Ceturtdiena, 1 okt. 1970.
8 am. Gaidu Justīni, gaisā, tīra saģērbusies, saule logā. Miers, ar mazu vēju, ārā, miers ar mazu vēju, arī manī. Nevaru gulēt jau 3 naktis, rūpes kā tikšu no borderiem vaļā – un kā tas viss pāries. Kaut par Justīni man maksātu pāris dol. vairāk, bet to nav ko cerēt. Galu galā – ar naudu iztikšu – nepacietība tikai tā ir, kas neļauj gulēt – kā ies, kā būs – vai spēšu izmantot laiku, kura dēļ (un dzīvības, dzīvības dēļ…) ņemu izvest šīs pārmaiņas.
Rītu citi lasīs dzejas – ja nebūtu šie borderi tādi – es ar būtu tur. Kaut ko labu jau viņi padarīja – bet par ilgu par to jāmaksā. Atdeva manu pašapziņu, ka vēl daudz ko varu.
5 pm. Mūsu bojā eja ir šausmīga… Es nācu no veikala un domāju, izjutu to – un ‘saviļņojos’ līdz asarām.
Domāju – kādēļ tad Tu neesi pie latviešiem rīt? –
Tam nav nozīmes. Bojā eja ir tur tāpat.
Varbūt labāk palikt mazliet sāņus, lai labāk var redzēt šo – šausmīgo drāmu – šo patieso teātri.
Tie tur spēlē, dzied, ēd, dejo – redz tikai šad un tad – un tie sitas nost, pazūd – citi – dejo tālāk.
Ko lai citu dara.
Šī sveša zeme. Šie svešie, svešie cilvēki, mēs esam out out out – visur.
Un tas vēl attiecas uz mūsu bērniem arī.
Nauda – var mazliet glābt – var kādu brīdi aizsniegties tālākā pasaulē – bet sakalt kopā, izveidot, uzcelt – tāpat nevar neko, gandrīz neko.
Mēs pazūdam sev un savai tautai –
Piektd. {2. 10. 70} 3.30 p.m.
Meitiņa bij ļoti laba šodien.
Silts. Miglains.
Citi lasīs dzejas.
Citi šopij Picadillī. Nav nekā pastā.
Man būs jāskrien uz banku cik ātri vien var, kad Justīne aizies. Jāpērk kaut kas vakariņām – steiks Davam no vakardienas. Jūtos resna. Bet šodien izgulējusies. Gaidu kad būs vēstules.
Noadīju + notamborējums Inesei + Laim. basku mājiņu ar latv. karogu – tējas sildītāju – funny, bet ne visai skaists. Labāks kā mūsu raibais…
Rītu paka jānosūta.
Domāju par Picadilli – ja es nedomātu ka esmu veca, cita atrisinājuma visam tam nevarētu nemaz būt.
Kaut ātrāk te būtu tīrs no borderiem lai es varu sākt aktīvāk dzīvot – iet šur tur, braukt – etc.
Un – rakstīt – justies brīvi. Tagad mess un mess.
Lasu Žida darbu.
Sestdiena 3. okt. 1970.
Šis folders sabojāts – nevar te vairs taisīt vaļā.
Nosūtīju paku Inesei. $1.20 2 mārc. 3 oz. Iepriekš paka bij 2.8 oz – $1.90 ar to. Tas teica ka 3 mārc maksā 90 centu?
Pikadill kungs pazudis!
Bilde prom – viņa nav.
Nebiju tur no pag. piekt. Justīne aizņēma laiku – un vakar, aizvakar – vilcinājos visur iet – domāju – šodien. Par vēlu. Izjutu īstas zaudēšanas sāpes. Pilsēta tukša. Svešie nevajadzīgie ļaudis. Kā tas tur bij pēkšņi sabuildījies pēc viņa tuvās runāšanas un laipnības – un tas savādais treatments pag. piektdien – te nu ir – prom viss!!!
Turpinājums no biezā brūnā foldera –
Nevienas vēstules!
Karsts šodien jau! Ielā staigāju meklēju Pic. seju. Velti. Bet zaudējuma karstā dedzināšana – dzīvības siltums. Šie citi ņemas ‘zīdā un ādiņās’ pa Sidneju! Mēs laikam viens otru īsti nīstam – Keiths un es. Tikko turamies pieklājības robežās. Viņi vēl nav dabūjuši dzīvokli. Gan jau dabūs. Bet tad redzēs ko dzīvoklis nozīmē: nevar atstāt elektrību degot visu nakti kur tik pagadās, durvis vaļā etc. Tad vajadzēs pirkt mopi un trauku mazgājamās lietas, un tējas podu un tinopeneri – simts lietas – kas te ‘no gaisa birst’ par kurām nav jābēdā un ir jāsmejas, ka šī ‘landlady’ par to bēdā…
Kaut jau ātrāk es būtu brīva no viņiem. Man vajag kaut ko iesākt. Nopirku Laimonam wool – bet nezin vai ir apdomāts pirkums, neliekas mīksta un šausmīgi spoža krāsa!
4 oktobris 1970. Svētdiena. 4 p.m.
Iznācu verandā. Nektarāns zied – viss rozā, un kluss, nav vēja, miglains, dūmains.
Un nektarāns ar savu feryfloss krāsu kaut kā vibrē gaisā, existē tā, kā tam nav vārda, tas ir absolūts klusums viņā bet viņš ir pilns dzīvības. Aiz viņa iela, kluss pelēks asfalts pret kalnu un mašīnas, mašīnas, mūžīgā kustība.
Savādi – gandrīz ir tā, kad jūt nektarāna ziedēšanu – ka viskustīgākais ir nedzīvais bet dzīvais ir mierīgs.
Mašīnas lodā tā kā tādas uzvilktas spēl lietiņu vaboles, beigtas vaboles, kas kustās, nē tā katrā ziņā ir dzīve, dzīvība, bet tomēr savādi beigta. Kaija pārlidoja – arī viņas dzīvība ir citāda –
{no date – fragments}
Man šausmīgi nāk miegs. Šausmīgi karsts ir un kājas nevar pavilkt taisni, man jāiet gulēt. Bet guļot miegs bēgs.
… palīdzējis, aizvedis lietas, tagad viņa vairs nevajadzēja, viņš bija izsmelts. Tāds te bija likums: kas vairs neder, var sākt kaitēt – prom!
Spieķi rokās ņemt? Iet, atbalstīties Droši pret atziņu sētām Bet beigtas tās Kā nomizoti, izkaltuši koki Kas vairs nesaplauks Tās daiļas saulē viz tik tad Kad dzīves zaļums Tām pāri liecas Illūziju zaļums Kur iet pa tukšu ceļu Kur illūziju puķes Un zaļu māņu koku Zari vairs nešūpojas. Tās asiņu puķes Kamēr asins vēl silta rit Kā skaidri redzēt Skaidri svērt kā beigtu.
{30. 10. 70 – starts mid-sentence, in new notebook}
posties – tautas tērpā! Tīrīt un gludināt – un rolleri bij matos pa nakti – un tie firmi bet gluži skaisti sakārtojušies – un viss bij beidzot laikā kārtībā, lins un vilna un sudrabs un dzintars – viss ļoti īsts. Skaists tomēr mans tērps. Cik Dzidra viņā bij skaista ar Andri dejojot!
Es atšuvu atkal lejā atlocīto brunču malu, izgludināju, izgludināju, salāpīju blūzi – balta ka nu! Tikai ‘līnija’ viņai ir tāda pasmaga (vecmodīga) – tad mazliet atlaidu krūtīs zaļo ņieburiņu, daudz tur netika, viņam augšdaļa ir šaura, par šauru – bet saāķēt varēju, grūtākais – kā noturēt brunčus bez jostas savā vietā. Apliku un sajozu ļoti cieši, kādu melnu kleitas jostu – zem ņiebura to neredz un ja paspīd – nekas. Tā es biju sajozies no visa spēka, tad Dzidr. baltās zeķes un manas kurpes ar sprādzi – tas piestāvēja! Un nespieda arī neko. Kauns bij meklēt busu – kā jokam – lai gan jutos un biju top top. Pamāju taxometram un tas bij klāt bez gaidīšanas – aizbraucu – agri jo agri. Un – neviens mani neredzēja! Tīri žēl! Tur – divi dāmas bij pie latv. stenda – bet ne tautas tērpos – tā kā es tur grozījos visā spožumā – vienā rokā dzintaru rota, otrā divas sudraba un gredzens! Un 2 saktas. Vakarā atnāca 2 vienādas Rucavas tautu meitas – ļoti perfektas kā lelles, bet kā modernas, un paspožas – vairāk kā polietes, pēc svārkiem un ņieburiem spriežot – tomēr ļoti ļoti graciozas, es daudz veclaicīgāka un kur ta – smagāka!
Bet es saņēmu komplimentus no vācietes – tā bij gluži aizgrābta – cik skaisti!
Arī viens otrs no publikas vēroja. Un pāri no pretējā stenda, no Enciklopēdia Britanika (apmēram) kungs kas tur dežurēja – Nu jā – es muļķīgi darīju nepieiedama tur nopirkt viņu loterijas biļetes – un pazust bez ziņas – Bet ko nu daudz varēja! Viņš jau sāka nākt uz mūsu pusi – bet tad jau drīz mūsu laiks bij cauri.
Man sāp mazliet galva – uz beigām jutu ka nogurstu – tas bij no stipras vēdera saspiešanas, bet kājas nebij tik nogurušas kā pag. reiz teātrī.
Bij tomēr skaisti – savilkt visu tīru baltu, spožu, pareizu, īstu. Mūsu stends bija jauks. Bet ne tik eleganti un droši un plaši izdomāts un ierīkots kā somu un ungāru – tiem ar visām mēbelēm.
Somi šodien lieliski ņēmās, tiem ļoti plaša vieta, stelles, galds un vēl brīvs visapkārt, ziemsvētku vecis tur ieradās, visi skaistos somu tērpos.
Viens (ne tērpā) pienāca pie mūsu galda, skatījās grāmatu. Es sāku runāt – parādīju somu duncīti, viņš apskatīja uzrakstu (ko es nevaru salasīt ne zināju ka tas svarīgs) no kurienes tas ir – Jā! Viņš teica, desmit kilometrus no viņa mājas. Es atcerējos un pareizi teicu „Soami on kaunis maa!” Somija ir skaista zeme – pareiza vienkārša izruna – kā raksta. Soami on kaunis maa!
Bija labi.
Bet – pazīstams neviens negadījās – varbūt – vakarā nāks. Anyway – kad jādzīvo, tad labi laikam ir šad tad tā ‘saņemties’. Somu stends bij tik skaists! Audumi, kostīmi – dzīve.
Mazliet paspēlēju – un Bachs un Lists skanēja siltāk. Tādēļ ka tas kungs tur ‘dejoja’, sāka staigāt apkārt un cilāt savas nostāvētās kājas un man arī gribējās dejot. Taut. svārkiem tomēr jāvelk garāki apakšsvārki, lai ejot nepinas kājās…
Jā – gluži labs sabiedrisks solis… Un tomēr – tik absolūti nepietiekošs: man bija interese par to enciklopēdiju ko varēja vinnēt, un man bija interese, tāds dzīvs siltums (kā sendienās izejot cilvēkos) bet es nepaspēru tos pāris soļus, nepiegāju apjautāties – Kas mani atturēja? Tikai ieradums – ‘līst zem galda’…
Cik daudz nepareizību manī. Labāk man grūt būtu izskatīties, kā šodien – un tomēr – itkā kautrība. Ak – nomāktais gars!
Svētdiena 1 nov. 1970.
6 a.m.
Labi nogulēju no 10 pm – 5 a.m. Nu vajadzētu – rakstīt. Bet liekas būs silta diena un vajadzētu – iet uz jūru, nedēļas dienās to nevarēs.
Man ir kauns, ka biju tik dusmīga ar lejas meiteni klav. stundā – patiesībā es savas dusmas pati ‘iztaisīju’ – bet kaut ko es gribēju likt pretī tai gļēvulībai un nevarībai ko bērns savā izlutinātībā nes te stundā, viņš liekas nekad nav iepazīstināts ar – darbu. Un es cietos, cietos un reiz grūdu ārā vienā momentā to savu neapmierinātību par viņa nestrādāšanu. Mana vaina tā, ka es kā skolotāja – neuzņemos arī šo darbu katru stundu, es vēlos lai skolnieks strādā ja es to ‘velku aiz ausīm’ uz priekšu, skaidroju, palīdzu, lielu, atkārtoju un atkārtoju simts reizes – kā vajag to un to darīt. Bet man vēl ir jāuzņemas kāda iekšēja stingrība izrādīt neapmierinātību mazās porcijās un tas ir smagums, kas nogurdina. Daudzreiz es apspiežu neapmierinātību balsī, lai ar uzmudinājumu vilktu lietu uz priekšu, un ceru – ies! Bet neiet, neiet pietiekami. Tomēr galvenā vaina – ka es domāju tās te ir klav. stundas, es uzdodu sagatavošanai darbu – bet tādas sagatavošanas nevar būt, jo nav klavieru, agrāk viņas nāca te – pavingrināties, bet tagad nemaz. Mācīšanās notiek tikai stundā – un gribās iet uz priekšu. Paiet arī – un tad nāk holidejas. Pēc tam – sāc no gala, un tas nav no gala – tā ir izjukusi lieta – apnicis gabals, ko tomēr nemāk spēlēt. O.K.
Jādara kaut kas.
[Photo: Rokdarbnieces, Erna missing]
Jā. Vakardiena bija, tomēr bija dzīva. Tā dzīvojot varbūt vēl atrastu kādu cilvēku, kā man vajag. Bet tā dzīvojot – es neuzrakstītu neko, jo es nevarētu domāt neko daudz. Un tomēr – izdomāt vien arī neko nevar. Visam ir jāiet – kopā – dzīvei un domāšanai – un te tāpat kā ar klavierēm – ir mūsu nepareizā situācija – latviešu lieta kādā citā lietā – dzīve dzīvē – un nav viena plūduma – notikumu normālas secības – reiz par gadu – kādi svētki, kāda darbošanās kas ved tuvāk tai otrai apkārtnei – (austr. dzīvei) bet ar to nepietiek, ja grib atrast dzīvi apvienojot latv. ar austr. dzīvi. Ir vajadzīgs kāds labāks stāvoklis, darbs kaut kur, saskare. O.K. Ko tur prātot. Ķer ko vari. Maisies kur vari – ja vajag. Un vajag. Bet tik daudzreiz un vienmēr – Tu nomaisies tukšā. Šoreiz bij tā laime, ka bij pretī tur kāds cilvēks, kas mazliet atbilda man – (varbūt arī vistukšākā iedoma – bet tomēr) tāpat tur bij somi, ko es mazliet pazīstu – illūzija, ka tur ir kāda dzīve, kur varētu iespiesties. Nevar. nevar.
Chercher la femme.
Diena sākas. Un man gribās slinkot. Slinkot ir tik labi, tikai sirdsapziņa moca un posta to slinkošanas prieku. Bet rīts, gaisma, klusais tīra gaisa dzīvoklis – ir tik jauks, kā mūzika.
Pārtīrīju grīdas mazliet.
Izmazgāju vakardienas vilktās drēbes, lai tautas blūze būtu kārtībā un zeķes (tikko nobrauca garām – varbūt Duks, pagrieza galvu…). Izmazgāju 2 kleitas ko vilkt ar Justini. Sapņoju skatoties no sava deska pa logu…
Nevaru atrast mazo spiedi, ar ko sit caurumiņus papīrā lai var ielikt vākos. Tā bija šinī deskā – ko Davis izkrāmēja, kad atnāca, un salika manā koferī, jo viņa istabā palika desks. Šis nieks – ir palicis viņa kabatā. Varbūt nē – bet ja iegribējās to, tad jā. Tāds nu viņš ir bijis – kā es to jutu un slēdzu savu istabu. Labi, ka viņi ir prom. Es arī tagad izejot slēdzu guļamistabu – es baidos ka viņš varētu būt iztaisījis otru atslēgu, ar ko ienākt dzīvoklī. Bet – varbūt nē – jo tas mazliet maksā. Bet viņš tik ātri, bez prasīšanas pirmais atdeva dzīvokļa atslēgas, ka es ticētu visu. Vakaros es durvis aizbultēju, naktī nevar ar atslēgu ienākt. Bet dienā… Viņam neviens nebrīnītos, ka viņš te nāk. Bet nu – varbūt tik tālu viņš vēl nav. Viņš tikai paņem to ko grib, ko ierauga sev labu. He is a dirty feller! To jutu visādā veidā – viņam nav nekāda morāla standarta – kas pa prātam – tas labs, ko var dabūt to ņem, par ko var nemaksāt – tas nav jādara – vai tā būtu draudzība vai dzīvokļa īre vai kas cits.
Kā man negribētos nevienu te ņemt iekšā šai dzīvoklī. Man tā vien ir – ka pašai pietiek un ka kādu ciemiņu var paaicināt. Bet – to nu redzēs. Justīne taps arvien grūtāk kopjama – vairāk un vairāk prasīs, bet maksāt man vairāk tie nemaksās.
Nektorāna krūmam ir zaļas, jautras lapas, nāk prātā ievu krūms. Būtu jāiet uz jūru. Plecā mazliet sāp – ir ‘savilcis vējš’.
Rudzate kdze. stāstīja, ka Lucis kundze kādā sarīkojumā visu laiku amizējusies ar viņas vīru, tad nākusi līdz viņiem uz taxy, iebāzusi savu vīru priekšā pie šofera, Rudz. kundzi stūrī aizmugurē, Rudz. kungu vidū tur, un pati tam blakus. Tad atpogājusi Rudz. kunga krekla priekšu un bāzusi roku tur iekšā etc. Tam es ticu! Bet es ticu arī ka Rudz. k. kaut kur bāza arī savu roku, kas nebija uz sievas pusi! Haha! Viņš izskatījās (pirmo reiz kad to redzēju kopā ar sievu) tā, itkā šī nabadzīte būtu mazliet atstāta out of the game. Bet – Luces kundze būtu labāk iegādājusies kādu loneri, nevis grābstījusies ap otras vīru, sievai blakus. Bet – varbūt taisni tas viņu ielīksmo!
1 p.m. Saģērbos par siltu iešanai uz jūru – (Kanādas kleitu – pastaigai…) šodien bij beacha diena – karnevāls arī – skriešana etc. Zivis dārgas. Tomēr – izstaigājos.
Pie Avinjonas tilta Par kuru mazā dziesmā dzied Bij saule Un maigums Zaļš kokos Zils viļņos. Septiņu Pāvestu septiņos torņos Vecās pilsētas daiļums un gods. Pie Avinjonas tilta Bij saule un pusdienas miers. Mums negribējās vairs steigties. Par dziesmām un dejām Par dzīvēm jautrām Un skumjām Par saules auklētām dienām Gribējās pasapņot Siltus viļņus caur saujām.
Izgāju pēc saulrieta ārā – aiz Mount Kembla kalna bij sarkanas gaismas – steidzos iekšā apģērbties pastaigai, jo bija kļuvis vēss. Kamēr saģērbos sarkanās gaismas bij nodzisušas – aizgāju tikai – un nopirku fish cakes un – ak Tu nelaime! – šokolādi! Nebij veselu mēnesi tāda pirkta! Labi tas nav.
Neko es nepadaru.
Rakstāmmašīnas abas gandrīz nestrādā – varbūt vajaga jaunas lentas. Kaut kas jāpārraksta un jāsūta kaut kur – citādi es absolūti netieku nekur, nepadaru neko!
Jāsūta čupām prom, ne tikai pa vienam. Ir dzejoļi, ir stāsti – un tā te viss stāv!
Labu nakti diena
Tīrā, vientuļā
Skaidru gaismu devi
Vējus šūpoji
Atšūpoji smaržas
Zāļu, zemes, ziedu,
Smilšu siltumu
Tur no jūras krasta.
Solījumus dodu
Apņemšanās jaunas
Tavas miermīlības varā
Rītam uzticos.
–––––––––––––-
Rit, iet mirkļi
Pulsi dzīslās sit
Klusos ritmos
Paklausīgos – kam?
Ne man.
Un ne man zināt – kam?
Šalc garām ejot viss
Laiks un asins šalc
Aiziedams un nākdams
Rītā nākdams vēl.
Mirdz gaismas tīras
Jūrā, mākoņos
Smaidi dažā sejā
Kas Tev pretī pamirdz
Projām aiziešanā
Skan aiziedami mirkļi
Aizšķetinās
Tinās dārgā kamolā.
––––––––––––––––––-
Biji
Pasmaidīji
Pretī panācies
Aiziet nesācies
Sācies nav nekas
Viss ir dzīvojis
Bijis ir jau vienmēr
Satiekoties
Atklājies.
––––––––––––––-
Pie sava ceļa piekaldināts
Pie savas vietas
Pāri tai teicies
Pretī panācies
Aizejot atkal zūdi
Neatrodot
Nezinot ieguvu Tevi
Un pazaudēju
Nezinot, nedomājot
Sedzot glabājot
Neatklājot nekā.
––––––––––––––––––-
Tava parādīšanās
Vēl neapjaustā
Jau bagātības izbārsta
Kā rudzu ziedu vējš
Uz plaukstām
Dzīvība nolīst
Dzīvībai dāvātā
Nezinot saņemta
Dota
Nezinot
Nojaušot pazaudētu
Ko
Sirds bijībā klus'
Un uzticas
Reiz apdāvināta.
Tavā solī bij jauns ritms
Jauna sveiciena skaņa
Tavā solī
Aizgriezās stunda
Kā var nebūt
Ja biji?