Ceturtdiena, 4. augusts 1966
Es ielā apstājos no lietus smaržas…
Voclouse {Vaucluse, suburb in Sydney}
Tas bija vakar. Šodien gāju uz mazu šopiņu netālu – (man mēģināja nošmaukt 2 šil.). No rīta līņāja, pēcpusd. saule. Vāru – curry – un nervozēju vai tik čopi būs, tender! … Tas tomēr ir par daudz, tik ļoti uztraukties – un kādēļ? Dumja zoss.
Tagad viņi ēd (viņas). Un mani čopi dažās vietās bij kā zole…! kā tas varēja būt? Gaļa šķita gāzās jau no kauliem. Bet viņas pag. reizē – (tās gan bija lambs cutlets) bija mīsti kā vilna! O, weh! Atkal! Kaut ātrāk mazgāt traukus.
I am tired. Labi ka tas War neatbrauca mājās līdz vakariņām. Viņš gan teica mājās būt, tikai ne vakariņās.
O, ‘šhām’ bijis labs! Laikam gaļa sutinājās 2 kārtām – virsējā kārta nav bijusi tik labi izšmorējusies (ņem vērā). Apakšējā bijusi laba. O, labi!
Tagad mierīgi var gudrot tālāk. Šodien iztērēju 5/6. Āboli, banāni, šokolāde! Šokolādi nevajadzēja! Ābolus vajag. Banāni tādēļ, ka vienu vajag currijam.
Kas būs rītu – vēl nezinu, kāda gaļa jau būs. Nē – rītā zivis!
Jāpalasa. Jāpērk papīrs. Jāsāk pa mazam arī kas strādāt.
Piektdiena. (5. 8. 66)
No rīta viss pēc plāna. W. dabūja akniņas, kā vakar māte vēlējās. Pieliku uz šķīvja vēl vienu gabaliņu kad jau porciju biju salikusi. Paēdis novaidējās – apskatījos šķīvis tukšs gan! Bij mazliet sīpoli, zaļumiņi pārkaisīti…
Pusdienā vecajai čiken soup no bundžas, arī zaļumiņus pieliku un krējuma lāsīti un sviestā sabrūnināju baltm. krutonus. Maizi parasto, ar sviestu nebij ēdusi – bet zupa un krutonus visus. O.K. Tagad šokolādes kūka izcepta. Ļoti augsta uzcēlās, bet pasausa šķiet.
Biju Voucluse shopping centrā – tas pavisam tuvu. Skaista diena. Nav vēstules no Dzidras un esmu nemierīga. Braukt rītvakar tur.
Kūka – par sausu. –
Vakariņās – zivis (saldētas) un čipi.
Zivis – miltos apviļ. Eļļā – cepot pēkšņi milti mazliet atdalās – nogrimst un top brūni, melni – deg. Par karstu? Nezinu.
Kā pa sapņiem visu sataisīju tālāk – arī vēl čipus un – domāju, sūtīs atpakaļ – viss rūgts – bet nekas! Citreiz jāvočij temperatūra – bet kā? Lasi kādu pavāru grāmatu.
Pirmdiena, 8. aug.
Tikko pabeigti trauki.
Steiks vas very good W teica un es vienu gabalu atstāto (bij ļoti liels gabals viņam) ienesu te savā istabā inspekcijai – iekšā gaišs, rozā, bet ne sarkans, liels gabals bij, cepts apm. 13 minūtes, mazliet uzziests sviests pirms cepšanas (uz katras puses) krāsns bij ilgi karsusi, liesma laba.
Sīpoli un pupas apēsti, viens kartupelis (varbūt motheres) palicis. Biju absolūtā mierā – nu kas ko trakot? Liesma laba, saknes vienkāršas.
Otrdiena (9. 8. 66)
Biju Vauclusē pēc cigaretēm. Pašai nav ne penija (2) naudas, neko nevarēju pirkt.
Gatavoju vērša astes stew. Iznāca labs. Vārījās (pavisam lēni) 4 st. Apbrūnināju miltos sviestā – gaļu pa priekšu, ne pilnīgi, jo viņi taisa visu reizē – sīpolus + gaļu, tad liku sīpolus, sargājos likt daudz sviesta – jo taukaināks iznāks. Tāpat taukains. Pieliku apm. 1 ½ sīpola, vēlāk pēc 2 ½ st. pieliku 2 burkānus. Sāli pašās beigās. Miltos varēju mazliet vairāk apviļāt.
Klāt zaļi zirņi un potato mash. Vecā viena pati mājā. W. nebūs un H būs vēlu. Vērša aste iznāca ļoti mīksta un laba. Šodien ēdu daudz. Nezinu aiz nemiera kur likties. –
Sestdiena – 13. aug. 1966.
Šodien 2 viesenes + W. + H. – dzer atkal šampanieti – (laikam neesmu te atzīmējusi ka tikko nesen bij partija un cepu vistu. Ieliku uz 4 ½ stund. + saknes pārgr. 5 ½ st. tad nogriezu mazliet 15 min atpakaļ uz 4. Tad bij atkal uz 5. Un beidzot pēc 1 ½ stu. cepa vēl uz 6 un 7. Cālis cepa apm. 2 ½ st. vai gandrīz 3 un bija very very tender –
Jā bet šodien – ir latviešu ēdiena diena – un viss uz maniem pleciem.
Vīnes šnicele ar latv. dārznieka salātiem. Uz šniceles citr. + anchovi. Salātos gurķis + tom + sal + skāb krējums + citr + majonēze, jo krējums nekāds skābais tikai biezs.
Tad brūnie burkāni – (smalki griezti) vārīti + sviestā cepti + skābā krējumā atjaukti.
Saldā – zviedru (tagad latv.) āboli – cepti ar mandeļu pildījumu + putu krēj.
Tikko savu ābolu noriju, bija – ļoti labs, bet stiprs – salds. Vispār pēc Zeberiņas receptēm visu darot – it tomēr viss ļoti trekns un salds. Cukura āboliem par daudz un sviesta arī. Nav vērts tik ļoti treknu taisīt. Viss krējumā sviestā cukurā –
Laikam būs success. Jo šķīvji notīrīti, tikai citrona miziņas palikušas un āboli jau droši vien ieies labi. Bet – par lēnu cepti – uz 4 un 5 bija. Jācep mazākais uz 6-7. Āboliem vajag būt mīksti ceptiem. Viens ābols bij labāk cepis…
O.K. ko es nervozēju!!
Sirds vai stāties. Dažreiz nemaz negribēju turpināt taisīt… Visvairāk bailes vai gaļa būs tender. (H tikko teica, ka viņas gab. bijis ļoti tender.) Tomēr laikam ir jāapcep ātri, bet tad jāpacepina ilgāk – lēni.
Viss galā! Vēl atkal reiz Dievs ir palīdzējis.
‘Latviešu vakars’ iznāca spīdoši – Absolutely gorgeos teica H. un abas viesenes pateicās un izteica atzinību dinneram – kad es izgāju traukus noņemt.
Tikko pagaršoju salātus atlikušos – burvīgi! Un maisot es biju tā uztraucies ka es pat nepagaršoju kad bij samaisīti – pagaršoju sākumā, šķita krējums rūgts un bezgaršīgs, pieliku mazliet majonēzi, piespiedu mazliet citronu un atmetu ar roku – kas ir ir – lai ēd! Un bija labi.
O.K. Nākošreiz – neuztraucies! – Bet nostrādājusies es esmu līka. Galvenais jau tas nemiers – rausti vienu pannu otru, vienu katlu otru.
Grūtākais ir silta turēšana.
Bet izdarīts ir.
Siltu saldo tomēr neērti taisīt – krāsns aizņemta tad, nav kur šķīvjus sildīt.
Pirmdiena 15. aug.
No Dzidr. nav vēstules un es esmu nemierīga un nezinu kur likties. Manu sirdi tomēr šī saimniekošana krietni nodzen – es dzīvoju pastāvīgā satraukumā.
Tagad viena viešņa dzer tēju un būs uz vakariņām, bet tad jaunie laikam neviens nebūs mājās. Būs jācep čopi. Nezinu vēl kādas saknes. Kart. + burk. + puķu kāposts. Tā varētu jo puķu kāposts iet bojā.
Bet ko saldā? Ietaisīju junketu, bet atceros tagad ka to viņi ēd tikai (?) ar plūmēm.
Vakar visu dienu ēdu rupmaizi, dzēru kafiju un spēlēju. Pirksti kaut kā iet. Pakaplēju arī zemenes. Lietus vajag, tad būtu ogas arī.
Jā – vēl tanī partijā ar vistu bija ‘entrée” proni glāzītēs uz salātu drumslām ar majonēzi + tom. mērce + vēl šis tas. Mazliet par stipru manai gaumei.
Manai ‘dinner’ protams nebij ‘entrée.’ Par to man nebij laika padomāt. Un ko? Jāpadomā tagad priekš citas reizes.
Vakar biju pa nakti pie Ineses. Viņi kaujās un mīlējas tāpat. Māja tīra. Rociņas nostrādātas. Bet cimdus nelieto pietiekami.
Imants piezvanīja tur un prasīja And. Lapiņa tel. numuru. Im. teica – „Ā, es varbūt Jūs vairs neredzēšu…” un tas izklausījās sad! – tomēr doties prom vienam – tas diezgan nospiedoši. Es domāju Dzid. būs te nākoš svētdien – bet viņa jau vēl nebūs! Tikai pēc 2 ned. ir tas 27 – un tad laikam ir balle –
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
{New booklet – beginning entries undated – may or may not be in sequence with rest}
….dziļu kurā cepa. Tomēr – tas nevarētu it kā būt iemesls šai ‘ne trauslībai’. Varbūt atdzisināšana.
Ak. Vai to gribu rakstīt?
Ka tantēm (mājas un ciema) sataisīju šo kūku ar krēmu –
Nē. Ne par to.
Nemiers dauzās kā zvērs krūtīs. Kaut kas ir noticis. Kaut kas – jāizveido no tā. W. ir bijis mans kompanjons trakos dzīvos sapņos, dzīvē, simpātijās – nav pat kārtīgas piezīmes: Es kautrējos visu atzīmēt, kā bija, kā redzēju – jo es domāju – kauns Tev nav tā fantazēt!!
Nu es atkal reiz redzu – jo nebija fantāzija. Vajadzēja atzīmēt vārdu pa vārdam, stundu pa stundai – nekā. Es ‘stulbā nabadze’!
Varbūt mani vajadzētu iespundēt Windzorā – lai rakstu!
Bet – vēl es varu dzīvot, vēl – tas nav fantāzija ko redzu notiekam. Vēl īstenībā cilvēki līdz ar mani šīs lietas dzīvo.
Šis vīrietis un puika, šis elegantais un baskājis caurā rīta svārkā, šis skumji bālais cietējs, nopietnais un krekšķinātājs smējējs. Viņš man bij labvēlīgs. Un es nekā no tā neiztaisīju. Tagad – kad es to uzrakstīšu?
Tā bij laba ideja: trīs nelaimīgie laimīgā ģimenē –
Slimā māte –
Neglītā meita –
Piespiestais līgavainis –
Katra ciešanas.
Bet tālāk?
Katra uzvara. Tās meklēšana, pūlēšanās. Ne no ārienes nāk uzvara. No iekšienes. Apstākļi jāpieņem. Vienkāršā labā cilvēka – padošanās un augšana.
Un – mūžīgā atkrišana pie sākuma – nelaimes.
Rozes – mātei
Darbs – meitai
Apmānīšanās – dēlam ? ?
Manī nemiers dumpojas. Ko tas līdz? Jāgaida (uzmanīgi, ka nenokavē) vakariņu laiks un tad – būs noguris. Nezin kāpēc plecā sāp? Kāda nebūt apaukstēšanās no silto dienu caurvējiem.
Dārzs pilns rožu – Dārzs rožu smags. Mākoņi Kā plīvuri un sapņi Pār jumtiem Gaismās mērkti savijas atvijas Kā laimes atspīdumi Kā vīzijas... Dzīves nospiedumi... Vai tāda šī mīlestība? Smagāka? Vieglāka? Gaišāka? Tumšāka? Vai dārzi pavērušies? Mājā uguns kuras? Gaismas spīd caur logiem? Spoguļos skati satiekas? Klāj vakariņas zem pulksteņa soļiem? Mākoņi veļās un noļimst Pār jumtiem. Nemiers nav rimis. Liktens staigā! Kāda šī mīlestība? Atbalss tālos mežos Piesit koku stumbriem Pār rokām nolīst Nakts neona gaismas. Iela ir svētīta brīdi. Ik māja kaut ko sargā Kādu durvju atslēga Silst saujā Jādodas, jāsteidzas Zinātu – kur?
{letter written in notebook, not on paper to be sent}
Mīļā Ķirpes kundze,
Jūs savā vēstulē pieskaraties lietām kas tā sakot ir visas manam ‘būt vai nebūt’ pamatā: brīvs laiks! Neierobežots laiks! Visus šos gadus kopš esmu te viena Sidnejā, man nav bijis ne nedēļas miera no tā – kur dzīvos, ko ēdīs, ko vilks virsū nākošā brīdī un – kas notiktu ja laikā nepieceltos un neietu uz darbu? Ja kaut ko rada, tā ir dzīve pati par sevi, kas negrib šos ārpuses ierobežojumus. Dažreiz tā grib plūst visu nakti un dienu gulēt, citreiz otrādi. Es esmu plēsusies visu visādi un taisni apbrīnojami traucējumi man ir stājušies ceļā darbā, (maizes darba) dzīvē, mūžīgas maiņas, atrašana un pazaudēšana.
Nekad nekas iekrāts materiāli. Bet garīgi, tas bijis labi. Piezīmes, piezīmes, piezīmes ir pļautas kā siena vāļas. Un tur viņas guļ koferos un atvilknēs. Ja dotu laiku – tās varētu pārvērst tā sauktos ‘literāros darbos’. Bet – te ir vēl viens noteikums – tas varētu notikt tikai tad, ja es esmu vēl tik dzīva, ka varu rakstāmo dzīvot, ne tikai rakstīt. Tam vajaga kopā miera un nemiera. Man vajag mājas, kakta, kur esmu brīva un kur es varu justies kādu ilgāku laiku netraucēta, izklāt savas piezīmes, savu dzīvi vaļā kā lauku, lai redzu, zinu, jūtu katru daļu un dzīvoju to, izkristalizēju. Tam vajag gandrīz vairāk nemiera kā miera atkal. Man vajag būt nu – cita vārda nav – ļoti dzīvai. Un no otras puses, man vajag būt tik mierīgai, lai es varētu izdarīt technisko pārrakstīšanas darbu. (Arī ne tikai technisku, bet just katru teikumu, lai tas nekļūst klišeja.)
Tagad, ja es dabūšu pensiju, lai cik, es būšu tomēr neatkarīgāka no maizes pelnīšanas. Es varēšu mēnešiem pazust savā kaktā.
Bet – kas lies ūdeni uz manām dzīvības dzirnu riteņiem? To es nezinu.
No piedzīvojumiem es zinu – cilvēks, otrs, cits cilvēks, siltums ko tas dod un illūzija ko tas rada, tas ir bijis dzīvej spēks katrai radīšanai.
Tādēļ es turos pie jaunākās meitenes tik ļoti, jo viņa ir mana dzīvība, siltums, augšana. Vecākā tagad ir stipri prom (ar vīru jaunā dzīvē) bet viņa var vēlāk pie manis atgriezties.
Tad vēl – draudzība.
Man arvien ir bijuši kāda sieviete draudzene, ar ko izrunāties rakstiski vai mutiski. Pēdējā bija kāda kundze no Vācijas laikiem. Viņa aizbrauca uz Cincinnati. Tagad ir divi gadi kā viņa nomira. (Bija 10 gadus jaunāka par mani.) kad saņēmu ziņu par viņas nāvi, šķita ka viena zemes, pasaules daļa ir mirusi, beigta. Daudzreiz domas apstājās, kā cilvēks apstājās kaut kur ejot, uz kurieni vairs nav ko iet, apstājas, atjēdzas un jūt zaudēto – beigtu tur esam. Tas nav pazudis, tas nav nebijis, tas tur ir – beigts, miris…
Trešais – mīlestība.
Mīlestība uz vīrieti. Jūs smiesities. Katra prātīga sieviete smiesies. Ar 60 gadiem būtu
{bottom of page torn off}
Paldies par grāmatu! Tā laikam ir tā paciņa ko domājāt sūtīt, kā es sapratu, uz manu Newcastles adresi. Biju tur un jautāju meitenei pēc tās, domāju būs pazudusi. Bet nu viss kārtībā. Ir darbdiena un man brīvi brīži mainās ar pienākumu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Te ir slima, veca kundze un tā man jāapkalpo. Bet viņa ir lieliska, brīnum laba, jauka vecenīte. Ienesu viņai tēju. Uzcepu ķimeņmaizi. Ienesu avīzi. Iznesu tējas traukus. Apprasos ko gatavot vakariņās. Ienesu atkal tēju…
Tā. Un pa vidu tagad lasīju Jūsu atsūtīto grāmatu un diena šķiet gluži krāšņa.
Nezinu cik ilgi te būšu. Dēls apprecējās un aizbrauca, meita ir ‘holidejās’ uz Kvīnslandi. Es čakli uzmanu veco māti un domāju – drīz būs atkal jāmaina dzīves veids. Te mans uzdevums ir galā. Varbūt ka vajadzētu atkal parakstīt.
Atradu norakstu no stāsta ko nosūtīju Eglītim. Ja esmu to nosūtījusi tādu, kā šis noraksts, būtu labāk ja Eglītis to nebūtu saņēmis – daudzas vietas ‘mazliet’ jāpielabo. Šie mazliet ir tie, kas aptur visus stāstus. Nezin vai tas labi vai slikti. Bet ja laikā pamana domu pārlēcienus un netīru stilu, laika trūkuma dēļ ieviesušās lietas, tad uzrakstītais paliek atvilknēs un tur – tas guļ. Ar dzeju ir citādi. Tā guļ arī atvilknēs, parasti piezīmju, dienas grāmatu lapās, jo lai kā es arī nemēģinu dzejai turēt savas piezīmju lapas un burtnīcas, tas man neizdodas, dzeja ieviešas dienas grāmatas lapās, pēdējās ir prozaiskas, garas un nevajadzīgas, bet dzeju, kad to gribētu pārrakstīt un kaut kur nosūtīt, man nu nākas medīt pa šo dienas grāmatu lapu mežu. Es meklēju, meklēju, lasu daudz ko cita pa vidu tur, nogurstu, vai aizsapņojos un – dzeja paliek turpat, izkaisīta, nepārrakstīta un nenoslīpēta. Šī noslīpēšana ir tā lieta kas būtu jādara, bet kas man pašai šķiet kaitīga un nevajadzīga. Tā, un te nu tad ir Jūsu slinkā rakstnience. Viss stāv nevētīts un nederīgs tirgum.
Kur ir Jūsu grāmata Par Herb. Sīlu?
Vai Jūs pabeidzāt un vai tā ir izdota?
Mēs protams spēlējamies ar vārdiem, bet Jūsu ieraksts grāmatā ko man atsūtījāt – draugam – atrod tā sakot sirds durvis vaļā. Es domāju, pārdomāju un neatrodu neko, kas stāvētu pretrunā ar vārdu ‘draugs’ mūsu vidū. Taisni otrādi, ir tiešas pazīmes, ka šis vārds ja arī spēlējoties ierakstīts – ir vietā.
Un tā es domāju, ja es pati netiktu galā ar savām dienas grāmatas lapām, es atļautu Jums pa viņām parakāties un varbūt ‘paglābt kaut ko no iznīcības’. Bet no otras puses – kam to dot lasīt? Kur ir lasītāji? Izmirst. Jaunie lasa citā valodā, cita gara lietas.
Dienu vēlāk.
Jau apriju Rozīša grāmatu. Tīra manta. Bez liekas bagāžas. Grāmata ko atvēršu šad tad.
Izrakstīju pāris dzejoļu no dienas grāmatas lapām. Gribēju tās (joka pēc) nosūtīt Jums.
Bet, kā tas ir arvien, manas vārsmas īstenībā nav atsevišķa dzeja. Tā ir dzejā pārslīdējusi proza, kas atkal atslīd atpakaļ prozā, kad to lasa piezīmēs kur tā radusies.
Tā tad – viņa ir jāatstāj tur. Tā nav nekāds literārs ražojums, tā ir mana dzīves norise, uztvere, domāšana, tas viss. Kad izrauj gabalu ārā no visa plūduma, un mēģina iedot tam jēgu, apģērbt to, tas izskatās kā ar makeup notriepies. (Govs ar sedliem – mums teica, bet gandrīz tā negribētos teikt par saviem dārgumiem…)
Tā, Jūs parāvāt manas runāšanas slūžas vaļā.
Vakar rakstot gandrīz nokavēju sagatavot vakariņas. Izgāju virtuvē 5 min. pirms tā laika, kad vakariņas jāliek galdā. Dievs man palīdzēja un 15 min. pēc īstā laika galdā tomēr nāca ‘visas trīs saknes’ un ‘grills’. Ir jauki spēlēt īstu sievieti, cept un vārīt etc.
Kā svētījot koks liecas pāri Dziļš klusums ielā Caur trokšņiem nolaižas Kā eņģels drošs Vēl reiz? Sirds brīnās Apstājoties Kāda seja Aust smaidā sastingusi Un mulsumā Kā ledus puķe Starp reklāmugunīm Vēl reiz.
Svētdien 21. aug. 1966.
Kāds ienāca H. man aiz muguras virtuvē – ar puķēm. Un pazuda. Tās bija ārā metamās puķes. Vai es atkal tās nebiju redzējusi? Es domāju – Sīmora kundze tās iepriekšējā dienā tikko ienesa no dārza. Nebiju tās apskatījusi. Bet H. vai W. vai abi divi, kas nāca ar puķēm virtuvē, mani pamanījuši pazuda atpakaļ. H. vairāk kārt ir atgādinājusi izmest puķes kas vecas. Neatceros vai es šīs izmetu tūlīt vai dienu vēlāk… Viņi ir ļoti laipni. Viņi apietas ar mani kā ar jēlu olu – jo tāda es esmu. Mazākais biju kad šurp atnācu. Tagad jau topu drošāka. Uzlielījumi maniem ēdieniem man jau sāk radīt rūpes.
Vakar bij partija. Aizvakar jau es griezu un griezu visādas saknes. Kāpostus smalkus kā diegus. Vakar tos ēdot domāju, ka tie tomēr ir par smalkiem. Bet vecā kundze tā vēlējās. Aizvakar biju vairāk piekususi kā vakar. Vakar man bija tikai virtuves darbs, nebija jārūpējas par slimo.
Es sagatavoju vēzīšu salātus. Sataisīju tiešām skaistu bļodu – bet biju uztraukusies un nespēju nogaršot sāli. Vēlāk jaucu klāt vēl sāli un olīvas un gluži tik skaista vairs bļodas virsa neizskatījās. Tomēr – šos salātus var dabūt pievilcīgus, ar jūras atgādinājumu. Gliemežvākiem līdzīgas nūdeles, vēzīši, olīvas zaļas ar sarkanu pildījumu, sarkani tomātu kumosiņi, zaļi gurķi. Es vakar bļodas viena malā ieliku 2 tomātu šķēles krāsas un formas dēļ, un uz tām kā jūras zvaigzni salātu kacenu plāni nogrieztu, pāri bļodas vidū dažas olīvas bez krējuma un otrā mala divas vēžu astītes ar visu spuriņu…
Romantiski. Galu galā – pavāra māksla ir pilna īstas mākslas, tāpat kā dzīve pati. Man gribētos tādas gleznieciskas bļodas taisīt katru dienu. Es taisu arī – tikai valdos H. dēļ. Viņa neko daudz neēd. Un tā kā W. ēd – tad ja es ļoti cenšos, tas izskatās it kā tikai W. dēļ. Man jāuzmanās. W. tomēr ir it kā mazliet vairāk kā nepieciešams aizņemts ar mani. Vakar mēs visi trīs H. W. un es dzīvojām pa virtuvi lielā saskaņā. Ēdienu gatavošana gāja ka rotaļa, viegli un bez pūlēm un nepatikšanām. Es tikai par saviem vēžu salātiem pirms bļodā likšanas pēkšņi sabijos, ka to par daudz – un zaudēju spēju nogaršot sāli. Tā tas ar mani ir. Kad uztraucos es vēlos atmest visam ar roku.
Viss bij ļoti labi. Vistas bļodas bij mazliet pārkrautas un redīsu rozes uz gaļas kaudzēm tādas paplikas, kā pogas. To H. taisīja. Nebija nezin cik gaumīgi. Šķiņķi W. grieza – biezas un negraciozas šķēles. Es nezinu vai es spētu nogriezt labākas bet es vēlētos labākas un pūlētos lai tās dabūtu plānas, kuras var graciozi izlocīt. Tāpat zem šķiņķa uz šķīvja es būtu likusi salātu lapas. Tagad šķīvis bija nokrauts ar plakanām šķēlēm kā miesnieka logā. Bet es jau nevaru pārņemt visu rīkošanos. Tomēr kur es tikšu klāt citreiz – jādara ko var.
Jā un tad, kad viss bij salikts un viesi sāka rasties – es domāju – vai mani atcerēsies ar ēdienu un dzērienu.
Es biju pie traukiem, ar H. kad W. izskrēja ar pilnu vīna glāzi… Jeb es vēlētos citu…? viņš prasīja. Es teicu – es izvēlos to ko viņš atnesis… H. smējās. Es teicu – laimi dzimš. dienā, viņš jau skrēja un nedzirdēja. Bet atcerējies viņš bij pie pirmām vīna glāzēm.
Un vakariņas uzlika man H. un pati sev arī – un mēs ēdām virtuvē. Vispār viņa grozījās vairāk pa virtuvi. Nu tie bija W. draugi ar meitenēm. Nezin vai H. pat bija partneris. Mani iepazīstināja ar kādu šveicieti. Tas lielīja ēdienu.
Bija atkal sastāstīts ka es tā labā vārītāja. Garais tumšais W. draugs, kas te pirmās dienās reiz brokastoja, virtuvē gadījies noskatījās uz mani kā es patreiz nopietni vakariņoju – un bija pārsteigts par to mieru kā es ēdu – es tiešām biju apsēdusies un tiesāju kādu vistas kauliņu… Viņš pienāca ar platu smaidu – ka es pati arī liekas baudot ar prieku un pēkšņi viņš gribēja ar mani runāt pigen english – Good…? viņš teica.
Mani tas uzjautrināja, kā viņi mani newaustralianu uztver – un es neko lielu neizteicu ko un kā domāju – lai šie gudro un min kas patīk.
Es jau biju gultā un tumsā kad viens pieklauvēja un tūlīt atvēra durvis – tad atvainojās un pazuda. Viņš bija tomēr nācis ar kādu noteiktu nodomu – prasīt kādu pakalpojumu ar lediem. Bet H. bij mani aizraidījusi jau gulēt.
Šorīt satikāmies ar W. pie fridža. Es meklēju kaut ko brokastīm, kad viņš pienāca. Es teicu ka esmu izsalkusi, un – mēs smējāmies.
Vēlāk ienāca H. Man likās viņa aizraidīja W. kad tas tur par daudz grozījās. Jau reiz viņa aizraidīja agrāk. Bet – neko lielu viņa nesaka. Šorīt W. mazgāja traukus. Es domāju ka H. bet tā kā viņa negrib lai es savā brīvā dienā strādāju – es negāju virtuvē. Labi bija, jo tas bija W. kas mazgāja. Un drīz atnāca viņa līgava.
Viņš ar H. vēlāk sēdēja saulē aiz mana loga un pakoja traukus vai ko – un viņš teica – Es neiešu iekšā – un viņa līgava iegāja iekšā. Sapnī es redzēju melnas, guļošas, noslēpušās čūskas – domāju jāuzmanās. Vakar es nespēju nedomāt, kad viņu redzēju, ka viņa kaut ko jūt un ka es man kaut kas jāatvaira no viņas. Es vairāk kā vajag laipni skatījos. Bet – viss kārtībā, kā citādi. Tikai W. ir bērnišķīgs.
Šovakar nevajadzīgi izpļāpājos par savu domu – klavieres vest šurp. H. teica ka nezina kas pēc W. kāzām būs. Vai moth. ies slimnīcā. Ja uz ilgāku laiku – tad houskeeperi nevajadzēs.
Līdz oktobrim – viss tāpat.
Līdz oktobrim – 6 nedēļas.
6 x 12 = 72. Pareizāk 6 x 10 = 60 Hm? Kāda starpība!
Un es atkal (šodien aizskrēju uz Moriss str. un negāju iekšā jo tur radio gāja pilnā spēkā un es nevēlējos traucēt. Pēkšņi es negribēju iet iekšā. Es atbraucu atpakaļ. Un jutos labāk – ka esmu izskraidījusies. Kā paps vecos laikos teica: „Gāja, bija, vai izdarīja ko vai nē, nekrīt svarā!” – Trakums. Kā nodzīvošu šo nedēļu? Labi, ja savaldīšos.
Tikko skatījos kādu kara filmu. Karavīri krīt kā mušas. Tāpat krīt tagad. Par ko?
Uzrakstīju kādu dzejoli – kas atbilst mazliet tam ko jūtu. Mazliet – ne daudz, ne īsti.
Kā svētījot koks liecas pāri. Tīrs klusums ielā Caur trokšņiem nolaižas Kā eņģels drošs. Vēl reiz?... Sirds brīnās apstājoties Aust kāda seja Smaida sastingusi mulsumā Kā ledus puķe Starp reklāmugunīm Vēl reiz.
Ir 10 p.m. tikko atnācu savā istabā no T.V. un pārrakstot dzejoli domāju – vai W. pārradīsies. Neprāts. Un mašīna dzirdama. Pienāk. Apstājas. Pieklauvē. H. atver. „Ne J.?”
„Nē. Viņa paliek mājā.”
Es skatījos ielas un stacijas {logos?} (vecos pazīstamos Summerhillā) un redzēju ka atkal izskatos 59 jaunāka. Pag. ziemsvētkos pēkšņi nogāzos – izskatījos 59 vacāka pāris dienās. Tagad pamazām atgriežos. Un tagad – vēl reiz – atgriežos.
Un es to zināju kādēļ – un tiepos sev, raugoties pa vilciena logu redzētos pilsētas siluetos – tā mana dzīve! Es to neizvēlos. Tā nav gluži manis radīta. Tā man piešķirta dzīve. Kaut ko es radu. Bet es neradu visu. Jo es neesmu radījusi sevi visu. Varbūt es tomēr esmu – tikai dzejniece.
Viss tikai gaisma Spārnu vēdas, No laika šurp Un laikiem turpu Sapņu skrējiens Kas uzzied puķēs Dažreiz, un izaug Kādreiz dārzā augļos Izkūst sniega pārslā Uz karsta vaiga... Tas bij tik sen No laika šurp Uz laikiem turp Kāds smilšu grauds Zem zoles ielā Kad tur kļuvusi No viena mirkļa Uz laikiem turp.
Ceturtdiena
Atlaidos gultā ar Mrs. M. atļauju. Šodien vieglāka diena, visu no rīta ātri apdarīju. Vakarā nebūs citi mājās – tik mēs 2. Lietus līst – diezgan nepārtraukti šodien – un ir auksts.
Sadzēros kafiju un malku viskija – kas bij atstāts glāzē.
Aizvakar izcepu beefstaek un nebij slikts. W. un viņa draugs grieza un dalīja siekalas rīdami. Feina lieta tāds beefsteks – bet labāk būtu ja nebūtu saldēts. Vidū bij vēl sasalis kad liku krāsnī – no otras puses – varbūt tas labi. Vidus palika neizcepušāks – kā to vajag.
Miss teica 10 min uz 7
turn over 16 ‘’ ‘’ ‘’
Tad nogriež uz 5, cep 2 – 2 ½ st.
Mrs teica – 5 min uz 7
Turn over 5 min ‘’ ‘’
Nogriez uz 5, cep 1 ½ – 1 1/45
Iznāca ka es vienu pusi apcepu pannā, kā Zeberiņa saka (viņa saka abas puses) otru pusi 7-10 min uz 9-7 tad uz 5 2 st. 15 min.
Man liekas tas nodilušais lielais nazis vairs nekam neder. W. griezdams gaļu izspaidīja visu sulu ārā. Nazim jābūt ļoti asam. Pannas arī nav kā vajag.
Vakar steks + čopi + seleriju mērce à la Zeberiņa – bij par biezu, bet ļoti laba – (sviests + krējums eh…!)
Vakar W. olu maisījums + siers, bacona šķēle un sviestā apcepta tom. šķēle. Viņam garšo labi sacepts tomāts.
Šodien varbūt viņa fiancée nākšot te dienā!
Be careful old girl!
Lietus līst – un ir burvīgi sēdēt istabā un nejusties vainīgam ka lietus dēļ kaut ko nedari, jo tā nav, šis darbs, liv in position, tad rāda savu labo pusi – nav jāklenkerij pa ielu, jābojā apavi – tad vari noskatīties pa ķēķa lodziņu uz pasauli. Nu jā – pa ķēķa lodziņu, ne jau vairāk. Bet – skats ir arvien tas pats. Visumā tas pats…
Tagad uz ķēķa lodziņa palodas glāzē ar ūdeni peld viens rozā (nolauzts) neļķes zieds, no partijas, kas to tur ielicis nezinu. H. vai W. un vakar vakarā, (vai šo rīta?) – tur ir klāt viens ‘jasmīn’ – (balt rozījiski lieli ziedi) ķekars, smaržo!! Šo ziedu laikam W. bij ienesis motherei aizvakar, vai vakar. Stāvēja tāpat uz galdiņa. Tagad W. vai H. to ir iznesis un ielicis pie neļķes zieda un tagad glāzē izskatās ļoti glīti un jauki. Lai līst ārā. Kā te iet? Kas to lai zina?!
Stāsts varētu būt tāds.
W. tuvojas kāzas. Māsas draudzeņu jeb tikai paziņu, darba biedru pulkā ir bijusi viena skaista enerģiska. Un… tuvojas kāzas.
Atnāk interesanta houskeepere. Māte bezcerīgi slima. Māja bez prieka jau vairāk kā gadu. Tēvs ½ gadu atpakaļ miris pēc ilgas slimošanas. Nospiedošs, bezcerīgs, gaiss mājās – darbs abiem bērniem, atbildība par tēva uzņēmumu. Atbildība par māti un mātes ciešanas dienu dienā.
Jaunā houskeepere – ļoti cilvēcīga, silta, dzīva personība. Pati liekas pazudusi savā kautrībā, nervozumā, nedrošībā, bailēs, bet cīnās – dienu dienā, stundu stundā ar visām savām labām īpašībām – visas tās liekot mājā, darbā, dodot tās cilvēkiem – uzmanību, pakalpību, gādību, laipnību, sirsnību u.tt.
Abi bērni un arī slimā māte sāk just viņas dzīvīgumu – siltumu. Tie sāk atbalstīties uz viņu un arī ņem it kā aizsardzībā viņu – gādā un vēlās lai viņas darbs būtu patīkams.
W. jūtas pievilkts pie mājas, sāk biežāk ēst vak. mājās, nākt agrāk mājās. Pāris spontānu vakariņu – ar draugiem. Tad lielākas viesības.
W. līgava jūt pārmaiņas un viesībās pēkšņi kļūst greizsirdīga. Nedroša. Nodod ar to W. jūtu stāvoklī ka viņš ir kļuvis svešāks un ka viņā pamodušās no jauna, apslēptas ilgas pēc liel(?) dzīves. Viņš sācis šaubīties. Kļuvis pasīvs.
Ziedi. Turp atpakaļ.
Sarunas.
Situācija līg. apciemojumu gaidot. Housk. situācija.
Vai nosvērties uz vienu vai otru pusi.
Siev. jūtas. Darba apsveikumi.
Lojalitāte pret līdz sievieti vai lojalitāti pret darba devēju?
Šodien turpina būt atpūta. Pāris 10 min. pat nogulēju. Tagad ļoti labā gara stāvoklī savā istabā atpūtos – uzgriezu radio, laba mūzika. Bet bij jālāpa zeķes W. Un kamēr lāpīju – labā mūzika beigusies. Un kaut kā beigušās arī laimes izjūtas kas tiecās dzejiski izpausties. Dārzā lietū mazs melns trusīts dzīvo un viņu vajā liels, milzīgs, dzelteni plankumots kaķis. Liekas – trusīts kā nekā iztur. Kaķis laikam neuzdrošinās to saplosīt. Lietus tagad piestājis. Sāk skaidroties vēsa novakare.
Man katlā vārās curry no beersteka atliekām. Negrib kļūt mīksti tie gaļās kumosiņi. Bet varbūt beidzot būs. Vēl ir laiks. Skaisti ir just lietu un vēju un būt drošībā. Lai arī kājas salst te staigājot un miera īsti nav jo jābūt nomodā par slimo. Viņa jau gan pacietīga un bezgala laipna. Sūta mani atpūsties. Viņas vecākā meita uz fotogrāfijas ļoti skaista. Es putekļus slaukot apstājos izbrīnā. Viņa prasīja „Kas?” un es teicu ka pārsteidz viņas skaistums. Jā viņa esot bijusi (considered) beautiful. Tiešām kā puķe. Seja visa staro, kā mūzika, gaisma vai tamlīdzīgi. Un H. ir gandrīz neglīta, lai gan viņa ir tai līdzīga. Savādi. H. arī var izskatīties labi. Bet viņas ikdienas seja ir neinteresanta – bez krāsas, vienkārša, nodzīta kā zirgam. Bet – mātes slimība – saprotams. –
W. ir mazs puika, kas dažreiz iesprauž cigāru sejā. Bet liekas – viņš dūšīgi turas savos pienākumos un liekas ir spējīgs būt ļoti sirsnīgs. Viņš dzīvojot redz ikdienas sīkumus un itkā spēj priecāties par tiem.
Piektdiena 26. 8. 66.
Vakar W + fian. gāja out. Atnāca tieši kad es vecai nesu iekšā vakariņas – carry + beans + rice. Viņi padzēra tikai tēju. Šorīt es nākošai kundzītei apcepu bacon + eggs. Viņa ir tik maiga kā tāda sviestā cepta plāna pankūciņa – tik mīksts un maigs viss ko redz un jūt. Varbūt aiz tā kas cits arī.
Viņa iegāja pirmā pie vecās. Es biju domājusi, vai man jāiet vecai ar vakariņām palīdzēt – bet tagad apstājos – tur nu jau ir palīgs – es noteicu. W. stāvēja vēl priekšnamā. Viņš skatījās uz durvīm kur iegāja līgava un nopūtās. Varbūt vecā nav īsti mierā. Šoreiz bij tā gulta lietota pie H. lai var atpūsties. –
Jauns pārītis. Kas sāk dzīvi. Cik labi būtu ja cilvēki kaut cik varētu zināt un dzīvot tā, lai otru nesāpinātu un sevi neiznīcinātu. Daži prot.
Vakar vakarā noskatījos TV kādu filmu, kas bij kaut cik interesanta – jo noritēja ātrvilcienā. Pēc tam uztaisīju vecajai milo.
Šorīt H. teica ka fish + čips viņa atvedīs – tā tad man nebūs jāķēpājas. Good. Varbūt būs jāiet iepirkties. Pašai kāds ābols jānopērk. Augļu te man trūkst. Kāds gardums arī janopērk, jāatvieto biskvīti ko esmu izēdusi…
Gaidu pastnieku. Nenāk. Jāgatavo pusdienas. Olu mais. ar šķiņķa atliekām.
Izmazgāju savu veļu. Žūst – puslietains, vējains, pusskaidrs.
Kaut kas ir ļoti labi. Ka es pelnu un nepārpūlos. Pelnu!
Paēdu vakariņas – owfulas gatavas zivis un čipi. W. reiz atnesa feinas zivis. H. šīs – ne labākas par parastām fish + chips. Viņš vienmēr ir izšķērdīgāks, viņa taupīga, pat sīksta. Šīs nu bij prastas vakariņas. Tad ko es ‘vāru’ piektdienās – tās arvien ir labākas. Nav ko uztraukties. Pirmo reiz – missed[..]. šodien izmazgāju un sagludināju savas drēbes – blūzes, nakts kr. Tagad viss tīrs. Citādi tik pilnā mazg. mašīnā kā pag. sestdien drēbes nebij nemaz izmazgātas.
Rītdiena – un tad braukšu uz abām meitām.
Skatīšos TV vēlāk. Nezin kādēļ es te neko nevaru darīt, it kā man nekad nebūtu atļauts būt brīvai. Tagad es varu būt pilnīgi brīva. Ir tikai 7.30. Tā tad viss vakars. Bet tāda sajūta ka neko nevarētu iesākt. Jāraksta būtu. Gatavais gabals ko pārrakstīju Newcastlē jāpārraksta un jāsūta. D. Van. prasa kaut ko ziemsv. vai jaunam gadam – (vai 18. nov.). Varētu jau kaut ko sadomāt. Ko?
Sestdiena 27.aug. 1966.
Tikko šie ēd viltotos baložus. Neiznāca kā vajag. Bet ēdami jau ir. Kāpostu lapas man nevajadzēja tik ilgi karstā ūdenī turēt (apm. 5 min, gandrīz vārījās!…) un viņas vajadzēja nosutināt! Tagad bij visi slapji tie vīstokļi, bij jau grūtāk apcept un tad pielēju par daudz ūdens! Lai gan tikai apakšējā vīstokļu kārta (bij 2 kārtas) bija ūdenī – tomēr tas bij daudz par daudz. Viņi – vārījās, ne sutinājās. Lēju nost – bet sula nāca un nāca ārā – nevis katls vāroties izžūst, bet pildās ar sulu! Nepareizi. Tā tad – ja vēl reiz – pavisam citādi jārīkojas. ‘Vārīju’ viņus gandrīz stundu, apm 55 min. tas arī par daudz, kāposti juka ārā. O.K. uzlēju virsū brūninātu sviestu ar maizes drupačām, tas labs. Taisīju klāt ‘burkānus citronu sviestā” tie mazliet piedega.
Rīsi? Velns zina, vai tik tie nebij sticky!! Par tiem nebij laika domāt. Bira gan katrs uz savu pusi kad liku šķīvjos. Labāk tagad ir taisīt viņu ēdienus, kā savus. Pēdējā laikā vairs neuztraucos, bet šodien atkal bij sarkani vaigi un vēl ir. W. ienāca no braukšanas kaut kur, domāju ka tas arī ēdīs – bet tas iešot out un patreiz guļot. Tas jau man galvenais slavētājs –
Svēt. rīts (28. 8. 66.)
Tas bija succes. Kāda ir recepte?… Nu es pūlējos arī, glābt ko var. Tas bij man labs padoms ko reiz izlasīju žurnālā – vīrieši esot labāki pavāri tāpēc ka tie neuztraucoties un neatmet ar roku, ja kas neizdodas uz reiz, bet mēģinot to labot – tā es jau daudz ko esmu salabojusi, kas kādā vietā nav gluži kā domāts – piemaisa kaut ko labu klāt un ir labs. –
Nu – prom uz … Dzidru? Tā gulēs. Uz Austru? – Tiešām – nezinu kur. Lietus arī nāk virsū.
Pirmdiena atkal (29. 8. 66)
Aizbraucu (W. aizveda no busstopa līdz St. James!) uz Roseville. Likās kāds dzied vannas istabā – zvanīju, nedzirdēja, gāju klapēju pie durvīm otrā pusē – Dz. atvēra, bijusi vannā, mazgāja matus – lai ietu gulēt pēc balles (9 a.m.). Runājām – viss bij O.K. Te es ierunājos vidū (kleitu skatīt gribēju) kad viņa stāstīja par Andr. un balli – un viņa noslēdzās un tapa nikna un mani vienkārši – ignorēja, lai eju kur gribu, ka tik viņu netraucē gulēt. Protams – viņa bij nogurusi, bet tāds asums pēkšņi – Un šorīt – gandrīz tāpat un atkal pāriet. Runājām par to kā viņai ies ar eksām. un nezin ko es ierunājos par traukiem, jo Inese tur krāmējās – „Nu tad ej mazgā,” vai kaut kā Dz. uzsauca – un stop bij visām runāšanām. Es traukus mazgājot raudāju. Dz. pamanīja – vai man nepatīkot mazgāt traukus – Es teicu ka es mazgāju labprāt – Es kļuvu arī dusmīga iekšēji. Un gribēju jau gāzt ārā savu rūgtumu – ko viņi domā, lai es eju ubagot un sabrūku – bet tad es domāju – eksāmeni nāk, grūti ir, un ne vella jau no manis ar nav – ja var tad jāpalīdz ar maigumu, jo grūti ir viņai tāpat kā man, kad nav dzīve stabila – Es devu naudu (ko solīju kleitai) lai pērk ko vajag New Zealandei.
No veikaliņa Čatsvudā – es piezvanīju, jo tur izskatījās glīts mētelītis par £6.
Vēlāk te dienā ap 3. man atkal bij tāds nemiers Dz. dēļ, ka nevarēju strādāt. Piezvanīju. Inese bij. Viņa teica ka viss O.K. bet kad runāju par teātri – viņa teica lai šoreiz labāk tāpat – viņa it kā neizteica lai Dz. dzirdētu par ko es runāju. Dz. tur pindzelējot savu plakātu (vilkam) tomēr – brīva un happy viņa nebij ar mani, vai arī bij no sākuma un tad – vairs nē. It kā viņa man ko pārmestu. Bet kad prasa – nekas nav nepareizi no tā kā patreiz dzīvojam. Un tomēr – kaut kas liekas ir nepareizi. Kad prasīju kā lai tālāk te vai dzīvoju. – Es nezinu – ir atbilde. Es arī nezinu. Bez darba es Newcastlē nevaru dzīvot. Varbūt ar vecuma pensiju varētu. Bet ja tad vairs nedrīkst pelnīt – un ja kā pensionārs nevar necik klāt piepelnīt? Nezinu es arī. Par neko saņemt 7 mārc. un brīvus dakterus un pusceļu – tas būtu labi. Tas būtu it kā, labāk kā man bij ar 4/2/5 – ar to es nevarēju iztikt un tas ēda nervus. Vai es kaut cik varētu piepelnīt klāt, lai beidzot iekrātu kādu nieku kaut kam? Kā es to varētu iekrāt? – Es nezinu. Vajadzētu varēt –
Trešdiena (31. 8. 66)
Vakar bij great – Dz. piezvanīja vakarā (taisni kad ienesu pēd. bļodiņas – saldo ēdienu) – tad es pa galvu pa kaklu mazgāju traukus lai skrietu uz kino ar Dz. W. ienāca virtuvē un teica – lai atstāju to trauku slaucīšanu un go where ever you have to go – un es tā darīju. Žēl – aizmirsu brilles mājās. Bij laba filma – Alfie – No W. palūdzu ceļa naudu. Tiku 8 – bet Dz. jau sēdēja. Tas nekas. Mazliet žēl tuvuma, bet noskatīties vienam filmu arī ir labi. Bij vērts redzēt. Dz. likās happy. Tikai varbūt par daudz – izkaisīta savā nodarbībās. Bet – cerams ka viņa izcīnīs un tiks pāri.
Es biju bezgala laimīga, ka viņa piezvanīja. Un tagad man atkal ir labi, es varu te justies kā vajag un strādāt savus pienākumus, varbūt tā varēšu arī pa vidu ko lasīt vai rakstīt. Jo – nav pārāk jābēdājas – tikai jāpelna un jāzina izprast kā visvairāk palīdzēt Dz. Droši vien viņa neko daudz nenopirks par to naudu ceļam. Tā man rīta kleita jāpietaupa – tā patiesībā ir very nice. Viņas pašas jau arī nav slikta – bet veca par daudz. Un mētelīti viņai vajag. Man tagad neko viegli nebūs iekrāt – vēl lielā vajadzība parāds £40 un tad – zobi! Citādi būtu labi, bet šīs lietas sniedzas lielās summās. Līdz 19. okt. te. apm £70. Tikai šim abām lietām… Kur pavasara ‘tualetes’, mati? Un viss tālākais! Vai taisīties uz pensiju????