Jūnijs 1969 (Ķikure/Kikure)

[No entries by Erna for June because our luggage was stolen in Rome. It contained Erna’s diaries and notes from the last half of May to mid-July — so, the end of Inese’s time at the school in Damme, Germany, including a short trip to Holland and Belgium. Then, travel through southern Germany and Austria as far as Rome, Italy, and on to France.

So, here are my own notes of our travels during that period]:

Sun. 8.6.69

1st beaut. sunny day!! Morning walk in forest & photos in new towelling outfits [at right, Laimons, Erna, Inese] — pm sunbaking in garden!! Bliss!!

Wed. 11.6.69

Evening at Heitmann’s — look at rocks.

Sat. 14.6.69

Feldmanns’ + friends there.

Sun. 15.6.69

Kaponier gallery opening — boys singing — full + Holtvogt — later Propstei Blues arouse interest — Schnell Imbiss — rather drunk & singing (Ian wanting to sing “Deutschland…”)

Mon. 16.6.69

“Blaue Montag” [“hangover” day — no work] for L & me & mum.

Tues. 17.6.69

Tag der D. Einheit — to Bremen to pick up Biruta — evening party at farmhouse outside Vechta, dancing, etc. — Mr. Dennis fr. England — plan to get failed teacher accepted by getting him job in England — “establ.” in Germ.

Wed. 18.6.69

Evening out at Schneiderkrug, dinner from Al & Bernard.

Thurs. 19.6.69

To school in evening to look at slides till 11.30, when projector burnt out.

Sat. 21-22.6.69

Out to Dümmer to sail & camp — chickens, some singing, ladies in suits — little wind for sailing — sun, sunbaking — cats in Kleider. [Inese on left, Erna standing at rear]

Mon. 23.6.69

To Münster for John’s Day celebrations — madly making crowns — rush to get there via Vechta — all overdressed in paddock — tame celebration — chat to some international Letts. — dead beat. [L to R: Erna, (German teacher), Biruta, Laimons, Inese, Ian, Austra]

Tues. 24.6.69

All to bowling & dinner with eel — mum bowling.

Wed. 25.6.69

Ausflug to Norderney — slept in — Frl. Schöning there an hour early (halb sechs!) — lots of walking — Wassertum — all beaches gesperrt — 1.65 to get in — Fischerhaus museum — kids twice on own — L. singing on bus.

Thur. 26.6.69

Kids’ party in afternoon — evening — all to Holtvogt’s — Schulz & Heitmans — vine & a bit to eat — pleasant.

Frid. 27.6.69

pm rush around with jobs — to Krebecks to return TV — coffee & cake — then home to dress for Lehrerausflug — … etc

Sat. 28.6.69

Flowers & presents from kids — pm to Vechta & Harts & Biruta & off to Lübeck — arrived late afternoon — walk around — Town Hall & glazed bricks — Holsteiner Tor — walk down Glockengiesser alley to old town & inner courts full of old houses & old people — corner pub meal & DoppelKorns — camp.

Sun. 29.6.69

Rain — drive up coast to Neustadt — amber shops on way — beaches with baskets — alternate clear & heavy rain — Austra couldn’t get into camp (army) — back through pouring rain — long drive home — drive through Hambourg, looking at Reeperbahn, but too wet to get out — Erbscenter — in Vechta all over to Welpe Cafe & session of beer & DoppelKorns — me drunk. [L to R: Inese, Erna, Ian, Austra]

Mon. 30.6.69

Packing — L. to school etc. getting reference — packing & sending parcels (books) — pm to Heitmann’s — beaut talk — L. to grog-up at work — me to H’tmanns — then home.

Decembris 1970 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena 9.15 am 1. dec. 1970.

Sark. b. tikko uzgāja augšā – likās tukšs tikai ar kādu bērnu driver. priekšā. Vai tas bija D.? Nevarēju saskatīt. Ļoti iespējams, līdzīgs bija, tikai pret gaismu izskatījās vājāks – un cēli sēžot! Tā tad otrdienās ap 9 tur parasti kāds iet. Zaļais arī tikko uzgāja un tagad nonāk.

Ļoti silta diena sākas. Just. aizmigu. guļ ārā. Nolaistījās atkal ar suliņu – jo tas kņupsītis nekad nestāv pareizi.
Lasu dullo Balzaku. Tāds ķēms aprakstīts nekārtīgi, neapģērbies kā nākas, izkritušiem zobiem, jau no 20 gadiem – bet Duchesses un Madames De – cīnās ap viņu, tās nu gan abas pāri 40 g. un tas jau pēc šī laika – manos gados!…
Izvārīju izkāru otru daļu veļas, varēju vēl vairāk vakar iemērkt. Citreiz… Ieliku rollerus mazliet matos – cīnos jau dēļ tīrības un kārtības… gaidu pastu.

X Vēstule no Ineses. Saņēmuši otru paku veste un teacosy der – džempers liels, bet O.K. Liekas kaut kā viņa cīnās, bet skolas darbs gan prasa viņai tik daudz laika. Saka lai rakstu. Tas jādara. Bet – kamēr Justīne te, neko laikam neuzsākšu. Un tā – tas aiziet tas laiks.

2.30 p.m.

Izbraucām mazliet un Juste aizmiga. Ir diena pagājusi mierīgi, viņa tikai neko lielu negribēja ēst – bet saprotami: ir tik karsts un it kā atkal uz pērkoni, vakar arī pēcpusdienā mākoņi staigāja.

Cik labi ir lasīt un pārlasīt Ineses vēstuli – labi arī ka tas muļķīgais, bet labi domātais Basku mājiņas teacosijs der. Un labi – ja tā veste der. Žēl ka neņēmu labāku vilnu – nezināju vai izdosies un šī krāsa ļoti patika – tumši, tumši brūna. Gribēju lai viņai vairāk gabaliņu ko šad tad uzmest ātri mugurā un izskatīties mazliet citādi.
Juste atmodās. Būs viena stunda kaut kā jānomaļas.

Domāju rakstīt te par to – cik labi ir saņemt bērnu vēstules – tad jūties tuvu vienu brīdi. Un tad sākas atkal – tas kas ir – pamestība, vientulība, dzīves lēna zušana. Un Tu domā simts domas, velti, kā kaut ko saglābt – Jau pāri 3, bet vēl vairāk kā ½ stunda jācīnās – un Juste negrib gulēt. Skatās kā es rakstu. Sutīgs laiks.

Tas varēja būt D – kas tikko pabrauc garām, viņš neskatās tagad tā, kā tās reizes te, jeb es nepaceļu laikā galvu. Anyway – that’s finished long time ago, isn’t it? –
Pērkoņi ir gaisos.
Justīne ir priecīga – runā un sūkā savu biskvītu – gulēt negrib – un varbūt nevajag arī – no rīta gulēja ļoti ilgi –
Šovakar jāiet vēl pie viņas baby sitting – viņi ies uz kino. Ceru tad nebūs ļoti vēlu, un pag. nakti es gulēju ilgi un labi.

Trešd. 2. decembris 1970.

7.30 am. „…Ko gan šī diena manim nesīs?” tā dzied Oņegins. Tā tomēr arvien būtu jāpadzied un jāpadomā. Es jau domāju arī. Bet ‘tā diena’ nes parasti to ko Tu dari, ne tik daudz to – ko Tu domā. Karsts rīts. Vakar baby sitting un reading pēc tam. Vienmēr tad vēl nevaru gulēt. Nākoš nedēļ arī 1 baby sitting – tad, ja visas dienas būs arī dienā Just. lielāka alga. Tagad tas pats – jo brīva diena bij. Tas O.K. Naudas lietas – not too bad.

9. am. Karsts. Mazliet izgājām pastaigāt ar Just. Viņai jauna balta cepure tāda, apmēram, man bija – ar uzpogātu dibenu – viņai ‘bonete’, man bij ‘hat’.
Vējš arī lapās, zaļās mīkstās, jautrās aiz loga nektorānu krūmos kas aug ļoti ātri. Neredzu D. Varbūt ir ārī. Bet drīzāk – nav.

Jāuzraksta – tas kas bij – par D. un tad varēs arī lietot. Ja tur ko raksta un kaut ko neraksta – tad arī tikai kaut kas tur ir un kaut kā tur nav.

10.30. Pasts nenāk – jeb bijis un nekā nav. Justīne mostas augšā un vējš ir mazliet un es velti skatos kur nevajag un kopā viss ir – grūti vilkt dienu, ka visu laiku jābūt kā uz pirkstu galiem, nekam nevar pieskārties īsti, ne ko iesākt. Tomēr – nogurdinošs darbs baby sitting – tas ir – ne creative darbs – tāds adīšanas un tamborēšanas gars. ––
Pasts pienāk – nav Dzidr. vēstules! Liekas – ilgi nav!
Grūta diena – visu laiku gars raujas prom no tā, kas jādara – jāspēlējas ar bērnu, jādzied un jāizliekas – kad visa dzīves atlieka prasa darbību, notikumus.

3 p.m. Juste guļ. Bijām staigāt līdz kalna pastam – braucu pāri vienai šķērsielai, s. b. stāvēja tālāk otrā pusē. Un tad viņš sāka lēni iet un likās – viņš nāk lēni – pretī. Bij jāgriež galva. Tas liekas bij D. Bija jāpaskatās – neredzot – un vairāk neko – bet tas bija diezgan. Nogurums – tomēr nakts baby sitting paņem spēkus un šī izvaļīgā gulēšana ir tā kas dod manu apaļumu un veselumu, apaļuma varbūt mazliet par daudz. Veselības būtu vēl vairāk ar dažām uncēm svara mazāk.
Silts. Vasara. Sirds mazliet tomēr sāp. Justine jāstaipa un ratiņi ir nejauki te trepēs jācilā – lejā ‘sāp no šīm cilāšanām’ –

10.20 pm.

Lielu nemieru dažreiz un to – D pretī ‘nākšanu’ braukšanu, skatīšanos – what the devil has happened?
Man ir vēl otrs pielūdzējs bez tā resnā Jugoslāva – ir vēl viens tievais – melnacains, pastīvs – abi īsti plānprātiņi – kādreiz kad neuzbļauj, kad gadās ar šiem nākt tuvumā – tie taisās būt pazīstami. Kauna dēļ jābēg no ielas.
Diana ar ģimeni bij te. Meitene jauka – tikai no guldīšanas uz pakauša (?) plakans pakausis. –

Ceturt. 3 dec. 1970. 9.30 or 10 am

Acumirklī nokavēju 2 novērošanas. Rīts skaists. Zāles un puķes tik brīvi un spītīgi šūpojas siltās vēsmās, liekas viss kaut kādas līstošas laimes nozeltīts, viss kādās straumēs šūpojas.
Varbūt tikai tādēļ, ka D nobrauc garām (vaļā durv. – silts) kad Rays te bija pienācis, piemeties runājās kur es ar Justini ārā sēdējām un spēlējamies.
Es saku nē un domāju nē – un tomēr šai lietai ir neticama vara kas pat puķes un zāles skar.

Nav vēst. no Dzid. – ilgi nav! Atnākusi atpakaļ kāda no manām uz kuģi sūtītām – par Brist. k. apciemošanu un boarderiem un Sue puiku. Nekā laba, kreņķīga vēstule. Tikai beigās viens teikums labs un jauks: „Nov I am sitting in your room with you pictures raund and thinking again as I thought, when I went through all this house cleaning business: how beautiful the life here has been, how full with nice things – under every little peace of paper thrown away, – a drowing, a sketsh, a poetry written, some sentences with beautiful thoughts… I had to open every little scrach of paper – to find something worthy on it – a little signe of a living spirit… We were rich, and we should stay so…”
Un nu, cik diena būs tukša un nemierīga, ka nav ziņu no Dzidras + C.

12 noon.

Misfortune, ha.
Nobraukt un uzbraukt ar ratiņiem uz ielas ir grūt. S. b. stāvēja pie bodītes, kad es jau tā biju nobraukusi speciāl – un uzbraucot – ņēmu par slīpu un laikam (biju uztraukusies) – kā uz skatuves un Juste gāzās uz priekšu ar degunu uz ratiņu malas – un brēca kā nelabais, nekas jau nebija – tomēr uz vaiga ir mazliet it kā nobrāzums, bet tas varbūt bij no krišanas rāpojot. Anyway – tur viņa brēca kā traks – kad b. gāja tieši klāt garām. Bet vai bij D – nezinu. O.K. manī ir 50% siev. un tikai 50% māte – s. b. mani sit no kāju – un tur es neko nevaru bet arī negribu darīt.

Rokraksts šausmīgs jo desks tik mazs ka nav kur atspiest elkoni – kā mani tas notikums satraucis. Galu galā – varēja jau tas bērns arī izvelties – ja es brīdi būtu pacēlusi acis uz b. Tie trotuāri veselu pēdu augsti. – Fui! Kauns tomēr. Jāskatās un jāredz un jāpārzina ratiņi un visi apstākļi un varbūtības.
Tas varbūt labi – izgāzties atkal! Tas D, kura dēļ nevaru taisni noiet…

2 p.m. Justīne bij laba, spēlējās, ēda, tagad guļ – varbūt nenogulēs līdz 4 – D. brauca garām – taisni, kā citādi, redz kā man gāja, kad braucu šķībi.
Ceturtdien 2 p.m – 2.15? kalnā [..]?

6.30 p.m. Apēdu steaku, kart. salātus. Bija gan labs pēc nezin cik ilga laika – īstas vakariņas. Šodien neēdu starplaikos un nelietoju cukuru, arī pie kafijas nē. Jāieturas! Rītu jāiztur godīgi – tad sest. un svētdien būšu prom – arī mazāk starplaikā ēšanas. Jādabū forma – lai gan izskatos jaunāka tagad un jūtos arī.

7. kamēr es spēlēju Bēethovena un Hydna sonatas (pēc Bacha drillēšanas lai arī maz, iet labāk) man liekas: kāds ods ir kodis mugurā! Negribēju ticēt un ievērot – bet pazīstama ir šī sāpīte un bezgala mierīgajā siltajā naktī – tas iespējams.

Piekt. 4. dec. 9 a.m.

Karsts. Bijām mazliet pastaigāt. Tagad – nevar aizmigt. Arī man galva taisās sāpēt, dūmi, gaisā tādi kodīgi. Juste brēc un raud un kā glauda un kutina – tad priecīgs kā maija sivēns, acīs tāda šķelmība ka īstam jaunēnam. Kļuva mierīgāka – un būtu jau laiks iemigt, bet kā sāks cīnīties pret nogurumu un karstumu tā būs atkal grūt un raudāšana. Tā tas ir – mums ir jāpadodas – jāiet paklausīgi un tad mēs varam justies labi. Visi protesti noved pie ciešanām un pie – panākumiem, bet ko tie mums dod? Tos izmanto citi. Jau raud atkal.

Te pa ielu 2 vecīši, jādomā vīrs un sieva, glīti un godīgi zem rokas abi, iet katru dienu pastaigāties – viņi nāk diezgan tālu pa Crown str. Uztur veselību un bauda pasauli, jauki, mierīgi, laimīgi. Reiz pag. gadā vešiņa maigā balsī man prasīja vai tur busi pietur, laikam nāca lietus un viņi gribēja braukt ar busu mājās. – Tā ir maiga laba dzīve, kad iet neprotestējot – bet viņi ir divi. Ja neprotestē – daudz vairāk var būt kopā 2. Varbūt vienmēr un visi – ja – neprotestē. Just. aizmiga 9.30.

Tieši pretī – viena mašīna iedeva otrai pa pakaļu, kas laikam kavējās doties kalnā (gar slim. no šīs puses). 3 jauni cilvēki 2 rūtainos kreklos ‘fraetinieki’ kā brāļi izskatās – gudro cik un kas un kā? Mašīna laikam uzsita pakaļējo ‘klapi augšā’, saspieda, viņi aizbrauc – malā? Nē – prom.

10. am pasts nenāk. Galva sāk sāpēt, varbūt no pēkšņā tik karstā laika. Es domāju – ka busos nav nekāds joks tagad braukt visu dienu.

Es skatos – ka iet aiz bērnu ratiņiem ir – sevišķa sievietības parāde – nupat viena kā tāds funny’s putns aizgāja melna firz balta kleita.

[small, tiny, sketch of back of tall woman pushing pram – beehive hairdo, mini tiered dress, long dark, high-heeled legs – very fashionable]

Bija kaut kāda gaisā uzpūsta frizūra, ir arī citas tādas kā mana – nogrieztas un ‘pielaizītas’ gludi.

Te verandā, kur iznācu ir vējš – īsti karstā laika pazīme – karsta saule un vējš. Ārā nemaz nav tik karsts, bet iekšā – ātri vien smacīgs. – Pasts nenāk?! Busi brauc – šodien piektdiena. Ko es rītu vilkšu? Man vajaga kādu vasaras kleitu. Uzšūt es neuzdrošinos. Uzšūt pilnīgi gludu un aplikt ap kaklu vienu nopītu jostu? – cilpā uz krūtīm jeb caur riņķi, vai saktu? Un taisīt tādu vaļēju kakla griezumu, ko josta palīdz veidot? Nē.

Svētdiena 6 dec. 1970.
Apm 5 p.m.

Labi, komfortābli izdevusies ned. nogale – grāmatas te, biju pie Idas, biju uz filmu Fidelio, atbraucām ar Eleonoru līdz – pikniks pie Cordeaux damm – viss O.K. Un tomēr – nāk raudas. Tas mani neapmierina – šīs gudrās bet necreatīvās sievietes un komforts bez vīriešiem, tāpat filma nebija moderna – un saraustītas kvalitātes, beigas man likās pilnīgi ‘no citas operas’. Un lielākais ieguvums no visa varbūt Max Frisch’es grāmata, ko sāku tur lasīt un ko man iedeva līdz. Tur es redzu to vērtību, ko es mākslā atzīstu kā stila vērtību: sincerity tēlojumā un patiess izkopts, dzīvs skatījums. Kad lasu šīs lapas puses – man nenāk prātā – kas, kāpēc un uz ko tas viss ved, katrā lapas pusē ir silts dzīvs tēlojums – mākslas darbs pats par sevi.

Un salīdzinājumā es atceros savu Dēliņam nosūtīto skici – Pie Jūras – un domāju – ka viņā nav sliktāks tēlojums un man šīs īsais gabaliņš tagad liekas labs – arī no citu skatījuma, man pašai viņš tā kā tā patika, lai gan es domāju – es tikai nepilnīgi uztvēru savu pārdzīvojumu, it kā neatdevos tā tēlojumam pilnīgi, it kā – tikai pagaidām to uzskicēju, bet varbūt šis tikai pagaidām, nepilnīgais tēlojums – ir šī gabaliņa svaigums. Un tā man tagad drosmes ir vairāk – ķerties pie iecerētās ‘šīs pilsētas’ tēlojuma.

Kādēļ tik skumji? Nezinu īsti. Jūtos neglīta, resna, mati par īsiem – jūtos aizņemta ar ikdienas sīkumiem par daudz – tik lēni iet lasīšana, un tik daudz tagad Ineses grāmatu būtu ko lasīt – un tad mūžīgais neapmierinājums, vienkārši – izsalkums pēc vīrieša sabiedrības, tuvuma, kaut kā. Braucot caur ļoti zaļajiem kalniem pavasara lietū (tur braucot i atpakaļ braucot mazliet lija) nāca prātā – ja man būtu mašīna, ja es varētu braukt – būt vēl cita, dzīvāka sieviete, bet nabadzība un kaut kāda nīkšana šīs radīšanas rakstīšanas dēļ – tā arī ir visu laiku mani spiedusi būt tādam atpakaļ palikušam – un tā tas turpinās.

Pirmd. 7. dec. 1970 8 am.

Justīne slima. Patiesībā – piektdienas rītā viņu saņemot man likās – karstāka kā parasti un mazo gargoņu kaklā arī juta – bet nevar momentā visu aptvert. Vajadzēja viņu vēl mierīgāk piektdien turēt lai gan – viņa gulēja iekšā un bij samērā mierīga. Projām vedot – bez cepures ratiņos – to nevajadzēja. Bet viņi arī – saņemot nezin īsti cik bērns vesels un vienmēr apietas diezgan brīvi. Es vēl sedziņu uzspiedu ņemt – jo man bij aizdomas ka viņa jāuzmana, un to es viņiem teicu. Tagad zobiņi un saaukstēšanās kopā.
Nu – gan jau būs labi.
Nu man kaut kas šinīs dienās jāveic – Dzidrai čības un zeķes?

10 am. Nekas pastā. Mazliet līst. Lasu Frisch – brīnum labas vietas stila – stāstījuma atklātībā un dziļumā.
Domāju par Justini – divi reiz viņu Pat un Gary atdodot vakarā, es redzēju viņas acīs un kustībā to, ko māte redz pie sava bērna to otra rokās devot – bērna acīs ir jautājums un kustībās tiekšanās uz māti – un paklausība ja māte piekrīt, ka tas jādara – mazā dvēselīte apmulsināta – kur ir viņas īstais?

Tomēr arī pie tik maza, un tādā mīlestībā ir stiprs pamats – fiziskajā tuvumā. Viņa drošāk un vairāk paļaujas un pieķeras man, kamēr to sāku samīļot – viņa pati to it kā vēlējās – nākt tuvu, likt sejiņu klāt, es jau tā atturīgi to daru, bet kādu dienu mēs tā sirsnīgāk pavadījām un kopš tā, viņu ir vieglāk nomierināt, ja kas nelabi un viņa ir laimīgāka, un rokās grib labprāt – un tad tās divi reizes viņa sniedzās atpakaļ pēc manis un acīs bij jautājiens – vienreiz no Pat rokām, tagad no ratiņiem.
Tas – īsti ņemot varbūt nav labi, lai arī tas man glaimo. Bērns vienkārši kļūst maldināts, bet uz laiku tā var, vēlāk jau nebūs vajadzīgs šķirties no mātes, un viņai – nevajadzētu radīt šķiršanos. –

9.30 p.m.

Biju uz mirkli pie Justīnes. Gulēja. Bāls nabadziņš! – Gandrīz noadīju čību. Rītu būs abas jāuzada – un jānosūta.
Lasu Frisch. Sāk arī nogurdināt – dzīves gurduma arī viņā daudz, ne tikai labas, sirsnīgas vērošanas – laikam tas ko sirsnīgi, pareizi novēro – ir gurdinošs, tāds bezcerīgs, kas uzsūc spēkus. Esmu tikai līdz pusei vēl, nevar zināt ko teiks tālāk. Patreiz – gandrīz pasaka arī to (ne tikai stila līdzībā vien) ko es saku savā skicē ‘Pie Jūras’… Bet – bija arī citādi – slāpes vēl pieder šai zemei, kad ir tās tad Tu vēl esi – te.

Otrdiena 8 dec. 1970.
Apm 8 am.

Lietus, migla – pasaule kā maisā. Pulkstens apstājies. Slinkums. Domāju par Frisch’a grāmatu. Jālasa. Jāzin tālāk – lai vairāk spriestu. Jāada čības [below].
Labi būtu ja nebūtu jāņem Just. visu dienu un visas dienas. Pāris tikai. Bet absolūti no cilvēkiem nevar noslēpties – jau tā vairs sabiedrībā neprotu pat dzīvot, justies labi, ja arī neko no manis neprasa. Tikai mājās atplaukstu – dzīva.

12 am.

Smalka lietus sauja iesējas logā un vēl viena un vēl viena, un apklust uz brīdi, tik piles pil un sitas mīksti. Iela visa ūdenī. Tas atgādina labu kaut ko, un Frisch’a meža tēlojums mani tik pilnīgi aizveda slapjā mežā, atgādināja visu, kā tas ir, it kā es tur būtu aizgājusi, kur kādreiz esmu bijusi. Viņa stāsts man īstenāks mežs lietū, kā te kāds īsts mežs lietū – viņa stāstā ir kādas tāda meža īpašības, kādu šiem mežiem nav. Viņš aizved mani manas jaunības mežā, kaut gan viņš nepiemin nevienu koka sugu. Brīnišķīgs tēlotājs, sen neesmu lasījusi tik dzīvu kaut ko.

Apm. 6 pm.

Līst un līst un līst.
Čības noadītas [right]. Zoles jāpagarina un jāiešuj. Mazliet spēlēju.

Trešdiena 9 dec.

11.30. Justīne atnāca. Skaitās vesela. Elpo aizsmakusi, citādi – noraudāja īsi uz mana pleca par visām grūtībām. Ar lielu mīlestību izspēlējās ar mantām, iedzēra un aizmiga kamēr es paglaudīju galviņu. Tagad mušas viņu atmodināja par agru. Izskatījās īsta – mājās atnākšana, kā viņa lietiņas apmīļoja un mani arī, bet neko lielu skatoties, varbūt tikai ēdot, kā parasti tad ir skatīšanās acīs.

Trešdiena turpinājums.
10 pm. Pie Patas – baby sitting. Justīne bij šodien laba – tagad guļ mierīgi.
Sataisīju – sašuvu drēbē paku Dzidr. čības (jaunas) un 2 pāri vecāku zeķu un steidzu kā traks – un 10 min. pēc 4 viss gatavs – gribu iet uz pastu, paka gatava – bet no krēsla, no celofāna papīra skatās uz mani viena zeķe, kas palikusi ārpusē! Tas bij tik komiski ka es smējos – lai arī visa šūšana un pakas steigšana velta. Varbūt būs jāsūta pa gaisa pastu un jāada jaunas zeķes!

Jaunās brilles dabūju.
Jāiemācās skatīties – varbūt būs labas. Tagad acis ļoti nogurdina. Bet – skaidrāk var visu redzēt un notis arī labāk lasīt – ja tikai var uztvert fokusu.
Lietus. Kāja noberzta, zeķes saplēstas pa lietu brienot.

Rudz. bija – nebūs uz stundu. Ir jau tā – es neprotu viņu piespiest spēlēt vairāk. Es visiem esmu par vienkāršu varbūt. No manis nebaidās? Un ja es ņemu stingri – tad arī nekas neiznāk un draudzīgi – neder arī. Nu – nav jau arī laika viņai gatavot – bet tomēr. Kaut kā – es nezinu ko ne kā viņai uzdot, lai būtu jāiemācās? Es saviem skolotājiem mācījos. Izņemot vienu madāmu – kas bija par labu. Nezin vai viņa vēl nāks? Varbūt. Atnesa latv. avīzes. Mans pag. g. dzejolis nov. sākumā avīzē. No jauniem – vēl nav. Tomēr – tagad diezgan bieži. Laikam ceturtais dzejolis šogad, tas ir jaunajā avīzē. Jāraksta proza arī.

Ar brillēm es redzu – ka mana seja izskatās par jaunu priekš šīs īsās pelēkās frizuras – jākrāso un jāaudzē, jāsukā kuplāk. Bet – viss ir ļoti atkarīgs no apgaismojuma. Pie optiķa kur spogulī gaisma sejā no visām pusēm – seja ir kā vecs plācenis! Šausmīga! Bet to gan neviena seja nevar labi panest – zilgan baltu gaismu no visām pusēm – tā dzīvē dabīgi nekad gaisma nekrīt un tāda gaisma.
Pat domā ka manas brilles labas izskatā.

Justine loves me!
Vienā latv. avīzē arī mana vēstule Dēliņa kungam par jauno latv. avīzes apdari un virsrakstu – žēl ka neesmu tur pieminējusi – ka viss vienalga kādus burtus virsrakstā lieto – lielos vai mazos. –

Ceturt. 10. dec. 3 p.m.

Just. guļ.
Šodien ap 11 am braucām pastaigāt no slimnīcas puses mājās braucot kāds buss mūs panāca (nezin vai viņš pieturēja piestātnē) un brauca blakām – D, domāju brauks augšā gar slimn., nē palaida tikai mašīnas sev priekšā – tīši kavējās. Otrs buss drīz nāca aiz muguras, tā es tikai tik tāl pagriezu galvu – lai redzētu kas? D.

Piekt. 11. dec.

6 a.m. Saule pludo jau ilgi un man nenāk vairs miegs, lai gan gulēt gribētos, bet saule un domas neliek miera.
Domāju par D.
Domāju arī par to, ka manas piezīmes, tas gabaliņš ko aizsūtīju tagad Dēliņam atgādina man pašai Maxa Frisch’a stilu un arī doma līdzīga – dzīves izsalkums, vecums kas nāk pirms tas apmierināts – nav gana… Un savādi, ka tur, es vienīgo cilvēka (kristīto) vārdu esmu izvēlējusies – Maksi.

Ir vēl tik agrs, tik agrs, 
tik pieninieks skraida jau 
bet autobusi vēl neiet. 
Man nenāk vairs miegs 
es nevaru gulēt vairs 
saule un domas modina 
neliek miera. 
Gaismas lidinās un putni 
pār jūru. 
Domas vien staigā 
          atpakaļ ceļus 
viss cits rit tālāk 
          uz priekšu. 
Kur rit? Putni riņķo 
mašīnas ielā turp 
          atpakaļ riņķo. 
Jūra plūst, atplūst. 
Bet kādi soļi es dzirdu 
mazā pulksteņa soļi 
rit nemitīgi tālāk, tālāk. 
Nieki! Tu viņu griez un 
atgriez un uzgriez... 
Sapnī siens un āboliņš 
          bij pļauts. 
Es biju kādā bedrē (darbā) 
un pēkšņi netiku ārā. 
Saucu Dzidru – beidzot 
izrāpos un redzēju, ka 
Dzidra tālu, tā nebūtu 
manu saucienu varējusi 
dzirdēt. 
Āboliņš bija ļoti 
svaigi izžāvēts to lika 
pāri siena kaudzēm.

10.30 a.m. ārā sēžu. Juste iekšā guļ. Ir visburvīgākā vasaras diena. Silta, maiga, auglīga, jūra norimusi, vakar vēl milzīgs vilnis sitās visgarām gar krastu, tagad liekas viss kluss, kuģi guļ kā aizmiguši vibrējošā tveicē. Tālu ceļu nodomi sapņos apkārt pārliekušies etc. etc.

Šorīt gājām staigāt (braucām) ar Justi, es [..]majā svītru plundurā – ļoti viegla un laba kleitiņa karstam laikam. Kā izskatās – nezinu.

Lejas meitene uznāca pateikt, ka viņas mammai būs holidejas un viņa varētu uzraudzīt baby – ja es gribu iet šopīt etc. Es nedomāju, ka man uzticētu bebi es varētu tālāk uzticēt citam. Nē. Un man jau nav vajadzības to darīt. Tā kaut kā tas tomēr nevar it kā būt pareizi, ja es to atdodu atkal citam. Bet – tā jādomā ir liela laipnība no viņu puses. Un tas ir O.K. Vējš. Vasaras vējš purinās. Lasu Balzaka biogrāfiju.

Gribu sākt rakstīt stāstu (romānu) par šo ielu. Biogrāfisks romāns, nav nekad pirmklasīgs romāns – Balzaka apcerē saka Mourois – bet ‘reti gan ir kāds labs romāns es {bez?} biografijas’ – es pielieku klāt. Visu, ko arī neanalizē – arvien atrod vairāk vai mazāk biogrāfisku. No gaisa nekas nekrīt.
Gaišzila sieva piebrauca gaišzilā mašīnā, apaļa, mīksta, paveca, minī. Žēl ka nedabūju apskatīt to mini tuvāk.

11 am

Iela spīd saulē.
Gar jūras malu visgarām balto garš vilnis, kas nāk un nāk malā. Es nezinu kādēļ jūtos laimīga – pāri visām bēdām.

3.30. Esmu nomocījusies ar to bērnu – nevar aizmigt, kuļas kā nelabais, atvem un mocās – nu jau aizmiga. Piemācies – varbūt atkal līs. Silts. Jāiet būs pēc zivīm. Bet – laikam ļoti jāsteidzas, vakar braucu ar busu – tikko notvēru. Gribu brīvību – kā viss mani sien un kaut kas nedarīts dedzina, bet kā pie tā darīšanas tikt? Tam it kā vajadzētu vēl kaut kā klāt – bet to nedod. Var raudāt (un tas arī nekā nelīdz) cik nelabvēlīgi liktens spēlē – to Picadilli nevarēja atstāt? Kaut ko kaut kur dot? Nē. Sakožu zobus, jāaiztur asaras un jādzīvo – dzīvam mironim. To pašu piemin Max Frisch ar visām viņa Lilaleinām…

6 p.m. Biju pēc zivīm, skriešanas dēļ un arī zivju dēļ. Nepamanīju laikā, cik briesmīgs lietus un vētras mākons nāk no kalniem – kā milzīgas segas klājas pāri, bet es riskēju – gāju steidzos kā traks. Nopirku 2 muletes un skrēju uz busstopu. Burtiski arī skrēju pat tupeles uz celiņa reiz noņēmu – un tieši ar pirmām lietus lāsēm tiku līdz augļu tirgum zem nojumes, kur tagad ir pirmais busstops. Atbraucu ar kādu sark. busu, svešs drivers. Kemblietis brauca pretī – D neredzēju. Bij jau pāri 5. Liekas viņš dienā bija.
Vētra nebij tik liela, kā izskatījās, bet līst, līst vēl tagad – kad nācu no busa – tad nelija.

Es iedomājos – ir filma Agony and Extasy – esmu to reiz redzējusi – bet es aizmirsu tagad neejot – ka tur ir ne tikai tas aktieris bet tur ir arī Itālija un Mik.Ang. darbi – un tos man vajadzēja iet skatīties. Nezinu vai viņa ies vēl kādu nedēļ? Un vai vēl ir šovakar? Un cikos rītu dienā? Jāpaskatās dienā! Ja ir, ja ne tad nāk. nedēļ –
Kāpēc es to rakstu? Domas skrien un es tās rakstu, lai arī cik ikdienišķas un nenozīmīgas.
Skaisti bija, kad lietus sāka lēni līt un nojumē varēja skatīties uz jūrmalu – tur bij gaismas dzidrums un iela smaržoja pēc putekļiem un lietus.

Sestdiena 3 p.m. 12 dec. 1970.

No 5 am augšā. Tīrīju virtuvi trīs stundas. Skrāpējos kā traks – un ko tur daudz padarīju? Tikai ikdienišķo – vannas istabu arī. Tagad tomēr var teikt tur ziemsvētku kartība jau ir. Plaukti ne tik spoži – bet O.K.

Un – katra diena atkal dod mēslus. Mākslinieks nevar būt tīrs (!) – Jeb varbūt arī. Bet pārāk daudz amatu, bez mākslas, viņš nevar veikt. No rīta bija saule. Tagad piemācies. Tā tīrīšana bij landlordam par godu, kas teicās šodien nākt krānus labot. Ceturt. viņi atveda mani no beacha savā mašīnā – tas ir – no augļu tirgus.

Šodien gāju ar melnbalti svītraino kleitu – nejutos labi. Pie viņas vajag ļoti labu frizūru. Pie kuras kleitas gan nevajag? Bet varbūt – viņa ir par bezkrāsainu man. Krāsas tomēr dod dzīvību, ja tā sāk zust.

Lasu Balsaka dzīvi vēl arvien. Viņš ir dažus mēnešus baudījis neierobežotu laimi. Pietiek. Mouroi atkal piemin – ka laime nesadzīvo ar radošo mākslu. Varbūt tā ir. Mūžīgu nemieru vajag, un tās ir mokas. Un mokās rada skaistumu jo pie tā glābjas.

Nobeidzu lasīt par Balsaku – briesmīgas beigas un patiesi – visa dzīve briesmīga, nemierīgs, nezvērīgs gars, savāda lieluma kāre, akla skriešana pēc tā – mazākais kā to Mouroi raksta – tas viss ir kā bez gaismas un maiguma jēgas. Bet – varbūt viņa tēlojums ir vienpusīgs. Cits to pašu dzīvi redzētu citādi un ko vispār otrs var pateikt? Pats nevar neko par sevi īsti pateikt – kur vēl cits. Viņš nobeidz ar vārdiem: „Kurš gan negribētu būt Balzaks?” un dažas rindas pirms šī teikuma es izjutu – cik nožēlojama dzīve, es gan to negribētu ar visiem tās lauriem (un arī tik daudz laimes?)!

Burvīgs vakars. Sēdēju ilgi verandā ar to Bals. grāmatu.
Paspēlēju – un atkal iznācu verandā.
Mani mati tomēr liekas nejauki spogulī. Man tomēr bij jāatstāj garāki – viņa izcirpa kā cietumnieku. Ataugs jau – Landlords nenāk. Tomēr – virtuve tīra! –
Man vajaga kādu glītu kleitu, tas nožēlojami, ka es neko nepagādāju. Šodien jau mazliet iemetu aci pie Dav. Jona – bet atkal domāju – tagad pirms svētkiem – viss tik dārgs!
Jūra absolūti mierīga, zaļgana – kā spogulis – būtu vērts tur noiet – ja nebūtu jāgaida landlords – kas droši vien nenāks. Ķēmīgi.
Bet esmu gan nogurusi – sirdī velk – šīs dienas lielā tīrīšana un steigšana iegrieza kaulā. Jāskatās tepat no šejienes.
Absolūti mierīgs vakars. Zaļš, zils, zilganzaļš, zaļganzils, jūra kļuvusi pelēka, zilpelēka bezgala mierīga – tikai mašīnas rūc un rāpo bez stājas. –
Es nevaru vien ticēt, ka tā ir realitāte – mirt. Balzaka beigas un komentāri par to, cik daudz dzīvēm jābeidzas tieši tad, kad būtu kaut kas aizsniegts dzīvošanai… Briesmīgas ir iegūšanas cīņas. Skaistas ir pārdomas kā Frisch’am bet – arī tur ir iegūšanas cīņa.

Jūs rakstiet neglītus pantus
Zākājot moderno dzeju
Neglītus muļķīgus vārdus
Jūs sakiet
Kas pierāda Jūsu
Nezināšanu
Tik lielu vienkāršu
Zināšanu trūkumu
Un pārmērīgo lielības
Garu – Jūsu tukšumu,
kā tādus lai cienī un
Mīlē jaunā paaudze.
Jūs sakiet tos pašus
Lielīgos, muļķīgos vārdus
Par moderno mākslu
Pat par tik vienkāršu
Lietu kā mazo burtu
Lietošanu kādā virsrakstā.
Vai lielie burti
Vien nav lietoti jau
Gadus desmit tādos
Uzrakstos – un ja
Lielie vien burti, tas
Nozīmē – nav ne lielo
Burtu ne mazo – tikai
Burti. Tas pats likums
Lietots pie maziem
Burtiem Jūs noved
Histērijā,
Vai tas nav smieklīgi
Un tādus lai cienī
Un mīlē
Jaunā paaudze?!

Svētdiena 13 dec. 1970. 10.15 p.m.

Biju no ½ 8 uz jūru. Gulēju neaizmigu – izpeldējos, vilnis paķēra iekšā pirmā gājienā – un tad gāju vēl un vēl. Mazliet iemācījos pirms viņa peldēt – bet jāuzmanās gan – tie ir šausmīgi stipri –– Mati bij izbalināti pilnīgi pelēki gaiši sudraboti. Mazliet ja būtu tā Vācijas krāsa ko tādos ielikt būtu nice – pie tik gaišiem matiem izskatās jaunāka bet ne ar sudrabu vien. Atnācu – nevarēju busu noķert – Tad mazliet pagulēju, jo naktī nevarēju aizmigt.

Peldēšana atsvaidzināja – tomēr īsti jāpeldas – ne tikai pamērcēties. Jāpērk peldcepure? Bet vai tā ko aizsargā vilnī? Bij skaists vakars – ārā. Landlords sataisīja krānus. Lasu Sartre shortstories.

Pirmd. 14. dec. 1 p.m.

Justīne mazliet kreņķīga, es arī. Karsts. Man šodien pusstundu ilgāk jāglabā mazā, nav visai patīkami – pašai daudz kur jāiet. Bet – gan, vairs tikai 4 dienas tad būs brīvlaiks. Gaidu ļoti. Saņēmu latv. preses žurnālu (?) ‘Brīvais Vārds’ – jubilejas, balles, sarīkojumi, balles, jubilejas, sarīkojumi, sarīkojumi, balles jubilejas –

Liekas viss sastāv no tā – sanāksmes, iepazīšanās, nepareizi piešķirtas godalgas, iecelšanas un atcelšanas un visādas pasniegšanas – viss tas, kas notiek tiek iesiets milzīgi smalkos, pamatīgos vākos, uz labākā papīra (zīda brokāta, pīrādziņi un dzērieniņi) cik tur īstas vērtības, to redzēs pēc gadiem. Kaut kas jau būs palicis, bet pie vārda arvien tādi gudrie kā Dunsdorfs, kas arī izteicis – nezin kur lieto lielos kur mazos burtus! – cik ārkārtīgi nekulturāli visā savā kulturālībā!!!

Otrdiena 15 dec. 1970.

9.30 a.m. S. buss neiet kalnā gar slimnīcu? Jāsūta, pēdējais laiks paciņai – un nav laika iet uz pastu, noadīt zeķes etc. Izlasīju Sartra stāstus – Intimacy – šausmīgi. Mēs esam gadījiena, mūsu apkārtne mūsu fizisko īpašību un mūsu iedomu produkts. Mēs sevi varam izaudzināt par briesmoņiem, vai pretēji – padodoties savām iedomām.

11.30. Saņēmu 2 vēstules no Dz. Viņa pārdevusi savu pirmo darbu! Marvellous! Tagad viņai būs švunka strādāt un tad var arī vēl gadīties un sākties viss labi! Tiešām labs sākums viņiem!

Viņa asi norāj mani par manu D! Viņai taisnība! Un – nav arī!… Grey, small, plump!… O.K. Bevare of those ‘gray, small, plump…’ Es varbūt likšos mierā ar to D – tur es neko nevaru darīt, ja viņš nedara – bet samierināties un nekur nedarīt neko – tā ir mana lielākā muļķība jau gadiem ilgi un vēl kādu laiku tā būs muļķība, ja neko nedarīšu.
Anyway – tas mani šoreiz sāpina bet nesagrauj. Tā – ‘only frustration’ sagrāva. Un pret to es cīnos.

Cik labi ka Dz. tāds sākums! Ka viņa jutīsies labi tagad ar savu zīmēšanu! Un man jāmeklē kopā dzejas – un jātaisa grāmata gatava, bez kavēšanās. Nauda man ir! Velns – tā gan man izies ja es atteikšos auklēt Justini – bet ja es auklēšu – es nekur netikšu. Nu to – redzēs vēlāk. Varbūt izdošu šo istabu. Lai gan taisni tagad, šī top mana darba istaba ar grāmatām un rakstīšanu. Es gandrīz nevaru iedomāties – kur citur es varētu strādāt? Te es nevaru atpūsties trokšņu dēļ. Lielajā es varētu gulēt. Bet izdot Dz. istabu – arī it kā neiespējami. Traki! Mēģināt vēl – loteriju?!!

Zaļa un pelēka diena
Lietus un miglas siena
Vieno, debesis ielu
Šai skāvienā vieglā un maigā.
Pa zaļām lapām un lāsēm
Manas domas staigā
Iegulst Tev vaigā
Pieglaužas, pieplok
Ka sīkas lāses
Ziedputekļu pilnas.
No dārziem aiz sētām
Tu pacel roku
Acis izslaucīt
Noņemt šos
Maigos pinekļus
Ziedlapu pieskārienus
Kas Tavu skatu draud
Aizmiglot
Iekrāsot
Zilgani zaļganā
Ilgu pelēki maigā
Laimes mulsumā.

Trešdiena 16 dec. 1970.

Alvīne šodien – manas mammas vārda diena.
Justini gribu palutināt. Pēdējās 2 dienas. Nav neviena grāmata iesākta lasīt. Zeķes adīšana nav tik, ļoti svarīga. Neko nopietnu tāpat iesākt nevar. Justīne grib rotaļības un maiguma.
Īsu brīdi izbraucām ielā – tikai līdz slimnīcai – Justīnei nāca miegs.
Apmācies.

1 p.m. Justīne laba, tikai maz gulēja. Grauž biskvītu uz grīdas – reckrders spēlē Rachmaninova 2. Konc. Worrena laiks!… nezin vai viņiem jau ir pāris kidi?
Maiga mūzika. Toreiz vēl bija tik daudz! Un es tomēr biju tik ‘beigta’ – tur tikai sāku atdzīvoties no Maskota faktorijas briesmām. Tos gan vajadzētu pakārt pie vienas kājas, kas tur atļāvās tās lietas ar tiem testiem!

2.30. Juste aizmiga. Mīlīga un laimīga, kad ar viņu spēlējas visu laiku. Rudz. kdze pieskrēja – nebūs uz stundu. Rīt townhallē korāļu vakars – šo grupa dziedās – varbūt būtu jāaiziet. Bet man ir gandrīz tā, ka nav ko uzvilkt. Nu – nav! Būtu kāda blūzīte – varētu melnos ‘goda svārkus’ pievilkt klāt. Nopirkt? Derētu, derētu. Zaļu vai violetu – vai – baltu. Bet odere svārkiem tūlīt jāmaina arī.

Ceturtdiena 17. dec. 1970.

11 a.m. Justīne guļ. Pāris rītus, arī šorīt, viņa negrib nākt pie manis – no Pat – un tas pavisam otrādi, nekā tas bija agrāk. Varbūt pēc slimības es pret viņu nebiju tik mīļa? Jeb viņi ilgāk mājā ar to bija pieraduši? Liekas tikai – maza uzstāšanās gribēt tā, vai citādi. Ko es darīšu ar īrnieku lietu? Tomēr no šīs istabas būs jāšķiras – lai gan – tagad ar Ineses grāmatām te un gulēšanu otrā istabā – viss ir tikai man vien pietiekami haha! Tagad vismazāk lietoju un gandrīz nevajadzīga izņemot klavieres ir lielā istaba. Kā lai tur iekārtojos ar desku strādāšanai? Un ko te likt deska vietā? Jāizdomā. Tomēr lielā istaba jāpatur un jāiekārtojas tur – un no šīs jāšķiras, un par šo visvairāk varēs dabūt. Lielā istabā – jāpārorganizē.

Vēstule – tas ir karte un kabatas lakatiņš no Līksmas Ķirpes. Jāraksta viņai.
Šīs istabas nelāgums ir – viņa ir patumša, lasīšanai man nemaz istabā neder. Jāiekārto citādi lielā – un tur varbūt var dzīvot ar visu kopā labi – mūzika, gaišs, grāmatas saliks ap spoguli un pie kamīna lejā var likt mazākais vienu grāmtplauktu. Tikai – jāpērk viens galds, šai istabai?!

Piekt. 18. dec. 1970. 1 p.m.

Karsts! Piemācies (1 mākons liels) bet karsts! Biju: pafixīt brilles, izņemt naudu (čeku, kārtējo) nosūtīt vēst. (nopirkt markas) nopirkt vēl kartiņas.

D. brauca garām – kad apstājos iet pāri ielai uz pastu! Logs bij pavērts un viņa roka novicināja – kam un kur? Man? Gluži tā izskatījās, kā toreiz kad viņš ‘aicināja uz tiesu’. Tagad – nebij dūšas iet, meklēt braukt ar busu – lai gan biju domājusi iet lejā zivis pirkt un augļus, un tad vajadzētu ņemt busu… Nebij dūšas. Dūša arī nosista no Dz. vēstules (grey, plump, small funny wooman). Jā izskatījās tā – kā toreiz, logs pavērts, toreiz viņš tieši tad atgrūda to vaļā – tagad viņš mani redzēja ejam droši vien jau sen – bet nebij dūšas – viss citādā gaismā pēc Dz. vēstules – un es nevaru būt vienkārši happily joyfull – un citādi es arī nevaru iet, ne nopietns un pārbijies.

Tad bij Picad. Gāju lai paprasītu tā adresi. Nespēju – nebij dūšas un tad es domāju – kam tad man ir dūša? Gaudošanai. Beidzot ieraudzīju manaģeru vienu un piegāju – un paprasīju un viņš uzsmaidīja kā saulīte – (un pārlaida skatu no galv. līdz kāju – un nekas, figūra sakopta, oranžais beach. tērps, kārtīgas zeķes, kocenes) un kad es vēl pārprasīju to adresi tas ir Corrimal store – viņš bij tik laipns aizskrēja un skaļā balsī pa kādu tur phonu – dabūja to adresi – tik skaļi, ka kases girl maigi uzsmaidīja – bet abiem – man liekas tas bija tāds drošs – happy smile – jo ir Xmas un tas ir kādēļ es meklēju to adresi Xmas + Friends!

Nezinu vai uzrakstīt Xmas card – vai iet tur – tas ir kur Luči dzīvo un uz Lučiem man reiz jāiet. Bet iet vien – nebūtu nekas. Labāk uzrakstīt Xmas card. Un tad iet.
Vēst. + kart no Gailītes. Nu – atbrauktu. Bet kad? Un kad man braukt uz Newc. ir vairs tikai nepilna nedēļa līdz svētkiem. Tā tad – vai svētkus te vai tur? Nemiers kamēr braukšana stāv priekšā – gribētu to ātrāk. Bet ja Gail + Freim. brauc – tad kad tos gaidīt?

3.30 p.m.

D. piebrauca man uz papēžiem pie Picadilli. Gandrīz jau apstājos – kāpt iekšā. Negaiss nāk pār galvu! Bet es skrēju tālāk kā muļķa aita. Noliecu pat galvu un gandrīz sapurināju – kas protams ja teikts nē – ir, jā.

Nosūtīju kartes Inesei, Dzidrai + airletter arī, un Picadilli. Diezgan silly! Bet – drīzāk lai ievēro – savādāka, ziemsvētku kartes viņš saņems daudzas. Jā – nelīst, bet pār galvu jau karājas milzīgs negaiss un ir ļoti karsts – negāju uz bibliotēku lietus dēļ. Savādi – ka D. mani tur noķēra – būtu viņš vienu soli vēl tālāk pabraucis! Bet viņš jau pabrauca man blakus – Incurable! O.K.
Karsts. Kaut ko maigāku vajadzēja Picadilli. Zīmējums bij cute – 2 egles, sniegs, nakts, zvaigznes, pēdiņas – bet raksts kā jūra traks un patosīgs!
Kāpēc es neiekāpu?
Jā – varbūt ja nebūtu Dz. vēstules bijis – es iekāptu. Viss ir tik iznīcināts. Par labu – vai ļaunu. Ziemsvētku noskaņā – nevarēju.

Uzrakstīts pie Pat dārzā naktī:

Izgāju naktī
Izšūpoties
Ziedošu dārzu smaržas
Brīnījos
Kā tāds mazs dārzs
Var noslēpties
Pilsētas ielu režģos? –
Mašīnas apkārt riņķo
Šalkdamas
Iekaukdamies
Lampas rindām
Pārkārušās
Visnotaļ gar horizontiem
Bet te vidū
Zāles un krūmi sasniegušies
Zaļās skavās
Zied ķekari izbērušies
Pāri, visapkārt
Un zvaigznes
Noliekušās zemu
Meklējot aizsniegt
Acis dārzos iebēgušās
Pilsētas nakts vidū.

Pēc 2 krūzēm kafijas un French bread – un pēkšņi (un liekas D atšāvās atpakaļ – vai jau?) es esmu ļoti laimīga!
Ap 4 p.m.

Pērkons ducina.
Esmu cauri slapja.
Holidejas laimīgi sagaidītas,
Viņš piebrauc klāt.
Viņš tomēr piebrauc klāt.
Lai arī – es neiekāpju,
Jo – kur es varu iekāpt?
Pēkšņi es esmu laimīga
Ka esmu dzīva
Un kustos tik strauji
Skrienu, bēgu
Pērkons staigā cauri,
Cik labi ir just –
Holidejas – lai arī
Maks tukšs.
Nāk daudz apsveikumi—
Mani atceras – kaut kur
Ir kādi draugi – cilvēki
Tāpat kā es.

Varbūt vajadzēja iekāpt – bet viņš zina – ka vairāk viņam dots, gribēts dot, ja nevaru iekāpt. Nekas nav izlīdzināts, sirds savā negaisā šaudās. Sāk līt. Tikai dažas lielas lāses – visi skrien, kustās, bēg, nāk, iet, nebēdā, slēpjas – kā kurais.

Pērkons tāds staigājošs, pamaigs, vai varbūt īsti maigs, kā Jāņos.
Pār jūru mākoņi, lietus strāvas vieglas. Tagad Port Kemblas migla. Cik labi ir būt dzīvam ja pasaulē atbild kaut kas tam, kas Tevī deg. Ja tas būtu man Jēzus, kā Gailīte raksta Klauverta tantei bijis līdz viņa nesen nomirusi, es būtu laimīga, kā viņa, bet man tas nav (vēl nav). Jēzus, man tas ir cilvēks, un ja tas mazliet atsaucas – pasaulē ir labi. Bet ir grūt ja Tu kāro cilvēka un Tev dod Jēzu. Traki tā teikt – bet tā ir.
Vai tas bij D – gandrīz slēpās aiz otras mašīnas?! Kaut viņš būtu happy.

Uz jūras viens makons līst (kā traks!) un sagriežas lejā orkānā, virpulī. Kā viņš līst, no viena gala!
Tālāk uz Kemblas pusi līst arī citi mākoņi, mazāk. Te vējš cēlās un norima.
Kā tas mākons līst!!! Divos stabos, kopējos.
Un ielejā viena džekaranda zied un zied jau sen. Met savu krāsu pretī mākoņiem.

4.45 p.m.

Vējš ceļas!
No Pt. Kemblas nāk brūni necaurredzami dūmi.
Neticami netīri dūmi pār jūru un pilsētu. Egles jūrmalā ietītas dūmos. Jūra pazuda un krasts – tik pilsēta redzama.

{half-page sketch of black cloud over ocean with solid stream of rain pouring down from one end}

Līst. Liels grāviens. Dūmi mazliet izlīst. Grāviens liels! Un pār jūru noklājas vienāda lietus debess un viegli līst, un iegraujoties maigi līst, kokos jautri purinās vējš un dārzi smaržo, zeme smaržo. Kā Jāņos, kā Jāņos?!!

Nabaga grieķiem vai itāļiem nopļautas čupiņas (kas viņas aizdedzināja?) nodzēsa uguns dzēsēji. Tikai puse no lauka godīgi izdega – otra puse vēl ar čupām. Jāpaspēj vēlāk. Šī viena puse – tīra! Par viņu pūlēm…
Eglēs gaiss skaidrs.
Pērkons veļas kā lieli viļņi. Jūra vientuļš plašums. Viens tukšs kuģis, kāda laiva tālāk.
Jūrā met zibens, taisni iekšā. No kalniem nāk lietus. Ir neizsakāmi skaisti. Viss mainās ik brīdi. Jūra plūst šurp jau tēraudaini zila un grimst atkal miglainās lietus krāsās.
Es gribētu būt bērns un bradāt viļņos, ko var redzēt te pāri pilsētai.
Bet šis vilnis ir tik liels – ne bradāšanai.
Es cēlos piecos. Jūtu nogurumu – miegs sāk nākt šai pērkona gaisā. Bet kā varētu gulēt, kad dzīve rit tik skaista?

5.30 Līst gluži balts un pērkons sper tuvu. Ielā mašīnas cīnās pret lietu un vēju, kas nāk no kalniem.
Kāds vaļējs buss vēl pirms lietus aizbrauca garām.
Nu ir tikai lietus visapkārt un pērkons.
Iela kļūst tukšāka. Bet vēl iet mašīnas, balts ūdens šķīst, debess visa vienādi pelēka. Dārzi dzer. Redzot kokus zaļus šūpodamies lietus aumaļās ko dzen vējš – es sadobu, sakustos visa it kā izstiept locekļus pa zemi un dārziem piebiedroties viņu dzeršanai.
Tā es nosvētu šo vētru. Es arvien svētu vētras brīžus.

7.20. Liekas – saule jau būtu norietējusi – bet laikam vēl nav – no namiem nāk dzeltena gaisma, līst, un pār jūru, gandrīz, ne gandrīz – tieši perpendikulāri ir ievilkta varavīksnas svītra.
Izzuda.
Es spēlēju – atskatījos un bij jānāk pie loga. Viss kļūst atkal normāls. Tikai slimnīcas mūri vēl ir ļoti sarkani.
Brīnišķīga diena.

No tējas (!) šorīt man matos kāds tonis ir iekrāsojies un sirmums nav tik ass – bet inspray – ko nopirku, dara ķitīgus matus. Maz varbūt jāliek. Ak – nekā viņus nevar saturēt labi.
Vētra staigā vēl arvien.

9.30 pm. Gultā, palasu Sartra essays – par Moriaka Theres Esqueareox – Es piekrītu ko Sartrs saka, ne tik zinātniski, bet esmu to pati lasot izjutusi un arī – kreņķējusies, brīnījusies – par autora divkosību: būt iekš un ārpus sava tēla – rakstura.

Un tomēr – gandrīz varbūt tas ir tas – kas liek Moriaku lasīt un lasīt. Viņa tēli ir ļoti interesanti, ļoti dzīvi cilvēki – bet pie viņiem nevar piekļūt – autors traucē un caur to tie ir – it kā neizsmeļami, gribas vienmēr mēģināt no jauna – atrast tos, redzēt, izjust vēl tuvāk.

Sestdiena 2 pm. 19. dec. 1970.

No rīta shopiju, biju bibliotēkā – nodevu gr. par Balsaku un paņēmu par Balsaku – just for fun.
Nopirku Sarmam kreklu – Italian stile. Nezin vai darīju pareizi ņemdama to lacy pattern, izskatījās tik jauka krāsa un arī tas – ‘brudieris’. Bet kad padomā viņam virsū – varbūt būtu labāk tas – taisni + atvaļņi adījums. Bet – viņš jau ir uz speciāl. Varbūt būs labs? Es jau neprotu drēbes nopirkt. Tā viena dāma man priekšā paņēma kreklu, kā bonbongu – zelta krāsā, skaistas svītras – bet otra tāda – nebija. Šis ir rozā. Krāsa laba. Bet tas musturs? – Varbūt izskatīsies kā sieviešu garments?
Iet uz jūru? Nezinu. Negribās iet. Negribās arī braukt ar busu.

Viss būtu jānoliek prom visas pirkšanas braukšanas, ciemos iešanas un gaidīšanas – un jādomā par rakstiem vien – bet kā to izdarīt? Pūlī kāda jauna seja acumirkli uzsmaidīja – un pazuda. Viss ir tukšs. Šodien D. arī neredzēju braucam. Viss ir absolūti tukšs – un tomēr man jādomā – kad braukt, kad gaidīt? Nebūtu viss tik nenoteikti un it kā reizē.

7.30 pm. Izskrēju savu amoka skrējienu – līdz zivju tirgum un atpakaļ. Dažbrīd jutos šausmīgi savā dzeltenā apstieptā maisā, dažreiz – O.K. Iegāju brīdi bibliotēkā – Polijā nemieri. Apspiešanas ar šaušanu pūlī.

Pēc skrējiena apkārt – jūtos labāk. Jūrmala tukša. Ielā, mājās nākot, vakara iziešanai tērpušies ļaudis. Jaunām sievietēm populārs apģērbs garās bikses un tāds pats, vai citāds augšgals. Skaisti daži šie tērpi. Dzidrai jau arī bija vairāki – 2. Citu neko nevarēšu – šovakar palasīšu – rīt būs jāraksta ceļojuma piezīmes. Neko citu nevaru uzsākt. Varbūt arī par šo ielu? Jeb – sevi?

Svētdiena 20. dec. 1970.
7 pm.

Šodien es laikam esmu sākusi rakstīt! Ir tik grūt uzsākt! Viela tik plūstoša, tik daudz (un maz arī) tik svarīga un varbūt tik nederīga! Neko nevar pārredzēt – kā ūdens, kā mālu jūra, tikai daži akmeņi – gatavi, labi (liekas tādi) gabaliņi piezīmēs. Jāsāk tie pārrakstīt. Pulēt. Bet ko zini pulēt – vari tikai apdauzīt.

Tomēr – ar tiem jāsāk. Un ja sāk – tad kļūst vieglāk. No rīta kādas 2 lapas uzrakstīju – jaunas, ne pārrakstītas – un tad ilgāk nevarēju. Nemiers neļauj. Domāju, nekas nelīdzēs – jāiet uz jūru. Ātri. Izpeldēties. Un mājās – jo īstas saules nebij.
Darīju tā.
Gāju ar kurvi uz rokas, oranžā beača kleitā.
Pusceļā uz ielas stāv jugoslāvs kā stabs. Nepazinu uz reiz un pagriezu galvu, „Holo wowār yo today?” {all ‘o’ lengthened} Papurināju galvu un aizgāju. Tas sabojāja gara stāvokli. Tas ir šausmīgi ka pēc Tevis (vēl!) dzenas kāds, kā Tev nevajag un Tu dzenies (vēl!) kā nelabais pēc tā, kam Tevis nevajag. Gāju saviebies tālāk.

Un pie pēdējām ugunīm – piebrauc balts ‘Budy’s coach’ un tur vaļējās durvīs sēž pie stūres D. Mūsu saskatīšanās būtu neglābjama, ja es ātrāk nepaspertu pāris soļus, lai viņa seja jau noslēptos aiz stikla. Viņš pamanīja un skatījās caur stiklu – bet tad mēs viens otru nevaram redzēt, skaidri redzēt.

Tas bija neticami. Bet – kas tur savāds! Mani tas iespaidoja, galu galā – ne ļauni – visu laiku. Biju laimīga viņu redzēt, viņa paskatīšanos jūtot un zinot kur viņš ir, ka viņš nav tur kādā no sark. b. kur man jāiet garām un jābrauc mājās. Ābolus paņēmu augļu tirgū – tomēr varbūt nevajadzēja grapfruit ņemt. Tie kļuvuši 9 centi dārgāki. Bet lai. Āboli, šie, nav neko svaigi, un tos jāēd kvantumi, lai ko justu. Grapfruits viens ir jau pietiekami ilgākam laikam.
Izpeldējos – bet tik nelabi viļņi ka netiek ūdenī. Nekāds prieks nebija.
Mājās iekrāsoju matus ar tēju, ieliku ruļļus – rakstu un lasu par Balsaku.
Lielam būt – pirmā kārtā – ir daudz strādāt. Bet tomēr – visi kas daudz uzraksta – nav lieli.

Pirmdiena 21. dec. 1970.
5 am.

Nevaru gulēt. Taisnība ir – esmu izgulējusies. Agri nolikos gulēt un agri aizmigu.
Sarmam nopirktais krekls liekas – nederīgs – rozā un kā ‘špicains’. Un tā tas tur izskatījās tik jauks! Ko darīt?
Tik daudziem vēl kartes būtu jāsūta. Ak – šis tukšais ‘business’. Nav nekā noteikta un man viss sāk kļūt pretīgs – visa šī ziemsvētku lieta. Tikai traucēs kaut ko padarīt – nekas nav zināms – kad braukt? Kad kāds atbrauks? – Tikai 2 šīs lietas – un tā visu jau izmaisa. Un – ne viena no tām varbūt nekāda labā nebūs.

Newcastlē bija tik grūti gulēt – maza istabiņa bez gaisa – ½ logs ar drāšu sietu vaļā, un ar priekškariem aiztīts. Nu tikai man nāk prātā, kā es tur mocījos. Bet – jāizkustas man uz turieni būtu – lai gan uz īsu laiku – gars brauciens… Un pie Utas svētkos? Tā viņas mamma gan teica – bet otrreiz nav satikts – un kā tur tikt? Un kā atpakaļ? – Ne man mašīnas ne naudas takšam. Lietus taisās un man veļa jau no vakardienas iemērkta – jāmazgā. Ko ar svētkiem? Tie Freimaņi jau arī svētkos nebrauks! Varbūt II? Kaut tie Freiji ātri ko atrakstītu. Neko citu – jāmazgā veļa, (kaut varētu tūlīt) un jāsūta kartes vēl, un ko ar to kreklu?

7.30. Veļa vārās. Varēja būt gatava. Nevēlējos traucēt lejas ļaudis tik agri.
Pakārtojos – tas ir pameklējos pa koferiem – kas tur vēstuļu! Kas tur dārgu Xmas kartiņu! Ko ar tiem dārgumiem iesākt? Kā man tas agrāk nebija tik skaidri nācis prātā (un labi bija!) ka visu beigās – nebūs kur likt.

Mammai bija paka papa kara laika vēstuļu. Visa dzīve, padomi saimniecībā – viss. Viņa teica – to paku gan lūdzu zārkā līdzi ielieciet… Kur pati viņa bija, kur vēstules palika, un vēl visas citas viņas jaunības piemiņas. Man par to jāraksta. Kn. Lesiņam ir stāsts par krustmātes mantiņu kasti.
Nē – tur ir vēl vairāk, šinīs zūdošās dzīvēs, nekā viena mantiņu kaste!
Bet no mantas – zūd pats ik dienas.

Vienu brīdi man negribējās vairs nekur braukt, krāmēties un kārtot šīs lietas – bet, gan jau vēl izkrāmēsies. Tomēr vajadzētu gan atkal sakārtot – ar to boarderu te likšanu un manu mantiņu izvākšanu viss ir ārkārtīgi saberzts un sagrūats vienā koferī, kastēs etc. Reiz par visām reizēm – visas vēstules būtu jāliek atsevišķi kaut kur noslēgti, droši, nemētājas – bet fotogrāfijas dažas – tur pieder klāt. Tās citādi nevar kopā vairs dabūt.

9 am. Veļa uz šņores! Jūtos tik smaga! Ir laikam ļoti karsts. Vēlāk solīts lietus. Jākārto pasts – ko sūtīt?

6 p.m. Salaboju zobu – $5! Bet labi ka to izdarīju tūlīt. Ļoti negribējās kustēt no mājas, nogurums, karstums etc. Bet uz ielas tik traki nemaz nebija.

10 p.m. Lasīju Sartra esejas par literatūru (Camu L’Étranger). Sartrs man liekas sava veida pedants, tiepša, iedomīgs un tas jauc viņa spējas – viņš ir spējīgs, protams. Un – es jau nekā par viņu nezinu. Bet Camu man ir ļoti simpātisks un Sartrs nē.
Camu es daudz esmu lasījusi, laikam visu gandrīz – izņemot ‘Myth of Sysiph’ – vai kā nu to sauc. No Sartra esmu lasījusi stāstus, un ‘Noasea” un vēl kaut ko.
Miegs nāk.

Otrdiena 10.30 am nē 11 am 22 dec.

Nekā laba (ne ļauna) pastā, tikai Gailītes otrā vēstule, kartiņa. Labi ka no Carrivail nav atpakaļ – vēl var būt, bet cerība ka nē! Nekā no Freijiem, – nekā nevaru rakstīt Gailītei – nekā vēl no bērniem – tie stopījuši parasto mail – taisa specialo Xmas mail!

12.30. Viņš lūrēja iekšā! Ja viņš ir kļuvis nervozs, kā Dzidra saka, tad viņš ir kļuvis ļoti nervozs. Es šuvu visā aizmirstībā un mani pamodināja zināmais mašīnas troksnis – es pacēlu galvu un viņš patreiz gar stūri – skatījās un aizgrieza galvu lai neiebrauc ellē. – Nu ir varbūt ko skatīties – lejas meitenes uz mailbox izlikušas lielu plakātu – girls toys pārdodams. Tomēr!…

Salāpīju Cliva peldmēteli – pieliku jostu lejā – tagad man līdz ceļiem – very good! Ar to varēšu ciemos apgrozīties – ērti. Viņš man krāsās labi piestāv – varbūt kāds āķis jātaisa – vai šņore būtu derējusi.

4 p.m. Aizgāju izņemt $10 – no bankas! Traki! Viss mans ietaupījums cauri. Un no tā laika, kad šie aizbrauca, ar visu borderu dzīvošanu – $90 nost. Tagad es biju iztikusi bez bankas – bet nu – sākas. Un ko un kā?

Iegāju Pig’ā, lai pateiktu mazai ladijai, ka man izdodama istaba – bet nevarēju runāt – jo tur priekšā bija tas naturālais Tauriņš.
Villija bija. Es tūlīt kā saka piespiedos pie tā. Esmu tik kautrīga tādā sabiedrībā, kad vesels galds ar cilvēku skatās uz Tevi ko Tu teiksi, ko darīsi, ka tūlīt jo tuvu palieku pie tā, ko pazīstu. Tā es pie Villija tagad – un viņš arī raugās pretī un runā un jautā par Dz. + Cl. un man labs un priecīgs vien ko teikt.

Vēlāk, pēc 2 Dzidr. bilžu cenu skatīšanos, ejot apkārt, viņš uzlika mazliet roku uz pleca – tikai pielika roku pie kakla, man bij virsū black and white (navy white) dress, par ko es baidos, kā viņa izskatās, tā varbūt laba zīme, ka pieliek roku. Villijs izskatījās ļoti labi. Tievāks varbūt. Kāda ļoti liela jauna, pastīvu seju brunete bija laikam viņa pavadone. Viņas seja bija tik neizteiksmīga, ka es kaut kā iekšēji viņu noraidīju, man viņa likās muļķīga, neinteresanta – varbūt ne gluži tā, bet – tāda īsta ko sauc – lauciniece. Un viņa bija izgājusi ārā, apsēdusies uz kāpnītēm gaidot Villiju kas vēl runāja ar mani. Es pagāju viņai garām, droši vien pasmaidot, bet iepazīstinātas nebijām, tā es arī neko neteicu.

Žēl, ka es neapskatu cilvēkus tad, kad esmu pati it kā skatīšanai nolikta. Tad es cenšos būt dzīva, aktīva pati, bet derētu mierīgi novērot, ne sevi it kā attaisnot par traucēšanu. Bija vēl viena meitene un laikam Tauriņa draugs, ko es nepazinu, tikai vēlāk sāku vērot. Tauriņš ir tāds apaļsejīgs, mīkstpēdiņš, viņa draugs slaids, Villijs liek sveicināt Dz. + Cl. Varbūt iešot uz Winzoru, pirkšot farmu, lielāku kiln’u. varbūt precēsies. Es kaut kā par to nedomājot pieminēju – ka farma sevišķi laba family taisīšanai.

Trešdiena, 23 dec. 1970.

1.15 p.m. Biju Pig’ā – uzliku cenas Dz. bildēm, redzami. No rīta – notīrīju verandu, logu, salāpīju venēcianblinds, izmazgāju priekškarus. Sāku justies labi tepat – svētkos! Svētki nāk, kad tos poš. Kāds zaļums jāieliek podiņā – jāuztaisa eglīte.

Saņēmu lielu pastu – abi bērni! Bet cik īss liekas viņu apciemojums! Izlasi – un nav vairāk ar ko runāt! Labas vēstules – abi priecīgi ar saviem līdzgaitniekiem, abi raujas ar darbu etc. Laimons nošāvis buku! Tas ir – īstu buku! Ne to garāmšaušanu! Labi! Prieks un gaļa arī!

Es nezinu kādēļ es nerakstu kartiņu māsai? Viss ir par maz, ko es varu ar to darīt – un es nedaru nekā, kas ir divkārt ļauni.

5 p.m. Vai es vēl arvien par daudz lūru uz busiem? Vai to var redzēt? Es jau pati neko bez brillēm neredzu. Tā tad – the opposite now! Never again!

Apm. 7 pm. Visādi stari un svītras sarkanas uz zila debesīs maigi mākoņu zils – un reta sarkans – bet kā stari var būt rīta pusē??? Bija! Vakar saules (aiz mākoņa) stari uzšāvās līdz debesu vidum un savienojās pretī lejā atkal vienā punktā, kā otra saule – stari bija sarkani – tikai atspīdums caur mākoņiem.

9.30 p.m. „Love, love! Will you and wisdom never be reconciled?” From ‘Manon Lescaut’ (by Antoin Francois Prevost) the abbē Prevost D, Exiles.

11 p.m. Izlasīju ‘Manon Lescaut’, kādreiz mājā laikam lasīts, bet neko lielu neatceros.
Tikai – gandrīz tikai stāstījums. Kādēļ ne interesants tādā veidā kā tagad rakstītas grāmatas? – Tādēļ varbūt – ka absolūti cits dzīves, jūtu dzīves stils. Tomēr – beigās tas pats un viņa izmisums labi tēlots. Ak, es stāvu tik dziļi šai izmisumā un jauni grūdieni nāk un nāk klāt. Vai man jāsaprot ka tā vietā kur es domājos lepni nesam savu daļu – es esmu fun?
Nekas – to varbūt nebūtu grūti mainīt. Grūtākais jau pāri – tikai no jauna kaut kā esmu iekritusi… Bet tagad – es domāju nebūs man tik grūt – iet taisni, kā tas bija pag. gadā. Tomēr – ne viegli.
Kas man palīdzēs? Es pati. Kas cits!

Katra cerība lai tiek nodzēsta
Kā aklinošā svece.
Tumsā vai zvaigžņu gaismā
Savu ceļu kājām tausti.
Neskaties pēc palīdzības.
Tevī pašā tā
Acis aizverot to atrod.
Cerības kad visas nomet
Smagums smagākais
Tām līdzi zūd,
Pinekļi no kājām raisās
Un Tu mierīgāk
Mierīgāk vari iet.

Debess bija neizsakāmi skaista, kad izgāju skatīt brīnumu – ‘kā rieta stari var būt rīta pusē?’ Bija! Bija!
Rieta stari rītu pusē!
Skaisti!
Kaut būtu tas kāds solījums.
Kāda debesu zīme.
Varbūt būtu – ja ticētu!
Ziemsvētku mēnesis – brīnumu laiks!

4 p.m. Grūta, nejauka sajūta – par savu veltīgo cīņu pēc tā kas zūd. Iekrāsoju matus un laikam izskatīsies ‘pēc vella’ – kā tas nāca, ka Vācijā viņš ielika tādu noble gaišu toni. Te var mēģināt ko grib – nekā. Pelēkie bij bēdīgi – bet ne pretīgi, nu kāda šī būs – iesarkani rūsgana – zirga krāsā!

Tas ir smagi. Un tas ka vakar man likās smīnēja par mani. Varbūt nē. Vai tiešām mani tik daudz ievērotu? Varbūt. Curiosities jau ievēro. Kā lai cīnos pret to, pret sevi, pret savu zaudējumu?

Uz Newc. varu tikt rītu. Vēl jāapskata vai iet kādi speciāl vilc. Jā – telegramma lai braucu – un tas – labi! Bet, es jau biju samierinājusies, ar vientulību te, biju jau settlījusi down uz rakstīšanu. Tas viss – izārdīts atkal. Nemiers. Neziņa. Mētāšanās. Un tomēr – labi ka ir kur braukt. Labi!
Cik nesavienojams viss.
Tik daudz tas prasa laika – visu izjauc. Cil labi bija zināt – absolūti nekas mani šovakar netraucēs.
Šovakar jau netraucēs – bet jātaisās! Un cik labi or – ka es varu taisīties!
Bet taisīties – un rakstīt – to es nevaru. Un kad nav nekur kur taisīties – tad arī ir tik smagi ka nevar.
O, vakardiena man iegriezusi. Es sevi jūtu līdzīgu tam dullam jugoslāvam. Identical! O, Heavens!

Ap. 8 p.m.

Nospēlēju ziemsv. dziesmiņas (redzēju māmiņu, Batradzieni…) iededzināju vispirms deviņas sveces, citas lielās citas mazās, tās saliku zaļumu pušķī – izskatās jauki.

Cik liela daļa ir tādas cīņas ar D, visās izjūtās tā savāda izlikšanās, cīnīšanās daļa. Visas sveces beidza plīvot – deg mierīgi. Uzliku Bacha plati – ērģeles, patreiz ļoti jauki spēlē.
Hansa bilde izskatās dzīvāka kā jebkad.

Par manu izsmieklu un ciešanām kaut kas labs varbūt Tev D, varbūt man, vai citam, bija kas skaists lai paliktu. Svecītes deg. Bachs jauks, dažās vietās ļoti.
Kāds ārkārtīgs miers ir sveču degšanā un dzīvībā. Mājās tās mani arī aiznes – un pie svešām sirdīm arī liek mājas meklēt, pieklaudzināt, brīdi maiguma un izlīgšanas lūgt un teikt, dot.
Kāds miers un siltums ir sveču degšanā.
Mazliet nemiers, ka nepiezvanīju Freijiem, bet es nedrīkstēju izdot 50 centu, ½ dolāra tas ir – man vairs nemaz nav naudas – man jātiek turp un atpakaļ!…
Mazās svecītes ieslīgušas zaļumos, zaros, deg klusi, lēni, un Bachs skan.
Ar kād brīnumu ziņu dot, varbūt – tas nav tas, kam dot, bet cits –

25 dec. 1970. Pirmie ziemassvētki!
7.30

Nokavēju vilcienu!
Tikai tādēļ, ka nesalīdzināju pulksteni ar pareizo laiku. Piecēlos agri – bij laiks iziet kaut stundu agrāk – nokavēju, ja 10 min. būtu drošības pēc agrāk ņēmusi! – Ha! Vilc. krata. {handwriting very haphazard because of shaking train} Tagad sēžu citā. Savu 9 no rīta uz Newcastli – nedabūšu – jābrauc kaut kas ap 12-1 – tikšu ap 4 – viss kavējas ap 4-5 stundas. Bet es – paļāvos uz nepārbaudītu laiku! Un vakar es vēl domāju – ieslēgšu radio. Bet – lai netraucētu lejas ļaudis (ha!) nedarīju to tūlīt un vēlāk – tikai ticu vecam pulkstenim.
Vai es reiz varētu darīt citādi?

Anyway – who cares! Eju, braucu, daru – ar kādu traktnieku kratos uz priekšu, tā vietā lai aizbrauktu ar expressi, kā – visi citi! Ha! Plenty of room! Plenty of fresh air! Plenty of free thinking! Plenty of imagination, instead of seeing [..] – resting – happy people. O.K.
Varēšu piezvanīt Gailītei Sidnejā, citādi to nevarētu. Bet – ko norunāt – ja nezin kad braukšu mājās?

My holy lonliness
With bloues, and greens
And mountins.
O, world, my own
My lovely
World of dreams.
My dreams so true,
I sing with you
My song
My song of life!

Un vecais pulkstens iet tik tak tik tak uz klavierēm…

11. am.
Pirmie ziemsvētki!

Sēžu Central station kefetērijā. Nevaru dabūt sarunu uz Newc. Izmocījos – tiku jau klāt, nevaru iebāzt naudu kastē! Laikam pilna līdz malām! Gaidu pie otras – tas nedarbojas.
Pie trešā – poliete runā stundu, divas…
Anyway – viņi zina ka esmu Sidnejā – to viņi dzirdēja – tālāko lai izdomā paši.

Lasu kritiku par Sartre ‘Nausée’ un šī dzīve ir tik līdzīga tam. Viņš tomēr, tas ķerlis ko es īsti nemīlu – pasaka ko labi un īsti, tikai negribās tā vien, gribās vairāk, labāk, gribās aiztīt acis ar rožainiem plīvuriem un redzēt un just un dzīvot to kā var. Patiesībā tā dzīvo arī visreālākie, visīstākie dzīvotāji. Pieņem formulu, ka tā ir jādzīvo, ka tā ir dzīve, ka tā vajag un – tā ir labi un dzīvo. Darbs, ģimene, bērni, vai karjera – un milzīgais visa svarīgums un negrozāmā pareizība.

Citam formulā ietilpst reliģija, citam kaut kas cits un kam sajūk šī matemātika – tas laižās pār bortu, lēnākā vai ātrākā pašnāvībā. Jo nopietnāk kāds turas pie savas formulas (vai pieņemtā parauga) jo laimīgāks. Sartrs beidzot nonāk pie tā paša – lai attaisnotu dzīvi – viņš domā – radi mākslas darbu. Tikpat labi var radīt kādu citu darbu. Bet tomēr – kādu, kas kaut kam der, ko cits var izlietot dzīvojot pēc savas formulas, jeb kas kaut kā bagātina šo pasauli kur citiem jādzīvo.

Es pag. gadā – pārsverot atkal visas esības pamatus, nonācu pie Sartra padoma – es domāju, lai cik sajukusi un nepareiza mana dzīve, varbūt tas ko uzrakstīju, kas jau ir uzrakstīts (un kas vēl varētu būt) dos izlīdzinājumu, attaisnojumu, kādu pieņemamu segumu manai dzīvošanai un manai ‘izkrišana no labas formulas’ kā nekā…

Gluži patīkams ceļojums – garš un mierīgs, plenty of room bij vilcienā – (ar to neviens šai rītā nebrauc!!) Tas, ka nevaru dabūt sarunu – beidzot ietaupīs man naudu, kuras man ir tik ļoti maz! Tādi paši mierīgi, bez lielām prasībām pēc svētkiem, ir varbūt lielā daļa apkārtsēdētāju. Bauda starplaikā mieru starp pienākumu just un ņemt svētkus ar lielu skubu, dzert, ēst, darīties tikpat lielā steigā un saspīlētībā kā strādāt un pelnīt šiem svētkiem. Te nekas nav ķerams, pat ēdiens ir dabūjams tikai ikdienišķais, tā tad – pēkšņi var atvilkt elpu. Zināms – ir ļoti svarīgi just to, ka tā svētku burzma, lielums, skaistums, svarīgums – gaida Tevi. Aizbraukusi, atradusi to. Ja ir te tādi – kuri nezina kur braukt, kur iet – tie varbūt dažs jūt arī to ļoti smagi – šo tukšumu svētku vietā. Un – taisnība. Kaut ko vajag. Es vakar – samierinājos un būtu varbūt ko rakstījusi lai piepildītu zaudējuma, tukšuma sajūtu, tā vietā es dabūju ziņu – nāc! Un es visu vakaru dedzināju tikai sveces, man nekāds izmisums nebija jānokauj, nekāds baigs tukšums pašai nebij jāpiepilda, to man piepildīja solījums – nāc, būs svētki.

Tā tas ir. Tāda ir dzīve. Lieliem darbiem ir vieta, ja sīku notikumu nav vidū. Bet – Sartrs saka izvairīties vien no visa, nav vēl brīvība. Brīvība ir spēt izdarīt, uzņemties, varēt, darīt. Pie tās gudrības es arī esmu pienākusi – tikai ārkārtīgi liela spēka vajag lai izkārtotu mazos darbus un darītu lielo. Mēs piekūstam no smaguma un laimes mazajos darbos, tik mūs piepilda – un liekas – ir diezgan, ir labi, pareizi. Tā dzīvo viss vairums. Un tā ir labi.
Tikai tiem, kam nav tā labi, ir jāmeklē, jāuzņemas, jādara vairāk, jāpiepilda justais tukšums.

Tā es vakar, aizlūgdama par saviem bērniem pie sveču gaismas, domāju: varbūt arī Inesei būs jāmeklē vēl kāds attaisnojums dzīvei, var gadīties, ka vēl visas vērtības būs jāpārvērtē. Jau tagad viņa rakstīja vēstulē – tad sākusi to „long family life…” Tās vēl nav šaubas, tā ir cerība, ka šī long family life būs gala punkts, piepildījums visam – bet tā meklēšana tagad pēc pasaules lai to family life buildītu – ir zīme, ka mierīgi nevar atrast, pieņemt formulu: apprecies, strādā, audzē bērnus un kaktusiņus…

Un es lūdzu, kaut viņai būtu diezgan spēka un izdevības darīt kaut ko, ja ar to nepietiek kas uzsākts. Tāpat Dzidrai – es domāju lai tas, ko viņa dzīvo, izdzīvo, strādā, cer – lai tas – ir piepildījums, lai tas ir segums dzīvei.

Man pašai – es vēlējos mazliet laimes, kaut kā tāda, kas dod spēku cīņu sevis attaisnošanā vest tālāk. Es jūtu, ka es palaižos un man liekas – ka es vairāk nevaru (tas nav taisnība) un man liekas, ka man vajag laimes, tam palīgā (tas varbūt ir taisnība) un es lūdzu lai mani žēlotu un neliktu ar nelaimi uzvarēt, liekas es to esmu darījusi. Bet kas zina, kas zina! Vakar vakars ar svecēm, klusumu, pārdomām, ar to ka dzīve acumirklī vēl nav ļoti ļauna – bija labs.

11.44. Sēdu uzgaidāmā telpā. Ir pirmie ziemsvētki.
Divi jaunieši sēd dziļi snauzdami blakām, zilas jeanes, sarkani krekli. Es nezināju ka tik daudz Jēzus Kristus sejas ir pasaulē – Tas ir, ka tā seja, ko bildēs redzēju tikai Jēzum – un bildes ir tik dažādas kvalitātes, tā ka nevarēja būt runa ne par kādu īstu dievišķību šai sejā, tomēr kaut kā ir tikai Kristus seja. Tagad – redzot šos jaunos bārdaiņus apkārt, kā jau to dzejā teicu – pārsteidz šīs dzīvās Kristus sejas. Tagad vienmēr gulētājam te ir tieši ‘noņemšanai no krusta’ gatavs paraugs un otrs blakām ir kāds jauns vergs, vēl nekristītais, vēl neapskaidrots… Haha!

Man vēl stunda laika. Vajadzētu piezvanīt Gailītei, bet negribās kustēt un cīnīties ap šiem pīkstošiem, čīkstošiem, spiedzošiem, šausmīgiem, demolētiem instrumentiem, ko te sauc par public phones. Es neatceros Latvijā kaut ko tādu. Bet – droši vien bija arī. Atceros kādu netālu no Pilsētas Mākslas Muzeja – elegantu, ērtu, viegli iedarbināmu – saulainu, komfortpilnu ‘iestādījumu’.

Kāds ierēdnis, kas man iedeva seat uz vilcienu – kaut kādā ‘miesības’ veidā atgādina D. Tam D taču ir pilnīgi pretējas īpašības ko es jebkad vīrietī esmu cienījusi vai ievērojusi kā saistošas, kaut kāds pamīkstums augumā un sejā – lai arī liels un stalts augums. Komfortabls appolstojums vispār sākot no pazodes… Es nezinu – kā tas notika, ka es sāku par to jūsmot. Un ne jūsmot kaut kā – bet iekrist pēkšņi gatavā iekāres peklē, bez jautājumiem, bez apsvēršanas, tā it kā tas, taisni tas un tādas būtu ‘manas īstās mājas’. –
Vai mani ‘nesodīs’ par bargu, ka es nepiezvanu. Patreiz man žēl 50 centu, jo ceru – viņi var izrēķināt – kas noticis. Un kur viņi skries – tālākā ceļojumā šodien nedosies.

{sketches of two male heads – one Christlike, the other bent in sleep, arms crossed}

Nē, es tikai sacūkoju šo lapu, šo ‘Kristu’ es nevaru uzzīmēt jo citi ir apkārt.
Otrs – jau labāks. Tas puika, kas nosēdās blakus, traucēja, beidzot – saņēmu dūšu, nelikos zinis.

12.30 p.m. Sēžu expresī uz Newcastli. Pirmie ziemas svētki. Vēl pusstunda gandrīz laika apgrozīties. Vēl neviens nesēž blakām. Bet te nekā nav ko redzēt. Tā uzgaidāmā telpa faktiski ir interesanta, tur cilvēki nāk un iet, sēž un snauž, visinteresantākie. Tas ir – visi kādi tie ir, un tie ir – dažādi.

Lasu Mourice Cranston – Sartre. Tas ir ‘absolūti’ veselīgs dzēriens, ko es ņemu iekšā – esmu lasījusi tikko Sartra shortsotries, esmu lasījusi viņa kritiks par Moriaku, (Therese) ko es savukārt esmu lasījusi un par Camu (Etranger) ko es arī esmu lasījusi – tagad – par Sartru un viņa idejām kas man daudz ko noskaidro – par to ko es gribu rakstīt. Es gribu un baidos, baidos no sava bourgeoi – lasītāja un baidoties zinu, ka es neko tā nevaru uzrakstīt. Man jāmet visas panckiņas nost, jānāk plikam – tad lūk tur tūlīt kaut kas liekas rodas iekšā jo man ir tā laime – tomēr būt kopā ar lielo atziņām. Tā tad bez bailēm jāraksta par manu ielu, par manu D! Gan tad atrisināsies, ja ne cits, tad tas ko Simone (Sartra sieva) saka – par apsēstību provinces (pilsētiņas) izjūtās. Varbūt taisni tas ir slēpts manā kaislībā pret D. Mūsu savstarpējā saķeršanās kā dadžos, kā pinekļos – ne uz priekšu, ne atpakaļ!… Jāredz. Jāmēģina ar brīvu atzīšanos kaut ko notvert. Gudrojot un gludinot pa prātam lasītājam un par labu manai personai – nekas nebūs. To jau es redzu, kad sāku rakstīt. Man nav nekā ko teikt laba, pamācoša, liela, ideāla… Man ir – man ir kaut kas liels un īsts, bet tā ir apmātība, izmisums – vajadzība pēc dzīves seguma, laimes – kad tā iet drupās. Un – nekad es neesmu viena, ja es runāju par sevi. Tādas ‘knibināšanās ap savu nabu’ kā kāds ir kaut kur no mūsējiem teicis – tādas nav.

Aiz – Toronto –
Es sāku nogurt.
Lai gan bija jautri: iedzēris konduktors gāja cauri – sarkans sejā un nevarēja noturēties kā vilciens to svaid. kā bumbu. Visi smēja kā traki – viens teica – „He is our driver”. Un tad viņš nāca vēl kontrolēt – visi bij amizēti un smiekliem [..] – bet viņš iegrieza 30 cent. Pirmam solā – tam nebij seat tick. un mēs kļuvām mierīgi.
Vēl ziņojums Gosfordā sajuka – 2 vai 1 min. vietā ziņoja 8 – un atsauca un visi bij jautri –

{some pages back – two skipped and then poem inserted – when? Handwriting seems to indicate on the train}

Esmu pāršķīrusi 2 lapas – te atstāta telpa, kur rakstīt dzejas?

SCARBOROUGH:
Skaisti, savādi ir Tavi kalni
Kā mazliet grūti sapņi
Ar mūžīgu gurušu zaļumu
Ar mūžīgu skatu pār jūru
No pelēkām klinšu acīm.
Čūskas guļ jūsu ielejā midzeņos
Liānu vīteņos
Sīku svešu ziedu elpā.
Uzmanies, ja uzdrošinies
Sākt vientuļu
Kāpienu smagu
Bez uzvarām
Bez sasniegumiem un
Atzinības balvām.

P.S. Puika ārā sāka mazgāt vagona logu kad vilciens vēl gāja – lai ātrāk tiktu ziemsvētkos!

27. dec. 1970

Svētdienas vakars 11 pm. Trešie ziemsvētki – 1970. Pie Freijiem vienās garās svētīšanās – vīns un sarunas un cilvēki.
Un pēkšņi ievajagas vientulības kaut uz brīdi – jo tanī ir viss tas – kas ir mana dzīve! Tik nav kādas daļās. Un ir kāda vēlēšanās – varbūt kas nav piemērota manam vecumam un tā tad man nav pareiza vecuma etc. Kā par brīnumu mani mati turas samērā labi – un krāsa arī samērā laba.
Ak kāda citāda ir mana dzīve no citām dzīvēm.
Shins teica – „don’t kompare’.

28. dec. 1970.

Pirmdiena, rīts visi guļ vēl
Kāda kļūda tā ir – ka es esmu viena.
Nabadzība – kas nav ļāvusi maisīties pietiekami latviešos? Sarmas ‘pēcvārds’ grāmatā, kas mani iespieda veco kārtā? – Dzīvošana – ārpusē? Tā visvairāk – mūžīgā skriešana apkārt –
Nekas cits nevar ko mainīt – tik gadījiens – bet tas izpaliek.
Būtu – jābrauc vai mājās? Te tikai slinkošana tālāk paredzama. Redzēs, kā tas būs. Mājās – jāraksta. Un tas labi. Bet arī – atpakaļ pie kaitīgām illūzijām.

Novembris 1970 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena 2 nov. 70.
7.45 am

Piemācies. Naktī mazliet lijis.
Aiznesu vēstuli Austrai – māsai. Ne visai maiga, tukša vēstule. Pietrūkst ko teikt, ka nekā laba nedari un tie tur gaida un gaida kaut ko. Būtu jāatlicina un jāsūta kas – bet kā? Solicitors jau gaida…
Tūlīt sāksies dienas darbs ar Justi. Tik tiešām – neko nevar uzsākt ne padarīt.
Pārrakstīt varētu. Bet kur ņemsi kaut ko, ko var tik mechāniski pārrakstīt, visur ir jādomā, jādzīvo tas.
Jāizklāj uz galda. Te nu varētu varbūt ‘izklāties’, šinī manā vecā istabā.

Otrdiena 3. nov. 1970.
7 a.m.

Saule. Bet ne tik saulains domās – Dz. laikam nevar gleznot – jo, nav iekšēja miera. Viņa raksta par darbu – tas protams tur neziņā.
Uzrakstīt romānu viņa varētu – bet viņai vajaga viņas dienas grāmatu. Vai jāsaka lai viņa tagad raksta pamatīgu dien. grām.

Žāvēju matus saulē, slēgtajā verandā. Justīne mani iespiež vēl šaurāk savā ziņā, kā borderi. Tikai tie sāka pēdējā laikā kāpt uz galvas. Justīne iespiež tādā housvifes ‘dullā’ mierā. Viņa patiesībā mani ‘izsūc’. Un man vajadzētu – to visi saka, no tā pelnīt vairāk. Bet – jācieš tā, kā ir. Būs holidejas. Un jādomā – ko bez Justīnes es varētu kaut kur pelnīt. Ja būtu Picadilli te, prasītu cofé ladijas vietu – bet – pension? Viss tā saāķēts – ne te ne tur – Saule stipra! Šodien varbūt būs beacha diena – vakar bij vakarā tik auksts!

Iela rūc!
Visi cilvēki vergo.
Kādreiz vergoja viena daļa – otra daļa dzīvoja brīvi – bet īsti darītāji, radītāji – nāca tomēr no vergotāju pulka, tikai no nevergotājiem nāca ierosme un atbalsts lietu izvešanai.
Labāk tomēr ir – tagad!

7.30 a.m. Laiks iet. Kārtojos – un gaidu savu duty!
Visas vēstules pienākušas…
Šī būs klusa diena. Bet laba. Vēstuļu ziņas vēl dzīvas, īstas, patiesas, bez bailēm.

10 a.m. Just. guļ. Sāka raudāt – bet aizmiga atkal. Vai atmodās (aiz 2 durvīm) no rakstāmmašīnas? Par traku klusumā viņa pierod gulēt. Bet – gribās lai miers un tādēļ tā iznāk.
Auksts atkal!
Vējš. Arī puspiemācies.
Un man gribās ēst (!) un es nezinu kā sevi un ar ko – piebarot?

4 p.m.

Latv. avīzē Krādziņš manas dzejas nosaucis par gaiša dzīves prieka pilnām!
Kad es gāju kā uz karātavām un rakstīju:
„Akmens ceļmalā guļ
Kur man tik grūti jāiet”... ir dzīves prieks, gaišs!
Un kad es sevi smejot un cīnoties rakstīju:
„Vai te vēl kāds ir?
Nē, te nav neviena”.
.. un paņirgājos bieigās – „garā pupa aug kur rāpties debesīs”.
Gaišs optimisms, dzīves prieks! Nu lai. Ir jau arī cīņā dēļ tā. Nāvīgā cīņā. Ne pavaimanāšanā.

Trešdiena 4. nov. 70.
12 am.

Vējš. Nekur neesmu izbāzusi degunu ārā. Mēģinu sakombinēt vēstuli Dēliņam par Austr. Latvieti.
Justīne bijusi slima šorīt, naktī ‘winds’ vēderā? Man liekas ka viņai ir mazliet paaugstināta temperatūra. Viņa citādi (izņemot to ka bija izsalkusi un iemiga jau ½ 9 un kādos ½ 10) nekā neatšķiras no citām dienām. Tagad iemiga otrreiz un guļ. Nevedīšu ārā, lai neapsaldējas.

Man jāuzraksta Dēliņam – bet tik daudz cik gribētu rakstīt, sludināt moderno mākslu daiļumu – nav ne jēgas ne dūšas un droši vien – ne to vajaga. Tikai iegūt ienaidniekus!…
Būtu jāraksta – stāsti. Bet uz rakst. mašīnas nevar rakstīt Justīnes dēļ. Un – tā tas iet un tā tas iet.

Man žēl ka es nepiegāju pie tā kaimiņa showā! Tāda romantiska, afēriska situācija un diena! Ak es neiedomājami dumjā!

Vakar Rudzate atnesa manus rokdarbus, $4, un būs vēl iespēja pirkt par $5 pie Coles. Labi.
Bet es noraidīju iet uz šveiciešu koncertu Townhallē (Stradivariusa vijoles! Ha!) Daudziem var būt Stradivariusa vijoles. Bija auksts vakarā. Man nav ko vilkt vakarā – man vajaga mēteļa. Mans melnais bija gluži labs, kad bija jauns. Bet Vācijā, nē Francijā – to pametu jau vecu. Tomēr vēl būtu derējis.

Laiks turas auksts.
Sestdien – apspiestu tautu demonstrācija. Var ierasties (ieteic) tautas tērpos, bet tas nav tas. Showa bij līksms notikums. Te demonstrācija un žēlošanās.

Vakar nopirku Rubinst. krēmu $2.80. šausmīgi dārgs. Bet tas man gadījās paņemt iepr. reiz, domāju – bij lētāks un bija ļoti ļoti labs! Tomēr jāatrod kāds cits, lētāks nākošreiz. Neeju ne uz kino nekur – taupu jau! Neeju arī pie friziera. Tagad būs jāiet apgriezt matus, ja ne frizūru taisīt. Un – ko ar iekrāsošanu. Neko viņi man neizdara pa prātam.

Gandrīz 4 p.m.

Justīne bij laimīgi izlolota un nolikta gulēt – te vējš virtuvē durvis čīkstinādams to atmodināja. Tagad klaigā, bet ne par daudz – tā, miera nav un neko nevar padarīt, bet galā ir jātiek. Lasīt pa brīžam var. Saraustīts laiks – sliktāk gandrīz kā ar borderiem, bet nokauj viens kā otrs – un šā – esmu brīva mazākais ned. nogalē. Jāpiespiežas domāt creativi arī bērnu šūpojot. Viņa runā – un labi, ka nebļauj.

7 p.m. Paēdu – (pieēdu). Tā teļa gaļa ko buchers iedeva – liekas nebij visai laba. Un neizgatavoju labi. Ak – cik viss tas konvenciāli jādara – nevar tik šo un to – bet man tā gribās.

Man likās te man no muguras nāca tā sieva, kas bija Picadilli tanī pēdējā dienā, viņa nāca aiz muguras, un kad es nācu iekšā es mazliet atskatījos un viņa skatījās pakaļ – vērodama. Tad man tā likās – bet tik vēlu, ka es vairs nepaguvu atgriezties – viņai es varētu pajautāt par Picadilli, viņa droši vien zin visu.

Šodien tur pirku. Stāvēju pie ‘picklēm’ kad pēkšņi tas bijušais ‘priekšstrādnieks’ uznāca tur lēni garām. Es uzskatīju viņu – bet nepaprasīju. Papīra, nē zīmuļa nebij līdz kur pierakstīt, izdevība prasīt tur bija. Vai tā ir tā mode – staigāt garām, uzmanīt, etc. Viņš redzēja ka es iegāju, es atskatījos otru, vai tikai tā ēnu, meklēdama.

Ceturtdiena 5. nov.
Gandrīz 8 am.

Justīne – tikai ar to viss pilns. Vakar 8 vakarā nāca miegs, jo ap 4 am biju augšā. Šorīt pagulēju, tas ir varēju pagulēt ilgāk – vakarā varbūt nebūs tāds nogurums.
Kaut kas nav pareizi. Bet kas. Man jāuzraksta Dēliņam vēstule un jāpieliek dzejas. Vajadzētu nobeigt to jūrnieka stāstu – bet pirms Justīne nāk – man vienmēr gribās ‘atvilkt elpu’, tas ir vai nu rakstīt bērniem vēstules vai palasīt.
Lietus mākons (?) tāds pelēks liels nāk pāri no kalnu puses. Jūru tagad maz redzu – jo guļu otrā istabā. Varbūt būs jānāk te? Pavēss. Tomēr pavēss!

10.30 a.m. Just. guļ. Aizgāja gulēt tūlīt kā atnāca. Aizmiga uz dīvāna. Nu protams – es izturos klusi, lai viņa ilgāk guļ. Viņi paši teica lai pēcpusdienā labi izgulēta, lai ilgāk vakarā dzīvo augšā. Es guldu cik vien varu. Naktī viņa nav labi gulējusi… agri cēlusies.

Nāku pie slēdziena, ka man šī ‘pārgudrā’ vēstule Dēliņam nav jāraksta, tā tikai plātīšanās runāt par citu dumjību moderno mākslu neatzīšanā. Tikai mazliet to varu pieminēt savā vēstulē. Man gan ir jāpārraksta un jānosūta stāsts un žūksnis dzeju. Tas viss!
Tā tad atkrīt tas drudžainais darbs ar pārgudru vēstuli, kurā es vakar iestrēgu un netiku uz priekšu. Dzeju man ir diezgan ko sūtīt.
Lasu A. Dumā ceļojuma piezīmes.

Cenšos iet šo dienu taisni
Savā gaitā, kā man jāiet
Glabāju ceļu to, kā smilšu mājiņu...
Kāds patvaļīgs rotaļīgs
Vilnis nāk
Sagāž viņu
Pārplūdina
Saulstarus spīdina
Guldz maigās straumēs
Tās domas par Tevi
Tavas rokas
Tava nākšana
Nevaru aizkavēt to
Aizsargāt savu
Smilšu mājiņu
Pret plūstošo vilni šo –

Pļavkalna dzejolis patīk kas avīzē.
Pārlasu iepriekšējā lapā uzrakstīto vārsmu. Nemaz nav peļama. To rakstīju tā sakot uz pavēli, atceroties Dzidras vēstules ieteikumu – ‘be creative’. Domāju – pateikt to, kas ir. To kas šai brīdī ir.

To arvien vajadzētu pateikt, tik daudz reiz ir vairāk, nekā domā. Arvien gandrīz šī straume mutuļo – īstā dzīve – domas, vēlēšanās, minējumi u.tt. Zem tā – ka slauki istabu, vāri, ēd, ģērbies, glabā Justini, rēķini naudu. Jau tā, vienmēr ir tas – ko vēlētos, ko nevari aizsniegt, kas bijis, varbūt būs, kas varēja būt, kas kaut kur ir, kas jāmeklē, kas jādara, jādara, jādara – un šinī sajaukumā ir vairāk nekā domā – tā ir viela no kā var veidot vairāk dzejas, vairāk stāstu, nekā to daru.
Mazā drīz celsies. Un – nekas nav padarīts. Izgriezu dzejoļus no avīzes un Latv. avīzes virsrakstus.

Piektdiena 6. novembr. 1 ½ am.

Migla, sīks lietus. Ne ļoti auksts.
No Dumā piezīmēm, uzraksts mūka cellei Chartreusē
Une heure sonne; elle est déjà passée.
Tas man par maz nācis prātā.
Varbūt arī ir, bet esmu bijusi par gļēvu šai patiesībai vairāk strādāt pretī.
It’s later than you think.

Šodien D. diena. Vakar es domāju – nevarētu izšķirties, ja liktu – pie kā skriet pie D. vai Picad. No rīta pamodusies es domāju – ne domāju jutu – pie D! Tā ir kāda savāda liesma, bez iemesla – kādēļ? Pie Pic. es zinātu – viņa siltums pretī viņa rokas, kas vēlās dot – Pie D. tikai desire – ja tā bija viņā.
Cik skaits ir ‘Itālijas puķes’ garā kāta zaļums pāri mūra sētas brūnumam!
Lasot, staigājot, dzīvojot te, nupat jutu, uztvēru mašīnu iešanas troksni un es pateicos par to. Par visu to.
Par mašīnas iešanas troksni.
Tādas lieliska domas traucē lielā muša te, ko es nevaru nosist… Peh! – Gatavs! Tā cilvēkam jārīkojas! Bez kavēšanās. Noteikti. Klapē visu nost, kas Tev neder!

9 am. Justīne niķojas.

Rudzata kundze bija te, tāda kā ‘atvēsusi’? Vai – mēģina būt O.K.? Aizvedīs mani uz dāmu sanākumu – ja gribu. Nu tik bieži es ar nemaz negribu – bet – nezinu ko darīt? Atteikt arī – ne šā ne tā. Kura tā Vidiņa kundz ir, kur tā sanāksme? Anyway – redzēs sestdien! Neizsakāms gara stāvoklis – man jābūt sabiedriskai, gudrai, taktiskai, plaša vēriena – bet es nevaru visu. Es gribu sviest pār bortu visu, kas man neder. Bet es labi nevaru zināt kur būs tas kas der, kur kas neder? Un es aprēķinu dēļ dodos pie dāmām – varbūt man kaut kas labs no tā atlec. –
Bet galu galā – katrs rīkojas tā. Nevienam nav sevi jāziedo!

7 p.m. Līst. Viss miglains slapjš. Nogurums. Nāk prātā Inese un Dzidra. Jūtu tukšumu, viņu trūkumu. Nedomāt. Labi.
Kaut kā izcīnīju ar Justini. Viņa tik niķīga. Varbūt arī es topu nogurdināta. Dažreiz jau gāja labi, pavisam labi, bet tad viņai apnīk viss – un nekur likt, ja negrib paraudināt. Piecēlās par agru. Varbūt es varēju būt laipnāka – bet kā? Ja viņš plosās kā nelabais?

Šodien braucu staigāt ar Just. Labi tālu, aiz pastofices (uz kalnu) kāds buss gāja garām, lēni gar pašu malu – es atskatījos – šoferis brauca blakus un skatījās uz manu baby tik ļoti – es skatījos kas notiek? Viņš tad aizgrieza galvu un aizbrauca. Tas bija – garais briļļainais. Ko viņš brīnās? Kam tas bērns?…

Sestdiena 7. nov. 10 am.

Cēlos ar nelabām galvas sāpēm un nelabumu un sāpēm vēderā, visā ķermenī – zināju, tas weathers – migla, saule mainās etc. Staigāju rīkojos uzmanīgi, baidoties ka nelabums varētu kļūt tik ļauns kā pāris reizes te pag. gadā, kad sāk vemt un domā, ka beigas klāt. Bet lēnām uzmanīgi – kļuva labāk. Ņēmu parasto auksto dušu, mazgāju matus, apskatu apkopju seju – brīnos – kāds gan viss kļuvis! Un ko lai ar to iesāk?

Vakardienas Rudzate ar dāmu saiešanu šodien, kur it kā domāju iet (viņa piebrauks) paņem tūlīt visu dienu – zini ka jāiet, jāģērbjas, jābūt gatavam uz to un par bezrūpīgu apkārtni un nodošanos savām rakstīšanām vairs nav ko domāt. Tā tas ir – ja Tu gribi sabiedrībā grozīties, tad Tev vajadzētu tādu sabiedrību kas Tevi ielīksmo, kur Tu esi pilns dzīvības uz to taisoties (un bezrūpības) un no tās nākot – un par to Tev ir ko domāt, teikt – bet te – nezinot kādēļ Tu ej, zinot ka Tev jāstājas kā uz skatuves citādiem klausītājiem priekšā, nekā Tu esi gatavojis savu tekstu un Tev ir jāuzmanās un jāizliekas un – ak – Tev ir kaut kā vajadzīgs, bet Tu meklē kur tā nav un ceri – varbūt būs. Tik tāli apkārtceļi jāiet lai varbūt kaut kur aizietu.
[Photo: with Laimdota Sidorenko at ladies’ lunch]

Es varētu sākt pārrakstīt savu gabalu. Kādēļ es to nedaru? Tādēļ – ka es nepazīstu to, kas to lasīs? Tādēļ ka es jūtu, ka man tas jālaba tam, kā prasības es nezinu? Un nav jālaba tam, bet jāatrod ceļš – lai arī tam būtu tas labs kas man. Jādomā tikai par mani, tikai par mani. Bet tas arī prasa pūles – tādēļ ka priekš manis es nevēlos labāku. Es rakstu labāk, citu atkal, priekš manis… Es braucu it kā ‘bez streņģēm’ – un gaidu, ka kaut kas, kaut kur kāds, man šīs streņģes sasies. Es braucu bez streņģēm it kā kāda protesta dēļ…
Un – galvenokārt – mūžīgā izsalkuma dēļ. It’s not fair!

Telegramma no Birstiņas – piezvani man pēc 1 p.m.
Jāzvana. Man nepatīk šīs pavēles. Skrien nu un meklējies un zvani. Un nekā prātīga tur nebūs. Ja gribi brauc – ko tur vienmēr jaucies un prasies?

10.30.

Pie dāmām bija ļoti jautri. Galds ļoti bagāts – bet es, pie labas gribas, kaut ko līdzīgu varētu sagatavot: ieejot uz ‘teatable’ rieksti, konfektes un biskvīti – jazbisk. ar sviestu + sieru + pildīto olīvu. Viens šķīvis.
Dzēriens – ledus ūdenī krietni daudz kāda smaržīga (liķiera? Nē) vīna – apm. Marsala garša, arī krāsa.
Galda – vakariņas –
Kartupeļu salāti
Augļu + sakņu salāti
Skābi gurķi
Sēņu salāti – smalki kap sēnes + skāb krēj.
Kāda liela desa + pirkta presēta gaļā – šķēles
Galerts
Vista pinaple + carry (ļoti maz) + jeb nē tas bij ginger mērcē – Chines stile.
Siļķe krējumā
Šķiņķis

Mans dzejolis esot šīsdienas avīzē. Par jūru? Skaists – teica Laimdota. Ļoti skaist. Kas tas var būt?
Neatceros sūtījusi pag. gadā.
Tagad – no Melb. rakstn dien.?

Otrdiena 10. novembr.

6 p.m. Šodien Justīne te nav.
No rīta iemērcu veļu (tagad izvārīta, vēl nav izskalota) tad tūlīt pēc 7 gāju uz jūru. Bij silts un maigs. Gulēju un cepinājos, iesmērējusies ar ‘suntan’ līdz pāri 11. Tad ātri izpeldējos, apģērbos, biju bankā cheku izmainīt priekš landlorda, nopirku – zemenes! 40 c. diezgan laba kastīte – un atnākusi mājā apēdu ar pienu! Traka sieva.

Bet kad pirmo karoti ņēmu mutē – tad tas pārspēja visu cerēto! Tik brīnum aizmirsti garšīgs! Es domāju – veselība, jaunība atgriežas no āra un iekšas tā ‘iesvaidīts’! Un jūtu ar to un izskatos ar tā – tik labi, kā atdzīvojusies – bet ko ar to iesākt? Gribēju piezvanīt un dabūt Picadill. adresi – aizņemts. Gāju otrreiz – aizņemts. 2 reiz gāju uz Picadilli – kungs vienmēr aizņemts, nevaru paprasīt – Neko darīt, jāpadodas, ka Tu nevari sameklēt atrast to, kas bij un pazuda pirms īsti bija.
Tā es te tupu.
Bet labi gan ir atdzīvināties saulē un brīvībā.
Šodien brīva.
Man liekas – es pabeidzu arī to stāstu.
Citādi, kā tur vienu laiku penterēju. Bet tā nevarēja, un šā – varbūt ka var. Un tad jāpieliek kādi dzejoļi – un jāsūta.

Vēstule no Dzidras! Laikam ar Cliva peļņu neko labi nevar padzīvot – runā ka Dz. arī jāmācās computeri. Nekas. Kaut kas ko viņai nebūtu par grūtu darīt, būtu labi darīt. Tā – lai pa pusei var gleznot arī, citādi – grūt viņai tāpat būs būt – brīvai!

Cēlos 5 un tagad jūtu nogurumu – tādu smagumu, kas neļauj neko mierīgi darīt, tas varbūt nav nogurums, bet galvenokārt – neapmierinātība ar savu vientulību.
Ko lai sameklēju?

Trešdiena 11 nov. 1970. 8.30 am.

Justīne te un pagaidām laba.
Izkāru veļu šorīt agri. Miglains, bet arī saule caur mākoņiem un mazliet vējš. Iztīrīju fridžu – pabeidzu kamēr Justīne te – un tas ir pavisam citādi, ja viņa ir tik mierīga, ka es kaut ko piekārtot varu. Visai apmierināta jau nav ar savu ‘boncy bouncy’ – bet uz segas arī nekā nevar –

Es domāju – kā dabūt Picadilli rokā? Domāju – tie cimdi par 20 centiem (paņēmu 2 pāri!) 7 ½ numurs ir mazāks, kā parasti – bet vai tā ir? Varbūt siltā laikā roka pilnāka? Tad es žēlotos par to, ka liek citādas preces – mānās.

12 noon.

Lucky! Lucky! Nogrābu sauso un gandrīz sauso veļu pirms lietus! Daži dvieļi un mans rīta mētelis paliek un tie var tur mērcēties! Un izvadāju Justini lejā līdz Picad. Iemetu vēstules Dēliņam (3 dzejoļi, 1 stāsts – V. Jūrnieks) un Dzidrai.

Justīne pamodās agrāk – izvedu pastaigāt pirms devu pudeli – tagad labā laikā, labi ēd! Un dabūja pastaigu. Very good. Bet tā iespējams – ka viņa ir vesela. Ja viņa tāda kā pag. nedēļā – tad neko nevar iesākt.

Tagad jāraksta kaut kas atkal. Tas stāsts – traki personīgs izklausās. Bet – galu galā – cik nu tas! Par šo ielu jāraksta – vielas tur diezgan, tikai jāvaldās, lai nemuld par daudz. Un tomēr – kādu fabulu ritināt iekšā? Un kādu? Dzidru? Mani? Abas?
Līst diezgan kārtīgi. Labi ka viss iznāca goda – varējām arī salīt, ja būtu gājušas uz otru pastu.

Nezin kādēļ, brīžam uznāk tāds prieks. Tagad pat – dārzi smaržo, gaiss guļamistabā nāk iekšā pa logu lietus un ziedu smaržas pilns. Galvenais ir – esmu vesela. Pēc vakardienas sauļošanās – jūtos un izskatos lieliski. Vai tiešām – arī izskatos? Tā man liekas! Un ja jūtas tā un domā tā – tad var šim tam stāties pretī. Lai kas (tomēr tas ko domāju), ir labi, ka kaut kas nosūtīts Dēliņam. Vienmēr jūt apmierinājumu, kad to izdara – un tad to nedara un nedara! Un pat gatavi nobeigti, pārrakstīti darbi stāv un novecojas (jeb tā liekas man) un es tos nesūtu. Tas gabals – suņa lieta – liekas arī tagad pārlasot labs – bet sūtīt – kautrējos. Kādēļ? Tas turpinājums savā ziņā tam darbam, kas reiz bij Tiltā jeb Jaunā Gaitā. Jaunā Gaitā laikam. Tas izskatījās nopietni ņemams.

5 p.m. Pēc Justīnes atnāca pus 3! Aizgāju pašopīt. Gribēju iet pie Pic. manaģera un prasīt – un domājot un taisoties jutu ka karstums kāpj vaigos! Kā es tā varu iet un prasīt? Tūlīt viņš nesapratīs. Tad viņam nebūs tur tās adreses. Tad gar visām girlēm būs jāiet uz offici kur visu laiku sēž kāda girl. Tas viss – labākā gadījienā nav vērts. Mēģināju zvanīt – neko nevar sadzirdēt, it kā nedarbotos tur, otrā galā. Kaut to tanti vēl reiz izdotos ieraudzīt. Tā vienīgā cerība. Tas viņa fellers ne pag. reiz ne šodien nebij redzams. Pirms tam viņam bij tāda very sad seja – bet to nevar zināt – kāpēc? Viņam vajadzēja prasīt. Tur jau gandrīz, gandrīz vēru muti – bet tā svešā mēle tik smaga vieglām lietām.

Nosūtīju Idai atbildi, ka sest. nebūšu tur. Lai tik brauc svētdien šurp, būs kaut kāds cienasts jāsagādā – kafija un vēl kaut kas, siers labs, kādi snack!
Trešdien nākošā 6-8 vak. aiznest pārdošanai – Legacy house – Market str.

Piektdiena, 13. nov. 1970.

Šī tā tad – visļaunākā diena skaitļos!
Vakar vēlu pie Justīnes. Adīju teacosy.
Lasu Stendal Black and Scarlet –
Raugos sark. busos – domāju – it was something. Ha.
Nezin ko, bet kaut ko plašāk sapņoju – Cik labi bij tie sapņi pirms showas un pareizi – bet es nekā nespēju. Kā morāls, habits, rules – var izpostīt cilvēka nostāju pret dzīvi, un dzīvi pašu.
Justine klāt. Esot laba. Labi. Vakar atnāca tuvu 1 am un tad vēl lasīju Stendalu.

12 p.

Kāds uzbrauc pāri kalnam gar slimnīcu. Vai kādam tur mājas? Vei ceļš te ved?
Nekas nav pastā. Justīne laba – bet nemierīga – vienmēr vajag – kaut ko darīt! Un nevar izgudrot ko?
Man labā kāja sāp – pāris dienas, pēc nakts kad pēlis bij noslīdējis un logs vaļā. Tagad arī – silts un vējš auksts.

Svētdiena 15. nov. 1970.

Tikko Birst. k. [left] aizbrauca. Izrunājāmies pamatīgi – bet es nedabūju neko uztaisīt Xmas tirdziņam, tas nekas.
Bet slikts gara stāvoklis tāpēc ka Dav. Jons iedevis vecu kafiju – nesmaržoja jau nesot – un tāpat nekā nav vārot. Tur parasti, bet ne vienmēr, bij kaut cik svaiga. Nezinu, kur lai pērk? Es viņu pērku tikai svētku izjūtai – un ja to es nevaru dabūt, tad kāda vella man maksāt naudu un – cerēt, ka tas būs.
O.K. esmu nogurusi no šīm 2 dienām – saules nebij tikai iešana –
Tagad jāgādā Ida un Austra. Gandrīz negribētu, ka būtu arī tā Swiss lady arī.

Pirmd. 16 nov. 1970.

{Note in margin, added later, probably Nov 24}: 16. nov. pag. gadā bija diena, kad es gāju no Mount Kembla uz Mt. Keiru! 15. nov. viņš (D) ‘uzstādīja’ busā jautājienu. Vai viņš atceras? Kad viņš to darīja?

2.15 p.m. Sark. b. nonāca no kalna, pastāvēja mašīnas laižot garām, tad lēni un godīgi, vaļā durvīm D. nobrauca garām, milzīgi garu (tikko paķertu) cigareti pār lūpu.
Nu varētu teikt – nav divu domu, ka viņš meklē vai nu kādu izlīgšanu vai kādu turpinājumu.
Piektdien viņš ieskatījās vaļējās durvīs garām braucot.
Šorīt – ap 10-11 brauca garām un pagrieza galvu pretī man, kad gāju ārā uz Just.
Tad pēc kāda laika sark. b. uzbrauca kalnā – un nu nonāk lejā – ar lielu pompu!
Viņš izskatās resns kā maiss. Bet droši vien – tāds pats viņš bija pag. gadā, tikai bez side whiskers.

Kad viņš šorīt skatījās, tik pat muļķīgi, kā es uz viņu skatos – man likās – man neko nevajag. Bet Justine tika ļoti mīlēta un saukta jaukos vārdos – un tagad – es vienkārši nezinu kā es viņu varētu saņemt? Ja viņš skatās te iekšā un brauc lēni no kalna ar cigareti (viņam nebij dūšas tagad daudz skatīties) tad kaut ko viņš domā – vai nu kādu nožēlu par pag. gadā savādo iznākumu, vai izlīgšanu – lai lietoju sark. busus, vai vēl vairāk. Un es nezinu, kā es varētu izdarīt tik vienkāršu lietu – iekāpt atkal viņa busā? Nē, tas nav tas. Iet kalnā – tur kur buss iet? Varbūt. Viņam tur ir mājas – tas viss – pag. g. es viņu tur satiku. Jeb viņa sieva strādā slimnīcā un iet viņu tur satikt pusd. laikā.
Vienalga – viņš lūr šurp.

Es šodien biju domājusi, ka man jāsūta vēstule Pic. manaģeram – vec. manaģ. turpat uz Pic. un viņi pārsūtīs. To sen vajadzēja darīt. To es varētu izdarīt. Es varētu viņu arī uzmeklēt, ja zinātu kur? Bet ar D – es nespēju neko.
Šodien vēstule no Ineses! Un Dzidras!

Otrdiena 17. nov. 7 am.

Nomazgājos (vannā, siltā šorīt) apģērbos tīrās baby sitter drēbēs un aizpogājot savu priekšautkleitu es brīdi jutos īsta sieviete, cilvēks kā tie grāmatās un dzīvē – un tad es ļāvu sev paraudāt, mazliet nobirt asarām – tas bija labi, skaisti, tā ēnaini – krāsaini kā rozes ziedā guļ lapas – neizsakāmi bet īsti, jūtami, skaisti. Nē – jo es vairāk runāju, jo tālāk aizeju no šī siltā, maigā brīža.

Jā, es visu rītu domāju par to, ka D – visu gadu ir jutis man līdz. Cik cilvēki ir labi tomēr. Viņš darīja to manis dēļ – pagrieza galvu te, un to viņš ir darījis daudzreiz – es dažreiz jutu te sēdot pie sava galda, kad viņš brauca garām – reiz es kā sitienu ar ko atmosties iedomājos, izjutu – viņam ir grūt, viņam sāp tas viss, ka tā iznāca. Es esmu nežēlīgāka (es tikko atcerējos Keith’a). Es biju nežēlīga. Bet kaut kā – citādi nevarēja. Varbūt D arī nevarēja. O – man viss kļūst nelabs piemaisot te klāt K. lietu. Es domāju starp D un mani lietas bija citādas. Es domāju, es ticu. Ak – es negribu to ko es K. varētu pamāt.

Cik nelabi kļuva. Un es biju tādā brīnišķīgā noskaņā par to visu. Es gandrīz jutu, ka es kļūstu atkal – optimiste, ar laimīgo pamata izjūtu. Tas ir pēc kā es tagad jau visu šo gadu cīnos – pēc tās dzīves izjūtas, kas man bija un ko šī lieta pārvērta.

Man jāļauj lai D ne tik vieglā lieta, ko viņš dara manis dēļ braucot te mēģina pagriezt galvu – dot man draudzīgu zīmi – man jāļauj un jāpūlas pat – lai tas mani atdzīvina un izveseļo. Tas jau ir viegli – es gribēju teikt, un nezinu, vai tas būs viegli. Tad viņš man atdotu atpakaļ manu dzīvi!!

11.30.

Just. tikko piecēlās – gulēja ārā. Mazliet lietus. Te atnāca 2 Jehovas dāmiņas. Vai tam kāds sakars ar D? Es kaut kā arvien to iedomājos – pēc kaut kā ar D – viņas klāt. Pag. g. arī bij ap šo laiku – nē, mazliet vēlāk. Varbūt – D ir no tiem? Kādēļ es tā šad tad iedomājos? Tādēļ ka viņš man liekas mazliet nesaprotams. Es pati tad visvairāk varētu būt kāda sektniece…
Jūtos O.K.
Pabeidzu 2 tea cosy. Jocīgi. Ko vēl varētu?

4 p.m. Just. prom. Šodien nebij grūt ar viņu. Varbūt – pacietība un pieticība! Un tas – pateicoties D. Tā tad kaut ko viņš izlabo no sava ļauna nodarīšanas. Viegli. Kaut kā viegli un labi. Un gribās svētīt šo labo sajūtu. Vēss top. Mitrs. Domāju neiet neko pirkt. 3 olas ir un kartupeļi. Laikam 1 citrons arī. Nav ko vilkt virsū šādā laikā lai ietu. Slinkums. Kartiņas nevaru uzzīmēt – iznāk tik stiff un viss nepareizi. Brīti tas nosita gara stāvokli, ka mēģināju un nevaru neko uzzīmēt. Gribētu tamborēt vēl vienu tea cosy. Lai nav – jādomā nekas.

10.30 p.m.

Gandrīz notamborēju vēl 3. tea cosy. Šis ir liels – ar latvisku rakstu. Viena daļa ļoti skaista, vidū saķēpāts ne tik eleganti – bet labi. Un tikai pārāk liels kā teacosy – kādam lielākam podam – tā kā Patai bija… Sirdī sāk spiest un sāpēt no ilgas tupēšanas un bakstīšanas – bez pārtraukuma vairāk kā 3 stundas, 4 varbūt –- ––-

Trešdiena 18. nov. 1970. 10 am

„Noughty grandma…”
Es biju bailēs – varbūt viņš (D) ir pirmdien atvadījies – skatīdamies, braukdams te visādi… Kas zina! Un man bij skumji, žēl. Darīts nepareizi. Nezinu – vai D ir uz line – vai nav, bet augšējais teiciens ko saņēmu te no kāda par bērna šūpošanu ratiņos uz verandas – (kur lai eju pa ielu?) visu dara citās krāsās.
Bet ko? Bet ko viņš saka man?

11 am.

Tikko D nobrauc garām sēdēdams savā tronī kā jau rojalty piederas un kā viņš sēž – bet skatīdamies šurp, kas nav nemaz tik viegli, vadot mašīnu – ko tas nozīmē? Tā tad – viņš nekur neaiziet un nekāda atvadīšanās nav.

5 p.m. Gaidu Mrs Rudzati, gribu braukt viņai līdz uz to tirdziņu. Bet viņa nenāk. Justini aizveda agrāk. O.K. vēss,. Lietains. Lejas vecai madāmai atteicu dzīvokli. Vakar viņa nāca prasīt. Traki atteikt, bet traki savā dzīvoklī ņemt tādu kas dzīvos tik plaši. Es gribu klusu vieninieku, ja vispār jāņem. Un pēc ziemsvētkiem jāņem būtu. Bet tagad – es gribu reiz izmantot brīvību! Visādā ziņā – iešanā, nākšanā, rakstīšanā etc. Un ja arī kāds nepārdomāts solis – lai tad man ir tikai pašas vaina, ja nekā nav, bet ne citu un dzīvokļa vaina.

10 p.m.

Pārbraucu no Xmas tirgus. Tur respektābla izstāde – tirgus. Dāmas ‘ādiņās’. Tiešām uzpucējušās. Es to nezināju. Varēju kleitu vilkt – bet O.K.

Pārdevu 2 šķidrās sedziņas à 0.80 – kopā $1.60! haha. Bet man lupatiņu nevajag. Būtu pārdevusi 2 zaļās par $2 un tea cosy par $1 – ja dāmu dēļ nebūtu jāliek augstas cenas. Tādā tirdziņā jau nevar nezin ko prasīt. Jāizgudro ātrs un lēts. Mans baltdzeltenais vakar tamborētais tea cosijs vienai jaunai meitenei (maxi!!) ļoti patika – bet $1.50 – izskatījās par dārgu – tā paķēra, ar acīm apmīļoja tad paskatīja cenu – un atsacījās – Es viņu pati vien būtu likusi uz 1 doll. vai 1.20 – Bet dāmu dēļ liku augstāk. Otrus 2 zaļos – par $2 būtu kāda dām. paņēmusi – bet Rudz. k. nāca prasīt vai par katru 2. – un es sākumā teicu – nē par abiem, tad – nu ko? – viņa aizgāja, teica (pati izdomāja) par 1-2 dol. par div. 3 – Ne šis ne tas, tā neņēma. Nu nekas. Es biju vienīgā kas tos 2 niekus no mūsu galda pārdeva. Jāliek ir kaut kādi pievilcīgi, lēti nieki.

Mani teacosy bija jāliek uz tea potiem – jāizstāda, tā viņus neviens neredzēja – bet es biju kautrīga – jo dāmām viss dārgs un liels un pašas sēž kā bekas un runā latviski tik skaļi ka bail iet tuvu. Nav gan viņām takta – un tās kleitas, kuras tāpat dumjību nenoslēpj jo – much too much…

Man prieks, ka mans teacosijs patika modernai un simpātiskai girlei, kas gribēj savai dzīvei kaut ko ‘real’. Zināms par dolāru – to nav vērts taisīt. Bet ja to kādreiz taisa kopā ar baby sitting – tad jau to var iztaisīt arī tik lēti.
Man jāuztaisa kāda pīta josta, jāatrod pareizs materiāls.
To varētu likt arī kleitai kā prievīti šūtu klāt greznuma dēļ.

Ceturtdiena 19 nov.

Pinu sarkanbaltu jostiņu, iet lēni, diegi ļoti neelastīgi, kādas 2 pēdas esmu nopinusi, gribu ‘mainīt rakstu’ pārmīt diedziņus lai citāds iznāk, bet – nekas liels nemainās. Ar vilnu būtu vieglāk pīt, vilna elastīgāka – šis cotton diegs ļoti dead.
Ieliku labi matus – bet lietus un tukšs (?) nekur nevaru iet. Domāju uz bibliotēku, bet aizgāju tikai īsu pašopīt –
Abām meit. vēstules nosūtīju.

11.30. Justīne guļ un es tik pinu jostu. Gandrīz būs nopīta. Mazliet īsa. Inesei pietiktu ap vidu, man gali paliks par īsiem. Mērot domāju ka būs garāka kā melnā ādas – bet īsāka. Jānopin sev cita.

12 noon.

Justīne dzer pudeli un droši vien taisa biksēs. Labi novadīta priekšpusdiena. Vajadzētu braukt staigāt – bet stiprs vējš. Saule atgriezusies, lietus stājies, tikai auksts vēl. Un – man nav ko vilkt virsū.

1 p.m.

Justīne paēda pusdienas, bijām ārā. Es uzvilku Kanādas puķaino – esmu nu par resnu tai. Saule, vējš no jūras maigs un mūsu dārzs smaržo – visa iela te garām smaržo – honey sukle un rozes. – Justīne man atgādina un māca – kā jāmīl, viegli, rotaļīgi, laimīgi, maigi un no tā nāk arī kaislīgi – un kopā viss laime.

Jā – es zinu kādēļ es nevaru samierināties – to es neesmu darījusi. Atceros mazliet ar Hermani brīžam bij tā – kad mēs otrreiz satikāmies, bet tā tikai ēna, jo sirdis bij tukšas.
Bet šī Justīnes mīlestība mani dara drošu – ja es satiktu tagad, cik vienkāršāk vajag tuvoties.
Rozes, honeusukļi smaržo, dienas skaistas vēl.

Viens Dzidras (skolnieku) krāsotais pods tik jauki zaļš ar brūnu – patreiz viņa kalni un gravas, tāles debesis. Un tur stāv manu Dzidras + Ineses zīmējumu reprodukcijas – ko visu es tomēr neesmu darījusi un arī padarījusi – bet cīņa ar dzīvi bijusi lielāka par visu.

Biju pēc zivīm un zivju vairs nebija. Jāiet rītu.
Un tur ejot pāri pēdējām ugunīm uz jūru, kāds noskatījās no s. b. – (jeb tā man likās). Tālāk D brauca pretī – tukšā gandrīz – taisni es jau pazinu tik pēc ‘stājas’ un taisni viens un taisni otrs savā ceļā. Kas man te spokojies? Un ko lai viņš būtu darījis? Tik ātri tas iet garām un es jau neredzu.

9.30 p.m.

Vēl uzēdu un uzdzēru kafiju ha! Pārlasīju Lesiņa Daktera Kundzi (Nedarītais Grēks) nezin kuro reizi. (To grāmatu izņēma no plaukta Birst. kundze un tā man tā atkal iekrita rokās). Šai Daktera Kundzē ir mūsu vasara, mūsu labākā sabiedrība. Un mazliet indivīdu.

Man itkā gribētos runāt – ne dzejā, īsā izsaucienā vien, bet runāt, rakstīt …Taču kam? Kam man runāt? Kas klausīsies? Es nejūtu kontakta.
Kā tā Kreišmanes Baiba tulkojusi manus stāstus aiz mīlestības! Tā tad kaut kur ir, kas klausītos.
Bet man gribās runāt par lietām, kas man pašai liekas nerunājamas. Jo viņas ir tādas, kā tām nevajadzētu būt. Bet viņas ir – tādas. Un – viņas nav tādas kādas tās ir, bet kādas es tās jūtu.

D. parādīšanās dara mani veselu – lai neteiktu laimīgu, bet es varu teikt arī – laimīgu. Katra lieta dabū līdzsvaru, krāsas vizuļo, es redzu dzīvi tādu, kāda tā ir, jūtot šo kaislību pret kādu, kas it kā nav (nav vispārēji pieņemtā veidā) šīs dzīves sastāvdaļa.
Sit mani nost – es jūtu kā jauna sieviete, es esmu tā pati, kas biju 30 gadus atpakaļ.
Es esmu kā iekonservēts auglis nepadots pārmaiņām, savā iekšējā dzīvē.
Kā lai es dabūju konkrētu stāstu, kā lai es varu par to runāt?
Man ir jāaizmirst reālie apstākļi – jārunā par to, kas man ir reāls. Bet kaut kā – nepietiek.
Duks ir radījis manī tik nenogalināmu dzīvu tēlu, iedomu tēlu – kas dzīvo, ko es redzu dzīvojam un kas liek man just tā realitāti un uztur manas jūtas pret to – reālas, īstas neizdzēšamas.

Sestdiena 21. nov 1970.
1 pm.

Biju šopīt – tikai food’u! Līdz zivīm aizgāju. Kafiju, sieru, biskvītus nopirku – ja gadījienā latv. apciemo.
Esmu resna kā muca! Nezinu no kā. No ēšanas tomēr! No miera?
Neko nevaru uzsākt. Jānobeidz Laim. džemperis.
Nav nevienas vēstules. Domāju no Dz. būs…
Vientulība.
Neticama. Smaga.

10 p.m. Tagad es gribētu vinnēt kādu lielāku vinnestu, lai padzīvotu plašāk – man tā Smith famīlijas uzsūtīšana (no lejas iedzīvotājiem) kaut kā kremt. Bez aprunāšanās – nospiež ka Tu esi nabags un Tev vajaga likt sakarā ar nabagmāju. Ļoti mīļi. Bet ļoti netaktiski. Izrīkoties bez vārda runāšanas, it kā Tu būtu suns vai kaķis… Jā, tagad es gribētu vinnēt loterijā, neteikt nekā nevienam tikai papucēties.

Mazliet vairāk tas tā kā tā jādara. Nedrīkstu nolaisties un šinī austrāliešu (arī latviešu) vidē – arvien vajaga jaunu ko vilkt virsū. Mati arī nevaldāmi, bet tie jāvalda vairāk.

Kurpes jaunas, kādas sandales vajadzētu. Laiks turāas auksts, varētu sagādāt vas. apģērbu. Bet Justine paņem visas dienas. Ak – es patiesi diezgan ar viņu noplēšos.
Kādu jaunu beach kleitu vajadzētu uzšūt.

10 p.m. Nobeidzu Laimona džemperi. Bet vai tas viņam derēs – kas to lai tagad zina?

Man atnāca boarderi ‘vizītē’. Bija ļoti nice. Un man viņi tīri labi patika, jutos ne tik pamesta. Projām ejot Dave nobučoja uz vaiga un Keith skatās uz D. kas jau ārā – un beidzot nobučo uz kakla!… Iepriekš viņš bij teicis – „It was nice to see you”. Bet Daves tad – pēc abām bučām – nosauca „Now you won’t wash for a week…” Jā – ne nu tā, bet gandrīz ka glaimo uzmanība, kaut no K. un dara tādu drošāku un dzīvāku un – laimīgāku. Viņš neizskatījās tik silly. Tad cietāka seja, kaut kas tā kā saturīgāks.

Biju uz jūru, bet nezināju ka būs saule – biju kleitā un pagulēju tikai zālītē pie soliem.
Pārbraucu ar kādu zilu busu, no augļu veikala, nebij dūšas taisni pret sauli tik tālu nākt. Un te sāpēja galva un drebuļi kratīja – sadzēros tēju ar viskiju un tableti – un tūlīt šie ieradās, bet galvas sāpes un it kā saaukstēšanās pazīmes pārgāja – varbūt no viskija un tabletes. Man jāatrod tas People Chansellor vai kā ta sauc – tad es tiekot bezmaksas cauri ar to lease parakstīšanu. Labi būtu. Tagad 15 dolāri man liela nauda.
Tagad jānopērk balta dzija, sarkanā mazliet palika pāri – un jāizpin ātri Laimonam jostas šlipse, ko valkāt pie šī džempera. Tam vajadzētu labi izskatīties. Ar vilnu ne tik biezu, nopīt būs viegli.

Šodien pie jūras tik skaidri to izjutu – vaiting for Godo –
Tas ir viss kas ir.
Vaiting, waiting.
Un kad Picadilli kāds nolika rokas tuvu klāt kā ielencot un runāja un skatījās – tad bij uz brīdi atnācis mazais sūtnis – un es nezināju ko prasīt.
„Vai viņam ir bārda…?”
To laikam tur Godo tie prasa.
Tā arī es. –
Jā viņam esot bārda…
Un vaiting turpinās…

Aug un skan, sniedzas gaismā iznākt,
Atraisīties, saveidoties
Dzīvē atmosties
Manas domas, izjūtas nenoteiktās
Uz kādu centru tiecas
Vijas ap to
Grib līdz to paņemt
Iesaistīt sevī
Izteikt to, noskaidrot.
Manas domas
Izjūtas negrozāmās
Tiepīgās, nevainīgās
Kamēr ar aizliegumu
Tās cīnās
Tās izplēnēs, bālēs.
Kad atļautas, valdītājas
Tās iegūs
Un apliecinās
Sava guvuma
Kapitulāciju
Pilnīgu.

Monday, Nov. 23. 1970.

Nearly 8 am. Just. to come. Sunny day. Very crisp. I am ful of hate for the loneliness I have made for me in my life.
But then – ‘vaiting for Godo’ was Beckets discovery of life and – ‘if we could have 5 minutes of hapiness’ its Anuillie discovery –
How could I hope for more? I am one of them, the seeker, the unrestful only stupid too spirit. Bound by feet and arms – and still, on my way.
What to do in this day? Sacrebleu! I hav started to speek in English and did not know it…
Tā tad – ko darīt? Auklēt bērnu. Laimona džemperis izskatās nepareizs… Un es nezinu kā to labot. Jāizmazgā. Ātri!
Izmazgāju – izstiepās kā sega! Varbūt, varbūt vēl žūstot labosies! Bet nekāds prieks tas neizskatās.

1 p.m. Justines māka mīlēt dara mani paļāvīgu un drošu, bet arī nepacietīgu un nemierīgu, kur skriet, kur iet, kur dzīvot? –

Keith vēl šķiet ir apdullis. Tā tad tas ir iespējams, ka es vēl varu apdullināt. Neticami. Pie latv. nav ko cerēt – zīme klāt ar gada skaitli. Nelaime – ar to latv. gudrību un viņu pedantību pat grāmatās. Laiks apmācas. Izgājām saulē līdz vēstuļu kastītes, aizvedām Dz. vēstuli.
Jā – vēst no Dzidras.
Briesmīgs nemiers. Ko padarīt? Ko iesākt? Ko uzrakstīt?

5.00. Pat and Gary vēl nav! Justīne paēda un aizmiga – bet es nevarēšu dabūt balto vilnas dziju ko nopīt jostu – šlipsi Laimonam – un rītu nosūtīt. Džemperis izžūtu – un viss kavējas tagad – varbūt pirms ziemsv. vēl būtu saņēmis.
Kur viņi palikuši?
Tā jau nu nevar bez kaut kā extra sevišķa rīkoties.
Es jau apģērbos iešanai un viss. Arī vakariņās nav nekas nopirkts, bet to var dabūt vēlāk.
Tā – atkal kaut kas neizdodas un taisni – Laimonam.

Otrdiena 24. nov. 6 am

Vakar apskatīju dien. gr. 16. nov. – kad Duks te skatījās pag. ned. – ir bijis anniversery!
Jā – un ko tas nozīmēja? Atcerēšanos? Nožēlošanu? Draudzību? Jā – prasīšanu lai lietoju sark. busu. Galu galā – tā mana nebraukšana var vēl izskatīties kā – ignorēšana. Bet tāda tā vairs nav. Tikai kauns un bailes sapīties atkal.

Un ja vēl tās 2 zīmes, kas mani skāra kā zīmes, varbūt tās nebija – tā lielā dzelt. džemperī mugura vaļējā autob. logā, kas to nosedza visu – kas mani skāra kā pliķis, kad es iznācu no virtuves noskatīties šo busu. Un otra, pie Picad. stāvēja sark. b. kad gāju garām, kāds vīrietis pēkšņi man priekšā metās skriešus skatīties – kas par busu. Es arī uzskatīju – Mt. Keira. Un tur viņā – tas man liekas bij jaunais maigais drivers – kas skatījās, novēroja manu iešanu. Tas bij tā – nedabīgi. Bet dabīgās lietas ļoti bieži ir nedabīgas.
Tagad – turpināt izvairīties?
Varbūt ne – sevišķi.
Kādreiz, kad vajaga – lietot.
Bet D. būtu reiz draudzīgi jāuzsmaida, vai jāsveicina – bet īsti draudzīgi – viņš nabags to pelnījis, lai kas ar un kā viņš šai lietā iemaisīts.

9.30 Tas ir izdarīts. Uzsmaidīju!

Izvedu Justini pastaigāt pirms rīta miega. Gājām uz kalnu pusi. Tad atpakaļ. Jau pie mājam – redzu vēl vienu s. b. nākam. Pabraucu pretī. D. Apgriezos. Un viņš brauca lēni. Stājās lai ietu kalnā. Un redzēja mūs. Cik daudz, es aiz saules brillēm daudz neredzēju, bet es lēni braucu (Just. sēdus) un es pagriezu, pacēlu galvu un cik spēju pavāji, pavāji, pamaigi, pasmaidīju. Viņš uzbrauca kalnā, es iegriezos mājās.
Lai tad ir – I do not blame you, for anything, only I myself are guilty, if there is any guilt.

Un tagad es esmu pateicīga Justinei un asaras ir kaklā (!) aiz skumjām, resignācijas un – laimes.
Un tagad es iegāju pie klavierēm (Just. aizgāja gulēt) un mani vedināja spēlēt Lista Consolation II. To es nemaz īsti nemīlu, man patīk I un III. Bet šoreiz II melodija manī sāka skanēt domājot, jūtot, esot tā mazā (?) notikuma varā – un es spēlēju to ļoti lēni, un klusi un bez nevienas kļūdas, dabīgi un viegli. Varbūt visa šī garā mācīšanās un klaberēšana ir tikai tādēļ, lai kad vajag, kādā brīdī var spēlēt – dabīgi un bez pūlēm. Es nospēlēju II divreiz, īsti kā vajaga, kā šīs mūzikas man vajadzēja, tikai 1. reizi, kad ir tā – ka mūzika un jūtas, domas – ir vienotas tā, ka nevar atšķirt un nav tas jāatšķir – kas ir doma, kas ir skaņa, kad ir viena kad otra.

Un beigās domājot par D – viņa vaibsti bija mani, es brīdi domāju, raudzījos ar viņa seju, ar viņa acīm – es un viņš, mana seja un viņa seja. Bija sakusuši kopā, tāpat kā Lista mūzika un manas izjūtas. Tad es nospēlēju List. Cons. III, un tad Bacha pēdējo Invenciju. Absolūti bez pūlēm, bez kļūdām, kaut kāds pienākums jeb kas cits – galīgi no sevis izslēgts, tikai harmonisks miers.
Šis tomēr bij liels notikums.

Kad D griezās kalnā, viens cits s. b. nāca no Crown Str. pretī. Es nenoskatījos D bus. atpakaļ, tikai īsi uzmetu acis, neredzot – kāds buss etc. tikai zinot – viņš tur aizbrauc. Un tomēr tomēr, tomēr visā šai ikdienas tuksnesī bij viens īss dzīvības pulss.
Gaidīšanā uz Godo pienāca mazais sūtnis – „Viņam ir bārda?” „Jā.” „Balta?” „Jā.”
Haha, bet tā tas ir.
Kā D to visu uztvēra? Kā man to zināt. Bet pēc pag. pirmd. viņa pūlēm – varbūt viņam ir kāds gandarījums.

11 am.

Justīne jau augšā. Cepu sev pāris pankūkas – ķermenis prasa savu tiesu vienmēr, neatlaidīgi, nav maizes mājās, tādēļ pankūkas.
Vecenīt dāmiņa – piezvanīja pie durvīm (varbūt tā uzmodināja Justini) atkal ar pātaru grāmatām.
„I don’t need them, thank you” –
„Oh! What nationality are you?”
„–-.”
„What nationality are you?”
„Latvian.”
„So. Then you cannot read English. You cannot read.”
„Yes, I can! Thank you.”
Un tad viņa lasījās. Un es domāju – atkal? Taisni tad kad es satieku D vienmēr šie… Vai viņš nav kāds sektants?… Un es vēroju vai vecenīte iet pie citām durvīm. Jā, tur next to next door, pie newaustrālieniem mājas priekšā liela ilga runāšana. Smieklīgi šie sektanti. O.K. Mazākais – tas viss sakrīt tikai tādēļ ka ir – pavasaris! Ziemu tiem apkārt staigātājiem un Jehovas sūtņiem ir par aukstu, pavasarī tad pa saulīti kā gani! Cik jocīga ir dzīve! Cik lielus darbus veic daži un citi kā knišļi. Oh, Katedrāles, kathedralas!

Jostai baltais par sniegainu – sit visu nost, viss pelēks. Vajadzēja ņemt iedzelteno – sevišķi ja es pieliku pie sarkanā vēl vienu zaļu. Sūnzaļu.

5.30 p.m. Biju ko nopirkt. Paņēmu kastīti kur sūtīt džemperi. Koala lācīši dārgi un neglīti, nekur neredzēju glītus lācīšus, kā pag. gadā Dzidr. un Inesei nopirku.

Jūtu nogurumu. Diena ar Justini gara. Lietus – pērkons bija, skaists pusd. laikā. Tagad skaidrs. Mākoņi bij skaisti pār Mt. Kembla kad nācu no pilsētas. Koka tupeles šīs ātri izvalkājās, āda izstiepusies, diezgan grūti iet.

Smaguma no laimes par D. Tas vienmēr tā ar viņu – nav kur iet. Bet iešana tik savādi īsta būtu. Lai cik viss nepareizi – šī tieksme pret viņu, īsta un valdnieciska. Tas siltums, maigums kādā es šodien apgriezu ratiņus atpakaļ, kādā es braucu blakām brīdi – tas ir neizsakāms. Tas starp viņu un mani kā matērija, tik īsta matērija, ka nevar cauri redzēt. Mākonis? Jā, kā mākonis lai arī tas skan triviāli un īsti tomēr neizsaka to, drīzāk tas Parīzes ‘skulpturētais lietus’ pie modernās mākslas muzeja caur kuru gājām.

8 p.m. Paēdu vakariņas, sest. pirkt. steiks bij jācep.
Vajadzētu mazliet vannā ieiet un gulēt – šausmīgi nāk miegs, josta nav pabeigta. Viņa būtu skaistāka bez zaļā diega – bet tautiska viņa ir. Jāsagatavo labi diegi (dzijas) un jātaisa taut. tērpam josta. Gandrīz 2 pēdas pa dienu var taisīt. Un var – tas nieks 12-15 pēdas nopīt.

Un tagad man jāsāk lietot sark. buss. Un tad visi būs laimīgi. Kas? – busenieki. Ha ha. Tam vecajam bij taisnība, kad viņš mēneši 3 atpakaļ – kad es tā sakot atmetu ar roku tai lietai – un iekāpu viņa busā. Viņš noskatījās – un tad nemācēja laikā pieturēt un kaut ko dusmīgi nopurpināja – Tas bij pareizi – kad jau tad jau – izturi vienu gadu! Bet es domāju – ka manu ‘turēšanu’ neievēro. Ir ievērojuši. Un tagad reiz es braucu – varbūt ned. 3 vai mēnesi atpakaļ – no jūras. Bet to jau var skaitīt – kā izturētu – Tā tad gadu – es nebraucu. Tagad jāsāk braukt – citādi nav īsta efekta! Hahaha! Un tā kā D. aicināja mani to darīt – un tā kā pēc nedēļas (šodien!) es viņa aicinājumam atsmaidīju – tad tagad ar ātro – man jākāpj busā. Un vajadzīgs arī – ja no 4 p.m. gribu mazliet tikt saulē – tad 4 pm te augšā jākāpj un jābrauc. Oh, vienu reizi vēl es ar veco sirmgalvi braucu. – Tā tad 3 reizes tomēr – izņēmumi.

Nu – vai nav romantiski! Neticami romantiski! Romāns no tā vien – un tāds, ka katrs teiks – vai Tavu traku fantāziju, dzīvē tā nenotiek…
Tas tikai aicinājums – braukt ar busu – un nekā, nekā vairāk. Tas ir muļķīgi jau visu šo dienu tīties atkal kādā mākonī. Domā par Picadilli vai ko…! Lai jau vispirms vari nostāvēt kājās, kad būs jākāpj busā. Gan jau varēsi arī. Grūtākais ir likteni meklēt, kad viņš pats stāv pretī un Tev nav cita ceļa kā iet pretī – tad nav tik grūt. Grūt ir nebēgt, ja var bēgt un grūt ir nemeklēt, ja var meklēt… Neloģiski bet pareizi.
Bet dzeja? Dzeja nevar rasties ja es neļauju atkal gāzties muļķībās –

Trešdiena 25 nov. 70
7.30 am.

Izgāju saslaucīt papīrus kas bij piepūsti taisni celiņa vidū – kāds b. stāvēja kad gāju ārā. Kad slaucīju – jutu to lēnu lēnu aiz muguras – Bija jāskatās – un šausmas tas bija D – ‘durvis vaļā, logi vaļā’ cigārs mutē, galvu groza…

Es paskatījos, cik nu ‘aklums’ to ļauj – bet neko lielu nezināju ne rādīt, ne darīt – Tā tad aicina – braukt ar busu. Nu labi. Jādara tas būs. Bet kā, bet kā? Jau tagad vēders pierāvies pie mugurkaula no bailēm un vēl kaut kā. Kā tas var būt, ka pēc gada šis D – turpina to what ever it was? Ja es zinātu – kas tas bija? Viņš taču ir precējies un ar to viņš mani noraidīja. What else? Tagad tikai – lai es lietoju busu? Vai tas tik svarīgi? Varbūt? Varbūt viņam kādas nepatikšanas no tā, varbūt to citi ievēro un dara viņu par to atbildīgi – publika bēg no viņu satiksmes līdzekļiem? Muļķības. Bet ja viņš uzņemas tik daudz? Vai viņš kaut ko neuzņēmās arī pag. gadā – pirms tas viss sākās? Viņš ievēroja un ‘cierējas’ par manu neskatīšanos viņā un viņa darbā.

O.K. Es nezinu to – kādēļ tas viss, bet – es varu atkal sākt lietot busu. Bet man tā vajadzēs mazāk jo es patiesi esmu pieradusi staigāt. Whatever it is, it’s nice to be noticed! Exept – if it were just a jūras cūciņu business. Ja es būtu tikai kādu izmēģinājumu, zinātnisku vai sharlatanisku novērojumu objekts. Bet – vai tā var būt. Jā – šai trako un ārprātīgo zemē. –

Labi, viņa dēļ. Darīšu to viņa dēļ. Viņa dēļ es uzņēmos pag. gadā to gājienu uz Mt. Kembla un Mt. Keira. Un – iekritu tik smagi, ka zaudēju vai gadu savas dzīves. Tagad? Kas mani tagad sagaida, ja es iešu tur atpakaļ? Man jāsēž tad nolaistām acīm, lai es neredzu neko, nedzirdu neko – jo tikko es sākšu ko skatīties un minēt – ko tas nozīmē? – es sapīšos kā vista – Sagadīšanās ir visneizprotamākās lietas – šorīt – man vajadzēja tieši tanī brīdī iziet slaucīt!? Jā, bet veselu gadu man uz to ir bijis jāgaida? Vai nē? Cik daudz reizes izgāju un domāju – vai D nevarētu braukt tagad? Tas nenotika. Tagad vienu vienīgu reizi tas gadās – un es jau topu aizdomīga – kā tas tā varēja gadīties? Kā varēja gadīties tas Mt. Keira buss kura uzrakstu kāds cilvēks skrēja skatīties? Ha! Tas gadījās par gadu reiz un tas buss un tie cilvēki tur stāv katru dienu reizes 5, gadā tas ir pāri par 1500 reizes! Ha!

10.30 a.m.

!! Ar lielām steigšanām un Justīnes kliegšanām un no lietus bēgšanām (kura nebija!) nokļuvām līdz kalna pastam un nosūtījām Laimona džemperi, vienu balto tamborēto lielo tējas sildītāju, pāris tautiskās manas kartiņas un sīkus saldumus, ah – un 2 jostas vai šlipses! Žēl ka neliku iedzelteno dziju – otra josta būtu bijusi burvīga. Tagad – krāsas nesadzīvo. Jostu nopinu apm. 3 pēdas – (vai 4) garu 2 dienās. Jāķeras tikai klāt pie lielās jostas.

Bet jāatvelk elpa. Jāšuj kādas kleitas! Pie tā grūt pieķerties un ko padarīt, bet iesākt jostu ir viegli un tad, tā neliek miera kamēr gatava – visus sīkos brītiņus var izmantot. Jā, un cita nekā nedarīt.

10 p.m. Nogriezu matus ($1.20!) Ļāvu lai – izdarās kā grib. Notīrīja ka cietumniekam. Varētu bēdāties – bet – gan jau kaut kā būs labi. Izmazgāju tagad un mazliet šur tur liku krāsu. Kaut kā jau būs – Būtu jāuzšuj tas nopirktais drēbes gabals – jāķeras rītu klāt.

Un viss ir tikai viens tagad
Kāds smagums kas dara vieglu

Es nevarētu pārāk paļauties, ka viņš te būs visu laiku. Ja viņš tik dedzīgi meklē, tas ir aizdomīgi. Drīkstētu es reiz īsti paskatīties – kāda īsti ir viņa sejas izteiksme – bet to es jau nevaru saredzēt, attālums un kustība vien to traucē, kur nu nemiers pašā vēl.

Lasu Balzaku franču valodā – tomēr cik vienkāršāk varēja kādreiz rakstīt un par vienkāršākām lietām – tagad ne domāt nevarētu – tā vien ko aprakstīt. Izņemot to, ka labos (veclaiku) rakstniekos ir – dažas dzīves gudrības asprātīgi vai labi izteiktas, kas savu spēku uzrāda vēl arī tagad – citādi tik daudz ir tā, kas tagad jau tapis par klišeju un ko tik ļoti var izjust – viņš runā, raksta – kaut kā pa daļai – izliekas, izsakās gudri lasītāja iegūšanai un ar šīm vietām (dažreiz lielām garām) viņš mūs vairs nevar iegūt. Tas bij Stendhalā, Dumā, Floberā (mazāk). Servantesā un visos vecos, ir tik daudz (stuffa) vielas – ko mēs nevaram ņemt īsti nopietni, kas jāizbrauc tikai cauri un – jāsaprot lai nu viņš runā.

Izlasīju pa vidu vienu Kn. Lesiņa īsstāstu – shortstoriju – Jūrnieks atstāsta kādu savas jaunības mīlestības piedzīvojumu – ļoti labs! Lieliski imitēta jūrnieka valoda. Lesiņš to dažreiz prot. Tāpat viņa mežsarga stāsts. Tie man liekas labāki, par viņa Gogo un citiem dažiem lielākas pasaules cilvēkiem. Un palasīju atkal kādu labu lapas pusi no Balzaka – un man gribās rakstīt.

Virtuvē krāns tek un es to nevaru aizgriezt. Līdz šim vēl kaut cik noslēdzās, tagad pil un tek krietni vien. Diezgan nepareizi. Tāds sīkums, bet – kaut kā rada nebalansētas dzīves iespaidu. Kaut kas nav kārtībā….

Mums jātic, ka ir kaut kas lielāks par visu to ko apsveram, izrēķinām, atrisinām, pieņemam. Ka ir kaut kas pāri mūsu loģikai. Un ja mēs kaut kādu spēku dzīti rīkojamies neloģiski, tad mūsos mums jāsameklē tik daudz spēka šo neloģiski atzīt, bīties, cienīt un atļaut tai kā retai rotai un dāvanai mūsu dzīvi izgreznot, ne nojaukt.
Es domāju par sevi un D.
Kas viņā bija līdz pag. gada šim mēnesim, to es nezinu. Varbūt tur bija šis tas par mani.

Bet ka no pag. gada šī mēneša līdz šim mēnesim – tas ir šinī gadā viņā ir norisinājusies laba tiesa jūtu un domu par mani. Varbūt daļa dusmu, nepatikas, kreņķēšanās, bet arī līdzjūtība, līdzdzīvošana, mēģināšana saprast, varbūt zināma cieņa. Šinī gadā es mēģināju izpirkt savu neprātību un viņam ir bijis jādomā – kā es cīnījos. Mēs viens otrā esam redzējuši savu ciešanu cēloni un esam redzējuši sevī – otra ciešanu cēloni un šī mijiedarbība ir turējusi mūs kopā. Un no šīs kopā būšanas mums ir radusies tuvība. Ir nabags vergs to klinti iemīlējis, pie kuras sāpēs piekalts bij.
Tās varbūt nebija tik lielas sāpes, ja to varēja iemīlēt.

Ceturtd. 26. nov. 1970.

7 a.m. Lietus. Naktī kļuvis slapjš mans pēlis caur logu. ‘Sirds pilna skumju’, tāda laikam bij kāda veca dziesma. Vecās dziesmas ir tās pašas jaunās un jaunās ir tās pašas vecās. Apmēram. Ko D grib? Tikai pasveicināt? Tikai teikt labu vārdu. Mierināt. Galu galā to jau viņš gribēja tūlīt pēc tā mūsu accidenta. Tepat viņš no kalna reiz brauca un skatījās acīs un tas kaut kā izdevās. (Cik šausmīgi muļķīgi šis teiciens skan iedomājoties īstenību, manus gadus etc. Bet ‘manu gadu’ nav. Es esmu laimīgais idiots…) Bet es nezināju, ko ar to iesākt? Es zināju tikai – protestēt pret visu to, ka dzīvē viss iznāk tā kā nevēlētos, viss neprātīgais skaistums izkūp, sadrūp, kļūst smieklīgs savas neiespējamības dēļ. Par to jaunību Balzaks tikko (tāpēc ka tikko to lasu) saka: „Il es en quelque sort deux jaunesses, la jeuness durant laquelle on croit, la jeuness pendant laquelle on agit; souvent elles se confondent chez les hommes que la nature a favorisés, et qui sont, comme César, Newton et Bonaparte, les plus grands parmis les grands hommes.”

Es nezinu vai būtu jāmin šie trīs, kurus viņš min, kā pirmie, bet tādus var minēt un sievietes arī – tā pati Bonaparta partnere Josephine, savā ziņā, savā ļoti, ļoti sievišķīgā ziņā.

Skumji un tomēr labi šorīt. Neesmu labi izgulējusies, kreņķējos ļoti īsi nogriezto matu dēļ, bet kaut kā – nav tik traki. Ja būtu sprogaini tad būtu traki. Varbūt nav jāliek tie ‘soft natural curly’ ilgviļņi, ko viņa gandrīz pārliecināja mani likt par $6. Jānogaida vēl – redzēs kā šī frizūra turas.
Jāšuj kleita, tā puķainā drēbe jāizlieto, ko nopirku kā remnante kopā ejot ar Laim. mammu.

Ūdens virtuves krānā tek plunkšķēdams. Nav apturams. Man jālieto šāds, sīks, koncentrēts rokraksts, tā trakā izplūšana un steigšana varbūt nemaz nav vajadzīga, tikai kad domas nāk kā vējš, un nāk jau dzejā – nu tad varbūt. Bet viņas varbūt nekad nevar nākt, ja viņas novalda ar rokrakstu. Nē – tomēr ja viņas nāk tad nāk, un tad jāļauj vaļa arī rokrakstam.

Es domāju par D arī par viņu nedomājot, jo es jau nekā nevaru izdomāt, tikai viņš ir domās arī nedomājot un es domāju, ko – varētu no tā izdomāt?…

Līst viegli un ‘sieviete iet rozā jakā’ – ar zilu lietus sargu – cik pareizs gan mana jocīgā dzejolīša teiciens par to sievieti kas iet, rozā, zilā, zaļā jakā – vienmēr kāda no tām kādā no tādām jakām iet…

10 am. Nav vēstuļu. Vēss. Gaidu Rudz. kundzi. Atradu kleitas patternu – bet ļoti nederīgs – komplicēts. Justīnei iedevu, kā Pat to ieteica, papīri, rakstāmpap. lapu, ar ko paspēlēties, kamēr meklēju patternu – te jau klepo, aizrījusies, pamatīgi, sarkana vien sejā paliek – ķēru ais kājām, galvu lejā – kā maisiņu – nesen iedzertais piens ārā uz grīdas viss – bet papīra gabals arī. Justīne nobijusies, bet nesaka ne vārda – tas ir – nebļauj, iedevu atlikušo pienu izdzert un tūlīt aizmiga.

Nobijos gan. Papīri nekādu viņai nevar dot, viņai ir tik stiprs kodiens, ka viņa noplēš kumosu lai cik stiprs papīrs, arī pus pergamentu no kornflak pakas.

9 a.m. Sark bu. uziet gar slimn. kalnā. Ja kādreiz vajaga – mēģini ķert. Tas ir tas, ar kuru mēs brīdi braucām blakus – tas ar D, un es ar Justini…

Silly business. Man cita nav. Ceļš uz latviešu vīriem man nobloķēts ar Sarmas pavadrakstu manai grāmatai. Tur nav ko daudz cerēt. Ja gribi normāli justies – meklē starp austrāliešiem vai New Austr. Un – cik tas nu tad ‘normāli’ var būt?

Rudz. kdze nenāk. Vēss. Lietus tieši nelīst – bijis naktī diezgan – ūdens pančka celiņā, ka nevar cauri izbrist.
I would like to write a story – bet es nevaru tam koncentrēties ar Justi. Un ziemsvētkos būs – ziemsvētki. Kas tad? Kad? Tomēr – ziemsvētkos!

Balzaks atkal saka to, ko es mēģinu darīt un kas mani ir novedis vislielākās nepatikšanās – pārpratumos:
„…Chez moi l’observation était déjà devenue intuitive, elle pénétrait l’âme sans negliger le corps; ou plutôt elle saisisait si bien les détails exterieurs, qu’elle allait sur-le-champ au-dela; elle donnait la faculté de vivre de la vie de l’individu sur laquelle elle s’exerçait, en me permettant de me substituer à lui, comme le derviche de Mille et une Nuits prenait le corps et l’âme des personnes sur lesquelles il prononçait certaines paroles.”

11 a.m. Rudz. kdze bija. Viņa var aizvest sestdien mani uz Sidneju – bet latv. teātrī es nezinu, vai es gribu iet, taču tad ir arī tā virsnieku balle – kur Birst. kdze aicināja? Fhu? Ko vilkt virsū? Vienas blūzes vajag pie melniem svārkiem – blūzes ar aukstu kaklu, pie tagad īsajiem matiem… Jā. Kur to sagudrot? Jeb – jaunu kleitu? Kā!

Justīnei bij pavisam aukstas rociņas ārā labi guļot, kamēr man bij klav. stunda. Sasildīju ātri pudelīti, sabaroju – nekas ļauns nebūs.
Justīne mani māca mīlēt. Un es viņu par to mīlu – izlietoju savu iemācīto viņu mīlot – šodien ir laba, tikai dažreiz kreņķējas, kad kaut ko nevar izdarīt.

Un visas manas nedefinētās (un definētās) izjūtas un domas ir sajauktas tikai ar D atkal.
Balzaks arī saka, lai varētu strādāt, vajaga netraucētu vientulību…

Just. ar kliegšanām brēkšanām, lielām ēšanām un kakāšanām beidzot aizgāja gulēt. Kaut nu nogulētu kādu laiku, bija pusdivi, līdz 4 netiks, bet varbūt kādu ilgāku brīdi. Nevaru mašīnrakstīt – troksnis skan cauri. Esmu nokausēta no cīņas ar Justini – nezini ko ar viņu iesākt – parāpot nevar, nosēdēt īsti nevar, guļus negrib, ne bouncinetā dzīvot – tik ‘skriet’ nezin kur!

Justīne divreiz uzmodās, otrreiz ārā – un bija ļoti nobijusies, gandrīz kā toreiz Garija, kad viņa visa trīcēja – viņa laikam par daudz nocīnās, rāpot, celties, sēdēt, gribēt to un to un dažreiz satikties ar manu nepacietīgu pretestību, kad es vairs nevaru izturēt viņas nevaldību. Traki daudz ko noņemties ar viņu tomēr, un tik uzmanīgi jābūt ar visu. Jūtos pati slikti – negulēta nakts, neziņa ko iesākt ar D? Neko! Un tomēr – braukt busā, un kā to izdarīt? Ak, nedomāt. Bet ka neko lielu te nevar visu dienu darīt – tik valdies un bīdies – tad kļūsti noguris un izsmelts no niekiem.

Man tīkas noskatīties
Dienas aiziešanā
Pievakares vējainā mašīnu
Švīkšanā.
Kā maija vaboles
Tās riņķo kalnā lejā,
Turp un atpakaļ
Viņu nebeidzamā
Iešanā un nākšanā
Kad kokos vējš
Uz nakti iešūpojies
Savrupu zaļu dzīvi dzīvo
Un mašīnas savu
Raibu, krāsainu pārlieku.

Utas mother ienāca, garāmejot. Viņai ir sievišķīga grācija, pašapzinīgas, skaistas, audzinātas sievietes jauka poza, dzīva, sievišķīga – austrālietēm tādas gandrīz nav, tā ir vācietes grācija. Bet citām viņas vācietēm arī tās nav. Utai arī nav. Tā ir viņas pašas grācija, bet – ne gluži neapzinīga.

Man šķiet pag. gadā – es te dažreiz uzdrošinājos tā graciozi būt – tagad tas viss izsists no manis. Jāsaņemas vēl, drošāk. Es nolaižos. Viņai bija raibi pelēks mētelītis un tas ļoti labi izskatījās – bet tādēļ, ka viņa tanī bija gracioza. Pelēkais pinafors (no vecā mēteļa) man deva tādu graciozākas stājas drosmi. Tas ir – katru apģērba gabalu nevar cēli nest. Bet būtu jānes.

8 p.m. Šodien tas tomēr bij riskants brīdis ar Justīnes aizrīšanos, jo tālāk jo vairāk viņa jāuzmana, jāuzmanās ar katru soli, ko dot spēlēties, kur viņu likt – tagad sēd un gāžas un krīt un speras uz visām pusēm! Un mierā vien viss jādara, pacietīgi, pacietīgi – Vēl šīs trīs nedēļas ļoti jāsaņemas – un tad būs 6 nedēļas brīvlaiks. Bet vai Justīne nāks vēl pēc tam, un kāda viņa būs jau tad – kas to lai zina? Varbūt būs tad boarders jāmeklē, tas ienestu gandrīz tikpat daudz un nebūtu nekas jādara – nebūtu nemaz slikti. Ja Justīnes nav – telpu arī vajag mazāk. Jādomā, jāredz kas un kā.

Auksts šodien, neticami auksts novembris. Lasu Balzaka shortstories – viņam ir gan šis tas iekšā! Runā kā traks par visādām lietām. Un iedomājas un tēlo to vārdus nežēlojot.
Izlasīju Alfred de Musset ‘The White Balckbird’ – par putniem kas līdzīgi tēloti cilvēkiem, jeb otrādi. Ļoti laba putnu izdarbību novērošana. Patīk gulēt iešanas laiks mežā, kur ierodas mazais putns ceļinieks, lieliski notēlota.

Piektdiena, 27. nov. 1970.
7.30 am.

Atcerējos Newcastli un Greta kamp. Un domāju: kā es idealizēju idiotus, salaižu visu dēlī celdama duku kārtā un manierēs (kas arī dukiem nebij tik cēlas) visādus (plain) ikdienišķus cilvēciņus. Absolūti nepareizi. Un tomēr tālāk domājot – viena daļa no tās idealizēšanas, ko Tu liec uz otru, nāk atpakaļ uz Tevi. Bet par daudz, par daudz mākoņos esmu dzīvojusi. Un – zaudējusi. Tālāk domājot – haha – ieguvusi. Daudz ko ieguvusi. Visu laikam nevar. Vai arī tas ir ļoti ļoti grūt, un jābūt tik gudram, kāda es neesmu.

Skaidrs šodien, bet auksts vējš. Varbūt vēlāk būs siltāks.
Pulkstens tuvojas laikam kad Justīne nāks. Lasu ātri Balzaku – kāda jauna stāsta pirmā lap.puse tēlo vecu dārzu un māju Loiras krastā, netālu no Vendome. Tēlojums mani aizkustina, Loiras krastos jutos laimīga, es steidzos lasīt un franču val. nav īsti viegli uztverama man – un kāds sharms satver garu un man gribētos izteikties – rakstīt. Nezinu ko. Bet radīšanas gars ir sagatavojies – jau vairāk dienas, gatavs kā aizdambēta straume, tik laist vaļā slūžas – lai plūst. Tas D. iespaids.
Nu – kā lai negodinu tādu lietu?
Tikko būs mazākais reālais notikumu pavediens, (un Justīne nebūs par ciešu kaklā) es varēšu rakstīt. Ko? To ko es vispār varu. Es jau nezinu – ko? Un nezinu – vai tas derīgs. Bet dzīves – ja citas nav man vajag.

Justīne uzmodusies naktī un negulējusi 3 stundas! Kas? Nezinu. Vairāk atvem un ir nemierīga. Bet samīļoju visu rītu, mierīgi un maigi – un tagad aizgāja mierīgi gulēt – bet jāsaka – ar šūpošanu un auklēšanu, tad beidzot bij ar mieru palikt gultiņā, jo acis vērās ciet. Varbūt vakar mazliet šoks no tās aizrīšanās, maz gan tas bija. Nu – liekas ir mierīga.

Šūpojot mazo, uzšūpoju arī sev miegu – gribētos un negribētos aizmigt, gribētos dārzu, par kuriem Loiras krastā stāsta Balzaks, bet viņš tikai atgādina, manas pašas atmiņas sāk staigāt Loiras krastos un no turienes manas atmiņas gāja uz Aiviekstes krastiem. Tilts tur, pie vecās pils augstu kalnā, neiedomājami uzcelta viduslaikos, tagad tik drupas, tilts tur, kur In. ar Laim. gāja un es nogāju lejā pie ūdens – tur tilts un Loira bij burvīga, skalbes un dūņas smaržoja karstā saulē, zaļš bij viss, ziedēja pļavas, jaunas lapas kociņiem un mirdzēja – liekas bija pats vasaras vidus. Tik skaista tur bija vieta (skatuve) dzīvei – bet es varēju tikai iet un atcerēties un meklēt – ko atcerēties un meklēt ko vēl cerēt – skaisti tur bija iet. Vasaras gaisā. Viņi bija uz tilta, gāja, nāca, fotografēja – jauni un kopā. Bet arī es vēl biju šai ceļojumā ļoti laimīga. Tagad ir kaut kas aizlūzis – bet arī tagad – es vēl meklēju ko atcerēties un ko cerēt un jūtu vasaru kas te nāk ar dārzu smaržošanu nupat pēc lietus…

Mašīnas iet un iet. Sarkanie busi, baltie, zaļie. Kāda starpība starp to pasauli ko es Justīnes vecumā sāku skatīt un to, ko viņa tagad skatās. Mēs apstājamies durvīs un viņa vēro un vēro mašīnu troksni un kustību, krāsas. Man nav ko teikt „Lūk, zirdziņš! Zirdziņš iet…” Mīļš zirdziņš. Pat sunīša nav. Nu Justīnes sunīts ir mājās… Bet šī ātruma un trokšņu pilnā pasaule ir tik citāda – un viņas, Justīnes atmošanās viņā – ir citāda. Tā ir tā rītdienas pils, kurā mums nav ļauts ieiet, par kuru runā, ak, aizmirsu to rakstnieku, laikam Persijas rakstnieks.

Justīne guļ. Laiks ārā top it kā miglaināks un maigāks. Rītu un parītu brīva, un vientuļa, ja negribu braukt uz latviešiem. Bet – es laikam negribu – lai viņi ballē savas balles un jubilejas un dzer savus Kontinentālos un Benediktīnerus – Kas man no tā tiek? Es neko tur nemantoju – nogurumu, kādu vilšanos, kādu nelabumu par kaut ko neapdomāti izteiktu vai izdarītu. Parastās paģiras no visa tā un reti reti kādreiz kāds uzmudinājums. Nu varbūt tas arī biežāk, bet uzmudinājums uz ko? Uz – skriet mājās un kaut ko darīt! Tā tad – nav jāskrien no mājas ārā – bet jādara. Nākošais weekends būs viss ārā – šis jāpatur sev mājās. Ziemsvētkos paskriešu vairāk, ja gribēšu. Kur tas Picadilli palika? Kādēļ viņš mani tā ‘loloja’ un pameta. Uzmanīja, sveicināja, beidzot lika rokas apkārt tuvu un runāja – un jā, un es to nedēļu te notrakoju mājās savās apspiestās iekārēs un neaizgāju uz viņu… Vienmēr – kaut kas nekārtībā – mati, vai drēbes, vai neizgulējies – bet tādu pašu jau viņš mani loloja – ko tad vairs tad bēdāt par tiem sīkumiem ārējiem, kad jau redzi – cilvēks ir pāri, aiz tiem, klāt pie Tevis!
Loira, Loira bij skaista, saulaina, mierīga, izlaidusies, slinka maiga upe!

Un caur šo ielu un dārzu, caur šo krūmu aiz loga, nu rit atkal dzīves straumes, kā asins caur dzīslām, kāds tukšums, kā sausa upes gulta, ir atkal piepildījies, straumes plūst un viņas iesaista mani sevī, nāk, iet caur mani un atpakaļ uz ielu un kalnu. Izgaro uz debesīm, miglojas pār dārziem, iet iekšā, ārā vaļējās durvīs, logā ieglaužas un nogulst uz dzīva vaiga un pleciem. Ietver un apjož un tur. Es zinu un – jūtu, ka šīs mašīnas nav rotaļu lietas, bet nāk un iet uz mājām ar dzīvībām, ar siltumu. Un kāda nāk un iet un piestāj pie manis, gandrīz piestāj – piestāj un ņem daļu no manis līdz, daļu, cik es to spēju atļaut.

Sestdiena 28. nov. 1970. 8 ½ a.m.

Piecēlos pirms 6 – bet – nomuldēju šīs stundas, un nomazgāju traukus, paēdu (!!), patīrīju pamazgāju kurvi ar ko iet uz jūru, (otru nevar salāpīt – jāliek jauna cilpa) salāpīju krūšturi, uzvilku atkal nopirkto (lēti) kleitu, kas likās laba – šoreiz likās šausmīga – tas ir es, tā šausmīgā. Un tā sāku apraudāt savu likteni – un uzēdu otrreiz un dzēru kafiju it kā tas palīdzētu – un nu beidzot bez pazaudētā laika – jāiet droši tālāk. Lādēju Dievu, ka tas savu skaisto pasauli tā piemēslojis ar vecuma sabrukumu! Beidzot pateicos Viņam, ka Viņš man vēl dod mazliet laika sakopties pirms sabrukšanas etc. etc.

Lādēju arī D – ko viņš vēl grib no manis? Ko mani iesviež atkal postā? Un – pateicos viņam, ka viņš vēl sveicina mūsu lietu un atceras – tā tad ar labu! Saule ir – domāju – būs jāiet, vai jābrauc – uz jūru. Citas dienas tagad jāsēž mājās.

1.30 p.m. Biju līdz jūrai – aizbraucu ar busu (kāds svešs, vai mazliet redzēts drukns vīrs) līdz bibliotēkai, paņēmu Balzaka dzīvi par {no?} André Mourois –

Aizgāju uz beachu – tur milzīgs skolu karnevāls – viss nobloķēts ar skriešanas laukumiem, aizgāju pagulēju aiz clubhouse – pretī lielākai burzmai – bērni skrēja – kompetitionā izsauca visu laiku visas šīs ‘provinces’ Mt. Kembla, Stanvel Park, Belambi, Wollong., Fairy Meadow un kāds? Points ko aizmirsu nāca jo labās vietās. Tas jauki – ka visas tās vietas tad dzīvo līdz – bet tikai zēni – vai meitenēm nemaz nav šo sportu? Mūsu kaimiņu meitenes dzīvo pa svimming poolu un motheres mīkstos dvieļos guļ zālītē, izskatās comfortably un luxuriousi un ir – sutīgi un nogurdinoši salīdzinot ar jūras krastu un pools izskatās nejauks, kā milzīga plastika bļoda izmesta dārzā – īsts bezgaumes simbols. Kaut kur kādā slēgtā backjardā tādu varētu likt, bet ne tādā jaukā, atklātā dārza terasē…

2 p.m. Brīžam tomēr svētdienas izjūta, (lai gan vēl ir sestdiena…) tādēļ, ka nedēļu strādāts un šis miers ir it kā nopelnīts, bet vientulība – tā, nepelnīta… Tagad ir vairāk saules kā bija no rīta – bet varbūt pietiek šai dienai. Rītu būs jāiet – ja saule.

Man gribētos iet uz dārziem
Kādiem kas kaut kur
Saulē karsē ziedus
Un atrast māju
Aiz šiem dārziem

4.30. Nogulēju vienu stundu te uz dīvāna – tas bija diendusa, dienvidus – sen nebiju to gulējusi. Kremt viss ko esi ļauni darījis – tik maiga ir šī diena un šī ļauni darītā (un labi gribētā) dēļ – nevaru neko darīt. Ilgas pēc bērniem – pēc tā labā laika, ko viņi man deva un ko es ne šā ne tā pratu izmantot un saņemt.

6 p.m. Miers un saule ārā. Varbūt būtu jāiet pastaigāt. Bet kur? Iela vien. Zaļā ieleja un zilā jūra, ir tikai illūzija – lai kur tiktu – ir jāiet garā ielā.

Lasu Balzaka dzīves aprakstu (André Mourois). Iedomu pasaule laikam ir glābiņš visiem kaut kā nelaimīgiem, un daži tanī kļūst lieli.

Svētdiena 11.30. 29. nov 1970.

Pārnācu (braucu) no jūras, aizgāju pus 8 no mājas. Gulēju saulē – jau sāku nākt mājās, domāju vējains – nepeldēšos, bet atgriezos un ātri pamērcējos – laba jušana pēc tam. Nosaulējusies arī pamatīgi un atbraucu ar sark. b. miera labad un arī – labi ir, ka nav tik daudz jāmokās ar iešanu. Bij kāds svešs, jauns, backonīgs un apaļš drivers, gandrīz profilā pa gabalu to varētu samainīt, bet laikam jau nē.

Šorīt atšķīru Lesiņu – for luck – tā epizode kur Ilze aiziet peldēties un Ramats (noslīkušais viņas līgavainis) tur plosta galā bijis aizķēries, izpeld viņai pretī un viņa noslīkst… Es domāju – O, tāda mūsu laime, mūsu iešana pretī… (paķēru sark. zīmuli nejauši, bet tas labs izgreznojums). Un tagad – jāpalasa, jāatpūšas no sauļošanās (jau pieēdos!) un tā tā diena būs vakara pusē.

6 p.m. Izgāju – paskatīties, kaut ko nopirkt (rītam nav maizes…) uzdrāzās uz ielas ar lielu – sveiciena bļāvienu resnais Jugoslāvs – tas gan ir neatvairāms – tagad parasti bļauj pilnā balsī – lai neaizskrienu garām šo nepamanījusi. Briesmīga ir – uzbāzīšanās. Viņš vienmēr man liek iedomāties – kā ar mani?

No Balsaka dzīv. apraksta, viņa pirmās mīlestības Madame de Berny’s domas: „…it follows that we die entirely, that there is neither vice nor virtue, nor Hell, nor Paradise, and that our lives should be guided solely by this axiom ‘Take all the pleasure you can’…” Bet laikam tā viņa nedomā?

Kaut kas ap 7 pm.
Saule uz slimnīc. mūriem krāsaina un kāds mākons liels zils pacēlies debesīs bet jūra lejā skaidra, svītraini zila kā ledus. Skaisti. Bet kur lai to likt – uz kā šo skaistumu likt kā glazūru? Tikko atvēru durvis Davim – tikai pateica – vai nav mail viņam? Nav. Varbūt būšot. Es saku viņš ir – had a drink… Viņš nākot no wedding. Viņam bija pilna mašīna, kas gaidīja!

Lūk, pēkšņi saule laikam ir norietējusi jo viss kļūst pelēcīgs.
Saule ir bijusi aiz mākoņa – vēl atkal atspīd krāsas – jūra kļūst pavisam gaiša un debess pār viņu ir dzelten sārta. Bet visā šai spēlē, ir kaut kas vairāk priekš manis, ko es nevaru notvert – tas ir – šis spožums, daile, ko es nezinu kur likt, kaut kas vairāk ar to būtu jāizkrāso? Bet kas? Un kā?

Lūlū, bērniņ, pašūposim
Novakares maigo stundu
Rieta gaismās aizlaidīsim
Paciemoties mūsu domas
Ļausim acīm izklejoties
Pirms tās veras naktī miegā
Ļausim viņām izklejoties
Debess tālumos un jūrās
Izlidoties līdz ar kaijām
Līdz ar viļņiem, līdz ar stariem
Lūlū, bērniņ, pašūposim
Mīlestību pretī rietiem
Lai to zeltī, lai to svētī
Lai to piedvašo ar laimi
Saules atvadstundu zvani.

Something that never was
Something that exists through

Šī rīta Lessiņā izlasītā epizode par slīkoņiem, mani atvēsināja – bet tagad (Balzaca pirmā mīlestība 24 gad vec…) un dienas maigums atkal liek ilgoties mīlēt kādu, izlietot savu spēju mīlēt. Vai Justīnei tā vajag? Es dodu to viņai. Justīnei nevajag.

Pirmd. 30 no. 70

9 a.m. Justine šodien nebūs te. Veļa izvārīta – jāskalo. 2 puķes pārstādītas, citas jāstāda.
Justīne klīnikā. Ja viņai tā vemšana nebūtu bijusi jau kamēr ar krūti baroja – es būtu diezgan nobažījusies – tagad, lai kā, es rīkojos kā ar veselu bērnu, cik labi varēdama. Varbūt saaukstēšanās – (bet tā visdrīzāk ir viņu no gultiņas siltu un mitru mājās ņemot) rada viņai nekārtības vēderiņā un tad sākas vemšana – bet – kāpēc tas tā, tas nu ir jānoskaidro cik to var, lai zin kā rīkoties tālāk. Viņa šinīs periodos, kad vēders sāp, ir neizprotama.

Bija burvīgs rīts šorīt – silts un mierīgs. Tagad, kā parasti – vējš, bet ne liels. Gaidu pastu – tad jāiet uz of fici – lease. Un varbūt tikai pēc tam veļu izkārt. Nav steigas. Krūmi saaug te, ielu gandrīz jau nosedz.

12 noon.

Hot. Pārbraucu ar busu (aizveda atkal garām uz otru piestātni un tā ir tik tālu – jāzvana tikko sāk kustēt no vienas piest. un tas liekas komiski – cik pacietīgs un uzmanīgs ir D bijis, un ievērojis bez zvanīšanas gandrīz manu kāpšanu pag. gadā – tiešām! Un es jau bieži nezvanīju, tik pamāju, bet tas jau nav pareizi un no tā, šīs spoguļu lietas sākās – šīs acu lietas –
Lease parakstīta – par velti!
Brilles jāmeklē.
Riju foodu – uztraucos – nezin no kā – busā bij karsti un nelabi un tik tālu jānāk atpakaļ – diena par īsu lai visu izdarītu. Bet – Justīnei – tikai zobi. Satiku uz ielas – tā tad man nav jāvorij par to – vai tik tur es atkal neesmu vainīga!

4.30 p.m. Nokārtotas – brilles pēc 2 ned. (!) būs.
Nokārtots Coles 5 dolāru iepirkšanās lieta. Tur nu gan nav ko pirkt! Ne tur fooda, pat ne papīru, kādu gribu –
Nogurums un kaut kāda vilšanās līdz asarām, lai arī laba, bezrūpīga diena. Bet viss tik tukšs un bezgaršīgs –

5 pm. Jāraud no vientulības – nogurušas kājas skrienot pa darīšanām, miegs nāk, agri cēlos, bet nespēju palikt iekšā viena. Jāiznāk uz verandas – tuvāk dzīvajiem.

Dzīvie – arī strādā garu, grūtu dienu, līdz pusdienas laikam bij ļoti karsts, busā bij briesmīgs gaiss – burzma, nejauki – zinu, nejauki tur arī ir sēdēt visas dienu pēc dienas – bet cilvēki, tomēr visu laiku cilvēki apkārt, un daži patīkami, dažus satiek katru dienu, ar tiem dzīvo. Kādēļ manu Picadilli pārcēla? Nejaukais liktenis – ko lai es te viena daru? Es zinu – raksti, raksti, es nespēju – kaut kā arī kad būšu no Justīnes brīva – grūti būs rakstīt. Kaut kur jāpabrauc, jāpakuļas apkārt, – kur es atkal eju? Pie pag. gada briesmīgās neveiksmes. Varbūt vairāk to nedarīšu. Viss būs – normāli – tagad. Braukšu šad tad pa retam ar busu – un nebūs nevienam nekas ko apvainoties vai brīnīties, smīnēt vai ievērot. Viss – normāli. Labi. Kļūst vieglāk, tā domājot. Vai tas ir normāli – sēdēt verandā un paskatīties uz busiem? Ja tas nebūtu nenormāli, tas būtu normāli, bet tas ir mazliet nenormāli! Bet kā sēdēt verandā – un nemaz, nemaz neskatīties? Kādēļ? Kādēļ nevar? tādēļ ka Tu gribi skatīties nenormāli. Meklēt vienu tur.
Kļūst vēss. Jāiet būs agri gulēt. Gulēt, gulēt – un nogulēt.
Ja ir aizliegums, tad tas ir visam – dzeja arī jūt šo aizliegumu un dzejas nav.
Lidmašīna – un es domāju ka putns!
Labi ka Justīne vesela. Rītu un arī citas dienas neko nenogurdinošu sevi tik ļoti viņas dēļ.

Oktobris 1970 (Ķikure/Kikure)

Ceturtdiena, 1 okt. 1970.

8 am. Gaidu Justīni, gaisā, tīra saģērbusies, saule logā. Miers, ar mazu vēju, ārā, miers ar mazu vēju, arī manī. Nevaru gulēt jau 3 naktis, rūpes kā tikšu no borderiem vaļā – un kā tas viss pāries. Kaut par Justīni man maksātu pāris dol. vairāk, bet to nav ko cerēt. Galu galā – ar naudu iztikšu – nepacietība tikai tā ir, kas neļauj gulēt – kā ies, kā būs – vai spēšu izmantot laiku, kura dēļ (un dzīvības, dzīvības dēļ…) ņemu izvest šīs pārmaiņas.

Rītu citi lasīs dzejas – ja nebūtu šie borderi tādi – es ar būtu tur. Kaut ko labu jau viņi padarīja – bet par ilgu par to jāmaksā. Atdeva manu pašapziņu, ka vēl daudz ko varu.

5 pm. Mūsu bojā eja ir šausmīga… Es nācu no veikala un domāju, izjutu to – un ‘saviļņojos’ līdz asarām.
Domāju – kādēļ tad Tu neesi pie latviešiem rīt? –
Tam nav nozīmes. Bojā eja ir tur tāpat.
Varbūt labāk palikt mazliet sāņus, lai labāk var redzēt šo – šausmīgo drāmu – šo patieso teātri.
Tie tur spēlē, dzied, ēd, dejo – redz tikai šad un tad – un tie sitas nost, pazūd – citi – dejo tālāk.
Ko lai citu dara.
Šī sveša zeme. Šie svešie, svešie cilvēki, mēs esam out out out – visur.
Un tas vēl attiecas uz mūsu bērniem arī.
Nauda – var mazliet glābt – var kādu brīdi aizsniegties tālākā pasaulē – bet sakalt kopā, izveidot, uzcelt – tāpat nevar neko, gandrīz neko.
Mēs pazūdam sev un savai tautai –

Piektd. {2. 10. 70} 3.30 p.m.

Meitiņa bij ļoti laba šodien.
Silts. Miglains.
Citi lasīs dzejas.
Citi šopij Picadillī. Nav nekā pastā.
Man būs jāskrien uz banku cik ātri vien var, kad Justīne aizies. Jāpērk kaut kas vakariņām – steiks Davam no vakardienas. Jūtos resna. Bet šodien izgulējusies. Gaidu kad būs vēstules.
Noadīju + notamborējums Inesei + Laim. basku mājiņu ar latv. karogu – tējas sildītāju – funny, bet ne visai skaists. Labāks kā mūsu raibais…
Rītu paka jānosūta.
Domāju par Picadilli – ja es nedomātu ka esmu veca, cita atrisinājuma visam tam nevarētu nemaz būt.
Kaut ātrāk te būtu tīrs no borderiem lai es varu sākt aktīvāk dzīvot – iet šur tur, braukt – etc.
Un – rakstīt – justies brīvi. Tagad mess un mess.
Lasu Žida darbu.

Sestdiena 3. okt. 1970.

Šis folders sabojāts – nevar te vairs taisīt vaļā.
Nosūtīju paku Inesei. $1.20 2 mārc. 3 oz. Iepriekš paka bij 2.8 oz – $1.90 ar to. Tas teica ka 3 mārc maksā 90 centu?
Pikadill kungs pazudis!
Bilde prom – viņa nav.
Nebiju tur no pag. piekt. Justīne aizņēma laiku – un vakar, aizvakar – vilcinājos visur iet – domāju – šodien. Par vēlu. Izjutu īstas zaudēšanas sāpes. Pilsēta tukša. Svešie nevajadzīgie ļaudis. Kā tas tur bij pēkšņi sabuildījies pēc viņa tuvās runāšanas un laipnības – un tas savādais treatments pag. piektdien – te nu ir – prom viss!!!

Turpinājums no biezā brūnā foldera –

Nevienas vēstules!
Karsts šodien jau! Ielā staigāju meklēju Pic. seju. Velti. Bet zaudējuma karstā dedzināšana – dzīvības siltums. Šie citi ņemas ‘zīdā un ādiņās’ pa Sidneju! Mēs laikam viens otru īsti nīstam – Keiths un es. Tikko turamies pieklājības robežās. Viņi vēl nav dabūjuši dzīvokli. Gan jau dabūs. Bet tad redzēs ko dzīvoklis nozīmē: nevar atstāt elektrību degot visu nakti kur tik pagadās, durvis vaļā etc. Tad vajadzēs pirkt mopi un trauku mazgājamās lietas, un tējas podu un tinopeneri – simts lietas – kas te ‘no gaisa birst’ par kurām nav jābēdā un ir jāsmejas, ka šī ‘landlady’ par to bēdā…

Kaut jau ātrāk es būtu brīva no viņiem. Man vajag kaut ko iesākt. Nopirku Laimonam wool – bet nezin vai ir apdomāts pirkums, neliekas mīksta un šausmīgi spoža krāsa!

4 oktobris 1970. Svētdiena. 4 p.m.

Iznācu verandā. Nektarāns zied – viss rozā, un kluss, nav vēja, miglains, dūmains.
Un nektarāns ar savu feryfloss krāsu kaut kā vibrē gaisā, existē tā, kā tam nav vārda, tas ir absolūts klusums viņā bet viņš ir pilns dzīvības. Aiz viņa iela, kluss pelēks asfalts pret kalnu un mašīnas, mašīnas, mūžīgā kustība.
Savādi – gandrīz ir tā, kad jūt nektarāna ziedēšanu – ka viskustīgākais ir nedzīvais bet dzīvais ir mierīgs.
Mašīnas lodā tā kā tādas uzvilktas spēl lietiņu vaboles, beigtas vaboles, kas kustās, nē tā katrā ziņā ir dzīve, dzīvība, bet tomēr savādi beigta. Kaija pārlidoja – arī viņas dzīvība ir citāda –

{no date – fragments}

Man šausmīgi nāk miegs. Šausmīgi karsts ir un kājas nevar pavilkt taisni, man jāiet gulēt. Bet guļot miegs bēgs.

… palīdzējis, aizvedis lietas, tagad viņa vairs nevajadzēja, viņš bija izsmelts. Tāds te bija likums: kas vairs neder, var sākt kaitēt – prom!

Spieķi rokās ņemt?
Iet, atbalstīties 
Droši pret atziņu sētām
Bet beigtas tās
Kā nomizoti, izkaltuši koki
Kas vairs nesaplauks
Tās daiļas saulē viz tik tad
Kad dzīves zaļums
Tām pāri liecas
Illūziju zaļums
Kur iet pa tukšu ceļu
Kur illūziju puķes
Un zaļu māņu koku
Zari vairs nešūpojas.
Tās asiņu puķes
Kamēr asins vēl silta rit
Kā skaidri redzēt
Skaidri svērt kā beigtu.

{30. 10. 70 – starts mid-sentence, in new notebook}

posties – tautas tērpā! Tīrīt un gludināt – un rolleri bij matos pa nakti – un tie firmi bet gluži skaisti sakārtojušies – un viss bij beidzot laikā kārtībā, lins un vilna un sudrabs un dzintars – viss ļoti īsts. Skaists tomēr mans tērps. Cik Dzidra viņā bij skaista ar Andri dejojot!

Es atšuvu atkal lejā atlocīto brunču malu, izgludināju, izgludināju, salāpīju blūzi – balta ka nu! Tikai ‘līnija’ viņai ir tāda pasmaga (vecmodīga) – tad mazliet atlaidu krūtīs zaļo ņieburiņu, daudz tur netika, viņam augšdaļa ir šaura, par šauru – bet saāķēt varēju, grūtākais – kā noturēt brunčus bez jostas savā vietā. Apliku un sajozu ļoti cieši, kādu melnu kleitas jostu – zem ņiebura to neredz un ja paspīd – nekas. Tā es biju sajozies no visa spēka, tad Dzidr. baltās zeķes un manas kurpes ar sprādzi – tas piestāvēja! Un nespieda arī neko. Kauns bij meklēt busu – kā jokam – lai gan jutos un biju top top. Pamāju taxometram un tas bij klāt bez gaidīšanas – aizbraucu – agri jo agri. Un – neviens mani neredzēja! Tīri žēl! Tur – divi dāmas bij pie latv. stenda – bet ne tautas tērpos – tā kā es tur grozījos visā spožumā – vienā rokā dzintaru rota, otrā divas sudraba un gredzens! Un 2 saktas. Vakarā atnāca 2 vienādas Rucavas tautu meitas – ļoti perfektas kā lelles, bet kā modernas, un paspožas – vairāk kā polietes, pēc svārkiem un ņieburiem spriežot – tomēr ļoti ļoti graciozas, es daudz veclaicīgāka un kur ta – smagāka!

Bet es saņēmu komplimentus no vācietes – tā bij gluži aizgrābta – cik skaisti!
Arī viens otrs no publikas vēroja. Un pāri no pretējā stenda, no Enciklopēdia Britanika (apmēram) kungs kas tur dežurēja – Nu jā – es muļķīgi darīju nepieiedama tur nopirkt viņu loterijas biļetes – un pazust bez ziņas – Bet ko nu daudz varēja! Viņš jau sāka nākt uz mūsu pusi – bet tad jau drīz mūsu laiks bij cauri.

Man sāp mazliet galva – uz beigām jutu ka nogurstu – tas bij no stipras vēdera saspiešanas, bet kājas nebij tik nogurušas kā pag. reiz teātrī.
Bij tomēr skaisti – savilkt visu tīru baltu, spožu, pareizu, īstu. Mūsu stends bija jauks. Bet ne tik eleganti un droši un plaši izdomāts un ierīkots kā somu un ungāru – tiem ar visām mēbelēm.

Somi šodien lieliski ņēmās, tiem ļoti plaša vieta, stelles, galds un vēl brīvs visapkārt, ziemsvētku vecis tur ieradās, visi skaistos somu tērpos.

Viens (ne tērpā) pienāca pie mūsu galda, skatījās grāmatu. Es sāku runāt – parādīju somu duncīti, viņš apskatīja uzrakstu (ko es nevaru salasīt ne zināju ka tas svarīgs) no kurienes tas ir – Jā! Viņš teica, desmit kilometrus no viņa mājas. Es atcerējos un pareizi teicu „Soami on kaunis maa!” Somija ir skaista zeme – pareiza vienkārša izruna – kā raksta. Soami on kaunis maa!
Bija labi.
Bet – pazīstams neviens negadījās – varbūt – vakarā nāks. Anyway – kad jādzīvo, tad labi laikam ir šad tad tā ‘saņemties’. Somu stends bij tik skaists! Audumi, kostīmi – dzīve.

Mazliet paspēlēju – un Bachs un Lists skanēja siltāk. Tādēļ ka tas kungs tur ‘dejoja’, sāka staigāt apkārt un cilāt savas nostāvētās kājas un man arī gribējās dejot. Taut. svārkiem tomēr jāvelk garāki apakšsvārki, lai ejot nepinas kājās…

Jā – gluži labs sabiedrisks solis… Un tomēr – tik absolūti nepietiekošs: man bija interese par to enciklopēdiju ko varēja vinnēt, un man bija interese, tāds dzīvs siltums (kā sendienās izejot cilvēkos) bet es nepaspēru tos pāris soļus, nepiegāju apjautāties – Kas mani atturēja? Tikai ieradums – ‘līst zem galda’…
Cik daudz nepareizību manī. Labāk man grūt būtu izskatīties, kā šodien – un tomēr – itkā kautrība. Ak – nomāktais gars!

Svētdiena 1 nov. 1970.
6 a.m.

Labi nogulēju no 10 pm – 5 a.m. Nu vajadzētu – rakstīt. Bet liekas būs silta diena un vajadzētu – iet uz jūru, nedēļas dienās to nevarēs.

Man ir kauns, ka biju tik dusmīga ar lejas meiteni klav. stundā – patiesībā es savas dusmas pati ‘iztaisīju’ – bet kaut ko es gribēju likt pretī tai gļēvulībai un nevarībai ko bērns savā izlutinātībā nes te stundā, viņš liekas nekad nav iepazīstināts ar – darbu. Un es cietos, cietos un reiz grūdu ārā vienā momentā to savu neapmierinātību par viņa nestrādāšanu. Mana vaina tā, ka es kā skolotāja – neuzņemos arī šo darbu katru stundu, es vēlos lai skolnieks strādā ja es to ‘velku aiz ausīm’ uz priekšu, skaidroju, palīdzu, lielu, atkārtoju un atkārtoju simts reizes – kā vajag to un to darīt. Bet man vēl ir jāuzņemas kāda iekšēja stingrība izrādīt neapmierinātību mazās porcijās un tas ir smagums, kas nogurdina. Daudzreiz es apspiežu neapmierinātību balsī, lai ar uzmudinājumu vilktu lietu uz priekšu, un ceru – ies! Bet neiet, neiet pietiekami. Tomēr galvenā vaina – ka es domāju tās te ir klav. stundas, es uzdodu sagatavošanai darbu – bet tādas sagatavošanas nevar būt, jo nav klavieru, agrāk viņas nāca te – pavingrināties, bet tagad nemaz. Mācīšanās notiek tikai stundā – un gribās iet uz priekšu. Paiet arī – un tad nāk holidejas. Pēc tam – sāc no gala, un tas nav no gala – tā ir izjukusi lieta – apnicis gabals, ko tomēr nemāk spēlēt. O.K.
Jādara kaut kas.

[Photo: Rokdarbnieces, Erna missing]
Jā. Vakardiena bija, tomēr bija dzīva. Tā dzīvojot varbūt vēl atrastu kādu cilvēku, kā man vajag. Bet tā dzīvojot – es neuzrakstītu neko, jo es nevarētu domāt neko daudz. Un tomēr – izdomāt vien arī neko nevar. Visam ir jāiet – kopā – dzīvei un domāšanai – un te tāpat kā ar klavierēm – ir mūsu nepareizā situācija – latviešu lieta kādā citā lietā – dzīve dzīvē – un nav viena plūduma – notikumu normālas secības – reiz par gadu – kādi svētki, kāda darbošanās kas ved tuvāk tai otrai apkārtnei – (austr. dzīvei) bet ar to nepietiek, ja grib atrast dzīvi apvienojot latv. ar austr. dzīvi. Ir vajadzīgs kāds labāks stāvoklis, darbs kaut kur, saskare. O.K. Ko tur prātot. Ķer ko vari. Maisies kur vari – ja vajag. Un vajag. Bet tik daudzreiz un vienmēr – Tu nomaisies tukšā. Šoreiz bij tā laime, ka bij pretī tur kāds cilvēks, kas mazliet atbilda man – (varbūt arī vistukšākā iedoma – bet tomēr) tāpat tur bij somi, ko es mazliet pazīstu – illūzija, ka tur ir kāda dzīve, kur varētu iespiesties. Nevar. nevar.
Chercher la femme.

Diena sākas. Un man gribās slinkot. Slinkot ir tik labi, tikai sirdsapziņa moca un posta to slinkošanas prieku. Bet rīts, gaisma, klusais tīra gaisa dzīvoklis – ir tik jauks, kā mūzika.
Pārtīrīju grīdas mazliet.
Izmazgāju vakardienas vilktās drēbes, lai tautas blūze būtu kārtībā un zeķes (tikko nobrauca garām – varbūt Duks, pagrieza galvu…). Izmazgāju 2 kleitas ko vilkt ar Justini. Sapņoju skatoties no sava deska pa logu…

Nevaru atrast mazo spiedi, ar ko sit caurumiņus papīrā lai var ielikt vākos. Tā bija šinī deskā – ko Davis izkrāmēja, kad atnāca, un salika manā koferī, jo viņa istabā palika desks. Šis nieks – ir palicis viņa kabatā. Varbūt nē – bet ja iegribējās to, tad jā. Tāds nu viņš ir bijis – kā es to jutu un slēdzu savu istabu. Labi, ka viņi ir prom. Es arī tagad izejot slēdzu guļamistabu – es baidos ka viņš varētu būt iztaisījis otru atslēgu, ar ko ienākt dzīvoklī. Bet – varbūt nē – jo tas mazliet maksā. Bet viņš tik ātri, bez prasīšanas pirmais atdeva dzīvokļa atslēgas, ka es ticētu visu. Vakaros es durvis aizbultēju, naktī nevar ar atslēgu ienākt. Bet dienā… Viņam neviens nebrīnītos, ka viņš te nāk. Bet nu – varbūt tik tālu viņš vēl nav. Viņš tikai paņem to ko grib, ko ierauga sev labu. He is a dirty feller! To jutu visādā veidā – viņam nav nekāda morāla standarta – kas pa prātam – tas labs, ko var dabūt to ņem, par ko var nemaksāt – tas nav jādara – vai tā būtu draudzība vai dzīvokļa īre vai kas cits.

Kā man negribētos nevienu te ņemt iekšā šai dzīvoklī. Man tā vien ir – ka pašai pietiek un ka kādu ciemiņu var paaicināt. Bet – to nu redzēs. Justīne taps arvien grūtāk kopjama – vairāk un vairāk prasīs, bet maksāt man vairāk tie nemaksās.
Nektorāna krūmam ir zaļas, jautras lapas, nāk prātā ievu krūms. Būtu jāiet uz jūru. Plecā mazliet sāp – ir ‘savilcis vējš’.

Rudzate kdze. stāstīja, ka Lucis kundze kādā sarīkojumā visu laiku amizējusies ar viņas vīru, tad nākusi līdz viņiem uz taxy, iebāzusi savu vīru priekšā pie šofera, Rudz. kundzi stūrī aizmugurē, Rudz. kungu vidū tur, un pati tam blakus. Tad atpogājusi Rudz. kunga krekla priekšu un bāzusi roku tur iekšā etc. Tam es ticu! Bet es ticu arī ka Rudz. k. kaut kur bāza arī savu roku, kas nebija uz sievas pusi! Haha! Viņš izskatījās (pirmo reiz kad to redzēju kopā ar sievu) tā, itkā šī nabadzīte būtu mazliet atstāta out of the game. Bet – Luces kundze būtu labāk iegādājusies kādu loneri, nevis grābstījusies ap otras vīru, sievai blakus. Bet – varbūt taisni tas viņu ielīksmo!

1 p.m. Saģērbos par siltu iešanai uz jūru – (Kanādas kleitu – pastaigai…) šodien bij beacha diena – karnevāls arī – skriešana etc. Zivis dārgas. Tomēr – izstaigājos.

Pie Avinjonas tilta
Par kuru mazā dziesmā dzied
Bij saule
Un maigums
Zaļš kokos
Zils viļņos.
Septiņu Pāvestu septiņos torņos
Vecās pilsētas daiļums un gods.

Pie Avinjonas tilta
Bij saule un pusdienas miers.
Mums negribējās vairs steigties.
Par dziesmām un dejām
Par dzīvēm jautrām
Un skumjām
Par saules auklētām dienām
Gribējās pasapņot
Siltus viļņus caur saujām.

Izgāju pēc saulrieta ārā – aiz Mount Kembla kalna bij sarkanas gaismas – steidzos iekšā apģērbties pastaigai, jo bija kļuvis vēss. Kamēr saģērbos sarkanās gaismas bij nodzisušas – aizgāju tikai – un nopirku fish cakes un – ak Tu nelaime! – šokolādi! Nebij veselu mēnesi tāda pirkta! Labi tas nav.
Neko es nepadaru.
Rakstāmmašīnas abas gandrīz nestrādā – varbūt vajaga jaunas lentas. Kaut kas jāpārraksta un jāsūta kaut kur – citādi es absolūti netieku nekur, nepadaru neko!
Jāsūta čupām prom, ne tikai pa vienam. Ir dzejoļi, ir stāsti – un tā te viss stāv!

Labu nakti diena
Tīrā, vientuļā
Skaidru gaismu devi
Vējus šūpoji
Atšūpoji smaržas
Zāļu, zemes, ziedu,
Smilšu siltumu
Tur no jūras krasta.
Solījumus dodu
Apņemšanās jaunas
Tavas miermīlības varā
Rītam uzticos.

–––––––––––––-

Rit, iet mirkļi
Pulsi dzīslās sit
Klusos ritmos
Paklausīgos – kam?
Ne man.
Un ne man zināt – kam?
Šalc garām ejot viss
Laiks un asins šalc
Aiziedams un nākdams
Rītā nākdams vēl.
Mirdz gaismas tīras
Jūrā, mākoņos
Smaidi dažā sejā
Kas Tev pretī pamirdz
Projām aiziešanā
Skan aiziedami mirkļi
Aizšķetinās
Tinās dārgā kamolā.

––––––––––––––––––-

Biji
Pasmaidīji
Pretī panācies
Aiziet nesācies
Sācies nav nekas
Viss ir dzīvojis
Bijis ir jau vienmēr
Satiekoties
Atklājies.

––––––––––––––-

Pie sava ceļa piekaldināts
Pie savas vietas
Pāri tai teicies
Pretī panācies
Aizejot atkal zūdi
Neatrodot
Nezinot ieguvu Tevi
Un pazaudēju
Nezinot, nedomājot
Sedzot glabājot
Neatklājot nekā.

––––––––––––––––––-

Tava parādīšanās
Vēl neapjaustā
Jau bagātības izbārsta
Kā rudzu ziedu vējš
Uz plaukstām
Dzīvība nolīst
Dzīvībai dāvātā
Nezinot saņemta
Dota
Nezinot
Nojaušot pazaudētu
Ko
Sirds bijībā klus'
Un uzticas
Reiz apdāvināta.

Tavā solī bij jauns ritms
Jauna sveiciena skaņa
Tavā solī
Aizgriezās stunda
Kā var nebūt
Ja biji?

Septembris 1970 (Ķikure/Kikure)

Trešdien 2. sept.

Vakar 10. vēstule no Dz. 2 mēnešos – tas labi! Nezinu tomēr – kā īsti viņa jūtas? Ja Cl. darbs – tad O.K. bet vēl nav. –

Piektdiena 18. sept.

Good morning.
G. mon. Sir, I want to complain about your delivery
You are not the only one… etc.
Viņš skatījās tā, ka man bij jāievelk elpa un jānorīstās un jāaizgriež seja uz brīdi, lai izturētu.
Tad – agri jo agri (pusd. laikā) vecītis atveda groceries. Es gaidīju viņu. Un es vedu sakarā – vai tas nebija tas Corimalas vecītis? – Bet vai tādu spēli var izvest? Who knows? Bet kādēļ?
Un kādēļ bij ar D? Who knows?
Man jāzaudē svars – esmu par daudz pieņēmusies. Kā čupa!

Tai dienā kopta eleganta
Pestīšanas armija pulcējās ielā
Spēlēja, dziedāja un teica
Ka pie viņiem nav streika
Katrā laikā var nākt bārdains, gaišs
Pie viņiem un pierakstīties 
Pie Dieva mierīgs
Baskājains, gaišs.
Basām kājām 
Teikt vienkārši, mīļi
Es gribu būt ticīgs.
Vecas dāmas klupa slīdēja
Uz izlietā saldējuma.
Daudz saules viļņu kaiju
Smieklu un siltu smilšu.

Tas bija tai dienā
Kad Kristus stāvēja
David Jons durvīs
Un ēda čipus.
Tai dienā meitenes visas gāja uz jūru
Puskailas un plikas
Ar matiem atlaistiem
Kā svētās Magdalēnas.
Vakarā pestīšanas armija
Spēlēja uz ielas
Teica ka pie viņiem nav streika
Katrā laikā var nākt
Pie viņiem
Un pierakstīties pie Dieva.
Tai dienā bij daudz
Saules daudz ūdens, smilšu, 
Daudz svētu parādību.
Tai dienā Tu vēl biji pie manis.

Svētdiena apm 8 a.m. {20. 9. 70}

Kā parasti (visu ziemu cauri) auksta duša. Kafija ar honeytoast un jūra logā. Sēdu un lasu par Bachu – un nejauki tērēju laiku liekot kārtis (passians) un domājot par šopmanaģeri, ka viņš vakar pielīda tik tuvu, ka man bij jāaizgriežas lai atvilktu elpu, es gandrīz zaudēju savaldīšanos – bet kas būtu noticis – ja es to zaudētu? Es jutu viņa acu un smaida un sejas mirdzēšanā un ķermeņa (labi mazgāts un kopts viņš izskatās) tuvumā tādu varu, ka man pietrūka elpas, es būtu – ko? Stostījusies, sarkusi? Tas nenotika – tā vietā es ievilku elpu un aizgriezu galvu, noriju kaut ko un tad atgriezos un runāju tālāk. Viņš nekustējās ne milimetra prom, atbalstījies uz ‘tačkas’, viņš bija pieliecies cik tuvu iespējams un ēda vai nost ar acīm un runāja. Man nāk prātā R Stevens, kad mēs uz ielas runājām – toreiz viņš bij tik cold un dry – ka es domāju – nekad viņš nav uz mani paskatījies, tik ātri atgriežot nejauši galvu, es notvēru viņa citādu skatu. Apm. tā, šis te skatījās visu laiku. Stevens vēlāk teica – „toreiz, kad Jūs runājāt, es tur būtu varējis Jūs ‘apēst’”… Un es jutos galīgi neimpressed – tas ir nespējīga impress. Ja šis te kaut ko redzēja – tad viņš redzēja arī to, kā es cīnījos pret viņu. Bet ko tas līdz? Reiz vajag necīnīties, ja vēl dod izdevību. Tas ir neticami. Bet K. te jau ir ‘slims’ visu laiku un D arī jūt kādu point for a woman man par labu. Esmu atpūtusies fiziski, topu resna, bet manam ķermenim tā patīk, būt mazliet par resnu, tad viņš ir ‘formā’.

Bachs 15. g. vecumā aizbrauc no mājām Thüringā 200 miles uz Lüneburg, tur 60 miles iet koncertus etc. klausīties uz Celle un Cellē dabū French mūzikas iespaidus.
(French svit?)
18 g. vecs (ne pilnīgi vēl) atstāj Lüneburg. Līdz šim (18 g.) Bachu iespaido skolotāji: onkulis (?) Jochan Christoph Bach – Eisenachā, brālis (Pachebell’es skolnieks) Ohrdrufā un Böhm un Reineken Lüneburgā (+ French iespaidi no Celles).
Bacham tagad laba techn. vieta kā organistam (ērģelspēlē) un sāk komponēt. Par techniku saka: „I worked hard, if you are as industrious as I was, you will be no less successful!”
Pēc Lüneburg – gaida uz ērģelnieka vietu Arnstadtē kur būvē ļoti labas ērģeles (1703 nobeigtas).
Bachu ievēl par ērģelnieku Sangerhousenā – jo lai gan tik jauns, viņš iespaid. [..]dziju – bet duks ieceļ vecāku ērģelnieku 1703 – iestājas pie duka Johan Ernst Duka Wilhelma Ernsta jaunā brāļa. Wilhelms – ir Weimaras dukes.

Otrdiena. 22. sept. 1970.
10.30 pm.

Jau gultā – gribu lasīt vēl. Nekas šodien nav darīts – tomēr: nopirku slip – labu, lai nekāpj augšā 3.50 un nopirku bra 8.85. Bra – cita brancha – tomēr nav eleganta līnija – ‘tur’ jau nekas, bet nedod skulptūru – kopējo, Gothic, mans vecais ilgi pirktais tomēr dod to. Bet viņiem nebij no tā nekas – un gluži ideāls viņš man arī nav.
Tagad šis ir – ‘revolting’. Un tad – biju pie Justīnes un viņa bija burvīga un par to man tagad puslīdz mierīgs prāts.
Tas bērns man patīk un tas ir svarīgi.

Trešdiena 8 p.m. 23. sept.

Eroica ‘iet uz recorder’ Dzidrai par godu – viņa to klausījās, nopirka šo plati.
Varbūt viņa labāk saprata īsti kas notiek, kad taisījās braukt prom – viņa atstāja man plates, teica – „es zinu ko mum spēlēs” – viņa bij tik mīļa, tik mīļa – iemācīja mani rīkoties ar šujmašīnu – diegu uzlikt gan nemācēšu vairs…
Nav bijis laika. Ak, Dzidra mana meitenīt! Kā es lai te izdzīvoju? – Kā un ko vispār lai dzīvoju? Manas meitenītes, kā Jums iet? Manas galviņas mīļās!

Šodien labi izmazgāju veļu – dažas lietas neizžuva – bet nekas. Tikai – cimdos vienu brīdi sāka ļoti rokas salt – un tagad viena kreisās rokas pirksta locītava ļoti sapampusi un sāp. Galīgi nelaba, pat spēlēt neiet labi. Ko darīt?
Ja Tu vari dot
Tu vēl vari atrast laimi
Mācies dot
Lai Tu varētu atrast
Vēl mazliet laimes.
Nenomāc savu došanas prieku.

Tas ko Tu saki
Kļūst mans
It kā tas būtu pie manis
Jau bijis.
Tu esi kaut kas no manis.
Kur Tu esi
Es biju
Kur man Tevi satikt?
Sevī.

Ceturtd. 24 sept. 3 pm.

Līst.
Auksts. Vējš.
Aiznesu Gailītei vēstuli ar 3 dzej. Sagrabināju…
Šodien bij Rudzata kundze spēlēt (atnesa $1.50 – bet pazūd, pazūd viss. Nopirku 2 airogr. Un 2 kraukšķi– sev, iegribējās, bet kad noriju nožēloju ka ēdu…)
Rudz. k. runāja par rokdarbu izstādi. Visi rīkojas ka briesmas! Tāpat rīkojas uz rakstn. dien. un es saņēmos un nosūtīju varbūt par vēlu. Nekrīt.
Rītu būs (vai nebūs, ja līst…) Birstiņ kundze.
Jānobeidz Ines. džemperis – bet tik grūti nobeigt kad šādas tādas kļūdas. Rokas īsas – pagarinu. Brūnai vestei vairs nav daudz ko darīt – bet nekas prātīgs no tās nav – vajadzēja ņemt labāku dziju un labāku pattern.
Es nezinu ko man vajag – es domāju, ka patreiz jāatpūšas no kaut kā un kaut kas labs jāizgudro. Bet es nezinu no kā jāatpūšas un kas – jāizgudro?
Jāvāra gulašs. Peh.

Sestdien {26. 9. 70} 9.30 pm.

Auksts. Auksts.
Vakar vista cālis No. 9 – liela laba, sagrūda, saplosīja kā suņi, neko kārtīgi neapēdot.
Keith – „3 dien. veca kūka…” Bij tā. Bet – vainas tai nebij. Tad es nolēmu – beigšu, drīz cik ātri vien varēšu. Bet – bailes nebūs vienai? No citiem nē, no šiem pašiem – bet viņi jau nebūs tik atriebīgi ka nāks traucēt. Gribu vaļā – no viņiem un uzrakstīt šo to. Tik daudz ko darīt un es ķēpājos ar muļķu barošanu…
Vakar self servisā gan bij kumēdiņi – un es sapnī redzēju – braucu ar liftu stāvus lejā no žils{?}.

Svētdiena 27 sept 70.
11 p.m.

Nosūtīju Gailītei – 7 dzej. vēstuli
Freimanim – 10 dzej. vēstuli.
Visu laiku gudroju, kā tikt no borderiem vaļā. Saņemos, saku O.K. Bet nelabums paliek. Nu jau āra durvis labi vairs neslēdzas – visu viņi sabendē!
Ja es droši zinātu, ka izdosies viņus dabūt ārā – no 10 okt. lai iet. Nezin jau vai es varēšu arī baby un viņus. Bet vasaru – ciest viņus! Un vienai?
Droši vien ies tā lieta!
Te jau mani atkal padara par kalponi un no tā man reiz būtu uz laiku jātiek vaļā.

Otrdiena 29. sept. 7.15 a.m.

Viens tikko aiziet – blāks!!
Esmu gatava pārmaiņām – pati atkal reiz kaut ko izlemju:
Atteicu borderiem!
Pēc 2 ned. lai ir prom.

Vakar bij Birst. k. telegramma, tad man bij izdevība izmeloties, ka radi nāks te. Cik sapratu no lejas vecās kundzes – šinīs gadījienos ir labāk izmeloties, nekā teikt – es negribu!

Vakar bij Justīne – bij laba. Ceru ka ies labi. Bet + borderi, būtu par apkrautu vēlāk. Lai gan – mani šie borderi ir speciāli un viņi paši ir tie, kas padara neciešamu visu.
Kā tas ar Andri bij tik labi! Nemaz nemanīja ka otrs dzīvo, gribējās pagaidīt, kad viņš nāca mājā, taisīja ēst, parunājās – un tad dzīvoja savā istabā.
Šie absolūti tikai pārguļ savā istabā, dzīvo visu laiku visur citur un atstāj visu kā cūkkūti, savu pelnu trauku nekad neizbērs, spilvenus saliek, saliek zem sava dibena, pieceļas un atstāj.

Un tas arī nav tas – es nevaru panest viņu mentalitāti – tas ir galvenais. Viņi padara mani par kalponi, un māju par bad bording place, common place – kur visu lieto pirmais kas tiek klāt, salauž un atstāj – kā ceļas. Šorīt viens pītais krēsls – salauzts – (vakar spēlēj kārtis) – nagliņas atnākušas vaļā, varētu pacelt rokas, apskatīt, salikt kopā un piesist atpakaļ – nē, tik daudz viņi nespētu.
Labi!

Es vēl vakar iemiegot bēdājos vai tikai daru pareizi? – bet daru pareizi. Te man nav nekā ko iegūt – es sākšu nonīkt, cilvēks nedzīvo no maizes vien – maizes man pietiktu – Man jāpamēģina – skaidrāka dzīve, cietīšu vientulību – pūlis ir atrodams citur.
Zinu – viņi nav ļauni, bet citādi un neder te man.
Sandra uz ielas mani satiekot teicās atnākt – bet kad es teicu ka Keith te –
„Keith!” viņa iesaucās „tad tur es neeju!” un pati nobijās. Un man jādzīvo ar Keith, kur cits pat kāju nespertu tuvumā.
O.K.
Esmu apmierināta ka vakar saņēmos un izdarīju atteikšanu, izmantoju tūlīt tai brīdī, kā nācu no telef. sarunas.
Tagad tikai dūšu tālāk. Gan jau izies!

12.15 p.m. Justīne izgulējusies, iedzērusi pienu, grib spēlēties, varbūt ēst savus vegetable, bet tos teica lai dod vēlāk – nu viņa varbūt tik grib būt rokās! – un grib spēlēties.
„Bij kakas.” It kā nevajadzēja būt!?

Šodien turot viņu no rīta tīru un labu un barojot – atkal dzīvība gāja pa visiem kauliem – skatīties un skatīties sejā… Nav lemts bijis. Un vēlāk nāca virsū domas par Picad. – un viss izlikās tā, kā es to gribētu lai ir – un man bija jābūt tur – Ha ha. Neprāts.
Tad – jābūt citur, ja nevar būt tur.

Ja es zinātu kādēļ tā sieva (kas ar viņu runāja) smaidīja vēlāk (tā ne visai pārliecināti) uz mani un sāka stāstīt ka viņai bijis iedots side of lamb neder – bād. Un kādēļ tas jaunais apkalpotājs tādu pat tikko manāmu smaidiņu pagrieza, kad es tur pārbijies maisījos gar saknēm – droši vien tādēļ ka es biju pārbijusies ka apgāzu to puiku ar maizēm – par to es vēlāk smējos – bet tur nē, es biju bāls…!

Kāda iemesla dēļ cilvēks uzņemtos Tevi ievērot? – veikala dēļ es domāju. Bet tad viņš gribētu lai visur un vienmēr tā pazīšanās tiek uzsvērta. Nu, viņš jau gan neies vienmēr sveicināt – bet dažreiz meklē un skrien ar to sveicienu, un nekad negrib to – kad citi to redz. Un kā var tā drāzties virsū, garām kā nelabais – tieši tanī sekundē kad Tu ej garām, stāvējis tur visu laiku – tad pēkšņi drāžas –
Jā – es vienmēr iekļūstu situācijās – kad es nezinu kādēļ tas un tas tā un tā notiek.
Stefens kādreiz man visu atklāja – un tad viss saskanēja ar to kā man bij licies.

Ļoti garšīgs steak + kidney stew taisās. Kidney varētu stew’īt tikai ļoti īsu laiku. ‘Nierītes’ par ko raksta latv. rakstnieki tēlojot Rīgas krodziņu labo dzīvi. Es prātoju – kādus lētus labus ēdienus vajadzēs gudrot un gatavot, kad būšu viena un taupīšu.
Nevar neko patreiz uzsākt.
Mazā guļ. Bet nemierīgi.
Stēw vārās, pupas sagrieztas.
Nav ko adīt. Inesei jaka jāsūta – ā – pēc kastes uz Picad. Jāiet.
Rītu varbūt – mati jāmazgā, jāuzpucējas lai tur ietu.

Trešdiena {30. 9. 70} 11 p.m.

Izmazgāju matus – rītu ar Justīni brauksim pastaigāt. Ar Justīni iet labi. Borderi laikam domā, ka es jokoju. Tagad – ēdiens atkal tik labs un viss ir pieklājīgi, bez bļaustīšanās un rīšanas un ostīšanas – ka tik es dabūtu viņus ārā bez palīgiem. Ja Sunnijs [left] parādītos vien – tad pietiktu, bet Sunnijam nebūs laika te nākt.
Jaša atrakstīja vēstuli uz dzimš. dienu. Jāraksta ka paka aizsūtīta.

Augusts 1970 (Ķikure/Kikure)

Sest. 1. augustā 1970.
11 pm.

Lietus ar vēju.
Es domāju par to sastapšanos ielā, ar Terriju, kad Dz. brauca prom.
Jāuzraksta tas viss.

Svētd. 2. aug. 4 p.m.

Skatījos tālumā uz jūru
Iekāroju viņu ļoti
Gāju ilgi, pacietīgi
Sasniedzu viņu
Klausījos viņas balsi
Skatījos viļņu laistīšanos
Jutu valgmi pie zolēm
Smiltis, aklinošu sauli
Cilāju gliemežvākus
Atgriezos mājās
Ejot ilgi, pacietīgi
Skatos tālumā uz jūru
Viņa ir neiegūta kā bijusi.
Logā jūtu viņas zilumu
Un iekāroju viņu.

––––––––––––––––-

Ielas akmens zem soļiem
Raibs, pelēks, balts
Silts saulē nāk pretī.
Slēpjas mitrās ēnās
Aukstumu uzdvešot.
Silts ielas akmens
Soļiem skrienams
Raitiem soļiem
Meklējušiem
Vientuļiem
Izskrietu ceļu taku
Ielu, mežu, kalnu
Apveltītiem soļiem.

––––––––––––

Paciešu grūtumu
Iznīkšanu, atteikšanos
Rūgtu
Paciešu mājā tukšumu
Pilsētā svešumu
Aukstu
Tavu esību slavinot
Vienas pilsētas ielās dzīvojot
Tavu dzīvību jūtot
Ejot un nākot
Garām staigājot.

–––––––––––––––––

Ar saviem soļiem piekaļu
Šais ielā te un tur
Tavu garām aiziešanu
Iekrāsoju slepenu gaismu
Šīs tikšanās vietās
Sasildu gaisu līdz jumtiem
Kaut ko nogalinot
Kaut ko augšanai sējot.

––––––––––––––––––

Uzmanies
Sargies
Atsakoties
Es ņemu
Es vēlos
Es prasu.

–––––––––––-

4. aug. 1970.

Vēstule no Dzidras.
Kartiņa no Ineses.
Mana diena.
Bet sirds beigta, beigta. Ārā staigājot [..]ot rīta pusē bij nekas. Pēcpusdienā – sašļuku. Es nezinu kā dzīvot.
K. mani nomāc. Nabaga cilvēka nieks. Viņa sīkums, nelaimes putnīgums mani nomāc.
Un kaut kā – viņš to jūt un – neiet tā dzīvošana labi. Kamēr D. prom slimnīcā – mēs te divi vien. Viņš mani atbaida, lai arī kā es cenšos būt laba un jautra.

5. {augusts} trešd.

No rīta K. bij vēlu, aizgāja – bez brokastīm. Daudz garāka kļuva mana diena. 2 stundas! Rītu tā nebūs. Gribēdama neēdušu labi vakarā paēdināt – steak + mushrooms! Dārgi tas bučs te rēķina. Bet ko lai dara.
Vēstule no Ineses – rakstīta pirms vakar saņemtās kartiņas.
Rītu – varbūt būs no Dz. Kad viņa beidzot sāks saņemt manas 100 vēstules.
No Klauverta oficiāls uzaicinājums piedal. rakstn. dienās. Jāatsakās.

Piekt. te atveda mantas (groceries) kā jau trešo reizi – un nevarējis sameklēt(?). Neskaidra adrese. Tāda jau bij gan. Varen ziņkārīgs un iztapīgs, tas jaunais, kam šo to prasīju veikalā. Bet tas pats Kings nerādās. Es gandrīz to gaidīju. Šodien (pēc tik ilga laika no piekt.) biju tur pirkt bet neredzēju.
Piekt. kad gāju mājās viņš lūrēja no tālrunāšanas.
Dāvim vakar izgriezts apendik. Māsa bij te – par kaut ko dusmīga?
Uzgriezusi muguru…
Dumja!

Ceturt. 6. aug.

Auksts. Vējains. Redzēju D. Šorīt stāvēju ārā pie sāņus sienas. Noskatījos uz s. b. – likās D.
Tad pēc kādas ½ st. biju atkal ārā pie sētas – gaidīju pastu (kas nenāca). S. buss nāca. Un – es vēroju. Un likās D. Un viņš aizgrieza galvu kad es novērsos.

8. aug. Sestdiena 8 am.

Mazgāju matus. Jāiet iepirkties. Keith’am – ulceri! Ko citu var gaidīt no viņa gaļas rīšanas – Kādi kumēdiņi te nu būs tālāk – bail domāt. Nabaga tārps. Daves būs mājās rīt vai parīt.
Vakar nekur ne soli neizgāju – iztaisīju salmon paties vakariņās. Zirnīši + burkāni piena mērcē. Keith tos ķēra cik labi. Varbūt piena ēdieni ies.
Duka redzēšana – sākumā liekas svētīga – tad vienmēr iedzen depresijā un visādās nebūšanās.
Šorīt skaidrs prāts.
Siltāks ārā.
2 dienas bij ļoti auksts.

Pirmd. 10. aug. 8 a.m.

Šie jau drīz būs Anglijā.
Vakar pievakarē biju līdz jūrai – violeti dūmakains, spuldžu rotāts viss atgādināja Newcastli – labu un arī nelāgu laiku.
Bet – galvenais jau labo.
Un arī – tur North Wollong. uz kuru pusi aizgāju – kāda spoža laimīga diena: Ar Dzidru, kad Dz. uzsāka darbu Wollongongā. Cerības, cerības!
Man jāraksta.
Bet kad? Kad K. sēž un komponē(?)
Vai kad viņš ēd, vai kad guļ un celsies…
Pa visu to laiku – jāraksta.

Mazliet mākonīši. Valgums gaisā. Vakar gāju kā pa tepiķi pa jūrmalu – iznīkusi zālīte dzeltena, pazudusi, mīksts paklājs – pēc nakts lietus beidzot savildzis tiktāl ka neput – mīksts, maigs, ar retiem zaļiem raibumiņiem, kur pārdzīvojusi un taisās augt, kāda sīklapaina zaļa zāles šķirne.
Zem eglēm apstājos – kā baznīcā, kā Versaļas mežā, dzīves maigums un varenums pārdvesa mirkli pāri. Sāpīgs, bet skaists.

Vakars 9 pm.

Vēstule no Gailītes – lūdz un liela lai piedalos rakstn. dienās.
Vai vajadzētu vēl strādāt. Pārlasu te iebirušo dzeju. Kaut kā – skanīgi, šalcoši teikumi. Bet tikai – teikumi. Dzejas vējš.

Dzejas vējš šodien 
Iešalcis
Jūru manā logā
Vārdus atmetis kā lapas
Atsviedis kā zarus
Skrejot lauztus
Zaļus smaržas
Rasas pilnus.

–––––––––––––-

Ielā mana dzīve te
Ielā iznesu sāpes izkaisu
Jumtiem pāri
Jūra zilu svītru pārvelk
Debesis piezvana
Pieskandina
Pie mašīnu taurēm
Garš dūmenis mākons
Dūmos ieslēpies
Veido panorāmu
Veido industrijas seju.

–––––––––––––––––––

Ir tādas dienas
Ar vēju, sauli,
Mākoņu izgaismotas
Kad jūra visa celtos viļņos
Kā bērna zīmēta
Un pilna kuģiem
Bet viņā raugoties
Nāk rudzu lauks prātā
Krīt rudzu puķes klēpjiem
Silst rudzziedu kūpēšana
Pāri uzkalniem nolīdzinātiem
Ar pilsētām
Kā jūras izskalotām
Klaidā aizbirušām
Uz kurām koki goda sardzēs stāv gar ceļiem.
Ir tādas dienas
Kad jūra runā
Ar saviem kliedzieniem
Mūs pamodināt
Baltu spārnu gaismu
Mūs acīs iemest
Mūs apstādināt
Lai – pabrīnāmies
//
Ir tādas dienas
Kad kaijas ielās nāk
Ar saviem kliedzieniem
Mūs pamodina
Gaismu mums acīs met
No spārniem baltiem 
Un apstādina
Liek brīnīties 
Vienu īsu mirkli
Izbrīnīties...

Sestdiena {no date}

Gaisma, siltums,
Jūras zilums

Vēstule no Dz.
Inesei ne visai labas darba izredzes – viņa rakstot. Es gaidu no viņas vēstuli – bet vēl nav. Labi, ka Inese rakstījusi un sasniegusi Dz. laikā Lisbonē – dalīti prieki ir dubulti prieki, viņas var dalīties iespaidos un tas tik daudz nozīmē.
Esmu nejauka pret K.?
Nezinu. Mēs abi sākam viens otru ienīst laikam.

Pirmd. 24. aug.

Nosūtīju vēstuli Freija kundzei. Nobeidzot to ar runāšanu par jūru – (ko ieraudzīju caur logu) un kas, pēc manām domām ir dzeja.

Jūra ir zila
Jūra ir tepat aiz loga
Aiz pilsētas
Tomēr diezgan tālu – 
Aiz pilsētas
Aiz kādiem 12 pubiem
Un divreiz divpadsmit self servis 
Shopiem (ar chopiem)

Jūra ir zila
Ar baltu vilni gar malu
Ko var redzēt te
Aiz divpadsmit selvservis pubiem
Jūra ir zila
Kā to gleznojis Dufé
Un vēl zilāka
Ar viļņiem tik vienādiem, baltiem
Un pilna ar kuģiem
It kā to būtu zīmējis bērns
Savā jaunā skolas grāmatā.

Piektdien 28. aug.

Šodien nosūtīju Inesei paciņu: Inesei – čības, zeķes, lakatiņš, soma. Laimon – čības – tikai! Ko darīsi, ka nepareizā krāsa bija viņa puloveram. Šodien sāku Jašam to pašu musturi – labs! Un pirmo reiz kādi 7 cent. – bez jaukšanas!
Rudz. kundze atveda latv. avīzes un citronus un receptes saldajiem!
Mans pag. gada dzejolis iekšā ‘Uz jūras lija’…

Jūlijs 1970 (Ķikure/Kikure)

1 jūlija 1970 trešdiena
4 p.m.

Spēlēju, vāru vistu … kāds nāk!!!
(…Tikai kāda sveša skolniece: apakšstāva dzīvokļa mazais, dzeltenais kaķis sekojis tai uz ielas – nevarējusi tikt vaļā, domājusi ka tas mūsu (mans!) kaķis. Nonesu to lejā.)

Bija arī ‘landlords’.
Dzīvoklis bij samaksāts līdz 22. jūn. Tagad jau samaksāju līdz 6. jūl. Pēc pāris dienām – tā tad jau atkal. Būšot arī tie 10-15 dol. jāmaksā par pārrakstīšanu dzīv. uz mana vārda.

Esmu par foodu pēd. 2 mēn. samaksājusi 30 dolārus vairāk, nekā viņi man agrāk rēķināja, viņiem nebij laika rēķinus vest. Izdots – apm 11 dolāri nedēļā + no Dz. varbūt kādi 15 dolāri, varbūt daudz vairāk. Tas būtu tikai 13 dolāri nedēļā, (bet kāzu nedēļa – vidū, kad te nedzīvoja). Tomēr – ja būtu iespēja saimniekot ar 15 dol. nedēļā, būtu labi! Tā manos rēķinos patreiz nelabas izdošanas. Bet – varbūt kad borderi sanāks – ies O.K.

Nonesu iemērcu palagus.
Bet tik daudz sīkumu būs jādara līdz borderus varēs ievākt iekšā. Un tad – ēdiena gatavošana… labi, ka šīs pāris dienas viņi vēl nenāk.
Domas skraida – kur iet, kur būs tas, kas trūkst, kā vajag – kas nezin kur ir, kas bijis, un kam būtu jābūt.
Vēl viņi nav prom.
Vēl balsis un sejas dzirdamas, redzamas –

Pidžama (‘skivija’) piedurknē kas bij novilkts vakar rītā atradu kabatas lakatiņu – un tad kļuva pilna sirds – atcerējos, jutu mazo mīļo roku – kas gadiem ilgi no viņas bērnības, kad tā vēl bij maza bērna rociņa – turēja, glabāja tā kabatas lakatiņu. Nē, kā to pateikt.
Jā – tā bij mana mīļā bērna roka… Dievs lai to sargā.
Jūra ir mierīga. Skaidra, silta, mierīga diena. Varbūt viņi jūtas labi. Iesākums labs. Tad brauciens būs drošāks. –

4. jūlijs. 10 p.m.

No Ineses laba vēstule – fotogrāfija ar ceriņiem.
[Visiting godfather in Toronto, L to R: Laimons, Jaša Lācis, Inese, Alma Lācis, Elza Birstiņš]
Biju lejā uz TV.
Labi, mīļi, silti.
Bet izsalkums pēc nezin kā…
Šorīt vannā. Un matus mazg. un iekrāsoju un izdevās labi. Un gāju pa ielu droša.
Loterija – tukša, bibliotēkā skatīju avīzi.
Daudz krāmēts. Sāku iekārtoties, daudz vēl jādara. –

22. jūlijs. Trešdiena. 9 p.m.

Domāju – ka ilgi neesmu te rakstījusi. Bet tikai – 3 ned. Dzidrai rakstīts bez gala – un aizsūtītas vēstules uz par daudz tālām ostām – pārskatījos laiku – kad vēst. jāizsūta.

Tukšums. Skaists laiks. Pavadītas tukš. tiek dienas – pag. gadā vēl uztraucos par to – ka skaistās dienas nonievāju bez kā – bez tā, kam tādas radītas, vēl jutu to – aiziet, nokavēts, neizmantots laiks – tagad jau pie tā pierasts. Atteikšanās no visa. Kādēļ man to vajadzēja – iegūt nāvi sevī?

Tikko paspēlēju Šopēnu – pēc ilgiem ilgiem laikiem – tā īsti – un ieguvu mazliet dzīvības. Vai tas atmiņas, vai Šopēns pats, ar nāvi krūtīs jau agrā jaunībā, un padarījis tik daudz. Es te pīkstinu un pīkstinu savas klavieres. Un visu citu. Tikai pavāre – atkal. Par vārīšanu nu domāju ceļoties un gulstoties – ko vārīt… Kā. Ak, Dievs. Un jāuzraksta arī: šodien bij labas vakariņas – lētas un labas un Keith nopietni tās uzlielīja. Tā – pavisam nopietni. Bij ‘falšais zaķis’, bez olas vidū, bet labu kārtu bacona pāri. Bij ļoti labu malto gaļu bučs iedevis, it makes a difference? No 1 mārciņas – visi trīs labi paēdām un atlika 3 šķēles brokastīm. Bij labi sagatavots – tomēr, viss parastais – sīpoli, garlics, ola, maize – cepšana bļodā – pannā eļļu ielēju, ne vecus taukus. Bet arī ne – sviestu, jo bacons virsū. Tā – bij labi un lēti. Lēti – tas jāatkārto.
Un tā tas man iet – ko cept, ko vārīt?
Šie borderi – ir tomēr mācījušies – būt klusāki.

Bijām ar Keith pie Willija šodien. Villijs iespaido ar mierīgo runas veidu. Tukšs tur. Bet tagad – ar Dzidras bildēm tur ļoti labi izskatās. Kopā ar keramiku – tās 2 Dz. bildes, kas lielajā izstādē neko neteica – te ļoti ļoti labi izskatījās.
Viss ko gribēju teikt bija – spēlēju Šopēnu pēc ilga laika – un tas atdeva mazliet dzīves siltuma.
Un – nesen, spēlēja recorderī Šopēna polonēzes. Es kaut ko darīju (adīju čības…) domās nogrimusi, tikai plates sākumā zināju – ko spēlēs un par to tālāk nedomāju –
Un neviļus redzēju – Parīzi, pie Place d’Étoile – Parīzes mājas redzēju saules ņirbā – atjēdzos – vai Šopēns to spēja pateikt – vai zemapziņā es tur aizceļoju?

Sest. {25. 7. 70} 8.30 pm

Dzīve ir galā
Tu esi aplaupīts
Tu esi pievilts
Atbruņots, važās...
Mīli šo gaismu
Mīli bezgala, no sirds
Mīli bezgala, no sirds
Mīli šo skaņu
Mīli bezgala šo krāsu
Mīli bezgala no sirds...

Jūnijs 1970 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena 5 jūn. (?) {6. 6. 70}

Rītu šie vedīs mantas – grāmatas etc. uz Wyongu. Krāmējās visu dienu. Dz. iedeva kādu burtnīcu – mans raksts par jūru – svētdiena kad satiku veco jūrnieku… Izlasīju. Likās labs! Toreiz biju neapmierināta – jo – nepilnīgs. Bet vēlāk arī nepilnīgais – ir kaut kas.
Kaut es atcerētos: tad – kad visa šī tagadējā te dzīve būs sakrāmēta un šie prom – ka es varu rakstīt, ka man jāraksta – ka tas bij, ir labs kas man pašai rakstīts. Un lai cik tukši te būs – man jāraksta! Tā būs dzīvība.

Sestdiena
7.30 a.m.
Jūnijs – varbūt 12. (13!)

Šis laiks pēc Dz. kāzām bijis rakstu valodā – mēms. Ne vārds nav teikts. Varbūt būs žēl kādreiz. Bet ir gandrīz tā – ka nav ko teikt – nezin ko teikt.
Viss ir kā uguns, kas iznīcina, kā straume kas aizrauj – kas paliek – to es nevaru saredzēt. Kur viss tas iet – nezinu. Chaosā drīzāk liekas, kā saules ceļā.
Cl. es nevaru iemīlēt pilnīgi. Ne uzticēties tam kas notiek.
Par Dz. nezinu neko, kā viņa jūtas.
Kāzas bij skaistas.

Cits viss ir mēms – ne vēstules, ne piezvanīšanas Mumfordiem – kā tādi ‘svešķermeņi’. Uz viņiem gaidīdama – es arī neizdarīju neko – un tas ir nejauki.
Nav cita nekā – tik viņu flesh. Kādi viņu īstie nodomi – Dz. arī to laikam nezin. Vai Cl. vispār ir kādi nodomi? – viņš pieķer te un tur dzejā, zīmēšanā – un tas nav absolūti nekas – nu, varbūt dzejā – varbūt – bet ja tagad – nav dzejas, viņam, tad tā ir citāda dzeja, dzeja ko nedzīvo. Varbūt tāda ir.
Dz. nevar pieķerties gleznošanai – nav vēl laika.
Adīšana. Atpūšanās, krāmēšanās, slimības – coldi, nogurums.

Cauri tam – viņa liekas cīnās uz laimi uz savu ceļu, dzīvi – viss ir chaoss – bet varbūt kaut kas var izveidoties. Cl. ir daudz nevērīgāks pret ikdienas dzīves norisi, kā pirms kāzām – kaut kāds asums, slēpts jau te un tur.
Bet – daudz jau iet pāri viņiem, daudz jāķer un jāgrābj, lai visu sadabūtu gatavu – tas prasa arī nervus.

Man te nāks (laikam) Keiths ar draugu. Tūlīt pēc šo aizbraukšanas. Nedabūšu elpu atvilkt. Tagad ēdiens un māja visu laiku manā ziņā. Varbūt arī – labāk tūlīt lai sākas cita ikdiena. Varbūt tukšums būtu par lielu.
Bet kaut kāds rakstīšanas darbs gan varētu sākties tikai šai tukšumā. Tagad – tas pats saberzums un vēl lielāks nāks virsū. Šī mūžīgā rūpēšanās par citiem. Nekad laiks savā priekšā nav – brīvs.
Es patiesi nepriecājos par šo Keitha lietu. Carls – bij citādi – pats nāktu ietu. Traucētu ar mūziku – bet – no tās varētu aizbēgt.
No brokastīm laikā un vakariņām laikā – nevar aizbēgt.
Kā es sevi iespiedīšu šai šaurumā – kas to lai zina. Šie jau domā – ka tas labākais man. Varbūt būs labi.

Es jau domāju par brīvību tukšumā – baidījos ka tukšums manu brīvību izpostīs – varbūt tā arī būtu. Rosevillā bij ideāli: cilvēka tuvums, bet paturēta brīvība – jo man nebij par viņu jārūpējas, jāstrādā. Te būs. Mēģināšu iegrožot darba stundas īsā laikā. Nedomāt par to pirms un pēc tā īstās norises. Bet es jau tagad – esmu tā varā, ko vārīt un cept – jau spokojas visu laiku. No tā jātiek ārā.

Tālāk – būšot baby sitting, visu dienu! Tas nu izklausās nieks – mazs bebīts, labs etc. Bet kā tas būs? Un cik par to maksās? Un vai es to varēšu iedabūt kopā ar pusd. gatavošanu?
Ja visu to varētu – vai tad – es nopelnīšu ko? Vēl reiz ceļu uz Eiropu? Un ko es tur darīšu? Ko es tur saķeršu? Bet liekas – tur – tur vēl es atgūtu kaut ko!…

Vakar bijām pie Utas.
Nezināju ka viņas vecāki – vācieši. Māte dzīva kā uguns, bet dibens neiedomājami liels… Vairākas citas arī bij tādas – sevišķi viena kas man blakus sēdēja – dibens kā māja. Temperaments kā uguns. Liekas – tāda sieviete tomēr daudz vairāk vērts kā tāda izstiepta, novājināta, veca zarna, kādas ir austrālietes.

Dz. te – izejot likās pasakaini skaista. Tur – bij bāla, nogurusi, izskatījās – overdone, visādā ziņā. Īstā dzīvība – izsūkta. Vecās, resnīgās sievas, daudz zaļoksnīgākas, dzīvākas, kā viņa. Viņa patiesi bij – dead. Bailīgi dead. Uta kā puķe! Kas Dz. saēdis – jau 3 ned. pēc kāzām. Nu – colds viņai ir. Bet – tas vien tā nevarētu nodzīt. Jābaro vēl labi šīs dienas, kas atlikušas – divas nedēļas.

Bet – viņiem jau partijas atkal – šodien kaut kur us Sidneju taisās braukt. Tagad – protams vēl guļ. Bet šī neregulārā dzīve Dz. nomoka. Cl. tas nekas. Tas var gulēt un atpūsties. Un mesties jaunā partijā – Mesties gleznošanā Dz. vēl nevar.

Būtu jau arī par daudz prasīts – viņa jau kaut ko mēģināja – Bet – kur, kad, kā lai viņa strādā šai burzmā? Bet jāsāk viņai ir – lai šī burzma viņu nenomāc. Šai burzmā ir Cl. griba – kas ir citāda, nekā viņas pašas.
Cl. interese ir – iznākums. Dz. – norise.
Mazākais – viņai jāuzņemas šī darba norise – lai būtu iznākums.
Un norisei tādā gadījienā ir jābūt dzīvei pašai.
Cl. tas būtu jāsaprot. Varbūt viņš to varēs. Varbūt nē. Varbūt – kamēr Dz. būs viena to brīdi starp brokastīm un vakariņām (trauki, māja, zeķes – Cliva 1000 zeķes visās malās, iepirkšanās…) O, mans stāvoklis tad – labāks. Jāsaņemas.

Piesēdos te rakstīt – lai pateiktu kādu ‘dzejisku domu’ kas no rīta gaismām logā, dienas sākšanās laikā – ieviļņojās. Bet tā pazuda – dzīves notikumus atreferējot. Tādēļ – šie sīkumi jāraksta katru dienu – lai tie netraucētu domas, kas kristalizējas pāri tiem.
Bij tāda kā dzejas astīte parādījusies šorīt. Nu – pazuda.

Vakar – labi redzēju dzīves cruelti pie cilvēkiem.
Utas māte – kā es – viena. Bērni – un starving sieviete. Citām tur, izņemot veco – jautro, laikam bija partneri. Vācieši – kā Lessingi un kā Šūberti! Nemaz ne tik slikti! Kāds garš jugoslāvs – līdzīgs visā Tomam. Tam laikam bij tā ‘pajaunā’ temperamentīgā sieva man blakām. Dāņu pāris – it kā no labākas klases – mierīgāki, labi audzinātām manierēm – bālāki šai trokšņu pulkā.
Visa māja tur bij pilna ar ‘foodu’. Patiesi – par daudz dažāda to ēdienu – bufē.

Un tas suki juki – vai sakijaki japāņu ēdiens (– kartst: rīsi + gaļas stew – cietas [nesakožamas] gaļas strēmelītes melnā mērcē ar zaļiem sīpoliem – to gatavoja austrāliete turpat elektriskā pannā) bij negaršīgs. Tādu varētu daudz labāk izgatavot ja – prastu. Piegāza klāt vēl veselu ‘stopu’ – melnas mērces (droši vien no bundžas) – un tam nebij nekādas labas garšas.
Kūku bij vesela rinda. Cepumi etc. Es domāju – reiz man arī būtu kāda ‘partija’ jārīko, un labi jāizdomā kā?
Kādi zivju salāti – bij ļoti garšīgi.
Es arī zinu – (jūras zivju) – pronu salātus. Šie bij maigi, sīkāki. Mani ir ‘kumosīkāgi’ – bet mani būtu labi.
Ola maltās gaļas čaulā – bij garšīga. Pasausa. Bet – salāti ir klāt… ‘Tondy’ – nevar taisīt lielākam ļaužu skaitam. Tikai līdz 6-8.

12.30. Lietus – sīks, rudenīgs.

Šie guļ. Ienesu cocoa + medus toastu un viņi guļ tālāk. Dz. klepo. Vakar nogurusi. Grib gulēt un tad palikt mājās. Cl. domā par Sidneju – „Darling we have to go”… Kādēļ” lai ietu pie Claus (‘patāli’ draugi) kas nevarēja atnākt uz kāzām. Draugi labi – bet ja noguris un negrib – pienākums nav braukt. Bet Cl. var mierīgāk nogulēt darba dienu mājās, kā partijas dienu. Nu, vakar viņš neko negribēja uz to partiju iet – un tur nebija arī priekš viņa nekā.

Pirmd. (holiday) 15 jūn. 2 p.m.

Šie guļ…
Taisu alus kūku. Biju staigāt līdz golfa laukiem – pāris vārgu zīmējumu. Tikko atnāca Carls. Vakar arī bija. Tam laikam ‘melnais’ – izskatās ‘lost’.
No rīta bij saule. Tagad nāk kāds mākons (itkā lietus) no Mt. Keira! Zīmēju (pilsētas aizmugurē) šo Mt. Keira.

„Darling I will make the decision”… par atvadīšanās partiju… Man ir aizdomas – ka tā tas iet – I will make the decision…
Vakar Keith atnāca ar Dave – mani iemītnieki. Liekas spirgts puika. Varbūt ies labi. Viņš esot no ļoti lielas ģimenes – tas labi. Saprotošs var būt.
Vakar šie bij out ar Keith. Atnāca te, kad es jau taisījos gultā. Viņi spēlēja kārtis Dz. istabā.
Kā Dz. ies – ja viss būs I will make decision? – Viņai ies dumi!

10.30 p.m. Tukšums. Šie glezno (?). vējš ārā. Tumsa. Auksts. Daži krakeri sprāga, bet īstā krakerošana bij aizvakar.
Mūsu (atnākušais) kaķis – no krakeru nakts pazudis. Labi. Es nevaru sadzīvot ar kaķi.
Vairāk reiz dienā, daudzreiz – vienmēr – mēģinu ‘ieslēgt’ optimismu – bet vājas sekmes.
Laikam jau ‘jāstrādā’ – bet varbūt varu paslinkot līdz Dz. aizbraukšanai.
Kamēr šie gulēja aizgāju līdz jūrai. Jau teicu – mēģināju zīmēt – tas neiet. Jeb – tā tagad nezīmē.

Alus kūka bij ļoti laba:
Recepte:
2 olas
4 kar. eļļas
½ krūzīte alus
Ķimenes 1-2 karotes
1 krūzīte (ne īsti pilna) brūnā cukura
2 krūz. Self rais. fl.
Sakuļ olu balt. + cukurs + dzelt. (izņem kuļamo) ar karoti iemaisa eļļu, ķimenes, sāk uzsijāt miltus un jauc līdz ar alu pa nelielām daļām. Cep no sākuma ātrā silt. (forma izklāta dibenā ar papīri) – virsū uzkaisa mazl. cuk , mazl. ķimenes, dažus piciņus sviesta.

Šodien uz jūru gāju pa blakus ielu – Tur ‘rožu dārziņā’ uz soliņa sēdēja ežainais un runājās nopietni ar kādu vecu vīru. Kad nācu atpakaļ Ež. gulēja saulē, mauriņā, kā lupatu kaudzīte.
Es guļu līdzīgi viņam.
Viņš ir biedinājums man – nenolikties par ilgu uz guļu. Jo varbūt tomēr vairāk – tomēr vairāk ir no visa – ja tā nenoliekas gulēt.
Šī pasaule bij skaista. Uz brīdi… Un lai viņa tāda būtu citiem uz brīdi – nevar tā gulēt. Kā es pazaudēju laiku! Kā es būtu strādājusi – tāpat kā iesāku kad pārbraucu no ceļojuma – dzejas, stāsti!
Un pēkšņi es guļu … Nolādētie – kas?
Un –
Jāizdabū būtu no Dz. visa patiesība. Varbūt tas man varētu līdzēt.

Otrdiena, 16. jūnijs.

10.45. Šie vakar vēlu palikuši augšā – gleznojot. Līdz 4 am !!
Dz. zīmējusi daudz Cl. skices – aktus. Pabeigusi dienā iesākto ‘fantāsia’ par sevi. Un uzgleznojusi vienu mazu – krāsainu, tālāk savā ‘sērijā’.
Cl. aizgāja uz darbu. Dz. guļ. Beidzot arī tā. Cl. būšot mājā vēlu.
Es izmazgāju matus.
Jāiet uz D. Jones – vai nebūs kā dāvana. Washing mashine!

Kur man šīs krāsainās lapas likt
Ko rīti man logā glezno?
Jūra, debesis, pilsēta
Pilsēta, debesis, jūra 
Jūra debesis jūra
Debesis, jūra, jūra.
Ielā izdzēš ugunis
Debesis iededzina.
Zilais, sarkanais, zaļais buss
Sarkanais, sarkanais, baltais
Tālu tas nācis no Melburnas.
Rīts jau brīnumos gājis
Krāsas jau mainījušās
Divi un trīs un deviņreiz
Un mierā neapstāsies. 
Kur man šīs krāsas
Šīs krāsas likt
Ko rīti un dienas
Man glezno?

Trešdiena, 7.30 am. 17. jūn. 1970.

Mierīgs, pelēcīgs rīts. Reti kad tas ir tāds – ‘bez krāsām’. Tas ir – klusām krāsām.
Domāju par to – kā cepšu un vārīšu saviem borderiem – domāju par ‘pelēku ikdienu’ – kā to padarīt tīkamu. Ar – mīlestību un rūpību.
Tikai nedrīkst šīm lietam pārāk nodoties: jāraksta, tomēr kaut kas būs jādara.

Ceturt. 18. jūn. 1970.

10 a.m. Saule. Dz. guļ.
Es pārkrāmēju virtuves plauktus – gatavojos saimniekošanai ar saviem jaunajiem 2 borderiem.
Atrodu visas lietiņas plauktu dibenos kā saliktas no Ineses aizbraukšanas laika un mūsu Dz. un manas iekrāmēšanās te. Viss kā – pagaidām nolikts – tā stāv.
Liekas – mēs nemaz neesam te vēl dzīvojušas. Viss vēl neizlietots – trauki, kūku formas, etc.
Bet – dzīvojam jau – steigā. Steigā. Un vienmēr sarunas vairāk nozīmēja kā neizlietoti trauki.
Un lietojām arī.
Ir ceptas ir kūkas, cik vajadzēja. I speķa rauši. I ķimeņkūkas – tās bij tik skaistas kad Freiji atbrauca.
(Un kad mani viesi – latvieši, atbrauca – tad bij par daudz to ēdienu sagatavots – un tas draudēja nomākt sarunas…!)

Jā – labi vien ir kā ir un kā ir bijis. Gribēju vēl mierīgāk ar Dzidru pasaimniekot – bet var tikai tik daudz cik var – un vairāk par to nevar. Žēl, ka mans pirktais putekļu sūcējs tāds krāms – nostāvēja gadu un vēl stāv – saplīsa pāris nedēļās – tas būtu daudz rūgtuma aiztaupījis ātrāk visu uztīrot.

Vakar bij pagrūti bijis ar veļu – piekusu. Naktī nevarēju aizmigt. Bet – labi ka saule un viss labi izžūst.
Patiesi – labi ir veļu vārīt un balināt un zilināt – nevis iegrūst ‘laundromatā’ un saņemt dzeltenu, savēlušos atpakaļ.
Bet daudz darba tas prasa – izgriešana un izcilāšana grūta ja vairāk veļas. Un vienmēr sakrājas – vairāk. Negribās bieži tur iet un pančkāties.
Ja nebūtu jāiet gar otru dzīvokli – būtu mūsu pašu klātienē tā mazgātuve – 2 reiz biežāk izvārītu, izbalinātu.
Bet arī te – kā ir tā ir labi.
Te otrā stāvā citi labumi varbūt – ‘vairāk gaismas’.

10.30 p.m.
Vārīju frikadeļu zupu vakariņās + zirnīši. burk. svaigi kartup. Bij laba.
Spēlējām mazliet kārtis. Dz. taisīja jokus!
Vēlāk – cēlām kājas pāri galvai – jo Dz, mani sauc ‘faty’!
Bij labs vakars.
Rītu – partija.
Clivs darbīgs un labs.
Iztīrīju galvenos plauktus virtuvē. Vēl mazliet jāpārcilā – daži. Tad viss atjaunots – zināt kur kas?
Veļa balta.
Jātaisa pēlim pārvalks un jāgatavo pāris spilvenu pārvalki. Varbūt kāds spilvens no pēļa, etc.

Šodien gāju uz Mt. K. kalna pusi olas pirkt. (Tur labas, lielas)
Mazs skolas puišelis uzrunāja mani un pievienojās iet – un mēs parunājamies un kopā pagājām – un tas bij tik labi! Neapzināti es meklēju līdzību viņa zilās acīs – vai nav viņa dēls? Bet nenāca prātā paprasīt vārdu. Bij tik labi – tik labi iet ar bērnu. Nebūt vienai uz ielas kur nāk mašīnas… Kaut kāda neaprakstāma dzīvība, siltums – aizmirsts, ka tāds ir dzīvē.
Aizvakar uz ielas Keith man ‘uztūtināja’ – arī tas bij labi – dzīvība, siltums…
Kā es ciešu no vientulības. Pamestība tā jau ir.
Kā es pieķeršos saviem borderiem un – kas no tā iznāks?
Rudzata kundze ieņēma mašīnā – arī ‘uztūtinaja’ – bet man ar to nepietiek.
K. sveiciens kaut ko dara, ko R. k. sveiciens nedara.

23. jūnijs 1970.

Jau pāri pusnaktij.
Līgots? Nē. Varēju gan kādu līgo dziesmu paspēlēt…
Sēdējām visu dienu – adījām, tamborējām – runājām ar Dzidru!
Vakar kārtis spēlējām ar Keith + mēs līdz 3 no rīta. Es izturēju labi – un domāju tas tādēļ – ka jūtos ne tikai mother. Traki. Bet tā otra manī – ir mana lielākā dzīvība. Pirmā varbūt lielākā īstenība. O.K.
Vakarā Cl. uz saviem darba biedriem atvadu partijā, tūlīt pēc darba.
Mēs ar Dz. taisījām sev vakariņas – kotletes. Dz. teica – tas viņas mīļais ēdiens.
Un tad – es gribēju gan vēl tamb. (Dz. čībām zoles) bet uzsāku gan otro bet izdzēsu ugunis un nogulēju līdz – pāri 12.
Dz. pa to laiku savā istabā bija gleznojusi. Pati sevi, un 3 sieviešu figūriņu skices. Viss labs. Dz. pati ļoti pareiza, bet mazliet sveša.
Pēc pēcpusdienas runām – izgāju uz ielas (pēc kartupeļiem, Dz. no rīta šopija) un pasaule bij liela, stipra, skaista, vesela pēc sarunām, pēc dzīves ar Dzidru.

Jauni puiši, jaunas meitas līgo līgo
Jāņu nakti negulieti, ligo
Tad rītā(i) redzēsiet(i) līgo līgo
Kā saulīte rotājās(i) līgo!

Mana māsiņa šonakt līgo.
Nu jau pāri par 20 gadu – nezinu, kā tas bij. Vai dzīve nevarētu griezties vēl tā? Lai redzētu, lai vēl atgrieztos.
Jāņu nakts Vācijā? – vai nebija rudzu puķes – rudzi ceļa malās? Es aizgāju puķes saplūkt.
Kroņus pinu. Svešā nokrāsā, svešā skaņā.
Ne brīdi nedzirdēju īsto skaņu.
Manī pašā, šīs stīgas klusē. Viņu brīnumainā skaņa tikai nojausta arī tad – kad dziedāja – Jāņu nakti negulieti – man nekad nedeva īstu Jāņu nakti. Un jādomā – nepratu ņemt – Bet kādēļ?
Kas tagad?
Ej. Vēl ej.

Trešdiena, 24. jūnijs 1970.
10 p.m.

...Un nāve atkāpjas
Jo sagatavojos es 
Ilgai gaidīšanai
Kā saknes sagatavojās
Ziemas miegam spēkus nezaudējot
Dzīvība iekūņojās
Siltai nobriešanai.
Nāve atkāpjas
Jo izmetu es āķus
Tālos pavasaros
Ar pirkstiem ietveros
Ilgai kāpšanai.
Acis aizverot
Ieskatos savas sirds katedrālē,
Svētās sirds katedrāle
Pērļaini balta...

Dz. šodien bija staigāt. Mazliet par vēlu izgāja. Bet bij jāguļ mazliet pēc vakarnakts strādāšanas. Šodien arī jau pāris darbu. Un strādātu atkal – bet Clives un pēc vakariņu kāršu spēle un tagad radio spēle.
Viņa bāla un sīka palikusi. Bet zīmējumi – (gleznojumi resp.) ļoti skaisti.
Carls bij te šodien. Tam laikam iet grūt. Nu – kad dabūs to naudu, būs vieglāk.

Sestdiena {27. 6. 70?}
10.30 pm.

Gara, laba diena.
Mazgāju (izvārīju) šo 2 lielos palagus (grēks tādus taisīt un cilāt) un savus 2 mazos, vieglos + pāris spilv. drānas, kab. lak., nakts krekl., dvielītis – viss spožs un balts. Biju šopīt. Iegāju keramikas izstādē. Smuki podiņi. Tad pēcpusdienā (pēc mazās meit. klavieru stundas) gāju – pēc zivīm un domāju – vairs nebūs kam iet pēc zivīm. Ne tā, kā tagad.

Jūra bij brīnišķa – bengāliskās krāsās. Iegāju tualetē – domājot – ka tik nu vēl būtu tas spožums gaisā, kad iznākšu, un – nebij arī! Saules stari nogājuši – viss zils kļuvis.
Bet skaisti bij. Dzidrums, miers. Pusdienas laikā bij vējš. Vakarā, kad atnācu – atkal sākās vējš.
Gara mierīga diena – ar to brīnišķīgo drošību – vēl viņa nav prom, vēl viņa atnāks, atbrauks rītu.
Divas dienas vēl…
Neprātīgā laika ritēšana…
Tomēr – šodien biju mierīga. Jau laikam notrulinās izjūtas. Uzvelk čaulu – lai var izturēt.
Tīra veļa.
Ko līdz visa tīrība.
Kaut es vinnētu tai loterijā ko kopā ar to šopameni pirksim. Kaut es vinnētu!…
Varbūt pasaule vēl ko dotu.
Dumpoties, dumpoties vajadzētu.

Svētdiena {28. 6. 70?}

10 a.m. Saule. Miers. Mašīnas.
Šodien vēl nē.
Rītu vēļ nē.
Parīt.
Kārtoju lietas. Gudroju – kā iekārtoties ar borderiem.

Biju pa pusei slima vakar vakarā un naktī. Laikam sastaipījos ar slapjajiem palagiem, tad piekusu zivis nesot. Vēl – pašā vakarā ‘stāvēju uz galvas’ un tad sākas savāda sāpe iekšās, nav vēl īsti labi. Sakarsu, atdzisu – varbūt atkal no kāju apaukstēšanas. Nu – kaut cik jau ir labāk.

Man jāpatur Dzidras istaba. Ja arī gultu nepirktu. Gulētu tepat – un kādreiz tur – uz grīdas, uz guļammaisa. Tur būtu jānopērk kāds grīdas paklājs – mazliet lielāks. Varbūt nopirkt ‘air matraci’ – uzpūšamo, ko vēlāk lietot braucot. Gulta būtu dārga un atkal lieka mēbele. Te varētu likt lielo matraci. Keitham dot šo. Tad man būtu ērtāka gulēšana ar savu pēli te. Istabu tas daudz nemainītu.
Domāju, domāju. Neko nevaru izdomāt.
Laiks rit. Ne – nu jau viņš skrien ar gaismas ātrumu.
Jau visu šo gadu. Kaut būtu kāda iespēja viņu mazliet pieturēt.

Nelaimīgā lieta ar Duku. Vai tas nevarēja būt cits? Hermanis. Vai kas. Kādēļ man bij jāuzgrūžas uz tādu, kas nav tā domājis? Un kā tas varēja iznākt? Parasti – viena pagale nedeg. Kaut kāds iemesls arvien tiek dots. Bet šoreiz?…
Jā – jāiet tālāk.
Pa šo pašu ceļu. Jāstaigā.
Piesiets te vairāk kā līdz šim.
O.K. Redzēsim. Varbūt strādāšu.
Kamēr diena nodziest?…

30 jūnijs 1970. g.
7.30 p.m.

Keith tikko atveda no Sidnejas.
Dz. Cl. – aizbrauca.
Pavadījām.
Te – tukšums mazāks, kā baidījos.
Vēl viņi ir tepat.

Viss ritēja gludi šodien – steidzot, bet paveicot: rīta kurpes – sašuvu. Podziņu pončo arī. Mazos lācīšus ieliku somā pie adīkļa ar 2 šokolādēm.
Tad viss bij gatavs. Keith atnāca un mēs vēl iedzērām kafiju – es sāku spēlēt – veco Šūberta impromptu 4 op. 90. Nepabeidzu – ‘turpinājums, kad šie atgriezīsies’… tad Dz. ļoti jauki nospēlēja Bēthovena Mēnesnīcas son. (pirmo daļu) – tiešām ļoti labi.
Un – tad mēs cēlāmies un braucām. Diena piemākusies, mierīga.
Tagad man mazliet jāpaspēlē. Nemiers – savāds un lai nesāktos kas – jāpaspēlē.

Maijs 1970 (Ķikure/Kikure)

8.20 a.m. piektdiena 1. maijs 1970.

Rīts. Radio spēlē kādu saldsērīgu maršu.
Šie vītero (jau diezgan strītīgi…) pa virtuvi.
Es paēdusi brokastis, (nodušojusies aukstā, ar lielu dūšu…) sēžu gultā un tamborēju pončo (pēdējo ceturksni) saule silda vaigu un apkārt istaba tīra – un brīdi ir labi, silti, nedomājot, neanalizējot – ne skatoties rītdienas spokos – tikai jūtoties labi, dzīvojot…
Ja apstāsies – un liks vārdos tālāk šo brīdi – skumjas un bēdas būs klāt. Tādēļ – tamborēšu un nedomāšu. Gan jau vēlāk… Dz. laikam mazgā traukus…

8.29 p.m.

Viss tāpat varētu teikt, kā šorīt: šie lielā istabā lasa, spēlē kārtis, atpūšas – man pončo pabeigts tamborēt (par smagu!) viss – O.K. – bet man ‘sirds sāp’ tā, ka jābeidzas vai nost – tas ir – es uzrakstīju ‘sirds sāp’ – tās spiedīgās depresijas vietā – tā nav tikai depresija – tā it kā vajadzība kaut ko darīt – un neko nevar darīt, lai glābtu dzīvi.

Vakar mazliet (iedomājoties šo un to) atgriezos pie D – jau domāju – pēc labsajūtas no tā, nāks atplūdi – depresija – un te viņa ir klāt. – Tas ir strupceļš kurā domas par viņu ieved. Tur nav ceļa. Bet kur ir ceļš?

Šodien atkal Pikadillī vad. ieskatījās sejā – tas ir – es to izdarīju, jo viņš pēkšņi nāca garām (ar kādu meiteni) un viņa seja bija tuvu pretī – un man bij tanī jāieskatās – tā ir otrā sava veida apmātība – ieskatīties viņa sejā ir kā uzlikt vāku traukam kam tas pieder – absolūtā fitness izjūta. Mierīga, maiga, silta – Bet redzi – kur tas noved! Kā ar D! Skaties un skaties – un iedomājies un zaudē jēgu – bet tur – nekā nav bijis.

Tamborēšana un šūšana – etc. ļoti kaitīga veselībai, cik var spriest no izskata, kā to tās maina. Seja kļūst tik veca, nogurusi. Bet – kaut kā šogad tas notiek nelabi! Sevišķi ar tām mugursāpēm sākot.
Kas mani tā pārvērta? Kas mani izpostīja? Es naidojos un urdos – it kā tas ko līdzētu! Vai Grauda vietā nevarēja būt kas labāks – tad varbūt – ko saglābtu, kādu sīkumu.

Sestdiena 2. maijs 1970

Priekšpusdiena.

Šie šopij. Karls atnāca un spēlē klavieres.
Viņš laikam pamet girli un iet atpakaļ pie mūzikas. Jaunībā jāizmēģina viss – bet darbs jāveic varbūt pirms setlij down ar girl
Mazākais viņa seja izskatās atkal labāka – garīgāka.

Reiz arī nākšot mājā un ņemšoties ar mūziku. Varbūt, – lai gan performeram grūt tikt – bet ensembly spēlēt varētu sagūt. Un galvenais – strādāt, saprasties ar to – ko sirds kāro. Meitenes jau viņš arī neko lielu nevērtē. (Domājuši kastrēties… haha).

Lejas dāma burvīgā krāsainā outfitā aizgāja uz otru pusi – viņa gan liek virsū! Un kādēļ nē? Tās pašas krāsas apmēram ir Dz. pončo.
Man jātaisa no atlikumiem melns pončo ar tām sark. puķēm…
No rīta biju galīgi beigta ar muguru.
Tagad iedzēru tableti – un kafiju ar Karlu – un atgūlos te savā istabā – kļūst labāk. Jāstrādā – vēl ar visu to pašu – mūziku, rakstīšanu un jāvelk vēl virsū kaut kas krāsains…

Un kad vēl ilgas atnāk
Pēc tā kas nava bijis
Es dziedu Tavam profilam

Es dziedu Tavam profilam
Šai līnijai kas lepni liekta
Man māņu zīmes dod
Ir spēka burvestības vira
Ir nieka zāļu maisījums
Tā arī šī
Un guni sausos praulos rod
Vien lieti sver tas spēks
Kas viņu atrast prot.

––––––––––––

Kā aizmigušā dīķī
Dzīvē šai

Pēcpusdiena.

Tikko šiem (liel. istabā) ienāca Keith un tūlīt vēl kāds, vai kāda – varbūt Karls, kas solījās nākt otrreiz.
Jūtos beigtāka, kā jebkad. Varbūt to rada arī fiziskais sabrukums – auss arī grib sāpēt un galva. Mugura, kad guļ, neko lielu vairs nesāp. Bet galvā jūtams neglābjams [..]. Kā sagūties līdz pirmdienas rītam, kad mani stieps uz parku?

Cik beigta es esmu! Es jau gaidīšu to veco Gr. ar visām viņa dumjām izrunām un nopietnībām – jo būšu tik vientuļa. Kaut kas šausmīgs ir man nodarīts – just nāvi visu laiku!
I hate it!
Pie šiem – Keiths un John + Sandra. Nabaga izpostītā (aksidentā) Sandra. Nobālusi – lost thing. Tagad kopā atkal ar vīru. Vienu laiku dzīvojuši šķirti.

Ir šodien tik spiedīga vēlēšanās redzēt, paskatīties pa logu…
Uz to kas nav bijis…
Kad iela iet – neskatās, bet jūt ejam garām b. kur varētu būt D – prāts ir mierīgāks. Šodien visu dienu mājā.
Kā te pūš!!
Var ievainot tā, ka Tu nevari izveseļoties. Igli, varbūt – reiz.
Tagad es beidzot saprotu, kādēļ es nevaru dzīvos šai istabā: tādēļ ka te ir tumšs! Ar visiem viņas diviem logiem – te ir mūžīga krēsla! Un vējš velk! Nojume sedz debesis un blind un priekškars – terrible! –

Svētdiena 3. maijs 1970.

Mākoņu blāķis pār jūru šorīt bij ļoti biezs un ļoti tumšs, pirms saules. Viņš kaut kā aizbrauca prom. Tagad – bezgalīgs miers, saule. Kuģi guļ zem mākoņu grēdas kas ir kļuvusi caurspīdīga.
Šie guļ.
Kaujos ar saviem velniem – (melnām domām), lādu to negadījienu, kas pēc brauciena, pēc laimīgās atgriešanās, tādas intensīvas dzejošanas rakstn. dienām – pēkšņi iegrūda tumšā bedrē.
Lādu. – Un pūlos izrāpties un nostāties.
Šorīt nesāp mugura. Labi. Mazgāšu matus.
Ieskatos Ineses Vācijas grāmatās – vienu paku vakar atradu verandā. Laimīgais ceļojuma laiks!

Pirmdiena 4. maijs.
2 p.m.

Pārbraucu no R. National Park ar Graudu. Lāga vecītis! Ēdām ko viņš paņēmis līdz – rupjmaizi, ceptu baconu, 2 olas, sieru (mazus 3 gabaliņus) gurķi un zaļo piparu. Tikai nebij ko piedzert… es biju apvilkusies melno win{d}jaketi, bij saulē par karstu – svīda – un cīnījos kāpjot – bail par savu muguru. Ausij ar labi ka viņš atgādināja paņemt lakatu…

Sliktākais bij neuzticēšanās veselībai un tīstīšanās – nedrīkstēju arī tādēļ dūšīgi iet un kāpt – bet liekas – viss būs pārgājis labi. (Vēl to gan nevar zināt…) Viņš pats – šoreiz it kā ar mazāk pretenzijām – un patīkamāks. Gandrīz – varētu pierast! Dažreiz sēdot un braucot jutu gluži kā ‘aizvēju’ – kā ne tik tukšumu blakām – kaut mazliet citādi – cik ar maz es apmierinātos un dzīvotu –

Otrdiena 5. maijs

10.30 a.m. Cl. lasījis ‘visu nakti’ guļ. Es parakājos pa dārzu.
Izņemot muguras pastīvumu, iekšēji nekas traks nav. Tikai depresija. Bet – jādzīvo. Karls – laikam pa pusei jau nopietni – te nāks. Tad nu izdzīvošanas jautājiens būs atrisināts. Bet iekrāšana un kaut kā padarīšanas, piem. – rakstīšana – tāpat viss neskaidrs un – nezin ko varēs veikt.
Saule. Putekļi ielā.
Jāiet kaut ko nopirkt vakariņām un izstaipīt kājas – un tad jāšuj Dz. kleitas apakš vīle.
Mierīgs. Silts.

Ieskatījos Camarg aprakstā – grāmatā. Atceros, kā Inese kaut kur Porvencē man kaut ko par to stāstīja – bet man jau nekas negāja galvā, kam tieši nepiegāja klāt un arī tad nē – jo – redzot, skatīties, aizņem tik daudz laika – spēka, ka mācīties kaut ko klāt – ir diezgan grūti.
Depresija.
Viss tas brauciens – kā pasaka, laimīgs! Jo tad es biju dzīva. Un tā kā Kanādā man nebij ko darīt – un es baidījos apgrūtināt par ilgu – un tik ļoti sauca atpakaļ illūzijas par šejieni – ka es pametu un atskrēju mājās! Un te – nomiru!

1 pm    –

Bez nozīmes
Bez jēgas
Ritmos ieskanējās
Kā vējš kas sejā sitas
Vārdu versijas.

Trešdiena 6. maijs 1970

7.30 am. Clive dzimš. diena. Kliņģeris piekritis – bet garšīgs. Jānogaida kamēr šie beidz nakti un sāks dienu. Dz. jau būs vēlu… Clivs gulēja vakar visu dienu…

5 p.m.

Biju šopīt – kājas ka svilināt nosvilināja vējš – nepāriet sāpēt. Bet mugurā patreiz nav, arī auss – kas vakar sāpēja, neko vēl nesaka.
Esmu kā tāda skrejoša sāpe, no vienas vietas otrā.
Šie ārā.
Dz. aizgāja satikt Clivu.
Cl. atnāca un aizgāja satikt Dz.
S. busi nervozē.
Depresija. Izmisums. Visu mīkstināt spēj tikai mazliet krāsainā pasaule. Te pie loga nevar sēdēt, te ir šausmīgs vējš…

Piektdiena. 8 maijs. 70.

Dz. pirmo dienu mājā no skolas – kā to jau paredzēju – gulēt atļauts tikai tik ilgi – kā Cleivam jāceļas – tā iet lērums vaļā – kungs atstāj māju – ne uz pirkstu galiem, kā mēs, kamēr viņš guļ. Ne tur labs ne ļauns – bet muļķis, kas neko nespēj apsvērt – visur pats. Jūt tik sevi un ap to visam jāgrozās. Dz jau pacieš – un domā – ka tā notiek kā arī viņa grib…

Šausmīgs vējš kur arī netupi – vai tiešām tā māja vēl vairāk ir sakritusi! Nezin, kā es te izturēšu! Esmu savā bijušā istabā – te nav ko domāt dzīvot.
Karls pārdevis māju – braukt uz Angliju… Nezin vai viņš te būs… viss vienalga – kas būs būs.
Pa dienu nebij tik ļauni – bet tagad vakarā – izmisums.
Sevis dēļ, Dz. dēļ – un viss viss – iznīcība!

9 pm.

Aizgāju staigāt (arī paskatīties kurpes) ar savu veco mēteli, ko Dz. 2 gadi (un tagad trešo) ir valkājusi, un es laikam 4. – Un es jutos labi un uz ‘mani skatījās’ – tas mētelis dara decent vēl arvienu, jeb – es tā domāju. Dz. iztaisīja garšīgas vakariņas – savu bouloungne – ļoti labi izdevies, mazl. garlics, mazl. tomāti, sīpoli labi etc.

Viss sāk atgriezties pie manas mazās personas – ja tai iet labāk – depresija zūd, vai pa daļai zūd.
Tā tad – jāsagādā apģērbs ziemai – šis vecais mētelis arī silts – salīdzinot ar to, kā es te skrēju ziemu ar melno pussezonas mēteli un salu. Jāpērk jau būtu jauns, ko kādreiz uz Sidneju aizbraukt – bet te ko iet diendienā – šis O.K. Kurpes jāpērk.

Sestdiena 9. m.
11 a.m.

Tukšums. Ikdienas sīkumi – trauki, mati, drēbes.
Šie gribēja braukt uz Sidn. – atnāca atpakaļ. Dz. par daudz coldā un skolā pārmocīta – nebrauca.
Aizgāja tepat šopīt – tikai Cl. Suede coat nopirkuši. Dz. paliek – vēlāk.
Dz. ada džemperi melnu sev. Ļoti skaists iznāk.
Man seja uzpūtusies un sakrunkojusies! Šausmīgi pavadīt tā pēdējās dienas.
Jāsaņemas vēl, kad būšu viena. Jāsataisa apģērbs – jāpabrauc

Pirmdiena 11. maijs,
4.30 p.m.

Pavadīta mātes diena – spēlējot, tērzējot, adot visiem 3 pulciņā. Šodien vēl otra pusīte mātes dienas pienāca – tā uztraucošākā vēstule no Inese: kā atveru – karte ar rozi un tālāk rokrakstā rakstīts un mašīnrakstā rakstīts un Laimons sēž pašā vidū eskimosa kažokā un tiesā zivi!

Vajadzēja noraudāties! Man viņi laikam būs jāgaida ilgāk kā līdz ziemsvētkiem… Varbūt būs labi. Ja viņiem iet labi, ja viņi dabū darbu kur var pelnīt.
Ja es pa šo gadu varētu sapelnīt lai varu braukt viņiem priekšā – tad es būtu ko vērts.
Bet kā to izdarīt?!!
Meklēt klav. skolēnus.
Vai meklēt arī kādu jobu? Bet kādu? Vai šūt un adīt? Jāraksta arī – lai arī ar to nekā nevar nopelnīt…
Tomēr – cik labs gara stāvoklis kļuva. Ja viņi rakstītu biežāk tad es izdzīvotu – i strādāt ko varētu.

Šī pilsēta
Kā Roma šodien
Man izskatās
Šī mana pilsēta
Kā Roma (izskatās)
Ar maigu novakari
Un sārtām debesīm
Pat mūri sakāpuši augsti
Un varbūt kaut kur drupas
Jo Romā vajag – drupu.

Trešdiena 13 maijs. 1970.
7 pm

Rītu brauksim uz Mumfordiem. Uznāca drūmais. Laikam arī sakarā ar bailēm par Dzidras likteni. Un arī par savu – Dienā, no rīta, bij labi.
Bij Rudzāta kundze spēlēt.
Biju šopīt.
Nobeidzu pončo pielikt bārkstis – un sāk izskatīties – grand!
Sad.

[16.5.70

Dzidra and Clive’s marriage in Mumford’s garden, Erina.]

Aprīlis 1970 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena {1. 4. 70} 7 p.m.

Tikko paēdām vakariņas – zupa (vakardienas) un ‘kom Morgen wieder’. Mazliet taukains, jo pank. mīkla bij pamīksta, juka, tas ir bij grūti apmest apkārt un liku daudz sviesta.

Sāp mugura. Vakar braucot vilcienā salu. Siliņš noturēja 10 min. ilgāk un nokavēju vilcienus Stratf. un Centrālē. Citādi atbraucu labi – varēju izstiepties uz sola – (mīksts arī) bet salu un šodien (vai no tā mugursāpes) iztīrīju šo istabu – viņi nekārtīgi ka briesmas.

Biju Picadilly – Misters atkal, jau gluži atklāti maisās tuvumā – un es domāju – vai secret agent atkal? Un tas sabojā gara stāvokli. Jeb – tas ir šo vadītāju uzdevums – grozīties visu tuvumā. Tā jau tas laikam ir. Tāds viens bija – Mayfieldā un pag. gadā te arī tas mazais bij varen uzmanīgs. Ievēro pircējus, uztur dāmām gara stāvokli. Pievelk pircējas. Bet – arī tas glaimo – ja Tevi tādā veidā ievēro.

Vakariņas taisot laikam pieguru un depresija un mugursāpes.
Spēlēju kādu laiku Albeniz spāņu lietas. Ļoti melancholiskas. Ātri uzdzen depresiju. Bachs uztur vis ilgāk garu stipru.

Jutos labi vakar dzied. Pilnīgi atveseļojusies, vairs nenāk tur ne prātā pašas depresija vai ‘nespējība’, bet visa pasaules lieta, tas ir mūsu citu emigrantu un vecojošo lieta apzināti sāk nospiest. Redzama – bezcerība, iešana uz savu galu. Vilcienā uz Centr. (vai tālāk) brauca Gulbergs. Centrālē lejā likās manīju Kaupmani. Cilvēki skraida apkārt naktī. Dziedātāji slēpjas dziesmā – un tā visvieglākā un visnevainīgākā paslēpšanās. Jūtas iepriecināti, dara kaut ko, gatavojas kaut kam – dāmiņas sapucējušās…

Šmugāji atrakstījuši no Japānas. Ceļošot veselu gadu.
Kaš kundze teica – lasījuši sēnes Katumbas mežos, netālu no Jenolan Cav’ām, kur mēs braucām.

Gribēju te kaut ko labu rakstīt – bet ko? Dzeju? Dzejot var kad sirds ir dzīva, man izrāva sirdi šis D. Tagad ir bijuši jau brīži, kad es gribu domāt par viņu – un jūtu – jelly bluber – es viņu negribu – tāpat kā toreiz kad tas sākās, es jau viņu negribēju – tikai vēlāk sapinās viss, nenoskaidrotas lietas – jūtas, līdz es iestrēgu. Kur atrast mazliet dzīves?
Un vai tā vajadzīga?
„Dumjš sapnis” saka Sarma – ‘dumjš sapnis’ – glābj.

2 aprīlis, ceturtdiena

Ļoti sāp mugura. Ļoti nelabi. Vai vakar es dabūju atdzist pēc istabas tīrīšanas? Es atceros jūtam sasvīšanu – kas ir tas – išiass?? Nu – jālūko tikt vaļā.
Dzīve top mīļāka tikko kaut skabarga kaut kur ieduras un traucē.

Piesienu domas pie Ineses un pasaules – Francijas, Spānijas… un nežēlīgas ilgas pēc ši pagājušā ceļojuma – kur es varēju būt labāka un velns zin kādēļ nebiju. Bet es iesāku labi – un tad – tad tas federbett man visu sajauca. Vai es kādreiz tikšu tam pāri? Varbūt! Galu galā pie Jaša jau Laimons arī bija visāds, gāja cauri tāpat kā es visādām pusnebūšanām.

Tagad šie aiziet. Tūlīt nāks Rudzīte, ja nāks –
Es gribētu atpakaļ savu lokanību – prom šo stīvo sāpēšanu – un es gribētu atpakaļ – kādu idolu…

Velt. Liepiņas adresi – Rudz. kundzei. Rudz. kdze bija uz stundu – gribētu tādas stundas vairākas un no rīta. Grūtības ar bērniem ir, ka tie nāk pēcpusdienā un samaitā visu dienu.
Naudas vajag. Tādas stundas no rīta – trīs, četras būtu labas un vieglākas.
Jau ir pusd. laiks. Pasts klāt. No Ineses nav. Gaidīju ļoti.
Mugursāpes mazākas, bet – es nevaru saņemties kaut ko rakstīt. Šausmīgi kā es te ‘karājos’, it kā viss viss mani kavētu manā darbā.

Kāds, kā D aizbrauca – no viesistabas loga nevar daudz redzēt. Un – ko man tas dod? Kavē, kavē viss mani. Man vairs nav savas vietas pasaulē. „Roc, roc” – Inese teica reiz, kad mēģināju rakties ārā no grūtās Wyongas. Kur – es izrakos? Nekur. Tuksnesī. Jārok vēl un vēl. Un – kur es izrokos? Mani nokauj mana vientulība – tagad, kopš D iznīcināja muļķīgās iedomas, tā ir tukša, tukša, tukša.
Pie latviešiem tāpat un vēl vairāk – nabaga ļautiņi – kas nu jau barā iet, pretī savam galam…

2.30 p.m.

Izžāvos uz ielas, lai kustētos, lai aiznestu vēstuli Freimanim un lai dabūtu kuponu $1000 – Philipp. Nedabūju. Dabūju kādu citu no $50 bet – vēl 1 trūkst – kā parasti.

Gandrīz ieskrēju D uz ielas. Laikā pacēlu galvu un pamanīju. Viņš izskatījās idiotisks – piemiegtām acelēm, laikam pārbijies – gandrīz noskrēja no ielas – nolaba labi sāņus. Viņš mani nemaz ‘neimpresija’. Tikai – likās pēc tam – viņš nabags nav ne pie kā vainīgs. Pārbijies – un es esmu bijusi tā trakā, kas uzmācās… O, weh! Un viss par neko. Traks paliek mēnesī skatīdamies, kā kucēns. O dear, o dear! ––

Mācījos drusku dziedāt, un domāju atkal par D – es taču laikam savās fantāzijās biju aizgājusi pārāk tālu – Es, lai arī sākumā skaidri redzēju – vēlāk vairāk un vairāk nogrimu iedomās – neredzēju neko, tik kādu iedomu tēlu, kas tomēr bija dzīvs un ko es satiku, kas šad tad pameta acis uz mani u.tt. Nabaga cilvēks. Saticies ar traku. Tagad – tak varbūt es kļūšu vēl veselāka – un šīs vēl turpinājošās depresijas ļaunākā veidā izbeigsies. Jo – viņš dzīvs cilvēks un man svešs. Un man – nav vērts bijis zaudēt ½ gadu no savas dzīves viņa dēļ. Bet tas tā iznāca. Vēl neesmu galā un jau vairāk kā pusgads.

Tā tad mana iztēle, ar ko es spēlējos, ir tomēr par slimīgu. Es zaudēju spējas apsvērt īstenību aiz tā, ko es iztēlējos. Labi. Es varu uzmanīties. Es jau tam padodos ar pašiedvesmu drīzāk kā sargāšanos. Es vēlos – lai man tas notiek, lai es aizraujos un redzu šīs lietas. – jo īstenības nav. Bet – jāmrkelē vēl arī tā. Kur? Pelnos? Puspelnos? Traģiski. Cilvēks Qantas lidmašīnā bij jauks. Tas bij mana veida…
Bet – kur to nu tādu rast?

5 p.m.

Abas meitenes no lejas bij uz stundu – nevar iestāstīt un ierādīt kā jāliek pirksti etc. Mazais viss ar izsitumiem, kasās un nevar nosēdēt.

Šīs dienas satikšana kā murgs un kā mošanās no murga. Kas viss gan var uzkrist tādam vienam, ka es. Muļķīgi. Bet – viņš jau pats ir arī vainīgs – parunājis – …jā, bet arī es gribēju parunāt – un nevarēju. Viņam arī varbūt kaut kā tas samežģījās viss. Kaut tikai tas mani nebūtu tik dziļi skāris. Dūšu tagad tālāk.
Uz ko? Kur?
Atpakaļ nav kur iet. Jāiet vien uz priekšu.
Cik bezgala skumji tas viss.
Nedrīkst domāt, lai netaptu vēl skumjāk.
Tik dziesmā mēģināt aizmirst.
Kaut varētu citus pasargāt. Pašas Dzidru, Inesi no dzīves nāvīgām skumjām.
Kaut zinātu ceļu, kas saulains arī tālāk vēl saulains…

7 p.m.

Mazliet spēlēju. Nenopietni. Tomēr D satikšana atkal iegrūž arī mistikā. Mana dzīvā daļa, jaunā daļa, kas dzīva – pamostas un jauc prātu.
Es nevaru saliedēties vienā personā.

Viņu ieraugot šķita – cik svešs tas, cik vienkārši ir būt pašam, tas kas biji, prom no visa kas te notika – bet tālāk atceroties pārdomājot – jeb domājot neizdomājamo – es iekritu, es izkritu no dzīves.
Viss atkal – tik nereāls.
Visnereālākās Dzidras kāzas. Es viņas ceļu redzu tikai kādu gabalu – tā nevar būt dzīve, viss mūžs. Bet – tam jābūt. Gluži kā man pašai – nevarēja būt un nebija.
Inesei varbūt būs.

Ko šī cilvēka parādīšanās uz ielas manā tuvumā man deva?
Pierādījumu ka es bijusi nepareizā ceļā? Ar savu dzīvi? Jeb, ka viss pareizi? Viss ‘lielums’ izdomāts un iznācis no pārpratumiem. Tomēr tas mani aizskāra no jauna. Stāvu kā uz laipas.
Nedomāt. Kaut ko tas mulsina, sajauc. Grūti ir noskaidroties. Tas tomēr arī skaidro, vienkāršo, dara reālu visu.

Piektdiena, 3 apr. 70.
7.30 a.m.

Tikko izmocīju sataisīt brokastis – mugura tikpat nelaba, vai vēl ļaunāk kā sākumā. Vakar no rīta bij labāk. Pēcpusdienā bij jau krietni labi. Ejot pa ielu jau aizmirsu to. Bet vakarā sākās atkal – kaut kur apsaldēju kājas. Varbūt arī pati. Tagad varbūt arī nevajadzēja līst no migas ārā.
Bet – bet… tikko grib mani piesiet, tā dzīvot griba ir klāt un rauj ārā uz ielas. Es to zinu, es to zināju…

Mazliet piemācies.
Agri pamostoties paskatījos ārā uz jūru – debesis gulēja pāri sīkiem gariem sarkaniem mākoņu viļņiem noklātas un divas gaišas acis tiem cauri skatījās – bet nebija gan nekādas distinkt – drīzāk kā tāda ūdens vīriņa [..]ts vai ūdens gariņa, kas viļņos izstiepies guļ kā [..] – vēlāk debesis pie saules lēkšanas punkta – bij ļoti, ļoti sarkanas, kā uguns viļņi.
Redz kā komētu redzējām tikai tanī vienā rītā. Un – labi ka mani ‘kāds’ pamodināja.

8.30. Skatījos pa logu (guļu te) uz Dz. kā viņa aizgāja pāri ielai un stāvēja un gaidīja savu ‘liftu’. Šorīt visa brūnā – pa gabalu kā maza maza meitenīte – īsā īsā minī ar pušķi pakausī.
Un kamēr viņa tur stāvēja un es varēju uz viņu skatīties – dzīve bija laba un normāla. Un – to man plēš nost. Kā lai es dzīvoju?

Vakar ieraudzīju uz viena ‘Life’ žurnāla Chambord pili – skatos uz to – tur labi var redzēt, just, atcerēties – kā mēs tur sēdējām un skatījāmies teātri. Tas bij labs vakars!

Cik nelaba es tomēr biju – kādās nepareizās izjūtās, aizdomās, bailēs sapinusies. Un viņi tā pūlējās un atdeva savu krājumu man. Tas ir pārāk grūti to zināt, ka es biju tik nejauka.
Bet galu galā – vai pavisam bez iemesla? Tak kaut kāda zīme no tā, kas mani baidīja bija īsta. – Vai tik viss ir labi? Vai Inesei nav par grūti? Etc.

Atceroties vakar uz ielas redzēto D – man viņš likās pavisam uz to pusi, uz ko es to jutu agrāk un negribēju pieņemt – uz absolūti stupidā pusi… Bet tomēr – šie viņa paņēmieni griezties pretī sievietēm – tie, vai nu pieder pie viņa uzdevuma – vai ir diezgan rafinēti ne laipni paņēmieni kā apieties…

Varbūt viens solis uz pilnīgāku atsvabināšanos šī vakardienas satikšanās un labāk tā uz ielas, citos apstākļos, ne atkal busā kur viņš man rādās kādā izcilā, labā pozīcijā. Te es viņu varu īstāk reālāk vērtēt – lai gan kaut kur, viņam labvēlīgākā vietā, veikalā iekšā vai, to satiekot, man varēja uzbrukt jaunas iedomas.
Kas viss negadās!

9 a.m.

Šie prom. Uznāk laimīgs slinkošanas brīdis. Viss liekas labi. Francijas pils skaista. Lai arī nevaru varbūt izplēs[t] tās lapas ar citām pilīm tanī žurnālā.
Un D. uzvarēts! Šīs šausmīgais dēmons! Kas likās stiprāks kā visa mana dzīve! Vai tiešām uzvarēts! Un es varēšu to aizmirst! Un kaut ko labu, normālu vēl meklēt un atrast!…

11 a.m. Silts. Glorious day! Un es esmu slima. Droši vien pati savas nevīžības dēļ.
Pasts pienāca. Nav man nekā. Ne no Ineses. Ne Sarmas. Ne cita.
Gaiši gaiši zila, tīra tukša debess. Cik žēl, ka es nevaru iet pa ielu. Jāizauklē slimība.

5 p.m. piektdiena beidzas. Es neizgāju uz ielas. Reti tas notiek. Vēl jau retāk piektdienās.
Šodien tomēr busu dēļ nav liela vajadzība iet. Vakardiena tā tad nomierinājusi neizprotamo. Kaut tā nu paliktu.

Tikai tukša, tukša ir pasaule
Kaut kur kaut kas jāmeklē.
Vai īstenībā var ko rast?
Vai man vēl var būt
Ceļa biedrs – uz Eiropu?...

Dz. iegāja manā istabā pagulēt. Es tur vairs nemaz neguļu. Reiz dienā aizmigu. Citādi – nakti es tur jūtos ieslēgta, ieslodzīta. Tā nedrīkst domāt. Visādas nelabas iedomas sāk pārvaldīt mani. Ak, laimīgais laiks līdz šim, ko ir šis trakais aksidents ar D iznīcinājis. Gan vēl saņemšos! Jāsaņemas. Šodien grūtāk tādēļ ka slimoju. Mēģinu rakstīt ceļojuma piezīmes. Nevaru atrast īsto vienkāršo stilu. Viss tā nogrimis prom.
Tomēr, kad domāju – atmiņa ir kaut kas tik ierobežots.

Patreiz nāk virsū ja ne gluži depresija, tad skumjas, apzināts vientulības posts. Nepadarītais darbs. Neizdzīvotā dzīve. Nekas nobeigts – un es iepinusies nelaimē, zaudējusi prieku, paļāvību, saulainību un vēl arī tik daudz laika. Stulbu cilvēku dēļ! Jāpieņem tas un jāaizmirst. Un jāatdzīvojas.

Brīnum skaista novakare. Jūrā, debesī – miers, skaistums, maigums –
„… Mirēji un mīlētāji (naktī) nomodā…” saka Prusts. Es domāju ka piederu pie mīlētājiem… un izrādās kas?…
Viņš vakar izskatījās pēc idiota, acis piemiedzis, sāņus skatīdamies, sāņus iedams…
Laikam es tā izskatos busu izvairīdamies…

5.45. Sāk satumst. Nevar vairs lasīt. Clives ierodas ar troksni.
Aizmākusies jūras puse, miglā uz jūras kuģis, mākoņa cekuls apgaismots no saules.
Miers. Maigums. Laimīgā pilsēta. Mašīnas slīd. Sark. busi laikam jau beidz savu pēcpusdienas straujo gājumu ar skolēniem un oficu ļaužiem. Nebeidzamais (O cik ātri beidzamais) skaisto dienu plūdums. Tās nāk un zied. Un es esmu viena. Kaut gan sirds apgriežas otrādi – iedomājoties – ka tas notiek tā un ne citādi, ka vajadzētu būt, ka dienas pavada ar dzīvu cilvēku –
Tādēļ bij ‘dumjais sapnis’ ar D.
Bet arī – ja nebūtu šī D un dumjā sapņa – drīzāk rastos īstenība, visur – pat ceļojot. Vienmēr es biju ‘atsieta’ te pie D. Un tāpat citas reizes – pie Toma, pie Warrena.
Tādēļ ka nav īstena nekā – izpūš niekus tā vietā – un šie vieni aizņem un neļauj atrast īstenu kaut ko.
Tādēļ galu galā – lai cik vēlu šis lūzums – tam vajadzētu būt svētīgam. Bet – kā var būt – ka nav cilvēku???

Jau lai nenobeigtos – es ieskatījos Pikadilli veikala vad. sejā. Jo viņš skrien pretī. Bet viņš skrien veikala dēļ. Un – bibliotēkā? Tam nav veikala vajadzības. Vai tas ir secret agents?
Slimnīca, tās pretējā māja, pilsēta, jūra – guļ mierā kā ezerā.
Tāpat es raudzījos Maifieldas ielā. Nav palikusi ne skripata no tā. Ne no Toma etc.
Arī ne no Woclouse apkārtnes.
Jeb varbūt mazliet no rozēm dārzā. Un – no Warrena? Nekā daudz.
No Necastles beacha, no Nobby beacha – ir palicis skaistums.
Un – kaut kas no Hermaņa – no tā, ka viņš nebija nekāds ‘uguņu sakūrējs’ – bet bij reāls. Warrens arī bij reāls. Hermans tikai mazliet nesenāks.
Viss ir – tukšums.

Tikai nakts nāk mierīga, maiga. Viens labums ir guļot slimam – ielā nav jāskrien un jājūt skriešanas tukšums! Ielu un iešanu viņā var iedomāties kā notikumu. Un – tas galu galā – tāds ir –
Nakts ārā sākas neizsakāmi maigi zila. Aiz tumšiem koku cekuliem spīd kāda zaļa reklāmas gaisma un dod nakts panorāmai tādu burvīgu sapņainu nozīmību, saturu, kaut ko kas ir, kas slēpjas aiz šiem kokiem, šīs gaismas spožumā ar nakts zilumu kopā. Aiz pilsētas lampām ir jūra. Bet to nevar redzēt. Jūra un debesis ir kopā vēl galīgi nesatumsušās nakts zilumā. Pretslimnīcas mājas kontūras vēl labi redzamas un visi logi vēl nav iedegušies – Slimnīca kā parasti – iegulusi debesīs ar savu mūru masām un logu gaismām.

Te Tu esi mana pasaule.
Es Tevi ņemu ar acīm diendienā, tūkstoš gaismu maiņās.
Tu esi mana dzīve.
Vējš sāk celties.
Patīkami dzirdēt vēju istabā sēžot.
Pie manis ir Prusts.
Bij arī Zenta Mauriņa. Bet viņa ir afektēta, kā tāds apgaismots mācītājs klāsta svētīgas gudrības. Ir jau pareizi vārdi arī. Bet – šī poza un auglīgā valodība apaļos teikumos.

Kāds buss iet un es viņu tomēr mīlu. Par visu postu ko tas nesis – es tomēr jūtu ko skaistu viņu iešanā, lai arī tas nepieder man. Lai arī tas nav bijis tāds, kā to redzēju, tas nav bijis arī tik ļauns, kā tas mani postīja.
Viss ir pārpratums – nepilnība un visa šī kroplība ir tomēr mana dzīve.

Kāds dzērājs, kāds homosexuals, kāda muļļā sieva u.tt. nav laimīgāki, vērtīgāki, labāki. Ir viss labi ar mani, kā ir – tikai – ka ko ir tik vēlu – tas ir skumji, skumji sāpīgi – neiedomājami sāpīgi, un bij labi – to neapzināties. Un būtu labi – to aizmirst. Vienalga ar ko – ar shopkeeperi vai bibliotekāru, vai nakts skaistumu. Es mēģināju un mēģināšu vēl – ar veco Graudu – bet liekas – tas man nepalīdzēs. Ja viņš mazākais būtu brīvs. Bet – viņā ir kāda šausmīga viduvējība. Kāda dzeja, bez dzejas.

Nu man tikai ienāk prātā – ka Hermanis patiesībā bija inteliģents, viņa skaistuma izjūta par bērnību runājot bij lieliska, bez tā piesavinātā manierisma un sekluma, kas Graudam. Lūk – tādēļ es viņu atceros. Varbūt man vajadzētu viņu meklēt? Bet – arī viņš man ir par jaunu…

8 p.m. Cl. iztaisīja garšīgas vakariņas (steaks gan paciets) – kartup. broad beans (frozen) onions un fried steak. Krāsas labas. Glāze alus arī – un tas bij crisp.

Tālāk – tik liela ir mana vajadzība ‘apmierināties’, ja tikai D dotu kaut mazāko zīmi, ka viņš arī ir ‘apmulsis’ – es skrietu atkal. Sark. buss mani vēl arvien iespaido un ik brīdi es zaudēju jēgu arī pret D. Man patiesi tuvumā, taustāmā tuvumā vajadzētu redzēt, ka viņš ir tik muļķis, kā viņš vakar izskatījās (ja tas tā izskatījās) lai es tam ticētu un novērstos. Mazākā gara gaismas kripata man to darītu labu diezgan.
Prusts sāk aizraut.

Sestdiena 7 a.m. 4 apr. 70.

Izlasīju tikko kādu Prusta Terrible sketch: ‘Sentiment of a Parricide.’

Vai es varu braukt uz Erinu? Šie domā ka vajadzētu. Bet mana mugura nav kārtībā, lai gan labāk es jūtos un varbūt – es varu? Te arī būs grūti. Nevarēšu nogulēt. Bet es varētu mēģināt rakstīt piezīmes par Spāniju ko vakar iesāku – beidzot man būtu jāsāk. Un Prusts (izņemot pēdējo lasīto) ietekmē labi, atver dvēseli… Ja es braucu prom – atkal reiz es tieku izrauta no tā kad jau pieķeros un sāku šīs piezīmes. Burtiski – man nekad nav bijis miera tās iesākt.

Sēdot mugura jūtīga un galva arī iesāpas. Ko darīt?
Ja Ineses vēstules nebūs – es jutīšos miserable. Bet – piezīmes es varbūt turpinātu. Tikai mierā to var un kad šie prom – man nebūtu nekas cits jādomā.
Ko darīt?
Braukt man negribās. Bet – ja būtu vesela – gribētos arī.

9.30. Šie prom.
Es piecēlos – jutos tagad vai vesela – bet pēc 10 minūtēm, tikko varu ierāpties gultā – sāp atkal – jāguļ mierīgi.

12 a.m. – atkal izkāpu no gultas. Atkal jutos labi – apmēram kamēr ieēdu (!) – paņēmu pastu (tikai Clivam!) un gribēju paspēlēt – bet galva sāk sāpēt, ja arī mugursāpju varētu panest. Jāguļ
Žēl – ka nav vēstules no Inese!
Grūti izdzīvot bez nekā. Jāraksta.

Jāmirst – kad citi dzīvo un arī agrāk tāpat – nebij dzīves, kad citi dzīvoja. Bet – skaisti tomēr. Man laikam ir paaugstināta temp. tikko gribu staigāt. Uch! Es gribu būt vesela! Cik labi bij Newcastlē. Tomēr – garīgi šis palīdz! Es pieķeros dzīvei. Tai pašai – atliekai. Un labi ka vakar redzēju D – tādu nepievilcīgu, kaut kā nabagu. Tagad – nav sāpju kad s. b. iet garām. Briesmīgi trūkst Ineses vēstules.

Es sāku domāt – man vajadzētu rīkoties kā Dz. Sameklēt kādu ‘manā ratā’ – un laisties ceļojumā. Varbūt kāds būtu kas vēlētos manu kompāniju. Gr. sāk izrādīt tādu vēlēšanos – bet vinš ir piesiets un savā ziņā nabags.

2 p.m. Es atkal staigāju. Jūtos labāk.

7 p.m. Izgāju vēl reiz – ieēst. Un tur (visu dienu turējos braši – laimīgi) labo pankūku ar sviestu vēl ziežot (pēc Cliva modes… ) uz reizi nāvīgais tukšums piestājas, viss nevajadzīgs, nožēlojams kumoss neiet mutē – kā es izturēšu? – Tagad tikai prom uz dienu – viņu te nav… Bet tad! – kā es izturēšu!
Tikko izlasu Prustā, ko atklāju ceļojumā, lielā mākslā ir maigums un patiesība.

10 p.m.

Šodien jūtos apmierināta, ka spēju pacietīgi noliekties un nest – slimību. Un – ka slimība ir un ka tā dos galu… Traki cik tālu esmu.

{no date}
3 p.m.

Biju šopīt. Te, pret slimnīcu, pacēlu acis uz s. b. – un vai nu garāmbraucošo mašīnu – tas tutināja un smaidīja un māja – un tas izskatījās kā man. Tas nevarētu būt – ‘čīrs’ par manu ignorējošo izturēšanos pret s. b. – visu laiku – nelietoju? Varbūt nebij. Būtu patīkami ja būtu – tas varēja būt tas resnais D līdzinieks.
In. vēst. nav.
Vārīšu kāp. zupu – nezin kas iznāks!

7-8 p.m.

Dz. guļ uz dīvāna. Bāla, nogurusi – galīgi ādainu seju viņa ir. Lai paguļas. Cl. uz futbolu.
Kāpostus zupā vārīju. Funny. Pārēdos anyway. ‘Melnais’ uznāk un noiet un uznāk un uznāk.
Un cīņas gars ar to nolādēto D. arī uznāk. Idiots! Šīsdienas busa taure (man, vai nē, vienalga) tomēr mazliet uzmundrināja nenokārt degunu. Nav dūšas neko darīt.
Ar bērniem klav. st. bij O.K. Jāspēlē 4 rocīgi ar viņiem. Vēl daži bērni, kas nāktu no rīta – būtu labi!

Viss izdzerts top
Pat mīlestībā
Kas nesavtīga,
Pelnus jūti
Vis tuvais dārgais
Nāvi sevī nes
Tāpat kā Tu.
Tik gars
Kas atklājies
Kas darbā iemiesojies
Dzīvo
Un viņa spēku ņem

Gandrīz 11 p.m.

Jau gultā – pie loga.
Biju aizmigusi savā istabā lasot (kad Dz. gulēja te) – nogulēju kādu stundu – sapnī redzēju b. dr. fancy apģērbā.
Man jānokrītas savarā! Līdz kāzām. Tas būs grūt – bet jāmēģina. Esmu uzbarojusies – jāiet ārā.

Piektdiena, 10 aprīlis 1970.
6 a.m.

Tā tad šodien Laim. vārda {dzimšanas} diena. 10. martā bij Jašam – aizmirsu. Visu aizmirstu. Domāju par sevi un tas ir grūt.
Gars jādzen ārā, lai ‘iet pa priekšu ķermenim’, kā agrāk tas bija – lai aizmirst savu mirstīgo čaulu un ir brīvs un laimīgs.
Nogulēju šo nakti pie vaļā loga – aizmigu pirms to aiztaisīju. Galvā mazliet ‘sapūtis’.
Tomēr – kaut varētu izbraukāt uz dziedāšanu – kā vienā – tā grūt.
Dažreiz domāju – ka tik nu šis laiks būs pāri (kamēr šie te vēl) tad sākšu saņemties, dzīvot… Muļķīgi – šis labākais vēl laiks – jāprot dzīvot.
Newcastlē tāpat bij laiks, kas slīdēja no pirkstiem kā smilts, kā ūdens – mēs to izbaudījām ar krāšņu katru dienu.
To jau mēģinu. Bet Clivs man tomēr svešķermenis. Lai kā es pūlos pieņemt, lai kā viņš man nedara ļauna, bet labu – kaut kā es nejūtu viņu savu – bet svešu, kas – jāpieņem, jāpacieš.
Andris dzīvoja Rosevillā un man bij prieks no tā, lai arī ja tas būtu Dz. dzīve – es bažītos un bēdātos – tur svešākā lieta bij katolisms, cilvēks pats, lai vārgs par daudz – tuvs.

Piektdiena – pirmā (vai otrā, jo pag. reiz biju slima) piekt. kad nejūtu – D ir apkārt. Domāju par zivju pirkšanu un bibliotēkā iešanu – lai runātu ar kādu – par Francijas pilīm.
Bet ja es atceros D – ir apkārt – es varētu atkal to sākt just – mazākais – nekādas bijības nav. Zinu ka tā būtu visaklākā fantāzija – ja es sāktu atrast atkal tur pieturas punktu. Viņa fizionomija (uz ielas) tik ļoti atklāja ‘gara neklātieni’, ka es atraisījos no savas fantāzijas. Bet – mazliet bailes vēl ir, ka mani kāda profila līnija neapmāj.
Tādēļ – necel acu vēl.

Jūra mākonī ielīda. Tikai pret eglēm paver gaismas plankumiņu un sala guļ miglā, galīgi iegrimusi, maza līnija.
Līdz kāzām man jāattaukojas!
Šodien varbūt jāpērk zivis.
Rīts mākoņiem pierakstīts – bāla zelta pasaule aiz kaim. mājas, maigums, senlaicība – kur iet, kur būt, kur palikt, kam pietverties?
Cilvēku – tikai vienu vienīgu cilvēku man vajadzētu.
Rutai arī. Haha.

7 p.m. Atnesu zuti – nelāga lieta tomēr – tīrīju, mocījos, rāvu ādu nost etc. Un tomēr – tauks…
Turp ejot bankā Picad. arc. tuvumā, ieskatījos (kas man lika tur skatīties?) un kāds stāvēja – man šķita D. Tikai citāds – vecāku seju. Varbūt bija – varbūt nē. Kā likts – viņš skatījās man pretī.
Iegāju bibliotēkā.

Apstājos pie kartotēka tanī pusē. Meklēju C (castle) atnācu šinī pusē – sāku meklēt. Bālais nostājas sāk meklēt man pretī… Es paceļu acis – pazudis? – Nē – tālāk pa kreisi. Nav mirklis garām – viņš nostājas man blakus un meklē kartotēkā… Es biju domājusi pie izdevības sākt ar viņu sarunu, prasīt ko man dažreiz vajaga – es pagriezos „May I ask you – do you know if there are some books about the castles of France?” –
Viņš protams bij laipns un pakalpīgs. Teica lai meklē – ‘deskritptionās’ – pats meklēja, un ieveda grāmatu nodalījumos parādīja – kur tās grāmatas – par Franciju.
„No šejienes līdz šejienei…”

Tad es paskatījos uz augšu viņa sejā un uzticīgi un mierīgi un ļoti maz – pasmaidīju – un viņš skatījās lejā uz mani un tikpat maz un tikpat charming pasmaidīja uz mani. Nezināju, ka viņš var tā smaidīt – bez īsta muskuļu savilkuma smaidā – ar izteiksmi vien, kā ar gaismu. Šie smaidi ir skaisti, kad tā smaida – Warrens arī tā smaidīja. Visi varbūt tā spēj smaidīt, tikai kad tie to dara, kādam ir šis smaids jāredz, jāuztver.
Viņa apstāšanās te, tur, un blakām – ir kā putna laišanās uz izsētu graudu sauju…

Vēst. no Sarmas. Kārto Saulītes dzejas. Nav no Ineses. Terribly hard to wait…
Šodien Queene gāja pa Crown str. un es – neaizgāju skatīties. Nebija vēlēšanās – nepainteresējos kad – viņa iet. Varbūt būtu gājusi ja tās stunda urdītu iet. Citādi – kaut kā pretīga visa tā lieta par tuvi….

12. aprīlis svētdiena

7.30 a.m. Rīts mierīgs – aizčalo kāds vilciens. Dzedra pūsma kustina zarus. Nogulēju (otru nakti) pie vaļēja loga. Krustos kāds stīvums – bet eju arī (mazākais front side) zem aukstas dušas.

Vakar spēlējām kārtis kad šie atnāca no futbola. Es biju bijusi mājās visu dienu (izņemot no rīta, kad skrēju nodot šo telegrammu Klausam, kad viņi šodien brauks uz dinner – nenodevu, jo pasts slēgts jau 11 a.m. Šie nebrauks). Es lasīju un atzīmēju par Franciju – par Marseilles izcelšanos – rašanos.

Tad šie gāja uz kino. Es paliku – izgāju pie vārtiem tikai noskatīties kā viņi aiziet – un Dz. pēkšņi cilpo atpakaļ – „Nāc Tu ar” „Tev jānāk!” „Ātri” … „Es gribu šoreiz.” Un paņēmu jaku, tāpat ar veco zilo kostīmu un blūzīti zilrūtaino, kā biju – tā aizgāju. 2 western’s – silly, bet uzņēmumi nekas, liekas Spānijā taisītas baltas bezjumtu mājas – Itālijā tādas neredzēju. Patika skatīties inscenējumu. Fabula – (Amerikā domāta) pārāk traka – tikai pa trīs (mazāk nekad) nokrīt no varoņa rokas pēdējā momentā, kad sekundi iepriekš vēl viņa ierocis ‘zem pončo’ un roka nolaista gar sāniem… absolūti silly. Bet – that’s the way! Nav redzēta arī muļķīgāka kino nama valde kā šim – nupat šie skatīja 2 ‘carry on’ vienā vakarā un tagad 2 western. Bet cilvēkiem nav kur iet un jāiet vien ir to pašu skatīties.

Mani moka depresija. Bet varbūt ka viņas raksturs ir vairāk pamatots, ne tik neatvairāmi fatāls. Un liekas – var redzēt arī – kas būtu vajadzīgs lai no tā izbēgtu. Tas ir – šī depresija – ir skumjas, bēdas, raizēšanās vairāk, nekā slims izmisums. Piem. ja es varētu iekrāt naudu un ceļot – es domāju – es justos labāk. Kad esmu kopā ar ļaudīm – ir labi. Tā tad arī draugi, vai draugs – līdzētu. Bij laiks, kad es to neredzēju – tāpat filma mani vairs nenospiež, es varu visu atkal skatīt, gandrīz visu, vēl tādi ļoti ieslēgti skati (dažās istabās piem) liekas smacējoši – Citādi es varu jau ņemt visu pretī – līķus un zārkus un kapus – kā tas bija šinīs 2 western’ās. Nobriedušas sejas patīk labāk, kā mīkstās, pārāk jaunās un sabrucis vecums vairs nerauj tādas rētas vaļā dvēselē. Tā tad izveseļojos, tikai ļoti pašai jāpalīdz. Jāstrādā arī – jāpiespiežas arī spēlēt – pareizi – izmantojot ņemto laiku.

Rakstu to – lai šīs lietas sevī iedzītu. Bail tomēr no tā, kā būs kad šie aizbrauks. Graudam šis bijis brīvais weekends un laiks skaists – bet – nevaru vēl viņu ‘sagremot’ – ja mazākais viņam būtu mašīna – tad jā, bet tā – tādu visu dienu paliekošo ciemiņu – to es nevarētu atļauties un nezin ko ar to iesākt. Viņš gan teica – taisīt izbraukumu uz to parku?! Sāku jau reiz rakstīt vēstuli – varbūt vajadzēja pabeigt un aizsūtīt? Cilvēka man vajag, bet – bet – bet.

Pulkstens stāv. Varbūt 10 – 11 a.m. Dzidra sāka rakstīt Inesei vēstuli (Clives guļ – viņam miegs labs…) ka viņa būs Dz. Mitchell. Un – tad piecēlās no galdiņa aizgāja iepirkties (baconu un sieru) kaut ko labu izgatavot svētdienas brokastīs… Viņai jūtas strādā – viss tomēr liktenīgs. Un tomēr – nav viss kā būtu jābūt…

Es sāku pārspēlēt kas būs jāspēlē Rudzata kundzei – un spēlējot austr. ‘kāzu’ dziesmas (love songs or what) I love you truly – mani pēkšņi aizskāra – un man bij jādomā ar maigumu un lielisku jūtu pasauli par to D. kādu es redzēju un iztēloju. Un tomēr – kāda daļa no tā dzīvoja – viņā kaut kas tāds bija – un varbūt kaut ko viņā arī atmodināja – tikai nepareizi viss, dzīves īstenības dēļ, nepareizi.
Cik skaistas bij tās izjūtas un tik pretīgā veidā tām jāiznīkst!

Ap 4.30 p.m.

Aizgāju uz jūru – jo šie nekur neiet. Skaists – mierīgs. S. b. kādi gāja garām – bet neatceros cik un kā. Atpakaļ nākot skatījos travel aģenta logā (durvīs) kad s. b. nāca – es nepagriezos, bet intereses dēļ – paskatījos atspīdumā – tas bijs D – cēls, kā briesmas! Un tālāk ejot es zināju ka es varētu sākt no gala, un tad es būtu vesela un izskatītos jauna… Pie jūras izejot es kaut ko par D iedomājos, tādā labvēlīgā garā, un arī es jutu kā zaļu zaru koku izaugam sev cauri vai, it kā es būtu koks, novītis, kas pēkšņi dzer veldzi un tā iziet caur visiem zariem un tie ceļas un dzīvo…

Redzēju veco jūrnieku. Viņš aizkliboja garām. Es paskatījos uz viņu, bet viņš mani neatcerējās. Viņa seja nodegusi un viņš gluži žirgti ar abām kājām aizgāja uz to pašu pirmo solu, kur agrāk, tas ir toreiz, viņš sēdēja.

Tās notis kas jāgatavo Rudzata kdzei šausmīgas, izņemot to vienu I love you truly, kas ir klavierēm – ir tikai pavadījumi. Nezinu ko iesākt. Kā parasti – uzņemies kaut ko un tas ir – kā nelaime.

Brīnišķīgi mierīga novakare. Kādēļ man jājūt tā pret kādu neesošu būtni? Vai es nevarētu just to pret Graudu? – Tak laikam kaut kas ar mani ir nelāgi. Jā – bet es drīzāk pret to klibo angli varētu just ko, nekā pret Gr. Ja varētu sarunāt (viņš jau raustīja valodu) – es varbūt būtu aizgājusi pie viņa –

Kāds ārkārtīgi spožs buss aizgāja kā stādamies gar logu – tas ir aiz dārza – no šejienes lielā istabā jau neko nevar redzēt.
What was it all? Was I alone guilty?

Pēc vakariņām.

Te nu bija – domāt par D, gandrīz ‘laimīgi’ iedomāties to stāvokli kas bija – illūzijās – un tagad apjaušot īstenību – sirds lūzt desperat’ā depresijā. Un tomēr – kaut kur mans ceļš ir tuvāk tai D lietai, nekā kad noliegtu pilnīgi tā esamību –

13. aprīlis 1970.
Pirmdiena, 9 a.m.

Šie prom. Māja netīra. Man sāp mugura, jo vakar tepat uz dīvāna pie vaļēja loga un durvīm sēdēju par plāni ģērbusies – pirms gulēt ieš. (liku kārtis) jutu – ka salst tādā veidā, ka var mugurai kaitēt – bet bija šīs dienas bijis labi ar visu auksto dušu – un nelikos zinis.

Tā tad – jāuzmanās tieši no tā – sēdēšanas caurvējā kur vēsi. Duša auksta – tas O.K. Bet ilga, lēna salšana nekustoties – tā ir kaitīga. Tagad jūtos diezgan vāji. Rītu negribētu braukt uz dzied. Vispār – nekad – tikai uz kult. dienām būt kopā, kompānijā. Haha.

Šodienas cerība – Ines vēstule.
Smagas domas citādi. D atkal atgriež zaudētās dzīves žēlabas… Bailes no tā – cik tuvu iznīcībai un – absolūto nespēju atrast saturu – cilvēku. Jo – es dzīvoju kā marsiešu vidū – te nav un nekur nav.
Bet kaut kur jau ir.

Nezin kas notiek tanī mūzikas grupā kas droši vien darbojas tāpat kā literārā grupa?
Jāapjautājas bibliotēkā. Visur – droši vien tādas pašas ledijas kā es. Un tas ir viss.

Lasu par Franciju – daudz ziņu iegūstu, ko vajadzēja tad zināt, kad braucu. Bet es jau lasīju – pat ar visām piezīmēm – par Parīzi. Pat tās atstāju mājās …
10.15. Nomazgāju traukus un plīti… Stīva esmu diezgan – bet lokos…

11 a.m. Ineses vēstules nav.
Apbira asaras.
Kaut kartiņa būtu – kā agrāk arvien bija – lai zinātu kā iet.
Kā es dzīvošu bērnus pazaudējot svešumā! Pati vainīga. Kāda es tur biju? Un tomēr – tikai pēc tā pārpratuma ar to Feder Bett! Uch!

Otrdiena 10 a.m. {14. 4. 70}

Cl. guļ. līdz pusd. šodien. Es mazgāju matus.
Pabeidzu violet. lakatiņam bārkstis likt. Paņēmu grām. par Franciju – un pēkšņi žņaudz tāds nemiers – darīt, darīt, iegūt, panākt vēl ko. Bet ko?
Dziedāt neiešu – jo sāp mugura vēl
Un te – ko es te varu panākt? Vecā dziesma! Kur lai es atrodu sabiedrību? Vienīgais cilvēks Dzidra – ar ko es patiesi te varu dalīt domas. Cl. ir O.K., kā cilvēks kas te maisās apkārt – bet reti kāds vārds ir dziļāk nozīmīgs ko runājam – viņa pasaules redzējums ir citāds.

Vai tiešām dzīve man tik vien var dot, kā nepatikšanas, pazemojumus un beidzot kā consolation – vecā Grauda uzmanību? Kurš saistīts (un tāds paliks) pie ģimenes bez līdzekļiem un vēlēšanās mazliet tālāk pakustēt – un dumjš ‘savā gudrā veidā’.

Vai tiešām es nebūtu nopelnījusi kāda cilvēka tuvumu? Vientulība nāk virsū. Dz. būs prom. Kā tas būs – nestādos priekšā. Varbūt izcīnīšu. Bet – tas viss ir nekrietni no apstākļiem – tā pamest dzīvu cilvēku, kas visu dzīvi ir cīnījies kaut ko iemācīties, zināt, saprast – lai būtu cienīgs otra cilvēka.

Ir gājis kā pa laipu – ka tik neaizskar ko iekārotu bet ‘nepareizu’ jo jāglabā viss vienam labākam. Te nu ir. Pataisīts, izsludināts gandrīz par nenormālu. Pamests.
I hate.
I hate Australian societey, way of life, etc.

2.30 In. vēst. nav.

Aizgāju šopīt. Cl. vēl gulēja. Atnācu – viņš piecēlies, teicās būt uz vakariņām – lai gan Dz. teica nebūs.
Izmazgāju Dz. kleitu un Cl. sporta bikses.
Ēdu. Spēlēju – gammas. Tās nogurdina. Aizrakstīju Graudam vēstuli – ne šo ne to.
Lasīšu tālāk franč. grām. Mierā stāvot ‘nav miera’. Lai arī – nieki vien ko daru.

5.30 p.m.

Vakariņas iztaisīju – paēdināju (buchers pie papershopa) iedeva labu frying steaku – rēķināja (gudroja) 60c. lb. un 2 gabaliņi – 45. Paēda apmēram visi. Bet tas ir par maz. Tomēr – ļoti labs, mīksts. Tas man jāpērk vienmēr.
Garijam un Pat’ai – meita.
Tikko atnāca – vīrs nokusis no laimes.

Nezinu kādēļ jūtos mazliet vairāk iekšā īstajā dzīvē – lai arī nemiers dedzina un tramda – jūtos atkal vairāk savā vietā – dzīvē, ne nāvē. Tikai – velti tā jāpavada, grūti jānocīna vientulībā. Kā man tas nenāca prātā – ka kaut kā jānodrošinās pret to? Illūzijas bij tik sedzošas. Īstenībā tāpat kā tagad, neko nevar satvert, ieraudzīt… Tā tas aiziet.

Šodien pēc kārtīgas matu sataisīšanas un mugursāpju beigšanas (vairs nav neko jūtamas) izskatos arī labāk. Varu – sevi pazīt.
Šodien citi dziedās – nezinu kas man ar to būs – un palieku otru reizi mājās…

10.30 trešdiena {15. 4. 70}

Saule. Steiga. Skaista diena. Cīņa – pēdējā cīņa noturēties. Kāda tā kuro reizi: arī izlikšanās ka viss kārtībā… Nedrīkstu iet skatīties pastu – ja atkal no In. nav…

Vakar slikti gulēju – pāri vieniem naktī nevarēju aizmigt, lai gan laikā viss te beidzās: Garijs bij, runāja par savu baby… Dzīve. Dzīve – tāda kā es to nekad īsti nebiju izjutusi: nāves caur grauzta, – Garijs patausta matus – taisās zem pinkām pliks pakausis – that’s that… Varonību! Saņemties. Dzīvot – ‘ar to’… Lasu vēl par Franciju: tikai kapi, pelni, atliekas u.tt. No tā viss sastāv – no tā kas bijis. Tas kas ir – kas notiek – ir tikai birstošs burbulis viļņa galotnē kas nemitīgi veļas. Un tomēr – ir savs laiks! Savs laiks ko iet. Tādēļ ienīstu tos – gudros kas pieskaras šim laikam ar ‘palīdzīgi’ nāvējošu roku.

Paspēlēju Bachu. Tas patiesi jāstudē – tas ir manos spēkos pareizi izpildīt.
Jāiet pirkt – wedding march – tai Rudzatei. Katrs uzdevums ko uzņemas – smags.
Šī nedēļa beidzot ‘kā nedēļa’! nav saraustīta lupatās ar braukšanu uz Sidneju. Neticu, ka es to spēšu. Varbūt, kad būšu viena. Tagad vēl viss – šurum burum!

Tu kā vidus laiku eņģelis
Baznīcas durvīs iecirsts
Nekustīgs, muļķīgs un skaists
(Manā atmiņā palicis)
Pārpratis visu un pārprasts
Ikdienas niecīgs
Mūžības vaiņagu nes
Pielūgsmē kronēts
Par prieku dvēselei. 
Par nāvi man beidzot biji
Jo dvēsele sveša šai dienai
Pēc miesas nāvīgiem grēkiem
Un nedarbiem aizdomīgiem.
Cītīgas iestādes meklē
Un prasa ko sapņo?
Tā nevar. Ko skaties?
Tā nevar. Ko gaidi?
Tas nevar būt labi.
Kā jūras dievs pasmags un mēms
Ar jūras krāsām acīs
Ar noslēpumu
Kas neko neslēpj
Bet neatminēts nogrimst
Tu manā atmiņā paliec.
Visas sāpes gribu jūrā sabērt
Kaijām izkaisīt vējos
Lai jūra pie manis sapņos
Ar Tavām acīm atnāk 
Un es Tev pamāju viegli
Lai arī Tu nesaproti
Un aizgriezies savā ceļā
Jo daudz Tu nesaproti
Tikai mierīgi projām aizej.

Drīz būs 5 p.m.

Šie neviens vēl nav mājās.
Domāju par Freija kundzes vēstuli ko saņēmu. Tā bij laba. Cilvēku, draugu balss – rūpējas un vēlās manis. Man tā bezgala vajag. Un es domāju – es varbūt labprāt pārceltos uz Newcastli un tas varbūt nebūtu slikti. Ar Freijiem satikties būtu svētīgi – vienmēr garīga dzīvība un arī fiziska kustība – auto braucien, jūra.

Tad kino, teātris – maz, bet tomēr, izstādes, maz – bet vairāk kā te, bibliotēka? Varbūt te siltāka, pazīstamāka, bet – droši vien vairāk tur, jeb tas pats.

Kā citādi? Ceļš uz Sidneju – ne nepatīkamāks kā te. No dziedāšanas jāatsakās un tas O.K. tuvu arī kādreiz ciemos uz veciem Hazenfusiem – kas nav nekas, bet te nav pat to. Luči? Rudzāte? Jā – pāris klav. skolnieces te. Bet šausmīgā vientulība mīlētajā ielā un jūrā. Un domājot – ka es varētu tikt tur un man būtu iespēja izkustēties no šejienes – es jūtos gandrīz laimīga par to, jo man no kaut kā te ir bailes. Tikai jūra kļūst vēl mīļāka un viss skaistāks – un tas ir labi tā just atvadoties – ja tas nāktu ka no šejienes jāatvadās.

Visa mana mīlestība pret šo vietu bij koncentrēta zilā gaisā un sarkanā busā. Zilais gaiss būs arī tur, un sarkanais buss ir miris, viņa spoks mani tur nesāpinās. Un – varbūt būtu labi no viņa atbrīvoties.

Viss kas te man pieejams – ir jūra, briesmīgā Crown Str. – un bibliotēka – kas neko nesola. Newcastlē vēl mazliet arī citi latvieši. Mazliet illuzionāras atmiņas un cerība satikt Hermani, kam te būtu nozīme, bet varbūt tur es atrodu ko piemērotāku, jeb ieeju ar Freijiem sabiedrībā kur vajag ko piemērotāku. Bet kas to dotu? Tas atkal tas pats jautāj. kas te – bez atbildes…

5.30 p.m. Šie pārnāca. Vakariņas taisīs Clivs, būs 2 viesi, Garijs un tas jaunais Āfrikas pilsonis.
Runāju ar šiem par Freija domām par manu dzīvošanu – viņi ļoti tam piekrīt, ka eju citur. Un taisnība. Ja varētu kaut cik piemēroti nogruntēties. 17 dollaru man nekad nebūtu jāmaksā.
Un – mantas var pie manis ņemt tikai man vajadzīgās – citu nostorēt Wyongā.
Tā tad klavieres (?) gultu, skapīti, grām. plauktu, kas izjaucams un desku un kādus krēslus. Fine!
Tad es varu arī tanī Sidnejas istabā… Bet man liekas ka es Sidneja nevarēšu dzīvot… Tad labāk Newcastlē – tur jūra un cilvēki. Sidn. cilvēki svešāki un jaunus nav ko cerēt vieglāk atrast, kad būšu tur.

Newcastle ir labākā vieta no visām. Te jau es traks varu palikt – D man būs vienīgais dzīvais cilvēks – un, viņš nav man dzīvs cilvēks!
Es neesmu līdz saknei to padomājusi – varbūt mana cerība bij, ja kāds te dzīvoklī dzīvotu – es justos labāk un tad kaut kur iet – uz jogu, vai mūz. grupu, vai liter. grupu – bet – viss tuksnesis. Un viltus saule D.
Kā tagad tā silda, kad esmu jau ceļa jūtīs…
Uz Newcastli es gandrīz vēlos iet. Klavieres – problemātiskāka lieta – bet jāņem līdz, ja ir kur likt un citādā vietā arī nevarētu iet, izņemot – jau ar klavierēm. Svirskas māja?
Nē. Es gribētu arī no tām vecām lietām turēties nostāk. Pašai savu lielāku ist. ar virtuvi – būtu visideālāk. Vai ½ virtuvi. Klavieres – tur? Kas gribēs troksni? – Bet varbūt kaut kur!!!

8 p.m.

Bijām uz brīdi apskatīt Pat + Garija baby. Baby kā baby – glīts, O.K. Slimnīca spīd vien tīra. Puķes, gulēšana, bailes, uztraukumā, sāpēšanā, puķes – un mūžīgā dzīvībā.
Es domāju – kas man vēl tur atliek, kāda gulēšana? Ak, vienmēr jau klāt arī tas, ar ko man draud cīņa.

Tevi zaudējot es dzeju atgūšu
Pāraugs viss ar piedošanas sūnu
Būs maigs un labdabīgs ar maziem ziediem
Kas uzziedēs vēl atmiņās par dienām
Kas rūgtas bij kā nāves pieskāriens
Pasmaidīšu un paiešos
Pa ceļiem tāliem tuviem
Bet te vairs neatgriezīšos
Jo atgriešanās nav.

ceturtdiena 16. apr. 1970. 7 a.m.

Vakar bija laba partija. Siers ar biskvītiem gāja lieliski. Tāpat kafija tika slavēta – tikai šis perkolātors par mazu! Un kafijas maz ¼ lb. (pietrūka). Bet tās bij garas sarunas. Siers tā ar biskvītiem saldā ēdiena vietā ir lielisks, tikai varbūt sviestu ar vajaga – ja kāds grib un siers varbūt jāgriež – ne tik kubiskiem gabaliņiem, bet mazliet plānākiem – lielākiem – uzlikšanai uz biskvīta. Tomēr viņi ‘managija’ allwright. Kafija gij vakar pirkta – American blend. Tā ir tomēr, mana favorite...

Un zinot – ka ir iespēja iet uz Newcastli un iekārtoties (cerams) maksāt iespējas robežās – tas mani atdod manam agrākam optimismam.

Galvenais – atraisīties no šīs ‘dead place’, aizmirst un mazliet, kaut illuzionāri – atgriezties pie reiz iegūtām vietām. Lai arī tās vietas būs tukšākas, kā toreiz ar Dzidru jaunu un pašu jaunāku – tomēr tagad dzīvošana pie Freijiem, itkā pierādīja – ka kaut kas tanī visā ir tāds – kas pārdzīvo pārmaiņas, kaut kas, kas paliek. Te – protams tas ir vēl svaigāks – jūra etc. Bet te ir tā ‘pārprašanās’ lieta tik smaga klāt, tik mānīga un grūta – un neviena drauga, tur draugi ir! Tā tad jācīnās – jāizkārtojas un jāiet tur.

Tad nu gan – es tur arī nogruntēšos un tikai gadījienā ja In + L. manis Sidn. vajadzētu – es nāktu tur atpakaļ. Jo – citādi – svešums atkal, vēl vēlāk – man jāizdzīvo. Tai ziņā gudrākais būt – tagad iet uz Sidneju un iedzīvoties tur. Bet – gandrīz baida šī doma. Atrast draugus? Austru? Citus – Crīma kdzi, Freimaņus? – taisnība – kaut ko varētu iesākt. Bet nejūtos izaugusi tam. Nejūtos personība, to uzsākt. Jūtos starp tiem – palīdzības meklētāja, ne devēja. Un tas ir nelāgi, tupēt savā kaktā un gudrot, kas glābs no depresijas. Lai gan – tas pats – visur.

Bet viena lieta ir tā – mēs satiekamies ar draugiem, vai meklējam tos, teiksim zināmās dienās, svētdienās. Katru dienu katrs savā darbā (jā bet vakari, teātri, koncerti….?) Un svētdienās Sidn. aizsniedzama.
Jā – pavāji, pavāji gan.
Varbūt tā istaba pie Daces apvienotu draugus Freijus un Sidneju?
Bet jūra? Maigums apkārtnē? No kā lai elpo? – Nu tie koncerti, vakari, cilvēki kuri jāatrod?…
Problēmas, problēmas.
Man nav spēka atkal iemīlēt svešumu. Ja Inese + Laim tur būtu – tad ir citādi. Mazliet citādi. Cik viņi vēl mani gribēs redzēt?

5 p.m.

Nodevu pēdējo klav. stundu – pa notij, pa notij – klibu, klabu – turoties, skaitot – ar jauno, kas neprot iet – tad atvēru logu – vējš jūra! Es būtu varējusi mesties kā aizturēts putns spārnos tur uz jūru, uz nezin ko… Bet – noturies, paliec – tukšumā uz vietas, lai jaunie skrien – vai tie, kas neprot iet, un ko Tu nogurdams vadi – un Tavs spēks un iet varēšana rautu Tevi kā putnu uz jūru. Bet Tu nedrīksti – nav Tev dots kur iet ––––

Sities tik kā pie stikla
Pie grāmatas, pie gaidīšanas
Pie atteikšanās, pie palīdzēšanas
Citiem... Kā uz nažiem jākrīt!

Tas ir taisni tas, ko tā amerikāniete man teica – „nu kad Tu sāc kaut ko saprast, un Tu esi apguvis kas un kā jādara, nu – viss ir cauri un Tev jāatkāpjas jo Tu esi vecs…”
Ak viņa bij toreiz tur, kur es tagad esmu!
Bet to pašu teica MikelAndž ar 90 un milzu padarīto darbu.

Uta atnāca.
Piedāvāju 1 čopu – tas ir mūsu vakariņu daļu, tas O.K. Bet Dz. ieskrūvēja tumšu (gan krāsainu) lampu, jo stāvlampā tā izdega, uzlika bļaurīgu mūziku, Utas tuvums man atgādināja vecos laikus – un man bij nejaukas vakariņas.

Mani nožņaudz te – mani gadu pēc gada nožņaudz – un es to nezināju un ja arī zinātu – kas var līdzēt?
Man tad nāk prātā cilvēks, no Adelaides, ko satiku lidmašīnā – tādu kaut ko satikt? Bet kur? Un bez tam – tā vētra kas gribēja mani iznest caur logu uz jūru – tā ir aizkavētā sendienu vētra – un kā to klusināt?

Piektdiena 17. apr. 70.
Apm. 1 p.m.

Biju shopīt – līdz D. Jon – pēc medus tur. Te pie pirmā sh. kāds b. apst. es tomēr iemetu aci – tas varēja būt D, ar galvu sāņš pa labi uz ielu.
Šorīt sāpēja mugura. Tomēr līdu zem aukstas dušas. Tagad ejot domāju – netikšu mājā, jau nelabi palika – bet pamazām saņēmos un it kā labāk.
Man laikam ir temp. jo svīst un plecā arī ķeras.
In. vēst. nav!
Varbūt šī man ir tomēr – kind of flū – kaulos, pēc saaukstēšanās tā nāca. Bet ej nu zini.
O, life, life! Cik savāda tā pārmainījusies! Kā lai saņemos! Vaidu un mētājos te – kuļos no dienas dienā.
Viss kā bez plāna. Tā Rudzāte arī uzkrita – nevajadzēja ielaisties – kā jau parasti – nes nu, ko tās savā bezdarbībā sadomā – vienmēr klāt kaut kas bezgaumīgs – kā tā ratiņa dziesma, ratiņa dziesma.

Vecais Grauds—saka lai brauc uz Sidneju – tad ies uz to parku. Ja viens (mazākais viens) būtu 20 g.v. – tad jā. Bet tā – viņš par lēti grib ko dabūt – vēl es nevaru – jo tas nav tas, ja jau tas 20 gadīgais Newcastlē nebij tas, tad no šī vecā nav ko cerēt.

Vakariņas (ungāru gulašs, vīns, sīpoli, zaļie pipari – steaks, visādas saknes – kartup. + garlic, cayenna pipari) paēstas – tējas krūze karsta, vēderā spiež – dzīve bez sāls, mēness pār slimnīcu, jūra apgulusies aiz pilsētas nekaunīgām lampām, busi vēl iet, ir piektdiena (te viņš aizrūc kā no pašas elles) krusti sāp, bet vairs pārāk daudz svīst no tējas, kājas stilbā velk reimatisms jo droši vien – ir vēl temp. un šie ir pirmie rudens zobi gaisā – lai gan ir mierīgs ārā un maigs – Nē, es negribu veco Graudu un ja nē, tad nē, ja jācieš vienai jācieš – tad jācieš decent – tāpat kā agrāk bij nolemts.
Busi skrien kā rēkdami ērzeļi.

Sestdiena 18 apr. 70.

5.30 p.m. šie aizbrauca uz Sidneju, abi laimīgi un ar mani mīļi. Arī es (kopš zinu, ka varēšu pamest Wollongongu, nebūs te vienai jācīnās ar tukšumu un ļauno ielu) – esmu kā atguvusies. Jūtos labi arī viena un gribu strādāt. Nebraucu protams uz Sidneju kur Grauds teicās gaidīt (pēc kādām bērēm) un iet uz parku. Es to nevarētu. Šodien arī pirmā diena atkal, kad mugura ir labāka. Negāju zem aukstas dušas un neesmu bijusi arī uz ielas. Laikam neiešu arī. Varētu iet bibliotēkā – meklēt kaut ko par Newcastles iespējām avīzē. Bet – neiešu. Jātiek uz ceļa ar veselību kaut cik.

Un tad – jādomā – kā ko prātīgu atrast Newcastlē. No Sidnejas bail. Šejiene liekas mīļāka un izlīdzinātākas visas nelaimes – kad zinu iešu prom! Viss piedots tiek šķiroties. Kas man citur gaida? Vienalga – Te nav nekā! Tik naidīgums. Citur – kaut illūziju noturēt kaut kā un pārdzīvot. Varbūt – strādāt ko? Pelnīt? Varbūt Freiji gribētu mani par cooku? Ja būtu tā istaba lielāka! Varbūt arī tai mazā varētu to galdu citu? Mazāku? Un tad – abas ar Freiju mesties uz kārtīgi regulāri drusku – klavieres, tad lasīšanu – īsti educatīties. Tikai – es neko nevarētu cerēt sev vēl kādu cilvēku dabūt? –

Pulkstens kaļ krustus
Sit naglas manā zārkā
Mēness skumji nobālis mēms
Slīd logā aicinot ārā –
Aizbēgt aiz vārtiem
Kur pulksteņa sitieni neķer
Kur sudraba naglas izbirst
Skrienot pa lielceļiem.

Tikko ar Tevi izlīgstu
Tu nāvīgas ilgas man sūti.

Pirmdiena 12.30 p.m. 20 aprīlis.

(Svētdiena pazudusi – lasīju, biju gultā – veseļoju muguru, mazliet spēlēju – šie prom. Atbrauca vakarā – tomēr aizgājām uz kino, filmas neielīksmoja – pārbagātas – …)
Šorīt atnāca Rudzata kundze – biju nobijusies, jo to ratiņa dziesmu nācās turpat uz vietas ‘aranžēt’ nebiju to paspējusi izdarīt. Un kā par brīnumu – izdevās.
Vispār iespēlējums – izdevās. Izņemot savādo skaņu basnotīm – tās drīzāk skan kā orķestris, nekā klavieres.

R. kundze bij tiešām sajūsmā, es arī brīnijos – spēlējums visumā labs – spēcīgs bet teikumu beigas vienmēr laimīgi nointonētas. Tas – tautas dziesmām (1. brūtei) 2. brūtei – Wagners, Mendelsohns, I love you truly – pietiekami labs, bet ne tik labs izpildījums, beigās Mendelsohnam pasteidzināts ritms – un visumā – visumā ne tik graciozi, bet arī pietiekami labi, katrā ziņā – experta pieeja.

Tagad trešais – jazi – atlikts uz rītu. Žēl, ka nav bijis laika sagatavot – te es gandrīz varētu paspīdēt!
Jāņem vieglie, ko zinu – nav no svara ķēpāties ar tiem, ko nezinu. Viens grūts tomēr ir labs – un vienīgais ar tiem ‘īstiem trakiem akordiem’. Jāmēģina. Biju no 9-12 darbā tā iekšā, ka aizmirsās mugursāpes, svīšana un jušanās zudušam – pēkšņi vesels un apmierināts. Necerēju, ka tāda maza lieta tik uzlabo gara stāvokli, ka to ko dienām malis pats sev – vari ielikt droši atklātā darbā. Otrai brūtei visumā mūzika iznāca – pasmagā ritmā, lēna un I love you – nevajadzīgi atkārtota 3 reiz.

Vēstules laikam nebūs – jau 12 un vēl nav! Nevaru saprast – nevar par to nemaz domāt. Varbūt viņi nevar vēl neko noteikt izdomāt ko var izdarīt ko nē – un tādēļ neraksta. Droši vien braukšana uz Eiropu būs gandrīz ārpus iespējas – un tomēr – varbūt par to grib vēl domāt.

Otrdiena 21. apr. 1970.
10.30 a.m.

Tikko aizgāja Rudzata kundze. Iespēlēju jazu – bet slikti, ļoti slikti. Vispirms – visus no tiem gabaliem labi nezinu – un otrkārt, jāspēlē pārāk stipri. Varbūt tas nebij pareizi – varbūt stiprumu viņi varētu dabūt no automāta? Žēl – nevienu es īsti neiespēlēju – varbūt pēdējo ritma ziņā – bet – visi pārkliegti – anyway. Man maksās 5 dol.
Un – man jāmācās šīs lietas tālāk – varbūt ar mieru rokās – es jau tagad varētu spēlēt, bet šī miera man nebij!
Jāmēģina, jāvingrinās spēlēt cauri gabalus bez kļūdām – es vienmēr laboju, kad tik ienāk prātā un tā nepierod pie disciplīnas – savaldīties lasīt notis – noturēties – kad tas vajadzīgs bez atlaišanas!
So – you see – practice.

Trešdiena 22. apr. 1970.
10 a.m.

Practisēju Meheganu – nopietnāk, ar visiem jaza akordiem etc.

Vakar Cl. teica – lai daru kaut ko dzīvokļa lietā. Varbūt uz Newcastli. Negulēju līdz 3 naktī domājot… Bail te palikt. Bet ja es saņemtos – nekur man labāk nebūtu, naudas ziņā un darba, sava darba ziņā – mesties vēl reiz nopietni – klavierēs un rakstīšanā. Saņemties. Zinu cik tas būs grūt. Kam pieķerties? No kā dzīvot? Bet iet par kalponi – (ja pie Freijiem?) vajadzētu tikpat daudz saņemties, ja negribētu zaudēt – rakstīš. un spēlēšanu. Laiku pavadītu varbūt raibāk, varbūt pat naudu ietaupītu – bet nonāktu tomēr atkal – kalpa lomā.
Biju domājusi – prom no šejienes!
Taisnība! Bail ir šī tukšuma!
Bet – sava daļa miera arī te.

Kur citur ar pārpekelēšanos – izkaisīšanos vēl vairāk, kā jau tas ir – kur citur es nokļūtu? Viena es būšu arī ja dabūtu ist. Newcastlē – trakākais – klav. nevarēs tur stiept – un te tās ir un mūz. st. iesāktas – lai cik maz. Nezinu, nezinu. Nauda tāpat izies pārceļoties – un kad In. nāks – atkal – atceļoties.

Draugu nav. Te gandrīz arī tāpat cik Newcastlē. Freija kundze jāatvieto ar Rudzāta kundzi. To nevar īsti izdarīt – bet kaut ko aizpildītu arī Rudzāta kundze. Kaut kādu cilvēka tuvumu un mazu praktisku palīdzību. Bibliotēka te ir. Mēģināt vēl reiz ciest vienai savu vientulību.

Ielīst pie Svirska kundzes (ja tas iespējams)? – Tāpat – zaudēts daudz laika. Te es noturētu kaut kādu – dignity – paliktu pati sava. Saņemtos – paaicinātu reiz rokdarbnieces? Tas nu gan absurds – bet … Jā – un no dziedāšanas esmu atraisījusies ar saslimšanu.

Mana slimība gandrīz kā lejas dāmai – arī vēders, gremošana jūt un – ik no vēja pūsmas uz kājām viss sākas no jauna…
Ineses vēst. nav, un tas vairs nav ne normāli, ne saprotami. Owful.–––-

11.30 Diena iet uz priekšu un man ir bailes – vai es te varēšu izturēt? Vai man pietiks spirita spēka? Es nezinu. Man ir bailes. To es zinu. Ka tāpat kā tagad – mēnešiem nenāks vēstules – Tu varēsi beigties nost – Tu nezini kā tiem klājas un Tu nezini kas Tevi sagaida. Tikai te – te apkārt nav nekā – nekā, nekā.
7 p.m. Vakariņas paēstas – svīstu no nezin kāda uztraukuma.
Bail no vientulības. Bet – varbūt! Patreiz slimīgais pamazām izzūd – paliek tikai vecu vecās dzīves ilgas un vēlēšanās dzīvot. Un – tad jau nekas pārāk ļauns nevar būt.

Gāju shopīt – viol. blūz. brūnie svārki veca vilnas (šūtā) vestīte – jutos O.K. un likās – tas bij D. kas pabrauca garām pie pasta, otrā pusē. Varbūt nebija. Bet – vienalga. Ja es palieku viena, es nepanesīšu viņa braukāšanu! Un pēkšņi man liekas, man tiesības uz viņu! Lasu par Francijas gadsimtu karaļiem, ļaudīm – nekur nekad nav gadi rēķināti – viss atļauts un arī dzīvē izvests. Kāda vella dēļ te mani liek uz sārta – par neko? Es gribētu nospēlēt īsti ko – un man neko nevarētu padarīt! Ja mazliet par vēlu – tik daudz cik zaudēju šai bezjēgu afērā –
Kur rimties? Ja Gr. būtu brīvāks vai gudrāks – bet kaut kā – neder. –

10.15 p.m.

Davids ienāca. Šie jau uz gultu. Ko viņš bij nācis?
Cl. krekšķina. Man uz brīdi bij labs gara stāvoklis. Davids man patīk. Kā, varbūt vēl pazīstamāks, kā Čess, kā īsts latv. puisis viņš liekas. Un Cl. ir un ir svešs un grūti saprast ka viņš ir tas … Es visa nosvīdu tagad, it kā kaut ko varētu mainīt, kaut ko labāku drošāku, laimīgāku atrast – no šīs neuzticības un bailēm vaļā tikt – Savādi, ka Davids te tai vakarā teica: „Oh I love you dearly, Dzid…” Un tad Clivam „I love you too”. Un tad – „you ar not married yet.”

Ceturtdiena 23. apr. 1970.
8.30 am. Lietus līst

Dz. paliks mājas. Man bij jāskrien uz ielas ziņot – un tas mani sakaitina – tas mīkstpēdiņš nevar būt gatavs un to izdarīt? Kā viņa ar tādu baby kulsies pa Eiropu? Money – vienīgais, kas viņu var glābt – bet money viņam nebūt tā noturas kā vajadzētu! Bet – mana redzēšana visu melnā te – neko nelīdz. Un galvenais – es nezinu vai tādā manā domāšanā ir kaut cik objektivitātes. –-

Piecēlos vesela. Uz ielas lietū salu minūtes desmit – bet varbūt tas nekaitēs. Sāpes mugurā vakar nomierinājās un naktī un šorīt viss bij O.K. Tagad kreisā pusē jūt – tā tas man iet. Es varētu justies slims un vārtīties un glabāties tikai kādu brīdi – bet ja kas ilgāk stiepjams – tad man jālied savā istabā un nav jānāk ārā – lai notiek, kas notiek, tad man nebūs jāskrien uz ielas lietū – bet kamēr es kustu apkārt – neviens nedomā, ka man vajadzētu aiztaupīt. –

9.30 pm. Cl. aizgāja uz kādu liter. grupu. Mēs ar Dz. mājas. Uzlika dažas plates. Tagad – Rachmaņinova 2. koncertu (tas man saistās ar Warrenu un labo laiku tur un arī ar Dzidru dzīvojot te pirmā laikā). Dz. atnāca – kur es te uz dīvāna lasu – un ‘izknibināja’ man muguru – neko nevarēja atrast – bet patīkami svīst. Un šī knibināšanās un pazīstamā, mīlētā mūzika varbūt nozīmē vislielāko tuvību, kā kādas sarunās izteiktas un apgalvotas lietas. Tanī – pagātne, labās dienas ietvertas vēl šinī brīdī, kurā ir tik daudz šķiršanās, aiziešanas. Tik daudz iznīcības – Un šis pakavēšanās brīdis, bez vārdiem ar tādu bērnības, jaunības laiku klāt – ir liels. Nāk asaras virsū. Un es nezinu nekā, ko es viņai labu varētu ceļā dot, vai teikt, vai mācīt, vai sargāt, vai stiprināt, vai brīdināt… Neko es nezinu teikt – tikai – dzīve, lielā, notikumu pilnā – neatgriežamā – ir klāt. Un Dz. iet viņā. Un – kaut kā – lielas šaubas ir – par to, kāds viņas ceļš, viņas ziedēšanai un augļu nešanai domātais laiks? Starp citu – saprotu tagad vairāk Warren toreizējās šim brīdim līdzīgās izjūtas. Viņš domāja, staigāja pa dārzu, cilāja Tēva lietas – jāšķiras bij no Tēva mājas, no jaunības dienām – viņš tik dziļi to izjuta un kaut kā mani ņēma sev līdz šinīs sajūtās.

Melancholiska šī mūzika ar to jaunības – brīvības aizvēršanos. Kādēļ es nevaru Cl. īsti pieņemt? Viņš ir kā vāks kaut kam nezināmam. Kad to nocels – kas tur būs iekšā? Varbūt labs. Kā pietrūkst? Kāda – gaisa. Bet kāda? Davidā, Česā vairāk tā bij, kā Cl. nav. Cl. ir, (liekas) labs, bet viņš ir tik ‘fleshy’ – Little animal. Absolūt kontrast to Dzidras Andrim…

Ineses vēstule atnāca šodien!!! Aizsūtīju tūlīt arī viņai, gan ļoti tukšu vēstuli, nezin kādēļ… Jāraksta būs atkal drīz – jo viņi atkal taisīsies ceļā.

Piektdiena 8 am. 24. apr. 1970.

Saule nāk šodien. Vakar lija. Drēbes jāmazgā būtu. Visi kakti netīri.
Kāds rīta miers saulē pār pilsētas jumtiem, bet iela krāc un šņāc un rūc u.tt. Modos ar lielu karstu sirds sāpēšanu – bet – tas ar prātu jāaizdzen, un tagad jau to mazliet var izdarīt. Tik daudz būtu ko darīt līdz ziemsvētkiem, ka ne minūti nevarētu mierā sēdēt – ja tik varēs norīt ‘nosea’ un rakstīt, spēlēt – pat zīmēt varētu – Wollongongu. Un adīt un šūt – un lasīt. Ak! – varbūt kaut ko arī izvedīšu! Pārrakstīju Sarmas vēstules. Izkopu dārzu. Gāju garo ceļu staigāt uz Čatswoodu! Saņemšos – līdz ziemsvētkiem. Tikai līdz ziemsvētkiem – nebēdāšos par daudz! Tagad tāda nekārtība apkārt, ka nav spēka ķerties klāt. Tie divi tikai jauc un pietaisa visus kaktus. Ja būšu viena, tad mazākais arvien varēšu ķerties pie lietas. Deķi būtu visi jāmazgā. Bet – mašīnas nav. Tāpat cita veļa – grūti ir visu ar rokām vien….

4.30 p.m. ‘Melnais mākonis’ mocīja visu dienu. Aizgāju (aizbr. vienu daļu ar Cl.) pēc zivīm. Viss O.K. tur jāgaida – netaisa vaļā – salu un lādējos. Tā vienmēr man tagad iznāk – salšana. Mājās nākot galīgi noguru. Bāls un izspūris ka riebjās un galvenais – bez spēka. Biju pavisam bez jēgas. Un mājās – drīz vien ierodas Rudz. kundze – uzspēlējusi virsū – citu mūziku – aiz pārskatīšanās (?). spēlēju no jauna – citādi mazliet. Droši vien viņi gribēja ko citu tur iespraust – un neizdevās – Tas arī pavairoja slikto gar. st. jo – tomēr nespēju nenervozēt. Vienu gabalu nospēlē labi – otrs jau pa gaisu. Bet – tas pa lielākai daļai tādēļ ka otrs dīdās apkārt un tas ir – it kā boss… No tā jātiek vaļā – bet – visa diena nekam nederīga.

Mazgāju drēbes mazliet un matus. Nav ko lasīt šinīs franču grāmatās ko paņēmu. Jūtos – destroied ––-
6.30. Spēlēju. Nelabums nepāriet.
Pārgāja. Un atnāca atpakaļ. Mazais meitēns pieteicās uz stundu, kurā vakar neieradās (mazgājis matus…) domāju – un vēl būs pazemojuma daļa klāt – jo mazais netiek uz priekšu un domāju ka viņam spēlēšana apnikusi. Bet iznāca laba stunda – viņam patika un viņš gandrīz ir iemācījies pieklājīgu gabaliņu. Maigi, uzmanīgi, saprotoši ar viņiem jālaipojas – tad kaut kā iet uz priekšu. Jā – es pēc tam atdzīvojos – un sabruku atkal.

Pati spēlēju vecos 7 gr. gabalus – tie tagad nogulējušies un iet ļoti labi – tikai jāuzspodrina. Un tad? – Kam to vajaga? Nekur nevienam. Gribēju iestāties kādā mūziķu klubā – varbūt kaut kur derētu mana pavadīšana, ja ne cits… Kaut kas taču varētu derēt.

Šie domā iet uz kino, bet Cl. vēl nav pārnācis no skwosh + beer. Dzidr. nogurusi iegāja gultā. Es spēlēju – varbūt viņu netraucēju. Kur lai es lieku savas dzīves atliekas?

Es nedrīkstu it nemaz maigāk iedomāties par D. Šodien piekt. esmu jau visus pazemojumus aizmirsusi un arī to – ka viņš ir svešs, tik svešs ka es to nepazītu, ja viņš ienāktu istabā – (tikai acis es pazītu) un ja es domāju labi par viņu – izlīdzinoši – tā es gāžos izmisumā – jo manis nav. Un es nevaru visu laiku nīst. Un es nevaru atzīties par pelnu čupiņu.

Sestdiena 26. apr. 70. 12.30 a.m.{p.m.}

Diena tik skaista ka ‘sirds pa kaklu kāpj ārā’.
Dz. tikai tagad piecēlās. Cl. vēl guļ. Es izgāju ap 10 – šopīt. Bet anzac day’s gājiens. ‘Asti’ noķēru aiz Waters stūra – lielā daļa jau laikam bija prom, jo neticami ka tik vien gājēju būtu. Uz otra ielas stūra liekas stāvēja Mt. Kemblas driveris – basām kājām!
Nu – brīvdiena, saule.
Viņš palūrēja tūlīt – visi mani tur pazīst. Ech! Cīnīšos iet taisni. Etc.

Lasi. ‘Discovering the Camargue’ austrāliete Monica Krippner to raksta. Līdz šim – pirmais sākums – patīk lasīt. Un tā otra sieviete neatceros vārda – kas rakstīja par Provence – nebij man nemaz lasāma! Nevarēju uzņemt ne teikuma – vairāk reiz velti izmēģinājos, kaut kas tik nedzīvs – ka nedod absolūti nekādas iztēles – runā par brīnišķiem skatiem, gaisu, sauli, krāsām – un viss ir vienāds, plakans kā ziepju gabals.
Cik stilam ir ārkārtīgi liela nozīme!

Visādi skautiņi un zaldātiņi staigā pa ielu – vēl tagad tik laikam nāk mājā no parādes gājiena.
Jūra ļoti zila, (cieta krāsa) kuģi, laiviņa viena, ātra. Skaista diena! Kā to iegūt? Nekur kur iet. Ja es mācētu braukt un nopirktu Cliva mašīnu ko viņš domā pārdos par 35 dolāri!

Svētdiena. 27. apr. 1970.
10 p.m.

Vakar bij Ruta te – ar savu milzīgo iesākto gandrīz gatavo pončo. Manuprāt neglīts. Es tikko biju sākusi Dzidras pončo. Nezinu kas man iznāks. Ruta varbūt ņems kādu (pasūtīs) sedziņu, vienkārša ar izvilkumu rotātu. Viņai patika arī haeshena place mati, tas dzeltenais – vakar vakarā vienu, šorīt otru no tiem tūlīt pabeidzu – viens jau bija – nu 3 tādi. Bet vai viņa, vai cits kāds to pirks? – Un ko es ar tiem varētu nopelnīt? – Tur daudz jāstrādā, daudz ļaužu jāatrod – daudz arī jāprasa – lai ko dabūtut. Bet – kaut kas lai ‘izdzīvotu’ – jādara.

Šodien (pēcpusdienā) jūtos drūmi. Vienai te būs traki. Un ja piesienas ar tiem klav. skolēniem – tad es nekur nevaru arī izbraukt – piem. uz Newcastli –
Linda (klav. skolniece) nāks atkal spēlēt. Māte bijusi slima. Labi. Tā man labākā – vieglāka skolniece.
Cl. šodien bij prom (visādās izpriecās) mēs ar Dz. šuvām, mazg. traukus, ēdām, tīrījām viņas istabu – neko daudz nerunājām – bet tik labi bij būt 2 vien. Tas ir man.
Garijs ar Pat un mazo ienāca uz brīdi. Pat vēl ļoti bāla. Mazais nieks liekas O.K.

Vilnis lēnam griežas apkārt – Pat, Diana kas bij Dzidras teka biedrenes – jau ar bērniem. Un Dz. šodien palīdzot šūt balto brūtes kleitu – pirmo reiz tā dziļāk izjutu atkal – to kas notiek kas neatgriežami notiek. Mana meitene Dzidra, jaunā, mīļā skaistā Dzidra – ar ko te sākām Wollongongā dzīvot – (cerību pilni par skaistu dzīvi)

{seems page(s) missing}

tam turēšos pretī kad būšu viena – un nebūs nekā? Absolūti nekā. Varbūt labi bij braukt dziedāt – es tomēr aizmirsu, nodarbojos ar citu – bet es fiziski nespēju to izvest tālāk.

‘Jāpaļaujas uz Dievu’ – es tikko izjutu. Ja nav nekā vairs ko pats vēl varētu darīt – (viss ir izmēģināts) tad varbūt – jāpaļaujas – es izjutu to ar mieru. Bet – es zinu cik maz tā paļaušanās var līdzēt. Bet – kārpīšanās arī – neko. Varbūt – iet uz mūzikas termu? Un pašai sludināt mūz. stundas – etc.
Muguras sāpes ir pārgājušas – bet galva šodien sāpēja – un salst un reimatisms visur [..].

Pirmdiena 28 apr 70.

11 p.m. Šie gultā! Karlu + girli es aizraidīju – Haha! Sāku īsti tamb. pončo. Būs laikam fabulous! [Left: Dzidra in finished poncho in England]

Un laikam mana slimība uzvarēta – šorīt jutu spēku kustēties, kā sen to nebiju jutusi. Ķēros – iztīrījua šo istabu – tad gan sviedri plūda, bet nokusums tomēr bij – normāls un mugursāpes nesākās.

Tagad – līdz vakaram jūtos labi. Tikai bērni (klav. sk.) neatnesa naudu – būs jāprasa un tas nepatīk. Vajadzēja tūlīt ieminēties – kā parasti – neatvēru muti. Cik labi tīrā istabā. Tīrs jau būs – tikai tukšs. Ja katru dienu tā kā šodien – tad varēšu dzīvot – fiziski un garīgi. Man arī vajadzēs pončo. Noderētu jau pončo droši vien nesvīst bet ir silti tāpat kā zem lakata.
Vēst. no Austras (Hartiem) un Birstiņas.

5.30 p.m. otrdiena 29 apr. 70

Vakars. Vēss. Krāsains!
Jūra bij violeta, iesarkana, mākoņi zili un sārti sarkani un pēkšņi tur vidū gandrīz balta mākoņu figura – cilvēks ar suni (vai aitu vai ko!) tas bij burvīgi – pilnīgi parādība! Kā tas senos laikos būtu teikts – es piegāju pie loga un to ievēroju – un pasaucu Dz. un Cl atnāca. Viņi skūpstījās un bij abi ļoti skaisti. Visa ieleja – kā plauksta krāsu – kā šūpulis – jūra ar kuģiem – un parādība.

Savādi – es laikam ienācu no otras istabas, vai no āra kur iznesu atrkit. spaini – un biju pilna ar labvēlību D. jo kāds b. gāja garām – it kā ar viņu un es nevarēju citādi – jau visu pēcpusdienu – kā būt labvēlīga – Un tad šī krāsainā pasaule ar mirdzošo parādību bij tik skaista – es domāju – viena šī mirkļa dēļ – var ciest visu. Neizsakāma (un neizskaidrojama) dzīvība ir šai dienā un sevišķi šai novakarē. Rīt svētd. ned. vidū. Mazliet rudenīgs! Skaists.