Ceturtdiena 1. sept 1966.
Pavasara sākums. Gluži jauka diena, pa pusei saule, pa pusei mākoņi. Aizgāju uz Vaucluse, nogriezu matus. (Nopirku šokolādi…) Rēķinu nedēļas un gudroju kas man iznāks līdz novembrim. 8 nedēļas te – £80. £40 – parāds (35?) 40 paliek. To es skaitu katru dienu!!
12. sept. 1966.
Kaut rītu būtu vēstule no Dzidras. Biju Vaucluse – ieliku bankā $20.50 – tagad ir $162.00.
Tas ir – 81 mārciņa.
Nākoš sestdien būs parāds un Dzidras New Zealande nopelnīti.
Biju laimīga šodien ejot pa pavasara pilnu zemi – ko es ceru? Domāju – būs vieglāk dzīvot – būšu beidzot ārā no pastāvīgām naudas rūpēm. Un ja tad es varētu strādāt – rakstīt, zīmēt!!
Tagad to sāku varēt – tikai laika jautājiens – tikko manī atraisās radīšanas spējas, tad ir laika trūkums, jo dzīve to paņem, bet radīšanas spēju dod tikai dzīve. Kā tas nav – arī laiks nekā nelīdz. Newcastlē es nevarēju radīt jo biju beigta.
{something seems to be missing – possibly that Warren is leaving earlier?}
Tas ir par agru! Vai nevarēja tagad būt 3 ned. vēlāk!
Otrdiena 13 sept. 1966
Mana istaba kļuvusi putekļaina – un mans gars sācis kustēties uz radīšanu. Tas nozīmē, ka esmu gulējusi ilgi. putekļi noguluši visos kaktos – pavasars pienācis, ziedi veras visās malās un mans gulēšanas laiks zem putekļiem arī galā – gribu celties. Ja ne citu – zīmēju orchidejas šodien. Bet texacolour zīmulis nedod maigu līniju. Varbūt jāiemanās kā to radīt. Tomēr puķes lapu kustību un ziedu maigumu izjutu un tvēru droši. Bet – tā tik ieskaņa. Vienmēr – tik ieskaņa. Lielais darbs kā kalns, kā lācis migā – neuzmodināts. W aizgāja garām uz darbu teica ardievu, tad paskaidroja ka nebūs vakariņās un tā kā es biju atturīga bet atsaucīga, viņš paskaidroja arī kāpēc nebūs. Tas viņam nav jādara. Steiks droši vien bij ciets, nenāk nekad laikā brokastīs. Viņam ir ļoti glīta sejas līnija pavisam no sāniem, gandrīz tikko vairs saredzamā profila daļa pāri plecu no muguras puses skatoties. Ar to viņš nogāja gar logu uz ielu, mašīnu izbrauca Hendra. Uzliku šorīt marmelādes bundžu uz galda – viņa teica lai atrodu citu trauku. Es arī par to domāju, bet tā kā viņi liek visas stikla bundžas uz galda – nezināju kā rīkoties ar bleķa bundžu. Tur īsti ņemot nav starpības un tomēr ir. Labi ka W nebūs vakariņās. Vispār, ja viņa te nebūs un man vēl būtu te iespējams palikt – man būtu daudz vieglāk, daudz mazāk darba. Es to teicu jau vakar. Es tomēr ar viņa nākšanu un iešanu noņemos. Ārā aiz loga līgojas divi lielie orchideju ziedi. Vakar tā visitore abus podus atnesa te, istabas priekšā – labi. Nu ‘jasamine’ zied un smaržo stipri. Ienesu istabā un iznesu ārā – ‘galvā sit’.
Piemācas un varbūt līs. Pavasars. Visa zeme zied. Ceļi, parki, dārzi, visas mazās cilvēku būdas ziedos. Es te tupu. Man arī te zied. Man arī. Kā tikt pie savas būdas?
Patreiz atkal viena visitore dzer tēju. Es esmu dzērusi un ēdusi pēc traka šodien. Jārimstas. Bet nemiers dzen ēst, ka nevar neko citu darīt. Pa starpbrīžiem jādara. Naktī pēc TV vēlās skatīšanas (un W tuvuma apkārt) slikti gulēju. Atstāju durvis vaļā lai gaiss mazliet ir (ir silts vakar un šodien…) bet atmodos ar ‘spokiem galvā’ – jo pretī vaļējām durvīm ir gaisma, cauri stiklam āra durvīs. Tā tad tas pats – es nevaru gulēt pret gaismas centriem, pret kādām koncentrētām gaismām. Tas ir pret gaismas avotiem. Dienā varu un gaišā istabā varu, bet naktī, tumsā ar spīdīgu kaut ko pretī – nevaru. Jutu ‘dūrienu’ cauri galvai un ‘spokošanos’ gaismu, tēlu, jau seju jūkli kustamies galvā. Tas ir kā man pag. gadā tās ‘nightmere’ sejas rādījās. Tik jūtīga es gluži vairs neesmu. Tepat, pie šīm pašām durvīm esmu gulējusi – bet tad aizgāju agri gulēt un man nebij jābēdā vai kāds neies garām jo W nebij mājās, arī filma nebij skatīta. Viss kopā tā tad – satraukti nervi, nemiers un gaismas – un viss iet vaļā. Šodien jātaisa durvis ciet naktī un logs jātaisa vaļā, kad nevar vairs elpot.
No Dz. nav vēstules.
Domāju ka katrā ziņā būs.
Jāgaida atkal līdz rītam.
Jāstrādā būtu pie stāstiem – bet nu atkal ir jāmācās to darīt pa nozagtiem brīžiem.
Fiziskā nogurumā – nav laba stila.
Svētdien gluži labi veidojās stāsts. Bet klausījos domās un tās nepierakstīju. Domāju – lai veidojas. Aiziešu pastaigāt, atnākšu – tad rakstīšu ar svaigumu. Nekāda svaiguma nebij jo – es biju fiziski nogurusi. Domas ko es gribēju teikt, es kā nekā varēju atcerēties – bet stila kādā tās izteikt, iespaidīgo secību tām, lai tās atklājas – to es nedabūju. Īsumu, kodolību – to nevar dabūt kad ir fiziski noguris. Tad runā monotoni un gari, loģiski, bet bez dzīvības.
Kaut kas sāk nospiest – tas, ka es tomēr neesmu ‘dzimusi houskeepere’ un man jāpiespiežas tagad ‘nelidot pa gaisu’. Darīt visu kā vajag, neprasīt un negaidīt visu no viņiem – kas un kā jādara. Bet – es jau nevaru visu sevi pārveidot.
14. sept. 66 trešdiena 9 a.m.
Rīts burvīgs. Mierīgs. Silts. Orchidejas līgojas rīta saulē pēc nakts lietus. Vēlāk tās jānes iekšā, ēnā kaut kur. Būs varbūt karsts.
W. mācīja mani cept bubble and squash or squid or something. Saknes (atlikušās) sacep, samaisa, brūnas apdedzina sviestā. Mums iznāca mash, jo puķu kāpostam bij daudz mērces virsū. (W. ļoti garšo puķu kāp ar siera mērci). Šovakar nesapratu vai W. arī būs vai nē. I won’t or I want – Vienalga. Būs viltotie baloži… Bet to es negribēju runāt te apsēstoties.
Es gribēju teikt – „You make me hungry of live of hapiness, home and love. Etc.
Jā. Jūtu tādu izsalkumu pēc kustēšanās, ka nevar izturēt. Bet rakstnieku dienas – kur varētu izkustēties – jālaiž garām –
Nosūtīju vēstuli Birstiņ kundzei un Dzidrai. Izmazgāju savus džemperus – (jālāpa būs) un domāju – varbūt es varētu sataisīties un sestdien braukt – bet ja pilnu cenu nemaksā – tad būs grūti. Anyway – es nevaru iztikt – neņēmusi no bankas, ja gribu braukt.
No tumša liet maina zelta Līdz pienain’s bērtam Līdz bērnu dienām tālām... Nē tuvām ar siltām šūpām No smaidošām lūpam Gars aiziet viņas palasīties Saulzelta atvizma rakstus Smaidošās sejās No karsta nosarkuma Šaltīm līdz bezasiņu baltiem Viepļiem saltiem Izmaldījies Gars atgriežas Saulrakstus palasīties – uz sienas Neaprakstītām papīra lapām Kas čaukstot krīt uz grīdas Pieskaras izlied saules Zīmes no sienas rakstu
Pirmdiena (19. 9. 66)
Viņš iemetās kā vējš manī, Vecā muzicēšanas vaina deg Viņš tas tiks, tiešām Tikpat apsēsts, kā es biju Un vēl esmu. Viss trīc Un dreb un ‘iet pa gaisu’. Šopēna ‘uguns putnu’? Nezin vai to kāds tā Sauca? – viņš nospēlēja ne briljianti Bet skaisti – krāsaini, Silti, vidus daļa Vieglā, gandrīz net tik Laba, kā otrā. Viņš sapinies tāpat Kā es citos pasākumos Un raustās kā uz āķa Uz šīs mūzikas. –
Trešdiena 21. sept. 1966.
Vējš. Mazliet dūmakains. Sarkano smilšu mākoņi no ‘centra’ (tuksneša) esot gaisā.
Mēs nekārām segas ārā rīta pusē – tagad (1 p.m.) izkāru.
Vējš. Vējš. Manī sadzinis nemieru.
Varbūt esmu kā jūtīgs suns kas saož citas pasaules puses pienākšanu, jaukšanos – smilšu mākoņi.
Man nemiers. Un nogurums reizē. Grūt paliek kalpot, kalpot. Brīvības sagribējies.
Bet – brīvības nav. Vai saņemot pensiju jutīšu brīvību? Varbūt jā. Varbūt nē. Nezinu kā būs. Dažreiz jā, dažreiz nē. Tā būs, kad izmantošu priekšrocības – braukt kaut kur, nebēdāt par badā nomiršanu – tad jutīšos brīva. Kad sanāks citas domas. Tā tas ir – Bet te top grūt no korektības. No tā, ka nejūtos savā mājā. Kādu brīdi jutos labi. Tie bij mani ar W. Viņš tāpat atbilst ik pagriezienam un liekas – nezina ko darīt. Nav ko darīt. Tomēr varētu vairāk atzīmēt, pateikties šīm simpātijām – bet es arī nezinu – kā? Nav kopēja ceļa – jeb ir par daudz, ir kāda akla degšana, kas pati nezin sava ceļa, zinātu varbūt to, bet nezina to kur tas vedīs, kāds iznākums. Dziņām nav nekāda iznākuma. Tās iet izdegt – uzliesmot – vairāk nekā. Visur cilvēka prāta rētas ir tā, kas dziņas padara tumšas, nederīgas, nevēlamas. Prāts redz ciešanas, ko tās var sagādāt, redz to, kā tās neiekļaujas viņa plānos – ir kā uguns ar savu ceļu – prāts iegrāmato tās – ļaunās nevēlamās parādībās.
Tā mēs te stāvam – gribētos ļauties reibonim, ļaut lai skats neredz neko citu, kā to, ko savādā iztēlē rāda – pievilcīgu, skaistu, labu, iekārojamu otru – un vēlēšanos to iegūt –
Mums viss iznāk neīsts, lai cik dabīgi gribam savas simpātijas ielāgot prāta atzītās formās. Nav tas iespējams. Tas kas ir šo simpātiju pamatā, nav prātam ne derīgs, ne vajadzīgs. Varbūt vajadzīgs. Bet tas arī tas gudrais mediķis – nezina ka šo ‘drug’ varētu izlietot veselībai par labu.
Dienvidus vējš.
Ārā jau silts. Bet tupu istabā. Man te jābūt. Varbūt telefons. Varbūt kas cits. Esmu – on duty. –
Skaisti šalc vējš ap māju. Te ir koki. Liels riekstu koks. Zied viss ar vairāk kā sprīdi gariem ziediem, ziedi gandrīz kā kas garai skostai līdzīgs, krāsā un skatā. Mazliet smaržo. Kāds oranžu koks sāk atvērt ziedus. Smaržos ‘jasamin’ (viņi saka). Zied, tinas ap sētu, ļoti smarž. Pavasars. Mūžīgā vientulībā paiet mūžs. Ienāk prātā, ka dzīve līdzīga Rembranta ‘trīs kokiem’ asējums.
Vakars – vakariņas apēstas – bija lieliskas.
Jēru ciska – pildīta.
Pildījums ½ liela sīpola, pasmalki griezta
2 ēd. kar. kapātu pētersīļu
1 ēdamkarote eļļas
1 ola
2-3 ēd. kar. bred crumbs
½ gabaliņa ‘garlica’
Mazliet nutmeg
Sāls, pipari
Sajaucu, uzziedu uz gaļas, satinu, tad sasēju kā ‘desu’
Uzliku pannā uz pāris karot. tauku
(ierīvēju ar citronu un pipariem)
Cepu uz 5 (sākumā bij ieslēgts uz 7 un pacepa 5 min. tā (jo man biskvīti cepās līdz)
Uzlēju mazliet karstu ūdeni pannā
Šad tad aplaistīju
Pēc stundas ieliku apkārt kartupeļus
Un apgriezu apkārt gaļu
Cepu tālāk – 2 ½ st. vēlāk, beigās kartup. bij gatavi, nogriezu uz 4 (pēd. pusstundu). Tad uz 3, jo baidījos ka sadegs.
Bija burvīgs. Apcepis labi un vidū maigs.
Mintsouce 1 ēd. kar. cukura, 1 ēd. kar. ļoti smalki kap. mints, 1 kar. karsta ūdens, 4 karotes brūna etiķa.
Gravī – 2 kar. miltu, vairāk kā tase aukstu ūdens.
Bij pabieza, bet O.K.
Gaļa sagriežot bij lieliska pildījums ietinies riņķiem.
Uzlielīja. W. iznāca pēc otras šķēles, H. teica – labāk kā māte es izgatavojot. Laime tikai – cepetis cepās mazliet augstāk kā vidū krāsnij.
Es gribētu vārīt – savā ģimenē. Kad vārīju – bij maz zināšanu un maz laika. Kaut ko jau darīju arī. Zupā kauliņi mazās šķembas mocīja papu! Gaļu ‘savārīju’ uz lielākas uguns kā vajag. Bet – kāda man bij malka?
Jā, kam tagad lai cepu un vāru?
Dzidrai jau vārīju, bet ne visu laiku nezin cik uzmanīgi – nu – tomēr! Tagad protu vēl labāk un daudz ko jaunu. Bet man vajadzētu kam vārīt lielāku baru ne tikai vienu. Un – gan jau tad arī ātri pietiktu, citas lietas liktos labākas ko darīt. Kā tas visur – dažreiz ļoti rūpīgi ko sataisa, tad palaiž šā un tā. Tāpat jau pat te, lai gan te ir algots ‘cooks’.
Man (vai par tām vakariņām) W uzlika Rachmaninova klav. koncertu (ar orķestri) bij tiešām burvīgs. Tagad H. spēlē citus (vijoļu koncertus).
H. smējās, kad W. ienāca virtuvē un aizgāja. Viņš esot nācis man prasīt vai nav plate par skaļu, bet tik vien uzdrošinājies pateikt – „nav par skaļu vai nē?” Un aizgājis.? Tā tad viņš no manis baidās. Un es no viņa un no viņiem! Izcepu riekstu biskvītus. Taukaini mazliet un siltums bij par lēnu, kur kopā ar gaļu cepināju.
Citrona rausis šodien tika pacienāts viešņai un vakarā vēl pieprasīts – kad to jau biju apēdusi. Domāju – nav lāga, W vakar neēda. Viņi jau saldas kūkas neēdot – H. teica. Tā tad – citr. rausis ir labs.
Izcept viegli, tikai plānāk un lielāks jāizrullē apakšējā rauša kārta, varbūt arī – miltu tam vairāk. Siltuma tam sākumā bij par strauju un par daudz no augšas. Par augstu uzlikts, virsa dega un apakša nebij labi izcepusi.
Jāatkārto kādreiz – spirgtas garšas cepums.
No Dz. nav vēstules!
Ko darīt nākoš veekendā?
Būšot tukša māja, netraucēta spēlēšana Summerhillā.
To vajadzētu izmantot.
Tad braukšana jāatliek vēl pēc nedēļas?!!
22. ceturtdien.
Nogurums māc.
Iztaisīju – steak an kidney pie. Stewēju kā parasti steak + kidney 2 st. 20 min. apm. Tad ieliku uguns drošā – stikla traukā un (ļoti pavirši) pārliku pāri – pie.
Ieliku krāsnī uz (7) vēlāk uz 6 vēlāk 403. Cepa kādas 35 min. Bij very good! Tā kā Ians teica lai paijas mērce ir labi zemāk kā gaļa, lai pie nemirkst tad mērce ir jāpataupa ko uzliet kad liek uz galda – jeb kāda dziļāka bļoda jāņem, bet tad garšīgās pie nebūs tik daudz. Pie – bij laba. Šoreiz pieliku vairāk miltu, lai nav tik eļļaina.
Nogurums. Man jāuzraksta Ābelem. –
Svētdiena 5 p.m. (25. 9. 66.)
Šī nu bij visskumjākā svētdiena te – brīvā diena, vienīgā diena, kad izbāž galvu no maisa. Bet šī bij tāda – ka iebāž galvu vēl trakākā maisā – un nav nekur izejas, tikai milzīgs, grabažu pilns maiss kurā vandies.
Jā, sapņi jau nerādīja neko labu. Teica ka esot veca un man nekas vairs nepienākoties. Parādīja vēl pasauli zilizaļās krāsās upēs un lejās un teica – lūk, tas Tev – jāatstāj.
No rīta protams par sapņiem nebēdāju. Un ja bēdāsi tad vienmēr tupi mājā. Gan jau arvien kaut kas – tumšs. –
Tā es jau pusastoņos taisījos ceļā, iztaisījos gan tikai ½ 9, te jālāpa, te jāgludina –
Mazliet (lija), līņāja, bet bij labs spirgts rīts. Tīrs nomazgāts zaļi, jauns, pavasars.
Es skatījos busu gaidot – vai W. nebrauks mājās, pag. reiz tā bija. Bet nebrauca.
Piebrauca buss un es iebraucu pilsētā. Townhalle bij tik skaista ka man acis aizmiglojās no sajūsmas (vēlāk es turpat apkārt staigāju un raudāju no pamestības.) Nu – arī no rīta es biju viena un atmiņas par Townhalli arī bija vientulības pilnas, bet – skaistas. Tagad Townhalle bij svaiga, liekas balti logi iekrāsoti, bet citādi glīti tumša, stilīga, iela lietu nomazgāta un koki tik tikko gaišzaļi sirmi – O! Tas bij lielisks skats, un es to mīlēju. Mīlēju visvairāk tā vakara dēļ, kad es tur koncertam saģērbusies, kā jaunību atguvusi, gaidīju Terr. Viņš neatnāca. Viņš laikam nekad nav zinājis ka es to gaidīju. Bet šo to viņš ir zinājis un ir gaidījis mani kādreiz citur. Jā Terr. un viņa dēļ pianists Entremons, kas kaut kā man atgādināja Terr. un tādēļ es ielīksmojos par viņu un viņa spēlei bij lielāks iespaids. Gaistošs skaistums, tik vārs kā koku zaļums šorīt, kā lietus maigums. –
Es staigāju, nopirku 4 dougnuts, appleturte un baltmaizi (French bread nebij) ko pie Ines cept ar ķiploku.
Tad es braucu uz Summerhill ar pilniem nagiem un kaut ko ‘dzejoju’ –
„Ir svētdienas rīts un manas rokas ir pilnas dāvanu Pilnas dāvanu un es gaidu dāvanas no svētdienas, jo ir vēl rīts...” Jā, tā es domāju. „Ir vēl rīts un manas rokas ir pilnas dāvanu...”
Un tad es aizbraucu un – atradu kundzīti rīkojamies ap veļas katlu un kundziņu taisāmies brokastis ēst. Nekādā Vindzorā viņi nebija! Un es domāju, ka visa diena būs mana: es spēlēšu un spēlēšu un pa vidu iedzeršu kafiju ar appleturti –
Patiesi, es tikpat labi varēju spēlēt. Un es spēlēju arī kādu laiku. Bet – es jūtos uz kakla viņiem un ciešu.
Tagad pat – es mierīgi varēju vēl spēlēt un spēlēt, reiz nu es paliku līdz luncham – es varēju palikt vēl pāris stundas. Bet nelabais mani trenca. Es aizgāju. Un Inesei zvanīju un zvanīju un viņas nav mājā.
Vēl pa pilsētu skraidot es zvanīju no Vinjarda. Nav. Tad es nevarēju nekur likties. Ēst gribējās un atpūsties gribējās un ārkārtīgi gribējās Ineses vai Dzidras – Dzidras nav – tad Ineses. Bet – es domāju, ja es arī aizbrauktu tur un viņa beidzot atrastos – es tur tomēr neesmu vajadzīga. Inese liekas – negrib mani tur. Vispār – es nezinu vai viņai ir kāda nebūt vajadzība vai mīlestība pret mani? Kaut kas savāds guļ vidū. Nezin – kā viņām ar Dzidru. Man kaut kā liekas – Inese – es nezinu kā to teikt – dzīve prasa no viņas par daudz un viņa zaudē maigumu. Viņai tik ļoti jākoncentrējas uz savu vienīgo, ka tas izsūc visus viņas spēkus. Kaut kas apslēpts un aizvērts viņas dzīvē – tomēr viņai ir kādi nebūt draugi – Biddija un Judī. Kaut kas tas ir. [Photo: Sally, Judy, David, Biddy]
Bet viņa neesot vēl vesela un bijusi pie daktera un tas teicis – nesmēķēt un viņa to nevarot – Austra teica. Nesmēķēt? Kāds sakars sīnus ar smēķēšanu? Vai viņai kaut kas ar plaušām? Ārkārtīgi gribējās viņu satikt, lai cik nevajadzīga tur esmu – gribējās viņu redzēt.
Bet telef. neatbild. Es vandījos pa pilsētu pāris stundas, vairāk.
Raudāju un cietu.
Gribēju iet kaut kur paēst ko siltu, iedzert kafiju. Žēl naudas! Gribēju iet kino – žēl naudas! Viss jārēķina. Šis skrējiens turp atpakaļ man maksā ap trīs dolāri. – Un nekā vērts. Bet es tomēr paspēlēju – atkausēju roku.
Bet kas tas!
Jā un tad, staigājot pa ielām un redzot citus nelaimīgos blandoņus kas ir vientuļi, vientuļi kā dzīvnieki mežā – man bij bailes atgriezties mājās, bailes kā es varēšu uzņemties strādāt atkal visu nedēļu, ka es neesmu nemaz dzīves siltumas saņēmusi? Es stiepu laiku – lai mazākais te ierodos krēslā, lai vēl nav tas, ka šiem cilvēkiem man jādod paskaidrojumi, jāmaisās te viņos.
Ak, nu es saprotu gan ka man vajadzēja sagatavoties rakstnieku dienām. Protams es – to varēju. Bet es tik skrienu uz klavierēm izdodu visu lieko naudu un laiku un neiegūstu neko, 2 reizes notupēju dārzā –
Nu pag. reize bij skaista. Bet kas tur? Redzēju otru tikpat traku kā es. Viņš iedziedājās kā gailis izdzirdis citu gaili. Tāpat es – uzvandījos, uzmutuļoju, šodien spēlēju – Kurp tas ved? Nekur? Vientulība kā tuksnesis. ‘Diletanta’ šausmīga vientulība. Tā diletanta kas nav diletants būtībā, bet kuru apstākļi pamet diletantu kārtā.
Jā – es kā tauriņš uz liesmu – spēlēju un būtu ar mieru atkal satikt Diku un klausīties.
Vai man nav jāmeklē cits darbs lai varu ņemt sev istabu un vilkt tanī klavieres iekšā? Tādu es nevarētu atrast. Un dzīvokli turēt man nebūs pa spēkam. Meklēt citu – live in – ar klavierēm! Ha! Varbūt. Pie kāda vieninieka.
Es plīsīšu kā es bāžu iekšā sapirktās šokolādes. Es piespiedu sevi braukt mājā, ar dažām šokolādēm un neiet kino + taupīt kaut kam lielākam. Nākt mājā – un uzrakstīt kaut ko! Nevaru.
Pirmdiena. 26. Sept. 1966.
Nosūtīts parāds! Esmu brīva! Nosūtīju vēstuli Dikam Braamam uz Holandi – just for fun.
Koki zied. Krūmi zied. Zila debess spīd caur lietus mākoņiem. Lietus smarža dārzā. Putni. Ar mani kāds ir runājis, ir noraudzījies.
Kāds lielījis manu darbu. Kāds spēlējis man kaut ko no savas bagātības. Man nav nekā. Bet ja to visu pierakstītu grāmatā, man būtu tikpat daudz cik citiem par kuriem raksta grāmatas un man lasot ir licies – viņiem ir daudz. Esmu šūpojusies kā lapa straumēs šīs pavasaros. Ko es varu iegūt vairāk par ievu smaržu kas bij, par vistērijas un džekerandas smaržu kas ir?
Lietus ir nolijis.
Jādzīvo mierīgi dienas, jāpelna un jāuzkāpj kādā kalnā. Kādreiz paskatīties apkārt – varbūt bērni kaut kur aizvedīs.
Vai Inese vesela?
29 sept. 1966.
Ceturtdiena. 10 p.m.
„Do you realize that I have only twenty days to go?”
Yes, I did realise something. Dou you realise that my days ar gone?…
Pēc tam viņš uzlika kādu izsmejošu plati par marrige. „Nu tad paturēs viņu, tā iznāks lētāk” –
Ja ļautos tam kā ir un vaimanātu vien, viņi visi trīs būtu nelaimīgi: māte ar savu slimību – viņš ar precēšanos – un H. ar neglītumu.
Bet to es varu rakstīt savā grāmatā – pārspīlēt. Viņi taču laikam katrs var savu nelaimi uzveikt.
Māte vairs nē.
Varbūt ne kā citādi uzveikt – bet pieņemot to kā ir par labu.
Piektdiena. 30 sept. 1966.
2-3 days to go…
Ko mēs zinām par citiem cilvēkiem? Neko. Mēs dzīvojam kopā, runājam, skatāmies, zinām ko citi dara – bet kā tie patiesi jūtas un kādas mūsu visu savstarpējās attieksmes to mēs nezinām –
Bet galu galā – cik mēs zinām par sevi? Ko H. domā par mani?
Kādu laiku man šķita, viņa bij ļoti sirsnīga, bet tad vēlāk – bet varbūt man tik tā liekas – viņa iet un nāk tāpat. Un tikai pirmo partiju gatavojot mēs ilgāk strādājām kopā un tad šķita – kaut ko vairāk varēja nojaust kā viņa jūt pret mani. Viņa vispār laikam ir – noslēgta sevī, un man šķiet pēc vispārējām normām ņemot – nelaimīga.
Bet tā tikai ir mana fantāzija.
Es kaut ko redzu un taisu slēdzienus.
Dažreiz – nu parasti – kāda laba daļa tomēr ir pareiza.
Atceries Stephenu – ko viņš atklāja vārdos vēlāk, tas bija tas pats, ko es biju jutusi.
Pat tik tāl – ka reiz es par viņu domājot (mājās) pēkšņi sev teicu pietiek tās manas iedomas un beidzu domāt par viņu – un tad kaut kas neatstājās no manis – viņš, par ko es biju domājusi un es zināju, man bija tas jājūt – ka tās nav tikai manas iedomas, ka tas ir viņš kas darbojas manās domās.
Tagad W. Jau no sākuma man likās ka viņš nav pārāk aizrauts ar savu laimi.
Un tā tas ir gājis visu laiku. Es noliedzu un saku – es tikai sagudroju, bet viņa simpātijas taču ir tā sakot acīm redzamas. Un H. to zina un ir jokojusi viņu un šķiet (atkal!) ir bijusi nemierā un atkal pieņēmusi to.
Vakar viņš bija vēlu pusdienās. Galds bij saklāts. H. ēda. Es gaidīju virtuvē un kreņķējos ka ēdiens dziest. Bet vairāk aiz nepacietības lai viss būtu labi, nekā aiz tā ka ēdiens patiesi kļūs nelāgs. ‘Vērša astes sautējums’ neko lielu nevarēja zaudēt. Es tikai domāju – „kāpēc Tu nenāc, kāpēc tu vienkārši neesi klāt.”
Un tad mani pārņēma jūtami, momentā kā silta straume prieks un labsajūta – nav jel man ko nervozēt, viss ir labi, lai viņš nāk vēlāk – viņš ir gaidīts, viņš ir prieks, viņš – te mašīna jau tuvojās logam – Taisni tanī brīdī, kad viņš bija tuvojies mājai, mani pārņēma silta līksme. Bet es nedzirdēju, mazākais apzinīgi nejutu mašīnas tuvošanos. Tas bija, jā tas bija gandrīz kā – telepātija. Varbūt es esmu sevišķi vaļīgi sasaistīta – mans gars ar manu ķermeni nav tik ļoti cieti kopā. Manas domas (teiksim tā) jau bija ceļā ārā, gaidīja un kad viņš tuvojās, atgriezās manā ķermenī ar prieku pirms kā manas ‘miesīgās acis vai ausis’ ko būt manījušas.
Viņš ienāca un vainīgā jautrā kustībā pastiepa galvu, tad gāja garām smaidot un pirkstu pie lūpām – sh sh – un tas bija tik pilni līksmes, ka es nevarēju noturēties ‘arestarojusi’ {?} – tas bija prieks, prieks! Viņš atnāca pēc šķīvja. H. ienāca taisni tanī brīdī kad viņš viss smaidā tuvojās man un plītij – viņš noslēpa mazliet sevi.
H. prasīja kaut ko par maizi – cik reizes bekers nāk – Es tūlīt nespēju atbildēt, turēju katlu rokā un skatījos uz H. un W skatījās uz mani un gaidīja savu ēdienu.
„Uzliekat viņa vakar.” H. teica un smējās.
Es pacēlu acis uz W – viņš skatījās tieši manī jautri, bet tieši, tieši.
Vēlāk viņš atnāca un teica to „Do you realize…”
Un smējās un skraidīja apkārt un prasīja vai es pazīstu kādu tur dziedātāju un tad uzlika plati un viss savā trakā pushistēriskā smaidā prasīja – „Vai Jūs dzirdiet vārdus, vai Jūs sekojiet, klausāties vārdus …”
Es daudz nedzirdēju – bet tas bija par to – ka ņems ar – lētāk iznāks un vēlāk – nezin ko tur vēlāk neieklausījos –
Viņš ēda saldo ēdienu tepat hallē un atgriezās ar tukšu trauku, ka biju ar muguru pret viņu pie izlietnes un nevarēju atgriezties jautri, jo man bij skumji un viņš arī tūlīt aizgāja. –
Vēlāk viņš bija uzlicis kādu itāļa (bet laba un tīkama) dziesmas skanēja ļoti labi, es nespēju neklausīties, es klausījos ne tikai skaņas – es uzņēmu mūziku visu kā daļu no dzīves, pilnu tai brīdī ar kaut ko bagātu, skaistu, ar W. likteni, ar manu likteni, ar mierīgo vakariņa laika stundu, mierīgā mājā, kur gaismas deg, laiks rit – ir kaut kas, dzīves plūst kā upes, saskalojas, sakļaujas, brīdi ūdeņi saplūduši kopā, viļņi mutuļo, mūzika, mūzika plūst – bet nekas nekas nav paliekams ceļš, ceļš ir ejams ik mazam vilnim, katrai upei savs ceļš ir ejams.
Vakar viņu vairāk neredzēju.
Šorīt viņš kā parasti tagad, ienāca pēc avīzes, ienesa pienu.
Kad ienesu visiem tēju, viņš bij gultā iesēdies izlūdzās pie mātes. No rīta dzirdēju mātes nopūtas un vaimanas. Viņš gāja mierināt laikam.
Viņš vēlāk ienāca virtuvē – nāca uz mani – tad – iesmējās, paskatoties uz pulksteni – agrs. Ēdot vēlāk viņš teica ka salabojis venetian blinds – atvēra tos no loga priecīgs par pavasari.
Tad H. aizgāja, viņš nobrauca mašīnu uz ielas. Un man likās viņš jau ir aizgājis – pa otrām durvīm. Nav gājis te garām – ko viņš lai nāktu? Mašīna tuvāk otrām durvīm. Tomēr šī aiziešana rītos svarīga. Es jutos pamesta. Gāju jau kārtot istabas. Viņš nāca – viņš vēl bija tepat. Viņš iegāja mammas istabā, iegāja pie mātes. Es tīrīju viņa salabotos halles loga ‘priekškarus’ un gaidīju kad viņš aizies. Viņš nāca te. Es būšu vēlu – viņš bēdājās ejot garām uz virtuvi, es sekoju viņam, „Jūs nebūsiet vēlu.” Viņš atskatījās pie durvīm. Mēs neteicām ardievu jau pāris reizes neko nevar pateikt. Citreiz atkal var. Viņš noteikti gāja lejā uz ielu (pirms pie tēva mašīnas kaut ko paknibinājies).
Vēlāk viņš zvanīja (telef. pie mātes) vai viņa krekla kabatā nav palikuši papīri. Nebija.
Viss – viena no manām parastām simpātiju storijām. Bet kas ir pamatā? Vai tikai – sex, vai nē, vai cilvēcīgais, vai neizdibināmais kas arvien ir starp viņš un viņa? Tas nav tikai viens un nav tikai otrs un ir kaut kas kas varētu būt kaut kas, kas itk ā rāda, tēlo to, kā viss varētu būt.
Nodežurēju par velti pie plīts gaidīt W – neatnāca. Es jūtu – es par daudz iztopu un sevi tā nolieku novārtā. – Jāieturas, bet kā? Tā tad tā mana nabaga 20 gadu kalpošana ir iegājusi par dziļu.