu ir. Kājas vienās vēnās. Varbūt par daudz staigāju. Nu – tā es gulēšu un lasīšu līdz H. man to piedod.
W. istaba sakārtota izskatās tagad jauka. Tik – nāc un dzīvo iekšā. Bet viņš vairs nenāks. Viņš ir – divi. Viņš ir divi – un trīs un četri un pasaule par sevi.
Šai istabā viņš vairs nebūs. Bet viņš bija un es varēju būt daudz labāka – dzīvot, sadzīvot vairāk. Viņš to prata. Viņš to darīja. Sadzīvot. Būt kopā ar otru. To viņš prata. Es nevarēju savas kautrības un lielo, brāzmīgo jūtu dēļ – kad nāk kaut kas – tas nāk kā vējš. Viņš citāds – viņš mierīgāk var izteikt sevi. Un tomēr – viņš skrēja garām, viņš ieskrēja un izskrēja daudz reizes – un nevarēja neko pateikt. H. reiz tādā brīdī, (kad viņš kaut ko jau tur pateica arī) nosmējās, nebijis dūšas vairāk teikt. H. tik daudz palīdzēja man viņu atklāt – un tomēr – es nezināju, ka viņš stāvējis uz mana sliekšņa. Es zināju – un neticēju. Kā vienmēr. Bet – tā tas iet. Viss iet. Viss paiet. Viņš mani mazliet mācīja atvērties. Bet ja atveras par daudz, kā pag. ziemsvētkos – aiziet nezin kur. Jāiet vien mierīgi, un esmu jau izgājusi ‘kā vajag’. Abas ledijas labas. Ja būtu citādi – kā būtu citādi? Lērums! Tikai lērums būtu varējis būt. Kauns. Jo šoreiz tas nebūtu ietilpināms, tā sliekšņa pāriešana. Mazliet – to visu apsvērt varēju. Bet varbūt tas nebūtu tik ‘charming’. Tik sweet. Es teicos rādīt savu ‘lielumu’. Šī sweetuma, tenderness dēļ. Ko es rādu? Vēl neko. Man bij nodoms – radīt, strādāt. Kā? Dzejā? Mūzikā? Kur? Vakar bij 4 viesenes, es uztaisīju Hungarian goulash. Bij ļoti labs. Varbūt mazliet par daudz paprika. Bet – very nice. Un ātri un gludi viss izgāja. Gaļas vajag vairāk kā 2 lb. uz 7 cilv. 2 lb. uz pieciem.
Jāraksta vēstules – bet mans gars nav pie manis. Tādā stāvoklī man nekad nav jārādās latviešos kad es neesmu apmierināta ar ko daru, bet mans gars klejo prom meklēdams sava uzdevuma. Šis absent being – ir tas, kas dod sejai nogurušo izskatu. W. turēja mani kopā, kamēr viņš bij te es biju tur, kur es biju. Jāgaida viņš atgriežamies – varbūt esmu viņam vajadzīga. Ja pirms kāzām es viņu spēju tik ļoti saistīt, tad – varbūt – arī pēc. Varbūt pēc – vēl vairāk. Bet varbūt pavisam nē. Viena no šīm varbūtībām. Drīzāk jau pirmā.
Nu man būtu jābrauc uz klavierēm.
Kas jāpērk? Kāda teacake – vai nekas?
Varbūt – nekas.
Austrai uz Latv. nosūtīju vēstuli šod. 24. okt.
Līksmai uz Melb.
Ivanhoe 21, Vic.
Ir pāris stundas vēl brīvas.
Aiziešu uz Vaucluse domāju. Varētu arī neiet? Bet ko te iesāks ar šīm stundām kas karājas pakārtas nākošā pienākuma cilpā? Nebrīvas. Nedrošas, kā savilktas stīgas kas trūks, ja neuzmanīsies.
Nederīgas stundas.
Kā būtu pensijā?
Īrēt dzīvokli par pakalpojumiem saimniecībā – to varētu.
Bet vajadzētu būt ļoti noteiktam darbam – nestiepjamam, ko padara un cauri. Ne tā, kur var šad un tad darīt. Tas nozīmē vienmēr justies piesietam.
Kāds darbs varētu būt padarāms. Dārzs? Nekā.
Ēst gatavošana? Ja noteikti izmet svētdienas, sestdienas – tad puslīdz O.K. nedēļu strādā, nogale brīva.
Bet visā visumā – ja pensijā gribētu justies brīvi – vajadzētu kakta kur dzīvot. Bet kur to ņemsi? Tāpat mūžīga kalpošana un mētāšanās. Kur atrast kaktu?
25. okt. 1966. otrdiena.
No Dzidr. nav vēstules. No W. arī nē! Gauja (grafiķis?) uzaicina piedalīties izstādē – 4 marta 1966 (67?). tagad nav liela problēma teikt – jā – jo ierāmēts kaut kas ir. Bet – cik tas vērts? Vecs darbs? –
Biju dārzā nogriezt vecos rožu ziedus. Pilnu kasti nogriezu rožu galvu. Gāju kā pati nāve. Kā liktens. Dievs.
Lauzdams. Ņemdams. Aiznesu uz ‘krematoriju’ un izlasīju sauju dzelteni sārto – tās burvīgas kad vecas.
Nāk prātā Andrejs Punka, kas mani kaitinādams reiz teica – par vīstošām dāmām – „…Tu zini, arī rozes smaržo visstiprāk kad tās vīst.” – jā, patiešām, smaržo stipri un ir skaistas. Toreiz mana vīšana bija tālu. Vasaras dienā, zālē, zaļā pasaulē (mērot kādu šķūni vai riju) mēs par to runājām. Mana vīšana bij tālu – un kas ar citiem notiek, par to man nebija daļas. Par rozēm un arī par tām vīstošām sievietēm, man nebija arī nekādu dziļāku iebildumu. Par rozēm es padomāju. Un arī par sievietēm. Un pieņēmu, lai tas [..]
Tagad – tagad es esmu kā viena no šīm galvām.
Skaistas tās ir! Neticami skaistas. Pilnas saules un dzīves krāšņuma, bagāti, devīgi, atvērušies, smaržainas elpas, nebeidzamas devības pilni ziedi, skaisti, patvarīgi, aizgrābjoši, mulsinoši satraucoši un gatavi kuru katru brīdi izjukt un izkaisīties lapās kas arī vēl ir skaistas un smaržīgas, un zelta pilnā sēklotnē, kas arī vēl ir skaista, ļoti skaista, kā zieds pats par sevi.
Mana istaba kļūst pilna smaržas.
W. nav atrakstījis vēl.
Vai viņš ir laimīgs? Ļoti laimīgs? Apreibis, apmierināts? Pacelts kalnos?
Vai nav? Viņš runāja par to ka dzīve kļūst – īsa. Brīvība pazaudēta. Bet laime – laime! Vai viņš ir laimīgs. Do you realise that I have only 20 days to go…
Kāpēc es nerealizēju???
Pavasars.
Lietainas debess smagums, maigums
Gūlies pār zaļganiem kokiem, pār krūmiem
Smaidā ievelku dziļu elpu
Ar zemi, ar padebešiem, ar lapām.
Tas atver aizbērtas ejas
Asiņu straumēs,
Atbrīvotas tās uzjoņo sasildot.
Un man ir māja un ceļš un zirgs
Sēta ap dārzu
Un pusdienas miers dzied logu slēģos.
Man soļi dip apkārt
Klusāk un skaļāk
Lēnāk un straujāk
Tuvojas, kavējas
Aiziet un atnāk.
Man balsis murd apkārt
Dudina, lalina
Savijas, atvijas
Un viena pāri citām...
Un viena no visām...
Ieklausies, ieklausies
Vai tā jau apklususi?
Lāses kavējas gaisos
Un lēni tuvojas lapām
Līs visu dienu.
Nosūtīta Klauvertam 2. nov. 1966.
27. okt. ceturtdiena {??}
Lietus debešu smagums maigums
Gūlies pār plaukstošiem kokiem, pār krūmiem
Smaidā ievelku dziļu elpu
Smaids atver aizbērtas ejas
Asiņu straumēs
Atbrīvotas tās uzjoņo sasildot...
Un man ir māja un ceļš un zirgs
Sēta ap dārzu
Un pusdienas miers
Dzied logu slēģos...
Mani soļi dip apkārt
Klusāk un skaļāk
Lēnāk un straujāk
Paliek, ko gaida
Tuvojas tālinās
Aiziet un atnāk
Balsis murd apkārt
Un viena pāri citām
Viena no visām...
Ieklausies, ieklausies
Vai tā jau apklususi?
Lāses kavējas gaisos
Un lēni tuvojas lapām
Līs visu dienu.
Domājot par varbūtēju brīvību – neatkarību – naudu uzturam un istabai kas negrozāmi pieder man cik ilgi gribu un – brīvu laiku – es jūtu, es vēlētos uzrakstīt – vispirms varbūt pēdējo notikumu (pirms esošā…) par Mouricu. – tur daudz interesanta un – kas tas viss galā neviens velns nezinātu – bet varbūt, būtu interesanta lasāmviela, mana iztēle tur darbotos īstenības robežās un ar spontānu jūtu vadītu prieku. Cilvēkus es varētu iezīmēt dzīvus – veco Johnu, jauno Johnu, Jeani. Apkārtni. Darbu. – Tad – visu to trakumu!
Tad lai šie, mīļie latvieši lasa vēderus turēdami! ––
Lasu D.H. Lawrence ‘The Rainbow’ un atzīstu, ka viņš muld un pleperē no viena gala no otra, tas ir dažās vietās, un visu ko viņš uzraksta šīs grāmatas sākumā, varētu, (un tas būtu jādara) uzrakstīt mazākais uz pusi īsāk.––––––-
Vispār – Lowrence’s man arvien liekas kā aklais, kas otram rāda ceļu un mani viņš ar to kaitina. Patiesi – es neizvēlētos viņa grāmatu – bet man cita autora te nav. Man patīk Camū kaislība, par ko nepļekst, bet kas tur ir – dzīves prieks, alkas, ņemšana, arī un visvairāk, bailes no tā visa zaudēšanas, jo tas ir. Lawrence karo it kā ar veselu aklo baru un stāsta un stāsta līdz tiešām jāprasa – vai Tu esi dumjš, jeb Tu mani turi par dumju? –- Suns and Lovers gan lasīju ar prieku – bet arī, tikai pa pusei.
Ko es te gribēju darīt, iezīmēt sava nākošā grāmatu plaukta projektu:
[Neiznāca tāda skatā
Apmēram
That’s better!
Originals (Hendras)
2 ķieģeļi gareniski
3 ķieģeļi guļus
Viens ķieģelis]

[page of 3+ sketches of trial layouts of furniture in her room]
Nē – taisnība – es negribētu tur dzīvot. Bet es gribētu dzīvot kaut kur – kur es varu palikt – kur man nav jādomā ka tūlīt jāpekelējas prom. Pie Dzidras es gribu – bet tur sarāvusies vieta tik šaura, ka nav viņas vairs. Wendija ieņem visu atlikušo māju, tikai Dz. stūrītis viņai. Kur es tur varu palikt? Un ja Vendijas nebūtu – Daudz vajadzētu maksāt lai iekārtotos. Ja klavieres arī tur grib – un ja nē – tā tikai bēdīga pagaidu dzīve! Kas būs? Kur Dzidra būs nākoš gad? Turpat? Sals! Bet vakari bij skaisti! Un kaut kā es tur dzīvoju un viņa arī.
Kaut kā tie vakari bij skaisti. Bet – es to izjaucu – atnācu te. Vai es nevarēju palikt cleanere? Negulēt pa naktīm, un strādāt bez mēra? Varbūt Vendiju būtu izspiedusi. Varbūt varētu izturēt. Un – būtu pie Dzidras. Tagad – Dzidra no saviem ‘sunsetiem’ prom neies – un Vendija ir tur. Ar šausmīgo ‘stadulu’ apkārt. Dzīvoklis viss viņas pilns. Ja es nebūtu aizgājusi. Palikusi. Kā es gribēju. Paliku jau. Tikai vēl sacēlos pret nelabumiem – un Dzidra mani izmeta. Bet es nevarēju to izturēt, negulēt, būt zem Vendijas kājām, būt cleanere. Varbūt es būtu varējusi. Es jau paliku. Vendija bij tā, ko es nevarēju panest. Es nespēju atpūsties. Bet ja nauda būtu sākusi nākt – bet esi cleaners! Nu – esmu prom. Prom no ‘sunsetiem’. Tur mūsu māja bij kādu laiku.
Bet tik vien laimes, mierinājuma bij kā – Dzidra. Un viņai vajadzēja mani turēt un salāpīt ik dienu, jo es cietu, bet viņa to darīja. Visas nesaskaņas bij pazudušas un viņa bij mīļa, mīļa ar mani. Un es viņu jutu kā nekad agrāk sevī. Pavadīju acīm iešanu un nākšanu. Un man nebij nekā cita. Bet pirms ar nabadzību ieiet vecumā – es gribēju vēl spēku just. Te nu es esmu. Stiprāka, veselāka, prom no Dzidras. Par Inesi nav ko runāt. Kur tā ir un kā viņai ir – to es nezinu!

[7 more room layouts at bottom of page]

