Trešdiena 7 p.m. 10 apr. 1968.
Biju Newcastlē.
Biju Wollongongā.
Patreiz viss labi. Tikai Inese neraksta (un šod. Laim. dzimš. diena – )
Newcastlē – pieteicos pati ceturt. pie Frejiem un tad viņi vēl piekt. atsūtīja telegrammu – ka gaida. Bij labāk tomēr braukt. Bij labi izdzīvoties – Merywether beach un – Nelsons Bay’ā.
Saule – ūdeņi! Kafija, kūkas etc.
Un tad – man pirms aizbraukšanas vilcienu gaidot – bija vienīgā brīvā stunda – un es stāvēju telef. būdas priekšā labu laiku, tad aizgāju un atnācu otrreiz un piezvanīju ātri un pēc pāris mirkļiem – runāju. Tas tomēr ir brīnums tāds telefons! Ha. Stāvi stacijā un nevari aizbraukt – un pēc mirkļa – runā. Tas bij labi – bet cik tam visam jēgas? Telefons – jā, mēs esam tik pieraduši pie tā. Bet šoreiz izjutu tā brīnumu, to kas ir tālu, kam nevari nekā tuvoties – (durvīs arvien kāds cits) un te uzreiz tu runā ar to divatā vaigu pie vaiga – Bet – tas (šoreiz) tas māns.
Bet bij labi – pateicība tā bij par to ka Newcastlē viss bij tik skaists. Krāsu jau uzspodrināja T tuvums. Un stāvot uz perona kur pievakares saule sūtīja pēdējos starus, siltus, spožus – es neizturēju – es domāju kādēļ tu dzīvo, ka tu esi kā akmens? Uzgāju otrreiz augšā un piezvanīju – bet sarunu norāvu tik īsu! Tas ka viņš teicās braukt šurp – tas iesvieda tādā citādā pagriezienā sarunu un es nezināju ko teikt?
Tad – atbraucu te – Dz. jau sen prom.
Otrā dienā (pirmd.) braucu uz Wollongongu – viņa bij mājās un bij labi.
Šodien trešd. atbraucu.
Un divas dienas un naktis tur bij ļoti labi – un Dz. jūtas labi! Un pumpas šais dienas neuznāca. Redzēs kā būs tālāk.
Dzīvoklis – ļoti pilsonisks – bet apkārt viss skaisti un iekšā samērā ērti – nezin ko varētu nicināt? Manai ist. jāatver logs – uz ielas pusi – bet ne jau pilnīgi uz ielu – un to var. Un tad gaisa un gaismas pietiek. Arī virt. labi. To visu mēs iekārtosim, kā nav – būs labi.
Tikai žēl ka to naudu nevar sākt maksāt – savai mājai.
Lieldienu sestd. {13. 4. 68} priekšpusdiena.
Dz. piezvanīja no Wyongas – brauks šurp. Drīz būs klāt ar Rutu.
Vakar agri no rīta viņas mani izīda no gultas (no Wollongongas ceļā uz Wyongu) padzēra kafiju un aizbrauca.
Vakar bij visbrīnišķīgākā diena – silta silta, mierīga, skaidra – bez vēja – tik ar putnu balsīm un gaisu mirdzēšanu. Un mani vakar sāka mocīt nemiers, vientulība, pārmetumi – ka te nu es esmu – viens kā koks. Un gaidu uz kādu vējā mestu solījumu atbraukt no kāda puscilvēka (pus nodzēries pus neizaudzis, pustraks u.tt.).
Bet gaisma, gaisma bij skaista vēl vakarā caur kokiem logā liesmoja noejoša saule ar kādiem maigiem dūmiem –
Nemiers, nemiers.
Diena skaidra un mierīga.
Tā tas tik bieži.
„Cilvēkam būs vienam būt” saka Rilke.
Bet cilvēks tad tikai kļūst cilvēks, kad viņš ir saskarē ar otru cilvēku – tā saka citi un es pati esmu jutusi abas šīs patiesības.
Vispirms jākļūst cilvēkam, jābūt bijušam cilvēkam lai ieietu vientulībā ka cilvēks, citādi – kā vējš vai lapa.
Nu viņi drīz būs klāt mani dzīvi cilvēki – Dz + R.
Smiesies un gudros ko darīt? Varbūt ies uz teātri vai kino?
Gaidīšana – varbūt viena no skaistākām dzīves parādībām, dažreiz mocoša, grūta, velta, neredzīga, neauglīga, citreiz mocoša bet – auglīga, laimīga kā lietus mākoņa (gaisā zemei kam veldze vajadzīga).
Sijāšanas ar saulpilnām lāsēm
Gaidīšana stīgu savilkšanās, noskaņošanās dzīves spēku instrumentā
Gaidīšana tauriņu spārnu drebēšana
Maizes un alus rūgšana
Apsegtos traukos.
Lield. rīts. {14. 4. 68}
Pus piemācies. Maigs.
Putnu balsu pilns
Un miera.
Nedzird te ne radio
Pat ne mašīnu pārāk daudz šorīt.
Tik pa vienai aizslīd.
Viss pilns it kā gaidīšanas
Kā saņemšanas
Un es domāju ārā izejot:
Daba ir skaista, varena
Un pilnīga sevī.
Kāda esi Tu – cilvēka
Radītā pasaule? Cilvēka
Ikdiena? Kur Tu raujies
Kā suns ķēdē prom no sava
Saimnieka? Nepārskaties
Tu esi viņa sastāvdaļa
Paliec harmonijā ar viņu.
Naktī es dzejoju:
Caur jums kā caur mežu gāju Maldījos stājos Pa retam kāds man pamāja Un es jutu Tepat man būtu Jābūt mājās.
Tālāk? Aizmirsu! Tiešām?
Tur bij kāds noslēgums tādās pašās ‘mājās’
‘ājās’
‘arkās’.
Ir viens no tiem rītiem
kad diena ir pilna apslēptas
mūzikas
Kad tā staigā kā ar pilnu
kausu rokās
Kad Tu – tā staigā
nepārlejot pār malu
dārgo saturu – vai
pārlejot lai justu
tā brīnumu.
Kad Tu staigā atvērtām
rokām paceltām delnām
meklējot – apslēpto
meklējot – atvērto kas
ir apgāzts un izliets
pār Tevi.
Ir viens no tiem rītiem
kad rūpes, raizes, sāpes
sāpītes, ciešanas zūdīšanās
viss šis pelēkais grauzēju
bars
ir atvilkušies pie malas
Jo dienas gaisma ir tik liela.
Un Tu staigā
Kā uz ūdeņiem.
Visam tuvojies ar
paceltām plaukstām
pieskaroties bet
nesagrābjot
Un Tavas rokas
jūt, dienas zeltu.
9 p.m.
Nekas nav noticis, neviens nav nācis. Pārrakstu un līdz ar to lasu vecas (11 gadus) vecas vēstules. Kāda tikko bij rakstīta Lieldienās. Tagad man tādas lieldienas tuvāk, kā tad kad vēstuli saņēmu – vecums tuvāk. Tā viena no J.K. skaistākām vēstulēm.
Viņš runā par to, ka cilvēks (viņa pasaule) atveras tikai saskaroties ar otru cilvēku.
Jā. Tā aug izveidojās.
Un katrs cilvēks nes citu uzplaukšanu mūsos, citu krāsu. Mēs esam mēs un tomēr citāds mēs ar katru citu cilvēku.
Arī es neesmu atvērusies un José – siev. – kur viņas ir? José prasa. Viņš meklē gluži nopietni.
Ja – var tic. ko viņš saka etc.
Otrie Lield. sv. {15. 4. 68}
10 p.m. Rakstu S. vēstules – sirds nepanes – bet jādara.
Tikko liku pašansu! 10-20 reizes un beidzot lieku kartes nost. Tur – viņš guļ pīķa kungs savā vietā – nav piedalījies spēlē.
Haha!
Gluži kā mans T.
Un – vai viss nav vienalga? Lai cik skaista – laba būtu spēle –
Viņu ir daudz. Viņus atdzinis šurp kāds gadījiens, nabadzība, karš, daži pat nezina kas īsti. Viņu problēma nav nabadzība. Viņi nav saules brāļi parastā nozīmē. Viņi neslaistās bez darba un nebēg no darba. Viņi strādā un nopelna naudu. Dažreiz nopelna ļoti labi. Gandrīz te sākas viņu problēmas. Nauda ir lai ar to veidotu un celtu dzīvi. Un dažiem, daudziem, tiem par kuriem runāju – tiem šī dzīves celšana izrādās problēma.
Dzežs. Etc.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––
{no date}
Atnācu līdz jūrai –
Šodien nedēļa kopš esmu Wollongongā. Vēl viss svešs un neiemīlēts. Newcastle vēl salīdzinājumā arvien – nu tā – labāka. Un Rosevillā – vairāk gaismas u.tt.
Šī vieta, tāpat kā Newc. – jāapdzīvo. Jāiemīl. Bet ir jau tikai viens ceļš – kā iemīlēt vietu. Tas ir – būt tur laimīgam. Kā te būt? – Dz. protams. Bet tā arī prasa spēku.
Autobusi pienāk un atiet
Jūra graužas krastā
Bet krasts ir sasedzies
Ar siltām dzeltenām smiltīm
Un neliekas zinis.
Autobusi kā dzeltenas
Zilas sarkanas un
Melnas vaboles
Ar acīm un deguniem
Salied zem eglēm
Un izlied – aizrūc ielā.
Daža maza
Sporta mašīnas vabolīte
Iekaucas bēgdama.
No viļņu malas bērni
Spiedz gari un augsti
Un nemitīgi kā viļņi šņāc
Šņāc nemitīgi
Ar ledus žvadzoņu – rudenis.
Kāds melnais un pusmelnais
Un dzeltenais atnāk
Krastā un pastāv.
Kaijas gaida barību un knosās.
Atnāk meitene un apsēžas
Puika kurvītī salasa
Tukšās pudeles.
Un kad visu to esmu
Noskatījusies, kamēr saule
Silda muguru un
Zeme mazliet saldē
Sēžamvietu
– Tad esmu vienu soli
Tuvāk šai jaunai dzīves vietai.
9 p.m.
Pārnācu māja ar lielām galvas sāpēm.
Sirds patreiz arī ‘sāpīga’.
Kaut kas te mani ‘izsmeļ’.
Es nīstu ‘venetian blinds’.
Savā istabā es varbūt tos noraušu. Man riebjās arī verandas kas ir mājām apkārt – nojumes, kā rijām, visas istabas padara derīgas vienīgi gulēšanai un ne arī tai – padara par cietumu vien.
Kā gan cilvēki spēj izturēt cietumos un nezaudēt prātu?
Iesprostojums ir visbriesmīgākā lieta.
No cietuma mūs var atbrīvot tikai otrs cilvēks.
Gribētu gulēt pie jūras
Varbūt – gribētu būt krasts
Gribētu gulēt kā krasts
Pie jūras
Gribētu būt krastā pie jūras
Rokās pie jūras
Saņemt rokās jūru
Jūras nakti melnu, zilu
Blāzmainu, šūpošanos
Mirdzēšanu, atrašanos
Atrašanos rokās
Krastā kas līgojas
Peld jūra, naktī.
Mēs bēgām pa šauro klinti
Starp viļņiem kas dzirkstot
Sitās pār galvām
Šūpojāmies naktī.
Jūra bij aicinājums
Bet krastā – palikšana.
Saulaini stāsti par
Zilām un dzeltenām
Plūmēm
Dzeltenām kā zelts
Plūmēm, pilns kā
Zelta viss plūmju koks
Un mazām zilām plūmēm,
Kas līst kā lietus zālē
Kad koku sapurina.
Krastā bij stāsti
Par plūmju kokiem
Un lampas mirdzēja
Kā milzīgas plūmes.