Šai ielā staigā un sēž uz kāpnēm, katrā dienas laikā to var redzēt, un naktī vēlu, kāds vecītis, kas redzams ir izstājies no ierindas. Viņš ir mazs, pelēks, nospurojies līdz acīm – kā ezis. Viss nodriskāts, vecs, aprūsējis vienā brūnganpelēkā krāsā un galva, seja visa ar pelēkiem bārdas un matu rugājiem – tikai acis lūkojas ārā, iekaisušas bet raugās. Tās pavada dažreiz garām gājējus ar mierīgu skatu – nekas nepakustas viņa sejā, nav tur ne smaida, ne dusmu – viņš tur sēž, gluži kā celms, krūms, varbūt – dzīvnieks. Bet dzīvnieks ir nemierīgs.
Kas viņam noticis, nav nozīmes pētīt – redzams ir tas, ka viņš ir izstājies no dzīves kārtības. Dažreiz viņam ir smēķis. Nezin vai viņam ir sava ala kur gulēt? Varbūt kaut kur viņš nakšņo. Viņš varbūt – pensionārs un tad – tādai iztikai pietiek.
Varētu apsēsties uz kāpnēm viņam blakām un aprunāties. Bet varbūt tas neko nebūtu derīgi. Kas tur ir ko runāt? Mēs visi ejam uz vārtiem kas vienā brīdī mūs izved no dzīves. Var jau iet uz tiem, tā kā viņš iet. Pensionārs var sēdēt tīrs un jauks savā mazā tīrā kaktiņā. Uzsukāt savus pelēkos matiņus, uzlikt savas jocīgās rozā brillītes ko valdība piešķir un kas izskatās tieši tā, it kā tās būtu pūdelītim, jā – nu pieņemt savu maizīti un kāpostiņu veikalā un iet atpakaļ uzvārīt to, ēst utt. Un iet ik dienas tuvāk zināmiem vārtiem. Bet – var arī tā, kā šis večuks, apaugt ar saviem pelēkiem sariem un tupēt uz vienām kāpnēm uz otrām, un noskatīties kā citi nopietni, ļoti nopietni iet savu ceļu. Bet viņš nav nopietns. Viņš neiet nekur. Vārti viņam paši nāk pretī. Nav ne pirksts jākustina. Dzīve tāpat iet uz savu galu.
Tikai – ja visi tā apsēstos uz kāpnēm – pasaule arī ietu pretī vārtiem, no kuriem nav atgriešanās. Kāpnes sabruktu. Smēķa pietrūktu. Svārks arī nokristu pavisam no muguras. Puķes apstādījumos izbeigtos. Veikali taptu tukši. Skaistā, kā mēs to redzam pasaule zaudētu savu seju. Šīs ugunis vakaros, kas zalgo visgarām gar horizontu kā josta – no dzelzs lietuvēm un kuģiem satumstu. Ielas arī taptu tumšas. Mašīnas neietu. Nē. Tā nebūtu nekāda pasaule. Tādēļ – jāatstāj vecītis, kas atgādina ezi, kā izņēmums viens pats uz kāpnēm lai tas ir tikai viens, nevērtīgs dīvainelis.
Varbūt viņš arī mainīs savu pārliecību. Dažreiz viņš uzaudzinājis garāku apcirpj savu bārdu un tad tā izskatās gluži kārtīga. Bet ja nē – lai viņš paliek kā šīs ielas īpatnība, vienkāršs notikums, atgadījiens šai ielā.
Ir jau arī citi. Ir kāds krāsotiem matiem četrdesmit gadu padsmitnieks. Smaidīgs, jauks, laimīgs, diezgan gudrs, kustīgs, motocikla braucējs. Mazliet zobgalīgs ar visiem, bet saulains.
Ir vēl kāds, vēl krāsotāks, vēl garmataināks, zog, padsmitnieks, vēl karstāks padsmitnieks, ideju nesējs. Pirmā mirklī to nevar atšķirt no īstiem padsmitniekiem, tikai tuvāk apskatot ievēro tā sakot – pakaļ darījumu. Ievēro ka tas nav svaigs, bet nostāvējies. Būtu jāmet prom – bet, ja viņam patīk, lai paliek.
Īstie padsmitnieki, sevišķa grupa, ar motocikletiem, ādiņas jakās, biksēs, zābakos, arī karstos vasaras vakaros līdz zobiem noģērbušies šīs savās formās, stāv grupā no 15-30 pretī kādai kafejnīcai ielā. Smēķē, sarunājas, stāv – pulciņos pie savas motocikletu rindas, kas gaida ielas malā. Meitenes arī pa pārim šur tur gar skatlogiem tuvumā. Tā ir ļoti spēcīga, gandrīz marksiska grupa.
Par viņas misiju garām gājējam maz kas zināms.
Laikam 3. marts 1970
Esmu trešo dienu Newcastlē pie Freijiem – skaista vieta! Lielisks skats uz pilsētu, jūru. Mežs otrā pusē. Lieliska māja. Visas trīs dienas esam braukuši peldēties. Cīnos ar savām izjūtām. Peldēšanās un šodien arī īsta peldēšana – ir laba. Rītu jāmēģina vēl vairāk. Viss ķermenis šodien lieliski jūt izvingrinājumu 300 metru nav daudz – bet tomēr.
Miegs nāk sēžot un lasot, laikam no tablet. Bet vakar nevarēju aizmigt. Biju laimīga. Domāju esmu uzvarējusi. Bet šorīt gluži tā nejūtos tomēr. Ne pārāk ļauni.
Bij jāaizraksta Rudzat kundzei un to – aizmirsu.
Iepriekšējās lapās zīmējumi taisīti apm. 26. II. Marīne drive uz sola. Nāk prātā – ja es tomēr illustrētu – tas ir rotātu kādu savu dzeju grāmatu pati ar saviem zīmējumiem? Laika diezgan līdz ziemsvētkiem to darīt.
Turpinājums no 3. 2. 70 {3 marts}
Anšl. Eglītis saka: „visos vingrinājumos līdz ar slodzes pieaugšanu pieaug spēki…” Good, good! Ja man spiež, esmu sākusi to uzņemties – izturēt, tā tad ar spiešanas atkārtojumu un manu pretošanās tai atkārtojumu pieaugs mani spēki. Un tā – es uzvarēšu.
Trešdiena {4. 3. 70} 12.30 p.m.
Nopeldēju 400 metru. Labi. Apēdu šokolādi – slikti. Vakar Dz. piezvanīja. Vakarā aizmigu vēlu, bet gulēju labi. Vakar bij interesantas sarunas par literatūru ar Fr. kundzi. Tas atsvaidzina vairāk kā nekas. Man vajadzētu iestāties universitātē! Kā tā pensionāre ko Fr. k. pieminēja, vai mācīties un parrunāt lietas grupā.
11 p.m. Bijām teātrī. Gogoļa – Precības. Pāris labu aktieru, ko patika noskatīties. Jutos normāli. Kopā ar Freija kundzi nav depresijas. Tāpat puslīdz labi, bet ne tik – ar Freija kungu. Vienai – vēl arvien nāk iznīcības sajūta. Rītu būtu jāaizbrauc uz Newc. beachu!
Ceturtdiena {5. 3. 70}
Rīts. Visi taisās uz darbu. Varbūt braukšu ar busu uz Newc. beach. Uz – Nobby beach – kur bija saulainas dienas! – Bet – pēc melnām…?!! Arī – pēc melnām dienām. Tā vēl arī tagad var būt. Ir saulaina diena… 4 p.m. Taisu vakariņas.
Biju Newc. beach, tad Nobby beach [left] – atpakaļ līdz Newc. beach. jūras teātr. trep! Ārkārtīgi tīrs! Izkopts. Skaists. Newc beach iespaidoja sveši, sēri – bet ceļā uz Nobby – bij brīnišķīga sasilšana. Nobby beach – skaists. Neaizgāju līdz light house tikai tādēļ, ka jānāk mājās vak. taisīt – citādi – visi attālumi tur kļuvuši mazāki – jo Wollongonga laikam prasa bezgala staigāšanu – līdz jūrai tālu, bet te – no viena līdz otram beacham – kas toreiz šķita pietiekami liels – tagad – nieks. Ja uz North. Woll. jau esmu staigājusi ap 5 miles turp atpakaļ – bet te – apm. 1- 1 ½ viss kopā.
Uz Edv. parku negāju. Nobbijā akmeņi ārkārtīgi skaisti. Skumīgi! Aizgājušais laiks! Dzidras jaunās dienas. Man nevajadzēja iet uz Sidneju, nevajadzēja likt Vendiju iekšā – vajadzēja sasperties pašai tur – kā jau sākumā cerēju. Bet – tā tas ir – viss iznāk tikai tā, kā var. Toreizējā Tom. lieta liekas – absolūts absurds. Bet es dzīvoju to, cietu pat – izjaucu savu stāju pret Sv. k. etc. Bet – kaut ko es tur meklēju, pētīju, mīlēju, cerēju – gribēju saprast – pat iespaidot, grozīt uz labu dzīves!! Cik – nenozīmīgs tukšums, kādas bezsakņu fantāzijas tās bijušas! Nu – drīz jau es arī atsvabinājos, bet kādas nedēļas – cietu. Un tad pirmā lieta – mans apjukums no Maskot ielas – cik nevajadzīgs – bet nenovēršams arī tas. Nevajadzīgs, nepareizs, iekrišana ar tiem cilvēkiem – un liekas tagad tā turpinājums. Jāraujas ārā un pāri tam, cik ātri var. Pāri. Prom bet kur ir dzīve? Pelni paliek no visa. Kā no dzīves, tā no illūzijām. Kur atrast kaut ko dzīvu? Illūzijas deva dzeju. Dzīve? Dzīve bez illūzijām – nav nekas. Ja man kaut kas jāpieņem tikai tādēļ, ka tas ir kas reāls – nē, to es nevarētu. Kaut kāda illūziju sprauga būtu jāatrod, lai kā. Nobby beach bij skaists. Peldēju baseinā.
Piektdiena 6. marts.
Piemācies ar sauli cauri! Dienas skaistas. Viena skaistāka par otru. Tukšas! Nelietis illūziju kāvējs! Kā viņam atdarīt?
Pirmdiena. {9. 3. 70} p.m.
Vakar bijām Barrington Tops – Lister parkā – gājām, kāpām – peldējāmies ledus aukstā upītē un pēc tam bij tik silti… Bij laba, gara, nogurdinoša diena kas darīja labu. Gulēju labi. Kājas nav stīvas, lai gan tur gājiens – kāpiens bij ilgs.
Šodien nogāju te tikai uz pastu – uz Newc. nebraucu. Varbūt vajadzēja. Pameklēt Hermani. Bet tomēr jutu nogurumu un – veltīgo, pastāvīgo skriešanu, meklēšanu. Tagad varētu pēcpusdienā braukt – bet būs jātaisa vēlāk vakariņas. Vakardiena bij laba – es varbūt izveseļojos – pamazām!
Anšlavs bargi izjūt vecumu – to var manīt viņa rakstos. Šodien beidzu lasīt Omartija Kundzi. Daudz laba. Bet arī – paviršības dzīves skatījumā. Mūžīgs atstatums. ––-
Grūt te ilgāk palikt. Jāstrādā. Klav. skolnieces arī paliek… Dziedāšana gan sāk likties nevajadzīga. Bet – jācīnās. Viss ko es īsti gribētu tuvākā laikā panākt – ir saliekt D. Bet tas laikam ir neiespējami. Dzejas vairs manā dzīvē nav ne smakas. Es vakar naktī domāju, it kā atradu kaut ko – ka ir jāturas prom no sava ķermeņa!
Tas ir ko es visu laiku varēju. Viņš sekoja man kā suns, par gabalu. Mans gars visur gāja pirmais arī manos sapņos, nodomos – visur bija brīvs no mana ķermeņa. Tagad kaut kas mani nobiedēja un mans gars ir mucis manā ķermenī – ieraudzījis tā iznīcību un pats zaudējis savu neiznīcību (vai to iedomājos) un ir traki! Man ir jākāpj ārā no mana ķermeņa iznīcības un jāsoļo braši. Mazliet man vakardienas kalnos iešana to mācījusi. Bet grūti, grūti vēl man iet!
Vakars. Cūkas gaļa iznāca tāda jocīga, ko cepu. Pie breadcrumb biju piebērusi klāt frenč onion soup – un Annele uzlēja ūdeni, tā esot gaļa mīkstāka, bet tas ne visai labi saderējās ar manu recepti – gaļa bija vārtīta miltos, tad olā, tad bread crumbs – kā šnicele, tie bija biezi cūkas chopi. Pagājušo reiz man likās ļoti garšīgi – tagad nē. Arī bērni maz ēda – bet tā nu tie ir iznākuši.
Saņēmu paciņu no Dz. ar zobu plati. Tas labi. Lai man ir paraugs kādu pieprasīt jauno darbu. Savādi. Depresija itkā uznāca un ēdot ar bērniem vakariņas – (tie laipni es tik absolūti bērnišķīgi kautrīga) es itkā uzlabojos un jūtos tik labi atkal. Varbūt mana pašapziņa atgriežas. Es skatos spogulī un redzu vēl tik daudz dzīvības. Tikai – neko daudz negavēju. Tomēr šodien atturos no našķībām slikta gara stāvokļa dēļ – un vakar arī krietni iets un tā – O.K. kaut es saņemtos! Man neder dzert vīnu – jūtos nožēlojami tad – vīns uzdzen depresiju. Savādi. To dzer lai dabūtu vieglprātību. Neesot nevienas vēstules Dz. raksta. Kaut Inese rakstītu!
Jūtu Tevi atgriežamies, Varbūt uz brīdi vien, Mana dziesmota diena.
Spārnus un galotnes Vējus un tālumus dzirdu Varbūt uz brīdi vien, Ko šī tikšanās nes? Dzīvības dvašu just Spēkus atritināt.
Varbūt uz brīdi vien Kādas dāvanas dod? Naidu mīlā vērst Naidu iznīcināt Mīlas spēku zināt Vēl un nekad nepamest Gaismas lielceļus.
–––––––––––––––––––
Vārdi nākt grib atkal Lai Tu atmostos Lai Tu padotos Labvēlīgai varai.
––––––––––––––––––
Es eju es ielokos Tavos ceļos Kā tornādo kā vētras blāzmas un elpas Kā skaņa un gaisma Kā silta straume jūras ūdeņos Es Tavos ceļos līstu Tev jāpadodas būs Tev jāatsakās būs No daiļuma izniekošanas.
–––––––––––––––––––––
Man nav ko teikt Tu visu aizliedzis Bet lieguma atslēgas Es lēnām griežu Es atgriežu lai bultas Atvilktas Lai durvis vērtos. Sirds, saule, jūra gaida Tavu atzīšanos Tavu atgriešanos Sirds gaišos Klusos ceļos.
––––––––––––––
Vai Tu nāc manos ceļos atkal? Vai es eju Tavos ceļos atkal? Vai Tu topi tas Kas Tu biji Neesot?
––––––––––––––––––-
Nakts straumes pāri slīd Pilsētām, ceļiem, gultām Ar prieku, ar bēdām Gultām ar vientulību. Nakts straumes ar zvaigznēm Aukstām kā lediem Ātrām kā zibeņiem Maigām kā tālu pērkoņu rūsu Nakts straumes slīd Neapstājoties Bet līdzi ņemot.
Otrdiena {10. 3. 70}
Nu arī nakts ir pagājusi bez depresijas. Nodomi sāk nākt galvā – man tagad, kad būšu viena, bez darba ir jāatrod kaut kāds darbs! Ja ne cits – kāds klav. skolnieks vairāk un kāds īrnieks. Bet noteikti. Viss ir tā atstāts pa daļai tādēļ, ka piņķējos ar ‘palīdzēšanu’ bērniem (kaut ko piekārtot, izvārīt…) un otrkārt, ka pensionārs bij ierobežots. Tagad tas atkrīt. Vislabāk būtu atrast darbu ārpusē – lai kustētos cilvēkos. Bet ja nevar – jāsludinās par klav. stundām. Pēc pusdiena. Drīz būs jāšmorē cālis. Mazliet spēlēju. Dūša papēžos. Kur lai nopelna? Ko lai paveic? Sasodīti nabadzīga dzīve! Laiks rit! Un man to vajadzētu labāk aizpildīt! Naudu pelnīt. Bērniem palīdzēt.
Naktī 12.
Runājām par ‘citiem’ ar Freija kundzi. Par dzīvēm un mīlestībām – kā visiem laime ir kā putns kas pazūd. Bet – brīdi ir. Brīdi ir. Es esmu tikai iedomās dzīvojusi un – tas ir vēl trakāk. Galva sareibusi. Bet jāturas. Jānoturas. Jāņem kaut kas, lai var domāt, lai var iedomāties to, kā vajadzētu būt. Nesaprotams dullums ir viss. Ko es vairs varu ņemt? Vecais Grauds piezvanīja!
Trešdiena 11 marts
Pēcpusdiena. 4 p.m. Piemācas. Pērkoņi staigā. Ļoti karsts vēl tagad un no rīta vēl karstāks. Peldējām Newc. svimm. poolā. Es paliku. Gāju nopirkt kād konvertu. Biskvītus – sesamies. Pagāju pa Hunter str. Līdz Woolies un tad kalnā un atpakaļ uz sw. poolu un paēdu un otreiz peldēties. Tur bij kāda jauna, milzīgu dibenu un mīkstām kājām, vīrs tievs, tievs. Kāds sēdēja pie galdiņa tālāk. Viņš man atgādināja D. Vēlāk viņš staigāja garām un lūrēja virsū. Tā jaunā viņu laikam satrakoja, tā bij sevišķa pakaļa – kājas saspiestas kopā tā ka nevar paiet. Jaunais vīrietis ‘palika traks’. Te Newc. ir tāda ‘romantika’, cilvēki staigā, sēž, skatās, novēro. Wollong. viss ir bez vietas, kur to pieklājīgi (daudz maz…) darīt. Te ir kāpnes uz jūru, soli tur, soli te, galdi, pajumtes etc. Te cilvēks tomēr nejūtas nelāgi arī ja viņu pārņem kāda ‘nelāga’ iedoma. Es te sāku justies lieka. It kā – slinkots par daudz. Skaists laiks. Arī tagad, kad pērkons nāk virsū.
Kur ir kāds cilvēks kam manis vajag? Hermanis pazudis – Toms – viss tas gads, bij kļūda. Man nevajadzēja dzīvot pie Sv. k. vajadzēja triekt Vendiju prom un palikt pie Dz. – viss nepareizi. Tagad domāju nezin ko dotu lai pagrieztu dzīvi gadu atpakaļ! Cik daudz šinī gadā es zinātu darīt un dzīvot labāk.
Un viss mans ārzemju ceļojums! Tik daudz labāk to varēja. Sākums Dammē bij labs. Bet tālāk daudz kļūdu. Kļūdas sākās jau Dammē. Tagad – kaut es varētu sūtīt Inesei uz dzimš. dienu labu žūksni naudas. Bet – neko lielu nevaru. Tomēr – no bildēm saņemšu apm. $50. To varēšu sūtīt.
Man gribējās ņemt te zīmuli un rakstīt. Kaut kas virmo domās, izjūtās kā agrāk. Bet nekas nenāk ārā dzejā. Vēl viss pamiris. Tomēr, kaut kas atdzīvojās te. Kaut kas atgreižas.
{no date}
Es teicos reiz – ja vēl kāds nāks – es to killīšu. Nu apmēram jau tā bija… Bet – kas varētu man izsekot ar šīm secret agentu lietām? Un – kādēļ? Es jutos atspirgusi tur! Newcastlē man pieskārās vecās, skaistās bijušās dienas tur – ar Dzidru! –
Un tāds Toms – man šķita absolūta muļķība un absolūts nekas – ar ko es tur nogudrojos veselu gadu ar Sv. kundzi kopā. Absolūta – mistake. Nu – tā mazākais pazuda bez slikta iespaida. Es to aizmirsu un happy dzīvoju tālāk. Tagad ir citādi – no D netieku vaļā.
Bet – mazākais – vesela esmu. Nomāc apziņa – cik tālu vecumā iedzīvots. Nejūtot. Kā tas – tomēr būtu jāslēpj – jo – es to nejūtu ‘sirdī’, kā mēdz teikt. Es nevaru teikt ‘jauns vēl gados, sirdī vecums’… Haha! Otrādi gan. Un tas mani moka.
Uzsākot atkal Wollongongā – ir daudz grūtāk, kā bija Newcastlē. Bet tur arī – sākumā bij depresija. Tagad – te tomēr labāk jau, kā pirms Newcastles. Tā tad – cerība ir, ka kaut kā atsperšos! Pirmdien (visu dienu) bija te vecais Grauds. Viņš nevar mani savaldzināt – tikai tukšumu aizpilda uz brīdi. Derētu īstu brīdi kaut kur (ja būtu viņam mašīna) izbraukt. Citādi – viņš neiesilda. Bet – ir jau ir vēl kaut kur kāds, kas labāk spētu aizpildīt tukšuma izjūtu. Tas lidmašīnā, no Adelaides, bija jauks.
D. vakar saķēra visus prātus atkal – un tad bij grūt! Vakar sāpēja arī auss no jūras varbūt – ietrakojos vļļnos! Šodien un vakar nevarēju iet jūrā. Varbūt – rītu!
Šodien atbrauca Rudzata kdz. aizveda uz stundu – noturēju to par ilgu. ($1.50) Tas būtu O.K. Viņa neko lielu nevar – bet tik muļķe nav kā domāju. Viņa – arī ap 50 un – sāk mācīties klav. Kaut kur skrien un darās – Freija arī 50 – bet Freija sejā varbūt vecāka, bet figūrā un smaidā – jaunāka. Liepiņa – kora priekšniece – liekas vecāka kā es – bet galva augšā! Tur daudz tādu un daudz arī – kā rozes! Jāņem vairāk tās tabletes – varbūt tās tomēr palīdzēs ātrāk nomierināties.
Šodien Inesei nosūtīju $100 – Kanādas, Austrālijas dolāri 83.82. – Tas apmēram (mazliet vairāk) cik man paliks no bildēm, ja tās 2 ir pārdotas kas atzīmētas. Kaut nu vēl to māmiņas bildīti kāds nopirktu. Un vēl kādu! Ja atrastos kāds mītnieks te – tad jau es izdzīvotu.
Wollongonga ir nejauka – tukša un ļauna – bet varbūt Newcastlē nebūtu labāk. Freija teica – lai pārvācos tur. Ja būtu lēts dzīvoklis – jā. Bet kur tādu ņemt? Meklēt Sidnejā – par housekeepingu? To varbūt varētu – bet – ar mantām? Par māja uzraudzību – tādas vietas ir. Oh – dear! Kā es dzīvošu viena? Varbūt nomierināšos. Rakstīšu. Gaidīšu Inī. Tepat tad varbūt būtu labāk – tikai kā samaksāt? Kaut kur jāmeklē cilvēki!
{new notebook – first bit a continuation of historical/travel notes from some publication – probably written at same time as the earlier notes on French castles, etc.}
Franču kult. un mākslas iezīme un pamats – reālā un ideālā apvienojums. From adaptation ‘of the real to the ideal’ – nāk mēra izjūta (moderations, balance, harmony) – kas raksturo un izceļ franču domāšanu un mākslu. Cilvēks pats – (ne kāda prāta fiction) ir franču civiliz. centrs, arī – vienlīdzības ideja – ir franču iedvesma. [..] pati savā būtībā – noteikta, loģiska – uz intelektuālo skaidrību – bet jūtas un ‘dziļums’ – nav izslēgts. Pascal „the heart has its reasons, of which the reason is ignorant…” Lielas domas nāk no sirds.
Tā kā franči 3/4 gadsimta dzīvojuši vācu uzbrukumos – franči ir izglābuši sevi vienotībā pret uzbrucēju. Tomēr viņu kultūra – humānisms, visas cilvēces – domātāji: Volters. Alģīrā – arābi līdzināti frančiem, tāpat Senegalieši (Equatoriālā Āfrikā). Nacionālā doma attīstījusies pilnīgi 16 g. simt. 18-19 g.s. Voltaire, Rousseau, Vigny, Vict. Hugo, Anatole France. French artists always – great thinkers. Analytical, critical mind – French spirit at its best.
Classic romance – ‘Aucassin and Nicolette’ – love story. Pēc nationalepics – pēc tam 12 g.s. franču literatūrā. Agrāk visur citur – izsmalcinātāka, skaistuma mīlestība, vecie epiki – stāsti – pārstrādāti no ‘noble trouveres’ – romanču veidā – deklamējami pilīs – Celtu stāsts – Tristan and Iseult – kā Britan tā Francijā + trubadūru lirikas – dabu, mīlestība. 12 g.s. – Dievam – ‘svēta Alex dzīve’ 11 g.s. noble national epic ‘The Song of Roland’ – tautas nacionāls varonis. Vēlāk bieži pārstrādāta, pieder 12 g.s. beigām, prose + verse. ‘Song of Roland’ – fr. lit. sākums. Rolands – ideāls ‘knight’ (?) – to crist, king, country, stāstījums – ar Charlemagne centrā.
Francois Villon, Master of Arts – 15 g.s. liels dzejnieks – dramatisks kontrastu dzīvē. Skolots no Church. 1455 g. nogalina kādu priesteri in a ‘browl’, bēga prom no Parīzes. Pēc piedošanas – atgriežas un iemaisās ar robberi, atkal bēg. Iespundēts, notiesāts uz nāvi 1463 – sods commuted to exili (izsūtīšanā?). Beigas nezināmas. Villonabalādes – ‘Ballade of Dead Ladies’! „Nay, never ask this week, fair lord, Where they are gone, nor yet this year, Save with thus much for an overword But where are the snows of yester-year?” Villona dzejā – nabadzība – grēks, bailes, vientulība un – karsta nožēla. ‘Ballade of the Hanged’ – V. Rakstīja kā apžēlošanas lūgumu sev un komrādam uz parlamentu, kad viņš bij notiesāts uz nāvi – reālisms!
Prustā izlasītais – ‘Tenderness and truth’ – lielas mākslas pazīme – ir atklājums ko Es ieraudzīju MicklAndž. visvairāk un arī citos. (Pat Picasso?…) Tas bij tik drošs man pašai, un tomēr tik nedrošs spriedums citiem to teikt. Tagad – ir labi zināt ka Prusts arī to saka un citi arī. Un tad, kā arvien šādos brīžos, kad atklāj savu domu tuvību ar lieliemgariem – liekas ir vērts tālāk urbties savā vientuļā ceļā. Lai paliek skaļums citiem… Prusts ir ļoti bagāts – bet viņš izsaka visu, viņš neliek lasīt starp rindām viņš runā runā vārdu virknes bezgala, doma seko domai, kas drāžas kā straume cita aiz citas.
Svētdiena 5 apr. (?) {marts} 8 a.m.
Nevarēju aizmigt. Šorīt sāp mug. atkal. Vakar bija jau labi… Šorīt iegāju karstā vannā. Svīdu pēc tam. Pārmainīju visas drēbes. Svīstu atkal. Mieru! Mieru! Pacietību. 1 a.m. {p.m.?} Labāk, bet ne pavisam. Lasu franču lit. – pāris rindas piezīmju.
5.30 p.m.
Viņi atbrauca. Nospiesti. Sevišķi Dz. Kādēļ? Nezinu. Nekas neesot. Pie dadija nav bijuši. No good! Ar mani nedalās, lai gan nav asi – bet viņiem sava pasaule – un es gaidīju – visa mana pasaule šinī gaidīšanā! Un tā nedrīkst būt. Mani tomēr gaidīja In + Laim. un tur varbūt es tos pievīlu! Es biju izņemot Dammi – tik nejauka! Kā – vai es to kādreiz varēšu labot? „Dzīvē jau tā iznāk” – mana māmiņa mani mierināja, kad domāja par miršanu, aiziešanu.
Man jābūt tai stiprai tagad. Jāpieņem viss. Un jābūt mierā arī ar neko. Un jādod, cik var labais. Jo tālāk viņu (bērnu) dzīve iet, jo viņu problēmas arī grūtākas. Vairs nav bērni, ko var sapurināt, sarāt, pasmieties par visu. Ak, Dievs – dod spēku! Sāku beidzot rakstīt piezīmes ceļojuma – no gala. Un varbūt tā varēs turpināt! Man sāp katra atmiņa līdz neprātam – tik skaists tas tagad un neatsaucams un tāls! Un Dz. ies prom!!! –-
10 p.m. Šie uz kino. Es rakstu ceļ. p. – jau nolaidos Frankfurtē! Liekas tagad tā lieta ies! Kāds miers un kāda nežēlīga vientulība vajadzīga, lai sāktu rakstīt. Varbūt tagad ies tā lieta. Tik daudz reiz man no tā iztraucēja apstākļi. Newcastle – Grauds, dziedāšana etc. etc. Tagad slimība ielika gultā, šie aizbrauca – un es beidzot iegāju tanī visā iekšā! Bet tik daudz ko teikt. Un tik daudz ko nezinu, gribu vairāk zināt. Bet personīgai, brīvai šai lietai jābūt. O! Kādas 14-15 lap.p. jau! tas labi. Šie laikam – happy!
Te atnāca – Pansija. Man viņš tik ļoti toreiz atgādināja D, ka – es to jūtu tagad ejam caur visiem kauliem, kad jūtu viņu tuvu. Tas varētu būt traki – to trakumu un D. pārpotētu Uz šo Pans.?! Uz Graudu – neiespējami, arī uz citu ko reālu – pagrūtāk. Bet – uz nereālu – kā uguns pārmestos! Domāju par Inesi un rītu ļoti gaidīšu vēstuli. Jāiet gulēt. Liekas – rītu staigāšu…
Otrdiena 7 apr.{marts} 70. 7 a.m.
Pirmdiena pazudusi, gaidot un nesagaidot vēstuli no Ineses. Nodotot 2 klav. st. Sākot tamborēt lakatiņu, violeto – tas ir sākot to nobeigt, jo pus notamb. tas stāvējis. Citādi – tukša bij vakardiena. Šorīt gudroju un gudroju – ko ražot lai ko nopelnīt? Visi kaut ko atrod. Kaut kādus ‘pusmēsliņus’. Nopietnas īsti skaistas lietiņas lai keramika, izšuv. aud. etc. atmaksājas tikai lielā veidā – ar kapitālu un arī tad vēl kā? Atmaksājas kaut kādi pusnegaumīgi nieki. Es mazākais tā domāju – jo dzird – „viņš tur taisa tādas vai tādas lietiņas”. Pelna. Kāda kundze taisot 2 cent. garas pastaliņas. Tās nu ir arī glītas. Vajadzētu man – Russian ‘lapči’ – taisīt, no aukliņām. Vai šķīvīšus ar ‘tails’? Vai ko? Pončos? – Daudz darba – dārgi maksās un tāpēc nezin vai būs pircēji. Bet – jāmēģina būtu – jāgroza galva – ko?
Ceturt. 9. III. 70. 6 a.m.
Akmens spiež. Arī Dz. dēļ. Vai viņa ņem īsti? Vai ir tāds īstais? Dažreiz mazākaistā domā. Bet – tas var neko nenozīmēt. Dzīve kā akmens sienu lauks – nedod ko gaidi – nedos Dz. Nedod Rutai (!) nedod man… (nav papīra) {written along page margin}. Debess ir visjocīgākā – sīki, bezkrāsaini, dūmu drumslas etc. un kopā – kā gliemežvāks un Bacha fūga sāk skanēt!!
20 marta rīts
„Prieks, kur tu rodies?…” Šorīt to varu teikt. Līst. Debess līdz jūrai nolaidusies. Iela slapja. Rūtē sīka asara. Un es apjēdzu – cik laimīgas ir šīs dienas! Jāizdzīvo tās! Jāizdzīvo ar to laimi ko tās dod. Dz. ir vēl te. Katru dienu.
Bet viss ir nodalīts ar mēru
Vienu glāzi divreiz izdzert nevar
Un stunda rit lai cik tai daudz ko dot
Bet nenoguli, nenoguli
Saullēktu un rietu
Un dienasvidus karsto ietu
Kas gurdina un sāp
Atvēris gurdumam un
Sāpēšanai arī.
Mani putni, maigie putni
Vēl ir pie manis
Ar spārnu vēdām un
Balsīm, dziesmām.
Bez krāsām grūti ko atdarināt, lai arī – krāsas ļoti bālas. Tagad nāk saules spožums, viss mākoņa kreisā stūrī kā ziemsvētku sapnis. Ak, kā ‘saķēzīju to kuģi’ – bij jau diezgan labs uz-ķēpāts… Tikko žāvājos un garām gāja sark. buss – un aizgrūdu rokas mutei priekšā ar steigu. Pasaule atkal skaista, tikai es pati nabaga. Istaba pielīst saules. Miers – kā kādreiz Ķikuru istabā rītos. Vakar vēlu sāku rakstīt Sarmam – vēstuli. Atrodu ka man vajag 2 lietu – dzīva cilvēka un ļoti intensīva intelektuāla darba! Debess iluminējas katru brīdi savādākas – ļoti bālās pasakainās gaismās, tikai saule spoža caur mākoņa malas kādu miglu vai dūmu smalkumu. Kuģa sāni saulē. Jūra krāsojas pie apvāršņa zilgana – mākons kļuvis viegls, it kā tikko pacēlies tālāk no jūras. Augšā sārtā, tad zelta, tad baltā laiva iekususi dūmu mākonī. Lielisks miers un skaistums pār pilsētu lejā ar cilvēkiem kas sāk urķēties savas dienas darbos ar savām mašīnām.
3.30 p.m.
No Ineses laba vēstule un tās ir otras debesis! Biju šopīt 3 reizes – pienesu šo to mājā. Ik reizes satiekot sark. b. pārbaude. Ik reiz spiež mani lejā, un man jāturas pretī. Velna milti – ar šiem Austrālijas ļaudīm! Kaut varētu bez viņiem iztikt! Braukt kaut kur! Ha ha.
7.30 p.m. Tikko ienesu šiem kofī! Ātri sagatavoju labas vakariņas, klapēts steaks pannā – little breadcrumbs, eļļā apcepts ātri + laba karote vai divas vīna sarkanā, + pipari, 2 sīpoli – vāks virsū šmorēts apm. 40-45 min. pie beigām uzliku katram gaļas gabalam (aizmirsu apgriezt) karoti skāba krējuma, vēlāk uzkaisīju pāris tējkarotes tomato soup pulveri, pāris karotiņas kartup. ūdens jo kļuva pasauss, sāli – un bija burvīgs, apakšā brūns nocepis. Tad + kartup. + zirņi (saldētie). Tagad īstā kafija – easter buni, medus, sviests.
Man pašai – spiedīgā depresija, varbūt tā laba – tā dzīs mani kaut ko iegūt. Tā neliks man miera. Tā ceļas un plok, bet ceļas arvien no jauna. S. busu dr. dara mani traku. Bet – tās illūzijas. Un taisni tagad – (skaistā novakarē, rāmā vakarā, kā simtos tādos…) liekas pat kaut ko vērta tāda epizode kā Newcastlē – ne tāda, bet meklēt ko, kaut vai maldoties pa tādu.
Šodien Picadilli tas nogāja garām kad malu kafiju – tikai reiz. Vairāk neredzēju. Pēc lield. būs jārunā dēļ vietas – darba. Who knows? Varbūt ko var dabūt.
27 marts. Lielā Piektdiena 1970. 4.30 p.m.
No rīta 4-4.30 skatījos planētu/komētu. Uzmodināju arī Dz. + Cl. Tad aizmigu. Ļoti karsts rīts. Tad ‘ciemojos’ ar Inesi un Sarmu – lasīju vēl 3. 4. 5. reizi viņu labās vēstules un tas bij ļoti skaisti! Tad lasīju Eglīša ‘Švābu Capici’. Tur ir labas lietas. Tad kļuva garlaicīgāka diena jo gaidīju solīto izbraukumu kas šodien nebūs. Varbūt rītu. Šodien – pēc kafijas tagad 4.30 taisāmies uz jūru. Nu varbūt jau būs vējains… Pāri stundu nositu ar kartīm – iespītējos un liku un liku. Stupid. Stupid. Man vajaga dzīvu cilvēku dabūt. Kas mani netraucē, bet ir kad vajaga, kur tādu ņemt?
7 p.m. Pārbraucām no N. Wol. beacha. Mūsu aizbraukšana bij par vēlu. Bet – tomēr skaisti. Izpeldējos. Lasīju. Pakustējos.
Vakars mierīgs. Silts. Krāsains, neizsakāmi skaists! Kādēļ es gadiem esmu viena? Tas ir neprātīgi bijis darīts. Kāda muļķīga – morāle, vai kas. Un ticība kaut kam skaistam kas nāks. Tādam kā – izsapņo, kas izrādās illūzija. Kas ir zināta – kā illūzija. Un tomēr – vajadzēja atrast mazliet īstenības. Bet – es jau meklēju arī. Pat šinī pēdējā muļķībā es ticēju arī īstenības iespējai, kad to ieraudzīju – tad negribēju. Un tomēr atkal ticēju. Sēžu verandā tagad. Ārkārtīgi skaists vakars. To ko es it kā izlemju tagad – kas man būtu vajadzīgs – faktiski – būtu visvieglāk dabūjams. Teiksim – kāds ‘lovers’. Bet. Tomēr grūt arī – bez mīlestības nav nekā. Un ar mīlestību nu saiet dēlī. – Sāk satumst.
Lieldienu sestdiena 28 marts. 9 a.m.
P.S. šorīt komētas nebij. Saule. Miers. Šie guļ. Pasēdēju verandā. S. b. kāds pabrauca ne sevišķi ātri, patuvu – un likās skatījās šurp. Viss – nenoteikts. Bet man likās tas bij D. Un tas ir kā pavasars man. Lai nekā nav vairāk tikai zināt – ka es nebiju tik wrong.
Pārdomājot notikumu Newcastlē – jāatzīst ka tā bija liecība manai perfektai healthiness – taisni tā viena brīva, pilnasinīga sieviete rīkotos. Failure bij tas pretspēlētājs. Un arī nē. Un šie muļķi te iedomājas maniaku? Var jau būt ka nē! Lai kā, labāk nepētīt būtu šodien (to nevar izdarīt) vai tas bija D – tikai pieņemt ka bija! Kaut es spētu paturēt šo ‘apskaidrību’, kaut D ar vien man to palīdzētu, viņš jau te garām braukā…
11.30 a.m.
...Un pēkšņi skumjas nāvīgas Jo tukšumu man dzert No dienas kausa dievišķā Kas dailē pāri pludo Tvert tikai ēnas garām slīdot
Viegli ir uzziedēt To piemini Ir grūti mirt.
Sanesu šo to atkal mājās un liekas nu man nevajadzētu vairāk naudu izdot visu nākošo nedēļu. Darbs padarīts un esmu lieka te. Man nav kur manus spēkus likt un norimt, tikai piezīmes vien ir grūt rakstīt – ir pavisam vai neiespējami ar šo neizdzīvotās dzīves spiedošo mudinājumu – dzīvot. Neprāts. Varbūt tas nebij D. un tam vajadzētu būt vienalga, bet nav. Smagums atkal ir kaklā kā akmens. Es nezinu kā savu dzīvi vēl iekārtot, kā vēl ko paspēt. Te tikai daļa dzīvo, otra daļa nonīkst. Un – drīz būs abas daļas nīkšanā – jo Dz. būs prom, kam šī viena daļa tagad dzīvo.
Vieta, kaut kāds darbs jāsameklē – bet tam vajadzētu būt pareizajam, pareizā vietā, jo tas mani ieraus visu atkal sevī, savā apkārtnē, savos cilvēkos. Nauda. Nauda man dotu kustības brīvību. Kaut ko saķert tā grūt – bet tomēr. Kustība vien arī ir vairāk dzīve kā sēdēt ar ķēdi kaklā pie vientulības.
Pusstundu vēlāk. Iznācu nogūlos verandā – mazliet aizmiglotā saulē. Lasu par Franciju un franču rakstniekiem. Pusstundu vēl vēlāk vai vēl vēlāk 1.30 p.m. Ienācu atpakaļ. Uzliku zupu vārīties. Šie spēlē owful jaz. Es jūtos šausmīgi viena. Katastrofāli. Es nespēšu laikam nomierināties tā, lai vilktu savu dzīvi tālāk, ja neatradīšu kādu nodarbību + cilvēkus. Resp. kādu cilvēku. Kur? Kur?
5 vai 4 p.m.
Izmazgāju matus. Šie guļ. Borsch’s gatavs. Nav nezin cik exiting. Jāatceras Anuilli: Sākumā mēs ceram uz visu visu mūžu garas laimes, tad pietiekam ar pāris gadiem, tad etc. Viņš nonāk pie tā – ka nav ar šo 5 minūšu. Un tik daudz – man ir bijis. Izsapņots. Tā tad – spēku un dignity iet tālāk. Drosmi un mazliet vairāk nekaunības – uzstāšanās – nauda līdzētu!
Nemiers dega, dzina kur iet, nenokavēt.
Bet vakars jau krāsainu mākoņu spārnus izplēš
Un nomierina – pāries, pāries ja sāp.
Velts būs gājiens, meklējiens
Nezemojies par daudz
Ar savu likteni aci pret aci stājies.
Vakars plēš krāsainus spārnus
Daiļums, pasaules zelts
Tavu spēku vienīgais avots.
Lieldienas rīts {29. 2. 70} 7 a.m.
Lieldienu doma: šī ir mana dzīve, mana vienīga dzīve man dotā, piešķirtā dzīve. Neiztērē nevienu minūti lieki. Izmanto, dari, priecājies, strādā. Lepni, droši, laimīgi. Sāc tūlīt, tas nav Tev jauns, bet – neatlaidies…
Otrās lieldienas rīts (Pirmdiena) {30. 3. 70} 7 a.m.
Vakar bijām līdz Katumbai. Braucām, braucām – bij labi. Bet šorīt – šausmīgas galvas sāpes – varbūt tādēļ arī ka pērkons staigā, auksts, etc.
10.10
Pirmīt sāku parasto dzīvi ar kafiju, aukstu dušu – bet tā lieta negāja – vēmu, galva sāpēja nežēlīgi. Tagad – piecēlos – ir labāk. Bet ne labi. Bet – padzīvot varbūt varēs. Ārā saule, mākoņi, vējš, pavēss – Šie vēl guļ. Jāsāk lasīt.
No svētd. pēcpusd – biju prom – uz latv. tad Windzoru, atpakaļ – dziedāšanā un šurp. Depresija nepārvarama. Fiziska lieta – kas jau vispirms ir ielieta kā svins sejā – viss norauts, savilkts uz leju – es to nevaru noturēt – un tad garīgais smagums. Kā to drīkstēja man uzkraut? Tas ir būt slimam visu laiku. Es cīnos – bet that’s not fair, ka man jānonīkst ar to, ka kāda stupidity man uzliek. Bet kas? Man jāiet pie daktera? Jāiet. Vēl viens (acu) nav samaksāts.
{angry scribble of lines across page} – tās ir dusmu līnijas.
Manu grāmatu lasot Latvijā. Labi. Bet prieka man nav, tikai atziņa – labi. Kaut kā man jātiek ārā no šī stāvokļa. Es nevienu rindu vairs dzejā nevaru uzrakstīt jo es vairs – nejūtu dzeju. Es varētu kauties ar tiem, kas tur mani ielika tanī tumšā vilcienā un lika izjust to bezcerību un meklēšanu kam pieķerties – tas moments turpinās. Ko lai es iesāku? Pa visu ķermeni dien un nakti skrien karstas strāvas, rokās, plecos – kaklā – kā lai es to apturu? Kā lai izraujos no tā, kur iegrūsts mans ķermenis. Mazākais tā pelēcība ir mitējusies – tomēr, tā ir prom. Varbūt šis smagums arī atkāpsies. Bet – manu optimismu man vajag, ne tikai pesimismu prom! Rīts ir vēl, šie vēl guļ. Dz. laikam vēl nav laimīga. Vai – nezina, kāda ir. Un es jau pūtu Birst. k. kas viss notiek un grib notikt. Ak, es es! Varbūt Sweetijam bija tā recepte, kā būt laimīgam kad Duks izmet prom? Bet – viņi jau nav mediķi? Skaistākais rīts atkal – un aiziet ciešanās.\ Es biju viena – bet es biju laimīga. Tagad tas tāpat palieku – es esmu viena – bet nelaimīga un tā ir difference. Es nīstu šos briesmoņus Austrālijas ‘dakterus’.
10 p.m.
Šorīt Cl. prasīja vai gribu ietu uz činise meal šovakar – es teicu ka jā, ja varu! Tā es uz to paļāvos. Bet Dz. ar Cl. laikam iznāca kādi mazi konflikti un Dz. gribēja lai viņi divi vien var iet. Šis izgājiens vakarā – man bija liels gaidāms notikums – tagad jūtot ka mani pat no tā izmet, ka esmu viena, viena, absolūti – tas pēkšņi mani iegrūda manā depresijā, tanī kas mani vajā.
Bet – mēģināju apsvērt – ka tā tas būs un mēģināju to pieņemt. Saģērbos un gāju uz jūru. Ceļā satiku busu ar ‘mazo’ driveri kas apbrīnoja manu bērnu mīlestību. Man viņš kā tāds siltuma punkts. Nu – es mazliet par viņu iedomāju pie jūras – teicu ir viens cilvēks tur s. bus. kas mani nenicina un es mazliet pie tā varu turēties. Tas un jūras skaistums (ārkārtīgi skaists, silts, mierīgs vakars) un tas ka – esmu bijusi pāri jūrai no šejienes, un tas, ka arī pag. gadā tur sēdēju lai varu saņemties un iet gulēt – un In. vēstule (šodien) – tas viss mani glāba un es pārnācu vesela.
Man jāsargās no pēkšņām nepatikšanām, jāiet kur skaistums un veselība un kaut vai ar illūziju varu – jātiek ārā no depresijas. Patreiz jūtos labi. Varbūt bij labi tādā skaistā vakarā mani atstāt vienu, tas skaistums man varēja palīdzēt. Gandrīz neticēju ka pēc In. vēstules, kas visu jau darīja pareizu un labu – mani atkal tāds niecīgs ikdienišķs sīkums var tā pazudināt. Iegāju bibliotēkā, gribēju paņemt kādu grām. par Prustu – bet jāgaida 5 dienas dēļ pazaudētas library kartes.
6 febr. 1970. Piektdiena 6 a.m.
Gulēju samērā labi. Pirms 6 a.m. – dušā. Tagad sēžu pie galda – lasu Parīzes piezīmes. 10 reiz vairāk te būtu varējusi uzrakstīt! Un tomēr ieskatoties atklātākās vietās – nevarēju, biju nomocīta no ceļa, un no sevis. Un kas te mani bija turējis spēcīgu – bij miers un illūzijas. Tur to nebija – un es biju spiritless – tāpat kā tagad – man izņēma, izoperēja cerību – un tas ir drausmi! Šorīt apņēmos cīnīties – līdz ziemsvētkiem, līdz šo braukšanai – strādāt pēc iespējas sistemātiski – rakstīt, lasīt, lasīt angļu valodas dēļ arī, spēlēt, uzmanīt veselību, varbūt iet kursos – rakstu kursos – lai gan valodas dēļ muļķis tur būšu, bet varētu. Un karot, apkarot, nokarot savus nervus.
10 a.m. Iztīrīju māju (apmēram). Spēlēju. Traki. Un pēc tam – pieēdos. Tas bad. Nevaru pieķerties rakstiem. Tas jādara. Ļoti karsts.
7 febr. Sest.
6 a.m. Visa pasaule vieglā siltā miglā. Bez vēja. Mana mīļā skaistā pasaule. Es labinu un iedrošinu un uzmudinu sevi – ka tā ir tā pati, kurā es biju tik ļoti laimīga. Un atgādinu – cik laimīga es būtu šādā rītā viena te. Kaut kā es saņemšos.
Vakar – vēstule no vecā Grauda. Vai varot apciemot. Mācot kādu kundzi braukt. Vakar izņēmu no bankas ‘kārtējo noguldījumu’ – nopirku Dr. Sholla sandales $9 un ne tik graciozas kā Vācijā pa 4. Nezinu vai neizdarīju kļūdu – varbūt Sidnejā jau ir tādas lētākas.
Norīvēju kāju vakar līdz jūrai aizejot vakarā, braucu ar busu – vecais baltais teica halo – bet es nepaspēju atbildēt, teicu sav „7 cents”. Vienalga. Liekas visa pasaule zin! Ko? To ko es nezinu. Vakar it kā pamanīju caur logu D. braucam. Un reiz – pacēlu galvu (sēdot) (pie rakst. galda) – un kāds pilnīgi šķērsām pagrieztu galvu nobrauca gar durvīm. Likās D. Tas bij pēc tam, kad lejas vecis uznāca tieši tad, kad es te raudāju – es raudāju un zūdījos pusbalsī – nedomāju ka kāds var mani dzirdēt. Acis bij saraudātas. Viņš uznesa gas bill – ko es kopā ar viņa, ieliku viņu vēst. kast. Tie bij bijuši abi kopā salocīti un es domāju, ka tur tikai viens bills.
Vakarā pie jūras bij atkal burvīgi – maigs, krāsains vakars! Pabradāju kājas atpūtināt – bez zeķēm jau kocenes dažreiz taisa tulznas. Dažreiz nē. Vecās nēsāju visu Eiropu cauri! Bet tās ir pagalam.
Jātaisa dienas darbu saraksts, Inese ieteic – un tad jādara ja ne pēc kārtas tieši – tad mazākais – kas jāizdara. 1 st. jāspēlē. 1 st. jālasa lit. 1 st. jāpārraksta 1 st. jaunjāraksta etc. 2 st. jāstaigā Jāņem dušas Jāstāv uz galvas – to daru! Nav jāēd!!! !!!
Vakar pirmo reiz šogad gāju pa ielu ar dzeltenu puķu raibo kleitu! Duka iepazīšanas kleitu. Nekad nevilku – bet vakar bij tik karsts un rokas un kakls vēl tik brūns – ka izskatās labi. Tāpēc arī tūlīt steidzu pirkt kocenes – tās piestāv un to man vajag arī. Kur mans dzejas gars? Nokauts. Pie D. palicis. Viņam jādod tas man atpakaļ! Par to es vakar raudāju un pēc tā žēlojos. Karsts jau – lai arī apmācies. Jau 7.30. Ko iesākt darīt? Palasīt? Normāli būtu bijis teikt kādu dzeju šai dienai.
Iet vētras, aukas tornādo Pāri cilvēku un tā māju Nāk plūdu briesmas Zūd dziesmas. Kā es to nezināju Ka reiz darīs arī man to? Zaļos mūžības kalnos Ar dieviem nemirstīgiem To spēles aizmirsusies Atrāvusies No brāļiem iznīcīgiem Dzīvoju bez salnas.
9 a.m.
Izgāju brokastis taisīt un pa vannas istabas logu ieraudzīju kādu cilvēku baltā sporta tērpā lejā pa ielu skrejam – un domāju tas regulāri jādara arī man – no rīta, ja tūlīt neiet šopīt, vai ko – arvien 15-20 min. iziet ātri vienu līkumu. Newcastlē regulāri katru rītu gāju prieka dēļ vien, pat lietū. Izgāju pa palmu ceļu un vēl mazliet sāņš – tas ņem 25 min. līdz palmu ceļa otram galam vien – apm. 20 – tas viens labs maršruts. Citus var izgudrot uz citām pusēm – tā tad – līdz ziemsvētkiem, kamēr šie atbrauks.
Vedīšu praktiski izplānotu ražīgu dzīvi – veselībai. Un darbam arī gribētos kārtīgi etc. (cik grūt pacelt dibenu un strādāt pie kāda stāsta…!)
Arī šai dienai (Atteikšanos no visa) Gaismu dod Tavu acu krāsa Izzagta vēl No visgudrām lamatām. Necīnāties labie ar mani Dēļ manas labklājības. Man neder vairs Tas kas Jums. Pa kādiem tiltiem Lai bēgu?
8 p.m.
Aizgāju staigāt ap 5? Varbūt mazl. agrāk. Oranžā, ar melno dvieli uz rokas, gar slimnīcu, pa spoku busa ielu – lejā pret dressing shedi – gāju gar jūru – bij ļoti krāsaina skaista pasaule – un es domāju – mani atdzīvinās! Pasēdēju tur smilšainā ielokā, kur agrāk sauļojos atbraukusi pāri jūrām, kur domāju par D un jutos diezgan skumja – dzejoju par melnām kaijām – vai tad es nebiju vesela? Es biju laimīga ar visu. Varbūt šīs divas pasaules sāk savienoties – tā pirms katastrofas un tagad. Kaut es varētu būt kā biju – bez grūtsirdības depresijām. Tik mīlēt, mīlēt visu.
Pārrakstīju vēl reiz – pazaudētās puķes. Tikai pāris lapiņas, bet ko es ar tām ņēmos! Katru reizi laboju un pārgrozu! Kr. kāja sāp stilbā, par daudz vēja dabūjusi, ūdeni arī! Nogurums.
9.20 a.m. svētdiena. {8. 2. 70}
Pildu plānu – auksta duša, pastaiga 30 min., nepārspīlētas brokastis. (Mazgātas dažas lupatiņas) tikai – nupat liku kārtis. Un tas ir – ko ļauna. Piemācies. Kur eju staigāt palma aleja + otrs ceļš, iztaisa labu 30 min. līkumu. Skaists! Šie būs drīz klāt – ja iet pēc plāna. Nevaru pieķerties rakstīt. Jūtos – labi ja neskaita dullo spiešanos kaut ko izdomāt – kur nevar neko izdomāt. Gulēju abas naktis te lielā istabā. Tas atsvaidzina. Gulēju ilgi. vakar biju ļoti ļoti miegaina vakarā jo lietus nāca. Man līdz no rīta staigājot jāņem mazs skicbloks un jāvingrinās pa īsam brīdim zīmēt. Tas varētu varbūt noderēt. Ātra skicēšana attīstītos.
Mana pasaule
Ar seno laimi ik zāles stiebrā
Tu tepat esot ļauji
Lai rokas Tev pretī lieku
Atkal sadraudzēties
Kāpju kā stalažās
Uzmanoties.
Mana pasaule
Ledū vēl nesasalsti
Sildi, vēl sildi,
Par to ka Tevi tā slavēju
Slavināju
Ilgus gadus
Sildi vēl brīdi.
10.20 a.m.
Šie atbrauca. Dz. drūma. Kāzas maijā – Wyongā. Viss būtu O.K. ja es nejustos tik maisā iebāzta. It kā mākons pāri visu laiku. Un tomēr – tās tikai drūmas domas. Tagad pat – viņu notikums – tik ļoti stāv ārpus manis, tādēļ ka es jūtos beigta. Ak Duk, ko Tu man nodarīji! Varbūt viss ir O.K. Arī ārzemēs es jutos – tukša, ierobežotā pasaulē – jo mana iespēja tanī dzīvot ir ierobežota, gandrīz neeksistē. Tā ir tikai vientulība, kas pēkšņi kļuvusi draudīga. Jāsaņemas. Ka Dz. neizskatās īsti laimīga – tas nav labi. Viņa baidās, baidās! Tāpat kā es kādreiz. Mēs esam savādi putni – negribam – setlīt down – Buss no Melburnas ienāk. Viss ir kā agrāk. Kas mani spiež pie zemes?
Sāku rakstīt par kampiem, nometnēm – tas tā ielīksmoja ka kā Eglīts saka – nevarēju nostāvēt, nosēdēt, jāizskrien pakustēties ārā uz balkona – pēkšņi jutos tik laimīga, tikpat kā toreiz tur esot, nometnēs kampos par kurām sāku rakstīt. Bet vai es ko arī uzrakstu?
Šie tūlīt aizgāja, aizbrauca uz trial braucienu caur Wollong. Acumirkli jutos ļoti slikti, pamesta. Bet rakstīšana (spēlēju arī atkal Šopēnu) atkal pacēla garu īsti, šoreiz īsti!!!
1.30 p.m.
Uzrakstīju 5 lapas par kampiem vispārīgi + mazliet par Romas. Patreiz (varbūt visstiprāk un visilgāk) ir īsti pareiza vecā dzīves izjūta, realitāte ar prieku pamatā. Kaut to varētu paturēt! Darīt visu kas jādara – lai tā paliktu.
Vai darbu sadalīšana jau 2 dienās dod rezultātus? Saturu – staigāt, spēlēt, rakstīt? Jeb tam citi iemesli – rakstīšana par bijušo ceļojumu atnesa tā laimi. Bet – tas ir dabīgi un saprotami – kaut tas turētos, paliktu!
Kad šie atbrauca un stāstīja par kāzām – es biju miles out of it all – iedomājos sevi kā ēnu, kā spoku tur. Tagad – ja es šādi tur varētu būt – es būtu cilvēks kas redz un dzird un jūt!!
O, cik labi būtu! Es centīšos centīšos noturēties! Varbūt maza daļiņa reālai iespējai tikties ar cilvēkiem ir pat vecā Grauda vēstulē – kas dod cerību dzīvot. Bet ne tas vien un tik daudz kas nāk un iet – manī šūpojas kādi garīgi spēki par un pret, tāpat kā tas ir kad ir vēdersāpes – es cīnos veseļojos un ceru būs labi. Un kad esmu uz veselo pusi – arvien D. ir reāls, bet nenozīmīgs faktors – pats par sevi saprotams, dabīgs, lai arī ne priecīgs notikums. Bet kā tas sāk ieņemt nozīmīgāku un nesaprotamāku vietu – tā ir slikti.
Kā es vēl reiz gribētu braukt uz Eiropu! Ja būtu vēl iespēja sēdēt aiz Ineses un braukt, cik laba es būtu – un tomēr, nelaba es biju tikai gribēdama kaut ko labu, kaut ko labot, kas nelikās labs – un tur es droši vien kļūdījos, jeb redzēju sīkumus nepareizus, palielinātus – cik grūt es darīju Inesei! Un tomēr – dažreiz jau biju tik laba miera un prieka un visa iztapšanas stāvoklī visu Dammes laiku. Līdz nelaimīgam pēļa notikumam.
Lejas dāma ar bērniem stāv pie sētas: visi tur šad tad pastāv. Es ļoti reti, ļoti īsi. Šai zilas bikses, vaļēja pagara jaka no zila, rozā, baltām trīs daļ platām karogveida strīpām no augšas uz leju. Īsts karogs, rozā ar balto vidū. Gracioza sieviete.
Gribēju doties pastaigā pirms sāku te atzīmēt. Tagad – mazliet skumjāk jūtos redzot šo skaistuli un nezinu – kur iet? Viņiem atbrauca mašīna priekšā – vec. meitene laikam brauc kaut kur līdz. Leja dāmas tērps ļoti uzkrītošs tomēr no mugurpuses ne visai skaists. No sāniem un priekšas O.K.
4 p.m.
Atbrauca mīļie latvieši: Luči + Zariņi – līdzi vīns, vīnogas, kūka, rieksti, čipi, manas grāmatas. Tās man jāmēģina vēl pārdot. Un ja nē – vēl vēlāk bērni lai pārdod Latvijā. Norunājām ilgi! Un – es kliedzu, brēcu sajūsmā par ceļojumu etc. Vai tiešām – visa mana nelaime, kuras dēļ gandrīz bojā aizeju – ir tikai manā iedomā? Un neviens nekā nezina? Un ja ko zina – tas viss pāri kā nebijis? Es nesaprotu? Bet viss ir kā agrāk!
Un tad – ja atliek tikai Duks, kas ar mani nodarbojies un vēl tie, kas tur lauzījuši galvas par to kartiņu – ak, tas viss nieks. Ja tik es varētu dzīvot! Šodien varu. Esmu tagad mazliet nogurusi – bet tas dabīgi – Izstāde nu jāgatavo cik nopietni var. No manis nekā – bet Dzidrai jāsasperas. Dzīve ir jocīga! Vai viss bij mans minds, kas lika man vai pazust? Lai kā? – ja tik es varu just dzīvē prieku dzīvot!
Mazliet līst, būtu jāiet staigāt. Tagad, ja atgriezīsies kaut cik normāla dzīves izjūta, man vairs negribēsies skraidīt uz kori. Bet – ko labāku? Tomēr – pie cilvēkiem vajaga! Tikai rakstīšana neveicas. Tas kampu apraksts Anšl. Eglīša garā, vai tas var iederēties citos aprakstos? Jāraksta un jālīdzina viss. Bet tagad, tagad pēc viesībām un nogurumā? Vienmēr patiesībā – vienmēr!
8 p.m. Mazliet līst.
Biju lejā līdz townhallei. Nāku pie slēdziena – visneveselīgākā ir pastaiga pa Crown str. lai gan – to es kāroju. Es kāroju sark. busu – ko es arī ienīstu un kas mani nomoka. Manas rīta pastaigas pa svešām vietām dod atpūtu un spirgtumu. Domāšana kur nevar neko izdomāt ir ļauna. Tāpat domāšana te mājās par D. Īsu brīdi un ar labu. Bet negudrot ko tālāk? Tur nav tālāk –
Spēlēju vecos Šopēna un c. gabalus. Tie mani atsvaidzināja. Esmu nospiedusi sevi par daudz vienmuļi pie Bacha (Partitas prelūdes invenc.) Tas ir nomācoši spēlēt visu laiku to mūziku kas bij neziņā līdz. Šopēns bij necerēti atbrīvojošs. Jāpastrādā nopietni – rokas pastīvas, bet no Bacha tapušas gudras, jāpaspēlē vingrinājumi.
Pastaigāt jāiet uz jūru – bet ne pa Crown str. Jāraksta – protams un jātur sevi darbā. Lietains, patreiz smags gaiss. Netīk gulēt manā istabā. Šīs divas naktis te labi atpūtos. Arī – vienatnē. Lai arī cik ļoti kāroju savējo – man ceļš jālauž vienai. Tā tas ir. Dz. jau to agrāk teica – bet īsti neizveda – man jābrauc jāiet vienai. Nu līdz šim gandrīz bij neiespējami braukt kaut kur. Tā kā šīs 2 dienas – tad jau varētu.
10 p.m.
Ak, kas notiek ar Dz? Viņa liekas iet kaut kur pret savu pārliecību? Ko lai dara? Sākts viss tas ir? Tāpat kā es kādreiz – bij lietas ‘kopā sapakotas’ un nevarēju tās šķirt… Un – zināju ka viss nepareizi. Un gāju! Kas būtu bijis ja nebūtu to darījusi? Varbūt neapprecētos nemaz? To – nevar zināt kas būtu bijis. Man tikai agrāk vajadzēja aiziet prom. Dzidrai paliek tā iespēja –
Nogurums arī dod depresiju. Un Dz. nelaimīgums arī. Un viss kopā – atkal smagums. Tak – pasaule vēl mazliet dzīva. Nedrīkst domāt neko nedrīkst domāt! Šausmīgi!
Gribētu gulēt tur pie loga un – labāk dzīvot vienai, kā ar savu bērnu – ķezā. Ja Cl. liek iet – kas tad? Skolu Dz. arī nevar panest. Kur lai viņa ņem atbalstu, drošību? Paps varētu dot – bet tas nedos, vai dos tik grūtu, ka to nevarētu ņemt. What to do? Es it kā ceru – labākā izeja tomēr. Lai tad – taisās vaļā ja nevar ciest. Bet – kaut viņa ņemtu to vieglāk. Bet viņa nevar to ņemt vieglāk. O. smagums nāk. Nē. Nepaļauties. Iet atpūsties. Rakstīt rītu Graudam. Rakstīt. Spēlēt. Etc.
Pirmdiena. 9. febr.
No rīta turējos – lai gan ārkārtīgi karsts rīts un es biju apdullusi – gāju no rīta pēc maizītēm – neticami karsts. Jau 7 a.m. Tad šo to tīrīju – O.K.
Gāju samaks. elektr. izņemt bankā naudu – bet Soc. Serv. tas trakais ierēdnis, kas pag. reiz bij tik ass un dumš – jau domāju ka tik to nesatiktu – kā tad: tas mani padarīja traku visu pēcpusdienu. Aizgāju peldēties un atnācu – kā pa tumsu šausmīgi ciešu – visu nosist gribētu un tas ir baigi.
Tas zellis tur ir extra! Sūtīšot nezin ko uz Sidneju. Sākumā meklē tos papīrus – nezin ne A ne B. Tā meitene laikam paņēmusi. O.K. pēc 3 ned. Esmu out of mind.
{page torn out}
3 p.m.
Taisos uz Sidneju – dziedāt. Dumi un nepareizi – laiku tērēt, naudu – bet ko lai dara, ko lai dara?
Esmu neprātā, nezinu kā noturēties robežās? Kad es atgūšu mieru? Kā? Varbūt citur man jāiet dzīvot? Varbūt. Nezinu. Kaut kam labam, ļoti labam, dzīvam, jānāk – tad. Tāpat kā vakardienas filmā: „Es slāpstu!” „Man jānoslāpst!” un gar zemi lielais vīrs. Bet ko lai dara, ka man noņemts miers. Cenšos, cenšos! Šodien ne rinda uzrakstīta – visa diena – dziedāšanai! Mazgāts šis tas.
3.30. Laiks par īsu lai vēl ko uzsāktu. Gribēju ko pārlasīt – labot. Bet nevar.
Smagums kaklā no dzīves un nemiers no tā, ka jābrauc. Tādos smaguma brīžos kā šis, vieglākos, tikai mazas tukšuma sajūtas brīžos – es pie sevis tūlīt teicu – „I love you, I love you, I love you” – un šis teiciens bij kā medicīna. Es atcerējos, vai iedomājos kādu nozīmīgu sīkumu, atminējos D un – jutos labi. Tas bij kā tilts pāri katrai neērtībai, katram sīkam grūtumam, neziņai. Tā bija narkoze – nejust zūdīšanos – būt laimīgai, svētīt dzīvi, atcerēties vissīkāko notikumu, izstiept to pāri visam, cerēt ka atkal kaut kas nāks… Ak – vai es tā nevarētu atkal? Man vajag vienu dzīvu tēlu kam to teikt pie sevis: „I love you.”
Pat Dammē – es pēc kādas nedēļas sāku sūtīt šo teicienu šurp atpakaļ. Un tad, kad kanādietis tur izstādē ne no šā ne no tā sūtīja pāri istabai 2 reizes lielu smaidu – es atzinu, ka viņš ir jauns, silts indivīds, kam ir ļoti skaista, neparasta izruna, ka viņš jauki šķoba lūpas un ir nemierīgs uz skriešanu, dzīvošanu un ja viņš man uzsmaida – es nedomāju neko vairāk citu – ka tas ir patīkami, patīkami, ka ir kāds dzīvs cilvēks, kas uzsmaida, kas Tevi (ko?) redz.
Es vēlāk, tur satikos runājos un biju ieinteresēta runāties ar holandieti – bet viņam bija sieva turpat, ar vācieti kas apsēdās torņa cāļu ēšanas jaukajā vakarā blakām un novēroja atzinīgi manu gaišo frizūru un svītraino džemperi – un runājās – viņš bij papliku galvu, bet šarmants – bet viņam bija līgava tur klāt. Kā var flirtēt – kā var redzēt vīrietī vīrieti ja tā sieva vai līgava tur klāt? Un kā var ņemt savu daļu vīrieša no sarunas ar vīrieti, ja to nevar uzskatīt kā vīrieti? Ar kanādieti mums izvirzījās jaukas attiecības arī tad kad viņa līgava bij klāt – bet es pāršāvu pār strīpu runājot par savu otru meitu – tā bija! Un tad vainas apziņā vairs nebiju brīva – nevarēju būt tā ‘tomēr vēl nenomirusī sieviete’ vecākā dāmā. Bet sākumā tā varēju. Žēl bij ļoti, ka es tur pie galda tā iemuldējos un ja šie citi to nebūtu aizskāruši – tas nebūtu tik ļauni iznācis. Bet – varbūt Inese baidījās. Un nepareizi es izrunājos. Jo pirmais teiciens – tā ielūgšana uz Austrāl. for dinner – izskanēja tik labi. Jā, kāda nepareiza nots tā varbūt arvien iemaisās. Šad tad iemaisās. Jābrauc.
Trešdiena 11. februāris 1970.
Vakar dziedāšanā – baltā vecā kost. jaunās ‘klikatās’ – jutos labi. Astra – eņģelis, paceļ krēslu nosēdina. Beidzot ielūdz nākošreiz palikt pa nakti – tas ir ielūgums kas mani tiešām iepriecina – jo no laika gala man ir mīļa šī Astra – viņa ir neredzēta meitene. Es ceru ka viesošanās būs jauka. Man bij diezgan grūt mājā braucot – miegs nāca un nogurums. Šorīt smagums, galvas sāpes – bet pūlos aizdzīt tās ar dušām un masāžām.
Liepiņ kdze. izmaksāja čaju – arī ļoti mīļa turas klāt – viņa ir nodedzinājusies saulē kā nēģeris – āda kā vecam klub krēslam – pie viņas var redzēt kā nevajag sauļoties. Un arī es tā esmu šos gadus darījusi – jāliek creams, daudz un seja nav daudz jāsauļo. Es jutos garīgi vesela, moža Sidnejā –
Bet Wollongonga mani jauc ar savu neizskaidroto happeningu. Dažreiz es saku nieks tas bij un ir labi. Bet parasti tas mani grauj tik dziļi, ka es nevaru noturēties. Bet te man jādzīvo. Man jānoturas. Un ir labāk. Varbūt ar latviešiem es tikšu pie prāta – jo citur man tomēr – nav cilvēku. Nav sabiedrības, lai kā arī es to gribētu.
Vai nebūtu bērniem jāuzsāk dzīve citā kontinentā? Eiropā? Bet tur nav naudas. Kanādā? Tas klimats varbūt ne tik nice – bet tomēr – tur ir nice?
Latvietes korī – skaistas un mīlīgas jaunās – un vecās arī nekas! Un vīriem labas balsis – tur tie arī no vīru kora – skan lieliski. Tikai par maz – daudz par maz skaitā.
B. kundze gūstīja kādu jaunpienākušo – nosarkušu, kautrīgu puisi jau pie tējas galda aicinot, atgādinot – ka viņš tēju nav izdzēris… Un man pakaļ skrienot uz staciju – ievēroja ka šis arī nāk aiz muguras – atmeta man ar roku un palika gaidīt un saņemt ciet. Korī dzirdēju smejam – „Nu jā, viens cilvēks jau nevar visu” – tas bij laikam par B. kundzes dziedāšanas lielo uzdevumu karojot noturēt visas dziedātājas pareizi… Laikam jocīga viņa arī ir. Tā te kad Čess bija un tā, kad Česu satikām Blacktownā – viņa zaudē vai zemi zem kājām – bet – ķibelēs iekļūstu es?! Varbūt es uzvedos līdzīgi dumji tikai citādi? Droši vien, droši vien – bet man bij jātaisa dzeja! Nu – turēšos, turēšos!
Ak, kā es gribētu D. mazliet ‘pārdomas’ spēt iedot. Tikai mazliet. Vai tiešām viņš ir tikai auksts ķirurga nazis? Tikko brauc kāds buss – un tā tas ir vienmēr – man viņi iet pāri kā tanki. Jāiztur.
Priecājos ciemoties pie Astras. Tad arī Sidnejā patīkamāk palikt, varbūt aiziet pie daktera un pie dentista. Uz reizi ir spēks kustēties, ka zini – varēsi atsēsties mierā kādā mājā, kaut kur kur Tevi neizsmeļ. Šodien jūtu tiesību atpūsties un tādēļ ir vairāk tieksme ķertiespie rakstīšanas jo tas nav jūtams kā pienākums. Dāmas korī visas – labi koptas un tā varbūt ir liela blakus nozīme šai lietā – visi sevi uztur kārtībā, nenolaižas. Tas man arī tik vajadzīgs. Man jāliek ilgviļņi.
Tikko lasīju Anšl. Eglīša Tiesa nāk – to vietu kur viņš apcer vārdus ko lietot izkāpa no autobusa – un smējos no sirds – te sark buss nāk no ‘augšas’ – D. visā pilnībā šoreiz galvu nepagriezis sēž pie stūres!!! Trešdiena 11.30 a.m.
Viņiem tur ir kāds perēklis – viņš tomēr tur redzēts braucam tur un nākam šurp – vai viņam toreiz arī tur bija apstāšanās pie mājas? Traki, traki!!! Redzēt viņu gandrīz nomierina. Tas ir padara visu normālu bet uz ‘veciem pamatiem’. Viņš mani iespaido gluži tādā pat veidā kā agrāk. Tas vien jau arī mani var glābt. Bet paļauties es tam nedrīkstu. Tikai nostabilizēt īstenību. Vai autobuss bija tukšs? Neredzēju. Ak, kā man dara labu viņa muļķīgais profils!
Ar to tad es varbūt varētu sākt dzīvi tālāk. Ar to, ka es esmu tā izpūlējusies izlauzt no sevis – ka tas ir salauzis mani! Viņš jau varētu arī izbraukt pa citu ielu? Ienācu iekšā – pārlasīju kad vēl nāca D ar busu no augšas – 3. janv. sestdien 6 p.m. Tā tad nekāda pattern – kad vajag tad brauc – man, tikai man tas ir svarīgi un es minu un meklēju.
Un pārlasot šīs piezīmes (ne visas) viss viņās šķiet normāls un to neviens nevarētu izlasīt, kā es katru dienu kaujos dēļ savas dzīves tā sakot uz dzīvību un nāvi – kā es jūtos tik tuvu nāvei, iznīcībai, ka man nav reālā izjūtas vairs, ka es jūtos nedzīva lieta, mironis dzīvo vidū. Un tomēr jādzīvo! Un ir mazliet labāk! Varbūt mani nervi izkārtosies, kopš latv. ir labāk. Šādi – jau var dzīvot. Laikam – kopš pāris dienām nav depresiju. Jeb – nē tomēr dažas dienas turos!
3.30 vai 4 p.m.
Gribēju pēc paspēlēšanas palasīt Anšlavu – te briesmīgā sāpe krūtīs – depresija, izmisums – bailes, tukšums, beigas – tas ir varbūt kaut kas fizisks – tās sāpes es izjūtu fiziski sirds apvidū – krūts.
Redzu busus ejot, kādu balto tālbraucēju, atcerējos savu atbraukšanu no ārzemēm, kad spēlēju to pašu Bachu ko tagad, kad uzzināju D rokā laul. gredzenu. Sāpīgi un skumji un ļoti labi nospēlēju un tad – nopirku baltās neļķes – un es domāju skaisti – samierinājos lietojot dzeju kā labajās illūzijās, tā no tām atsakoties – bet velns mani trieca atcerēties to karti un sākt malties – ko viņi par to domā etc.? Kādēļ es sāku to no gala? Lai nomierinātos kaut kā man jāglābjas.
Domāju šodien arī par veco Bērziņu, kā viņu taču sauca? Ak Dievs, es nevaru atcerēties viņa krist. vārdu. Viņš jel nebija Jānis ne Pēteris? Jā. Tur bij traģēdija līdz galam! Briesmīga. Es to jutu gan un tas mani mocīja un es viņu ienīdu. Vai viņš bij Alfons? Nē? Aleksandrs? Jā – Alex viņš saucās. Bet – ko sevi mocīt ar tādām atmiņām. Es nedrīkstu padoties šai garīgi + fiziskai sāpei – degšanai bez prāta! Tikko domāju – vairs tas nebūs!
Ak, nelīdz ne D nekas. Nē – viņa parādīšanās līdz tikai mirkli! Kādēļ es sev to esmu izdarījusi? Es biju tik laimīga! Es mīlēju dzīvi! Mākslu! Bērnus! Es apmierinājos ar visu! Man jātiek ārā no šīs nelaimes! Bet kā? Es esmu slima!
Dz. atnāca mājās – es izgāju iepirkt vakariņām šo to – es nevarēju sēdēt vairs iekšā. Nelabums pārgāja. Pasaule ārkārtīgi skaista! Burvīgs laiks – gar malām debesis skaidras pāri vidū nosegts ar kādu pūkainu plakanu mākoni, kas kādu brīdi izskatījās uz lietu, bet laikam ir tukšs. Pāri uz kalniem – gaismas, mākoņi, silts, arī mazliet vēja pūsma. Zāle smaržo dārzos kur to pļauj. – Es gribētu iet, iet kā vasarā, kādreiz mājās, un arī te – agrāk. Bet, nav kur iet. Pilsēta, tuksnesis apkārt un sarkanie busi, kas bija patvērums kādreiz un tagad ir draudi.
Es esmu kā notiesātais Sv. Helenas salā – tukšums, lai kā arī es gribētu – es nevarētu satikt cilvēku – priekš manis to vairs nav, lai arī es tik ļoti to kāroju. Varbūt pie latviešiem, kur to jau sen atteicos meklēt, varbūt jāstājas kādā klubā? Ak – tas ir misery!
Šodien neesmu rakstījusi un tas arī nomāc. Es neuzticos sev, nevaru uzrakstīt neko. Dzeja pilnīgi beigta – kaut es varētu beigt žēloties.
Ko īsti es par cilvēku sauktu – kādu ko es varu mīlēt un kas kaut ko zinātu no tā ko es jūtu. Tam vienam vārdam, teicienam tas ir „Bet ziemeļblāzma bij skaista” – bij tas spēks, kas man vajadzīgs. Es jau gandrīz gāju pie viņa atpakaļ – bet viņš bija kopjams – tik vecs un man vajaga jaunāku! Tikai mazliet. Hermanis bij O.K. bet kaut kā trūka, un būtu jau – turpinājusi – ja mēs nebūtu pazuduši – bet bet – tomēr.
Ja es spētu izraut no sevis šo sex domu – Bet viss mūžs, arī tas kad biju pie vīra – viss ir bijis tukšs bez tā, ko es kāroju un skrējiens uz to. Uz mirkli es to esmu satikusi Gret. Kampā – vienu vakaru, nojauta par to kā jābūt ar Grab. bet ne pilnīga, tik sākums. Pie Warrena kāda atblāzma. Tā bij laba – bet tukša, bez realitātes. Es varētu to malt un malt. Kā es varēju ar D pārskatīties? Man likās – viņš bija pretī nākdams! Es nekad nebiju pārskatījusies – vienmēr ja es domāju, ka kaut kas ir un man patīk – tad kaut kas bija.
Un te? Kāds aizbrauca garām – varbūt bija? Profils gandrīz pazīstams ar cigareti. Trīs citus paskatījos, tie bija sveši, vēl 4. svešs. Varbūt tas bija. Ak, kā es gribētu ka es viņam kaut ko nozīmētu – tad tas mani mazliet glābtu no tās iznīcības kurā viņš mani iemetis.
Palasīšu tagad Eglīti – sēžu ārā un ir labāk – un tā dedzināšana iekšā, varbūt ka tā ir fiziska, tagad atkal jūtu. Tā ir šausmīga sajūta.
10 p.m. Izgāju ārā paspēlēt kārtis – (uz manu ierosin.) bet es spēlēju absolūti slikti. Vispār – out of vits. Vienu laiku pēc vak. es nesapratu kas ar mani notiek – šķita – es varu pat būt pagalam nākošā brīdī.
Ienācu savā ist. pēc kāršu spēles – sāku gultā lasīt Eglīti – uznāca miegs un depresija. Atcerējos ka vakar pārguru vēlu mājās nācu, agri cēlos, dienā neatpūtos – normāli pirms 40 gadiem – gulētu tādā dienā un nedarītu nekādas domāšanas. Iesnaudos un kādu brīdi uz grāmatas pagulēju – pamodos ar skaidru redzi, skaidru domāšanu (pie īsas atpūtas!) lasīju tālāk. Izlasīju diezgan daudz normāli visu uzņemot. Tagad – gulēt ejot jūtos skumji, par savu vientulību un tuvo vecumu, bet normāli un ne izmisusi.
Ārā pasaule ir tuksnešaina man, jo neprotu atrast cilvēku, nevaru to varbūt tādēļ – ka viņu tur nav tādu kā es gribētu – to jau zinu. D ir skumjš notikums. Man tur nav ko meklēt ne mēģināt ko izskaidrot uz ko arvien tiecas prāts.
Jāatceras jādod sev atpūta. 1) karstais laiks, 2) nervu pārpūlējums 3) vientulības mokas 4) negulēšana, tas ir maz gulēšana, jo nervi nedod dienā miera – mani nogurdina un rezultātā fiziski garīgās mokas. Man vajadzētu nervu nomierinošas zāles, lai vairāk varētu gulēt un pašai sevi jātaupa – tikko ir grūt – jāmaina nodarbošanās. Domas par Dz. tāpat spiež visu laiku.
Tā tad: jāatceras ka normālais stāvoklis vispirms jāmēģina dabūt ar ārējo apstākļu normālitāti – atpūtu, izklaidēšanos pārmaiņa un nedomāšana par neizdomājamām lietām – bet gan jāraksta. {square marked around all this statement}
Rakstīšana iet tik lēnām ārkārtīgās paškritikas dēļ. Daudzreiz labots tiek darbs – ne lai tas kļūtu labāks, bet citādāks. Patreizējais izjūtas stāvoklis ir cits un Tu raksti citādi. Var atstāt tā – kā reiz rakstīts. Rakstīt bail tādēļ vien jau – ka ir tik daudz jāraksta.
Jānomierinās un laiks jāsadala. Šodiena bij nozīmēta rakstīš. Nederīga – un pareizi. Bet vajadzēja – (normāla vesela cilv. dzīvē) būt daudz vairāk izklaidēšanās, kaut kā viegla, patīkama – tādu domāju kāršu spēli – bet arī tā ir man vientuļa ar bērniem – tikai uz brīdi – jo viņiem cits darbs gaida un man – arī citas intereses. Nelaime tā, ka es jūtu glābšanu tikai vienā punktā – otrā cilvēkā, otrā sexā – sev tuvā, etc. tas kā man trūcis visu laiku. Vienīgais – rakstīt, rakstīt, rakstīt, arī rakstīt vēstules, lai saņemtu vēstules. Par to šodien domāju – bet nevienu neuzrakstīju. Tas jādara – un rītu ir īstās rakstīšanas diena un nu tās vēstules nāks tur iekšā! Ak Dievs.
Tomēr – šausmīgs nelabums ir satvēris manus nervus un visas nelaimes es redzu uz reizi ko līdz šim aizklāja illūzijas. Bet tas bij labi! Tikai tā es turējos! Jāmeklē sava daļa to! Bet kur, bet kur? Bet kā? To es nezinu. Jājūtas drošai visur. Un kad nav – tad jāatspirdzinās fiziski.
Šodien īsā pastaiga ārā likās brīnišķa. Bet kā gāju tālāk (paņēmu vēstuli – elector kartes ko nest uz otru vēst. kasti) tā nāca sarkanie busi un mani nervi bij čupā. Bez viņiem man ielas ir garlaicīgas – mazās ielas, bet ar viņiem lielajā ielā es nespēju būt normāla. Jāraksta vēstules. Jāraksta viss cits.
Ceturtdiena 12. 2. 70.
Biju izņēmu pens. naudu. Nosūtīju vēstules Freijai, Sarmam. Iepirku saknes – braucu mājās ar s. busu un vecis bij dusmīgs – es pavilku šņori pirms piest. liekas dzirdēju nosakām un liekas viņš paausījās – un nepieturēja, es (jau tuvu mūsmājai) pavilku vēl reiz – šis pieturēja pie bučera un pagrieza ļaunas acis – viņš tā te nevarot pieturēt. Es teicu – ka vilku šņori iepriekš – nu ko tur izskaidrosi. Bet kad es iekāpu – vispirms viņš apskatīja naudu kā nesaprazdams, tad pēc brīža palūrēja atpakaļ uz mani – un nu – triks par pieturu. Varbūt – nīst mani? O.K. es jau gandrīz vairs busā nebraucu. – Likās arī – labāk tāds naidīgs noskaņojums no tādiem mūdžiem, nevis ņemt tos nopietni un ciest viņu dēļ. Tomēr tagad – skumji. Depresija tuvu, bet – turos! Diena nogurdinoša, karsta, piemākusies.
Ak, kas mani gan sagaida! Vai nevarētu dot mazliet kādas laimes? Deva jau deva – bērnu laimes. Bet viss tā izdziest tik nejaukā veidā skar šī iznīcības sajūta. Cik neiespējami tā dzīvot. Visam jābūt kaut kā mazliet piesegtam ar mieru, katru minūti nevar justies kā notiesātais kam tūlīt izpildīs nāves spriedumu. Es zinu – jācīnās pret šo sajūtu. Un – varbūt glābiņa arī nav tur, kur vēl cerēju – ja ar D būtu iespējams izlīdzinoši parunāt vai ko gūt – bet tas nav, tas nav. Kaut es varētu būt kā biju agrāk! Kad nāk šī depresija – rokās zem pleciem un krūtīs dursta ugunis un tas ir fiziski un nāk vai nu no sausa karstā gaisa vai kā. Bet – kā to labot? Kanādā
{page torn out}
Svētdiena {15. 2. 70} 2.30 p.m.
Sāk līt.
Caur miegu
Caurmākoņu [..]stam
Un dzīves bezcerību
Sāk līt.
Es kavējos
Ar gariem aizgājušiem
Grāmatās
Dzīvā zemē
Bez dzīves
Apkārt klīstot
Ar savu nāvi
Kopā ceļoties
Un gulstoties.
Es kavējos
Vēl šeit starp dzīvajiem
Un viņu balsis dzirdu
Un jūtu asaras
Sāk līt
Ir diena izredzēta
Zālēm puķēm
Un dzīvajiem.
Otrdiena 17. febr. 1.30 p.m.
Pēc stundas braucu uz Sidn. dzied. Šorīt ieliku ilgviļņus – cerēju uz gaišu galvu, kā Vācijā, bet nekas nebij izbalinājies, vajadzēja mazliet ietoņot – un ir garlaicīgi brūngans. O.K. Galva sāp mazliet. Visu laiku ups and downs. Bet – ceru uz ups. Varbūt labāk arvien. Hate the situation that let me down –– –––––––
Nekas nav uzrakstīts…..
Piektdiena 8.30 p.m. 20 febr.
Aizgāju uz bibliotēku ejot līdz jūrai. Bij skaisti! Vējš! Viļņi! Tukšs krasts. Tikai viens zēns svieda jūrā akmeņus vai ko. Neviena sarkanā busa, ne citu – viss tīrs kā noslaucīts un labsajūtā es tur krastā stāvēju rokas ar grāmatu uz muguras! Pēc ilga laika (pēc nelabuma pusdienas laikā) atkal labi, veseli jutos.
Atgriežoties ar laimīgu cēlu žestu no jūras skata – sarkanais buss aiz muguras piebrauc. Kāds cēls baltkreklis – nezinu kas. Es gāju prom, aiz beacha mājas – izstāvējos un atnācu mājā. Bibliotēkā paņēmu Prustu.
Karstums mani nomāc un daudz kas. Un ne šis ne tas arī. Bet pa brīžam – kā pie jūras tagad – pa brīžam jūtos normāli! Pārnācu mājā – šie aizgājuši. Varbūt uz kino – Dz. ir izņēmusi, uz krēsla aizmirsusi brilles – varbūt gāja ko skatīt. Es brīdi te jutos atkal bad – un tad atkal tagad ir normāla sajūta.
Pie viņiem droši vien dziļš sniegs. Sāp sirds — nav nevienas ziņas kopš 26.X.69 kad Laimons rakstīja par tām “buletēm” mašīnā. Vai Tev ir vairāk ziņas? Lūdzu uzraksti man — Ir izbraukti tālumi, padziedāts — apskatīta skaistā Pērta, tiešām tā ir skaista pilsēta. Ļaudis laipni — Gribētos satikties un parunātis, vai neatbrauktu 1. febr. Pielieku Pālavs kdzes vēstuli. Jeb katrā laikā [..] gaidīta Windsorā, ar sveic. E. Birstiņa.
Sestdiena 21. febr. 70. 7 a.m.
Auk. duša. Brokastis – cofé, ½ tom., 1 bread. Sēdu uz dīvāna ar Prustu – logs vaļā ar slapju pasauli. Depresijas ģermi sagrāba mirkli, bet – apkaroti. Kaut kas maigs, skaists glaužas klāt no lietus mazgātās pasaules – resp. Marsa – lai arī tikai Marss ar marsiešiem. Tomēr… Šie guļ. Gulēju atkal verandā – tur es varu atpūsties. Gultā, istabā, mīksts – nav gaisa.
Ja dabūtu 2 īrniekus, (vai 1 kas varētu tik daudz maksāt) man pietiktu ar šo lielo telpu un verandu – es te būtu happy salīdzinot ar manu tag. istabu kur es nevarētu dzīvot. Man nevajadzēja šos no turienes dzīt ārā un palikt visu laiku te – nē tā nevarēja – jo manas lietas tur ir. Savas lietas tad viena – es varu te izvietot – veranda daudz telpas dotu – tur es varu mazo desku arī ielikt. Es jau sāku iedomāties dzīvi! Tikai – īrnieku vajaga, kas palīdz maksāt.
Šorīt – es tiešām jūtu dzīvot spēju tā – tik skaistās 2 telpās, kā šī un veranda. Kas mani pēd. laikā nomāc ir – karsts laiks! Vai tam kāds iespaids uz nerviem? Vienmēr tas bija labais un šis lietainais sliktais – bet tagad ‘rūcošais karstums’ kas sākas rītos ar ‘citu cilvēku dzīvi un laimi’ mani sagrābj kā mana nelaime. Es pazūdu, cīnos velti. Lai gan karstums saulē pie jūras – kur arī es dzīvoju kaut kā – mani nepazudina. Šis gaiss mitrais – man arī drīz krīt virsū ar ‘karstumiem’ rokās – plecos, iekšā – tā ir agrākā alerģijas jušanās – tā sākās man tagad arī skaidrā laikā un vairāk kopā ar depresiju. Te, lietainā laikā – paldies Dievam šī alerģiskā jušanās ir vairāk viena, ne ar nerviem kopā.
Arī – jo mazāk drēbes virsū jo labāk – tādēļ gulēšana verandā labāka – gulta cietāka un gaisa vairāk. Gaiss, gaiss, svaigais gaiss ir tas kā man trūkst, kā man vajag – alerģija laikam ir kaut kāda nespēja iegūt pietiekami skābekļa.
Dz. piecēlās. Bijuši Drive in – ‘Gone w. Wind’. Tagad jāsāk domāt par rāmjiem. Kas par traku darbu tas būs. Es kaut kā jūtos mierīgāka ja es te varētu palikt un dzīvot kaut cik – ‘ne uz kakla’ kādam un iztikt ar pensiju – bet kā iekrāt? Klav. st.? meitenes esmu nekārtīgi uzmanījusi – bijusi prom un visādi –-
Mākoņi, dūmi, kuģi, Jūras iepelēks sudrabs Pilsētas gliemežvāki Mājiņas, jumti, jumti Iela dzīvības dzīsla Ievijas gliemežu laukā Ar karstu asiņu šalku Ar ātru nīcošu pulsu Riņķo turp atpakaļ Sametas krustu šķērsu Zem jumtiem met Savas dzirkstis. Jūra, mākoņi, kuģi Atpūšas lielās gaitās. It kā bez steigas kāds kuģis Savas tālās gaitas spēkā Ar tādu pat dižu mieru Kā kāds cits ienāk ostā Viņš pazūd horizontā.
Tikko ielā pret busstopu apstājās kāda sieviete ar mazu bērnu – bērns – kņirpis gadi divi gribēja iet pāri ielai un iesita – aiztika māti ar savu somu, lai tā klausa. Es nevaru aptvert viņu vērtību. Tik tālu vēl esmu ārā – tik ļoti man sāp dzīves trūkums. Bet vakar izejot uz bibliotēku (un tālāk jūru) es jau te ceļa malās jutu dzīves – vis vienkāršākās – vērtību! Tas būtu – atgriezties pie viņas, kā agrāk!
Tikko ienāca Clives un es izjutu dzīves īstenību citādi – Dzidra 3 gadi prom! Dzidra – trīs gadi prom? Mana Dzidra – dzīvo, pārveidojas – par ko man nav ne ziņas ne daļas! Un viņas te nav! Nav ne pilsētā, ne pie jūras, ne pārnāks no skolas – Nē, es to nevaru saprast! Karsti viļņi man skrien caur ķermeni un – es to nevaru saprast! Es grimstu kaut kur iekšā! Man jānoturas! Man jāspēj saprast un sazinātiesar viņu – man jādzīvo!
10.30 p.m.
Brīdi runāju ar lejas madāmu šodien pie sētas, (D. divas piektdienas nav manīts. Ne sestdienas)
Lejas meitenes varen draudzīgas tapušas – biju lejā uz TV, abas arī par spēlēšanu atkal interesējas. O.K. Kaut kā nauda jādabū! Dz. teica ko labu – „…brightā m. nu būs pēkšņi dull!!!” un es pēkšņi tapu bright. Un turos vēl – 2 stundas. Lejā teica lai eju talent testā novinnēt – ha! Tas labi dzirdēt.
Un – ja nu tā turētos bright – tad varētu dzīvot. Šodien beidzot uzrakstīju 1 lapiņu piezīmju – pārlaboju tās, tās ‘pazaudētas’ puķes. Ak – cik uzmanīgi ir jāraksta! Jūtu atkal – šis tas jāsvītro. Par tām puķēm – tas ir vārīgs temats – tur vajaga tieši uz svariem uzlikt, uz nažasmeņa platuma nobalansēt. Jūtu pārpilnību bez sentimentalitātes! Un tas nav tik viegli. Visam gabaliņam jābūt gandrīz mistiski šarmantam, bet – reālam, ceļojuma atstāstījumam un – kā to dabūt? Nāk. trešdien – Alma, jāuzraksta karte. 5. martā tas ir – 12 dienās Austra.
Svētdiena 22 febr.
No rīta nekas. Palīdzu Dz. un Cl. ar rāmjiem, mazgāju traukus ilgi – tur krēslainā virtuvē nomāc. Es nekad šo virtuvi nevaru mīlēt. Ko darīt? Pēc palīdzēš. Cliv. kur rāmji tik lēnām rodas – Depresija. Laiks pelēks. Domas nomāc. Lai gan vakar – jāatceras vakar es dabūju jaunu švunku – ka es neesmu, nevaru mainīties tik nelabi. Man jādabū spēks – gara spirgtums bet te? Kā te – uz Marsa, vienai? Nolādētie šoferi – kāda vella viņi man likās tik labi, kā sargi etc. Fū!
12 naktī.
Uz kino ejot biju down, ļoti desperate. Filmas neviena nebij ‘pacilājoša’ bet pārnācu skaidra, lai arī miegs nāk. Tās ir kaut kādas man pašai nekontrolējamas lietas – šīs ups and downs. Nu – nezin cik ups jau arī nav. Tikai – turos.
23. febr. pirmdiena.
Rīts. Maz gulēts. Galva nezin kādēļ sāp. Masēju fiziski un garīgi, kaut kā taisos un turos meklēju pozitīvo lai noturētos. Kas gan ir viss bijis, brucis un jucis kopš atbraucu tik laimīga no ārzemēm. Kliedzu, runāju pat ar īru taxidriveru: cik laba Austrālija!! Izspruku tik labi no custom’era, kas man puķu sēklas (viršus) sataustīja. Viņš bij tik priecīgsar manu prieku par atgriešanos. Un tad adīju, tamborēju kā traks Inesei un Laimonam – zeķes un vestes un rakstīju dzejas, kā traks. Rakstu. Dienām. Tikai nesaņēmos – neaizbraucu! Tas varbūt būtu glābis! Bet tas viss par vēlu.
Ceļos, mostos šorīt (par agru, ar galvas sāpēm) un domāju par vakardienas filmas murgiem ar Eliz. Tailor un Mia Farrer. Tomēr tur bij kaut kas tanī filmā!
Vajadzības pēc cilvēka. Pēc mātes bij tur. Pēc otra cilvēka (vīrieša) ir pie manis. Bet jācīnās lai šinī vajadzībā izturētu. Un jādod cik var. Jāiet – nedomājot par galu – kā es agrāk nedomāju. Domāt tikai par dzīvi un darbu un otru cilvēku ņemot no tā un dodot tam. Ar darbu mēs dzīvojam visu cilvēku – cilvēces vidū bez aiziešanas bez miršanas un tas ir patiesi mūsu vienīgais ceļš. No tā mēs nemaz nevaram tikt ārā.
Man jāburas ar savu rakstīšanu – jākārto, jākārto visi gali kopā. Un jādzīvo ar saviem bērniem – Pēc tam – ja iespēja, jāredz, jāskatās kam iet garām, kas iet garām – varbūt ir kur pieturēties. Šodien varbūt nāks Grauds. Bet es nezinu – vai tur man ir kur pieturēties. Tādas izjūtas nav bijis. Kādēļ – tik maz cilvēku? Kādēļ – nepietiek visiem?
11 p.m.
Aizeju gulēt veselāka kā jebkad tagad – cēlos 5 ar galvas sāpēm. Tablete + garā diena. Rudzat kdz. atbrauca – solīju iet tur un dot klav. stundas. Māju no rīta kārtoju – just in case Grauds. Bet nebij. Bij vēstule ar bildītēm no Jaša. Šīs bildītes (kas man glaimo, tāpat kā Almai līdz nepazīšanai) man atdeva veco jutoņu. Cik labi ir tādā dzīvot! Un arī rūpes (par Inesi) – nav nekas nepārvarams –
Ak – viss tās ir manas iedomas, kas man uzdzītas no notikuma – un tomēr es pati vien nevaru no tām atbrīvoties. Man agrākais stāvoklis – arī bij manas iedomas – bet pozitīvas, man labu darīgas. Jāatgriežas pie tām – iedomāties būt jaunam, veselam etc. Dzejot, iemīlēties un atstāt skaistumu, nebeigties nekādā nevajadzīgā nopietnībā.
Otrdiena. 6 a.m. 24 febr.
Gulēju labi (ar vienu vien pamošanos līdz 6 a.m.) Jūtos labi un zinu, ka man ir cita, lepnāka stāja – ja es varu paturēt šo gara stāvokli. Par to jau es domāju – ka es esmu zaudējusi arī stāju – lai arī kā es pūlos – bet tas iet ne gluži tā, kā vajadzētu. Tagad – ja es varu noturēties – būšu mierīgāka un vērtējošāka un cēlāka – ja es noturēšos – jau dzeja bij tuvu nupat mostoties! Man jāturas tagad es skaidri zinu – ka tikai gara spēks var noturēt mani pie fiziskās veselības. Ak, es gribu saņemties un iet! Es pat jūtu milzīgu spēku iet, paļāvību uz to, ko es varētu vēl darīt cilvēku vidū ar savām zināšanām. Inese raksta – „…padari to literāro vakaru interesantu!…” Tas ir kas man jādara. Un ko es arī – gribu darīt, un kam ir drosme manī un paļāvība darīt – tikai spēkus nedrīkst zaudēt. Tās bij tās Kanādas bildītes – kas deva vakar tik daudz klāt!
8.30 a.m.
Dz. ar temper. Paliek mājā – rāmēties un kārtoties. Cl. arī. Es izgāju ziņot uz skolu – satikt Lesley – daudzie sarkanie busi kas gāja garām – iesita mani atkal zemē – no manas labās jušanās! Man jābruņojas pret tiem ar lielu, lielu, lielu drosmi.
Kāda siev. gaidīja busu otrā pusē iel. un pirmais sark. b. no pils. uz ko es neskatījos – tikai – no muguras paskatījos – pacēlis bija roku sveicienam – laikam sveicināja to sievieti – un tas man ‘iedūra’ un ‘nodūra’, manu drosmi. Es jūtos nabags šīs mutuļojošas dzīves priekšā – un tā tas nedrīkst būt. Tā dzīve – nav citāda kā mana – arī tur un vēl vairāk – ēdas tas pats tārps, kas manī – bet es tur kaut ko sagrozīju nepareizi – un tik atklāti (kā parasti) un daudziem zināmi un nepareizi.
Ceturtdiena 26. febr.
Pie daktera nebij tik labi kā es cerēju – viņš bij kluss un atturīgs un neko nerunāja, neizprasīja, nedzirdēja ko teicu – un tieši uz izrunāšanos es cerēju. Bet tomēr – gluži kā es pati – pieņēma ka pārteicos man 43 gadi un tūlīt rakstīja to un nesaprata un brīnījās un nevarēja ticēt ka jāraksta 63. Tas ir gluži tas, ar ko esmu konfliktā – es nevaru uzbāzt sev galvā – ko man šie trakie (kas?) liek, ka man jājūtas 63 ja es jūtos (un izskatos kā?) 43. – un es centīšos un dakteris man tagad mazliet palīdzēja – dzīvotto ko es jūtos.
Fiziski neatrada nekādas vainas! Pat par vēnām kājās domā – tas nekas. Arī kunkulītis krūtī – [..] sāpes krustos – pasmaida tikai nervozās. Tā tad – derētu facelift un spiritlift. Pēdējais jādara pašai. Iedeva parastās zaļās nervu tabletes – tās es ilgi nekad neņemu.
Bet pie zobārsta – dumja zose, ka toreiz tūlīt neliku ņemt nospiedumu un gatavos pie Kalvas. Tagad tik ilgi seja bez atbalsta ēsts uz priekšzobiem… sasodīts dārgs šis. Tomēr – es atceros tagad skaidri – tas man maksāja $50 viņa domāja £18 – iznāca ap 20 – un mazliet pāri un ar vizītēm 56 dolāri. Bet te 84 + 3 vizītes. 5 dolāri atlaidīšot. Nezinu ko darīt. Kā tas ar mani ir – ar šo kļūdīšanos – Vakar stacijā kafejnīcā tomēr sāku ko rakstīt par šo ielu un liekas lietojams! Jāspiež sevi un jāliek – iet automātiskāk.
Sestdiena 28. II. 70.
Vakar līdz 11.30 kārām izstādi. Naktī pa lietiņu skaisti braucām – līdz apstājās tā lieta! Pirms 3 a.m. pārradāmies mājās. Aizvakar ceturt. nosūtīju ielūgumus Freijiem un Svirsk. Un Austrai un laikam tad no pasta galda redzēju busu un D profilu. Iemetu vēst. un gāju ārā pa ielu tam garām – sprogainu galvu rožraibā kleitā zeķēs, klikatās – puslīdz O.K.
Neskatījos. Neredzēju. Tikai caur logu pamanīju un liekas nešaubīgi. Jau šad tad nedēļā bij vieglas aizdomas ka D ir uz ‘line’ un reiz ‘šausmīgi vilka’ iet ielā bet noturējos. Varbūt tad viņš bij arī tas kas piebrauca pie jūras kad es tur vējā stāvēju? Bet tas bij vakarā – un kas dienā brauc, vakarā nav. Anyway – viņš mierīgi brauc visu nedēļu varbūt.
Šorīt galvas sāpes. Vakar – visādas grūtības uzkarot bildes. Intīma dzīve starp mani un Dzidru – jāatsedz citiem, tāpat kā bildes. Šodien jāplēšas tur lai aizbrauktu ar vilcienu! Oh! Grūta ir tā sabiedriskā dzīve. Ja nevajadzētu domāt – varbūt kaut ko pārdos! – varētu izkārt un nerādīties – lai skatās! Tagad – vīns, uzpucēšanās, ākstīšanās – jo īstu interesantu maz. Bet – tomēr – tā tas visur, arī agrāk, bijis, arī kad ‘lielie’ dzīvoja – Gogs, Sezanne etc. Un tagad arī – lielie dzīvo. Dz. ir viena no tiem – ja ļautu viņai strādāt. Šodien varbūt būs Freji tur – (solījās) un es braukšu līdz! Labi! Man vajaga izklaidēties citā jūrmalā, un Dz. arī vajaga būt vienai.
Es vispār guļu par daudz uz viņas būtību, mākslu. Tomēr – es arī velku no viņas ārā šo mākslu – atbalstu, jūtu par to vairāk kā neviens cits. Viņa ir mans tiešais, dzīvais turpinājums. Cliv. ir gadījiens – un gandrīz liekas – kaut cits piestātos viņa vietā pie altāra – jo viņš laikam nav tas, kas domā kā Dzidra. Viņš atbalstīs Dz. mākslu, kamēr tas būs viegli!
Bet kur būtu kāds – kas atbalstīs to arī kad būs grūti? Varbūt viņš to darīs tomēr ilgāk, kā viens otrs! Ja būs nauda – tad viegli. Bet ja nauda – tad Dz. bez viņa arī būtu viegli. Tagad Dz. pelna. Kā būs ka nē? Kaut būtu kas stabils! Man māja, kur atgriezties, kur just savu palikšanu kad viss cits arī nebūtu drošs. Tas ir kā man trūkst un tā trūkst Dz. un Inesei. Ģimene un māja.
Māja – kāda tā man bija. Bet ne jau pilnīga. Bija tikai māmiņa viena un bija apkārt sveša dzīve garīgā ziņā. Tikai pati jaunība bija tur līdzsvarota. Vēlāk visiem jautājiens – ko tad Erna darīs tālāk? Un lai cik labi jutos – tomēr bij kāda atšķeltības atmosfaira. Un kad nāca 30 g. desperate domāšana par to – ka jāprecas. Dzīve ir – jā, tāda kā tā ir.
Vakar dejoja tautas dejas tie, kas dažus gadus atpakaļ, bij mazi knišļi un – mūsu bērni desperate meklē dzīves nogruntēšanos, paliekošo, ko tik grūt atrast. Kam ir labi apstākļi – tiem nav īsti stabilu centienu. Kam ir grūti apstākļi – tie savus centienus nevar izpildīt.
Būtu dabīgi – ka šie bagātie pirktu bildes, nestu mājā, barotos no citu idejām, dalītos ar tām un atstātu savu naudu lai tas otrs šīs idejas varētu likt savā darbā. Tā tas mākslas un kult. uzplaukuma laiks ir. Bet mūsu sabiedrībā – katrs grib būt mākslinieks, slavens un lielākā daļa dzīvo no pus vērtībām – nespēj un negrib ticēt un mīlēt otra darbu tādēļ ka tas ir vērtīgs, grib savu, savu, savu, es arī varu etc. Visi sliņķi, slaucītāji – komponē – un ne lai par to paši priecātos bet liek to kā sasniegumu citiem priekšā. Tomēr – tik nepareizi viss arī nav. Grūti tikai izaugt kādam lielam. Rumba pazuda prom. Tomsons prom. Es (!) prom. Ko tur malsies. Mums trūkst mūsu zemes. Maza saujiņa nevar uzturēt māksliniekus. Mazā saujiņā nav pat tiem kur ciest un bojā ejot radīt.
Līst. Biju vakar pie latviešiem. Garš stāsts – kā braucu etc. Mana fiziskā izturība tomēr – apbrīnojama! Neticu ka es jauna to būtu labāk paveikusi. Celties pirms pieciem. Izplānot ne visai patīkamo ciemošanos (pie Kanād.) un tikpat nepatīkamo balli. Aizskriet (pēc aukstas dušas un kleitas un citu pieder. uzmēģin. un pārbaudes) iepirkties. Izskriet kājām pilsētu krustu šķērsu, iet bankā, nopirkt zeķes, cimdus, lūpu krāsu, matu spr., vakara sandales – pārnākt, izmazgāt matus, ‘setij’ kopties (Dzidra salika matus!!) Tad pakoties un prom uz vilcienu. Braukt 2 stundas – tad vējā, aukstumā, centrālē – meklēt uz Rivsby – un atkal kā bieži – nevar dabūt vilcienu – prasu – un tie atmurmina nesaprotamu joku – tad te nu nāk manu mocītāju palīdzība – jeb mans nogurums? Es iekāpju nepareizā vilcienā – tāpat kā tanī vienā pag. gadā baznīcu meklējot ––
Nobraucam vai 2 stundu uz Southerlandi – kāds nosēžas blakām – (par ko es domāju – tas būtu tādā vecumā kā mani vajadzēja iemācīt cienīt…) Tam es prasu ceļu – nepareizi, jābrauc atpakaļ uz Tempe. Un to prasot un dzirdot es ieskatos viņa sejā un redzu ka viņa acis ir skaistas – un tā ir tā trakā pazīme ka ar mani kaut kas neparasts notiek.
Es drīz izeju izkāpt jo domāju vilciens jau piestāj – bet tas vēl drāžas 2, trīs stacijas vējā un aukstumā. Tad izkāpju beidzot. Station master – jauns cilvēks – es prasu, viņš mazliet noraidīgs, bet tad atbild un paskaidro laipni – un atkārto skaidri – līdz Tempe! Es to paturu prātā un pāreju uz to platformu kur viņš norāda. Tur iznāk stāvēt un gaidīt aiz muguras kādam jaunam (sidwiskerim) pa kreisi laikam kāds vecāks, pa labi jauna meitene.
Pāri sliedēm, turpat kur es nācu uz pārejas tilta kāpj 2 cilvēki – viens plātās rokām un ļogās un izskatās ka tas ir (vai spēlē) kropli, kustību nevaldīt spējīgu. Es to novēroju. Jaunais sidviskers atgriežas un ‘zīmīgi’ paskatās man virsū, tieši acīs. Es neko. Pēc brīža atkāpjos aiz meitenes.
Kāds jauns cilvēks pieceļas aizmugurē kaut kur no sola un aiziet ar avīzi. Es varētu tulkot visu tā – Tu esi slims, brauc mājās. Un tas ir vienīgais ko es jau labu laiku vēlos – bet es zinu, ka man jāiet mans ceļš arī ja es esmu kroplis, ko es tomēr negribu pieņemt, jo man jācīnās pret to, ārā no tā. Lai arī tik ļoti fiziski un garīgi grūt.
Beidzot vilciens pienāk, es iekāpju. Beidzot nobraucu līdz Tempei. Tur atkal vēl jaunāks un pavisam šmurgulīgs ‘station master’ – prasu Revesby line. Man, O man būšot jāiet back līdz… „Man teica līdz Tempei,” es viņu cieši pārtraucu! Un kā par brīnumu – viņš nu saka ka no 2 platf. pēc 4 min. būs vilc. Vilciens bij – bet ne pēc 4 minūtēm, varbūt ne pēc 14 – gaidīju un salu tukšā – stacijā, kas drīzāk kādus netīrus elles kambarus atgādināja, nekā staciju, tikai reti vīrieši staigāja šad tad cauri – varēja domāt – te man drīzāk nogriezīs galvu, ne vilciens pienāks. Es gaidu.
Pienāk tomēr vilciens. Beidzot piebraucu Revsbijā (šoreiz izpētīju sarakstu citādi sen būtu traka palikusi gaidīdama). Stacijā jau tumšs, auksts. Nezinu kur iet. Gaidu taxi. Cilvēku daudz to, maz. Gaidu un gaidu – beidzot sagaidu – iedrāžos svešā mājā, ar koferi un uzplijos. Apģērbos – un viss kā nekā liekas O.K. Bet kā ir – kas to zina. Aizbraucam – es spēlēju dāmu un nenesu savu koferi. Vieta iznākšot pie Freim. galda – samaksāju 2.50 un ienākot gandrīz pakritu – slidenā grīda jaun. kurp. kur mans stulbums! Arī tālāk ejot slīd kājas – bet es saņemos un galvenais – neuztraucos. Eju lēnām! Kā Dz. mācīja. Pie galda apsveic Rodze Ķiseļu pāris, Ābeltiņu pāris – Feldmane etc – jūtos O.K. Vēlāk arī Freimane.
Mani visu laiku ‘amizē’ Ķiselis vai mazais Grauds nāk un dancina etc. Arī Ābeltiņš savu laiku nosēž rociņu aplicis gandrīz izsit mani no balansa – bet noturos. Trakums ko palaižu – atļauju, (ko citādi nekad nedarītu) skūpstīt Ķiselim Tubrālības! Es domāju – elle – visi dara kur un ko grib! Bet kad viņš grib būt ‘uzbāzīgs’ ar skūpstu – es atkratu to un sēžu mierīgi tālāk. Citi liekas embarased bet varbūt ne par daudz – jo es par notikumu neceļu ne ausu. Vienīgais ko varu darīt. Dejot labi neprotu, bet izeju un ienāku lielā mierā un dažubrīd mazliet varu arī padejot. Tomēr tā lieta man neko labi neiet – bet tikai ritma dēļ un neprašanai dejā iejusties – kurpes ir labas un soļi netraucē. Dažreiz pat pašiverējos modernā vienpašu izoļēšanā dejošanā. Feldmanei izsaku „ir gan viņai šķelmīgas acis!” Tā ir mīlīga un uz bučošanos (?). Es viņai patīkot, nopietni un nelaimīgi cilvēki viņai patīkot – viņa novilka savas pants vēlāk. Aizejot es viņai piekodināju – „un neaizmirstiet savas bikses.” – Laimes vēlējumu skūpsti bij labi no Āb. Ķiseļa (!) arī Grauda – tas nu gribēja atkārtot (mazliet nozīmīgāku…) kāds svešs un vēl kāds izmēģina ar mēli, bet neko nedabū vairāk kā atrautu cietu muti.
Freimane nospēlēja ar austrālieti (kas sēd. pretī ar vienu Kanberieti) kādu pavēlīgu scēnu – pieliecoties, atklājot skatu atsegtās krūtīs. Vēlāk viņa sēdēja man blakus ar to pašu atsegumu un es tās labi apskatīju brīnīdamies – kādēļ tik porainas? Bet varbūt tas bij manā skatā? Tāpat Freimanes seja man dažubrīd likās neglīta, Ķiseles skaista – citas ne sevišķi tā ne tā. Nebiju greizsirdīga ne uz vienu sievieti un arī – nerēķinājos ne ar vienu sievieti.
Varbūt ar Freimani, kad Masulāns, kas redzami skaitījās viņas kavalieris, piesēdās man blakus piedzēris – es neko citu nedarīju – teicu lai viņu liek mierā, tas ir ko Ābeltiņš teica, kad viņa sievas māsa to par varas veda mājās. Viņš aizgāja (tika aizvests) un Freimane arī ar viņu.
2 janvāris.
Sūdīgākais jauns gads kāds vien manā mūžā bijis. Bet – Sarma reiz rakstīja, ka ikkatra bijušā diena labāka par esošo – tālāk vecumā ejot. Šausmīgi tas ir – bet jāsmaida. Vēl jau varētu smaidīt – ja pats nebūtu tik traki jauns bijis nupat.—
Tapšu mierīgāka
Un svarīgāka
Un priecāšos ar prātu
Piekožot speķa raušus
Un piedaloties rīkot rautu
Nemaz tik ļauni nav
Nemaz tik ļauni nav.
Kur, kur ved manis mans trakais gars? Laikam – ne tur. Bet kur? Varbūt tomēr kāds tur. Tādam tur – manis vajag? O nē! To jau esmu sen apdomājusi. Tie visi paēduši, padzēruši, iz[..]lguši pārlieku. Neredzu nevienu! Un tomēr uz septiņiem varot dabūt tik vienu sievu! Bet – Sievus Mementum more! Kaut kad kaut kur tādu teicienu bieži lietoja. Un tas laikam ir piemini nāvi! Tā tad piemini to un redzi un priecājies ka viņas vēl nav. Un priecājies par to! Priecājies. Strādā – un dari visu lai vari dzīvot, arī dzīvot mazliet šinī iešanā uz, jā uz to.
3 p.m.
Zaļais buss stāv pie slimnīcas kokiem. Viena nonne piebrauca sarkanā taxītī (?) pie mūsu loga un gudroja ilgi līdz izkāpa un iegāja swim. pool vai bucher shopā. Dzeltena [..] meitene [..] ar avīzi pārnāca pāri ielai un tai piebrauca balta mašīna. Vējš pūš krūmos! Es nebiju uz jūru, bet izcepu speķa raušus un drupačkūku. Viss ir sapnis – laikam es nevaru pamosties. Viss ir kā zem miglas bet – ko lai domāju, ko lai dzīvoju, kas tāds nebūtu? Viss ir tukšs – tas viss! Dzidra nezin ko iesākt ar savu dzīvi.
Kādēļ es ieskrēju tai faktorījā. Kādēļ nekur, nekad neviens mani nebrīdināja – dzīvot mierīgāk? Kādēļ man atļāva visu to? Kas? Cilvēki! Nav neviena. Man nav neviena. Kādēļ es iemīlēju šo ielu lai mirtu viņā? Lai mani salauztu viņā? Kas man jādara? Man nav vēl skaidra galva – man trūkst arī brilles skatīšanai, rakstīšanai – un man trūkst dzīves. Ko lai es vēl paspēju? Vai visā pasaulē nav neviena kam manis vajadzētu? Laikam nav.
7 p.m. Paēdām vakariņas, čopi + wegetble. Tagad tea ar uzsildītiem pīrāgiem un drupatkūku. Neko nedomājot es izgāju verandā (pēc 5, pus 6 apm. vai vēl vairāk – tā tad sen pēc tā laika kad D brauca…) un busi nāca viens pēc otra, es apsēdos brīdi – un viss likās pareizi, viegli, īsti, labi.
Es tomēr tur nepaliku ilgi lasīt – jo vēss vējš. Jūra skaista – zila ar kuģiem. Es ienācu iekšā – apsēdos lasīt Dz. istabā pie mazā loga un pēkšņi D bij pie manis un bij jāļauj lai viņš piesniedzas līdz sejai – tas ir neprāts cik dzīvi tas notiek un tikai tādēļ, ka es atcerējos izejot verandā, ka ir piektdiena un paliekot tur brīdi tam par godu – ar labu prātu, ar mīlestību.
Un vakariņas taisot izgāju pēc zaļ. un debesis bij sārtiem mākoņiem pilnas. Skaisti! Un man gribējās lūgt – lai ir citādi, lai viss ir citādi, lai tā kas bij spēle ir dzīve. Jo tā kas ir dzīve ir tik tukša… Un vēl šodien es teicu – nekad nekad vairs es nedomāšu par to kas ir pelni… Why it’s so hard? Dilons patreiz rekordā dzied It’s hārd it’s hard it’s hard!!! It’s hard. Vai D nevarēja būt vecāks? Etc. Etc. Bet tas bij neprāts tā domāt? Dzīvi es gribu. Un ja spēli var pārvērst par dzīvi – to es gribu. Katram tiek kaut kas – jāmaksā ir tikai par kaut ko, kādēļ man jāmaksā – par neko?
Sestdiena, 3. janvāris 1970.
Es ņemu to dāvanu
Kas izraisa man dzeju
Vienalga – domās, vārdos,
Sapnī, dzīvē tā
Kā svētīgs lietus nolīst.
Tā mani smiekli
Manas asaras
Varbūt
Es maksāju par to
Ar savu dzīvi
Bet īstā dzīvē man
Nav reālā un
Neīstenā nereālā robežu
Jo visu mēru es
Ar to dāvanu
Kas izraisa man dzeju.
6 p.m.
Kādu stundu liku virtuvē kārtis – (pēc ļoti labas sauļošanās, aukstas peldēšanās, mierīgas turp un atpakaļ uz North beachu iešanas, kārtīgas paēšanas mājās un mazliet spēlēšanas, Dz. piezīmju pārlasīšanas, intensīvas meklēšanas pēc īstenības…) tad paņēmu tukšu tasīti jo nebij vēl kafija ielieta bet paņēmu tukšo tasīti no galda manā istabā un svaiga gaisa meklējot gribēju atvērt durvis un iziet ārā – es nezinu vai es atvēru tikai un izgāju tādēļ, ka sark. buss nāca no kalna (!) vai es būtu gājusi ārā arī ja nepamanītu busu – tas viss notika it kā reizē, iešana ārā un buss –
Un trakākais – tas bija D. kas brauca, tukšā busā – un viņš redzēja mani un izturējās, tas ir sejā bija tāda izteiksme, kā man melno jugoslāvu ieraugot (Ha! Tā nu ar mana fantāzija!) jā, bet nekādas laipnības tur nebij un viņš gan mani arī neuztrauca ne par mata tiesu – bet tā kā es biju iznākusi ar tasīti rokās man vajadzēja nākt tālāk uz krēslu un tūlīt nāca otrs buss pa Cr. Str. un tanī bij kāds svešs drivers gandrīz kā D. dvīņu brālis. Savādais tas, ka es laikam beidzu kāršu likšanu ar to spītīgo minēšanu (pēc visādām citām) – viņš tomēr jūt simpātijas pret mani!
Kā tas viss tā var sagadīties tas tomēr ir vairāk trakiem kā netrakiem saprotams. Un kur viņš tur pa to kalnu dauzās? Varbūt tur viņam ir mājas? Vienu dienu ejot uz beachu es turpat kur toreiz ar viņu runāju – atkal reiz sark. busa stūri – nogāju pa otru ielu (turpat gāju šodien) – lai nebūtu nekas jāsatiek. Un šodien es domāju ka esmu pavisam vesela! Bet jādomā – esmu arī. Un tā bija atkal – brīnišķīgā dzīves sagadīšanās! Un man jātic – ka tikai es, tikai es vienīgā trakoju. Tomēr kāds šad tad palīdz! Citādi es to nevaru izprast. Un es gribēju mierīgi sākt rakstīt piezīmes par šo ielu.
Nospēlējos – pavirši, jo negribās iedegt gaismu, bet redzēt neko lielu vairs nevar. Svarīgais: viņa (dzīvā) parādīšanās atdeva pasaulei dzīvību. Lai cik viss ir nepareizi – lai viņš ir secretagents, lai viņš ir jauns, lai viņš ir precējies, lai es viņam nekā nenozīmēju – bet redzēt viņu dzīvu un zināt ka mazākais viņš un pasaule ir tā pati kas pirms šī trača – tas arī man atdod daļu dzīvības. Es saku daļu – jo tikko saņemot tās visas krāsas – es protams biju atpakaļ illūzijās. Varbūt pat ‘viss pasaules dzīvums’ – ir beigu beigās parādījies uz brīdi, tikai tādēļ ka es ieslīdēju atpakaļ illūzijās: Ka esmu daļa no šīs pasaules! Bet – man jāsaprot, ka es neesmu! Nē es to nevaru! Un ar visu nevarēšanu – kaut kāda dzīvības daļa – ir atgriezusies. Mazākais es nejūtu ka viss ir pelni. Jūra un debesis un iela ir dzīva – atkal. Vai arī man dzīva? Varbūt mazu mazuliet. Bet ejot šodien (un visu laiku tagad) un peldoties un guļot saulē, un jūtot zāles smaržu un akmeņu siltumu ceļā – es tomēr biju beigta.
Tagad – mazu mazuliet vēl dzīva, cik savādi. Es jau domāju iepriekš, ka tagad var gadīties, ka kaut ko dos atpakaļ – un man būs jāsaprot ka to nevardabūtatpakaļ – bet būs jāapmierinās ar to, ka tas tomēr ir dzīvs, ka viss nav ērmi vien. O – raudi nu sirds! Raudāt būtu pareizi. Bet tu negribi raudāt un tādēļ zaudē prātu. Visas vecas sievas noraud katru dienu! Bet Tu negribi raudāt – un negribi būt veca! O, cik labi, cik labāk ir dzīvot. Kādēļ? Es to nezinu. Tādēļ, ka viss nav ērmi. Es jau to teicu. Bet svešs un ērmīgs viņš ir ar saviem viskeriem un kupliem matiem. Pag. gadā viņš bij ļoti tīri skuvies, īsiem matiem – kā nesen no kara dienesta pārnācis.
Mirsti nu lēnāk – nu Tev dod laiku to darīt. Pirms Tu biji jau aprakta nenomirsti. Nu Tev dod laiku nomirt.
Mirsti nu – lēnām! Cikādes dzied un dzeja nāk pāri dārzam nāk kā balta sieva no jūras ar ziediem un slapjiem dvieļiem ar nogurumu un smaidiem līdz novakare ar zaļu krēslu nāk istabās kur grāmatās labi vārdi atkal atrodas lēnām atdzīvojas durvis logi sienas.
11 p.m.
Pēdējās dienas – neatpūšos, pieņemos svarā, kājas sāk pampt – un pirms tam bij tik viegli un labi. Varbūt jāgavē. Uz jūru tomēr aizgāju, atnācu bez grūtuma. Nosauļojusies brūna. Peldējos aukstā ūdenī. Jūtos labi. Taisīju ‘sveci’ – parastos dažus jogu paņēmienus katru dienu. Nolēmu – cīnīties par savām tiesībām – kopt veselību, kas vēl ir laba. Kopt ar sportu (peld. iešanu) un ēšanu – jāieturas – pa svētkiem esmu palaidusies. Jācīnās – jānotur sevi labā svarā, nu jau tūlīt ir par daudz! Ak, Inī mani mācēja drusku tievāku dabūt. Beigās jau biju par bālu – Bet kad atbraucu atpūtos – bij labi. Nu tūlīt jāietur diet.
4. janv. 1970.
But I am not
A living thing
I am just a poet
But I am not
A mortal thing
I am just a poet.
„Ja Tu gribi zināt
kaut ko par manu dzeju
nelasi Elgu Leju.
Saliņu Gunaru palasi
un paburto
Dylanu Thomasu.”
Piezīme: kā katrā jokā ir puse patiesības tā arī šinī – ir tikai puse viņas!
Un manī ir daudz Elgas Lejas
Mini maz Gunara Saliņa
Mini mini Dilana Tomasa.
Vēl kā katrā jokā
Ir puse patiesības
Tā arī šinī ir
Tikai puse viņas!
Uz verandas 10.30 a.m. Silts. Lasu – apmulstu no tā (the dead seagall) spēlēju latv. t. dz. atmostos lai redzētu – Mana izdzītība ir sākusies jau agrā jaunībā – morāle, paklausība etc. mani ir jau tad nospiedusi tik sāņus, ka man nav nevienu Jāņu ko atcerēties, nevienas īstas zaļumballes – varbūt dažas tā pa pusei.
Tikko D pabrauca garām it kā mazliet apcirpies pēc pag. gada stila, mīksts piepūties kā gailis. Viņam arī ir tūkstoš sejas! Kāda pamatīga ģimene, (liels vīrs, resna sieva, čupa bērnu) aiziet garām. Mans minds warnij – viss O.K. Arī tas, ka es palūrēju uz abiem busiem un otrā bija Duks. Mazliet viņš ‘iecirta’ – bet tam vajadzētu būt normāli pie tā ‘stile’ kādā viņš patlaban izskatījās – ne vakardienas à la teenager, bet vīrs ap 40. Un kā lai es neticu ka ‘visa pasaule’ nodarbojas ar mani, ka viss norit kā pēc programmas?
Jā, spēlējot tautas dziesmas es jūtu viņu skaistumu, kā caur stiklu, nekad nekas īsti rokās satverts, tikai tas kur māte, tēvs, bērnības dziedāšana – nekad jaunības piepildījums! Tāda pat svešiniece es esmu tanī senā zemē, kā te… Un papu es precēju domādama ka es ņemu to sexy tipu, kas mani novaldīs reālā dzīvē, dos apmierinājumu trakojošām, nepiepildītām cerībām, vēlmēm etc. Tomēr – tas, ka es redzēju atkal D. mani ‘atskaidro’. Savādi – pirmo reiz mani atskaidroja latvieši, tagad es jau tur jūtos kā maisā bāzta. Kur ir mana vieta?
5 p.m. pārnācu no N.W. beacha. Nācu – clear! Un tas bij labi un ir labi! Var jau būt, ka vēl nav viss cauri, (D. jāsatiek etc.) bet – šodien skaidrāka kā jebkad no jūras nākot.
5 janv. 1970.
Izgulējusies, nodušojusies, apģērbusies, vakar brūna nosauļojusies, jūtos vesela pat spēcīga – nogurums nāk tikai no tā, ka man nav ar šo spēku ko darīt – tas viss grib koncentrēties uz sievietes uzdevumu bet – nav kur, tukša iela pretī! O, ne tukša! Ar to kārdinājumu illūziju, kas tur dzīvs brauc garām? Kur lai es liekos, kā lai es nekļūstu traka?
Visa pasaule priekšā – un tā nav mana, es neesmu viņas daļa. Tie cilvēki neprasa pēc tā ko es tiem gribētu dot – jo laikam es to nevaru dot, man tā nav! Mana kafijas tase ar ko es izgāju pretī D. ir tukša. Kā tas tā var būt, to es nevaru saprast.
Reiz es ģērbos vannas istabā un Dzidra mani pamanīja kailu – „O, beaut. Tev gan nebūtu grūti atrast ‘a man’!!” Kādu man? Kur? Vecu man, kam lāpīt kreklus? Tādu kā to jugoslāvu (ja arī tas nebij secret agent, bet droši vien bija) kas izlietotu mani naktī un tad liktu strādāt dienā – šinī iestādē es jau biju 20 gadus. Tur man nav ko meklēt! Ko tad es gribu? To kā nav? Varbūt. Es laikam gribētu – a lover.
Taisni to, kas bija Duks, tikai mazliet reālāk. Liekas gan, ka šo lietu parasti ir visvieglāk atrast. Bet tas savādais šai lietā laikam ir tas – ja to atrod – tā vairs nav tā lieta. Īstenībā tas ir kāds smags, sviedrains radījums kam jāziedo ļoti daudz lai to varētu mīlēt. Tas ir – viņš ir jāmīl ļoti lai to varētu panest. Bet kā var ļoti mīlēt – neko – cinisku, vai dumju, afēristu? Jā – es nezinu, es nezinu.
Kas bij Duks? Duks bij sapnis par to kas varēja būt jaunībā un kā nebija, kas varēja būt vēl 10 g. atpakaļ – un kā nebija. Bet tagad? Elgai Lejai ir – kas? Padumjš, paglīts, pajauns vīrietis. Masulāns? – Elvīra to laikam pievāc. Tam jākopj māja. Bet tas nu laikam ir diezgan laba – ‘partija’. Mazais Grauds? – nesagremojams, ja arī to varētu dabūt. Un tā tālāk, visi pēc kārtas. Visiem viņiem – jāatdod viss – un ko saņems pretī – iekritīsi kā mīklā. Es nezinu, es nezinu, es nezinu. Kam manis būtu vajadzīgs, kas arī man būtu vajadzīgs. Priekam un spēlei katrs meklēs ko ļoti citādu – kādu dučessi. Es nezinu!
Es skrietu uz ielas, liktos zem busa un kliegtu nāc pie manis šonakt. Es par to esmu agrāk jau domājusi – ka tas atnākdams nebūtu tas ko es saucu. To es desmit reiz esmu izlēmusi jau sen, vēl pie vīra esot – ka tas nevar atnākt, ko es saucu. Tas varēja atnākt agrāk. Bet tagad? – kaut kur ir tomēr kāds, kas ir man līdzīgā stāvoklī! Garīgi kustīgs, fiziski nesabrucis – tomēr mēs abi esam tik ‘sabrukuši’ ka tikai mīlestība varētu mūs noturēt kājās – Bet kur to atrast?
Jānoslāpē šī diena, rītdiena, parītdiena – jāstrādā, jātaisa grāmata – Ak kungs! Vai ar grāmatu dabū vīrieti un dzīvi? Es jau uztaisīju vienu grāmatu – neviens vienīgs man nav nācis tuvāk. Es nezinu kas man jādara. Man jācieš.
Izskrēju pēc ‘buniem’ – lai izkustētos, lai izietu ārā, dzīvē, uz ielas, (pie busiem!). Diena skaistākā kādu var iedomāties – spoža, silta, mierīga – neizsakāma, viss pasaules, dzīves, cilvēku laimes esence tādā rītā – smaržo, mirdz tāles, dārzi, gaiss saule sniedzas tieši sejā ar tādu maigumu, ar tādu dedzīgumu it kā tā māte būtu kas rokās ņem lai dotu un dotu!
Nezin kur es aizklīdu domās, izjūtās turp ejot – bet atgriezos starp autobusiem – un tas nav pietiekami. Laikam man jāiet kaut kur, kur aizklīda domas, izjūtas. Bet kur tas ir? Kur tas ir? Jauna sieviete melnā, sarkanu somu, gaišiem matiem nostājās gaidīt autobusu – Tas pieder viņai! Labi labi! Kas pieder man? Kādēļ viņi man ielika Duku, ja Duks nevar būt tas, ko es kāroju?
Es viņu neķēru. Viņš mani ķēra. Tomēr – es laikam uz viņu skatījos – jā to es darīju. Kas Tu esi? Kas slēpjas Tavā sejā? – Es prasīju un prasīju – līdz Tu atgriezies – ‘tā nevajag’. Un es ‘tā nedarīju’ – līdz es pamanīju atgriežoties reiz, ka Tu seko ar laipnu skatu. Ar šo skatu – Tu mani ķēri.
Jā. Es apskatīju jauno bārdaini, vienmēr – un nopriecājos. Un – ja viņš būtu mani ķēris? Es neticu ka es būtu iekritusi. Nu uz veco – tumšo – tas man nepatika, tas man likās cinisks. Uz brašo vīru ar 2 puikām blakus reiz – es nevarēju, es zināju, ka tam manis nevajag, viņa dzīve ir pilna kā rieksts ar jaunu, stipru kodolu. Nē – izņemot cinisko veci – tur nebij uz ko krist. Un es kritu uz šo – neapzināti neko citu, kā cilvēku pētot. Labi. Jādara kaut kas. Diena ir – glorious. Kur iet? Pie acu ārsta! Hā!
Otrdiena 6. janv. (?) 1970.
No lapas
Nu sāp tik ļoti Šķiet viss salūzis Un nobirs kristālos pie kājām Kā bira lāstekas no jumtiem Kā nobirst ceļā logs. Tik bērna roka pretī sniedzas „Neklūpi, māmulīt!”
Man ir bailes aizbraukt tagad – vairāk Dz. dēļ. Vēl es neuzticos viņas lietai ar Cl. Tas ko viņa raksta savā dien. gr. ir baigi! Viņa turas pretī kaut kam, ko viņa pati ne pazīst, ne atjēdz kas tas ir. Un – arī es to nezinu kas tas ir.
Bet ja es sev varētu uzticēties – tad tas ko es nīstu Cl. ir šausmīgs sensuality – tāda kas var ņemt nelabu galu. Mazākais tādam dabas bērnam, kā Dz. Un tik garīgi bagātam bērnam. Ja es aizbraucu – ka tikai Dz. neizdara kādu pārsteigumu ar precēšanos. Un nu es redzu – cik grūti ir reālu padomu dot. Tas posta uzkundzējoties pār maigo iekšējo pašapadomu.
Trešdiena 7. janv.
Rīts. Biju dušā – vakar Clives cēlās es negāju. Uz jūru arī vakar nebiju – apmācies. Šorīt vējaināks, bet izskatās saulains arī un mīlīgs. Vakar no rīta izlasīju kādas savas piezīmes – par Gr. kampu – liekas gandrīz gatavs stāsts!
Sajūsmā atguvu visu skaidrību un spēku. Bet kad biju uzrakstījusi sākumu uz lapas – frame komposition lai taisītu – man gribējās pirms to sāku pārrakstīt uz mašīnas – izskriet vienu riņķi ārā. Uzvilku vecos kostīma svārkus un svītraino džemperi – un jutos apbrīnojami labi – vienos smaidos (sevī). Noskrēju iemetu Picadillī vēst. (Dzidras) tad nācu fruitshopiņā paņemt pienu sāli cuk. (Ak jā, šo te iepirku jau Picadilli). Grīngrosers bij viens, man bij mazliet bailes – bet viņš bij perfekts, kā agrāk, ar mazliet jaukas dzīves ne sexa koķetērijas – apjautājās vai es nebraukšot atkal holidejās – un tas tik tālu izrauts no manis – mans lielais notikums – ārzemes, ka man bij jāsaņemās lai atbildētu. Bet – iznāca jau viss labi. Tā es būtu atgriezusies kā putns – draugos ar visu pasauli, spēka pilna pabeigtu stāstu, kad te no slimnīcas pārbr. 2 sievas uzlaida pāriet ielai vecu sievu – uzlaida un negāja līdz. Tā pastīva, bet jauka un glīta veca jo veca – pārnāca un nāca man iepriekš.
Es kā ar visu uz labo – noskatījos to ar mīlestību, atcerējos māmiņu, un šīm pēdējā laika burvībām atkal piegriežoties domāju – tā es lai nu eju līdz sirmam tādam vecumam. Tas būtu labi. Bet man par ilgu palika iet aiz maigās vecenītes un meditēt par vecumu – es padrāzos viņai garām un tūlīt man padrāzās garām cars ar 13, tad gan 17 arī. Un es pieskrējusi pie pasta kastītes to atverot vēl laipni novēroju vecenīti – bet mans prieks bij beigts!
Ko viņi – grib no manis? Es domāju. Ko viņi griež mani? Kā un ko lai es iesāku savā atdotā darba rītā ar šo vecenīti? Iet aiz muguras visu laiku? Nu kādēļ nē, kādēļ nē? Bet kādēļ jā? Un tas sajauca mani atkal – un es mocīju visu dienu grūti jo grūti. Rakstīju tomēr arī stāstu. Bet nepabeidzu.
Ar vecuma problēmu es nezinu cīnīties. Kas tur jādara es nezinu. Jāuzkar kaklā 63 un jānēsā apkārt? Jāskatās uz to katru brīdi? Jākaisa pelni uz galvas? No nāves man laikam tik ļoti bailes nemaz nav – es neesmu ne reizes ne īsti samulsusi, ne kliegusi, ne zaudējusi galvu šinīs trīs satiksmes uzbrukuma reizēs.
Bet vecums? Ja vecums man tagad jau atņem dzīvot spējas – tad es to nīstu vairāk kā to vajadzētu. Es negribu neko vēl viņa dēļ ‘uzdot’. Un ja to bāž man ar varu kā maisu galvā – tad man ir jāsabrūk. Vakar es tikko turējos pēc tam. Bet – vakardienas rīta dzīvības un spēka izjūta bij tik spoža, ka tās dēļ es varbūt spēšu izkārpīties no vecuma bailēm – ha!
No realitātes! Jūs, mani lielie realitātes cienītāji un tās ieteicēji. Tikai nereālitāte mani ir noturējusi tādā veselībā kā es esmu. Protams – var teikt – kam tā? Bet ja mans gars ir cietis? To es nezinu! Kur tas notika – tur es iedzinu sevi savas ziņkārības dēļ vairāk kā cita dēļ. Tāpat šoreiz – tā tagad arī mākslīga lieta. I hate!
Man varbūt nevajadzēja lasīt Dz. piezīmes. Bet es to darīju. Ja es to nebūtu darījusi, man ne prātā nenāktu ka man draud kādas problēmas gara veselības ziņā. Bet no tā ko viņa atzīmē es saputroju visu savu domāšanu. Es pret Cliveu sākot actīt kā sieviete! Nē! Bet man jākontrolē sevi – vai es to nesāku darīt? Un tas ir kas mums ar Clive bij jāizcīna. Un tas tā var būt arī uz priekšu.
Man nav skaidrības kas Clieves ir? Un kamēr tā nebūs, īsti pareizas attiecības mums nevar būt. Man ir tā savādā – bet viņa paša radītā iedoma – ka viņš kaut kādā veidā ir līdzīgā situācijā bijis kā es, ar savām sexa attiecībām (pret sievieti teiksim). Un tas ir – frightening. Un es Dzidru nedrīkstu uz tādām domām vest – bet varbūt tas būtu jādara. Lūk – šī domāšana, kurai nav iespējams atrast atrisinājumu – tā nokauj.
Sestdienas vakars {10. 1. 70}
Esmu verandā. Tumst. Gaismas laistās visapkārt, un mašīnas, mašīnas, mašīnas. Nepārtraukti. Piemācies un silts. Biju peldēties. Gāju pa Crown str. tepat lejā. Apnicis šausmīgi vientuļais ceļš uz N. Woll. caur mājām aiz slimnīcas. Varbūt tādēļ labāka sajūta pret ielu te, ka vakar un varbūt šodien (vispār varbūt – jo gandrīz neredzēju, bet varbūt manīju) brauc D. Tas ir traki. Bet man tāda sajūta, ka pie viņa ir manas sanity atslēga. Viņš sajauca, viņam jānoskaidro. Un skaidrāka es esmu, kad liekas viņš brauc un viss ir normāli. Laikam nekas nav normāli – Jeb – normāli – nav tas kā bija un tas arī nē kā ir – tas ir kā es jūtos. Es cīnos pēc skaidra prāta. Īstenība neturas īstena.
Tagad, vakarā, kopš atnācu no jūras un iznācu verandā – īstenība bija īstena. Arī ir vēl. Tikai nakts nāk grūta. Sāp, tik nežēlīgi sāp tas cietuma stāvoklis kurā esmu. Absolūti bez cilvēkiem. Šodien jau domāju – iet uz Lučiem. Bet – lai saplosa mani? Kas cits tur daudz būs. Es nezinu kur ņemt cilvēkus. Domāju ar mīļu prātu (varbūt pirmo reizi) par Birstiņ kundzi – bet ilgi mēs kopā nevarētu būt – ar mīļu prātu. Tomēr – varbūt man vajadzēja klausīt viņu un iet dziedāt? Jeb nē? Jeb tagad visur varētu iet – ja ‘veselais prāts’ ņems virsroku par illūziju kāri. Pie latviešiem es nemaz ar citādi neaktiju kā vesela – bet dziedāt? Vai man jādzied? Lai tiktu kopā uz Pertu piem.? Laikam – citas izejas nav. Ja arī man būtu nauda braukt viņiem līdz – es būtu tur svešķermenis – tikai ja es kaut kur daru ko līdzi – es ieeju pie viņiem. Pie rokdarbniecēm – tikai pa pusei. Es biju arī tikai pa pusei – vajadzēja uzņemt te viņas – tad būtu īsti. Mīļos viesus rakstniekus pag. gadā uzņēmu – tāpat tie garlaikojās. Gribēja iet uz Lučiem. Kad es būšu ar tiem? Nekad?
Bezgala gaidu Ineses vēstuli. Nabaga bērns, ko lai viņa saka, ja Dzidra rakstījusi par maniem trakumiem. Bet nu – ja ne cits, tad šausmīgās bailes no šīm ciešanām kas tagad iet pāri, mani noturēs pazemīgā mierā. Nāvē! Ha.
Šorīt gribēju te atzīmēt (kad likās pamanīju viņu braucam) es dzīvošu lai meklētu viņu. To. Bet varbūt tas nav jāmeklē. Ir gan. Ir gan. Vienalga kādā tēlā, sirmā, kroplī, vai veselā, skaistā – vienalga – tikai dzīvā. Es dzīvošu lai to meklētu. Bet – es to visu laiku esmu darījusi. Es – rakstīšu grāmatu – lai to atrastu. Bet es
{page torn out}
Svētdiena {11. 1. 70} 3.30 p.m.
No 8 a.m. līdz 1.30 bijām N.Woll. beachā. Sākumā svešs. Vēlāk it kā pierod un mēģina uzņemt to visu kā īstenību. Ļoti silts. Esmu visa brūna un balta (zem kostīma) izskats traks, kad izģērbjas. Willīs pienāca. Pateicu ka sveicināju Esseni. Runāju pus vācu pus angļu – šausmīgi. Un aizrāvos, cik tur bij skaisti.
Jā – par to es šorīt vēl domāju, cik laimīga es tur biju. Vesela. Staigāju pa ceļiem. Priecājos. Mēģināju visu izjust. Skaisti bij iet ar Gervin kundzi arī. Es tikai protams rāvos savā pasaulē. Un tomēr – es biju kopā ar viņu. Un cik skaistas bij tās naktis kad braucām mājās no Fechta un Inī ar Laimonu dziedāja! Es biju kā pasakā. Dažreiz mazliet lija – caur zaļajiem mežiem braukt bij tik skaisti! Un dienā es gāju lasīju treknās skābenes, cūku kūtis tā oda, ka bij jāsteidzas tām garām. Bet tālāk āboliņš un rudzi un zāles un viss.
Ak Dievs kas gan notiek? Un kas notika? Vēlāk es tikai reti biju īsti priecīga. Un tam bij par iemeslu pārpratumi. Tas sākās no Jāņu vakara kur Kanādietis man bij aizlicis roku aiz krēsla, kad pienāca Laimons un savādi (?) smaidīdams (viņš bij krietni iedzēris) ieņēma Kanādieša vietu, gan bez rokas – bet man likās ka viņš kaut ko nepareizi redzēja un nepareizi tulkoja un rāva mani kādās nepareizās situācijās – iedomās. No tā es pārgāju dusmās uz Laimonu un liku nabaga Inesei tik daudz ciest. Tad – šausmas par viņas slimību, kas mani padarīja vai traku, un kas viss atkal beidzās. Bet tad vienmēr bij kādi pārpratumi – līdz beigām. Ak – vai es tiešām biju tur arī traka visu laiku.
Ineses slimošana bij briesmīga. Jau Dammē viņas bālums mani baidīja – Bet viņa turējās labi. Tad – tas nelaimīgais pēlis, kura dēļ es sāku nīst Laimonu un nejusties labi tērējot naudu – viss viens mūžīgs saspīlējums. Man likās ka Laimons ir cruel pret Inesi. Bet vai viņi nevarēja man skaidrot kā ir? Par tām sēnēm arī – Laimons tak viņas nīda? Ak – es nekā nezinu. Es ilgojos Ineses un Laimona tagad. Varbūt ne Laimona – es viņu nesaprotu. Aizbraucot pirmā laikā visā Dammes laikā bij labi.
Ians un Austra [right] ‘pikija’ on Laimons [left] piem. par to chicken ēšanu – Laimons jau ņēmis un vēl ņēmis etc. Un apklusa ieraugot mani blakus. Un tad tā ‘prastā’ viņa dzeršana ko šie it kā nicināja. „Kurš tad to dzer lielos kvantumos” – Ak! Bet bij tik daudz daudz skaista. Es tikai nespēju visu uzņemt tik cik gribēju. Un tomēr – es atceros visus tos garos braucienus, zemi, ceļus, augus, klintis. Migla atkāpjas par to domājot – es jūtos skaidrāk. Šinī izolētībā. Šinī dzīvajā kapā! Kad es vēl varēšu dzīvot? Grāmata? Visu visu uzrakstīt! To es domāju. Bet nav vien spēka. Jāsāk to darīt uz mašīnas. Ak – cik skaidra es kļuvu! Un tomēr – notikums ar mani te ir uz ielas. Un atkal pārņems mani. Jācīnās. Tomēr jācīnās.
Es gribētu iet, iet, iet. Bet nav kur iet. Tukšas ielas, svešas mājas nomāc. Šodien pie jūras kādu brīdi pagāju gar malu – laiks bij tik skaists, ka tas mani modināja. Un vēlāk kad Villijs un viņa draugs atnāca – kad bija vairāk pazīstamu (kaut tik vien cik Villijs, ar ko 2 stundas reiz kopā uzkārām bildes) – bij labāk. Briesmīgā nereālitāte rodas no briesmīgās vientulības.
Un latvieši, mīļie latvieši – man ir bailes no viņiem. Villijā es jutu tenderness – noklausoties manu runāšanu par Vāciju – bet latviešos es jūtu kritiku, daudz prasību un nezin ko visu. – Kaut es varētu satikt pazīstamus cilvēkus.
Liekas Svirska kundze būtu pat laba. Un Laimona mamma. Bet – uz mirkli. Vēlāk tas viss mainīsies, es jutīšos atkal cirsta gabalos, izsmelta. Kur ir tie kuri var būt pilni maiguma? Vai es esmu? Laikam nē. Pret Freijiem es biju – bet kā Freijs mani noraidīja telefonā – tas bij tā, kā runājot ar idiotu: „… Ko tad Jūs kad te atbrauksiet un neviena nebūs mājā… Sieva darbā…” Es vienkārši nezināju ko teikt. Es beigās paprasīju vai viņu suns arī vēl ir pie viņiem – un kad viņš teica jā – tad es teicu – un tad jau ir viss pa vecam – Jā ar Freija kundzi es domāju, ka es varētu būt sirsnīga – bet tagad arī tur man ir bailes.
Es gribētu satikt Josefu Hermani. Ja es varētu izpētīt kas viņš bija. Lai viņš atkal runā par savu bērnību. To viņš darīja tik brīnišķīgi! Un es tur viņam dzīvoju līdz. Ja ne visur ja ne tagad ar viņu – bet viņa stāstos – arī tas ir svarīgi, kaut kur būt kopā. Bet – kas viņš bija? Kaut kur viņam droši vien bij ģimene. Nu tas nekas. Ja tikai viņam manis vajag. Bet – nezin vai viņam vajadzēja. Vai arī viņš bij secret agent.
Un – šodien viens bāls vīrietis ar bālu puikiņu – jūrmalā man atgādināja Maifieldas shopa asistentu ar ko mēs it kā sākām ‘a play’. Varbūt tas arī bij secretagents. Viņš reiz nogāja gar Svirsk. k. māju ar puiku pie rokas. Es gandrīz sāku doties uz viņu – bet – paliku ārpus tā. Viņam bij skaistas acis bet neglīts zods un mute. Un es nedomāju – ka es ko praktisku ar viņu varēju iesākt.
Šodien atkal visa jūrmala pilna ar tēviem un bērniem. Un kāda galu galā bij tā ‘message’ tur North Wollongongā? – Es domāju – atsakies no viņa (bērni mazi viņam) bet tanī pat brīdī kaut kas līdzi dziesmai no skaļruņa pavēlēja lets fall in love again, un es acceptiju viņu. Un aizskrēju tūlīt jūrā kur zila sieviete ar bērnu mani panāca un uzsmaidīja.
Es kļūstu skaidrāka – bet praktiski kur man jādodas īsto dzīvi meklēt? Man jāsagatavo grāmata. Kad es strādāšu kā houskeepere man nebūs laika.
Kad mācīšu 2 (!!) bērniņiem klavieru stundas – es tērēšu laiku un jutīšos useless. Bet varbūt tas, varbūt tas man palīdzētu – lai gan neticu! Ja varētu uzsākt nopietni, ar teiksim 5-6 bērniem un lielākiem. Tad jā. Tad es kaut ko darītu un brīvā laikā sagatavotu grāmatu. Tomēr – vientulība – tā pati. Kaut kāda ģimenes atmosfaira mani nomierinātu. Houskeepere? Un tūlīt iekšā kādā afērā? Kas nezin ko ar mani atkal izdarīt… Jo – ko vairs kāds pie manis var meklēt. Kā Gervin kundze pavada savu laiku? Ar business. Viņai mamma vēl bij dzīva. Nu – centīsimies dzīvotlīdz nākoš gadam!!!
Pirmdienas rīts {12. 1. 70}
Vai nu uz palikšanu, vai tikai uz brīdi, nupat no rīta, (naktī vēl tā nebija) dzīves vērtība ir atgriezusies. Man liekas – būtu prieks klumpurēt uz priekšu.
Tā ir tik vārīga sajūta (agrākā tik spēcīgā dzīves prieka vietā)! Vienā brīdī tā ir – nākošā viss ir tukšs. Bet kā šī vērtības sajūta ir – tā tūlīt D. un visām viņa laika izjūtām un ‘patiesībām’ par savu spēku un dzīves spējām – vajag būt atzītām. Kā to visu atņem – pasaka Tu esi 63 gadi veca vecenīte un ne sieviete kas vēl ko spēj – tā viss sabrūk. Kā lai es turpinu – es nezinu. Vakardienas filmu es nemaz nemēģināju saprast – es tikai vēroju Mikal Cane – kas nemaz nebija pievilcīgs man šoreiz. Izņemot dažas vietas. Mīlas skati ar viņu tomēr estētiskāki kā ar vienu otru. Bet tā apkārtne kur viņš spēlēja (izņemot skolu varbūt) tā vecā pils etc. stupid.
Es ilgojos Eiropas. Kaut man būtu spēks uzrakstīt grāmatu – kas atmaksājas un braukt vēl reiz ar abiem bērniem un visiem viņu bērniem. Sapņi –– Es ceru uz Ineses vēstuli, varbūt tādēļ – dzīvoju.
10 p.m.
Un tā kas bija
Un tā kas būs
No nakts vēja
Dārza kokos
Tavām vainām
Kāds balzamu ņem
Un ilgi Tevi svaida
Līdz Tu atver acis
Un lūpas lēni prasa
Vai tas ir kas bijis?
Un – kas būs?
Un – kas būs?
Kas būs?
Šalc nakts vējš
Dārza kokos.
Ieklausies,
Klausies, dzirdi!
Otrdiena 13. janv. 1970.
Vakardienas Cliva žests parādīja man – ka manī ir vēl siltums, dzīvība – ne tikai mother, bet women dzīvība. Ka manī ir ne tikai vēlēšanās, bet arī savas iespējas pildīt šīs vēlēšanās.
Duks man to neparādīja – tādēļ viņa iespaids un visa iznākums, pat sarkanās neļķes ieskaitot – bija tik destructivs! Varbūt tam tā vajadzēja būt. Lai atraisītu mani no jaunības slavināšanas. Kas nenoliedzami vēl turpināja eksistēt un traucēt. Varbūt vairāk ar to, ka es baidījos ka manī tas ir.
Hermanis pag. g. arī man deva šo silto dzīvības apliecinājumu – savu spēju apliecinājumu. Tas ir svarīgi. Jo pēc iznākuma ar D. es jutos akmens ne sieviete. Paļāvīga koķetērija, izteikta rādīta sievišķības apzināšanās man ir trūkusi no jaunības dienām. „Kaut Tu vairāk koķetētu,” teica Āriņš. Un pēc tam „Pie Tevis ir kā tikko pļautā āboliņa vālā…” Un vēl reiz – „Tu esi kā ziedoša ābelīte…” Kas es tagad esmu? Kaut būtu kāds kam es varu būt ābelīte ar kādu rūgtenu āboltiņu. Bet es to simtreiz izdomāju – nav nevienam manis vajadzīgs.
Un tomēr – jāturpina sportīgi, sportīgi dzīvot un kopt savu ķermeni un savu appearance. Es to bieži esmu atstājusi pusnovārtā gara kopšanas dēļ – bet tas vēl nav viss – iekšējās nepaļaušanās dēļ. 20 gados ne reizi manu ķermeni neglāstīja to slavinot – bet tikai no tā ņemot un cietsirdīgi, greizsirdīgi noliedzot. Lai es būtu lietojama manta un nedarītu rūpes. Es tomēr darīju histēriskā, asā veidā, izsalkušā, kauna pilnā veidā, apzinoties savu vērtību, bet mūžīgā nolieguma dēļ – neuzdrošinoties paļauties šai apziņai.
Tāda koķetērija kādu rādīja (laikam spēlējot) Elvīra Freimane – tiek nonicināta, lai arī – tai tiek rādīti iespējamie panākumi. Bet kaut kā paļāvīgamai un tomēr redzamākai koķetērijai ir jābūt vēl arvien līdz beigām. Man jāapzinās, ka es neesmu akmenis un jāmācās tam nebūt. Jo es esmu mācīta tam būt.
Ko vilkt – uz bowling?? Vakars tuvojas. Neiesim uz bowling. Un tas bowling – kur es būtu gribējusi iet, kur manas domas tēlojās iet – bij bowling Vācijā, kur braucām caur plaukstošām druvām, kur es biju laimīga. Kas es biju – to es nezinu. Es kustējos, smējos, runāju, gulēju pēc tam gultā zem pēļa pie vaļēja loga aiz kura bij pavasars. Tas nebij viss ko man vajaga – bet daudz.
Šorīt no rīta pabeidzu stāstu par Gretas scēnu. Traki to rakstīt. Bet tagad – viss var nākt ārā. Kamēr rakstīju – jutos labi savā jaunajā pasaulē. Aizgāju arī iepirkties līdz pirmam augļu veikalam. Bet pārnākot jau – gara termometrs kritās. Un pēkšņi diezgan smagi tur pie brokastu galda, kur šie ēda savas vēlīnās 11 a.m. brokastis. Varbūt es viņiem radīju bad mūd – un no tā kļuva man slikti, lai gan neredzēju ka viņi justos īsti slikti.
Saņēmu no Pakalna vēstuli ar aprakstu par Auces un LizerBertas slimību – krūts vēzi, mazu sacietējumu. Arī man kāds ir – bet es to pieņemu kā dziedzeri, viņš ir tāds kustīgs, kā dziedzeris, tikai stāv vairāk atsevišķi. Dz. brīdināja iet pie ārsta. Un es uz brīdi nonācu dzīvības zaudēšanas bailēs no citas puses – caur ātru slimību un tas ir šausmīgi citādā veidā. Kas mani padarījis tik nelabā, ķermeniskā baiļu veidā jūtīgu pret cilv. un manu likteni? Tas ir bīstami. No tā jātiek vaļā.
Diena bij ļoti karsta. Šie sēdēja ārā – gulēja tas ir, jo es jau iznesu abus sēdāmos krēslus. Un te – es atspirgu ieslīdot (lai gan domāju ka nē) vecajās illūzijās. Ar vienu aci novērojot busus, dzirdot to iešanu un nākšanu un jūtot sakaru ar tiem – balstoties uz tiem.
Varbūt šāda maza palīdzība der. Galu galā – kaut kā man jātiek uz priekšu. Galu galā – šī illūziju dzīve arī bija īsta dzīve un mīlestību tur viņā, es nevaru nomest mēneša laikā, tāpat kā es īstenībā to nevarētu nomest. Un lai es 10 reiz dienā sev pierādītu – ka tas nemaz nebij cilvēks, ka tam nemaz nebij jūtu pret mani etc.
Tagad – dzerot slepeni no veco illūziju trauka man ir labāk. Bez tam es lasīju ceļojuma piezīmes. Tur – kur es biju laimīga, lai arī es tur nejutos īsti laimīga, es ciešu no sevis arī tur. Tikai Vācijā es vēl necietu. Vācijā es staigāju laimīga, iespējamības robežās – laimīga ar dabu, ar atmiņām.
No tā vien es dzīvoju zināmu laiku. Tad – vakaros, iemiegot šad tad kā narkozi ņēmu domas par D. Tad nāca domas par Fechtas ļaudīm un brīdi pat par kanādieti kas man izaicinoši uzsmaidīja – vilka mani šai noskaņā tur izstādes laikā. Vēlāk, kad ieradās Biruta – man bij kaut kas jānoslāpē – bet es nebūtu to mazo interesi atļāvusies tik jūtamu, ja viņš tur runas laikā, pāri pretī telpai nebūtu 2 reizes pret mani meklējoši, stipri smaidījis, pirmo reiz es to neievēroju, tūlīt otrreiz tas bij man jāpieņem un tā kā viņa insistancī – es jutu ko savādu, es uzsmaidīju mazliet savādi. Bet tā nu bij droši vien mana iedoma, ka viņā bija kas savāds. Bet tomēr – mēs bijām jau ienākot sasveicinājušies un nu pāri telpai viņš atkārtoti uzbruka ar platu smaidu??
Jā – ja viņš nebūtu izsitis manas izjūtas no sliedēm, tanī Jāņu vakarā kad Laimons tur pienāca – viss brauciens cerams noritētu pavisam citādi. Es sāku neērti justies pret Laimonu jo likās – viņš kaut kā aizdomīgi vērtē manu izturēšanos pret kanādieti. Ak to jau es rakstīju.
Lasu Dylan Thomas letters atkal. Daudz tur ko pārlasīt vēl un vēl. Un gribu rakstīt par Versaļas mežu. Bet tas nav tik viegli. Tikai Dyl. Thom. saka – raksti un negudro! Tas jādara, tas jādara.
Esmu infektējusi sevi ar ielu. Sēžu tagad uz šo atstātās segas – lejā verandā – bet puse manas būtības staigā līdz busu braukšanas skaņām. Bēda par Inesi! Kādēļ viņa neraksta? Kaut reiz mēs vēl varētu ceļot. Kaut es vēl varētu ceļot Eiropā. Un viņi arī! Kā lai nopelnu naudu?
Lūcija Kalniņa taisīs savu vakaru, lasīs (varbūt) arī manas dzejas. Ko lai es lasu? Lasīt es varētu čumā – bet kas klausīsies. Un ja klausīsies kas maksās? Neviens. Tā tas ir, tā tas ir. Papildināju skici par puķēm – ziemas neļķēm Itālijā un Francijā. Varbūt pārkrauts – bet varbūt nē. Redzēs kad pārrakstīs. Manī deg, deg nemiers. Krūtīs staigā nelabas liesmas. Bet galva ir tīra. Tas nevar būt bīstami. Es gribu tagad iet pastaigāt. Varbūt man paliek tikai bērni! Bet tas arī ir ļoti daudz! Jāraksta jāraksta steigā viss, saskaitu kādas 9 tēmas vēl ko rakstīt.
Trešdiena. {14. 1. 70.} 8 a.m.
Šausmīga depression – bet kaut kā normālās robežās tas ir – ne tik nekontrolējami fiziski, bet vairāk garīgi – apzinīgi. Jo tukšums, tukšums. Diena mākoņaina + vējš, kaut kur lietus, pērkons. Patiesi ļoti skaista. Un šis mākoņainais skaistums iet cauri līdz kauliem – gribās citas vides, kur iet iet staigāt un būt ģimenē. Visur citur liekas būtu labāk tagad iet, kā te, tukšā naidīgā pilsētā. Tukšā. Arī ceļojumā biju vientuļa ejot Versaļas mežā – un tur gribēju likt klāt to kas te bija, palika – izrādās te nekā nav bijis. Tur varēju laimīgāka būt neskatoties šurp atpakaļ – cerot uz jūru, uz sauli, uz draudzīgu seju ––––––-
Tukšums. Bet – thank heavens – pasaule man liekas normāla – nav tā kā dažas dienas atpakaļ – ka tā bija kā papīra stalažas.
Oh! Nerunā, nerunā! Es cerēju (un baidījos) kādas ‘sark. busa’ palīdzības šorīt mostoties. Es domāju – varbūt turpināsies manis pārmācīšana, bet liekas esmu atstāta – pašmācībai. Ja tik es varu, tas labākais. Un depression – ir normāla. Puslīdz labi. Tumšums nāk no mākoņiem. Tukšums – no tā, ka ir viss tukšs, ka nav man cilvēku izņemot manus bērnus. Dažiem nav arī to.
Skatos avīzē, sludinājumus houskeeping’am – bet man nebūtu dūšas un arī fiziskā spēka uzsākt. Varbūt būtu. Bet jādzen, jādzenjādzen sevi. Kā es skrēju pa ielām ar 20 gadīgās soļiem, kā vecais itālis to teica – tagad es tikko gribu vilkt kājas, palikt lēnāka, lēnāka – kādēļ? Iedomājies ka esi laimīga – un skrieni.
Un ja Tev aizliedz to iedomāties iedomājoties ka zilacains šoferis par Tevi domā – mēģini būt laimīga – izlikties laimīga bez tā. Tas jau tā kā bija falsity. Eji pati vien. Eji. Eji. Tāpat Tu gāji pirms Tevi aizskāra viņa izturēšanās. Gulēji jūrmalā pie kaijām. Juties tukšumā kā tuksnesī un tomēr – sirds Tev nesāpēja tā kā tagad – rakstīji savas piezīmes, priecājies par jūras un cilvēku skaistumu.
Tagad? – Pamazām jāatraisās no nospiedošā murga un – jāpriecājas par to pašu. Bet tad – es kaut ko ticēju, cerēju – uz dzīvi, kas vēl nāks. Lai arī cik maz es par to domāju reāli – tomēr šī doma bij stiprais pamats. Tagad to izsita no maniem pamatiem. Kā lai es negrīļojos. I hate to think and to think without any results.
Vakar es piecēlos ar priecīgo domu – iesim bowling. Sakopu matus – tagad – tas nenotika, tagad bij laiks dots apdomāt ka šis bowling nebūs tas bowling kas bija kas bija protective no Ineses + Laimona un manas cerības būt dzīvai un zaļajiem laukiem – Jā un tur es dienā gāju pa tiem laukiem un biju vientuļa – bet grāvmalas bij ar ziediem un es plūcu un plūcu tos. Un mūsu logs šo istabā bij piegāzts ar šiem ziediem. Un vakarā mēs braucām uz Fechta caur maigi zaļiem mežiem. Tā visa bij tikai dekorācija bet spēle it kā bij tuvu. Tagad? – Tagad – jāsaprot ka tikpat tuvu vai tālu tā ir.
Ko es gribu? Ko es gribētu? Cilvēku – piemērotu cilvēku – ar ko dalīt dienu, dzīvi, nakti, rītu, māju – arī māju? Neticami, ka es visu to spētu dalīt. Es gribētu mazliet. Man pietika ar to ka nedēļā reiz es iekāpu autobusā un jutu ka to vada dzīvs, silts cilvēks kam ir kāda daļa ar mani, kam es esmu simpātiska, mazliet gaidīta. Bet tas bij par daudz prasīts no dzīves! Par daudz!!! Pakalnam Pēterim 46 gadi bijuši diendienā pilni šīs dzīvās dzīves. Un tagad tā viņam atņemta.
Ceturtdiena 15. 1. 70.
No Ineses vēstule. Atteikusies no skolas darba. Cik gan viņai nebija jācieš lai sevi pie tā dabūtu! Palikt uz Laimona algas, nestrādāt neko. Bail, kā viņai ir? Raksta tomēr par ziemsvētkiem Toronto – pa pusei priecīgi. Bet cik ilgi tur bijuši, kā tur mājas – neko nesaka. Tikai savu atteikš. no darba vairāk reizes piemin.
Man kļuva galva skaidra, apmēram vecās sliedēs ar visu to īstenību, kas bijusi pirms mana trača. Lai arī – pretī sark. busiem ir grūti iet. Bet citur jūtos normālāk.
Bet kā Inesei? Kaut viņa atpūstos! Kādu citu darbu viņa tur varētu dabūt. Nu – redzēs. Un kā ar naudu? Viņa kreņķēsies par to. Man būtu jāmeklē klav skolnieki, ja neeju darbā kādā ģimenē.
Šovakar nogāju tikai izkustēties līdz Delik. shopam. Meklēju gurķus. Tur tāds jauns apkalpotājs, bija arī vecais. Kad nācu ārā pa durvīm kāds no viņiem teica „beautiful eyes” – un es to uzsūcu kā lietu. Man tik ļoti tā vajag – es jūtos 100 g.v. Acu ārsts teica – labas ‘veselas acis’. Bet es jau nekam neticu….
Pārlasot atkal Ineses vēstule neliekas parāk bēdīga. Labi ja viņa ir prom no darba, kas viņu nomoka. Viņai jāatpūšas no tā, ja tik viņa to mācēs.
„Sekojiet rozēm uz Talcy pili.” Lasījām plakātu Francijas mazā pilsētiņā (Mera) Luāras krastā Un ieraudzījām rozes Sarkanas rozes Te vienā ceļa malā Te otrā Un nu jautrā garā Saldsērīgā labsajūtā Un vienos smaidos Deviņi kilometri Pa ceļu caur laukiem Pa nelielu lielceļu Baltu Sekojām rozēm Uz Talcy pili. Bij mīlīga pils Bij vecā aka, Bij vīnu spiestuve Ar koka ratiem Un kubliem un mucām Bij baložu tornis Pilns spārnu Šalkām Un vējiem no atmiņām Bij pilī Cepešu bļodas Un galdi un gultas Bij daudz kas Mazajā Talcy pilī Kur dzimis dzejnieks Alfreds Misē Bet viņa vecmāmiņai Tās (rožainā) Jaunības dienās tur Dziedājis dzejnieks Ronsards Dziesmas par rozēm ...Plūc rozes Kamēr tās zied... Bij daudz kas Mazajā pilī Bet skaistākais Bija ceļš Pāri klusiem Vasaras laukiem Ar rozēm pa Kreisi Pa labi Un plakātu Pilsētiņā Mer
Sekojiet Rozēm Uz Talcy pili. Sekojiet rozēm uz Talcy pili Prātā šī diena Kad darījām tā Devāmies pāri klusiem laukiem Ar rozēm gar ceļmalām etc. etc.
Pēcpusdiena.
Biju Social Welfare prasīt brilles bez maksas. Tūlīt nevar dabūt. Varbūt, varbūt nē.| Aizgāju uz pastu (paziņojuma dēļ). Pašas vēstule – bez markas Inesei. Tā tad – viņa dabūs vairākas dienas kreņķēties par manu dullo vēstuli – šī bij skaidrākā tai pašā diena nosūtīta. Mākoņaina diena ārā ij iekšā. Staigāju kā mēbele Cenšos kaut kā justies es pati, Bet kā lai to varu, ja Es nejūtu kas es esmu? Es nejūtu ka būtu kāda Oh nu akmeņaina, lai kā Arī es to gribētu. Un – kas cits es varu justies. Dz. Prasa – „kādu vīrieti Tu tagad gribētu?” Neesmu par to īsti domājusi. Man liekas – ka es gribētu savas illūzijas – Happiness is the state of mind, ne State of your life real conditions.
Jālasa. Bet brilles – ja negrib piemaksāt 18 dolārs pie 7-8 tad nezin kad vēl būs. Sēžu verandā un – nositu laiku. Neesmu šodien neko pārrakstījusi. Spēlēju česu ar Dz. – un tas nu nav nekas kur es ko varētu mācīties. Prāta vingr.? Tad ar kārtīm tikpat labi. Lai neiegrimtu krēslā un miglā ir jāskatās uz lietām. Tas ir veselīgi arī acīm – platas. Nepadodies Neizbīsties Neatzīsties nabadzībā.
Vecās vainās krist
Kāro sirds
Piedzerties no tā
Kas man vīna vietā,
Kas man dzīvi kaut kā
Notur lietā
Illūzijas dod
Lai es smaidīt varu
Labāk ir
Nekā rūgti raudāt
Kailā īstenībā.
Jo ar smaidiem top
Jaunas domas,
Pelnos nesakrīt
Kājas rokas
Un Tu staigājot
Dievam godu saki
Atļauj, atļauj man
Vēl šīs spožās krāsas
Tumsai piemaisīt.
Atļauj, atļauj man
Vēl šīs spožās krāsas
Tumsai piemaisīt.
17.1.70. sestdiena.
Maigs, silts rīts. Karsts. Sēžu verandā. Uzrakstīju Pakalnam vēstuli – neko labu. 6 a.m. nodušojos aukstā, tad vēl iegāju gultā un ‘laimīgi’ aizmigu. No 8, te rakstīju v. Palasu D. Thomasa vēstules. Mazliet spēlēju Bachu – bet istabā ļoti karsts.
Nezinu vai D. brauca vakar? Likās jā – bet neredzēju. Tas it kā būtu svarīgi. Vakarā, kad tepat sēdēju, es paskatījos uz s. bus. un tas gandrīz varēja būt D. (varbūt arī nē) Drīz pagāja smēķējot garām kas varēja būt Garais, gredzenotais drivers – bet varbūt nē. Es neko neredzu skaidri, jo acis tik tālu netver. Bez tam – es nezdrošinos skatīties, (it kā kāds kontrolētu! Ha. Tā es te sēžu un paceļu galvu – tāpat liekas es – skatos).
Kaut kāda ‘veselības atslēga’ vēl arvien šķiet ir šos busos. Jāizlīgst, jāpaliek uz kāda termiņa – nīst vai ar labu. Kaut ko es nīstu. Bet, tas varbūt ir tas kas man dara grūt. Kāpēc tie bērni un sievas mani turēja tur tanī busā? Bet ar varu – ar varu mani nevajag aiztikt!! Un tādēļ es tur neatgriezos. Lai arī tik sīks un mazs bij tas bērnelis pirmais kas tur bija man ceļā – bet droši vien tas viss bija tādēļ, ka biju tik tālu apsēdusies un vēlu pavilku šņori un buss bij pilns un es netiku uz priekšu. Ak cik grūti ir iet! Kāda sieviete gribēja man uzsmaidīt ejot pa ielu tikko garām – Katrs sīkums mani aizskar – un es domāju – ko tas nozīmē?
Šorīt esmu it kā saņēmusies dzīvei vairāk. Varbūt ar katru dienu top tomēr labāk. Dz. ar Clivu arī palīdz – tas bowling palīdzēja, kino un tagad sola rītā Chinese meal vakariņas un kino. Kaut es varētu atcerēties – es teicu – nolikt bēdāšanās vēl uz kādu gadu vēlāk!
Vakar un aizvakar pārrakstu dien. gr. lapas un tā ir smaga, izstaipīta viela, kas nogurdina. Bet – nav dūšas atkal citu uzsākt, tās arī ir jāpabeidz pārrakstīt. Tad varēs redzēt kas tur ir, kas nav. Vairāk, vēl vairāk jāpiespiežas rakstīt. Karstajā laikā ir grūt. Un laikam no dzīves bailēm – krūtīs deg un deg izmisums, ko tik grūti apslāpēt. Tagad atkal! Bet īstais radīšanas moments ir noslēpies – nav ko teikt. Nezini – ko teikt! Žēl, ka vairāk vairāk nerakstīju ceļojumā un žēl pirmās pierakstītās pazaudētās burtnīcas. Tur bij dzeja un pirmie iespaidi! Oh. Roma!
{Our luggage, including all her notebooks, was stolen out of our van in Rome.}
Apm. 9 a.m.
„Sekojiet rozēm Uz Talcy pili” Lasījām uzrakstu Francijas pilsētiņā Luāras krastā Saulainā Mer’ā Un redzējām rozes Sarkanas rozes Ziedos vienā ceļa malā Un otrā. Ziņkārā garā Jautrības pārņemti Vienos smaidos Deviņi kilometri Pa ceļu caur laukiem Pa nelielu lielceļu Sekojām rozēm –––––– D pabrauca garām noģērbies tip top! Devil, devil! Uz Talcy pili. Bij mīlīga pils Ar pazemu tornīti Bij veca aka Ar zirnekļu tīkliem Bij vīna spiestuve Ar koka ratiem Un kubliem un mucām Un smeļamiem ķipjiem Bij baložu tornis Pilns spārnu šalkoņas Ar vējiem no laukiem No senām dienām Bij pilī šķīvji, bij cepešu bļodas Bij galdi bij krēsli Bij gultas un kumodes Bij diletantu gleznotas Ģīmetnes mīlīgas Bij daudz kas Mazajā Talcy pilī. Kur piedzimis dzejnieks Alfreds Musē Bet viņa vecmāmiņai Kasandrai Tās jaunības dienās Šai mājīgā pilī Šai vīnu zemē Par rozēm dziedājis Dzejnieks Ronsards. „Plūciet rozes Kamēr tās zied.” Bij daudz kas mazajā Talcy pilī Un maigs bij ceļš Pār vasaras laukiem Ar rozēm pa kreisi Ar rozēm pa labi Sekojot rozēm Līdz pilij Talcy.
Kā ūdens kritums gāžas Šai ielā mašīnu troksnis Kā ūdens kritums aizrauj Manas domas No klints uz klinti Bet vienmēr atpakaļ Atplūstu Palos un uzplūdu Laikos Akmeņus noslīcinu Burām līmeņus ļauju!
10.30 a.m.
Šie aizgāja šopīt. Vakar bij viņu Romiešu partija – abi palagos tinušies aizgāja. Sākas atkal dedzinošā nelaime – bezcerība. Bet jāturas! Ko citu! Kaut būtu kāds spēks, mazliet, mazliet šim Dukam atdarīt! Bet nav! Varbūt pēc 20-30 gadiem, viņš mani atcerēsies. Bet – maz ticams un ko tas man dos?
Tomēr – kad viņš pabrauc garām, mana īstenības sajūta lielāka. Tikai mana posta sajūta arī. Kur es esmu bijusi, ko es esmu darījusi? Uzkritusi jaunam svešam vīrietim un to es nevaru ticēt, ka es tik tālu spēju pārkāpt robežas, bet laikam tā ir. Un – kad? Kad tas ir noticis? Jau pirmo reizi uz to skatoties – kas slēpjas aiz šīs gludi skūtās sejas? Stop it! Stop it! Bet citas vielas manām domām nav. Tas ir jāizēd. Tā tad es šai zemē tik daudz arī nedrīkstu, kā paskatīties uz kādu cilvēku? Kaut kas ir tik ačgārni ka es varētu kauties. Un šis mīlīgais, labi koptais latviešu bars! Kur man jāatrod vecmāmiņas vieta. Nu jau par vēlu! Ķikures kundze!
Šie šopij. Kāds pabrauca garām tāpat kā D un nebij D. Bet šorīt? D, tas bija D. Diena top karsta. Dažu brīdi dzīvības spēks iziet dabīgi un laimīgi caur ķermeni. Viss tad O.K. un dārgs. Nākošā brīdī, es turos tikai pie Dzidras un Ineses un pie mājas un ‘krītu no kājām’ ka man jādomā vienai kaut kur doties! Laimīgais pasaules ceļojums!
Ak, cik bezgala skaista saģērbusies lejas kundze! Dzeltena kleita bezpiedurknes uz brūniem pleciem turas tikai ar ‘zelta dzelteniem stariem’! ak Dievs cik skaista. Vai viņai jāiznīcina mani? Lai es jūtos nekas!
Bet viņas vīrs! Ķāķis kas pat man neliekas iekārojams. Un viņas nākotne – skatīšanās busdriveros? Es esmu traka to teikdama, bet ar mani tas būtu viņas vietā! Ak nemaz ne viņas vietā – pati ar sevi viņas vietā stāvēdama es laistos lapās pirmā dienā, vai skatītos busdriverī! Nezin ko viņa dara? Kam viņa ģērbjas tik izmeklēti – vīram kurš liekas neko no tā nespēj saprast. Jeb tomēr saprot?
Kaut es atgūtu dzīves prieku. Dzīves prieks – pirmo reiz varbūt tik krāsains un dzīvs pēc trača. Varbūt pa daļai, varbūt galvenām kārtām tādēļ – ka es pieņēmu savu vainu – skatīdamies sarkanos busos kur brauc D un citi – tāpat kā agrāk – tad tikai es esmu vainīgā. To jau es agrāk te pieņēmu, bet apmierinājumu neradu – šovakar radu. Varbūt – illūziju tuvums. Bet lai. Kaut kā jau bez tām neiztiks. Un es noņemos sacelties, dumpoties, cīnīties, teikt – ka es tā biju, es tā darīju – es tā uzdrīkstējos. Pie tam man jāturas. Tas man jādabū cauri – uzdrīkstēties. Man vēl jāudzrīkstas, ja ne gluži tas – tad tomēr kaut kas man jāuzdrīkstas. Tās ir tās sievietes, kas staigā labi ģērbušās, glītas, drošas, lai arī vecām sejām, atšķirībā no tām uzplūdušām, pieticīgām. Jāuzdrīkstas! Jāšuj tā nopirktā drēbe! Nav – jāēd! Etc.
Krāsas iemirdzējās
Vakara mākoņos
Pilsētas ielā un jūrā
Krāsas.
Svētdiena, 18. 1. 70.
Vējš logā šorīt šķita dārgs Pie rūts man pieklauvēdams Ar trokšņiem mūžveciem Un solījumiem. Sīkās lietas mājā pārcilājot Sirds slēptai serdei Tās savu dzīvību man atklāj Pieskardamies Ar maigu drošību – es esmu te. Līst ielā, ūdens, mitrums sūcies Ir kokos, akmeņos un lapās Dabīgi purinājās vasaras Koku slapjās galvas. Kāds nāk, kāds soļo garu ceļu No dzīves sākuma šurp nākdams. Nē, asins pulsu soļi tie Pa manām dzīslām klusi staigā Ar lietus straumēm sapinoties. Durvju atslēgšanai rokas sniedzas Tāds rīts ir mājā jālaiž Tāds rīts ir jāsaņem.
––––––––––––––––––––––
Tu mani māni Rasotām lapām mādams Lietū jautris, zaļš, krūms? Tu mani mānīdams māci Atvērties, sniegties, dzert Līdz saknēm sašūpoties Un sevī vēl tvirtāk tverties Dzīvībai atdoties.
Ir vēl rīts. Jau pirms 6 dušā. Atpakaļ gultā, bet atkal augšā – lietus, vējš. Un ar kādu illūziju (?) vai dzīvības, vai atmiņu spēku šis rīts ieved mierā. Labi – ja tas bij radīšanas brīdis (uzrakstīju tās 2 vārsmas), bet varbūt tā kavēšanās dīkumā? Man jāpārraksta, jāpārraksta! Nekad man nepietiek laika tam – tik dīkdienīgai jaunradīšanai. Bet lai! Vakar tās arī nebija. Labi ka šodien ir dzīvība. Varbūt veco vainu (D?) pilna, bet viss ir labāks kā tas stiklotais tukšums kurā biju. Šie guļ – bet
es gribētu skraidīti
iekšā ārā un
klaudzināt durvis.
Sēdēt verandā,
celties atkal
un nākt iekšā
un iet
atkal ārā!
Un dārzā bradāt
kura nav
ilgi uz puķēm skatīties
kuras visas var
ieraudzīt vienā mirklī
un gaidīt
gaidīt
dzīvības apustuli?
Kāds buss gāja garām un es paskatījos (virzienā gar buchera stūra malu) drivers pārgrozīja spoguli – kā vecos laikos – tas mani tā satrauca ka (tīrījot māju pāris stundas) nodzīvoju kā pa tumsu. Es baidos no visa tā!
{in these episodes, handwriting is tall, spiky, thin, sometimes compressed – different to ‘normal’ varieties of her writing}
12.30 p.m.
Ši lapa gaida manu domu
Tās nobaidītas noslēpušās.
Pār kaimiņmājas jumtu mierā
Kāpj mākons bezbēdīgs un maigs
Un savā pastāvīgā ceļā
Rūc mašīnas, drāž mašīnas
Un neizbēgams buss...
Mans viesis lai ir mazais
Nejaucēns Dylan Thomas.
Lasu tālāk Dylan vēstules, viņš tagad tur mani pie dzīvības. Tieši tas viņa dzīvais poetry + laud + humour + madness + youth + etc. etc. keeps me going. Tikko atcerējos kaut ko no Eiropas tripa un sirds ‘salecās’ ilgās pēc tā atkal un protams – tā ir dzīva tad!
Apm 5 p.m. Uzvārīju kādu continent. soup (carried rice or somthing) un pieliku katram 1 vārītu olu. Bij labi.
Neesmu neko pārrakstījusi. Tas driv. ar to spoguļa griešanu aizskāra mani ļoti dziļi. Tas kaut kā atnesa veco – kas varbūt – nekad nebij un tomēr bija, lai arī kādiem nolūkiem, ka spoguli pagrieza… Un kādreiz, ko es pati lasu savās piezīmēs 20 gadus atpakaļ – nē – jā 18-19! Par kampu un spoguli – kas atmeta man pretī brūnus mirdzošus matus, nosarkušu seju, tumšas acis. Kā tas var būt – ka cilvēks aizsviež savu
Neko es nevaru darīt – tik iet kā valgā lops! Mana brīvība izpostīta. Mana dzīve. Vēl mans ķermenis kustās. Ar atzīstamu spēku saviem gadiem. Kā es nīstu šos apstākļus! Un – rakstīšanas dēļ es esmu atteikusies no īstas augļu valodas iemācīšanās – vienmēr sapņos, domās rindot d{z}ejas etc…
Pirmdiena 19. 1. 70.
11.30 a.m.
Vakar bij briesmīga filma. Kādu laiku es domāju – es to nevarēšu izturēt! Tad kļuva mazliet labāk. Briesmīga: Burtons un _____, kroplība, bezcerība, vecums! Tagad šodien tas stāv kā karstums krūtīs, kā tumšums acīs. Un prāts domā – labāk būtu aiziet? Vai būtu labāk? Pēc tik bezgala dzīves mīlēšanas dienām kā nupat vēl ārzemēs – Dammes mežos staigājot, tos tikko atcerējos, ar pirmo melleņu lasīšanu tur saulē, kur lidmašīnas gāja pāri, viena, un droša, un laimīga es tur staigāju pa to ceļu, mežu, starp bērziņiem, ozoliem, eglēm! Lazdām! Nācu atpakaļ uz hoteli kur šie I + L. gaidīja. Šīs mellenes vēlāk apēda mazais Francūzis, jo citi baidījās mutes nosmērēt, tā bij diena kad mēs kaut kur braucām un Francūzis atvadījās – tas bija otrā dienā pēc ogu lasīšanas. Bet ogas bij tur mums uz Fechtu līdz. Ak, katrs solis liekas nu paradīze!
Kad pirmo dienu tur mežā mani aizveda – Inese turēja mani lai nekrītu – sūna bij slidena, mitra, zem eglēm. Tur staigājām vēl vairāk reizes vēlāk puķes plūkdami. Un mēs ar Gervin kundzi gājām. Viss bij tik labi. Un tomēr ar Gervin kdzi. ejot man kaut kā trūka un trūka – es domāju par šejieni par D. par to kā trūkst… un jutos jaunāka, stiprāka par viņu. Vēlāk viņa teica ka man esot stiprākas kājas kā viņai. Bet lai arī kā trūka – bij tomēr skaisti iet, sevišķi kad izgājām ārā pie ezeriņa. Kas tur bij zilo ziedu zem bērziem! Tur reiz vien, reiz ar I + L arī ar Gervin kundzi gājām. Kaut mani atsvabinātu no šīs nāves nēsāšanas krūtīs! Tā es nevaru dzīvot. Māņi tie bij? Vai tie bij māņi ka es jutos stipra? Māņi bij ka tas Kanādietis smaidīja tā varbūt izaicinoši, bet arī tas nebij nekas – labi bij! Un – lai kā visa trūka – es biju laimīga! Kā lai es saceļos, kā lai protestēju, kā ņemu vēl savu daļu?
Šorīt sēdēju ārā un lasīju. S.b. nāca no kalna – un es atspiedu galvu pret sienu un skatījos un drivers skatījās – bet es nevaru pateikt vai tas bija D. vai tas ar gredzenu, vai cits. Un tas – šī s.b. vērošana ir reizē man atpestoša un reizē gremdē kādā neziņā.
Kad es saņemšos. Dzidrai arī grūtumi – šodien atbrauks Cliva vecāki. Nabaga bērns. Labi, ka vakar māju pietīrījām. Vēstule no Palvas – tikai paziņojums par sapulci. Kartiņa no Freijiem – šie dzīvojot kalnos. Sestdien esot jāiet uz kāzām, bet tas nekavējot mani braukt tur, esot gaidīta katrā laikā.
No paša rīta, lai izkustētos un parādītos s.b. ka esmu dzīva – aizgāju pēc maizītēm. Vai kāds mani vaktē? Neko neievēroju. Atpakaļ nākot baltzeķis gāja pa priekšu ar avīzi. Jau domāju – tagad taxī ies garām ar labu skaitli, kā tad – 20 – Bet tas ir murgi. Kā lai es nostājos pilnīgi uz kājām. Šī baiļu dedzināšana krūtīs ir šausmīga.
Ko man nodarīja? Ko man aizliedza? Dzīvot? Mīlēt? Cerēt? Nē – to taču viņi nedarīja. Kas man to liek just? Visvairāk varbūt Dzidras ieraksts dien. gr. ka man stāv priekšā tikai vecums, sabrukšana etc. Muļķīgi no tā iespaidoties – kas ir parasts izteiciens ko es pati sen zinu!
Otrdiena 20 janv.
Vakar satikām Cliva radus. Iznācu verandā. Ar bālu zīmuli uzvilku skatu uz jūru. Esmu tik ‘dziļā miglā’, ka darītu visu lai tiktu no ši maisa ārā – tas sastāv no manas pašas un Dzidras un varbūt Ineses problēmām, kas nāk gandrīz no ‘skaidrām debesīm’. Pēc brīnišķīgiem panākumiem – dzīves chaoss. Man – pēc chaosa – tukšums.
Ir apmākusies diena – daļa no pelēcības un miglas nāk no tās. Viss noskaidrotos vienā mirklī ar kādas problēmas atrisināšanu – varbūt pietiktu vienas – manas vai Dzidras. Nu Inesei – ceru nav tik ļauni, bet īsti labi arī nav. Dzīvot bez darba tur sniegos! Vai viņiem ir nauda atbraukt atpakaļ? Nevarētu būt! Bet viņa raksta par silver kleitu un kurpēm. Nezinu, kā tas tur ir un iet. Un tādēļ jādomā tikai par tuvāko: Dz. un mani – bet izdomāt neko nevar. Pārrakstu pa lapai ‘Kaimiņa’ daļu. Nekā tur nav. Bet – romāns tas ri. Ar sviedriem un asinīm uz tām lapiņām uztriepts.
Ir brīdis, kad dzīves līkne Ir noliekusies dziļi lejā Tumsa ir un klusums Domu taustekļi lēni kustās No vietas uz vietu tikai sevī Kā sienas ir apkārt Neziņas krēsla Saucieni, iekliedzieni, jautājieni Sen klusē. Viss centrējies Uz dzīves līknes spēku: Vai izturēs? Tā noliekusies pār tukšumu Pār nedzīvi Vai tā atlieksies, iztaisnosies Pārsniegsies Ietversies pār dzīves zaļumu Zilumu, saulainumu Siltumā atraisīsies, aizmirsīs... Ir glābšanas tauvas apkārt Neaizskartas Spēkam sevī jāatgriežas Ar sevi jāizglābjas.
Rakstīju Inesei vēstuli – lieliski uzlabojās dzīves īstenības izjūta. Tiktāl, ka viss ir normāls. D ir nenozīmīga sekretagenta lieta. (Lai gan viņš pats nav tik nenozīmīgs.) Prieks ir atcerēties ceļojumu – tas pienāca tuvu, ar visu to, kā bija un vēlēšanos vēl un vēl atcerēties un kaut ko tamlīdzīgu cerēt. Un prieks gaidīt, domāt par Inesi. Bet – viss tomēr tas viegls un vārīgs. Jātur – lai atkal nesabirst briesmīgā depresijā. Lai gan arī depresija – normāla. Dzidr + Cl. lieta tāda – kā viņi to vēlās – neko lielu tur grozīt nevar, un nezinu arī kā?
D tomēr svešinieks. Cik žēl vakar kaut kā iedomājos sevi mazliet iespējamu līdzīgu Cliva mammai (kvality ziņā) un viņa ir burvīga. No viņas var mācīties daudz ko. Arī kā būt šarmante. Kaut kāda dzīvība atgriežas, ja ņem viņu par piemēru. Nekas nevar būt beigtāks, kā es šo laiku pēc svētkiem esmu bijusi.
Ak, viņai viegli būt šarmantai. Apkopta arī ļoti – mati ļoti labi apgriezti, nagi gari, lakoti, kleita kādu vēlās – tā bija ļoti vienkārša paaugstu kakliņu bez rokām. Kājas rokas viņai O.K., vēders pilns un stīvs. Tā mana priekšrocība, būt tur – supple. Tā jāizmanto. ‘Stāvu jau uz galvas’, katru vakaru. Bet kam smaidīt? Taisīti smaidi nogurdina sejas muskuļus. Bet – jāsmaida jau ir. Tikai uz sark. b. uz ko spētu smaidīt uz to nevaru un arī nevajaga.
Jāpalasa Dylan T. vēstules un jāturpina nejaukais Kaimiņa pārrakstīšanas darbs – kas vispār varbūt nav derīgs. Nav gatavs vēl ilgi. Cik negribīgi domāju par rakstīšanu. Kaut kāds šausmīgs tukšums jārij visu laiku un tikai tam pāri var rakstīt. Kā bez illūzijām un bez dzīves lai iztiek? Smaidi. Keep smiling! Kā idiots.
Nosūtīju In. vēstuli. Bez spirita. Un pēcpusdienā ir atkal tik šausmīga depresija – ka es nespēju turēties. Un tā nav īsti normāla depresija, normāls ciešanas stāvoklis, tas ir pāri par to, no kā nevar nekā izglābties. Uztaisīju vakariņas – bez vērības, cietiem chopiem – un depresija nebeidzas. Tā es nevaru dzīvot. Ko lai es daru.
Depresijas smagums liekas uz brīdi pārgājis.
Nogāju Dz. pēc cigaretēm. Atpakaļ nākot kāds jugosl. prasīja – time, brālis esot slimnīcā, kad esot – visits? Varbūt tas tādēļ, ka es nosmaidīju atgriežoties no sarunas – varbūt tādēļ ka nepaceļot galvu nemierā, bet mierā nogāju garām 2 busiem – bet depresija mazliet rimusi. Nogurums vai kaut kas tamlīdzīgs. Es gribu būt vesela. Tiešām – vai nav vienalga vai tas mīkstais ķēms D – vai tas stiegrais jugoslāvs – abi man vienlīdz tuvi, vai tāli – tā kā jābeidz reiz strīdus ar D. Bet kaut kā nevar – it kā jānoskaidro par viņu.
Ceturtdiena 22. janv. 1970.
Šodien (7 a.m.) liekas ‘migla’ ir atkal vairāk nobīdīta prom! Vakar domāju – vai tā man būs jāpaliek līdz galam, kā maisā? Šorīt D. pirmo reizi ir tikai cilvēks, līdz šim viņš bij kaut kas mistisks tomēr, mana izjūta pret viņu bija kā pret nežēlīgu varu, kam nevaru pretoties. Tā vara paliek, kam nevar pretoties – bet ne atsevišķā cilvēkā.
Vakar, kad uz ver. lasīju, ne no šā ne no tā pienāca tas ‘puķīte’. Viņš nāca pie mūsu durvīm, sveicināja un panāca uz mani. Un sāka runāties. Un es noturēju viņu par Cliva darba biedri – to otru kas te nāk. Laikam es tad biju arī tā, kas viņam prasīja vai viņš meklē Cl. un tādēļ viņš nāca uz mani.
Un mēs runājamies un es ar ‘šausmām’ ieraudzīju, ka viņš man atgādina D. Es laikam nesu sevī to D. Ne tādu varbūt kā viņš ir, bet kādu es to redzēju. Un šim te – pēkšņi tāda līdzība ka es nedrīkstu gandrīz tieši uz viņu skatīties. Iznāca tā, ka viņš gandrīz teicās savā family day’ā ņemtu mūs ar laivu uz salu. (Es piedāvājos, kad viņš itkā piedāvājot teica ka taisīs family day un ņems savu mother uz salu.) Jā – un es apmainīju D pret šo. Tik viegli? Ne viegli, bet es teicu – citi ir tādi kā D, un D. citāds ka citi – un mani atsvabināja. Varbūt tikai mazliet – bet pietiekami lai būtu ārā no miglas.
Tā pamazām es atraisīšos. Kur es tad būšu? Varbūt ne tur, kur pirms tam – bet vakar palasīju piezīmes par – pirms tam, te no Wollongongas beacha – un tur ir tāpat tikai tukšums un pat neziņa, vai tāds D ko nozīmē – tas ir vai šī illūzija ko nozīmē?
Tā – es kaut kur atgriezos, devu Dievam kas dievam nākas un velnam, kas velnam nākas – tāds ir latv. teiciens. Un varbūt derīgs. Šorīt pārlasīju par ziemeļblāzmu rakstīto. Nē – tur es nevarēju palikt, lai arī es to apsvēru. Es esmu jaunāka. Un ja tāds kā viņš nāktu manā ceļā, tam mazākais būtu jābūt latvietim. Jāraksta Pakalnam! Šodien, O nē, šodien vēl nav piektdiena, man tikai tas ienāca prātā izejot verandā – mūžīgās rūpēs – vai es tur nesēžu D dēļ? Ar vakard. viesa likšanu D vietā – es šorīt mostoties nekritu izmisumā. Ne tādēļ, ka jaunais būtu manā D vietā, bet es to kaut kā nostādīju tos abus blakus ārpus manis un atradu viņu līdzību – tādējādi mazinot D spēku.
Piezīmēs par veco jūrnieku nemaz nejūt lasot to – tās šausmas, kādās es iekritu viņa rokas tuvošanos jūtot – viņa ārkārtīgi izteiktā vecuma tuvumā – viņš nespēja tekoši runāt, plankumi sejā un rokās etc. Bet izteiksme un sejas vaibsti bij tīkami un arī tas ko viņš teica. Tā – es jau vēlējus viņu vēl satikt – bet zināju, ka tā nav vēl man vieta, ka viņš tomēr mani nenoturēs.
Šorīt domāju arī par savu dakteri un viņa satikšanu. Viņš droši vien jau sākumā zināja kas mani sagaida un nāca man diezgan pretī – bet es pat to nespēju saņemt – varbūt arī tur – citādi nebij iespējams. Ja būtu – viņš būtu palīdzējis.
Viņš ienāca pēc otra daktera kas man pārsēja pirkstu, tad man vajadzēja viņa visvairāk, bet viņš nebija tur, kad es pieteicos – un mani iesūtīja pie cita. Man toreiz problēma likās tikai pirksts – bet viss notikums Maskotā – stāvēja tuvu priekšā un es vēl būtu varējusi izbēgt – jo tas ko tur paliekot piedzīvoju mani sagrāva un tas tā nebūtu noticis citā vietā. Bet – tas jāatstāj kā tas ir. Jācinas tagad. Cik liels apmierinājums ir just atkal normālāku skaidrību. Lai arī – illūzijas draud, bet droši vien es varu iziet pa pusceļu.
Vakars. Tik briesmīga depresija, ka nav iespējams dzīvot! Biju pēc zivīm līdz jūrai. Tur ejot sākumā turējos, jo tālāk jo grūtāk. Pārnākot te mājās esmu pagalam. Es nespēju sevi savienot ar ielu, ar sark. busu. Vai man jāpieņem ka esmu nepilnīga? Tik smagi ka nezinu, nezinu nekā, kā tālāk iet. Rītu jāgatavojas te saņemt Cliva radus – es tikko varu vilkt kājas. Nē, tās es varu pavilkt, bet gars ir pagalam – es nezinu kas es esmu? Kādēļ es jūtu, ka esmu tas, kas neesmu? Kādēļ ja es esmu veca es jūtos, ka es esmu spēcīga sieviete? Un ja es esmu pa pusei šis un tas – kādēļ man jādzīvo dzīves cietumā?
Piektdiena 23. janv. 1970. 10 a.m.
Lādēdamies iztīrīju verandu. 2 stundas rakos. Tagad – O.K. Bet cik reizes es to neesmu darījusi tur un pa citiem kaktiem – un viss atkal ir tāpat – tikai aiz nevīžības. Kā to apkarot?
Fiziski reibst viss no darba un no 2 krūz. kafijas pēc tam. Un arī no satraukuma. 1) Cliva radi nāks. 2) Dz. vakar 3 naktī vēl uz dīvāna. – domāja. 3) D. uz lines – un es vēl arvien nezinu kur viņš liekams, kas viņš man bija? Bet patreiz depresijas nav. Pārskatīju Ineses māksl. kartiņas, kas bij līdz ar citiem papīriem verandā uz grīdas.
Ko es vēlētos? Es vēlētos lai Clives pack his bags – un līdz ārzemju ceļojumam viņi dzīvo atsevišķi un izkārto savu jūtu dzīvi un savu māju. Ir tikai lovīšana un gulēšana un domāšana ko ar to iesākt.
Man mazliet spēka dod varbūt tas, ka izdomāju Džo otrai daļai beigas – es to pārrakstu vairāk kā nedēļu un nezinu kas tur iznāks? Beigas bija – dzeguzēns viņa ligzdā. Sieva laba. Laime vai nelaime bet – jāsamierinās. Un tā varbūt bij un tā var būt stāsts.
Sestdienas rīts 24. janv.
Vakar māja iztīrīta. Meal cookers Clives, ko viņš very funny viesiem paziņoja – tagad es iešu vārīt! Mother pieteicās palīdzēt!!! Nevajagot. Es aizgāju bez pieteikšanās. Kāda under note itkā bij jūtamam virtuvē. Vai viņš gribēja teikt – ka viņš tikai var vārīt? Haha! Vispār – Cl. happy. Dz. kā nāve. Nabadzīte.
Šausmīga ir dzīve, ka viņa ir tik savādās kategorijās. Šie – vecīši – likās happy – bet – nekādas sarunas… visu – liela, liela, liela. Iet pa durvīm ārā – cik brīnišķīgi! Gleznas – It kā būtu tad ko uzvarējuši pēc sava prāta.
Bij par visu gādāts – pieēda arī. Salāti varbūt – tomēr nebij tik crisp kā vajadzīgs. Rice – vajadzēja būt labiem. Bet ja jāsāk šī lielīšanas dziesma – tad tā ir tāda, kā vajag – kož sīkstā gaļā un liela, vai otrādi. Oh. Ka tikai Dz. būtu droša ko dara. Liekas viņa iet through hell. Un man liekas – šī lieta neizskatās mūžīga. But who knows. Nabaga meitene, kā viņa vakar bija stiff and pale – bet ko darīt!
Es – plēsos ar runāšanu. Vakar dzīvību man mazliet ienesa Dz. jautājiens vai tas bij tas driv.? Busā. Nē tas nebij. Varēja jau gadīties (piektdiena) lai gan neskatījos un neredzēju vai viņš brauca vai nē. Vakar kāds sark. buss stāvēja pie slimnīcas – nekad tādu nebiju redzējusi. Viņa dēļ – izgāju tomēr otrreiz ārā. Vakarā sarunās – turējos. Klauss – ļoti palīdzīgs un laipnis, viņi abi labi. Varbūt par ilgu runājos ar Carolinu, atņemot viņas sarunas ar [..].
O.K. Es nelaimīgā čupa. Es nevaru tagad ne brīdi sēdēt mierā. Depresija spiež, bet strādāt, rakstīt arī neveicas. Grūti. Grūtāk kā sākumā – jo liekas – jāskrien, jādzīvo! Bet – kāda dzīve? Kas es esmu! Omā? Kā omai jādzīvo? Hell! Ak, ne es viena tā mokos.
Bij brīdi labi, ka Dz. padarīja manu lietu cilvēcīgu, vienkāršu. Es vēl esmu turpat – kur pirms pāris mēnešiem – bet liekas 20 gadi pagājuši un tas ir briesmīgi. Cliv. vecāki [left] – precēti 30 gadus, vienu gadu vairāk kā es – ja būtu turpat kur biju. Tā tad 20 gadus arī es esmu bijusi precējusies bet man ir tāda izjūta, ka es neesmu pavadījusi ne vienu dienu, ne vienu nakti, nevienu stundu ar vīrieti. It kā es būt single visu laiku bijusi.
Sestdienas vakars.
Bijām kalnos. Bij skaista diena. Blackberijas. Jābrauc lasīt! Redzēju visas ‘nelaimes vietas’. Tas sakritīs uz vienu celi! Oh dear! Skaista diena. Kā Dzidra var to Clivu mīlēt tas gan nāk prātā! Un kādēļ viņa netaisa decision? Es esmu vēl miglā. Bet ja kaut kas notiek, cilvēki ir ap mani, un es kārtīgi atveru acis – ir labāk. Tikai nemiers – un nogurums arī – no trakām viesībām etc.
Šodien atkal jau pār 12 p.m. Bijām arī pie jūras – bet es nepeldējos. Dz. atkal saaukstējusies. Kaut es būtu kā agrāk – gādāt un zināt un saprast – bet tagad es tikko velku savus kaulus. I hate this thing! No Ineses gaidu vēstuli – nav un nav un nav ––
Kaut visa šī Cliva radu lieta nebūtu uzkūlusies Dzidrai taisni tad, kad viņa gleznoja. Riebjas viss! Tagad pat – negribēja ne uz pusstundu aiziet, atnāca – aizdrāzās otrreiz – acu nevar vaļā dabūt, izskatās nožēlojami – bet iet un iet un iet. {Writing very agitated}
Svētdiena 25. janv. 1970.
Šie guļ. Izmazgāju dažas lupatas. Izmazgāju matus. Uzvilku Ineses Spānijā pirkto tumšzilo jaku-blūzi ar balt. punktiem. Dz. to nonicina kā ‘kontinentāli vecenīgu’. Bet šorīt es to uzvilku – un saku rauj velns visu vecumu vai nevecumu! Patiesi kaut – kādā šādā blūzē es jūtos labi – tādēļ es tur šo iekāroju – un Inese tūlīt to man nopirka. (Zināms – mēs nevarējām atrast man kaut ko nic’āku sizes dēļ.)
Bij saule no agra rīta. Tagad mazliet piemācas. Bet skaista diena. Kaut kas mazliet ‘noklārēts’ no vakardienas kalna staigāšanas, resp. braukšanas. Staigāts tika maz. Bij skaisti pie ūdens dambja – zāles un mitruma smarža. Bet man liekas ka mēs skrējām prom un prom kaut kādas iekšējas nesaskaņas dēļ. Disonance starp mums visiem 3, vai Cl. Dz. Who knows!
Šorīt – skaidrāks gars. Varbūt tas izveseļojās. Esmu verandā. Un problēma ir vēl arvienu – sark. buss? Kā un kas ar to? Puķes zied un ir kuplas – pašas saaugušas.
Patiesi Cl. un Dz. nenokārtotā jūtu lieta un dzīve ir liela daļa no mana dulluma. Ja nav pareizi, ja nevar ņemt domājot ka īstais – tad nebūtu jāņem. Jāsaka pack the bags. Un Cl. jau ir ready to darīt. Un ģimene pūlas visu nedēļu… Nabaga Dz. Viņa jau to zina un grūtāk ir tādēļ – ka to pieprasa. Varbūt – lai viņi aizpekelējas – tad Dz jutīs skaidrāk – ko darīt. Būtu labi – sākt no tīrā, kā mēs te atnācām un gribējām sākt un sākām un lietas bij smagākas un notikumi sarežģītāki un padomu mazāk un spēki izsvaidīti.
Šorīt varētu strādāt un rakstīt – jūtos tik vesela atkal! Lai gan pēc vēlu gulēt iešanas piecēlos izburbis kā spoks. Bet – cīnījos ar garu visu uzvarēt. Šī kontinentālā vecenīgā blūze man palīdz justies stiprākai!
Palasīju mazliet Dylanu! Dulls jau viņš ir un muld kā nelabais. Bet kaut ko viņš izmuld kā vajaga. Kļūstu ar katru brīdi paļāvīgāka – kas ir kādreiz dzirdējis ko labu iznākam mākslā no visa ‘up to date’, ‘comme il faut’ vidus ceļa – vienmēr kaut kādas klizmas bijušas kā akmeņi ko velt – un kaut kam no tā rasties, no šī darba. Varbūt man nebūtu jāsēd verandā? Nāk jau kāds buss un es nezinu kur likt acis? Skatīties – kā gribētu? Slēpties? – Nezinu. Un šī neziņa manī sajauc un saduļķo visu domu gaitu. Ceļojums šorīt stāv klāt kā gaisma. Daudzreiz to atbīda kā nebijušu. Rīti ir labāki tagad. Vakari drūmi. Būtu jāraksta tagad – bet viss metās atkal uz ‘housing problem’u’ kas nav atrisināma.
Tūkstošiem mašīnas aizslīd Garām manām durvīm diennaktī It kā mana māja klints jūrā būtu Kur viļņi nāk aizskalodamies. Vai klintis ar ūdeni runā Vai saskardamies tie runā Tumsas un gaismas mijās Bez rimta satiekoties?
Vai klints ar ūdeni runā Bez rimta satiekoties?
Vai klintij ūdeņi sveši Nākot un aiziešanā? Vai man ar šīm mašīnām ceļā Šais dienās un naktīs kas dalāms? Jeb akmens es ūdeņa malā?
–––––––––––––––––––––
Raibas, puķainas Mākoņainas kā debesis un pļavas Sievietes garām iet Līganas, klibodamas. Saspraudies, sasprādzējies Izvēlies uzsegas sakas Un līdzi tām aizlīgojies.
Visskaistākā diena – saule, vējš, maigums no mākoņiem, siena smarža no dārziem. Pārlasu Wyongas piezīmes. Skrejot pēc sviesta (šie cep pankūkas jo cita nav ko ēst…) jutos kā toreiz, tur ielejās un kalnos ar mazo Dzidruli un Inesei un grūtumu, bet dzīves spēku vēl. Tagad – spēks vēl ir. Veselība (fiziskā) ne par ļaunu. Bet pat tik cilvēku nav kā tur bija. Iela! Ar garām – skrejošām mašīnām. Šodien latvieši līksmojas pa zaļum svētkiem – tur būtu labprāt, derēja jau būt – bet te Cliva radi to visu izposta! Un viena pati – kur aizskriesi! Ak, vientulības lāsts! Kā izglābt vēl kādu mirkli dzīves? Rakstīt! Jā – vajadzēja šo rītu strādāt. Meklēju materiālus Wyong. piezīmēs – un to lasīšana paņēma laiku un velnišķīgs nemiers! Beidzu lasīt kādas Wyong. piezīmes – resp. tās ko meklēju. Par Erlu + Brom. kundzi. Nav daudz – bet tur var ko pielikt. Lasīju arī Sarmas plānu par manu grāmatu no piezīmju fragmentiem. Ja varētu iztaisīt Kaimiņa otru daļu (stāstu) – tas būtu lieliski. Bet – atkal jākož zobi – jādur acis lapā, jālaiž saules diena prom – nu jācer – uz ko? Uz ko vēl tagad? Bet saules diena ir tukša ja man nav ar ko iet tautā!
Man jāiet ar darbu. Man nav cita glābiņa. Tur (un arī sev) es eksistēju tikai kā savu lielo nodomu turpinātāja. Man dzīve ir iekšēji un ārēji sākta ziedot tam – un citādu man to vairs nedod ne viņi citi, ne es pati. Šausmīgi tas ir. Nu – ja es saņemtos šo otru soli (otru grāmatu) izspert? Bet – Lācis to izdarīja. Un kas viņam ir? Varbūt ir. Viņš izskatās labāk.
12 naktī.
Pēc kino un vakariņām ar Cliv. vec. North beachā gāju viena prom gar malu – un man liekas es redzēju D. ar ģimeni. Kādēļ viņš skatījās? Viņš tomēr nenovērsa skatu un skatījās – viņš jel pazina mani ātrāk kā es viņu –
Ak! Es aizgāju diezgan tālu. Pāri upītei – bet tad nenocietos un griezos atpakaļ – (domāju nākt otrreiz ar Dz + Cl.) Viņš atkal skatījās – un aizgāja pirms es pietuvojos. Es pavēroju – bet ne pārāk ilgi – es visu laiku turpināju iet. Man diena bija pēc tam – varbūt gan arī pirms – gaiša, kā agrāk.
Bet kino mani upsetij nejauki – es tikko varēju izturēt lai gan tas nebij kino vien. Tā bij Cliv. mother – kas atkal discusija Cl. Dz. un tas mani upsetija un sagatavoja nejauku visu vakaru – jo filmu ir grūtāk panest kā šo to.
Pirmd. 26. janv. 1970.
Garais weekends – šodien vēl holiday. Iznācu verandā – atpūsties no vakardienas. Brīnišķīgs, ‘piemācies un saulains’ rīts. Mierīgs. Uz jūras vizuļo viena smalka sudraba līnija horizontā, otra platāka, kustīgāka mirdz tuvāk krastam. Viss kas dzīvē bijis skaists ir šādā rītā un viss ko esi jutis nākam, gaidījis un nesagaidījis un vel arvien gaidi…
Labi ir just atkal skaistumu. Nekas nav drausmāk, kā just pasauli un sevi beigtu. Aiziet tad būtu viegli, tikai fiziskās ciešanas. Bet dzīvot tā nevar. Gandrīz liekas: realitāte, dzīves īstenība (augsti cienītā) varbūt ir tik tukša, kā es jūtu, – bet šī, ko es pieņemu un kāroju un mēģinu rekonstruēt sev ir vairāk illūzija, kā īstenība. Tomēr, arī citi atzīs par – realitāti, īstenību: skaisto dzīvi, pasauli.
Varbūt arī – vairums mīt kaut kur vidū – ne tik krāšņa un ne tik tukša ir viņu pasaule kādas galējības es tanī esmu redzējusi. Tā tomēr bij slima pasaules uztvere. Tādā neviens nedzīvo. Vakar rītā es biju stipra. Šorīt es esmu ‘weak’, viss tikai viegli turās, man jātaupās – tāda domāšana ko darīt Dz + Cl. ko man lika pašā vakarā vēl Cl. mamma man nav pa spēkam. Tas guļ kā nakts jau mēnešus uz manis un nu es zinu, ka tas ir galvenais iemesls manam vājumam: bailes kas notiks ar Dzidru?
Vakar viņa tur pie viņiem izskatījās kā nāve, ar gribētu atvilktu smaidu bez siltuma, bez dzīves. Viņa cieš daudz daudz vairāk, nekā pati to apzinās. Visa šī miegainība un smagums! Viss šis posts šo nedēļu, ko šie cilvēki atnesa. Dzidras pēdējā brīvā holideju nedēļa, nedēļa kad viņa būtu varējusi gleznot, papriecāties. Bet viņas prieks ir beigts arī dziļāk. Pirms viņa izlems precēties vai nē, un rīkosies, izvedīs savu lēmumu aktīvi – viņai nebūs nevienas bez smaguma dienas. Un man arī nē. Un man vēl ir sava dzīve un tās smagums.
Pirms es neaizmirsīšu D – man nebūs skaidras domāšanas – tas ir – jušanas, dzīves izjūtas. Vai mazākais: pirms es nebūšu atradusi vietu šīm jūtām pret viņu. Vakardienas reālais viņš – visu uz brīdi iekrāso dzīvu, bet pēc tam – strupceļš kur iet, ko darīt, ko just, kā dzīvot tālāk?
Tomēr – jāšķetina viss lēnām pamazām, neatlaidīgi un ar drosmi – jākārto un jānostabilizē sauktā dvēseles dzīve. Es jau rīkojos cik varu: aukstas dušas, peldēšanās, staigāšana, pat sambas spēlēšana fiziskā daļā – lasīšana, rakstīšana, runāšana ar cilv. garīgā. Ko es vairāk varu? Vajadzētu sex life – pretspēlētāju vīrieti, izredzes, cerības, apsvērumi par to, ko darīt, kur to atrast, vai tas ir vajadzīgs, vai var iztikt un vai jāiztiek bez tā? Varbūt šī visas dzīves laika iešana, domāšana, tiekšanās uz to – ‘mīlas laimi’ – ir viena no pārspīlētām illūzijām? Tā jāapsver un jāatlaiž tās prasība kā must, nepieciešama.
Tikko to pienākuma sajūtu par tās iekarošanu varētu no sevis noņemt – dzīve kļūtu viegla, vieglāka. Bet liekas – tā būtu kapitulēšana, zaudēšana, atsakoties karot!?
Varbūt te jāatrod vidus ceļš – jāatsakās prāta apmēra: ja gadīsies, būs labi, ja nē var dzīvot citādi. Tas būtu normālais stāvoklis, bet es tanī nekad nedzīvoju, es dzīvoju tanī neatlaidīgāprasībā – piepildīt ilgas, bet nerodot reālu iespēju gāžos illūzijās, sāku tām piemaisīt pārdrošas, neapdomātas – nesaprastas un negribētas saprast situācijas no īstās dzīves. Dzīves, vientuļas dzīves stiprais piemērs: Ida. Vienkārši jāsaka sev: tas ko Tu meklē ir Tev jau bijis. Un tā ir liela patiesība.
Tagad nepaliec traks, bet ņem cik vēl nāks un skaties kur sper kāju! Bet es vēl skatos atpakaļ un redzēt D skatu (no cilvēka krastā ar ģimeni?) – tas man vēl kaut ko tādu nozīmē, no kā es gribētu kaut ko veidot. Sāku domāt – vai nevarētu saņemties tik tāl, ka varētu viņu satikt – runāt.
Jāsaņemas tik tālu – ka jāsaprot – ka man nav ko ar viņu runāt, tas ir jau izrunāts. Es viņam neesmu eksistējusi, tikai viņš man – gluži tā, kā tas melnais man sekoja krastā visu laiku. O, pret viņu es sāku just arī simpātijas – ja būtu garīgais pamats, fiziski viņš O.K. Sen par jaunu man pat.
Pietiks run. Pārāk daudz malties to pašu un to pašu tas jau ir ļaunākais. Es gribētu iet blackberijās! Bail no čūskām, nav ko kājās ģērbt. Un ar busu nepatiktu braukt atpakaļ. Bet kalnā tur dzīvot pa ogām būtu lieliski. Ievārīt ievārījumu un nolikt arī Inesei! Kaut Clivs mani aizvestu vai atvestu – vienu reiz ar busu varētu braukt.
2 p.m.
Aizgāju un atnācu no jūras, izpeldējos, mazliet pasēdēju saulē. Pērkons nāca – nogriezās un lija, zibeņoja jūrā, bet mēs peldējamies saulē. Mēs? Es un cilvēki. Un es atkal nejutos cilvēks. Nezin kas es jutos. Vakar vakars ar kino un Mrs. Mich. mani samocīja.
Depresija atkal virsū. Istabā nevaru rimties, iznācu verandā un kalnu zilums uz Sidnejas pusi, virs ceļa gar slimnīcu, man uz brīdi mīkstina smagumu! Reiz vizbulīšu zilums mani glāba no bēdām par Artura zaud. Ja kalnu zilums tagad palīdzētu, būtu labi. Cilvēki (labi, mierīgi, neizjautājoši) palīdz, bet to nav un pūlis nepalīdz. Tagad viss ir otrādi – cilvēku tuvumā es nejūtos labi, ciešu, tikai cilvēku tuvu cilv. tiešā tuvumā glābjos.
Par Birst. k. domāju kā glābiņu, kā līdzinieku – pirmo reiz tā, jo visu laiku es jutu viņu sev svešu, dzīvoju mākoņos. Bet atradu stāstus ko pārrakstīt. Kažokvestīte un klavieru stunda. Bet – grāmatā varētu ja vajag likt. Tā es vairs neuzrakstīšu. Kažokvestīte gluži spirgts. Sāp. Sāp. Bet zilums kalnos mierina! Cik labi! Jūra arī ir jūra un debesis skaistas. Tikai skumjas ir nāvīgas un pašam sevis nav. Spēlēt nevarētu. Tikai ārā sēdēt un dzīve rit. Ārā labi uz brīdi. Laikam ielā iet garām cerība par zaudēto, cerība to just ja ne atrast. Galu galā, varbūt kaut ko var atrast. Cliva mamma charming. Bet viņa jaunāka. Tomēr vidū stiff. Cl. mamma man sākumā deva kādu cerību – viņa ir charming, varbūt es biju, jāsaņemas lai būtu līdz galam tā. Depresija dod tikai mokas pašam sev – un neko citu, bet no tās nevar atsvabināties ja tā uzkrīt tik fiziski.
Nedomāt par to. Dzīvot – kā citi varoņi. Iegūt vēl arī kādu mazu mirkli. Tas Adelaidietis lidmašīnā bij charming arī. Tikai to noēnoja man dota priekšroka staltajam D līdzīgam stuartam. Es jau stipri vien pieslējos Adelaidietim. Tikai neuzdrošinājos vairāk. Jākopjas un jāuzdrošinās. Varbūt kādam manis vajaga. Jāsarakstās ar Pakalnu regulāri.
Šī grāmata man jāliek nost,
Jo kaut kas mani ņem pie rokas
Varbūt tā mana mūza ir
Kas negrib pieļaut manas mokas
Un nāk kā agrāk sērst ar mani:
„...Lūk kalni zili ir un maigi
Kā mellenes kas pienā peld
Un bērns tās smeļ ar karoti
Kas izlaistās bet lūpas veldzē
Tās smej un smej...
Lūk tādi zili kalni ir.
Un jūra spīd kā dejas grīda
Kur kuģi nosēdušies domā
Zem debess pagalmiem
Kā gleznā simtgadīgā...
Lūk iela ir ar dzīvām straumēm
Kas rada Tavām asinīm
Tās līst vēl, līst vēl Tavās sīkstās dzīslās...”
Ak mūza, saņemies un neizrunā
Aplam ar mani jāuzmanās ir ko saki
Ak mūza, runā man par siena smaržu
Kas šodien dārzos snauž zem ķermeņiem.
Vakars. Sēžam verandā, šie spēlē kārtis. Paēdām mintsouce ar nūdelēm. Dz. teica ka viņi nolēmuši precēties. Varbūt citas izejas vairs nav, ja negrib tūlīt šķirties un dzīvot atsevišķi kamēr ko izlemj. Kad apsver visu kā ir (izņemot Dz. pašas jūtas, ko es nezinu kādas tās ir) tad viss ir pieņemams un labs, bet kā būs – to laikam nekad nevar paredzēt. Cl. ir brightminded, ir bijis līdz šim labs, nedzer, mājas dzīvē nav sevišķi gudrs kā vīrietis, ar visādām labošanām etc., bet ir gudrs kā sievietes palīgs – trauku mazg. vārīšana, gludināšana etc. Nav sevišķi kārtīgs, pat nekārtīgs – bet Dz. arī ir tāda un viņš necomplanij par to. Jāņem reiz mēnesī mājas cleanere – un tad ir viss perfekti. Kā tālāk viss attīstās – tā ir dzīve pati.
27. janv. 1970.
Dz. pirmā diena skolā. Mana cooking week. Precēšanās nolemta. Paziņota. Jūtas dalītas tur (i te). Šie abi priecīgi. Kāds smagums (patreiz) novelts.
Man – nemierīga nakts, ar biežu uzmošanos – tā tad back to normal? Jo, tā es arvien negulēju rūpēs. Tagad – izmisumā gulēju bez pārtraukuma parasti savas 5, 6 stundas. Nomazgāju traukus. Būtu jāpārraksta mazākais, ja rakstīt no jauna nevarētu. Nemiers kā akmens krūtīs. Viss ko gribētu – skriet pa ielu un redzēt savu, (vai citu kādu?) Duku, kas dotu līdzsvaru, mieru. Bet tā vietā – grauzēja vientulība. Labi ja viņa kaut cik normāla! Pēcpusdiena. Dz. tikko pārnāca. Otra zīm. skolot. varbūt būs labāk. Biju šopīt – reiz Picadilly – otrreiz pastā un D.J. Atbraucu ar sark. busu. Kāds resnītis dr. No Sarmas vēst – kāda studente pārtulkojusi manu grām. angliski. Gandrīz neticami. Prieks? Nejūtu. Tomēr gāju drošāk pa Crown Street. Duks – prātā. Un – kāpēc? Tā – prātā? Un naids arī pret to – kas iznācis. Protests. Tikai Duku nevaru aizmest – jo – nav cita nekā. Jūtos – dead. Vēl arvien. Aizsūtīju L. Kalniņai vēst., 2 dzejas. Jāgatavo stroganovs.
Trešdiena. 28. 1. 70
Apmācies. Mazliet vējš. Skaists. Esmu kaut kur starp debesi un zemi. Tikko es sāku domāt par D + viss cits – man galva apmācas. Bet – ko citu domāt? Man tomēr tad vajadzēja palikt tanīs redbusos – kā siev. un bērni vēlējās (– ja tas tā bija) jo varbūt viss būtu izkārtojies normālāk. Tagad es tur esmu bēglis, svešinieks, tāds pat ķēms kā bijis. Varbūt es būtu iekļāvusies cilvēkos – varbūt viņiem būtu zināms – kā? Bet gandrīz iznāca tā, ka kāda sieviete mani no tā atturēja – kad gaidīju busu. Ak! Nedomāt ir vienīgais varbūt kas kārtotu visu. Bet nevar nedomāt. Jālasa. Jāraksta. Jāsakalst pie savas klints.
Lejas madāma aiziet uz darbu sark. kleitā, sark. lietus sargs, mati šoreiz apgriezti īsāki – gracioza viņa izskatās. Gandrīz te Austr. reti un neparasti gracioza.
Vairāk kā stundu, varbūt 2 pavadīju pie kārtīm – absolūti nosviests laiks. Bet ko ko ko lai es vairs panāku ar savu dārgo laiku? Viss jau ir zaudēts. Kur lai es skrienu? Es jau skrienu pa ielu, veikalos, uz jūru, pat uz bibliotēku, uz mežu. Tikpat labi es varētu būt ritenis, mašīna – tik tāli mani ir izstūmuši no sevis šie mīkstie, siltie, labie cilvēki kas mīlējas, pārojas, smejas un lasa pat manas dzejas!!
Ak, kā es gribētu pašķaidīt šo mīksto pūpēdīgo D! Palikt adatas zem viņa garmuskuļu dibena lai viņš vēl reiz uzstiepj to augšā kā toreiz. Kā es gribētu sākt no gala – bet no kuras vietas? Ak, tikai pirms šīs ‘pārmācības’, manas ‘labošanas’.
11.45 a.m.
Izskrēju pa ielu – tikai lai tiktu brīdi dzīvībā, kustētos, pavēlētu sev būt – kā citi. Satiku uz brīdi Williju – you look good – Es nepateicos pienācīgi jo pirmo reiz – tas man sāpēja, kā nederīgs teiciens. Oh. Kādam s.bus. nogāju tieši garām pie pirmā shopa piestātnes un mana seja savilkās šausmīgā sad grimasē, lai cik labi es to gribēju sataisīt. Varbūt kāds (liekas) ‘manaģērijas priekšnieks bija.’ Pēc sarunas – nenozīmīgas ar Williju –
„Es redzu sniegus sniegam
Pie vientulības mājas vārtiem
Un kokos sastingušos
Ir aizmidzis pavasars.”
6.30
Ar Dzidr. paēdām vakar. Cl. nāks vēlāk. Dz. paķemmēju galvu līdz iemiga. Izgāju verandā – viegli līst. Pirmā diena, kad liekas nejutu ‘apmākšanos’ prātu, vai kā to lai saka. Neatzinu D labu un tas varbūt bija tas kas ‘atplīvuro’ un Villijs teica ka labi izskatos – visparastākais teiciens – bet iedeva mazliet dzīves.
Tikko pēc vakariņām uznāca atkal brīdis depresijas. Bet patreiz – pēc pasēdēšanas un Dz. galvas paķemmēšanas un iziešanas ārā – palika labi. Spogulī arī redzēju – cik tomēr mīļa un laba un izskatīga ir mana seja – kādēļ tad viņiem tā būtu tā jānīst. Un šī profila dēļ – lai to nebojātu, var dzīvot? No Ineses nav vēstules. Kā viņai gan iet?
Nešķir mani no zaļā lietus Ielā novakares stundā Nešķir mani no vēja Zaļos slapjos zaros. Brūniem ķieģeļu mūriem Piespiežu vaigu Tālruņu drāšu aizas Aizsniedzot paspēlējos. Nešķir mani no mīlas Slepenām saitēm No cilvēku niecīgā tuvuma Nešķir mani no sīkā guvuma.
Novakare šūpojas savās šūpolēs Ielas mašīnu gaitās Tālruņa drātīs un antenās Kokos un celtņu mūros. Novakare iegulstas manī Ar saudzīgām delnām Sakrāj man spēka veldzi.
Ceturtdiena 29. janv. 1970.
Bez satura. Bet ne pārāk smagi. Nosūtīju vēstuli Frau Gervin. Biju šopīt. Redzēju – laikam Bariju. Un viņš itkā ievēroja mani – pārejot ielai aiz pasta. Varbūt pat viņš bija vai gāja pastā, šķērsu priekštelpai – pirms manis – tur to vēl nepazinu. Ielas pārejā viņš atskatījās. Es viņu otrā pusē pazaudēju. Iegāju pie Greena grām. pirkt (Austr. Painting) un tur viņš bija. Apstājās trepju galā kur man jāiet lejā un ārā nākot gaidīja pie grām. pa kreisi. Tur es uz viņu paskatījos – bet viņš izlikās neredzam – tā kā es trepju galā izlikos viņa neredzam. Ja tas palīdzētu atgūt mieru es ietu pie viņa un teiktu: „Be my lover for one night or two. I have to destroy something in me…” Vai es nonāktu tādā desperate stāvoklī, un dusmās, ka es to varētu ne tikai teikt, bet darīt? Tas būtu pareizi. Un vecs te nederētu tādēļ vien, ka tas taisītu lielu fuss no tā, bet tas būtu absolutely simple and vorgettable thing. Vai es Bariju pazinu? Varbūt jā. Liekas tas bij viņš, vai viņš mani attraktija – nedomāju, es tikai esmu rebellious un izdomāju visādas lietas.
8 p.m.
Lejas meitenes nāks tāpat 2 reiz nedēļā spēlēt. Tas nozīmē – mazliet nāks nauda. Apm. 4 dolāri nedēļā. Tas tomēr palīdz. Bet jāseko viņām nopietni.
Gribēju pārrakstīt veco stāstu ‘Kažokvestīte’ – sāku par vēlu. Tas tomēr jādara no rīta. Izlasot likās – gandrīz tāpat var to pārrakstīt, bet pārrakstot sāk labot un, tad tikai redz, cik daudz jālabo un cik savādāks, īsāks, noteiktāks, mazāk naivs – kļuvis stils. Un – tā ir jaunradīšana, ne pārrakstīšana. Oh – jāatliek atkal uz rītu. Tur ir vietas, uzrakstītas, ko es nekad vairs tagad te no ‘pirksta nevarētu izzīst’ – tās ir radušās reizē ar vielas ieceri – bet kaut ko vienmēr var veidot labāku, un tas jādara, ja redz kā: ‘žēlastībā’ arī jaukas lietas arī – jāpārveido.
Varbūt pat tanī mūzikas stundas Maestro gabaliņā ir paslēpies stāsts – bet viss jāpārstrādā. Un – es nevaru pieķerties. No sākuma te rakstīju bez lielas grozīšanas – bet tie bij laikam jaunāki ražojumi un dienas grāmata. Tā jau arī jāveido tālāk un jāpārveido. Rītu es nedrīkstu šo darbu atlikt!!!
Mani muskuļi un kauli liekas labā kārtībā – es eju kā nelabais pa ielu. Bet galva ir dulla. Atkal dullāka, kā kādu dienu jau bija. Tomēr – jānomierinās! Šī baiļpilnā trauksme ir līdzīga tai, kādā tie ‘velni’ mani iedzina tur pustumšajā vilcienā, kad es beidzot ‘sabruku’ un ķēros ar acīm pie sievietes pēc palīdzības – tad logā pie vīrieša ārpusē to atradu un noturējos.
Man nav jāizsamist par šo spiedīgo trauksmi, bezcerīgo dziņu pēc izejas, aktivitātes vai kā – tā ir man ‘uzdzīta’ un tā ir jāizmanto darbam un dzīves meklēšanai – bet bez izmisuma, tikai ražīgi. Un – atlaisties nedrīkst, kā es pēdējās dienās to daru. Tikko es sevi pamācīju, kā man šī izmisuma sajūta jāvalda – bet es to patreiz nevaru. Es neticu ka šinī vakara stundā es varētu ko padarīt un neķeros klāt. Un vajadzētu gaišāku lampu – galda lampu?
Piektdiena 6.30 a.m. 30. 1. 70
Brīnišķīga sajūta Savāda noskaņa Saule, vējš Silts, vējš Saule – mākoņi Siltums – mitrums Gaisma – krēsla Maigums Dzīvība Miegs – sapņi Mošanās bez sāpēm Atmošanās, pusnomods Atmošanās, dzīve Solījums, cerība... Nu vairāk ne vārda Nu arums sāksies Liec darbu, liec sevi Vidū tur Dzīvo.
––––––––––––––
Vai tas vakardienas Barijs? Vai atrastais grūtuma iemesls Ko pārvarēt varētu Vai tas ka piektdiena Senā diena Tas gan tikai Tagad ienāca prātā Bet kas zin, kas zin Es pati to zināt nevaru.
––––––––––––
Sekojiet rozēm uz Talsī pili Sekojiet rozēm Uz pili Talsī.
–––––––––––––-
Pa tālām tekām staigātām Mans gars bij aizmaldījies Un tādēļ rīta atmods bij Kādā laimē izmazgājies. Nu savas būdas šaurībā Te atkal atrodoties Tas savā eža kažokā Drīz atkal tāpat slēpsies. Tik karogi, tik karogi Tur paliek plivinoties Kur saule, mīla, cerība Iet rokās sapinoties.
Sest. 31. 1. 70.
Vēl rīts. Šie vēl sien šlipses. Nejauši (vecās brilles meklējot) atradu un vienu izlasīju Aul kdzes vēstules. Savādi! Viņa. Viņas raksts. Vārdi domas. Nodomi. Un jau – sen viss cauri. Un neviens, neviens vairs par viņu nezina, nedomā. Varbūt kāds. Un kāda tam nozīme? Mana grāmata paliks. Manas dzejas paliks. Viens otrs tās lasīs, dziedās, izrunās manu vārdu kādreiz. Kāda tam nozīme? Šī diena ar siltumu – tā lai nāk pie manis. Bet esmu viena – un tik vien būs pie manis – kā kādu domas, kā manas domas par kādu, par Inesi, ceļojumu, D. Dzidru, kaut ko vēl. Ak, cik ļoti man vajag cilvēka tuvuma. Varbūt vēl kādreiz. Būs mazbērni vai kaut kas. Kas man bija Barijs? Vai viņš pats – stājās man ceļā? Vai – uzdevumā?
10.30.
Pūzdams, elsdams kā pa miglu juzdamies pārtīrīju māju, nomazgāju traukus… Tapa gaišāks. Noriju šo to un uzdzēru kafiju – apmēram tāpat. Izlasīju vienu otru Aula kundzes vēstuli. Brīnišķīgi un nesaprotami.
Izlasīju tai klāt pielikto avīzes izgriezumu ar Pāvila Klava skic rakstu. Tas – neko nepārsniedz manu penterēšanu. Varbūt līdzīgs. O.K. vēl nav gaismas. Sāku pārrakstīt un pārstrādāt Kažokvestīti – vienu lapu norakstīju un – tapa gaišs. Viss nokārtojas savā vietā. Jūtos O.K.
Bet šo darbu, šo rakstīšanas pārrakstīšanas darbu ir tāds milzums – ka es nezinu ko ķert ko atstāt! Es drupinu tikai mazu daļiņu no sava lielā savilktā materiālu kalna – kas arī vēl nav gatavs, kur vienmēr jāliek vēl kaut kas klāt! Kādreiz Inese teica: „Nu tad roc, roc!” Jārok, jārok!
6 p.m.
Atnesu zivis. Piekusu. Biju izsalkusi. Pārēdos raisin bread + buttermilk. Tad atnāca Dzidra – izcepu zivis, satais. salātus – paēdām atkal. Nedrīkst tā maizi piebāzties – domāju vai traka palikšu, kāda depresija uznāca. Lādēju visus tos trakos sarkanbusus un visu. Un tik tiešām – ja es varētu būt, kā pirms tam. Bet jāsaņemas. Jādara viss lai atvairītu depresiju. Jālasa, jāmeklē cilvēki. Jāraksta. Par visu kopā varbūt – ko var. Kā atnāca Dz. – kļuva labi. Labāk. Tagad pasēžu verandā. Piemācies, vējains, bet ne pārāk auksts. Nepaskatījos – neredzēju vai D brauc. Un tas itkā žēl. Kādēļ nepaskatījos. Bet – skatījos jau ar – tikai neredzēju. Ko tas man var dot? Tikai līdzsvaru, agrāko laimīgo noskaņu jau vēlos. Veselo noskaņu. Agrāk arī biju bēdīga – bet ne tādā veidā – tādā pat, ārā no visa veidā kā tagad. Jāsaņemās – bet es gribētu ar dūrēm izsist savas tiesības.
Jāpieņem, ka tiesību nav un katrs labs brīdis – viss viss ir tikai dāvana. Tad ir labāk tāds pūcīgs gars – jāpamet. Tas var varbūt katru tikai kaitināt. 2 busi no vienas puses – sveši lepni deguni. Viens uz pilsētu – arī nezinu, tas vai cits?
Vēl maigāk, mierīgāk, saulaināk, mīļāk jāstaigā. To es jau šad tad esmu apņēmusies – bet kaut kāds apvainojums, pāri darījums deg un paša bezcerība, grūtums. Punkts. Cik daudz dzejas būtu uzrakstīts ja es klīstu kā agrāk! Kaut nāktu kāds. Kāds? Kas ir tikpat nabags kā Tu?
Maigais drivers, kas apbrīnoja manu bērnu mīlestību, tikko pabrauc garām. Un liekas arī Sweetijs un pēd. gandrīz kā D, bet tomēr – nē. 4 busi pēc kārtas aizšāvās, vēl viens! – vēl viens! Hā! Visi gandrīz rindā! Un tas nu pēdējais – varbūt bija D. sapūties, aiz kaut kā aizslējies! Varbūt arī nebija. What does it matter.
Katru dienu gaidu In. vēstuli. Rītu sestdien – jābūt tai būtu! Birstiņ kdze atrakstīja – lai braucu – svētdien uz Latv. nam. Jābrauc. Liter. vakars arī. Bet kā tikšu mājās? Braukt uz Windzoru? Ko tur darīt – ja svētdien tikšos? Sirds sāp, kāds savāds smagums, tā degšana, kas arvien moka. Patiesi – varbūt es ‘hatiju’ Wollongongu. Bet – citur man nav kur dzīvot. Un kad būtu jāšķiras – sāpētu kā briesmas.
Mūžīgā, nebeidzamā šķiršanās un iešana. Tā mani ir saberzusi. Svirska kundze dzīvo visu laiku sākot no kampa laika – vienā vietā, savā mājā. Tur viss krājies – prieks un miers. Tur ir – māja. Man – viss izvērsīts. Mēģināts iemīlēt tik daudz vietās – līdz beidzot sirds piekususi.
No Wyongas sākot: Bellevue Hill Waverton Summer Hill Newcastle Vouclouse Newcastle Mayfield Rosewill Wollongong. Nu!!
Visur likta sirds uz akmeņiem, pie kokiem, un mēģināts iemīlēt. Varēts arī. Te beidzot – sagājis viss dēlī. Iemīlēts nezin kas? Savas pazudināšanas sākums. Visur es uzvarēju – jutos beidzot labi. Jāuzvar te. Vēlreiztepat! – Nezinu kā? Nosūtīju vēstuli Jašam ar Almu.
8 p.m.
Norakstīju un nosūtīju Sarmam vēstuli. Aiznesu iemest un atpakaļ nākot vakars ielā bij tik krāšņs, ka es apdullu – pagāju mājai garām, pret kalniem pāris soļus kaut! Tad lejā, apgāju blokam apkārt.
Ak, vienu brīdi bij tik pasakaini skaisti iet – ka būtu gandrīz viss viens, kas, ka tikai kāds dzīvs cilvēks nāktu līdz. Tas ir neprātīgi ko es esmu misīt. Es nezinu – kā tam tikt pāri! Tāds brīdis kā uz ielas – tas bij neprātīgi – un katrs prātīgs – tādā vakarā iet ar otru. Un tomēr kaut kur ir tie, kas ir vieni un tāpat kā es, un ļaunāk, krīt izmisumā. Bet vai ir iespējams izglābties ar otru tādā vakarā? Varbūt ir.
Mans Hermanis bij daudz jau. Un tapa arvien vairāk! Ja es viņu vēl atrastu – es nelaistu to prom, mazākais kādu laiku, cik varētu noturēt. Es neticu, ka pie latv. ir kāds brīvs. Un – vai ir kāds kas netraucētu tādā vakarā staigāt kopā? Latvieši ir – gnīdas!
9 p.m.
Šodien pie DJ nopirku izpārd. kleitu par $3. Droši vien Dzidra dzīs no mājas ārā. Uzmēģinot es ieraudzīju sevi spogulī – un tas bij šausmīgi! Bet tas spogulis taisa resnāku. Tālāk otrā – pavīdēja tā kas arī es esmu. Tā kā – tur varēja abas redzēt – mani – veceni un mani – jauno. Šausmīgs mix un nožēlojams skats.
Es nedrīkstu ēst. Bet – es ēdu. Un tas arī dod spēku. Bet – pēc ēšanas jūtos upset. Man jāēd būtu citādi un maz. Jāiet gulēt. Rītu jābrauc. Vai jābrauc no rīta? Jāplundurē visa diena? Otrs vilc. ieiet tikai 5. Tiktu tikai uz literāro? Pareizi arī būtu. Lai tās rokdarbnieces izpaliek. Tā kā tā es visam nevarēšu būt svaiga – nocīnīšos ar sievām un ēšanu un literārā nebūs ne velna no manis. Būtu labāk – vēl izpeldēties, izsauļoties, – tad 3 aizbraukt un vakarā kaut ko derēt! Tās sievas jāatlaiž –
{New notebook, on cover: Wollongong deep depression, bad}
Otrdiena 22{23}. dec. 1969. 7 p.m.
Nezinu kur griezties. Šodien spruku Dz. izstāstīt visu no savas mess. Nezinu vai es to ‘upsetiju’ vai. Clives varbūt mazliet agrāk mājā – varbūt arī nē.
Es nobijos pati no savas runāšanas. Man laikam vienai ir jānes visa mana pekele. Jeder muss sein Packchen tragen. Bet bij tik ļoti smagi – ja es nemaz nerunāju – tad es topu svešinieks savā ģimenē. Tā tad mazliet man ir jārunā. Bet ja ne – tad daudz jau arī nē. Labāk jau palika tikai uz brīdi. Varbūt, ka tomēr – es, es, es vien esmu tā jaucēja un manī vēl ir kaut kas no Morisa – un tas man pašai jāizstrādā no sevis ārā. Es jau daru daru – bet nu es tomēr dabūju jaunu kravu uz sevis – jo es nedabūju skaidrību, ka viss ir kārtībā – bet ka nav nekādas skaidrības – viss ir nekārtībā. Kā tad lai es uzvedos? Forget. Gone with the wind – pacilāja grāmatiņu tā meitene stacijas bufetē pēc ‘operācijas’ vilcienā. Tā tad – forget it. Bet nu – no jauna to sev vien uzkraujot top grūtāk. Bet es palīdzēju Morisam. Varbūt ka D. palīdz man. Nu varbūt – tas ir glābiņš. Cilvēcībā – ne naidā. Bet šorīt es nīdu visu.
Tagad – (biju shopīt dienā pēc sarunas ar Dz. un jūtu, ka esmu ne visai pareizi darījusi runādama) izgāju tagad otrreiz pa ielu līdz kino un pārnākot iegāju augļu veikaliņā – tur gaidīju pret pašu, jo viņš bij tai pusē pie saknēm, bet – tad viņa arī pārnāca – pameta man ar aci, ka apkalpos vispirms divus lielus teenagerus, kas aiztika augļus un pats kliedz – „don’t touch it before you by” – un tad kundze apkalpoja mani un jutos O.K. Viņa ir burvīgi mīļa sieviete. Pie jaunaustr. jūtos labi! Un tāpēc jau es visu laiku tur skrēju pirkt – ka tie ir jaunaustrālieši. Šī iegriešanās tur veikaliņā atņēma man daudz smagumu. Jāsaņemas un vēl – forget. Forget. Un galu galā – nav jau tik grūt to izdarīt. Tikai dari un domā ko citu. Vienu dzejoli šorīt pārrakstīju – bet tas par maz. Meitene bij uz klavieru stundu, kas iznāca ļoti laba. Bet tas par maz. Biju 2 reiz citijā – un tas jau kaut kas ir. No Toronto priecīga gara vēstule no Almas. Tīri labi ap sirdi palika. Inese + Laim. tur ciemosies no svētkiem līdz jaunam gadam. Jāaizraksta. Un vēstule bij iemesta Sidnejā, tā tad Astrīde ar ģimeni jau ir atbraukuši! Nu interesanti – kad tos satikšu! Jākārto māja! Un jāgaida, kad ieradīsies.
Trešdiena {24. 12. 69}
Šod. ziem. svētku vakars. Es pieceļos un es nezinu vai esmu koks, akmens vai putns etc. Es neesmu cilvēks – es esmu izstumtais kuru vajā, par to, ka es gribēju būt cilvēks. Es nezinu kur iet un ko darīt – ja man nebūtu bail no cilvēka – no kāda drivera, kas sēdēs priekšā un kaut kādā veidā būs nodarbināts ar mani – es sēstos busā un brauktu uz Mt. Kemblu un ietu uz Mt. Keira un skatītos mežā, kokos, kalnos un ietu pa ceļu, kā cilvēks tas, kas es esmu, lai tie citi brauc garām savās mašīnās, kas nav tādi, kā es esmu. Un ja man būtu ierocis, es ņemtu to līdz un šautu uz to, kas nāktu mani aiztikt.
Bet – tad es droši vien būtu traka un mani liktu cietumā. Bet tik sveša es esmu tagad šai ielai, ko es mīlēju, visai pilsētai u.tt. u.tt.
Nomierinies. Nomierinies. Tur ir tikai koks, mežā, lai kā tu arī staigā un priecājies un skaties – turn nav tev ne draugu ne māju. Tu esi redzējusi to mežu – un tas ir mežs, un tev nav vairāk tur ko darīt. Tas nav tavs jaunības mežs, kur plūci puķes, lasīji ogas un sēnes. Un tomēr, man grūt pārvarēt domu, ka man nebūtu jāiet uz kalniem jo es nejūtu dzīvību sevī dzīvojot šai ielā.
Pēcpusdiena. Izvārīju galertu. Nekāda smalkā svētku maltīte – bet – neesmu spējīga svētkos iejusties. Liekas nekad vēl neesmu jutusies tik nereāla. Gribēju iet peldēties – bet bij tāda sajūta – ka iela nav iela – ka vai nu es vai iela ir īsta – bet nekādā ziņā abas. Tā kā – ja es būtu tiešām gājusi tad – man būtu jāieiet pasaku valstī. Man tomēr iznāca vēl iziet – otrreiz līdz mūsu bučerim un tad tomēr nebij viss ačgārni – dabūju pork chops – atnācu. O, tas ir par traku, kas ar mani ir. Un kas ir? Nekas. Absolūti nekas. Raudāju un kreņķējos no rīta un uzdzinu sev galīgi biezu miglu virsū.
Tagad labāk? – varbūt. Lasu Rutas Skujiņas vēstules. Viņa nezin vai nav tāda pati kā es. Nevar kļūt veca. Šausmīgi. Bet kādēļ vecam jākļūst ar 63 gadiem, vai to nevar atlikt uz 73? Kā man tas nebija ienācis prātā! Tā tad atliksim miršanu uz rītu! Un nometīsim šo miglu un smiesimies un neganti paskatīsimies arī uz sarkano busu! Nejauko perēkli. Tā tad – nepieņemšu – vēl nepieņemšu vecumu. Es teikšu – rītu! Kādēļ man to uzspiež. Tik nemākulīgi taisa manu repair. Sark. buss gāja un es skatījos un viņš pagrieza galvu – kas? Nezinu! Kā viņš drīkst lūrēt gar pašu bučera stūri?
Bet man jāskaita pātari un jāskraida ar bībeli? A? Nepētīšu neko vairāk. Būšu priecīga. Stāvēšu uz galvas, iešu zem aukstas dušas, uzpucēšos, pa ielu ejot – skriešu, steigšos ar visiem kauliem un muskuļiem un nesākšu tipināt stiffā gaitā, kā jau pēdējā laikā sāku. Fū! Un – kā ar skatīšanos? Vai tiešām jāuzmauc galvā šī aizsargāšanās cietā maska – bez intereses bez jēgas ar atņirgtu pieklājības īso smaidu kad vajag? Nē mani mīļie!! Es varu likt saules brilles pat istabā, bet drīz es skatīšos uz visiem atkal – un ja to nevar tad man jābrauc uz citu zemi ––- D. tomēr nemana busos.
Un tagad es solos būt happy un sunny un izmantot doto veselību. Nesagraut nervus ar – neko! Izlasīju R. Skujiņas vēstules. Viņa vienu gadu vēlāk dzim. kā es mirusi 57.g. veca bijusi ļoti slima – bet tikpat strauji, pieķērusies dzīvei kā es. Man jau 63 – bet mani neoperēs mazākais fiziski nē un ja garīgi – tad – ne tā, ka būtu jāpazūd! Galu galā – jāsaņemas, jo liekas viss ir pāri! Atliek dzīvot tālāk. Protams D jāaizmirst – bet ne tik daudz tur ko aizmirst! Viņš jau bij diezgan šķībi iemontēta lieta. Vissapnīgākais sapnis. Jāstrādā. Jāstrādā! Ko? – varbūt par šo ielu. Jāmeklē rokā materiāli pa piezīmēm – un jāver viss kopā, cik ir ir. Pietiks. Tad – no ceļojuma ar kaut kas jātaisa. Versaļas mežs būtu traki sapņains un murgains. Bet jāraksta arī tas. Tā tad. Cik ātri vien var. Rīt. Parīt.
Bet mani dzen no mājas ārā – uz Newcastli uz Mumfordiem – Es nekur negribu! Varbūt tikai – mazliet. Ātri. Un piezīmes jāņem līdz. Tas pagrūti. Kaut te šos varētu atbrīvot no sevis kādu laiku. Varbūt – pastrādāt nopietni Ņūkastlē – tas ir noslēpties kaut kur? Kā citādi strādāsi – bez savas istabas neticu ka varētu strādāt? Uz vāļas pie Freijiem? – Nē, tas neiet. Pat ja būtu sava istaba pie Freijiem – neticu ka varētu strādāt. Ja man būtu sava istaba kādā pansijā un Freijus satiktu šad un tad jūrmalā etc. Tad varētu strādāt. Bet arī pagrūti. Ko darīt? Kur – dzīvot? Dzidra domā – ka arī rakstīt vēl nozīmē ‘būt uz salas’. Varbūt. Bet es tagad nevaru būt uz salas, kad man jāraksta!
Ceturt. 1. ziem. sv. 1969
Merry Xmas to me! Nokaucos ap 5 a.m. Ņēmu aukstu dušu ap 7 a.m. Tagad apskatu Dzidras pakotās ziemsv. dāvanas un iep. papīrus, kaudzēm, un esmu ready for – what? The sauce?
Rather then – piepulcēties tam vecenīšu pulkam kas tikko jaukas aizgāja uz baznīcu. We all are fools. But there are many kinds of them. Jā – labāk runāšu latviski. Varbūt tomēr manas dzīves atliekas jāmeklē tur, (vai citur jaunaustr.) bet ne austrāl. Viņi varbūt ar retiem izņēmumiem – ir savādāki. Negribās to citēt – bet kaut kā, tā iznāk.
Tā tad – raksti, spēlē un ej tur tanī otrā barā, ko tu gandrīz nīdi to muļķību dēļ kas tur iet vaļā! Tur es varu rādīties tikai ja man ir spēks un ja es spēju, ja man ir drosme šo spēku rādīt!
Es domāju nopietni par savu dzeju. Sen esmu vēlējusies to aizstāvēt. Ja es gribu pie ‘mīļajiem’ palikt – man tas lielākā vai mazākā formā – jādara. Tāpat ar mūziku. Man jāvingrinās vēl pašai – jāņem nopietni šie skolnieki, kā eksperience, jādodas tad meklēt pašai skolēnus.
Ja Dušel kundze man atvēlēs klavieres, kā Fr. teica – tad – kur labāk sāks, kā zem viņas spārna. Lai nāk kas nāk paši un redz vai es ko varu vai nē. Man jāmēģina – varēt. Un ne ar tiem, ar kuriem nevar. Kas nav spējīgs vai negrib spēlēt. Out. Tas viss! Mana pag. 1. meitene vakar ļoti labi gammas nospēlēja. Un tās jādzen tālāk un jāgatavo uz 1. kursa nolikšanu. Jāstrādā būtu – lai nāk mazl. nauda un lai ir ‘mazā, īstā’ dzīve. Ar zīmēšanu nav ko cīnīties – par daudz sāpīgi būtu tur atgriezties, mocīties un neiegūt ne peniņa. Mūzikā vieglāk. Un – rakstīšana – ne tik ‘gaisos’ bet arī vienkāršākā, reālākā plāksnē – jātaisagatavs tas ko var. Es tagad perēju un perēju – un kritizēju pati to visu līdz – nestrādāšanai – reiz lūk ar to kora kritiku palaidu sevi vaļā – i visi atkal atsaucās. Tā tad mūz. + rakstu. Nu mēģinās! Klauverts domā – zīm + rakstīš. Bet tas bij 15 g. atpakaļ un man nebij iespējas izrauties no sava purva. Viņš palīdzēja, gāja labi – bet es noslīku Wyongā. Ja es izrāpšos – tad var padomāt tik daudz, kā par ilustrēšanu. Lai būtu pareizi – man te būtu jāieraksta viens dzejolis. Bet – sirds ir tukša!
9 a.m. Mācījos Bachu veselu stundu. Lēni, pacietīgi, mierīgi. Tā kā es Rosevillā mācījos – Tam ir sekmes, lēnam, mierīgam, skaidram darbam – tā trakošana, steigšana, nekur neder. Nu spēka dēļ varbūt var arī palaist stipri un ātri – bet pirmais ir jāizburto maigi un tad tās trakošanas nemaz tik ļoti nevajag. Tā nāk tikai tad kad ar nepacietību grib ko pārvarēt.
Es zinu, ka man kā zaldātam ir atkal jāiet karā – lai gan es esmu ‘marčējis’ visu laiku – nepietiek! Vēl un vēl un vēl. Vienīgais ko es varētu – izstāties – galīgi izstāties no ierindas. Tas būtu spīts dēļ. Bet nevienam nesāpēs, nevienam nevar iespītēt tiem kam gribētu – sāpēs tikai tiem, kas ir vienīgie, kuriem negribētu sāpes darīt. Viegli nebūs. Bet jāiet, jāiet. Viegli nebūs. Šis starpgadījiens savā ziņā vēl vairāk apgrūtina un – I hate, I hate it. Bet es nevaru padarīt to nenotikušu – un laikam es tam nevarēju izbēgt. Vai es varēju?
Ja es nebūtu skrējusi uz Mt. Kemblu. Kas būtu noticis? Nekas? Es būtu nomierinājusies? Nē. Es nezinātu vai esmu ‘saprasta’. Man vajadzētu un vajadzētu – ‘skaidrības’ un es kā nekā citādi būtu ieskrējusi turpat. No šīs cilpas man nebij izejas. Izņemot to – ja man viens cilvēcīgi pienāktu un pateiktu – tā un tā. Tu rīkojies muļķīgi, lietas ir citādas. Tas drivers vien jau gandrīz to sāka. Vēl vienu vārdu – un viss būtu mierīgi izrunāts, atšķetināts, viņš būtu pateicis – „Jūs apgrūtiniet to felleri.” Un es būtu atjēgusies? Varbūt. Bet varbūt nē. Es jau gandrīz sāku runāt ar viņu. Gandrīz arī ar to otru. – Bet – kaut kāds trakums mani grūda tālāk – un tas ir tikai, tādēļ, ka mani vilka uz to. Ja viņš pats būtu runājis, kā es toreiz busā jau gaidīju – būtu viss izšķīries mierīgi, cilvēcīgi, bet viņš – aizsvieda galvu prom. Kādēļ? Protams – es nācu virsū arī tad – ar pieķeršanos kaislību – bet ja ar mierīgiem pāris vārdiem to izlīdzinātu? Bet – viņš nevarēja jeb negribēja. Viņa plāni bij citādi. Atgrūst publikas priekšā mēmi. Atkal es tur rokos un atkal – I hate! Un kādēļ es nedrīkstu visu zināt? Nu labi! Varbūt man jāturās nezinot. Bet patreiz īstā pasaule ar nereālo ir pārāk tuvu kopā un tās ir elles mokas izsoļot tām cauri. Bet varbūt, varbūt, būtu vēl grūtāk citādi. Varbūt ir jāaizmirst. Varbūt šādā veidā man ir – mazāk ko aizmirst un tas ir vieglāk. Kādēļ viņi ielaida to atkal līdz latviešiem? Kādēļ? Viss viens. Es neko citu nevaru: izstāties (kas neder) vai soļot – kas varbūt ko derēs. I hate, I hate. Your methods are poor. Savādi – patiesībā man vajadzēja būt tagad ceļos Madonnas priekšā etc.
Ja es nepieņemu to, kādēļ es gribu pieņemt to – vilkt garu puķainu kleitu un nokārt degunu? Kādēļ es pieņemu to, kas patiesi ir sliktāks par to otru? Ja es neeju ceļos baznīcā man nav nozīmes bērt pelnus uz galvas. Drīzāk otrādi – man derētu būt ceļos baznīcā un atgriezties mājās un ‘grēkot’ – tā ir recepte ko man māca – es gribu otrādi – ‘negrēkot’ un neiet baznīcā! Es gribu būt taisna pareiza un – nelūgt. Tas izrādās nav cilvēcīgi. Cilvēcīgi ir lūgt un nesaprast savu ceļu. Nu es – nesaprotu to. Bet kādēļ man tik ļoti jālūdz, ja tas man to saprašanu nedod?
2 p.m.
Esmu iedzīta melnā alā un visi, visi ir tik laimīgi par to. Beidzot, beidzot Tev uzmauca maisu galvā! Kā es to panesīšu – es nezinu! Es jau šorīt izrēķināju, ka man cita ceļa nav – kā iet ar šo maisu, bet es visu laiku vēl gribu to nopurināt. Oh jā – Ērmanis runāja par to briesmīgo suni! Tas viņu nu ir paņēmis pavisam. Tā tas ir – visiem visiem, bet kāpēc ne Pikaso? Kāpēc tam ilgāk brīvs ceļš! Domā par Pikaso – un dari, kā Pikaso! Ha!
Otrie ziemsvētki. 1969.
Būtu jāzvana un jāmeklē Torontieši, bet tā kā nemaz vēl to negribās. Gribās tik ‘pūsties’. Šuju atkal vienu lupatiņu. Vakar uz ‘dinner’ bij Magnus ar savu girl. Ļoti simpātiska ukraiņu meitene – neliela, ne striking – bet ļoti mīļa, nice, dzīvām siltām acīm. Es dabūju milzīgu kasti šokolādes. Dz. 2 lielas (mucas) sveces. Cl. pulksteni rozā, ar svītrām! Šorīt izgāju mazliet staigāt. Puspiemācies. Nezinu kur iet?
Trešie z. sv. sestdiena? {27. 12. 69}
Valar atnāca Pat + Gary, pasēdēja te – (es šuvu un šuvu un daudz nošuvu). Tad aizgājām pie viņiem. Tur jutos labi. Skaista tīra māja – gaida beby etc. Exelentas vakariņas! Pārnācu agrāk kā Dz + Cl. Biju iereibusi, cīnījos lai ‘nelaistos down’ Gary tuvumā – liekas izcīnīju. Bet mazais suņuks mani pavedināja uz D – jo viņam ir sava daļa pie lietas ar D. Laikam tā daļa ko man vajadzēja – naturāla daļa manī kam vajadzēja nākt uz augšu un ko es neļāvu. Viss ir absolūta mistērija. Sark b. protams gāja garām kad iznācu no Patas mājas – Te vēl mazliet spēlēju šorīt. Raudot un kreņķējoties par manu bērnu cūku kūti – iztīrīju visu cik varēju (no 4 a.m.) un biju vannā. Tagad iegāju atpakaļ gultā uz brīdi – pārdomāt. Varbūt būs happy life vēl – varbūt. Pārvarēt daudz ko un iet. Šie nospēlējuši te gultā kārtis līdz 4 a.m. aizbrauca uz – Kanberu?
Svētdiena {28. 12. 69}
7.30 a.m. Izmazgāju kleitu (puķaino!) ienesu atpakaļ gārbidžu! Stāv visus svētkus! Velns kad viņi te tīra, kad nē? Izmazgāju, tas ir ‘ietonēju’ atkal matus. Izgludināju strīpaino vasaras veco plorstiķi ko uzvilkt – un te nu es sēžu! Vakar aizgāju iepirkties, gadījienā ja viesi no Kanādas. Vakarā aizgāju uz jūru staigāt kā agrāk – liekas ‘2 parādības’ no maniem ‘draugiem’ – bet varbūt nē. Varbūt nē. Tad pāri ielai pārnāk pajocīgs cilvēks ar vaļēju jocīgu somu uz rokas – es ieskatījos viņa sejā bez bailēm. Un aizmirsu. Vaļā soma? Mana? Tukša? Jātaisa ciet? Jāliek kas iekšā? Too clever for me.
Un jūrmalā mazliet pasēdējusi uz priekšpēd. sola gāju tālāk pa labi, kaut gan man būtu gribējies pa kreisi – uz golfcoursiem – bet 1) tur sark. b. jau par daudz noskatīti un vienā gandrīz D – 2) mazliet par vēlu lai līstu vientuļā ceļā. Te – aiz clubhouse – viens vienīgs cilvēks – baltās līdz ceļiem zeķēs etc. Īsts eņģelis – stāv lab. p. sētai – es palieku kreisā pusē, lai gan gribētu iet labā, pa krastu – baltais pārnāk pāri sētai, pagrozās, atskatās (es gandrīz domāju D?) nostājas pie sētas mazliet plēstā stājā – es galvu nepagriezusi pagāju tam garām, aizgāju no sētas pa labi, apsēdos un pasēdēju pēdējā solā. Soli, starp citu, atrakti, izņemot vienu. Es tam pagāju garām nosēdos uz atraktā. Debess zīmes! Zīmes! Bet man jābūt veselai? It kā es būtu slima? Varbūt – varbūt! Es skrienu pēc ‘seksa’ bet atstāju to tikai fantāzijās – jo nekad tas nepass iekšā reālā dzīvē. Bet – tā nu nav mana vaina. Jeb ir? Es skatos pārāk jaunos? Varbūt tā bij! Bet ja man ar kādu vārdiņu manas meitenes būtu to apvaldījušas – nē – tik krāso matus! Taisi īsus svārkus! You look young etc. etc. Es varētu sākt kaukt atkal – bet šorīt lai paliek. Vakar nokaucos briesmīgi – Tagad jāzvana tiem Kanādiešiem. Dz. nav – bet citādi viņi varētu braukt šurp. Es arī nezinu kā tos ūdens kritumus sauc un kā tur aizbraukt. Jāiet pie – driveriem.
Biju peldēties. Pagulēju saulē. Kāda vecenīte kleitā un micē bij jocīga, sauc uz savu puiku „I won’t let him touch you”. Un kāds cilvēks ar gaišu mici (kā eks. D. ar pelēkraibo North beachā) stāvēja un atgādināja D.
Šie atbrauca māja. Ļoti drūmi. Mašīna bojāta. Paši – bez vārda. Dz. sakopa matus un aizgāja for a long walk. Es aizskrēju pēc laika meklēt. Nevarēju atrast. Biju līdz jūrai. Līdz bākas stūra ceļam un atpakaļ. Kaut ko viņa nepareizi domā par Cl. palīdzību man. Un varbūt par daudz ņem pie sirds vispār manu ķezu. Kur lai es palieku?
Otrdiena. Nē pirmdiena. {29. 12. 69}
Biju šopīt no rīta – paņēmu diegus, izšujamos un dažas ēdamlietas p. D.J. Šuvu ārā, verandā un it kā ‘izlīgu’ ar sark. busu. Skatījos uz visiem gandrīz D – neredz. Un šuvu mierīgi. Un beidzot it kā atkal piederu ielai. Runājos atkal pēc tam ar Dz. Viņa noliedz ka D ir secret aģents. Bet viņa visu noliedz. Tikai es tā vainīgā. Bet ar mani rīkojas kā ar izmēģ. trusīti… O.K.
Par vēlu (ap 4) gāju uz jūru. Domāju – braukšu ar busu. Bet apstājoties busstopā – neredzot nevienu 6. nākam – domāju iešu. Nogāju viegli. Vējš bij, tikai mazliet pagulēju saulē, nebij ar nekādas saules. Kas neparasts. Kāds vīrietis ar tādu mīkstu mici kā tiem Dukiem (pseido?). Sejā gandrīz varētu no tāluma pārskatīties un teikt – D bet augums kā joks, savādām kājām. Neskatīju un nelikos zinis. Iegāju papeldēties, ne ilgi. Kad gāju uz ūdeni – netālu no manis bij nogūlies uz viena sāna beacha ‘sargs’ – kas redzēts šad tad. Kad nācu ārā – viņš gluži tādā pat pozā tagad bij – gandrīz tikai 2 soļi no mana kurvja, bet tā viņš mazākais 6 soļi. Mazliet brīnījos – pavilku kurvi uz sevi, lai slaucītos – viņš paskatījās uz mani tīri laipnīgi – es pagājusi mazliet atpakaļ noslaucījos un nepaskatījusies vairāk gāju prom. No ģērbtuves iznākot tā sīkā sieviete kas [….] teica „Jūs šodien atkal peldējāties?” – Tas bij mazliet savādi – bet ne sevišķi.
Gāju mājās tāpat pa taisno ceļu augšup, kas ir pretī clubhous. – un tur – netici bet ir – nāca pretī (un garām) sarkanais buss. Es pašķielēju bet saule bij spoža – neredzēju kas brauca. Jā viņi iet visur – bet tur gan nekad nebij redzēts neviens – sākt darbu vai kā tamlīdzīgi. Bij tomēr savāda sajūta – Atgādina – ka ir buss… vakar D līdzība kādā, kas grozījās krastā – un šodien šī busa parādīšanās – savādi nomierina – it kā lai neciešu par daudz. Jūtos 100 gadu veca un tas ir šausmīgi – vienā brīdī no 20 uz 100 g. Jāsaņemas. Jāsaņemas –– Lūcija Kalniņa atrakstīja. Saka uzslavas dzejām. O.K. Kaut tā būtu! Kaut tā viņi domātu. Varbūt domā arī! Dzeja tomēr liekas ar Duku ir bijusi laba! Tad jāpiedod, nav ko tik ļoti dusmoties un mans attaisnojums arī tanī apstāklī – lai varētu dzejot! Tādēļ jau tas viss tā notika.
Lietus. Zaudējums. Samierināšanās ar visu, mēģinājums – jauns atspīdums no svešām sejām.
Gribēju pierakstīt) Tu vari meklēties pa savām atvilknītēm, šūplādēm
just teikumu )
bet vai labāks nav tas ) Jauns atspīdums etc....?
kas iekrita atzīmes taisot)
2 p.m. Lietus. Iela turpina būt busy. Iela turpina būt man svarīga. Dažreiz kā skaidrība uznāk – cits ir Tava dzīve (nav nekā izņemot bērnus un tur es maisos kā 5 ritenis…) bet tad atkal es krītu atpakaļ ielā, ar viņas dzīvību, viss liekas tur ir kā man nav, cilvēki, ciemošanās, nākšana, iešana…
Svētdiena {2. 11. 69?} 8. 30 a.m.
Rīts puslīdz spirgts. Iela paklusa. Nav saules plūdu. Pamiers. Manī mētāšanās no vienas galējības otrā, kā manas romances tā manas dzejas apsvērumā, vērtējumā.
Pārskatīju 6 aizsūtītos dzejoļus un pēkšņi domājos redzam, ka Kalniņa kundzei tur lielisks materiāls izlasīties – izteikties, izskandēties… Tur ir i neparastas vietas, tur ir arī mūzika, tur ir arī doma, tur ir pat humors un tur ir – kļūdas, negatavums. Ko vairāk var vēlēties? Jaunus atradumus? Varbūt arī to ir vairāk nekā viens otrs (pēc Dēliņa kg. izteicieniem viņa grāmatā par Stīderti un Johansonu) gribētu atzīt. Galvenais – tur ir īsts privātīpašums ap kuru, uz kura, par kuru un kurā mans mazais Pegazs klibo, protams pilnīgi brīvs nav neviens un mans Pegazs ir apkrāvies ar svešu jūgu arī. Varbūt stipri, pārāk stipri, tieši no tiem laikiem, kad sākusies dzejas trūkšana, kritikas etc.
Rīts. Kurp doties? Jāpaliek mājās. Jānobeidz Ineses veste. Nu beidzot tas jādara. Klivs vakar lasīja savu romāna iesākumu – es domāju ka tas ļoti neīpatnējs, samākslots, runāts pāri tam, kas domāts teikt.
Starp dažādiem biediem Šai rītā atkal laimīgiem soļiem, Gribu izlocīties un steigties Un iet pa puķainām tekām, Sauli ņemt un nest un mest Kā ābolu no rokām rokās, Raut pie visu zvanu mēlēm Lai torņi lejā nonāk Ar savām dziesmām, Lai kāda skaņa kāds vārds Nonāk Tavās rokās, Tavās acīs un smaidā Lai Tu sasilis skanēdams staigā.
–––––––––––––
Aizšalc, aizdun ielā Dzīves aizbrauciens Met savu drēbju vīli Tā ceļā, liec, sauc, meties Neizliecies, nenoguli No sastinguma atraisies Uz brīdi neglābjami Ceļā izkaisies Kā kāzām nestais zieds Kā atrauts akmens vēlies Dzirkstis metot Sevi redzēt liec Savu skaņu un dzīvību atdod Neatpaliec.
––––––––––-
Rīts.
Sievietes vasaras drēbēs Vējš smaržas ielās iznes No dārziem ieslēgtiem Māk akmeņi saulē silst Asfalts padodas Riepām mīkstinot skaņu Domas atmodinot Kaija no jūras laižas Iemetot baltumu pelēkās sejās Domas pazudinot Diena asi salauž Visu ar skaidrību cietu Mūsu bezcerību Atkailinot.
–––––––––––––––––––––––-
Visu jaunu pirmreizīgu ielā iemet rīts Mākoņi no kalniem krīt Jūra pāri jumtiem ceļas Visas sievietes iet puķu drānās Rokas pilnas tūlīt laimes būs Karsts jau satver stiprais noreibums Tas izplēn dienas delnā Kalni atkāpjas, kļūst tikai glezna Jūra zudusi zem vēja varas Apvītušām domām ļaudis Atgriežas un mājās nāk... Rīta solījums.
–––––––––––––––
Tagad es iziešu un mierīgi staigāšu pa ielām Jo tas ko es gaidīju ir pagājis garām Es iešu atbrīvināties No briesmīgām gaidīšanas sāpēm Pievienoties lēno gļēvuļu pulkiem Kas nezin ka laime ir briesmīga uguns Kas aptausta ceļa malas ar spieķi Lai acīm nebūtu jāpiepūlas Lai kājas neiemītu kādās karstās pēdās Un neaizietu kaut kur sāņus Lai staigājiens būtu labs un svētīgs Nestu patiku uz miegu un paēdienu. Tagad es iziešu mierīgi ielā Aizvēršu acis un steberēšu bez bēdām Sava labā spieķa vadībā Man nav jākliedz Zeme atveries Viņa to darīs man bez manas kliegšanas Laipni lūdzama, Tava kārta.
––––––––––––––––––––-
5 p.m.
Kaut kur gar apkoptām mājam es gāju Tik vakara miers un zāles smarža No kalna pret kalnu Bez smaguma soļos Kā citā gadudesmitā steidzos, Un pēkšņi es jutu Mans gars mani pametis, Es biju šai zemei Šai dienai tālu, Ne prieka ne grūtuma Tik zāles smarža Rasas viešanās Krēsla brīdis. Vienu īsu mūžības mirkli Citās zemēs un laikā es biju. Pārnākot mājā man šķita Ar putniem Es kaut kur aizlidoju.
Mana gandrīz gatava notamborētā veste laikam būs ‘brūvējiens cūkām’. Un to grūti saprast – kā es tā varu turpināt to darīt un darīt un cerēt ka – iznāks labi! Šķība greiza no jocīga mustura, smaga, staipīga, bieza bez skata – un it kā it kā turpat tikai par mata tiesu vajadzētu visam būt lati.
Šis gājiens mani apdullināja – tik viegli bij iet un zāle smaržoja, rasa krita, miers, skaistums – un es biju izrāvusies no sevis – es biju cita, tā kas kādreiz un es negribu atgriezties te kur jābūt. Es tik pilnīgi jutu vakara gājienu, jaunus locekļus, soļus, sajūtu – nekas man nelika just ko citu – kā spēkpilnu jaunību, kā citus gājienus kas bij tāpat meklējot ieti, bet ne bezcerīgi. Man jāpieturas pie kaut kā (kā?) lai nepazūdu. Tas tomēr arī šis Keira kalns, kas to darījis, šis kalns no kura jārāpjas lejā. Ielejā ir skumji. Kur mans kalns, kur es drīkstu palikt? Es domāju – H. kungs? Nē – viņam manis nevajaga. S. kungs – arī viņam nē. E. kgs. kādreiz sadomājis ka viņam vajaga, bet man viņa nevajadzēja un nevajadzētu arī tagad.
Mnt. Kembla and Mnt. Keira.
L. kundze šodien – gaidīja pie sētas? Pēc briļļainā mainījās gaidīšanas poza. Pie zilrūtainas blūzes milzīgas sarkanas sirdis sirds vietā ārkārtīgi efektīgi, droši līdz lieliskumam. Bet mēs te – dubult rindās!! Mana sirds ir mazāka un ieslēgta nabadzīte. Mīļā Kalniņa kundze, vai Jūs lasiet manus dzejoļus? Ko lai es par to daru?
Kur mans pavediens
Tas ir trūcis
Mans pinums raisās.
7 p.m.
Es piedzīvoju otru brīnumu, pirmais bij tā vieglā iešana un jušanās jaunai un tagad (šie aizgāja pēc fish + chips) es piesēdos pie klavierēm un gribēju kaut ko priecīgu spēlēt (lai kas dzirdētu, domātu ka esmu laimīga!) Es ņēmu veco Schuberta impromt. 2 un iesāku nebēdājot viegli un tik ātri – kā tauriņš es nolidoju bez kļūdām, tikai dažiem taustiņiem vietām nemaz nepieskaroties. Es nezināju ka tā es varu spēlēt. Es tā tad nepareizi spēlēju – tāpat kā dzīvoju: pamatīgi un smagi un pareizi!!! (Haha) Un uz acumirkli no tā atraisoties es esmu stipra, jauna un varu spēlēt. Tas tādēļ ka es staigāju ar īsiem svārkiem un iedomājos ka – izskatās labi? Varbūt! Beidzot neslēpties un justies brīvi!! Es vēl spēlēšu. Un – iešu?
Pirmdiena 3 nov? 6 a.m.
No laimes es nevaru gulēt
Ka sākas tik skaista diena
Ka neieskaitot manu sirdi
Man nesāp nekas
Ka man būs tik daudz ko darīt
Ka iela tik darbīgi šalc
Ka jūra guļ gandrīz man blakām
Un vēl un vēl tā visa tik daudz.
Es nevaru gulēt no laimes
Ka Tu man, ilgoties liec
Ka varbūt mēs runāsim šodien
Ka varbūt Tu jau garām te ej.
Ceturtdiena {6. 11. 69} 7 a.m.
Pirmd. aizbraucu uz Windzoru. Augšējais dzejolis – īsts šī, nē pag. gadsimta pēdējā ceturkšņa dzejolis!! Un viņš ‘gāja te garam’ un ‘mēs runājām’. Es stāvēju Pic. St. un gaidīju. Un viņš brauca garām. Un es biju ceļa apģērbā un viņš māja. Un tā bij lielāka runāšana ko var iedomāties. Vesela gara saruna. Biju prom līdz vakar pēcpusd. 2 dien. 2 naktis.
Šorīt līst. Un sirds ir sarāvusies (viņa bija ‘atvērusies’ pēc sarunas). Vakar Dz. sāku izklaigāt savu laimi. Un viņa sāka iztaujāt. Dr.? – Nē. es teicu. Labi! viņa teica. Tā tad!! Man jāsamierinās, jāpieņem ka ‘labi’ tas, ka viņa pārkāpj visus likumus – jauna, kam visas iespējas vaļā. Man – mans pēdējais gaismas siltumas uzliesmojums jāizdzēš – jo nav ielikts likums nepārkāpt šās formas…
Man sāpēja šī lieta. Un skumjas un lielas smagas skumjas līdz asarām pārklājušas visu manu mazo, īso sasilšanas gaismas brīdi. Vakar atbraucot es biju satraukumā – kur iet, kā, ko darīt? Kā? Tagad pēc tā – man nav kur iet, man nav ko iesākt kā ne ko to darīt – It’s not fair.
Kā vilnis kas pret klinti sašķeļas Un brūk ar galvu liektu Es gribu celties, skriet Un brukt ar galvu liektu Jo nu es piederu šai klintij Un šai sabrukšanai ar Galvu liektu.
Savos 7 brīvības gados es iemīlējos 7 reizes un atteicos 7 reizes. Jo tas nebija tā, kā Lesiņš saka „lielas kaislības piedod, no mazām atsakās, vidējās apmierina slepeni.” Man bij jāatsakās no visām. Dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tās bij vidējās, kuras es biju ar mieru apmierināt slepeni, bet viņas sašķīda manos pirkstos un es tās aizmetu pirms tās notašķītu mani – jo tas nebija tas, pēc kā es biju sniegusies. Lietas pārvēršas ja tas prasa ilgu laiku – pieiet tām tuvāk. Kalns no tāluma ir zili zaļi gaismots. Pieiets tuvu viņš var būt pelēka zeme.
7 iemīlēšanās ir briesmīga parodiju rinda. Skaista.
Pirmais bija jauns vīrietis. Pats kluss jo uz viņa rokas, elkonī vienmēr skanēja tranzistors un dažreiz viņš klusi iedziedājās. Viņa klusums un paklusums nozīmēja to, ka viņš patiesi mīlēja mūziku. Mēs iemīlējamies vienā mirklī: es piesēdos klavierēm un viņš izslēdza tranzistoru un iedziedājās. Neticami sentimentāli. Mēs domājām tomēr, ka no sentimentālites tur nebija ne vēsts. Tā bija pēkšņa kaila tuvība. Tik briesmīga, ka pēkšņi visi citi arī to zināja mums pat nebija laika ne iespējas izlemt ko darīt, no visām pusēm, brīdinājumu signāli, uzraksti, zīmes, aizsargdzelži, vārti un kas viss nē, sacēlās ap mums kā mežs. Mēs nevarējām vairs ne soli spert, kas nebūtu spēlēts uz skatuves simts ofices darbinieku priekšā. Viņš bija par jaunu. Bet ja divi cilvēki viens otru iekāro viņi nekad nav viens otram ne par veciem ne jauniem.
Pirmajā darbinieku samazināšanā, kas oficē pulsēja katru gadu, mani atlaida. Man nebij viegli atrast citur darbu un man nebija viegli salāpīt morālo triecienu. Es domāju: kad nāks tas brīdis, kad es nožēlošu, ka es piesēdos pie klavierēm un viņš iedziedājās? Ievēro, es sev teicu – kad tas nāks? Kāds būs? Tas nenāca nekad. Nav nācis 7 gados. Nenāks.
Ir lietas, ne lietas – idejas, ne idejas – notikumi, ne notikumi – bet visu šo vārdu savienojums un vēl kaut kas vēl daudzreiz nosaukts vārdā un vārdā nenosaucams, kas ir tik skaists ka tādēļ, ir vērts atdot dzīvi, kaut gan tas – nemaz nav dzīve.
Otrreiz es iemīlējos kungā ar sirmiem matiem. Arī viņš bija ļoti kluss. Viņš ielika man rokā kādu vienu ofices atslēgu ar tādu žestu, tādu nozīmību, it kā tā būtu debesu valstības atslēga. Es sapratu, es atjēdzos, ka tā tad bija. Es gāju katru dienu pēc šīs atslēgas.
Kad beidzot viņš mēģināja runāt viņš izdarīja to tik nepareizi, ka viņš gandrīz izmeta no mutes savus liekos zobus. Tādas lietas citi piedod ar smaidu. Pats sev to nevar piedot. Viņš piedeva to sev, bet ļoti vēlu, daudz par vēlu.
Trešo reizi es iemīlējos savā bosā kas bija saderinājies un neizbēgami gatavojās savām kāzām, izsprukdams vēl katru dienu no šīs gatavošanās, skaitīdams katru dienu. Vai Jūs to saprotat – man palicis vēl tikai 20 dienas? viņš teica. Bet es to īsti nevarēju saprast.
Vēl dienas desmit vēlāk sāka nākt kāzu dāvanas. Viņš iesauca mani pie sevis lai tās parādītu. Es skatījos skaistajās kastēs un priecājos. „Ne tā, pagaidiet,” viņš teica un izņēma divas kristāla glāzes, pacēla tās pret gaismu lai es skatītos glāzēs ar gaismu. Viņš cēla augstāk augstāk tās tieši pret savām acīm, „tā, skatāties, skatāties,” viņš teica un es skatījos augstāk augstāk tieši pret viņa acīm. Es redzēju ka tās bija vienkārši, klasiski grieztas, ļoti laba stikla, cietas skanīgas glāzes. Ilgam mūžam. „Paldies,” es teicu, „Paldies.” Un viņš nolaida glāzes un viņa rokas bij mazliet nedrošas un glāzes ieskanējās, bet nesaplīsa. Tur bij vēl daudz visādu, izgreznotu nieku, bet mēs zinājām ka mēs esam kāzu dāvanas apskatījuši. Mums negribējās vairāk skatīties. Viņš bija jauns zēns, jauns vīrietis, kuru arvien līdz mūža beigām varētu saukt par zēnu. Viņš bija saderinājies. Viņš noskūpstīja mani atgriezies no sava medus mēneša, ar ātru karstu, asu, gandrīz griezīgu skūpstu. Un palika domājot pie mana galda noliektu galvu. Tad aizsteidzās. Viņš bija tikko apprecējies.
Ceturto reizi es iemīlējos homoseksuālā. Viņam bija karstākās acis pasaulē, viņa skatu varēja just no pat mugurpuses kā karstu strāvu nolīstam pāri. Viņa roka bij tik viegla kā tauriņa spārns kad viņš to mēģināja uzlikt uz pleca.
Viņš iepazīstināja mani ar savu jauno priekšstrādnieku (viņam bij krāsošanas uzņēmums.) Es nekad nebiju redzējusi, ka jauns vīrietis var būt – tik skaists. Viņam bija jauna ķeruba seja, bet viņš caur un cauri bija vīrišķīgs, stingrs, jauns vīrietis. Abu vīriešu sejas viena pie otras noraudzījās uz mani, viņi abi bija slaidi un balti, savos baltos krās. uzvalkos. Vecākā sejā bija neizsakāms maigums, vārs izkūstošs smaids kad viņš ar vienu roku turēja sava kompanjona elkoni otru gribēja uzlikt uz mana pleca, bet darīja to tik vārīgi, ka es gandrīz viņa delnas pieskārienu nejutu. „Mans jaunais kompanjons,” viņš teica, un nedzirdami nočukstēja „mans dēls.” Jaunā sejā bij mirdzošs jaunības skaistums acīs kāda jautrība, kas pazuda un tur bij tikai dzirkstošs dzidrums kā strauta ūdenī kas rit pār saulainiem oļiem.
Apm. 10 a.m. Cl. guļ. Dz. atstājusi lunchu mājā – pēc partijas. Es saģērbos izgāju lietū uz ielas un nogāju tikai līdz kūku veikalam – domāju: es eju tikai viņa dēļ – un es gribu – atsacīties no viņa!! Neiespējami. Es – saņēmos un nācu atpakaļ. Nopirku (negaršīgu, dārgu) biezpiena kūku. Nu tas ir ļaunāk nekā es būtu bez vajadzības skrējusi tālāk pa ielu! Beidzot – tas nebij tomēr galīgi bez vajadzības. Šodien vai rītu jāiekasē cheks un jāizņem salāpītas tupeles. Bet lūk – pēkšņi es gribēju saņemties. Saņēmos ar kūku vēderā kas bij nejauka un dod to ko man nevajag.
Kā tā var rīkoties? Izmisumā, neziņā, dullumā, lietū. Daudz jau nelīst. Sāp galva mazliet – ko tas Clivs guļ! Lielais darbinieks, aiziet uz partiju un otrā dienā – stop! Es gribētu spēlēt. Bet es sēžu te pie loga. Skatos un neskatos un nekā arī neredzu. Briesmīga sajūta. Es patreiz biju izlēmusi – doties afērā. Kādā? Varbūt – ko saka nevainīgs skūpsts kas man liekas afēra. Pāris vārdu. Muļķības. Sāku rakstīt te – par to pašu, par to pašu. Es esmu iestīgusi sen par ilgu. Kā izrauties? Tikai – ar mešanos afērā un ‘darīšanu galu tam.’ Kaut es varētu uzrakstīt pāris vārdu kas apmierina, izteic ko, noskaidro sajūtas, noņem pārdzīvojumu. To nav. Ir bezveida malšanās.
Mēs esam atbraukuši
Vārti jāatver, vai jābrauc atpakaļ.
Vārti jāatver, vai jāslēdz, jāatlauž
Vai jābrauc atpakaļ,
Šī gaidīšana, ticēšana, ka kāds te mājās
(Un noskatās caur priekškariem?...)
Ir maldīga. Te nav neviena.
Bet ja tam tic ka ir,
Tad jāklauvē no visa spēka.
Tas vecais zvans ko kautri skāra roka
Varbūt vairs nedarbojas
Un ja tā skaņa bij ko dzirdēji
Tad jāatver, tad jāklauvē
Vai jābrauc atpakaļ.
Šī gaidīšana – jau sniegs sāks snigt
Ir lietus lijis, ziedi pārziedējuši
Un zied vēl zied
Varbūt Tu tornī ieslēgts?
Cl. ir piecēlies. Es lasīju gultā. Tagad pie galda. Es atkal skatos un gribu saskatīt. Un kad es jutu tādu nemieru un ugunis sevī, ka es domāju – look tā, tikai liekot viņa rokas pret šo liesmu varētu gūt mieru – kas gāja garām bija viņš.
5 p.m. Bij klavieru stundas. Vec. meitene ļoti slikta, nespēj lasīt notis, nespēj roku likt pareizi, nezinu ko darīt. Man liekas nepareizas mācības grāmatas. Bet – kā es lai iedzenu notis viņu galvās un mēs varam spēlēt? Nejauka diena. Māja netīra. Cl. mājās. Spēlēt nedabūju. Tas ko sāku rakstīt – neder. Vai viņš brauc vai nē – nezinu. Nopirku sliktu kafiju – pie greeka nevar pirkt.
Krēslas stunda.
Kā arvien tad
Man negribās gaismas iedegt
Priekškarus aizvilkt ciet
Aizsegt un izdzēst dienu.
Man diezgan vēl nav
Kā mašīnas iet un iet
Vējš rausta krūmus
Mākoņi grimst un grimst
Un es gaidu un gaidu
Bet zinu – viņš ir jau prom
Šodien jau aizgājis garām.
Bet diena vēl ir tā pati
Ar savu satumšanu
Vēl dzīvi nes un nes
Minūtes tekošās
Kā drebošos spārngalos.
Es esmu bijusi un esmu traka sieva, tas viss. Pastāvīgi man kāds cits bijis prātā. Viņam taisnība. Traka, traka. Un viņš manu trakumu nav varējis apklusināt, bet radīt lielāku, lielāku atņemot dzīvi. Diena satumst un es nespēju aizsegt logu.
Lai tad tā paliek – es esmu traka sieva, savās domās un bailīga savos darbos. Bēdīgi, bēdīgi. Auksts kļuvis. Lietus pārgājis un liekas ir īsti auksts, vējains vakars. Ko es vilkšu uz koncertu. Varbūt – tiešām to pinaforu? Vajadzētu elegantu džemperi – tad varbūt varētu. Bet tomēr – tur visi būs vakara tērpos un mēteļos, kažokos?!!
Svētdiena 9. nov. 1969.
Vakar biju kora koncertā. Laikam nav ne vienas reizes bijis, kad es no latv. pārnāktu bez nepatīkamām lietām. Es nemāku uzvesties, tas viss. Es izgrābu saujām konfektes nākot prom B. kdz. teica – „ņem visu kasti” un arī tad man nenāca prātā, ka es daru nepareizi – tikai vēlāk. Es esmu mežonis, nevaldāms. Pie biļešu kases pirmo reiz labi – apjautājoties. Otrreiz – es visa drebēju no neveiklības, rāvu ārā naudu, metu, ķēru etc. Skujiņa kundze speciāli iztaisīja (aranžēja piesūtīt veco māti man klāt) muguras uzgriešanu. Kad viņai Svirskene ir visu izstāstījusi? Ko? To ka es šad un tad esmu par viņu smējusies.
Velna milti! Lai griež man muguru un nopūlas to speciali izkārtot – bet lai atļauj man manu smiešanos kad man to gribās – es jau nevaru Dievam vienmēr piezvanīt un paprasīt – vai es smejos vietā vai nevietā. Vecā Sk. pienāca – un es esot tik daudz sasniegusi, tik daudz sasniegusi – „Ko tad nu?” es brīnījos. „Nu visu, visu ko – rakstīt spēl. arī gleznot?” Kas viņai to sastāstījis? „Avīzē rakstīts.” „Nu tad kāds ticis pie rakstīšanas. Kaut kas jau jādara ir. Redz kā tie te 20 gadus strādājuši…”
Tā viņa gudra netika un es tikai vēlāk kad Skujiņa pieskrēja un uzgrieza muguru. Kā nojauzdama – es negāju tur pie viņām pie Nīčiem. Nīčene jau mani neierauga arī. Un es – kāda vella man tur līst un klausīties. Es sēdēju mierīgi savā vietā. Otrā starpbrīdī aizgāju parunājos ar Newcastlieša Vanag. Jankas ģimeni un pašu. Tie ļoti svaigi un glīti visi. Man bij maz pazīstamo. Mazliet paskatījos Svilāna gleznas – vājš pulveris, pavisam vājš. Neticami. Nepiegāju pie Pried. k. Pašu pasveicināju. Liekas arī kundzi. Pāris vārdu ar Lāci – Lāce arī pienāca – tā gan ir ne kā no šīs pasaules! Viņas maigums un lēnprātība ir vienreizēji. Gail. un Klauverta nebij.
Pie galda nosēdos stūrī pie B. k. Pretī nogrupējās tenori ar Palavu – es uz tiem labi biju noskatījusies dziedot. Nu – es apskatīju – visu kori. Man liekas ka ziedainā kleita man dara labu – ir ‘ladable’. Ir kleitas kas izskatās labi – bet cilvēki bēg. Pie šīs nāk klāt. Žēl ka vilcienu dēļ bij tik agri jāskrien prom. Tādēļ arī bij tā konfekšu grābšana – pa ceļam, bet greedī un absolutely bez manners. Koristi – ēda un dzēra, lielīja viens otru, deva puķes etc.
Šodien literārais vakars. Ja būtu spēks 2 naktis negulēt un tas nemaksātu naudu – es būtu ar mieru iet un redzēt atkal tos ļaudis. Viņi tomēr – lāga vecīši, katrs par sevi cīnās un tā ir pareizi. Dara un dara. Rullis bij varen mīļš un laipns un apzinīgs – laikam tā atsauksme avīzē ko rakstīju par vīru kori – atmiekšķējusi daudzas kautrīgas sirdis. Tagad – tagad arī jāraksta? Nezinu – ko teikt. Neko briesmīgi nesajūsminājos un izzīst no ķepas es nevaru.
Kaut kāda experience bij – es jutu, ka dažas dziesmas – neatkarīgi ne no kāda apzinīgaapsvēruma dzen asinis karstām straumēm caur dzīslām. Tas ir varbūt mazliet sakarā ar tekstu – bet ne daudz, kaut kas ir melodijā kas skan tā, ka asinis atsaucas. Tāda ir Latvietim.
Starp visu jūkli, visu, kur arvien kaut kas iznāk tā kā nedomā un negrib, latviešu vidū uzmanīgi un neuzmanīgi grozoties, kādā vietā daža dziesma neatkarīgi no kāda apzinīga apsvēruma (autors, komponists, etc.) dzen asinis karstām strāvām caur dzīslām. Vai kaut kas sakarā ar tekstu — ? Tomēr nē — tas ir skaņas, balsis, kaut kas melodijā, pilnīgi svešā, nedzirdētā, kaut kas skan tā ka asinis atsaucas. Tā, kā neatsaucas nevienai citai mūzikai, cittautu mūzikai. Līdzīgi, kā aizskar līgo dziesmas skaņas. Slaucītāja – absolūti neiespaido. Kaut kas ‘saslaucīts’.
Es nedrīkstu ‘uzlikt svaru’, mazliet jau ir par daudz ticis. Bet seja apmierinoši gluda – vairāk nevaru prasīt. Darīt gan varētu – vingrināt muskuļu grupas. Sēžu pussaulē uz verandas. Pussāpīga galva. Nogurums. Pussalšana te. Šie nevar vien izgulēties. Mirorā – neglītas siev. bildes. Kā tā avīze nopūlas! Kaut šodien būtu 4. Ensemble teātris par brīvu.
Ēnu spēle, ķekatnieki
Zīdā, puķēs, ādiņās
Ēst un uzdzeršanas prieki
Darbi, runas cienīgas.
Ēnu spēle, ķekatnieki
Tādiem mums te lemts
Dzīvē sabirstoši nieki
Neko lielu lauzt ne gūt.
Bet pa vidu kādā dziesmā
Kaut kas mūžīgs ieskanas
Un šīs skaņas dēļ
Iedzert, staigāt ādiņās.
2.30 p.m.
Nu vajadzētu braukt uz liter. vakaru. Bet – nevar to izturēt. Sāk piemākties. Šīs dienas sauli neizmantoju. Staigāt – nezinu kur. Uz jūru tagad gāzties – nav dūšas. Gara stāvoklis uz nulles. Skaista diena – izniekota. Kā vienmēr pēc latv. – nevaru vien notīrīties, noskaidroties. Gluži, to pašu saka Sarma. Bet tas nav mierinājums. Mēs neesam sabiedriski veikli cilvēki, tas viss. Un mūsu sabiedrība kā nekā prasa kaut ko (false) mazliet nepareizu. Atkal – sabiedrība. Tā nav vainīga. Vainīgs esi pats. Kas Tev liek šādā dienā būt nelaimīgam?
Vai es ar mīlestību un mieru nevarētu kaut ko vienkārši uzrakstīt? Kā vecās dienās? Pāri stundu laikā es dažu ko uzrakstīju, koncentrējoties laimīgi, bet tagad it kā zudusilaime ar to dalīties ko gribi teikt. Kaut gan kontakts atrasts bij ar lasītāju – kad rakstīju pirmos stāstus, tāda nebij. Runāju nezinām un tas varbūt bij labi. Runāt zināmamir izpatikt. Tas izsvītro visu atklāto, intīmo, vērtīgo.
Pretī nāca madonna Lizas Teilor seju Ļoti saldi smaidīja Bērnam blakus ejot. Un uz brīdi nokrita Lāsts no manas pieres Līdzi smaidot svētīju Nemīlēto seju.
–––––––––––
Ašā ikdienas ielas dziesma Jaucas un vērpjas.
Skan, švīkst, murd Iekaucas nodun Vidū kāda skaņa Kā Beethovena Iznāk un aiziet Izrauj Tevi no prāta No Tava neprāta Modina Pazudina un Atrod atkal Tavu Vienīgo rūdu. Jūra nobāl Vējš kļūst sauss.
Lūdz lai Tev mieru sūta Mašīnu riteņu vējš Iela no burzmas grūta Prieks aizvakarējs.
Rokas Tev trīc no grēka Iznīcināt šo stundu Baidies mūžīgu moku Ko Tev pelnīti lemtu (Ja Tevi neapžēlos).
Acis un ausis aizbāz Lai Tu nedzirdi skaņu Kādu minūtes izdveš Šķiroties netikušās.
Akmeņus nocelt no saknēm Apraktam mežam Tu ietu Veselā dārzā ko atver Ieiet nezini ceļa.
Uzvelc vēl kurpes un cimdus Ej kaut uz kroga pusi (Baznīcas laiks jau galā) Ej kaut uz melno pusi Dzīvības laiks jau galā Ej kaut uz nāves pusi Karātavas ej meklēt Lai Tev mīkstina sodu Ja Tevi ar neapžēlos.
––––––––––––––––––––––
Dzīvot prieks.
Gulēt noliekos Norimt atgūt spēkus Bet simts rokas pēc manis sniedzas It kā es sakrāts ūdens būtu Ko izsmelt un jūrā izliet, Kā salkuši slāpuši putni Pie mani liecas It kā es lauks būtu Ko atvērt un plēst Un izlasīt saknes un sēklas. Mans nemiers lielāks ir Kā nogurums, izsīkums, gals Mans dzīvot prieks lielāks ir. Sniedziet plēsīgās rokas Plosiet slāpušie putni, Aizmigt man neļaujiet, Murgainus sapņus Mana mierā jauciet, Ne brīdi lai neapstājos.
Apskrēju vienu bloku. Briesmīgi skaists svētdienas vakars. Ko tie dara tai Latv. namā? Zaļā pļavā, upes krastā, vajadzētu būt. Atpakaļ ilgas sagrābj neganti. Damme nāk prātā. Tur vēl es biju tik laimīga. Nebij nācis nejaukais kreņķīgums ar Laimonu. Kā viņiem iet?
Absolūts miers ārā. Vakara saule. Mašīnas kustās kā pasakā. Viss gluži tāpat, kā kad es skatījos Hanbury Street’ā pa logu. Parnell Place’ā, Birra Burra ielā, Wavertonā, Summerhillā, vēl kaut kur? Jā – Bellevuehillā un Wyongā. I have died 30 years ago. And many others have, and many others have… Bet tas nav mierinājums. Visi nav miruši 30 gadus atpakaļ. Daudzi ir. Daudzi ir patiesi miruši. Un daudzi – tā ka es. Bet daži ir dzīvi. Un uzdevums ir – dzīvot. Pavasars ir gaisā!
Dz + Cl piebrauc savā mašīnā no pastaigas. Iedeva man vienu (shell) gliemežvāku. Es neesmu quite dead – man ir bērni. Un es tik nejauka biju Eiropā. Es to nevaru saprast. Kā murgs tas liekas. Ineses bezgalīgais maigums un Laimona savādā cietā klusēšana. Kā tas viss bija jau sākumā L. pūta un nopūtās un nopūtās. Es domāju Inese tā asā. Bet Inese tikko var noturēties. Un tomēr tā tas bij – es nemaldos. Tur ekskursijā – Laimons nebij nekāds atbalsts In. Kur labi tur klāt, kur slikti – tur prom. Es arī tāpat tur nezināju ko iesākt. Grūt viņai ar tiem bērniem. Kā šogad? Kā es nesapratu viņu vairāk sargāt? Citādāk sargāt?? Ne tā, ka viņa nelaimīgā cietēja. Bet – kā bija tā tas bija. Varbūt būs palicis labais pāri.
Jābrauc uz Newcastli. Kāds tālsatiksmes buss pagāja gar logu un es domāju – jābrauc. Bij jābrauc pie latv. Ha. Kā man iznāk. Un kam šī rakstīšana? Koferi piebāzti ar šādām lietām? Pa dzejolim kādreiz izlasu no visa. Tas jau tā. Nu šī diena sāk bālēt. Saule pazudusi. Kur es gribētu būt? Ar Inesi parunāt.
10 november 1969. Pirmdiena.
2.40 p.m. Naktī sviedu kaķim ar oļiem (akmeņiem!) un gliemežvākiem un par to man jācieš sirdsapziņas pārmetumi, ne tā kaķa dēļ, viņam es netrāpītu visu nakti sviežot, bet bērnu dēļ, kas atraduši oli un gliemežvāku un uzlikuši uz celiņa sētas – viņi varbūt zina un žēlo savu kaķi. Jā – priekšpusdiena bij grūta šo kaķu dēļ kad piecēla mani no dziļa miega ap 4 rītā un tad vēl jācieš morāliski!
Pabeidzu Ineses vesti – milzīgs garments. Pabeidzu arī zeķītes – tās labas. Paprasīju pastā – cik ilgi iet – 3 nedēļas un vēl dažas dienas līdz kuģa atiešanai – tā tad viss kārtībā!
Man likās es redzēju logā viņu – un biju apmierināta. Bet tagad – šaubos vai tas ir bijis. Tikko viens aizšāvās – bet vai tas bija viņš? Cik iedomas ir lieliskas! Tikai iedomājies – un esi laimīgs. Un tā tas ir. Tāpēc tie trakie lieto drags. Ko Jašam nosūtīt uz svētkiem? Džemperi vairs nav laika noadīt. Jāpadomā. Kleitas abas labas – jāsūta jau būtu kaut kas.
Pie D.J. kāpot busā, kāda sieviete ar bērnu uz rokas griezās atpakaļ, jo viņai nebij sīknaudas. Lietus tuvojās un man palika viņas žēl – es sniedzu 6 pencus, ņemiet. „Nē, nē” – viņa aizgāja veikalā mainīt. Bus drivers (bāls, jauns, pasīks) paskatījās man full in face, pilnīgi atvēra kā grāmatu savu seju – kas viņā bija nezinu, bet viņa bij skaista varbūt izbrīns, pārdomas, ziņkāre par to, ka es devu naudu, ne ziņkāre, bet – jautājiens – apmēram. Varbūt smaida daļa klāt. Viņš gaidīja līdz sieviete izmainījusi atgriezās.
Vai viņš mans tas bij – kas tagad piebrauca un pret celiņu ieņēma siev. ar bērnu, sāka braukt un tad ieskatījās logā. Traks. Tā tad viņš tas bijis kam es pagāju garām. Šīs kustības, no kurām domājos pazinu, tagad atkal šīs kustības – tās ir briesmīgas. Tās ir klusas, klusas, siltas. Vai tomēr tik ilgi viņš tur bijis? Varbūt. Ir jau tikai kāda pusstunda.
6 p.m. Klav. stundas bij labākas kā dažreiz. Kaķus neviens nepieminēja. Klives lasīja dzejas – sēd under the rock un viss pārvēršas par dust – Iekodām maizes, un nevienam negribās vakariņas, bet esmu sākusi meatloaf un jāizvāra arī kartupeļi – labāk varbūt būtu bijis iet klausīt tam aicinājumam – 2 reiz pabraukt pie durvīm – no rīta tas arī būs viņš bijis. Un es – es jūtos pēkšņi simtgadīga un nezinu nekā cita kā te tupēt – bet man nāca klav. st. un meatloaf… Vienu brīdi bij ļoti slikti – nebiju ēdusi lunchu, tikai Enosalt. Tagad O.K. pēc liverwurst maizēm un kafijas un desu maizēm – bet iela tukša. Tā tā. Josefam Hermanim es varēju iet pretī smaidot – zināju bez uztraukuma kā satikt. Te – te nē. Neprāts. Rīt rīt – vienmēr šī kļūda. Bet nu ir par vēlu…..
Otrdien 8.30 a.m. 11. nov. 1969.
Šie laimīgi un skaisti aizgāja uz darbu. Pēc partijas. Es atšķīru lapu atpakaļ un redzu – tas ir svaigs kas uzrakstīts. Varbūt tādēļ tā redzu, ka tikko skatīju Dz. watercolor skices – burvīgas! Grand! Tikai – viss apsegts ieslēgs, izmētāts un viss arī neatvērsies kas iekšā viņai. Bet tas labi – ja visu dabū ārā un to skatītājs jūt – tas ir nabadzīgi. Te taisni jūt to iekšējo bagātību, uz kuru mazs mazs stūrītis tikai pavērts. Vai tā reiz neteica Sarma par mani?
Dz. uzmēģināja In. vesti – un „vai man arī būs?” rāda cik labi beidzot iznākusi ar visu to ka musturs jocīgs, vilna smaga, etc. Kāds garām braucot atkal skatījās – Ak, es nevarēšu saņemties iet pretī tik lielai pretī nākšanai – haha. Dz. darbos ir ‘nesamaksājamais’ un šodien tik nepieciešamais humors tad skill, īsta meistarība figūrā un neizsmeļama dažādība ‘speed’ – taisni daudzuma ziņā.
Trešd. {12. 11. 69} apm. 7.30 a.m.
Ilgi gulēju. Smagu sirdi. Vakar no Pikadilli iznākot gribēju paiet garām vienam b. Nepagāju. Pēkšņi pacēlu galvu. Satiku lielu smaidu – domāju laikam bij ciniķis. Es sastingu bailēs un pretestībā. Es biju galīgi pārbijusies visu dienu. Domāju – varbūt tas tomēr bij Duks? Šorīt tikko cin. piebrauca pie vārtiem (cigarete). Lietus mazliet līst. Un – es viņam ‘visu piedevu’. Noņēma kā slogu no manis. Galu galā ja ir cigareti jāsargājas – tad nav tik ļauni domāts. Nu – vispār droši vien nebij – ‘ļauni domāts’. Bet beidzot ļauni sāk tas skārt – es nezinu ko darīt? Vakar mēģināju būt kokaina. Kāds pabrauca un apstājās busstopā – es tomēr atkal pacēlu galvu – kāds svešs bdr. atgriezies skatījās – oh jā, uz tiem kas kāpj iekšā – un uz tiem kas vēl nāk… Ja nu šīs 2 reizes kad te piebrauca pie vārtiem – tas tomēr bij cin.? Es tikai pieņemu ka Duks. Bet pag. nedēļ tas bija, tas bija Duks!
Lietus atnāca naktī
Jumtā, gar logu, notekās
Sīks monotonus ritmus
Spēlēt melodijas miegā mājai
Dārzam, priekšnamam neslaucītam
Kas vientulībā sapel
Ar senām bildēm greznots
Un dzeltošiem priekškariem.
Lietus atnāca naktī
Atnesa lēnākus ritumus
Cilvēku soļiem un domām
Mitrums ar jūras smaržu
Loga tuvumā sēdies
Gaida iznākam pretī
Grauzdētas maizes siltumu
Kafijas trauksmīgo elpu
Tējkarotīšu krikšķos
Diena, diena nāk skaista
Smaidot zem lietus sargiem
Visnotaļ ar ūdens lāsēm
Sveicināta.
2 p.m.
Iet svešas sejas mašīnās garām
Kur pazīstamās palikušas
Vilkt pelnu maisu pār galvu?
Cita jau neprotu.
Bail, ka esmu kļuvis pilnīgs mežonis. Bet – vai tas mani var piespiest maisīties sabiedrībā un – mācīties? Laikam nē. Laikam nē. Tas šķiet ir zaudēts laiks ko pavadu kā pienākas, formās, likumos. Šodien gaidīju autobusu (lija) un domāju – es nespēju dzīvot pēc timtable: – zināt kad pienāk kad atiet autobusi, nē – man jāiet ārā ielā, tad kad man tas nāk prātā – jānokavē, vai jābūt par agru, jāiepazīst gaidīšana, kreņķēšanās, zūdīšanās, lietus, aukstums, karstums, jāmētājas šinīs visās varavīksnās – bet ja es dzīvotu pēc timtable – viss būtu saskaņots, miers, svētība, cēlums – un garlaicība. Tagad zūdīšanās, bailes līdz izmisumam.
Ceturtd. {13. 11. 69} 11.30 p.m.
Visu dienu lietus. Stipr. diezgan, dažreiz pat ļoti – gandrīz nemaz nepārstāj. Adīju gandrīz visu dienu Dz. kleitu. 3 svītras noadīju. Iztīrīju vannu, un fridžu, vakar. iztaisīju, traukus nomazgāju, sašopīju.
Jā – es melnā vecā džemperī un Dz. oranža vestē sēdēju pie galdiņa un adīju. No rīta skatījos apkārt vēlāk gandrīz nē. Biju nogrimusi adīšanā, kāda kļūda tur bij labojama. Un tad modos ar to dīvaino zinamo (siltuma, vai pieskāriena un ne tā) izjūtu – ka kaut kas notiek. Bij buss piestājies pretī, un kāds tur [..] un darīja kaut ko ilgi ilgi – un es liecos skatīties – nevarēju īsti saskatīt, bet ko redzēju – tas likās Duks. Un arī dīvaina sajūta to teica. Tad es domāju – celies un ej. Lietus lija, bet vakariņām šis tas vajadzīgs es cēlos gāju. Zilbiks. un windjaka. Ar kādu svešu nobraucu līdz Pikadilli. Tur šopiju un šopiju un steidzināju sevi. Iznācu neredzot un tur kādā loga spogulī man likās ka esmu aizmirsusi iekrāsot lūpas. Tā tad es nevaru D. gaidīt.
Iekāpu 1 busā kas piestāja, lai gan otrs arī nāca. Te bij Kemblietis. Es gandrīz prasīju – vai šis buss te nav lietojams cik savāds viņš bij un gandrīz sāka iet, kad es ielecu iekšā. Neviens cits nenāca? Jā – viņš bij absolūti izsists no sliedēm un – laikam otrā busā ir bijis D. Nu es to neredzēju, varbūt arī bij cits. Tikai Kemblietis pārbijās no manis, pirmā reizē gan viņš bij gatavs uz visu un otrā arī! Nu – tā izstrādāts atkal ‘pa tīro’. Varbūt iedots laiks pārdomām. Pārdomājot – nav ceļa tur. Vislabākā gadījienā – grūt ko redzēt – tagad visi kājās – citādi – bet tomēr.
Piektdiena {14. 11. 69}
5 ½ p.m.
Sitiens bij jau vairāk stundas atpakaļ – bet vēl nejūtu sāpes. Varbūt nenāks? Nāks. Varbūt? Kas varbūt? Nekas. Kā var izskatīties tik izmocīts – ja nav izmocīts? Viņš nevarēja būt iekrāsojis (kādēļ ne?) visas šīs līnijas sejā, šo pelēkumu, pat viņa cigarete man šķita pelēka un roka ar riņķi, bij melniem nagiem, ko viņš bij plēsies? Tīrījis mašīnu visu nakti – tā spīdēja ka rotaļlieta. Pirmo reizi redzēju viņu šinī. Tādēļ bij viegli ievērot.
Izgāju savam liktenim pretī ģērbusies ikdienišķi, koka tupelēs, br. bruncīti, strīpainā džemperī. Man negribējās likt rozā ar melno priecīgo ‘šiko’ outfitu. Es gribēju saņemt pazemīgi. Es stāvēju pie muzikāliju loga – domāju – nopirkt Bachu? Neiegāju – redzēju ka tur labs stūris vērošanai un gaidīšanai. Un tiešām viņš brauca garām, kā uzmanību uz sevi vēršot attaisīja logu. Izskatījās ļoti cēls.
Es nopirku augļus ‘nejaukajā’ veikalā un gāju uz DJ pusi, kad redzēju viņu tur piebraucam. Biju patālu, tādēļ pieliku soli. Nostājos lielo gaidītāju rindā. Uz brīdi redzēju viņa seju – balta un tumšām acīm, skaista likās. Es noskatījos, pieslēpos, lai neskatos un netraucēju viņu. Tad – es nometu 2 cents uz kāpnēm. Kāds pacēla. Tad es stiepu roku pretī kad vēl nebija – tad beidzot es biju tur un man pretī bij viņa roka ar gredzenu. Vairogs?
Tad viņš pagrieza seju man pretī ar izmisīgu apņēmību – jautājiens? Pavēle? Lūgums? Naids? – Nezinu, tikai pelēka 10 g. vecāka seja, nekā es to radusi redzēt. Lai kāda – es biju tai ar savu – jā, maigumu, atklātību. Tikai nepamāt ne runāt es nezināju. Arī viņš neteica neko. Uz brīdi es vēl nolūkojos viņa cigaretē, kad viņš bij pagriezis jau seju sāņš – tad aizgāju apsēdos diezgan tālu. Ja kāds vērotu – varētu redzēt kaut ko varbūt. Tad – asinis man saplūda sejā, es sarku visa seja kakls, no kā? – No padevīgā kauna, no pazemošanos (?) kauna – Es pieņēmu bez ierunām šo lietu, ko es visu mūžu esmu izvairījusies kā uguns – kaunu. Un tas nebija kauns – tā bija dzīva, mierīga uguns – es biju dzīva. Un tas bija labi. Tas bija vairāk kā aukstais aizsargājošais lepnums ar ko es visu mūžu esmu aizgājusi no cilvēkiem. Inese reiz teica – lepnums nav neko vērts. Jā, tā tas ir. Tas der tikai līdz zināmai vietai – ja kas ir patiesi nozīmīgs, tad tas nekļūst pazemots pazemojoties, atzīstoties. Viegli protams tas nav. „Un lai ir briesmīgs kauns”… saka autors soms, nezinu vārda vairs. Un lai ir briesmīgs kauns – jo tas ir vienīgais ceļš, kā likt valdīt savām jūtām, nenoliegt patiesību. Arī tad – ja tā ir nespēcīga. Es sniedzos un izbēgu spoguļa. Viņš tāpat. Tad – tuvojoties manai mājai es pacēlu acis – un tur tās bija. Mēs mazliet satvērāmies. Ilgi jau nevajaga. Tur tas tomēr bija – vēlēšanās, vajadzība satverties. Es brīdi domāju – braukt līdz? Bet – nē. Tas varēja novest tikai jaunās nepareizībās.
Nekāda lielāka ‘piepildījuma’ nav. Var būt tikai dzīve – bet ja tās nav – mēs vairāk nevaram pateikt kā acis tagad pateica. Tās neizskatās pēc beigām. Bet tām jābūt tām. Labi, ka es vakar nesatiku viņu. Es dabūju apdomāt. Es domāju to – kā būtu ja mēs tiktos?
Nekādas laimes es nevarēju izdomāt. Mūsu lieta ir – visu vai neko. Citos apstākļos varētu būt mazliet vairāk. Bet varbūt arī nē. Mēs nevarētu satvert vairāk – jo tas iznīktu pirms mēs to iegūtu. Vai arī mēs ietu – un tā nebūtu laime. Vakar pārdomātais ka laimes mums nebūtu – darīja šodienu vieglāku. Skaistums ir jūtu spēkā un gara spēkā kas šīs jūtu straumes vada. Un tomēr. Ne tas gredzens, bet viņa laime mani attur. Man nekas nevar iet zudumā – viņam var. Viņa miers mājā varbūt tomēr ko nozīmē. „Ņem citu vīrieti” – banālais padoms, teiciens tomēr vietā.
Vai man vajadzēja viņam likt izdzīvot šo dienu un man? Es nezinu – varbūt nevajadzēja. Bet mēs nevaram sevi piemānīt, ne viens otru. Savādi – tomēr ar to, ka neļāvos piemānīties, es vairs nevarētu caretakeri pieņemt, ko gandrīz es varēju. Es tagad nevaru apmainīt viņu pret šo otru. Tagad tā būtu nodevība. Bet ja es tagad to varētu (un varbūt arī) tad viņam sāpētu, ja es to pirms tam būtu varējusi viņš – smaidītu.
Sestdiena.{15. 11. 69} 5 vai 6 p.m.
Izstaigāju Mount Kembla to M. Keira. Lietus sāka līt un labi, ka viens ‘kontinentāls’ vecītis noveda mani pilsētā – līdz mājai. Un – es domāju – kas man sūtīja šo vecīti? Viņi pat to varētu izdomāt. Bet kas zina – ka es uz tā ceļa biju? Es taču uz Mt. Keiru varēju iet. Neprāts. Ko tā zilā mašīna mežā darīja? Nē – ir tomēr mazliet citādi.
Tas puika nobijās – vienkārši viņam nenesa sirds maisīties. Viņš jau aizvakar bij tik ārkārtīgi nelaimīgs, ka es pie viņa iekāpu. Bet pirms tam divi reizes – tas velkoming thank you un otrreiz – kā gailēns sarkanu seksti uzcēlis. Bet tagad aizvakar – sadudzis un vainīgs, bailīgs skatās atpakaļ uz otru mašīnu – es tūlīt domāju ka Duks tur varēja būt. Man arī – būtu bijis grūt – un es jau domāju – kaut D. neļautu viņam braukt. Un gaidīju gaidīju – ilgi, redzami. Tas viņa vietnieks – bij laipnīgs – uzveda mani tālāk uz ceļa. (Un atkal tā mašīna man ienāk prātā!)
Bet nē – kā varētu dabūt tādu nāves seju kā D. vakar? Tomēr – tās netīrās rokas? Spēlēts tur arī varēja būt? Bet kāda velna pēc? Nē, viņi varbūt pa pusei tomēr nebija skaidrībā – D jau nu bija. Ka viņam tik veca sakritusi seja var būt un ka viņš pagriež to sāņš ar cigareti mutē – viņš viss izskatījās nožēlojami sīks un mazs un pelēks un sašļucis un es uz viņu brīdi skatījos kā uz slapju cāli. Viņš tiešām izskatījās ka viņš nebūtu gulējis visu nakti, un kā viņš tos netīrumus dabūja aiz nagiem? Varbūt strādājis? Starp viņu brīdi atpakaļ pie loga, kad viņš to atvēra man garām braucot – un tanī momentā man pretī – bija tāda starpība, kāda bija starp dzīvo un beigto bulli stadionā… Ja viņš varbūt nekad nebrauks te? Tad sāksies tukšums.
Viņam taisnība (un pie tās es arī nonācu) mēs būtu pazuduši – ja mēs atļautos viens otram tuvoties. Manī tomēr ir briesmīgs neprāts pret viņu. Viņš mani ‘sit no kājas’. Zeme zūd zem manis. Un tam pretoties varbūt nav tik viegli, reiz es viņam tomēr patiku. Mēs būtu pazuduši ja mūsu tuvošanās izdotos. Un – tā laikam būtu. Jo lai kādā situācijā tiekamies – tā neattālina bet tuvina. Un tagad zinot – ka viņš var izskatīties tik vecs! Kā es toreiz izšķirošā brīdī neturēju viņu par jaunāku? Liktens mani no viņa izsargā. Aizvakar kad skrēju viņu satikt (uz viņa aicinājuma) es pēkšņi domāju – esmu aizmirsusi nokrāsot lūpas, izskatos pelēka, ņemšu pirmo busu braukt mājās… Tā izdarīju un tas bij Kemblietis. Bet laba bij tā pārdomu diena vidū.
Cik skaists ir mans grīdas paklājs (zāļu pītais) ar manām koka tupelēm uz tā – Es biju brīžam ļoti laimīga šodien ejot pa kalniem. Ja lietus nebūtu uznācis es bez pūlēm nonāktu pilsētā. Viens gabals tikai ir grūti ejams – turp pret kalnu. Un tādēļ sākumā nav jāskrien – pat tas pārgājiens pļavai un kāpiens dažus metrus augšā – nav derīgs – labāk būtu iet apkārt tos 100 metrus un lēnām visu laiku lēnām. Bet sākumā es vienmēr skrienu. Skaisti bij!
Ha! Ir atkal tā reize – ja Tu gribi domāt par citu laimi – tad Tavas Tev nebūs pat ko domāt. Ja es tagad ņemtu neskatoties – es būtu laimīga. Līdz tam brīžam kad būtu atkal nelaimīga. Bet tā būtu dzīve. Tomēr – ir jau maz. Bet vairāk nav!! Vairāk nevienam nav. Ir tikai tik cik ir. Nu – mazs moments dzīves tas bija skatīties viņa sejā. Un pēc tam satverties acīm. Tas ir tas par ko Annīlh saka – un beidzot mēs esam ar mieru kaut mums būtu 5 minūtes laimes… Laime ir dalīšanās, saprašanās, būt kopā. Uz brīdi – būt kopā. Vienalga kādā veidā. Tikai zināt – just otru ar sevi.
Svētdienas vakars. {16. 11. 69}
Izskrēju uz ielas mazliet pastaigāt un tūlīt sāka līt. Pagāju garām kādam sark. b. un iegāju slimnīcā pārsvētīt lietu. Bij jānāk mājās – jo līst. Šodien neprātībā izdomāju – ka tas viss piektdien notikušais ir – pārbaude! Ha! Izdomāju daudz ko – un atradu laimes iespējas. Tagad – es atkal saprotu īstenību. Un tomēr taisni tagad mani ‘velk uz ielas’ tā, it kā viņš tur gaidītu un mocītos.
Es jau biju iedomājusies kādā citā notikumā tik tāl, ka viss likās – tikai jāizpilda, viņš visu jau izstrādājis. Un – es atradu to visu iespējamu un laimi. Jā – kā nekā, ne labi redzamu, bet lielu laimi. Tagad atjaušot īstenību – sāk sāpēt. Varbūt viņš brauca un gaidīja? Varbūt kāds bij līdzīgs, bet es nekad labi neredzēju. Nē – tas nebij. Viņa nebij.
Uz brīdi, atjaušot īstenību – bij arī kāda laba brīvības izjūta, kāda tūlīt pazūd, ka iedomājos ‘laimi’. Bet sāpes ir klāt. Šī brīvība ir sāpīga. Tā sāp. Vai viņš var nedomāt par visu? Protams var. Viņš nav viens. Tikai braucot varbūt cik liela laime bij sargājoši, līdzcietībā un bezgala mīlestībā skatīties uz viņa pelēko seju, tik sakritis mazs viņš likās un tik bezgala mīļš. Tas ir tas ko dzīve man nav devusi vairāk par šo īso īso mirkli. Es viņu varētu dabūt. Dabūt īsam brīdim. Tagad es palieku (atkal!) viņā ilgākam brīdim. Sāp.
Pirmdiena 6 a.m. 17. nov. 1969.
Iela šalc. Mitrs. Esmu ieskatījusies dzīvē, īstenībā, šīs ielas dzīvē un – (nu es varētu par viņu vairāk rakstīt, jo es par viņu gribēju rakstīt) tas ir tik spokaini citāds, nekā tas kādā es staigāju savās iedomās.
Izlasīju tikko mazliet spokainu stāstu (vietējā presē) un jutu manas dzīves spocību. Man tikai viens patvērums no spokiem – šī istaba, es te varētu mierīgi – ko, mierīgi var slaucīt tikai putekļus! Tas arī te būtu jādara. Bet prāts nerims darboties ap citu un tas ir, kas rada spokus. Prātam jādarbojas līdz ar to ko dara rokas. Bet kā prāts var darboties ap putekļu slaucīšanu? Te tas suns aprakts.
Prāts skraida apkārt. Un rada spocības jo rokas un kājas tur nav viņam līdz. Nu Tu redzēji kāda ir īstenība! Savādi ir tas, ka ar savu neīsto maisīšanos esi samaisījusi īstās dzīves. Bailes un nemiers un īsta ķēza tur iet vaļā! Un Tu – ejot pastaigāt no Mt. tāda uz Mnt. tādu. O, jūtos nelabi. Kaut kur no viena gala viss jākārto. Bet kā? Dz. ir ķezā ar visu to dzīvi. Gandrīz ķezā. Viņa nezin ko tālāk darīt. Un notikumi nāk un nāks pār galvu. Man? Man nekas nenāks. Tikko jau pārgāja. Un ko nu? Radīt kaut ko stabilu? Ko? Tīrīt māju. Taisīt ēst. Norakstīt nokavētās vēstules. Adīt. Tas nav diezgan.
Jānosūta Jašam nauda Almai krellēm – Gunta. Uz ielas aiziet zināmā šalka un es automātiski pasviežos uz to pusi. Sāc kopt un tīrīt. Tas par maz. Bet – tas iesākumam. Mess. Mess. Nē. Viss pāri. Varu atpūsties. Atgriezties pie ceļojuma. Tas pamests novārtā. Mans Versaļas mežs. Cik smagi uz to uzmetusies šī īstenības atklāšana. 1 p.m. Izņēmu čeku par 50 dolāriem (Kanādas) Almai krellēm no Guntas.
Es nezinu ko teikt? Sāp pašas vainas, citu vainas nesāp, tā tad man pašai ir vainas, jo sāp. Un tomēr – sāp kāda cita vaina arī. Vai viss ko tagad saņemu nenāk beigu beigās no D.? Jo pag. gadā ir arī daudz kas bijis no viņa?? O.K. Tad man nav neviena pieturas punkta – un tā laikam ir labi! Kā es tikšu tālāk? Tāpat – be queen! Queen! You are queen. But I would like to be Queen – nu kā nu bij jāspellij? Neprāts – neprāts. 2.30. p.m. Kāds sēž baltā mašīnā pie loga un man šermuļi iet pār kauliem, vai nav vēl kāds Dieva sods!!!
{Next section, 2 pages typewritten}
Pareizi bij domājis tas, kas bij paņēmis piena naudu – lai es nesēžu te viena, lai es eju ārā, pērku pienu, stiepju to mājā, vai braucu ar busu, ja nevaru pastiept. Es aizgāju tālāk nekā man vajadzēja pa ielu, un pārnesu visu ko vajadzēja – un palika labāk, nav tik smagi, iela rit savu dzīvi, ar visiem saviem dieviem un nabagiem. Visi mēs tik līdzīgi tomēr un maināmies no dieviem uz kropļiem vienmēr tā un ļoti ļoti reti otrādi, bet tomēr dažreiz, tomēr dažreiz arī otrādi. Mūs nomet un paceļ. Kad mēs esam pacelti mūsu liktenī ir vairāk nomešanas iespēju un kad mēs esam nomesti, mūsu liktenī ir vairāk pacelšanas iespēju. Es nevaru atrast mieru. Kā arvien es nevaru dienā gulēt, lai gan naktī maz gulēts un sāp galva. Bet nevar gulēt – kaut kas kaut kur notiek un tas varētu būt mans notikums, kaut kas man jāgaida un jāgaida. Būtu jāiet noņemt veļa. Varbūt jāizkar, jāizmazgā arī pēdējie palagi kurus ieliku mirkšanai – tas būtu jādara. Lapa mirdz saulē. Ineses vēstule īsa – it kā nesakāmais kaut kas būtu un tas kavētu teikt sakāmo. Ko tie cilvēki lūr te manā logā, brauc ar mašīnu garām un skatās iekšā? Man kaut kas būtu jāraksta atkal. Man būtu jābrauc uz Newcastli. Man liekas ka es nesirgstu viena un tas ir nepārvarami. Kā tā var iedomāties? Pēc veca paraduma. Kad es esmu sirgusi, otrs arvien ir sirdzis ar mani. Nu ātrāk izveseļojies. Bet izveseļošanās ir nedroša lieta. Aplīp ar baciļiem atkal, dažas slimības. Varbūt lielāko daļu tomēr izslimo un tad ir drošs. Es vēl neesmu galā. Lai cik daudz pazīmes ir, ka varētu jau būt viss pāri. Bet nav vēl drošs, pavisam, pa visam ar nav drošs. Bet labāki ir labāki ir. Var jau staigāt.
Varētu braukt uz Newcastli. Grūti vēl būtu. Bet te labāk nepaliks. Varbūt tur. Lai gan maza cerība, ir jāslimo un jāslimo. Cik nikni iet mašīnas. Man jādomā par Sweetija vecu sievu vāģi. Tā tik ir īpatna parādība. Pilns buss vecu mīļošu sievu, tās aiztiek viņu ar rokām, smaida sejā, sauc par dēļu un tas viss ir maigi, mātišķīgi un tomēr viņam dažreiz svilst ausis un viņš nopūlas darīt un atrast pareizo stāju pretī. Un tur – kas un kā notiek šī jūtu pārkārtošanās – kas to zina un kas to ir izmērījis – varbūt Sweetijs kādu daļu zina arī. Man būtu jāraksta arī tas, kad rakstīšu (kad?) par šo ielu?
Tik skaista diena sākas, bet akmens guļ uz sirds – šoreiz liels, liels un smags. Nav neviena kam akmens nav us sirds [..]. Mēs visi pinamies kādās cilpās patreiz vairāk kā jebkad. Bet – atliek tikai iet un iet un iet. Un būt tik ļoti laimīgam – ka var iet.
Laime tāda sarāvusies, mazā šaurumā iesprostota, no atteikšanām tā apcirpta ka nezini vairs ko ar tādu nīkulīti varētu darīt. Tik skaista diena. Miršanas process notiek pārāk jūtami. Tas ir spiests to darīt. Dzīve nevar sagaidīt – sviež smiltis jau pa saujai virsū, lai jel sāku bremzēt.
Bet 5 minūtes pirms savas nāves tu biji vēl dzīvs – bulli stadionā! Es tevi redzēju un tu biji ļoti skaists un man bij jādomā par šim tavām 5 dzīvām minūtēm, kuras tu cēls un spēcīgs skraidīji – brīnījies matadoru priekšā, elsoji nokausēts sāpēs, bet stāvēji vēl stalts, nesabruki. Un tad pēc minūtēm tevi izvilka sašļukušu slābu tumšu lupatu. Putekļi apsedza jau tevi un putekļos tu pazudi. Savas piecas minūtes – vai man tās jāsēž putekļos un jāgaida – tā daži buļļi darīja, bet tiem neaplaudēja, mīlēja savādais kad galvu izslējis brīnījies par matadoru kas nopūlējās tevi pieveikt. Manas piecas minūtes. Mana diena. Galvu augšā! Nāc matador, Tev vēl var iziet greizi! Ak, tikai tagad man tas iekrīt prātā – arī tev, Matador, tev var iziet greizi un lai gan 99 procenti tu nestāvi 5 minūtes pirms savas nāves, bet arī tev var šīs būt tās pašas pēdējās. Savādi – no tāda buļļa, kā bij tas raibais, var kaut ko iemācīties, bet no tiem kas savas piecas minūtes vairs necīnījās neko nevarēja iegūt, tikai tu drošais, varenais stāvi man acu priekšā skaists un nesalauzts, piecas minūtes pirms savas nāves.
Stundas iet un smagums pieņemas, ir jāmazgā veļa, bet nemiers ir it kā varbūt būtu kur jāiet un kaut kas jākārto, bet varbūt nav. Šorīt ir pazudusi piena nauda – tā tad kāds ir bijis te apkārt un tas ir nepatīkami, jo logs bij vaļā visu nakti un citādi ir grūti gulēt. Ja tā būtu tāda vienkārša naudas pazušana – nekas, bet ja tas ir drauds, vai zīme – tad ir nejauki. Es sāku atcerēties vecas lietas un nonāku pie tā paša – cik viegli ir iedomāties vis savādākās sakarības un zaudēt kontroli par lietām un notikumiem. Sākumā es atbraucu un nelikos ne par ko zinis un kādu mēnesi viss bij normāls. Tā tad arī tagad viss ir normāls un mierīgs, jābūt mierīgai tikai man pašai. Un tas ir viss ko es patreiz vēlos.
Atkal Wollongongā Atkal pie jūras. Saule kopj un vāc Panīkušo miesu un
–––––––––––––––––––––
Ceturtdiena {23. 10. 68?} 11 a.m. oktobris, kāds? Kaut kas pie pēdējam tā dienām jau.
Smiltīs iedobumā pie golfcoursa laukiem. Uz šo pusi – plašuma dēļ, mazo smilšu viļņu dēl, kas kopā ar apkaltušiem (kā izdegušiem) zariem runā par tuksnesi, patīkamu, mazu, pārejamu un ne bīstamu tuksnesi un tādēļ ka tas ir uz kāda cilvēka, (varbūt pat 2 cilvēku?) nē, kāda cilvēka pusi. Un man likās ka 2 dienas atpakaļ viņš te uz šo pusi bij iznācis uz krasta dažus soļus. Un mana iedoma bija – varbūt viņš mežonīgajā vējā un aukstumā, kāds tanī dienā bija, norūpējies meklēja, kur es palieku tik ilgi? Es gulēju te aizvējā līdz saule pazuda un arī te bija vētra. Es gribēju kāpt krastā un iet pa to uz māju, tas ir – uz autobusu, bet es gāju gar jūru. Es viņu būtu satikusi, ja nebūtu sev spītējusies. Kā vienmēr. Kā gadusimteņus cauri! Vakar bibliotēkā atradu vēl vienu A. Camu grāmatu, ko varbūt tomēr neesmu vēl lasījusi. Nedrīkstu nemaz īsti uzsākt lasīt lai nebūtu vilšanās, ja gadījienā es to tomēr esmu lasījusi. Kā viņš varēja nomirt? Tas man atkal un atkal nāk prātā. Kā viņš varēja nomirt, kas tik ļoti mīlēja dzīvi, kas bij pieticīgs ar viņas mazām lietām, kas redzēja objektīvi, bet tomēr dziļi individuāli un smalki.
Vakar, tikai pāris viņa teikumus izlasot – es zināju kā es gribu rakstīt (un neuzdrošinos) par Versaļas mežu piemēram.
Ir jāsaka tomēr no sevis ārā viss tas smalkais, vieglais, tikko nojaušamais, kas itkā nemaz neeksistē ja ņem sev klausītājos kādu iedomātu, vispārēju, caurmēra cilvēku. Jārunā ir – uz lielāko draugu, ne uz mazāko. Un kad domā par iespiešanu – tad it kā sāk runāt – uz mazāko. Te, pie latviešiem, tā tas iznāk – ar ideju, jēgu, labās robežās. Man tagad šķiet, ka mazais dzejolis ko es vakar uzrakstīju un nosūtīju Sproģim – bij labs. Tas ko viņā teicu, bij jau ‘runājies’ manī agrāk, bet nebija dabūjis ‘ārēja grūdiena’ – un uzdrošināties iznākt ārā – tik īsi.
Iela slapja un gausa
Bet kaut kur nokauc ambulance.
Sieviete iet zilā jakā.
Iela slapja un vēsa
Bet kaut kur aizskrien ambulance.
Sieviete iet rozā jakā.
Iela slapja ir un slinka
Bet kaut ko atved ambulance.
Sieviete iet zaļā jakā.
Par sievietes iešanu viņas zaļā (zilā, rozā) jakā – man ir kaut kur kaut kas tādā veidā atzīmēts, bet varbūt ne tik gatavi.
Vakar rītā ielas seja parādījās ļoti pilnīga kad atvēru durvis: ambulance, slapjums un bezdzīvais miers, sieviete rozā jakā. Pirms es sāku meklēties pa piezīmēm ko atrast Sproģim ko sūtīt – es steidzos uzrakstīt šo nieku un tas mani apmierināja vairāk kā viss cits aizsūtītais. Auss dzejolis varbūt būtu varējis būt labs – bet baidos viņš nenogatavojās, bet kļuva nogatavināts.
Vējš ir pavēss te tomēr, lai arī saule silta. Vajadzēja meklēt aizvēju pie klintīm, uz otru pusi. Bet man gribējās uz šo pusi – un – ir jāsalst. Varbūt izcietīšu. Jūra ārkārtīgi zila šorīt. Un kāds mīlīgs, tukšs (augstu ārā uz ūdens) kuģis. Vējš ir nejauks. Man briesmīgi gribās iet pa krastu. Nē – lai viņš nāk pa krastu.
Man gribās ziemassvētku. Vakar visu dienu mani mocīja tādas ziemsvētku ilgas, varbūt – nemocīja, bet iepriecināja. Es domāju – kā tās piepildīt? Kā radīt ziemassvētkus? Tiem ziemsvētkiem bij ziemas garša. Te tādu nevarētu būt – jeb vai varbūtu varētu? Saule aizmiglojas. Pavēsi. Kāds putniņš mīļi iejautājas kaut ko.
Man ir nelabas aizdomas, ka lieta varētu būt arī tāda, ka saules briļļainais jaunais cilvēks nav uzsūtīts vai pierunāts caretakers, bet viņš pats ir iekritis šai lomā. Un karte varbūt ir pienākusi un viņai ir radušies 2 (varbūt pat vairāki) īpašnieki. Un tas visu ir šausmīgi saputrojis. Man savāda likās nopietnā bārdaiņa ierunāšanās par beacha laiku, un tas vēl mazāk, bet viņa teiciens…”Ahthat mountin…” Tad arī viņa dziļi skumīgais ieinteresētais, nopietnais skats. It kā viņam par visu būtu kas zināms. Protams – izdomāšanā man ir vienmēr īstenības ‘pamati’. Saule mazliet siltāka. Labi!
Sestdiena {Friday? 24. 10. 69?}
Tanī pat vietā. Šī diena sākās ar kļūdām: gāju uz otru pusi (tur zivis pārdod un šodien man jāpērk zivis), bet tur bij neizmērojams tuksnesis. „Tu dari nepareizi, Tu dari sev pretī visu laiku, katru brīdi. Un Tu dabū to – ko Tu negribi,” jūra teica. Un es rāpos atpakaļ. Un man šķita, es domāju par to, kā es izlieku (savu preci!) savu nabaga ķermeni savā skatlogā. Nē – es neizteicu pareizi. Bet tā tas ir, un tā ir dzīve – katrs pazemīgi, uzticīgi, godīgi un kā vien māk izliek savu preci. Un tā ir dzīve. Un ja tā nedara – tā nav dzīve. Izliec savu preci, kā ielas tirgotājs savu sīko ražojumu, visu kas tam ir, un tupi klāt un gaidi. Apsmiekls, nonicinājums, vienaldzība, nievas, interese, apbrīns – viss kas iet garām un pāri – tā ir dzīve. Apbrīnoto atkal aizmet, paņemto atsviež atpakaļ, dārgi pirkto aizmirst nelietotu, apsmieto paceļ, nicinātā priekšā noliecas un viss tas nāk un iet nezināmā, neparedzamā kārtībā un ja Tu ej tur iekšā – tā ir dzīve. Es gāju mazliet. Un apstājos. Jāiet atkal. Bēg tikai pavisam gļēvie. Izstāties ir atļauts. Kādēļ nē. Bet tad ir jāizstājas. Šorīt es domāju – kaut nāktu smiekli vidū. Kaut reiz varētu iesmieties.
Saule kļūst siltāka mazliet. No paša rīta laikam tā bij silta, bet tad vēl nebiju te. Domāju atnākot – salšana vien būs. Bet kļūst labāk. Pēdas piķa melnas ar – piķi. Jāgriež nost – būtu ‘paps’ teicis un to atceroties man bij jāsmejas. Vakar bijām filmā – nekas labs. Gaidu kādu labu filmu, kā ‘Bedazled’ ar deju sievām etc. Kaijas lido pāri un nelabi strīdas – domā ka es no jūras izmests ronis un kaut kas būtu ar mani jāsāk. Saule. Kā ziemsvētku gaisma. Vēsums nes ziemeļos atmodinātās izjūtas. Mājās. Atbraucu no D.J. ar iepirktu šo to. Svešs.
Tagad – atkal es daru sev pretī: es ļoti gribu skriet pa ielu. (Sēdēt tuvāk ielai. Sēdēt uz ielas.) Bet es neeju. Tūkstoš reizes esmu gājusi. Vai nē? Ir tas parastais ziedu noraušanas brīdis. Tikpat labi tos varētu atstāt.
Man nav izejas. Dzīve, ne cilvēki, mani ieķēruši lamatās. Kuru gan nē? Bet visi kārpās lai kaut vienu pirkstu atsvabinātu. Vai es to nedaru? Ko es varētu iesākt ar jauno kas ir ‘uz lines’, tā vietā, kas nav ‘uz lines’. Varbūt tas beidzot – arī ir. Neesmu pārliecinājusies. Un ko ar to visu iesākt? Rakstīt stāstu Rakstn. dienām. Kā es varu rakstīt ja man jāsēž uz ielas? Aizbraukt uz rakstn. dienām? Ja būtu zināms kāds būs laiks? Ko vilkt, ko ģērbt? Tas tik svarīgi tur. Nupat ienāca prātā: kā var lietot ambulanci – ātrās palīdzības mašīnas vietā? Tādēļ – ka to var izteikt!
4 p.m. Biju uz ielas – nogāju bibliotēkā, paņēmu 2 Wirg. Woolf. Iznākot – lēns galvas pagrieziens – vairāk pagrieziens kā aizgrieziens un man pietiek. Šai dienai. Rītdienai nē. Un tas mani baida. Bet es nevaru ņemt rītdienai šodien. Tā tas ir. Tā tas aiziet. Tā tas – aiziet. Kā dzīvs var nomirt? Camu nomira. Tous les fleurs – viņš teica. Visas šīs puķes! Paliks. Man liekas, ka man vēl reiz būtu jāiet uz bibliotēku. Toreiz man nevajadzēja darīt sev pretī, vajadzēja izlekt uz kāpšļiem – tik viegli klāt piebraukts uz soli. Bet – nogāju garām. Lielījos – viss miris. Nav miris. Bet ir ne dzīvotājs ne mirējs. Tagad – vai toreiz – viss ir tas pats. Kaut satiktu Josefu Hermani viņš tik labi apliecināja dzīvību. Vairāk neko, dzīvošana jādara citam.
Kārlis ienāca un spēlē tā ka ausis sāp — blurk, blurk, blurk. Tā viņa paša kompozīcija, resp. Improvizācija. Ak! Esmu nejauka. No mašīnas sviestais avīžu rullis nolauza manu mīļo puķi. Gribētu iet sūdzēties lejas dzīvokļa dāmai — tā viņas avīze. Vienmēr kaut ko lauž un posta šī avīzes sviešana. Bet — jāpaciešas. Jāpaciešas. Kādēļ?
Ir atkal sestdienas jausma un ielā ir nepasakāmais tukšums un pārpilnība. Solītās dāvanas tuvums.
———————-
[rest may follow this, but not sure of dates]
Apvelc apli sev apkārt un neskaties ne pa kreisi, ne pa labi, nepacel acu, neliecies zinis, lai viņi ālējas un biedē, pāri aplim viņi nenāks, ja tu neskatīsies, ja tu nekliegsi, ja tu nenobīsies, ja tu mierīgi darīsi savu darbu… Pasaka tā pamāca.
Bet es nevaru neskatīties, es nevaru neredzēt viņus, man liekas man jāiet tiem tuvu, jāmaisās un jārokojas ar viņiem, un jācīnās, ja tie tā grib; jo kā lai es mierīgi sēdu savā aplī, ja apkārt notiek tādas lietas, ko, man liekas, es gribu lai ar mani notiek — acu zibināšana, skriešana, ķeršana, gaudošana, nemiera skrāpēšanās, dusmās un spēkā trīcēšana un žēla gaudošana pēc kaut kā, kas varbūt gaidāms. Kā es varu sēdēt savā aplī un adīt, slaucīt istabu, spodrināt logus, cept un vārīt, apēst visu un cept un vārīt atkal un nolikt visu rindā uz plauktiem, un izņemt visu un atkal nolikt tad — laime un miers nāks pie manis, ja es to varēšu.
Bet kāda laime un kāds miers. un kā var laime atnākt, ja viņa nezin kur es esmu. Vai man nav jāskrien un jākliedz kur es esmu!? Bet tad viņi metīsies uz mani un mani saplosīs, bet mani tāpat saplosīs…
Uz ielas stūra, uz krogus kāpnēm, un dažreiz pie aizslēgto veikalu durvīm, uz ietves malas — viņš sēd, noaudzis ar saviem bārdas rugājiem, pelēks, rūsgans, vecai cepurei un citām visādām drēbju lupatām cauri, liekas, spraucas šie bārdas rugāji, ziemas cepuri galvā, dažādos apģērba gabalos, kas visi ir pelēki, rūsgani, liekas, viņš noaug ar šiem bārdas rugājiem, acis, ausis, deguns… Viņš varbūt ir meties pāri, neskatījies kur viņa aplis apvilkts un tagad viņš ir kā sušķis, kā meža ezis, visvairāk kā ezis, kā spurains sivēns, vecs sivēns. Tagad viņš sēd mierīgi. Nesaka neko, tikai dažreiz viņš paceļ galvu un skatās, un jādomā, redz, viņš redz mani kad eju tur garām, kā es redzu viņu. Un — ko es redzu? Un — ko viņš redz?
Es redzu šīs pilsētas pazudušo cilvēku. Viņš ir bijis balts un tīrs, kā mēs visi, mazs bērns mātes rokās. Jeb viņu vilcene zīdījusi? Nē, viņš tikai nav apvilcis pietiekami ciešu apli sev apkārt, vai — paskatījies.
Vai man būtu jāapsēžas viņam līdzās uz kāpnēm? Tikai jāapsēžas. Nekas nav jārunā. Jāsēž un jāskatās kā citi iet. Nē, es nevaru sēsties, tagad viņam ir savs, varbūt citāds, bet ciešs aplis apvilkts, un viņš savā aplī.
…Mašīnas iet un iet. Sarkanie autobusi, baltie, zilie — lodā kā dzīvas būtnes, kam savi noteikti ceļi katru dienu, mazāko mašīnu neregulētajā, nemierīgajā straumē. Kāda starpība starp to pasauli, ko es Justīnes vecumā sāku skatīt un ko viņa sāk redzēt….
Un tas bija uz jūras. Tālu. Uz jūras.
“… Ak, tad nu čīkst gan, kā veca būda!” Cēli smagā, citkārt vienmēr smaidīgā kundze skaļi iesaucās un dziļi sagrīļodamās pieķērās krēsla atzveltnei kura tuvumā bija stāvējusi, kad kuģis negaidīti smagi sasvērās uz vienu pusi.
Rožu krūms, augsts spurains koks ar rožu ziediem, pie veca mūra piespiedies, pie mājiņas sāna. Zils avots debesīs, pelēkbaltu mākoņu vidū atvēries. Bērns basām kājām, sasarcis skrien ar suņiem. Jābrīnās kādēļ cilvēki tik maz spēj aptvert savas laimes stundas? Iet arvien grūtāk ejot uz to pusi, kur varētu — iet arvien labāk, lielākā laimē iekšā… Vai pēc inerces likuma nāks ta kas ļaunāks un ļaunāks? Savāds likums. Kam pieder šī pasaule?
Kukabaras pa labi un kreisi. Sols te vidū, kalnā, kur no lejas pretī spīd ostas ieloks, kā mazs ezeriņš ar dažām laivām. Baloži, lietus putni, zvirbuļi un visādi čiepsti, lai gan te gandrīz lielās pilsētas vidus,,,
Sestdiena, 6.30 a.m. {25. 10. 69?}
Burvīgs rīts. Saule. Miers. Kur iet? Ko darīt? Šodien varētu satikt Frejus. Nav norunāts. Šodien – būtu jāuzraksta kāds stāsts etc. Mugura mazliet svilst – vakar mazliet apdegusi. Saulē neko ilgi nevarēs gulēt. Skaisti būtu tik tur – tik agri būt! Uz kalnu nesas prāts!…
8.10 a.m.
Esmu vecā vietā – pie golfcoursa, iedobumā, smiltīs kur apkaltušie koki un zari smiltīs izmētāti izskatās kā apdeguši. Tuksnesis ir valdonīgs bet mierīgs. Neuzbrūk. Atbraucu ar mazo kas gribēja uzsmaidīt, izdevās, jo es kaut kur aizķēros – ar sadegušo roku sava kurvja rokturos, tad ar kāju kāda zēna makšķeres kātos. Nevaldāms spēks rauj un liek lekt un skriet. Man jāpērk thongas – tūlīt, jūrai nevar iet tuvumā, cik netīrs krasts. Tuksnesis ir skaists. Vējš paass. Vajadzēja nākt 6.30 tad bij mierīgs, bez vēja pūsmas un silts. Bet nevarēju izpindzelēties un izgudroties – uz kurieni? Varbūt uz kalniem? Jā. Varbūt. Rītu.
Vējš ir žūžojošs, tikai jāuzmanās no viņa maziem zobiem. Jāuzmanās no tuksneša zobiem arī. Paceļu acis – uz jūru brīnišķīgs skats: tikai smilts, pelēcīga ar melniem akmentiņu un gružu raibumiem un pelēkzila saulsudrabota jūra neskaidra, pienzila debess – perfekta vientulības aina – klusinātās, mīļās krāsās.
Iznākot atšķīru Camu (neņēmu līdz jo visu nevar panest) un izlasīju, ka cilvēks ir neatraisīts savās domās jo viņam nav vārdu ar ko tās izteikt. Es to esmu jutusi jo tālāk – jo vairāk. Es domāju, ka es pati vien pie tā vainīga. Bet – tā tas vispār – trūkst vārdu. Un tādēļ man dzeja pēdējā laikā liekas vājš ierocis, bet cita nav, mūzika (nav priekš manis) nav tas un glezna – nav tas (arī – ne man). Ar vārdiem, ar valodu vajadzētu izteikt. Beckets izsaka ar starp vārdiem (Godo) lasāmo. Ļoti skaisti, un ar vārdu kravu (Vatt) – ļoti komiski. Bet tas ko es gribētu piem. par Versaļas mežu teikt ir tīri lirisks un tur nevar pielietot ne komisko ne idejisko pieeju. Es nevaru likt iedomāties to – ko tikai es varu iedomāties. Beckets dabūjis Nobela Prēmiju. Labi!
Šai vientulīgā jūras krastā – ir sniegs
Ar viņa silto saules lauku
Ar izkarsētu tukšu smilti – ir sniegs
Un jūras šalkšana gar krastu
Kas pulsē dziļi, mierīgi ir mežs
Mūžam zaļš un sveķains mežs.
Bet vējā plosīgā savā
Kas nav ne mirkli mierā
Kas smilti dzenā, ādu apdedzina
Ir dziļas ziemas elpošana//elpojiens?
Šīs baltās kaijas melnas ir
Un viņu gājiens, lidojiens
Un ķērciens skumīgs ir kā vārnu.
Ir pazaudētais savienojies ar atrasto
Krastos svešos ir tuvums atvēries
Un tas ir noslēgums
Mans dzīvais, neienāktais kaps.
Lūk, vienu brīdi man atļāva pieķerties pie tā, kas ir, ko es jūtu – un tas ko izteicu ir lietojams. Bet lai tas gadītos – jāiet tuksnesī, jāiet arī uz to pusi kur jāiet. Un jābūt arī īsam mirklim, kad Tevi kāda galva itkā sveicina.
4 p.m. mājās. Izgatavoju galertu atkal, jo šie Cl. ar Dz. ap to kaujas. Bij gara vārīšana. Fridžā otra galvas puse vēl – būs grūti tikt galā. Jāuzvāra skābos kāpostos – bet tos viņi nezin vai ēdīs. Un – nāk jau vasara.
Garš ievads – prom no tā, kādēļ paņēmu šo burtnīcu: lasu Camu, pa rindai. Šīs viņa piezīmes (Lyrical and Critical) tomēr esmu pārlasījusi, bet viņas jālasa daudz reiz. Viņa neizmērojamais dzīves izsalkums! Varbūt tādēļ, ka viņš bija bijis slims. Un – aizgāja tik agri. Liekas – ko tas sver – agri vai vēlāk! Un tomēr katra stunda, katra minūte dārga.
Vakar tik tikko izbēgu no automašīnas. Tā nāca pāri ielai ap stūri reizē, kā es drāzos pāri ielai no stūra – aprēķināju ka nevar vairs atpakaļ – bet bij diezgan ko skriet lai izskrietu pirmā. Izskrēju. Jāapskatās kur skrienu.
Biju šodien iepirkties – laipnais bārdainis atveda. Iekāpu par agru – bet laikam bij viens no maniem labiem momentiem – atvainošanās, mīlīgums – viņš bij ‘manā pusē’, skatījās, uzmeklēja spogulī. Kas tur ir bijis ar to karti? Vai ir bijis. Dzīves ātruma dēļ, kā Camu runā, jānoskaidro kaut kas būtu.
Cik Camu ir smalks un lirisks un ‘dziļš’ savā stilā šinīs piezīmēs, varbūt ne tik daudz stilā – kā vielas pārbagātībā. Viņa lielos darbos (Plag) – viņš tomēr daudz ‘sausāks’. Un šīs piezīmes, kur viņš izlej savu sirdi tomēr nav tik populāras kā viņa lielais darbs. Vienmēr tas pats. Lielo, objektīvo vajag. Nu jau esmu aizrunājusi prom, tālu prom no tā ko gribēju teikt un nezinu vairs kā to teikt.
Par sauli, par ļaudīm un mašīnām uz ielas, par dzīvi dēļ kuras jāskrien, jāiet un jāiet saulē, uz ielas, pie ļaudīm, pie mašīnām – lai gan visu to var saskatīt un izjust un izvērtēt labāk noskatoties no malas. Bet dzīvot nevar no malas. Vienmēr jāmetas iekšā – un vienmēr jānāk nomaļus.
Tas laikam ir ik stundu, ik dienu tā un tā tas ir arī garākiem cēlieniem. Jānotiek šim un tam, tā, ka nav laika apsvērt ko dari. Tad jāiet prom – domāt.
Tagad – ‘jāpārdomā’ mans ceļojums. Šīs dienas dzejolis ir no šīs pārdomāšanas. Versaļas mežs dzīvo manī ar visām gaismām, ceļiem, kokiem, sūnām, sēnēm, viršiem, zirgu pēdām, akmeņiem ar ceļiem, ceļiem ceļiem.
Nav laika rakstīt. Vienmēr kaut kas cits. Jāskrien uz ielas. Uz jūru. Rakstīt vajadzētu spēt ļoti ātri – tā sakot – skriet neatskatoties, lai visu uzrakstītu un nebūtu jāatgremo. Bet – arī atgremošana ir ieskaitīta paredzēta tape. Tomēr – ātrāk, ātrāk, ātrāk visu. Un to nevar tādēļ – ka nav līdzsvara ar vajadzīgo otru cilvēku. Tas trakais viens under 25, bij to teicis skaidri gaiši – nevar strādāt, pirms nav housing problēma nokārtota. ‘Housing’ viņam bij tīra seksa lieta. Taisnība viņam. Bet pārāk nokārtota housing lieta arī nav creative. Viss tik complicated.
Sestdienas pēcpusdienas laiks krīt atkal ielā ar savu – sirdi plosošo spēku. Lai kā noņemies – nelikties zinis, tas tur ir. Tīrās debess zilā līšana pār saulainiem mūriem, steidzīgajā mašīnu iešanā, kas nav citāda, kā citas dienas un tomēr ir, tomēr ir, jo braucējs jūt citādi šo dienu, kā citas nedēļas dienas. Viņš nes nedēļas nogali sevī un es to zinu un tas padara ielu un mašīnas citādas. Tas dod šo lauzēju atvadīšanās un atnākšanas izjūtu, šo saules un debess un mūru citādu spīdumu.
„Es domāju par Tevi” – kā traka puķe, kā krāsaina strūkla šī neizteiktā, dzīvā kustīgā doma sitas pāri ielai, ielā, ielas sestdienas dzīvē. Man jāiet uz ielas. Jāiet vēlēt… šie nenāk mājā. Versaļas mežā aug koki.
5 p.m. Biju vēlēt. Uz Keira pusi ļoti skaista pasaule. Divi jauni (viņš un viņa) apcirpa apstādījumus kādas šauras mazas mājiņas dārzā. Viss nekopts kā briesmas. Varbūt tikko nopirkuši. Nu es sāku ilgoties mājiņas. Bet ielā, jurā, ārā iešanas nemiers pieaug ar katru mēnesi, dienu varbūt jāsaka. Tas varētu beigties ar to – ja es tagad satiktu José Hermani – es nelaistu viņu prom. Bet – kā lai viņu satieku?
8 p.m.
Bāls, miglas spožs mēness uzkāpj ar slimnīcas jauno bloku. Uz ielas pulcējās visādos kostīmos jaunie. Briesmīgi, ka Tu vēl gribētu sākt no gala, ka Tu gribētu to silto viņu pasauli! Showas beigas, svētki. Es gudroju un gudroju par red bus lietām. Kā bārdainais ‘vecais’ nopētīja un bārdainais jaunais gribēja smaidīt – tas varētu likt domāt ka tracis tur bijis un Keira ‘tagad’ ir – caretakers. Varbūt bijis jau pag. gadā. Bet kā viņš pag. gadā sarka, uztraucās, smēķēja. Šogad arī. Tā tik viegli nav uzzināt. Man nāk miegs un es nevaru vairs rakstīt ne to dzeju ne citu ko. –
5 a.m. svētdiena {26. 10. 69?}
(brīnumains skaists etc.) Krāsains, lietus tuvuma maigs rīts, (mazliet piemācies) Krāsains. Maigs. Piemācies. Silts ar viegliem vējiem – Kāda laiviņa izgāja jūrā pret sauli kas starp mākoņa malu un jūru krāsoja sarkanu. Jūra tumša. Pāri slimnīcai pelēkzila mākoņu debess. Slimnīcas mūri rīta saules gaismu neredzamu aizslēptu piesūkušies. Vārdi neder. Arī manas acis par vājām un mana saprašana un uztvere – bet tas cik es redzu – ir lielisks, skaists. Vārdi neder.
Es domāju par to, ka man no šejienes jāvācas prom. (Uz kurieni?). Viņiem vajag sitting room. Viņiem vajag – draugiem jāatnāk etc. Kur iet? Te gribu palikt jūras un Duka dēļ. Tā dēļ man nebūtu jāpaliek. Ir pāri, viss ir pāri. Pieminēju visu. Un svētīju viņa acis un zināju – ka man jāiet. (Kur?) Tad debesīs redzēju pieri un acis – tas varēja būt Dievs. Tev taisnība tas teica – jāiet. Viss ir jau bijis. Dots ir un ņemts. Briesmīgi! Un man likās es jūtu un izprotu to skulptūru. Kur sv. izņem sirdi. Paceļos pussēdus savos pēļos (!) pie loga, skatos ārā, jūtu maigo vēju sev pāri – un domāju, par visu to. Man jāiet. Vienu brīdi es domāju – varbūt man pavisam jāiet? Viss pāri. Bet varbūt viņiem (2 meitenēm) vēl manis vajag. Man jāuzņemas vecums, ja man to dod! Tās nebij Dieva acis. Mākoņi. Un manas domas. Un tās nav velna acis kas bieži vien, ļoti bieži, raugās uz mani kad es domājot kaut kur paskatos. Tās ir kādas gaismas. Un manas domas.
Bet ir pareizais. Un ir nepareizais. Pareizais tas, kas uztur harmoniju, kas dziedē. (Otru!) Nepareizais – tas, kas jauc. Ņem. Un posta. Stiprākam – jāatsakās, lai mazākais varētu būt laimīgs. Stiprākais arī atsakoties spēj būt laimīgs. (Nespēj. Nespēj.)
Pāri pretī slimnīca pilna cietējiem. Es te guļu kā pati sniega māte savos spilvenos! Vesela un laimīga. Jo Dieva acis skatījās un teica: „Pareizi – Tev jāatsakās.” Un tagad divi melni kraukļi, divas himeras ir mākoņos. Tas pazūd ātri. Man jādzīvo. Man jākļūst vecai. „Bet nomirt, nomirt ir grūt” teica Rainis. Pie tiem kam jāmirst draugi atnāk un saņem to rokas. Atvadās. Es gribu saņemt D. rokas. Es gribu atvadīties. Un – es nevaru. Jo es gribu dzīvot. Un viņš gribēja runāt – (un atvadīties?) bet viņš nevarēja. Viņš aizgrieza galvu. Atvadīties būtu nokaut to, kas dzīvo mūsos. Kad dzīvo tālāk. Bet nevar dzīvot. Un atvadīties nebūtu nokaut. Tas būtu apliecināt. Bet tad – ir dzīvot. Un nevar dzīvot. Var dzīvot tikai atmiņā. (Asaras. Un – mazais, sīkais un lielais I love you). Man atkal jādzīvo Moriaka sieviete.
Megpajs!! Nebiju viņu tik ilgi, ilgi dzirdējusi un tagad – nupat īsi ieskanējās! Es nevaru aiziet! Es negribu!
Viegli aiziet ir kad paņem cits
Tevi aiznes savās rokās
un Tu nejūti, ka pārmainījies
skats un smaids un balss ir cita.
Meklē vieglu aiziešanu.
Un viss kļūst smags tā runājot
uz kruķiem lecu dzīvē apkārt
kāda nokavējusies asara gausi rit
pār vaigu.
Sund. 12 a.m. 12.30?
Divi lietām Pēc maniem Novērojumiem
3 p.m. Vējš apmācies. Bet diezgan silts. Diana atnāca no paša rīta – sēdēja balkonā kad es izgāju pirms 7 paskatīties gaisos. Būtu varbūt kalnos aizbraukuši.
Aizbraucu ap 8.30 uz jūru. Bij ārkārtīgi vējains. Tūlīt atnācu mājā. Aizbraucu ar to busdriveri kas mani kādreiz uzlika uz ceļa no Mt. Port Kembla uz Mt. Keira. Viņš bij nopucējies, iegāja driveru café – es nedrīkstēju ar viņu runāties. Lai paliek tā – ka arī viņš piedalās kartes saņemšanā. Tā tas gandrīz liekas ir.
Karls ienāca un nu spēlē tā, ka ausis sāp – blurk, blurk blurk – klapalelela – pela la la blurk blurk… Ah! Esmu nejauka vecene. No mašīnas sviestā avīze nolauzusi manu mīļo puķi – un es sūdzējos lejas dāmai. Bet tas ir – annoying! Vienmēr visu lauž un posta šī avīzes sviešana. Lai viņa saka ko grib!
Pirmdiena. {27. 10. 69} 5.45 vai kaut kas tāds – jā.
Vēl agrs. Bet ir kā svētki katra diena (jo vesela un brīva esmu) kad negribās nogulēt nevienu stundu vairāk kā var iztikt. Pelēks, vēss ārā, vējains un – skaists! Skaista diena ir vienmēr – kad vesels un brīvs un bērni mīļi. Un diena kaut ko dos – kādu prieku par ko skaistu, jūru, kalnu, ielu, smaidu. Viss ir vairs tikai dāvana.
Tagad atceros, vakar tas Mont. Port Kemblietis teica „welcome… thank you”. Bet es aizdrāzos kā nelabā sviesta. Muļķe – vairāk nekā! Man būtu jāliek sev groži, es visur – aizskrienu. Un kājas man labas vēl tam. Kā es nenogāžos dažreiz?
1 ½ p.m.
Es nevaru nosēdēt istabā. Es nevaru domāt par pusdienu taisīšanu – un šī mana nedēļa. Un ja man jāpatur šis dzīvoklis – jāņem iedzīvotāji un jābaro. Vai tad labāk neņemt kur mazu istabu un maksāt maz? Bet kur un kā? Man liekas, man būtu jāiet vēl uz ielas! Nemiers mani smacē nost. Man būtu jāraksta par Versaļas mežu. Man būtu jāiet uz kalniem, jābrauc uz Melburnu, jābrauc uz Newcastli, Sidneju – bet es tupu uz, ar, zem mazām lietām. Es īsti izpostos! Rītu būs vieglāk – viena mājās un skolēni nenāks. Oh, šodien arī nāks tikai 1 meitene. Labi un slikti…
4 p.m.
Do me the fawour, do me the fawour
Pass me once more in the street
Without a smile!
Otrdiena. {28. 10. 69?} 11 p.m.
Lietains. Vēss. Izgāju ‘rozā jakā’ iepirkties. Nelūrēju apkārt. Vienā busā palūrēju. Likās Duks. Atgriezos, iekāpu. Port Kemblietis. Nopucējies, nosauļojies – līdz nepazīšanai. Acis bradā pa spoguli. Kādam busam tik smaidīgs māja, ka man pēkšņi bij jāsmejas. Es nobraucu līdz Pikadilli. Izkāpu vēl pirkties. Pagāju atpakaļ. Un nācu mājās.
Šodien taisīju sweet sour pork – bet pamaz tur bij ko ēst. Vēlāk cepām pankūkas. Pārlasīju savus nosūtītos dzejoļus – Labi! Nudien labi. Ja lasa Veltu Tomu – tā ir lauzīšanās valodā un domās. Ne Tu vari palasīt, ne domai sekot. Viens ir vajadzīgs – lai lasās un no tā dod iespaidu. Mani man pašai patīk. Krāslavieša krājumiņā pa vienam gluži jauki dzejoļi. Bet Veltai Tomai – maz. Un tā jau liela. No rīta bij ‘nightmares’. Biju atmodusies ap 4. Un tad ap ½ 6 aizmigusi. Es pa pusei sapņoju īsti, pa pusei domāju.
Ceturtdiena {30. 10. 69?} 7 p.m.
Jāzvana Birst. kundzei un – jābrauc būtu uz rakstn. dienām. Ar autobusu? Pa nakti? Un kur pa dienu atpūsties – vakarā tikai ierasties pie latv. Negribētos braukt uz Ivanhoe. No visiem draugiem atšķēlies. Negribot. Sarmam jau nezin cik labi gribēju to ‘mici’ sūtīt bet kaut kā – ir laikam iznācis – ‘vēsi’.
Šodien kāds aizgrieza galvu – kas? Nezinu, cits jau nebūtu tā bēdzis. Nedrīkstu nemaz celt galvu uz to pusi. Un tomēr tik jūtīga pret to, reti varu neredzēt. Briesmas. Kā lai padzīvo. Nav visam spēka un laika. Kaut es satiktu – ko? Braukt uz rakstn. dienām? Pārgurt. Izdot naudu, maisīties ļaudīs, kam mani nemaz nav vajadzīgs – dzejas jau būs nodotas citam lasīt. Nebraukšu. Braukšu uz koru koncertu. Iešu zvanīt B. k. B. k. nebij dzied. mēģinājumā. Rakstīt? Vai – braukt? Lietus ārā. Kādēļ tik nelāga diena? Par daudz decižen jātaisa – braukt nebraukt etc. Un vesti grūt nobeigt. Man te trūkst āra tuvums – esmu savā vecā istabā, Dzidras gultā, ar pēli… Iela atkal mācīs ar trokšņiem un mazāk āra tuvumu. Kādēļ Tu aizgriezi galvu? Jātaisa būtu dzejnieku sanāksme un jālasa dzejas. Šodien ‘maisījos’ lasīt savas dzejas – jāvingrinājās, tad iet.
Un es atnāku Un redzu Jūsu sejas un zinu – Mans skrējiens Ikara skrējiens bijis. Mums visiem jānokrīt Redzu Jūsu sejās: Jūs zinājuši to sen Noskatīdamies manā skrējienā: ... Nesauciet vārdā mēnessērdzīgos Nemodiniet... Nu man jāpaliek mierā Jūsu vidū.
Uz akmens raudāt ir viegli Jo akmens silti tur Un viņa stāst Ir bez bēdām Viņa vārds ir mierīgs Kurā ietverties. Vēl kaut ko etc.
5 p.m. vai vairāk.
Šie šopij. Biju agrā rītā beachā. Pavēss. Atnācu kājām mājās. Pārmainīju gumijas zeķi – vakar nopirku par lielu. Tagad laba. Gumijas zeķe. Koka kāja. Ir arī tā. Ir arī tā. Ja kādiem ir koka kāja kādēļ man nevar būt gumijas zeķe? Var jau var. Saņēmu vēstuli no Sproģa, laikam manu greizo stāstu avīzē nevarēšot ielikt, bet varbūt ja vajag – viņu var lietot citur, vai nelietot. Vienalga. Bet kas!: Manas dzejas lasīs Lūcija Kalniņa!
Tas man nekad nebij nācis prātā! Tāds gods! Un tāds labums pielikts man! Un es, vai tā ir dzeja ko es aizsūtīju? Sagrābstīju šo un to. Un galvenais – nopulējot saniekoju. Tomēr, tomēr – par kalniem un nesavieno. Jaunais – tanīs ir arī kaut kas no dzejas. Man pašai vai asaras uznāk – ja varētu to izlasīt kas gribēts likt teikumā „Līdzenumos slīd saule starp zaļiem āboliem.”
[in Wollongong? reference to Rakstn. dienas] 10.30
Atnesu olas, augļus. Tad tūlīt otrreiz — avīzi. Ielā bezgala pavasarīgs, vasarīgs, maigs vējš, maiga saule, vēl maigs vēsums un jau krietni maigs siltums. Kāds aizbrauca par kuru varēja būt šaubas. Bet droši vien tukšums. Pus dienas pagājis un tikai mati izmazgāti. Divi dzejoļi uzrakstīti! Nevarētu teikt — jā. Bet nevarētu teikt arī nē. Varētu teikt — mazliet strādāts. Bet īsti nevar — jo strādāts ir atkal pārāk neapzinīgi (kā pirkstu vingrinājums apnicīgi spēlējot, apnicīgi tai nozīmē, ka neseko kustībām rokā.)
Un tomēr — šī neapzinīgā mēģināšana radīt — tā nevar būt nebeidzama un jādara, kamēr tā “darās”. Bet nelaime tā — ka viss kas darāms tomēr jādara gandrīz uz reizi. Gadiem nostāvējušās rindas grūti vairs atrod sev vietu jaunā darbā. Rakstn. dienas “piespieda” mani kaut cik izstrādāt 6 dzejoļus. Tie neviens nebūtu vairāk kā dažas izmestas rindas, varbūt dzejas esence (tas ir manas dzejas) bet ne mana dzeja ko kaut kur vairāk kā tam brīdim likt. Pat pašai ko lasīt tagad vairāk. Un tas ir tas — jādara, jādara, jātaisa gatavs.
Nekur es nepiederu nekur vairs mājas nav ne ciems Ir tikai mūžīgs gājiens mūžīgs meklējums. Mirdz atrašanu mirkļu gaisma un ceļu apgaismo lai tālāk varu iet. Varbūt uz brīdi kaut kur/svešā malā man mājas būs? Kur nerastais ar pazaudēto piln[..]ot nomierinās un atkal atvadoties[?]
[alternative]: man stāties būs kur nerastais ar pazaudēto kā ķekars saķēries
[in Toronto — Sept?]
Kanādā.
Slimoju — iekritu te karstumā ar abiem džemperiem virsū, turējos pāris dienas, skrēju vēl zem auksta ūdens, reiz dārzā pārgulēju un tas bij brīnišķīgi — tad vajadzēja istabā gulēt (solīja lietu) un te svaidoties (televīzija 2 naktis traucē gulēt) esmu saaukstējusies. Kaut nu pārietu. Parīt (naktī) jābrauc uz salu. Labi ir Jašu tikties. Pārdomāt visu — bet drīz nu būtu jābrauc mājās.
Piektdiena
Slimoju nejauki. Iesnas, klepus un galvas sāpes. Tādu laiku es nespēju panest – karsts, apmācies, miglains, nebūtu solījuši lietu, tai naktī būtu gulējusi ārā un būtu vesela. Iznācu ārā – jūtos te mazliet labāk. Tagad atkal sola pērkoni. Rītu tas ir šonakt jābrauc uz salu. Tāda nakts braukšana nav neko patīkama jau normāli, bet kā būs tagad ar slimību – nezinu. Viss ko gribētu ir – mazliet redzēt Kanādas mežus un braukt mājās. Nejauki ir slimot. Kaut kāda temperatūra jau ir, ārā sēžot tūlīt ‘velk pie kājām’. Bet iekšā neciešami. Inesei nav paredzama vieta. Mocīsies nabags te.
[Left photo correction: Not Mrs. Birstins, but Alma Lācis with Inese, Laimons and Erna]
{No date}
Adīti spilveni pie Tikiņ kundzes
Apaļas plakanas (kā siers) putu rubbera ripas. Adīts atvalņi, taisni, atvalņi etc. Tumši, gaiši, tumši [alternating blocks] Zili (2vējādi) ar tumši pelēku – blāzmīgs, taisns gabals noadīts, vidū ap apaļo spilvenu savilkts, apvilkta poga (plakana) pašā vidū.
Kleita no dvieļiem 2 roku dvielīši 2 lielāki dvieļi Sašūti pa vīlēm.
‘scallops’ = kartupeļu cepums. Zaļus kartup. sagriež šķēlēs, sapilda cepamā formā kopā ar (desu gaļas atlikumu etc. vai nemaz) sakaisa pa vidu ar sieru (visu un kāds pie rokas) sagrieztiem sīpoliem. Pārlej mazliet pienu – cep vaļēju 40-45 min. Pie gaļas ēdieniem – vai tāpat.
Imants Kubliņš
Rewsby, N.S.W.
Australia.
–––––––––––––––––––––––––––––-
Nav, lai gan viss sagatavots būšanai
Laiks rit Kā mazas neraudātas asaras Šai dūmakainā novakarē Laiks aizslīd Kā smaidi nesmaidīti Nekas nav noticis nav bijis Ne raudāts ne smiets Kā pārgudrelis zinātnieks Šis laiks Iracionālā vidē mūsu laimi ieprojicējis.
Nav, Lai gan viss sagatavots būšanai.
Tik lietas smaida Apstarotas gaidīšanas gaismas Viņas sasniegušas to Kas neatnāca, Pavadījušas to, Kas neciemojās (bet bija) Lietas smaida Savas svētdienas klusumā.
–––––––––––––––––––––-
Mūžam Tev būs tecēt kā skudrai, kā ūdenim, Mierā nesarecēt Pukstēt un zvanīt kā dienu stundenim. Ja savā liktā ceļā Tu nekad nepiestāj Steigas nevaļā, Tad tomēr sveikas māj Ik karalim ko satiec ik smilgai ceļmalā. Ko ar to visu iesākt Uzzināsi pēc vai ceļgalā.
–––––––––––––––––––––
Roka sniedzas krāt, atrast Pieturēt kas Kā sniegs brīži kūst un krājas Ūdeņi, avoti. Domas kā ziedpūkas Paceļas, pajūk no ļaužu soļiem No vēja ka gājēju mēteļi planda. Kā sveci sargājot Roka tās notvert sniedzas Pie vārdiem apstādināt Kā vīna stādus atsiet pie stutēm Lai ienākas, Pirms zemē tie liecas un Pazūd kur tos min. Sirds sniedzas Nojaustu laipnību tvert, saglābt Kā lidojošu sēklu Kam jābriest un jāuzdīgst.
Veci vulkāni sāk darboties, nāk jauna uguns lava un klāsies pār ataugušo dzīvību. Būs jauni kapi. Un ko tad? Būs dubultkapi? Jau tā Tu eji kā sapīts – atsiets uz vienu pusi, pie vienas apraktās pasaules, ja šīs pasaules pusatrakšana apbērs otru atrast pusdzīves pusi – kā tad varēs iet, kurp iet, atsiets uz 2 pusēm? Nebaidies. Jā, nav jābaidās. Var paciemoties. Tikai paciemoties.
Piesiets pa ceļiem kas Tevi neved nekur, bet liekas ka tie vestu. Tādi bija Versaļas mežos, tādi ir Kanādas mežos. Pa kuriem ciemiņš var pastaigāties un iedomāties ka tie varētu kur vest, redzēt ka tie izskatās taisni kā tie ceļi, kas kaut kur veda. Pamīlināties ar senās dzīves tuvuma izjūtām.
Tas notiek jau vairāk kā 3 mēneši, staigājot pa ēnu valsti sāk justies kā ēna. Topi par ēnu. Klusībā tu ceri, ka tas būs kāds spēks dzīvei. Kādai dzīvei? Tai dzīvei ko dzīvojam. Daži to nomet kā akmeni kas piesiets pie kājām – to seno, ēnu valstību. Dažiem ir grūt to izdarīt. Daži dzīvo šinī runā tanī. Ak, var jau visādi. Un ir jāvar. Es domāju, ka reiz viss atmetīsies atpakaļ, kaut kas atšķetināsies, noskaidrosies, apvienosies un ar pilnu jaudu – turpināsies dzīve. Bet dzīve tā nedara. Dzīvē dažs kas mirst un cits kas dzimst. Vecais nāk jaunajā, bet pārveidots, galīgi pārveidots, kā dažās gudri muļķīgās anekdotēs.
Laikam es ceru ka šie ciemošanās mēneši uzlabos esošās dzīves augsmi tā lai augļi, kristu atpakaļ, šai ciemošanās ceļos. Nu – vienalga kur, lai tikai augtu. Patreiz neaug nekas. Starpspēle. Nekrologs.
Pa Kanādas ezeru J. brauc uz Aivieksti uz Driksna ezeru uz citiem tur. Iet, staigā Sāvienas Ļaudonas silos. Kanādas ezeri savienojas jūdzēm un jūdzēm tālu cits ar citu, savienojas ar Aivieksti un Driksnu. Var braukt motorlaivā bez gala. Un ir jābrauc un jābrauc un jābrauc. Nav apstāšanās. Jāiet mežos šaut, medīt, bez apstājas. Jāiet zvejot, jāceļ vasaras māja, žāvētava, laivas noliktava, krasta piebrauktuve. Nav viegli un ir nogurums un piekusums un ir apnicis cīnīties un būtu tikai jāatpūšās. Bet nekādas atpūšanās nav. Ir jāstrādā smagi lai nopelnītu un lai varētu strādāt, ir jāguļ, un viss ir vienā ķēdē savīts, šī strādāšana, gulēšana un braukšana, mežā iešana, lai varētu notikt šī mežā iešana. Kad paliek viss grūtums aiz muguras. Priekšā ir brīvība, paslēptuve, sava spēku izspēlēšanās, atdzimšana, atgriešanās.
Zvejā aizejot ūdens un gaisma apņem un aizslīd viss cits. Ieeji savā pasaulē. Ja kāds Tevī noraudzītos – tas redzētu ka šis Tavs zvejas prieks ir – kļūt bērnam. Cik uzmanīgi lēni un ar māku Tu rīkojies ap mazajām āķu zivtiņām, noliecies pār spaini, apskati vai tās visas vēl kustīgas un dzīvas, pārmaini tām ūdeni, noliec kur saule nespīd virsū. Tad jāparāpo gar aizdambēto peļķi krasta smiltīs, tur ielaistas dēles – kad tās jāliek uz āķiem, tās arvien ieliek zem akmeņiem. Resnie standarti ņem dēles…
Onkuļa Jaša džemp. Pelēks Mugura – 60 Priekšā – 70 valdziņi Apm. 4 play. Mugura big perl Priekšā – ar virvju musturi.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
Atmiņu piezīmes.
Atliek arvien vēl kaut kur mežs kurā ieiet. Tur viss derdzīgais rimstas, zem sūnām nogulstas, neceļas, dzīvo miers, dzīvība vērpjas. Tu atvilgsti kā sausumā sabirzusi briežu sūna. No beigtas lietas topi dzīvs. Un lai Tu esi arī tikai daļa, Tevī elpo viss, Tevī ir atkal tas kas ir visā.
Ceļš ir mierīgs un ved, līkumos, uzkalnos, ielejās kur dangās ir dūņas un ūdens, augstākās vietās, gar nobrauktām aizām, pošas dzīvība: sūnas zied sarkanām virsotnītēm, krāsainas sēnes spīd, izgravētas piepes saaugušas ap stumbriem. Maza vāverīte saplūkusi koka galotnēs sēklu cepures salikusi uz ceļmalas celmiem, apsēdusies un ēd, lai sēklas nebirst zemē, lai viņa tās var godīgi salasīt no sava meža galda.
––––––––––––––––––––––-
Vientulībai ir tā lieliskā īpašība ka viņa ir ilgstoša, droša, pastāvīga. Viņā Tu ieej kā mājā un zini, viņa ap Tevi paliks un Tu viņā vari atraisīt savus locekļus un domas, iekārtoties palikšanai. Cits nāks un ies, satrauks, ielīksmos, sāpinās, kas un kā kuro reizi, bet tad, vienmēr kad viss būs pāri, Tu atradīsies atkal viņā, vientulībā un Tevī būs liela drošības sajūta.
Es ilgojos tagad viņas, pēc vairāk kā 3 mēnešu ciemošanās. Bet es baidos arī. Viņa būs nežēlīga kā jau bieži. Šoreiz varbūt vēl vairāk nežēlīga kā parasti. Aiztaisīs daudzas durvis ciešāk pa kurām mēdz ieslīdēt kādi pārsteigumi. Bet – es ceru, kas zina, varbūt tie iezagsies. Tos varēs atvilināt. Tie sēd citu vientulībā un ja pamet novērotāju skatu, tie sakustas, atdzīvojas un Tavā vientulībā ielaužas visādi notikumi reālāki un nereālāki. Lai cik laba un droša ir vientulība vajag paturēt kādas durvis pusviru, pa kurām izsprukt, vai pa kurām kaut kam iesprukt. Mazākais iedomāties, ka kādas durvis ir neaizslēgtas. Vientulība ir tad tikai vēl vientulība, bet ja visas durvis ir ciet – tā ir pamestība. Un tā nav dzīvošanai.
Pēc 20 gadiem atnācu ciemos. Skatos kā caru stiklu uz lietām kas noliktas 20 gadus atpakaļ – mīlestība, tuvība, aizmigušas, sastingušas. Jo ilgāk uz tām skatās jo dzīvākas tās kļūst, mostas un sniedzas un atdursies pret stiklu. Un ko tad? Sāks sildīt caur stikliem. Un ko tad? Kā tadatkal tās atstāt? Saraut, sapostīt visu vēl vairāk un nezināt ko teikt ko neteikt, ko ņemt ko atstāt, kam ticēt neticēt, ko gaidīt ko cerēt?
[Photo: Inese at a beaver lodge]
Kļūst arvien skumjāk Klusāk vedas staigāt Šais atkalredzēšanas Aiziešanas dienās.
Egles un bērzi krīt ūdenī
Kanādas ezeru krastos.
Neatlaidīgā darbībā
Tur bebri ceļ savas mājas.
Aizdambē veselas ielejas
Pārpurvo labus mežus
Pārplūdina un nosausē
Kā kurā krastā tiem prasās
Ezeru dzidros ūdenos.
[Erna & Alma Lācis, Toronto airport. Erna leaving for Australia, early September]
Es iemaisu sev zāļu tēju Kas gan ir citādi? Ir bērnu soļi aizskrējuši Bet staigā pieauguši! Es samkelēju puķu sēklas Kas gan nav tā kā bija? Ko saujām saplūkt puķu zirņus Kad tie būs saziedējuši? Kas gan ir citādi?
Jaunā kampingā uz savu roku. Basku zemē, jau pāri robežai. Līst un vēss. Aukstums sākās kaut kur pirms Vittoria. Skaists bij brauciens no mūsu kampinga priedēs. (Ar sveķu podiņiem pie kokiem).
Ceļš veda no viena liela, lēzna uzkalna otrā – neskaitāmas reizes, ikreiz atverot jaunu ieleju, lēzenu, milzīgu visapkārt un krāsainu kā Pikaso šķīvi, kas apgleznots no vienas vietas un izplēšas līdz horizontam. Gleznots ar dzelteniem labības laukiem nopļautiem – spožās svītrās, čupiņās (ar gaismu apkārt kā saulītes) viļņos, līkumos, uzarto lauku brūnums, gaišāks, tumšāks, mainīgs vienā pašā laukā dažreiz no tumša uz baltu, kalni pelēkzaļi, zaļpelēki ar punktiem – tumšiem un gaišiem zāļu un krūmu pušķiem, vispāri šur un tur ar lieliem apaļiem punktiem – apaļām priedēm (zemes stumbros, ar ceļa svītrām, ar papeļu svītrām, er ežu lokiem etc.
Raugoties šai zemē – kļūst zināms kur Pikaso ņēmis savas poterie krāsas. Visa zeme tur – viens šķīvis un katrā ielejā savādāks – mazliet citāds. Kāds lēzens kalns bij kā pelēk zaļgana šķīvja mala ar noleju klinšu rotājumu kas bij tieši podu gleznojuma ‘paternā’, brūngani sārts ar baltu.
{sketch of patterns fanning out, repeating}
Kāda šķīvja dibens bij gandrīz balts (auzu?) lauks. Lauki ļoti lieli, zīmējumi mainīgi.
Pie Burgos pilsētas tas beidzās. Pēc tās nāca garlaicīgāki, pelēcīgāki lauki un lietaina migla, kas ieveda mūs basku daļā un neļāva apskatīt kādu milzīgu kalnu augstieni no kuras nobraucām uz upes ieleju. Basku mājiņas baltas tīras kā no cukura ar spilgti sarkaniem un zaļiem slēģiem (arī brūni, vai pelēki, izņēmums.) [right] Tagad kādas aitu ganībās kur ir krūmi un papardes – gatavojamies naktij.
2 augusts.
Pie Atlantik ceļā uz Bordou no basku zemes. Bayonnē pirkām sierus (!) vīnu, desu, tomātus, ābolus – siers no laucinieces, ar baltmaizi un vīnu + ūd. ļoti garšīgs. (Otrs vēl nav mēģināts.) Lietus lija braucot uz Bayonne gar Niva upi. Brīnišķīgi baltas mājiņas – mājas. Neizsakāmi baltas! Gludas. Logi (slēģi) spilgti savās krāsās. Pirmo reizi man īsti patīk – baltas mājiņas! [right] Kalni nelieli (veci), līkloču upītes, pļavas, koki, arī vīns.
Tagad ceļā uz Bordoux – priežu mežu jūrmala. Būtu skaista un laba diezgan – bet sadalīta atkal! Nu varbūt ne visur. Galva silta no vīna. Siers bij brīnišķīgs. Lieliska maltīte! (Nu siers ir mans favorit foods arvienu). (Šorīt redzēju Dz. sapnī raudam pie manas sejas. Aizvakar arī kaut ko tādu. Tas varbūt tādēļ, ka nav kontakta.)
Vakars. Kampijam meža vidū – klajumā, priedīšu jaunstādījumā kur dzelzceļš un braucams ceļš ar grāvjiem gar malām iet cauri. Gandrīz šī ceļu krustojumā ir mūsu izvēlēta vieta, te divi panīkuši ozoli, tālāk vēl daži, un daudz viršu, kas nav īsti Latvijas virši – bet tās pašu dzimtas un diezgan līdzīgi. Arī ceļš līdzīgs. Un pa to ejot liekas varētu aiziet kaut kur, varbūt no Rubeņu Vārdaugalu puses – uz Ķikuriem. Un pirmais kas tur būtu – māmiņa. Cits viss sajaukts, nezin īsti kas un kā? Jauns pavisam vai precējies u.tt.
Šodien pēc luncha, kas bij Atlantika malā un bija very nice, – bija grūts ceļš. Muļķīgi cik ļoti tas mani nomoca. Un kad tad prasa – kā Tev ir? Es esmu nejauka. Jo – man ir grūt un kratīšana mani padara slimu uz ilgāku laiku. Sirds sāp un es nekur pat pastaigāt nevaru. Tas ir nejauki! Un Spānijā bij labi jo ceļi bij labi. Lai gan bērni saka ka nē, bet – tie bija labi, izņemot vienu posmu. Šodien bij šausmīgi, vienu laiku, vēlāk labi, bet vairs nepalīdz. Kaut nu rītu vairs nebūtu jākratās – kaut varētu saglābties. Jūtos nelabi. Galva sāp un sirds sāp. Bet gan būs varbūt atkal labi. Es nevēlos braukt uz Kanādu tādā stāvoklī. Bet – tā ir vienīgā izdevība. Parīzē varbūt atspirgšu. Spānijā atpūtos arī tādēļ, ka dzīvojām uz vietas vairāk dienas. Man ‘briesmīgi’ gribās zināt kā Dzidrai iet? Tas ir nejauki nezināt tik ilgi. –––––––- Kamping lauks (milzīgs) ir sērīgi varens un reālistiks, izņemot viršus, kas pilni seno dienu rudens romantikas.
3.8.69.
Tur apsēdos uz priedes celma Un raudzījos kā virši zied Un klausījos kā viršos vējš, Kā smilgās vējš Kā man pār seju rīta vējš Ar svešā meža zaru šalku Sen sen dzirdētas skaņas nes. Bet man bij jāceļas un jāiet Tur līdzās dzelzsceļ sliedes bij, Kur veda tās kas to lai zin, Bet man bij jāceļas un jāiet Uz kurieni, kas to lai zin. Es nolaužu sev kazenāju Un atvados no baltās smilts Ko sīkas puķes bagātīgi Gar sliedēm nosegt steidz.
Vakars.
No kampa meža vidū braucām uz jūrmalu. Paskatījāmies plašu ‘beachu’ Atlantika krastā. Strīpainas lupatu būdas kur pārģērbties un pār galvu pārvelkami ‘plorstiķi’ kuros pārģērbties. Ar žagaru sētām nostiprināts smilšu krasts, kāpnes lejā uz lēzenu pludmali. Mazliet viļņi, gari.
Vientuļa tukša jūrmala ne klinšu, ne akmeņu, ne extra balta smilts – bet pietiekama. Bez entuziasma peldētāji. Es atcerējos kā brīnumuWollongongas beachu ko pēc vēl lieliskākā Newcastles beacha (beachiem) nevarēju atzīt! Ha. Jā, kaut kas ir Austrālijā, ko citur gandrīz nevar iegūt. Bet mežs, un zeme un lapu koku gatves, ceļa malas – tās saista. Pa mežiem, atpakaļ no jūrmalas, aizbraucām Bordoux. Iebraukšana no tās puses nebij interesanta – vienkāršas, necilas ieliņas, pelēkbaltas mājas, bet nonākot centrā – skaistas, smalkas stilīgas mājas tumšāk un gaišāk pelēki nopatinētas ar melniem un zelta logu un durvju dzelzīm – smalkām, kā mežģīnes, 18. g.s. celtnes.
Lielisks, ar garu kolonādi priekšskatā – teātris. Dārzi. Parki. Kolonnas ar trauksmīgām figūrām galos. Trīs koku laukumos viena aiz teātra. Kāda asleņķa ielas stūra māja grezni papildina teātra laukumu. Īpatnēji. Savāda (ar ‘torņiem sānos’) gotiska katedrāle. (Mūs gandrīz ieslēdza iekšā). Daži skaisti krāsaini logi, daudzas apkārtējās ‘kapelas’.
No Bordoux pāri abām upēm Garonne (mazāka) un Dardagne liela – braucām pa piekrastes pilsētiņām redzot eļļas tīrīšanas faktorijas – uz salas. Visa sala – faktoriju pilna. Pirms tam – Dardagnas krastā, (pilsētiņa krastā aiz mums) zem kļavas, ar akmens solu apkārt, ēdām pusdienas: Sieru, desu, vīnu, tomātus! Laim. nofotgrafēja visus labumus.
Braucot tālāk – iebraucām (jau tūlīt no Bordoux) Bordoux vīna dārzos. Krūmu stādiņi, plakani apgriezti, rindās, vienādi augšā nocirpti, citi dārzi mazliet augstākiem stādiem, citi zemākiem, varbūt pēc viņu stādu vecuma – bet visi tikai šī vīna stāda lauki. Mūra mājeles, pilis un vīnu stādi – Blayē un visā Bordoux apgabalā. Tālāk – Latvijai līdzīga pasaule, labības lauki, krūmi, ganības, arī vīni. Mazas pilsētiņas uz ceļa, uzvērtas mājas kā krelles – galvenajā ielā, ne kā Spānijā kur mazas pilsētiņas ir šauru ieliņu mudžeklis. Lielāka pilsēta – Barbisone – (nopietna skata). Tālāk uz Poittie – labības mazāk, lopbarības lauku vairāk.
Poittie – kalnā, skaista pilsētiņa – skaista (ne sevišķi liela) pils – Liberté, Egalité, Fraternité. Baznīca – ar retiem skuju kokiem sānu dārzā – brīnišķīga egle, neredzēta krāsā un formā ar skaistiem zaļiem un brūnganiem čiekuriem, dažādi dzīvības koki un milzu paegļu krūmi. Tur skaisti būtu ziemā! Pilsēt ļoti tīra, patīkama. Tad cauri Poittie uz Nantes pusi – tukšāki, klajāki lauki – un te viena nopļauta un izkulta bet nesagrābta labības lauka malā kampijām.
4 jūl {aug.}
Kampijām nopļauta lauka malā. Ļoti labi atpūtos. Šie gulēja uz salmiem klajā laukā. No rīta satikām ‘Farmer Jack’. Braucām pēc tam caur laukiem kas ļoti līdzīgi Latvijas dabai, izņemot mūra mājas, mūra sētas un papeles, arī vīna dārzus protams, bet tie pa gabalu atgādina kartupeļu laukus.
Aiz Farmer Jacka bij kāds glīts centrs ar ļoti garu papeļu aleju. Papeles – vai citi līdzīgi koki – slaidos stumbros ar platāku kroni, kā parastās papeles – ļoti gracioza aleja. Tālāk šad tad mazākas līdzīgi nostādītas alejas. Pilsētiņas ļoti tīras, ar galveno ielu cauri, bet ne tik izstieptas kā pirmāk, mazākais tās visas ar kādu upīti vai uzkalnu, vai ceļa līkumu un kokiem izskatās mīlīgi un aicinoši dzīvei.
Braucām uz Chinon. Ļoti skaists skats piebraucot – mierīga upe, ar smilšu sēkli, peldēt. zvejniekiem, lielu tiltu – kalnu pretī ar pilsētu jaunāko lejā un vecāko – pili un apcietinājumu augšā. Chinonā Jeana Dark stādīta karalim (Dukam) priekšā un dabūjusi kara (spēku) pulkus zemes atbrīvošanai. (Lai zinātu vai J.D. ko spēj, karalis – nekronētais, apspiestais vēlākais Charls 7. – nestādījies Darkai priekšā kā karalis, bet licis viņai sevi atminēt galminieku vidū, lai redzētu vai viņa ko spēj saprast.)
Chinona – J. Dark ieliņa un tās stūrī 3 ļoti vecas mājas, vienā tā, kur viņa apmetusies gaidot uz pieņemšanu galmā. Akmens aka, kur uz akmeņa viņa likusi kāju no zirga kāpjot [left]. Ļoti skaista vietiņa, neticami vecas mājas! Tad uz Vilandry – negājām pilī. Cauri Tours – kur nekā liela nebij. Tālāk bijām pilī Chinanceux!
Tālāk uz Chaumont – kur no Chinanceux pils pēc Henrija Otrā nāves atsūtīta viņa mistress (20.g. vecāka) skaistā Diana. [Below: Evening light on Chaumont]
.
5. aug.
Campijām Luāras krastā pretī pilij Chaumont. Vakarā izpeldējos. (Inese no rīta peldējās). Nevarēju aizmigt. Kad iedomājos – varbūt ieņemt kādu malku no pudeles no kuras Inese pie vakariņām dzēra – kāds skatījās pār telts jumtu. Pavisam mistiski. Es skatījos pretī. Un nolikos gulēt. Skatītājs pazuda. Pēc 1 naktī aizmigu. Vārījām vakarā kādu kāpostu + skābeņu zupu. Pieliku par daudz mannā.
Šorīt – braucām gar skaisto mīlīgo Luāru. (3 celtnes kopā) apstājāmies pilsētā Bloi [left] – skatījām pili (kur Henrijs III nogalina de Guisu.) Viss gleznās redzams. Brūni, tumši toņi istabās, viss nodekorēts no vienas vietas. Raibs un pārkrauts – varbūt O.K. – bet elpas trūkst, izņemot griestos, grīdā, logos kur plūst gaisma, kamīni arī omulīgi.
Pēc tam turpat skatījām Napoleona izstādi. Bloi daudz vecu lietu no tā laika ko izstādīt, neskaitāmas bildes, zīmējumi, iegravējumi, kokos riekstos, kaulā, kokā, dzelzī, emaljā, bronzā, stiklā u.tt. Koka ‘ciba’ – cepures glabāšanai. Karavīru cepures, apģērbi, ieroči, pīpes, trauki etc. Bloi ir tieši uz Luāras krastiem. Tilts vidū. Karsta diena. Mašīnā peldkostīmi izžuvuši kā pipars.
Tālāk pāri Luarai uz pili Cheverny – Plaši parki, 18. g.s. fr. Klassik stilā – plaši ceļi (cementēti oļi) un gar malām brīvi oļi, veseli laukumi pa kreisi un labi, zālāji, apstādījumi ar milzu eglēm, dzīvības kokiem, liepām, kastaņiem etc. Medību suņi, medību trofejas – ragi, izbāztas stirnu, briežu, meža cūku galvas – pils pagalma malas mājā (staļļi?). Pilī – ļoti labi uzglabātas mēbeles, tapestry, gleznas, trauki, karaļa gulta etc. Arī ļoti skaistas lietas – Lui 14. krēsli, galdi, galdiņi, etc. Viss privāt īpašums.
Atpakaļ caur mežiem kur viņi varēja un var vēl medīt uz Chambordu [right]. Šie skatās es palieku pie mašīnas mežmalā atpūsties. Pils milzīga.
Kas uz mani guļ kā slogs – ir manis pašas neizdzīvotā dzīve kura tagad vairāk moka – es gribētu vēl ko saķert. Bet uzdevums laikam spiež, ka nāk tuvāk laiks darīšanai. Es nevaru tik laimīgi priecāties. Esmu smags kā maiss. Man jāskatās tas – kas sen zaudēts un jādomā – ko es vēl tur varēšu izdarīt?! Karsts un sauss. Parīzē būtu Sarmam jānopērk berete. Būtu tā varbūt labi. Tā viņam bij šausmīgi veca. Kampijām Luāras krastā netālu no St. Dye. Bijām uz Chambord vakara performance.
6. [aug.]
Izbraucām svaigā rītā (pec blakberiju lasīšanas) caur St. Dye. Pāri laukiem uz vienu otru pusi – no kādas pilsētiņas (Mer). Sekojām 9 kil. – sekojiet rozēm – (tur bij uz zīmes rakstīts) līdz Talcy pilij [left] – Ronsard 16 g.s. dzejnieks tur ‘dziedājis’ Kasandrai dziesmas – „plūciet rozes kamēr tās vēl zied.”
.
.
.
Šis ceļš no Mer līdz Talcy bij tiešām skaists – vienkāršs mazs ceļš caur laukiem un visu laiku tam viena malā un otrā par soļiem 50 – rozes. Visvairāk sarkanās čemurrozes. Tā sekojot rozēm nobraucām pie mazas pils.
Tanī būtu patīkami dzīvot. Īsti omulīgas istabas ar visām mēbelēm, ne pārāk lieli dārzi, vīna spiestuve, baložu tornis (3000 bal. kur dzīvot) un vispār – atmosfēra dzīvei. Tur varētu dzīvot ar draugiem, lielās pilīs varētu dzīvot tikai ar sabiedrību.
Ronsarda apjūsmotā Kasandra apprecējusi kādu de Müssé un no tās ģimenes cēlies Alfreds de Müssé. Pilī visu labi apskatījām – visādas Lui 14. mēbeles, kumodes, galdi, krēsli, kāda skaista iekārta zili sarkani noskaņota – krēslu drēbe sarkan pelēkzilā rakstā, koka daļas pelēkzilā.
No Talcy – Šopijām tad skatījām Jean de Meung 14. g.s. dzejnieks statuju Meung’ā [at left] un baznīcu un cietuma torni (no ārpuses tikai) kur bijis kādu laiku Villon 16 g.s. Jean de Meung statuja skaista. Ļoti vienkāršā tērpā ar rozes ziedu rokā, stāvoša figūra. Tērps līdz zemei, kapīte galvā, josta ap vidu. Īsti – dzejnieks!
.
.
.
.
.
Tālāk Orleāna– Luāras krastā, vecs tilts, krasta mala nostādīta un ar ziediem izkopta. Arī pilsētā skaisti apstādījumi un puķes.
.
.
.
Orleānas Jaunava uz zirga – kādā pilsētas laukumā pie pilsētas nama [above], (citā vietā) stāvoša Orl. Jaun. figūra [left]. Ļoti skaists renesanses brūnķieģeļu pils, nams ar tālāku dārzu – izkoptu ar kok. un ziediem – Miers. Turpat netālu – katedrāle, grezna un liela, viegla un visumā skaista, bet ne cēla dziļākā stila ziņā, jauktu stilu iespaids. Priekš plānā 3 rozetes ko mazliet aizklāj durvju veidojuma ‘ragi’.
.
.
Tālāk – Chatoux Dunn. Milzīga (augstā mūrī) pils, lejā tiltiņš, upīte, dzirnavas. Tad Illier – Pilsētiņa kur dzimis Andr. Prusts, Marcela Prusta tēvs, dzīvojusi Prusta tante, un kur Prusts labprāt dzīvojis un – atgriezies atmiņu tēlojumos. Prusta tēva māja – ar ģerānijām – 3 stāvu, 6 logos, balti aizkari, logi vaļā, velvētas zemes durvis, (ciet) kas ved pirmā (puspagraba istaba) stāvā. Uz stūra plāksne ar Prusta tēva ģīmetni un ziņām par dokt. prof. Prustu. Bijām Prusta parkā pēc tam, staigājām gar upīti, pa tiltiņu, gar visādām priekšpilsētiņas vecām celtnēm – kur gājis Prusts.
Tad Šartre. Šartres katedrāle – skaista. Cēla, tīra, liela – iekšā ļoti varena, skaisti logi – un visur daudzās sienu skulptūras [right] ko nevar apskatīt tik ātri, tikai fotogrāfijās redzēt un – ieinteresēties. Tagad kamping – netālu no atkritumu izgāžamās vietas (bet cietu metāla etc. atkritumu) ko nevar manīt – bet var just un skatīt visapkārt laukus, līdzās ir gara malkas grēda un rinda panīkušu ābeļu.
7. augusts 1969.
Uz lauka, pie nopļautiem kviešiem, kur atstātas Dieva ziņā ābeles. Lucernas lauks un jauns mežs – biezi krūmi. Izbradājos pa griežiem, noklausījos cīruli. Noskatos un noskatos vēl dzimtenes ainavu. Tāpat varētu būt mūsmāja vai kāds mīļš ciems –
Inese teica vakar – „Tev patīk vietas, kādas ir arī Austrālijā.” Ne gluži. Austrālijā saule nekad neriet tā, kā viņa vakar rietēja – klusa, zeltaina spīd un spīd vēl it kā ļoti tuvu pie meža galotnēm, turpat pie lauka malas, un viņas spīdēšana ir gandrīz uzmācīga – gandrīz, tikai, kāda ir liela mīlestība, silda un silda vēl, glāsta un glāsta, spīd un spīd vēl savu gaismu līdz beidzot atvadījusies aizslīd, ieslīd mežos un nāk vēl ilgs maigs krēslas brīdis. Austrālijā tā noriet ātra un tāla un atstāj brīnišķīgas saulrieta krāsas, godību un varenību. Te – mīlestību. Cīrulis atkal dzied. Kas viss nav viņa dziesmā – agri pavasari, vasaras, rīti, vakari. Man negribās vairs īsti uz Austrāliju. Gribās un negribās, vēl reiz sašķelta nabaga dvēsele!
Es pacēlu sauju pl[..ļ mašīnas atstātas vārpas un apēdu saujiņu kviešu graudu, bet ābolus neaiztiku. Ilgi skatījos uz mazākās ābeles zaru, kas pret nopļautā kviešu lauka zeltu turēja baltzaļganus ābolus. Kas nav skatījies uz tādu ābeles zaru pret kviešu lauku? Bet šie āboli bij man tikpat neaizsniedzami, kā tie mana tēva vai vectēva dārzā, gadsimta ceturksni – jau pusgadsimtu atpakaļ. Man bij ļauts tos skatīt vēl reiz reālus, savām mirstīgām acīm, bet zināt tos neaizkaramus mūžos. Es pārvarēju milzīgo kārdinājumu iet un tos noplūkt – rūgti un mazi tie būtu man rokās, es vēl reiz un atkal reiz mācījos iegūt, atstājot, iegūt nesatverot. Tie bija jau reiz iegūti. Tagad tie atspīdēja vēl reiz saules gaismā pret nopļauta kviešu lauka. Tā bija sevišķa dāvana.
12 a.m. Esam Versaļā, kampā. Pa ceļam redzējām, apstaigājām Rambouillet pili [above]. Tagad – Parīze [below]. Beidzot te, sveiki veseli! Tas labi. Redzējām ceļā arī katastrofas.
8 augusts. 1969.
Versaļas kampā. Nemiers – ko darīt, kaut ko darīt vajag, bet nevar mētājoties neko uzsākt. Un ko? Viss ‘jānostorē’ atmiņā. Beigu beigās tā ir labāka vieta, nekā slikti uzrakstītā lapas pusē. Daudz labāka vieta. No tās var uzrakstīt labu lapas pusi. Slikti uzrakstīta neder lietošanai, ne prom mešanai.
Šie noņēmušies gulēt šorīt. Es tā nevaru, vienu rītu gulēt ilgi, otru rītu celties agri, vienu dienu iet gulēt vēlu, otru agri. Tikai regulāra kārtība mani tur augšā, formā. Un tā ir kas man te trūkst un kādēļ es zaudēju formu. Bet – nav ļauni. Visvairāk mani nospiež lietu iekšējā nekārtība, kur es nekā nevaru izkārtot. Un arī tas ka man tik ļoti vajadzētu būt (vienā ziņā) atpakaļ Vollongongā. Varbūt nevajadzētu – bet to es nezinu. Jo es nezinu, kur citur man vajadzētu būt. Jāglābj sirds cik var, lai varu vēl tur staigāt. Sirds ir – ‘švaka’. Jūt vienmēr pēdējā laikā, pat tagad no rīta, izgulējusies, jūt vājumu, sāpi, neērtību, nedrošību, it kā būtu jāiet atpūsties, bet atpūsties nevar ilgāk, jo nervozums neļauj. Regulārais celšanās laiks – un nevar ilgāk just mieru. Bet – grūtākā ceļojuma daļa un lielākā un bīstamākā ir pāri, tagad atliek tik kopties un uzmanīties un atpūsties, lai var ko darīt.
Kaut Laimons nodzītu to bārdu un brauktu more decent izskatā uz Kanādu. Viņam bārda ir tikai spalvas. Viņam būtu jāturas neuzkrītošākā līnijā, tā viņa personība vairāk iegūtu, ar šo tā zaudē. Pusdienas laiks Senas krastā.
Ieraugot ziemeļ puslodes zvaigznes un tagad ieraugot Eifeļa torni es raudāju. Tas ir – nāca asaras. Noliecoties iesmelt saujā ziemeļjūru ūdeni Holandē, es neraudāju, bet tas bij tas pats, varbūt vēl vairāk, vēl tālākā pasaulē iesniegties.
Parīze tagad – tālāka, beigtāka, vienkāršāka, bez solījumu mistērijas. Nav jāaizmirst – berete Sarmam [right] – žēl ka nepaņēmu to Spānijā. Vēl kas Dz.? In. + Laim. + Cliv.? Frej? Gail.? V.??
I was a pest this morning – I thought before – I will never, never again be a pest! And I was – But I did not thought so, did not mean – just all went wrong again. – And it’s so heavy to go on.
Uzmeklējām Rue de Geoffroi un atradām – taisni tā – no Rue de Rivoli uz Senu, līka ieliņa – bet tik ļoti pārbūvēta – nav vairs nevienas ļoti vecās mājas. Un māju numuri ir bijuši pareizi kā atcerējos 36 – pirmo reizi un 11 otro kad tur dzīvoju. Labi bij tomēr to atrast. Mana Parīze – ir prom. Jauna, nomazgāta, pārbūvēta – citu Parīze. Man viņa tagad – kā visas citas pilsētas. Tas mazgājums nu gan pilsētai neder – pēc ko tā katedrāle tagad izskatās! Sevišķi en face! Gadsimti nobirstēti nost. Who was the clever one?
Boulognas mežā bij brīnišķīgs miers un smaržas, varbūt no kāda koka lapām, krūmiem, zemes? Tāda, ka gandrīz bail to dziļi krūtīs ievilkt, lai neatklātu kaut ko pārāk sāpīgi zaudētu. Miers restorān dārzā dzerot oranžādi un ciešot pats savu nejaukumu.
Gar katedrāles, Notre Dame. Braucot redzēju – to stūri kuru zīmēju zīmējumā – varbūt to pārdevu? (Otrs bij no ielas malas Senas malā.) šī vieta – nepārmainījusies, tāpat ar visu audekla nojumi… Vakars, kampā. Inese cep pankūkas. Un es tik ļoti gribētu lai viņai iet labi, bet es vienmēr sagādāju nepatikšanas.
9. augusts, sestdiena. 2 p.m.
Izstaigājam Versaļas pili [above]. Tā skaistāka, kā bija palikusi atmiņā. Paēdām sierus + olives ceļa malā mašīnā, un iesim skatīt dārzu.
Labi ka varēju kaut cik gulēt. Man jāatpūšas, bet no ilgām pēc aktivitātes savā vaļā, nevar atpūsties. Un šīs ilgas spiež un moka. Tā te nav dzīve – bet tur arī nav dzīve – ir tikai vai nu priekšspēle vai pēcspēle, jo tas, kas man jādzīvo (tikai mother) nav viss ko es gribu dzīvot. Es gribētu jau braukt mājās. Bet kas man otrreiz rādīs Kanādu? Tur atpakaļ mājās es skraidīšu un domāšu – kādēļ es nebraucu vēl un vēl? Tad es būšu atpūtusies un tas ko tagad tur gribu redzēt – varbūt būs ātri izsmelts. Tomēr – es biju tur ļoti laimīga. Un ja vien mana māja vēl būs kaut cik atstāta – kādēļ es nevarētu būt tāda atkal? Vasara tur nāk. Ko es lai daru ar karaļa pili? Ko lai es daru ar to greznību? Tas viss ir jau reiz radīts, citi to ir radījuši, es varu uz to paskatīties, papriecāties, bet radīt es no tā nevaru jo es ar to nedzīvoju. Pēcpusdienā iesim uz Versaļas parkiem. Varbūt tur būs vairāk radošu ierosinājumu. Bet – tālu tie jānēsā. Mazākais pēc nedēļas vajadzētu braukt prom vai nu uz vienu, vai otru pusi. Bet šie nebrauks vēl varbūt ilgāk. Jāvalda sevi, jābūt prātīgai. Jāgaida Dz. vēstule.
Rītu jāiet uz Luvru, tas būs labi. Franks kritis un mēs pazaudējam uz nevajadzīgi izņemtā 50 dol. čeka vairāk kā 5 dolāri. Nothing doing. Mūžīgā nevērība pret naudu. Un liekas kādēļ nē, kādēļ neturēt vienmēr to jau rokās, kādēļ atstāt bankā? Etc.
Varbūt jau būs vēstule no Dzidras? Naktī bija pērkona negaiss. Pirms tam dienā muzejos, Tuillerijās – ļoti karsts, gandrīz līdz nelabumam. Vakarā kampā sarunas visapkārt pāri pusnaktij, nav elpas mašīnā, lai gan guļu vaļējā logā, izgāju ārā gulēt, aizmigu labi. Tad L. gāja dzert pamodos un tad drīz nāca pērkons pār galvu – steidzos mašīnā, tur ilgi bij īstas sirdsklapes, nevarēju un nevarēju tikt pie miera. Tad aizmigu atkal – drīz rīts. Sirds stīva un sāpīga un elpas nav. Es gribētu uz mājām, gribētu jau redzēt Jašu, bet esmu vēl arvien un vēl arvien vairāk nogurusi un gribu ātrāk būt atpakaļ. Ja pāries sirds klapes un būs labi un ja Inesei patiesi būtu labāk ja es braucu – tad vajadzētu. Kaut tikau nu tā lieta nekavētos vairs ilgi.
Muzejos – Degas. Absinta dzērāji un dejotājas patika. Apbrīnojams darbs pielikts zirgus un cilvēkus studējot. Neskaitāmās veidotās kustību figūriņas! Mazliet Picasso. Traks viņš ir un varonis ir. Katrā bildē gandrīz tomēr ir kaut kas, kas saista un dod kaut ko. Un tas ir daudz. Jo saprast var jau tikai daļu.
Otrā mājā – Impresionisti. Sezans un Renoars patika labāk kā cerēju. Arī Goguins dažās bildēs. Viņa zirgi man nepatika ne reprodukcijās ne tagad. Arī citās ir kaut kas sentimentāls. Bet ir arī nepārspējamas lietas. ‘Ģimene’ un ‘Meitene jūrmalā’ tāpat kā reprodukcijās tā vislabāk patika te, tikai vēl vairāk kā cerēts.
E. Manē – flautas spēlētājs pārsteidza ar lielumu un ārkārtīgo vienkāršību, krāsu intensitāti (mierā) un dzīvību. Olimpiju – it kā zaudējusi krāsu gaišumu, ne tik ‘rožaina’ kā atmiņā. Monē – dažas glezniņas patika.
Cezans – kāršu spēlētāji mazāki bet daudz daudz dzīvāki, bagātāki, skaistāki kā reprod. Cezans ir – gleznotājs! Tā nav iespaida, īstenības vai kaut kāda efekta meklēšana – tā ir glezniecība, glezna – kā ir mūzika. Tā ir māksla, tīra no vielas. Lai gan viņa āboli ir tik ‘vieliksi’, ka iegribās ābolu. Tomēr – tas ir gleznots ābols, ābola dvēsele tā ir. Izņemot divus monstrozos lielos – Cezans patika gandrīz katrā bildē.
Renoirs – uzmācīgs, smags, karsts, stiprs, – bet jā sitprs, stiprs, varens. Nesalīdzināma spēka pilnas arī mazās ainavas. Lielās resnās figūras var ‘nemīlēt’, bet ja atkāpjas pietiekami, to lielums izlīdzinas un nekas, nekur tik spēcīgi nav izteicis dienvidu karstumu, tveici – kā tieši šīs lielās figūras un vispār – Renoirs. To es izjutu tūlīt pēc pirmā oriģinālā Renoira redzēšanas (neliela bilde, vairs neatceros kur un kāda). Nevaru teikt ka Renoiru ‘mīlu’ – bet apbrīnoju gan. Un varbūt pat ‘mīlu’ arī. Nezinu īsti – ko ar to domāju. Izejot no muzeja kāda meitene (ar pārsietu kāju) bij pilnīgs Renoira modelis un citas vēl arī. Tā kā – viņa miesīgums nav ne mazākā mērā pārspīlēts – un toreiz, nebadojušās un krējuma barotas viņas pēc kārtas varēja būt tādas!
Seira – nepatīk, pat interesi nerada. V.V Gogs – kā jau dažreiz nāca prātā – neaizrāva. Itālietes protreta patika. Viņa istaba – nekas. Bet vētra pār baznīcu, (kā arī reprodukcijā) dekoratīva, efektu lieta. Dzejnieka portr. (uz zvaigznēm) arī nestāv kopā tā kā vajadzētu, bet tas varbūt viss tādēļ – ka ‘sarunāts’ un sagaida par daudz. Varbūt itālietes portr. un pašportrets zaļā – vislabāk patika. Pašportreta zaļganumā sarkanā ‘asins strūkliņa’ gar lūpām – šausmīga.
Trešdiena {13. 8. 69}
Tikai šodien maza cerība saņemt pastu. Riebīgs kamps te ir. Šorīt mazgātuve kā vakar atstāta – pigstay! Vakardienas ūdens netīrs izlietnēs aizdambējies stāv līdz pusei. Dušu – brīvu nav. Madrides mazais kamps bij paradīze salīdzinot. Bet – nobody notices it.
Vakar neko lielu neskatījām. Pasts (kura nebij) tad Senas mala, Notre Dame – kā apgrauzts biskvīts. Pēc luncha ar Inesi aizgājām līdz abām pilīm un tas bij īss labs brīdis, redzēt debesis skaistas, mākoņaini spožas pār Parīzi, un redzēt seno uzvaras pajūgu (4 zirgi un figūra) pār lielās pils jumta stūri, ko reiz sekmīgi zīmēju (taisīju ātri mazu ofortu un kādā izstādē dārgi pārdevu) aizbraucot šīs figūras mani sveicināja. Gaiši zaļas nooksidējušās pret pelēcīgi zilgani maigām debesīm. Tā bij kā cerība labam, kas vēl var nākt.
Šorīt piemācies, pavēss. Nezinu ko darīt agrāk piecēlusies. Tomēr, ir pamats manām ilgām pēc mājas un ‘atsprindzinājumu’. Vakar In. nedabūja pirms vakariņu taisīšanas brīdi apsēsties, palasīt, atpūsties pie viņu vīna, un bija nervoza, uzbruka L. Es visu šo laiku nedabūju atsprindzinājumu – visu laiku es esmu ciemā. Es nedabūju pat lasīšanā atpūsties no tā, jo nevaru lasīt bez brillēm, pasts nepienāk un nevar arī sarakstīties, spēlēt – kas mājās bija a must relaxation – 3 mēn. izslēgts – un šinī kampā nav pat ne debesu un skata apkārt, tik netīrība, kā kūtī.
Bet – jāciešas un es ciešos. Tikai – tik bezgala daudz jāzaudē braucot tā, tik ilgi tādā veidā, bez savas dzīves līdz. Kad būšu mājās, varbūt – pirmā dienā jau būšu atguvusies un domāšu – kādēļ nevarēju brīvāk te elpot. Bet – tā tas ir. Ņemu jau cik varu – šodien varbūt iesim muzejā. Gribētu vēl bildes redzēt. Degas izstādē bij lieliska ventilāc. around. Bet otrā (Impress) pārguru no karstuma cilvēku jūklī un beidzot vairs nevarēju uzņemt – tomēr redzēju, redzēju cik varēju vēl līdz beigām.
6 p.m. kampā. Vēl nebij vēst. no Dzidras. Apjautājamies Quantas oficē. Ap A$30 maksā ceļš caur Kanādu vairāk. Tad – būtu jābrauc. Un reiz izlemts, prāts top mierīgāks vēl tikai jādabū vēstule no Dzidras. Un tad vēl jāgaida daudz lietas – naudas un dokumenti. Kaut ietu drīz, lai Inese pirms skolas dabū tur brīvi kādas dienas padzīvot.
Izšķirstot Austrālijas avīzes – kaut kāda sīka nepatika pret to ievelkas atkal, tāpat kā agrāk – tās nekad nav īstas mājas. Bet īsto māju sen citur vairs nav, un tik daudz laba ir Austrālijā – saule, labs gaiss, brīvība un apgādība, neskaitot visu citu – tas ir dzīvi pašu, kas tik ilgi tur dzīvota. Kaut es mazliet, kaut es labi varētu izmantot šo dāvanu, ko saņēmu no bērniem un esmu viņiem nesaprotams radījums. Arī sev, es tak gribu labi vien, bet reti kad izdaru un izrunāju tā. Kaut es būtu spējīga dzīvot īsti un izmantot visu īsti. Kā? Rakstīt? Protams. Bet kā? Atkal pirmā personā? Rakstīt visu, visādi – un sūtīt lai iespiež. Tas viss.
Tad viņi atvadās un iziet.
Daži neatvadās, tik iziet.
Daži nezin ka viņi iziet
Un nav vairs šo māju īstie iemītnieki.
Viņi vēl nekur neaiziet
Vēl viņi turpat paliek.
Bet viņi jau ir atvadījušies.
Viņi ir un nav tur vairs
Viņi ir nav prom vēl
Dzīvie vai miroņi?
Dažreiz viņi dzīvāki par dzīvajiem
Bet kas to kāds zina?
Un ar visu savu dzīvīgumu//dzīvumu
Viņi vairs īsti nevar dzīvot.
Viņus skaita un neskaita
Par īstiem iedzīvotājiem.
Dažreiz skaita, dažreiz neskaita,
Daži skaita, daži neskaita.
Īstie iedzīvotāji ir tikai jaunie
Un tomēr, viņi vēl nav īstie iedzīvotāji
Un arī viņus skaita un neskaita
Par īstiem iedzīvotājiem.
Dzīves gudrība ir pašam justies
Par īstu iedzīvotāju
Vai tas ir sākumā, vai beigās, un [..tiet]
Bet tad jāprot pāriet robežas
Starp ne un īstenību.
14 augusts.
Rīts kampā. Līst. Pērkons staigā un lej stiprāk vai mazāk, kā kuru brīdi. Brokastis paēstas, mašīnā silts, tik lasīt nevar. Jāraksta. Bet prāts aizmidzis. Nav līdz. Paputējis. Negrib darboties. Kaut nu viss kārtotos nekavējoties, tad septembra pirmā pusē tiktu mājās un tas būtu labi. Jāpaciešas ar Dz. vēstuli. Varbūt rītu būs. Tad redzēs (apmēram) kā viņai mājās iet.
Līst. Kaut varētu izgudrot kā nopelnīt naudu! To es gudroju visu savu mūžu. Dažubrīd kaut kas arī gadās, bet parasti nav un nav. Kaut nu atkal kaut kas gadītos lai Inesei mazliet varētu atlīdzināt – tikai sīkumos kaut ko. Rakstu te lai domas sāktu darboties, bet nesākas. Bezgala vajag Dz. vēstuli lai zinātu, vai tur ir kāda dzīve, viss jau nav pārgriezts?
Man sāp tā Parīzes ‘apmazgāšana’. Tur ir, redzams ticis pie vārda kāds kam salmi galvā. To jau es mājās par to dzirdot domāju. Kā mākslinieki un architekti to pieļāva? Jeb cerēja visi – varbūt, varbūt būs labi! Kā tā varēja cerēt? Nomazgāt varēja vienu māju un redzēt. Nu vienai nenozīmīgai, mazai mājai tas neko nekaitē. Tas varbūt to atsvaidzina, bet ne mākslas piemineklim, mākslas darbam, kas dzīvo savu dzīvi.
Vakars kampā. Biju sēnēs. Bij skaisti staigāt pa mežu. Sākumā ļoti ieinteresēta sēnēs – vēlāk mazliet laiks arī paskatīties uz sūnām, uz viršiem (īstiem) bērziem, ozoliem. Vēlāk (un tomēr arī sākumā) jutu visu mežu, krītošās lapas, pielijušo lapu mežu. Ēdām sēnes pilnus šķīvjus (lai gan tad no spisēm garšoja citādi) nogaršoju arī īstus ‘podiņus’. Rītu būs jābrauc pēc pasta – un tad sēnes! Jo lija atkal un ir silts un sēnes varbūt augs.
16. aug. vakars.
Sēžam mašīnā pēc sēņu ēšanas. Bijām visi sēnes lasīt un salasījām daudz, lai arī sīkas un mazas. (Arī tārpainas, bet izgriezt var sīki!) Šodien pabraucām līdz lielceļam un nācām atpakaļ – jo arī šodien pasts un citas iestādes ciet. Arī rītu protams, jo rītu ir svētdiena. Nauda nav pienākusi (un ja ir nav izņemama) un mēs nevaram neko atļauties. Rītu jātaupa arī benzīns un atliek iet uz Versaļas parku vai – sēnēs. Sēnes šodien bij ļoti garšīgas. Es mazliet saaukstējos, atnākot mājās nejutu ka top vēsi un ūdenī plunčājot sēnes par daudz ātri atdziestu – bet varbūt izgulēšos un būs labi. Gribētu vēl iet uz mežu un iet vēl tālāk un tālāk – īsti izstaigāties, izsēņoties, vēl un vēl – lai pietiek šīs meža staigāšanas, lai paliek atmiņā pilnīgs kaut kas no tā. Un – tad pirmdien redzēs kas būs klāt no pasta etc.
19. aug.
Biju atkal mežā – atnesu viršus, nopinu wild viršu vainagu – varbūt kofera virsū es varētu aizvest. Plūcu visus viršus, bez meklēšanas – mežu lai redzu viņā. Tas mežs ir skaists, dažāds, bet viss it kā jauns mežs vai savādi audzis – ļoti lieli koki un jauni kopā. Sausi uzkalni, (diezgan augsti kalni, ir ko kāpt) ar viršiem un bērziņiem galā. Es tur eju un eju un steidzos sēnes lasot, es nevaru to baudīt (to mežu) gluži mierā, mierā vien staigājot, bet tā skrienot arī paiet viņa skaistums garām, varbūt to vairāk gribu izjust ar visu būtību, ne ar acīm vien – kāpjot, skrienot, slīdot, klūpot, elpojot meža smaržas, čaukstot lapām, zariem lūztot – un tad pa vidu tveru saules mirdzumu, plankumus sūnās, smiltīs – visu. Es dzīvoju viņā kā agrāk, bez sevišķas ‘apskatīšanas’. Un pieķeros viņam un man gribās vairāk no viņa un no viņam līdzīgajiem citiem daudziem daudziem mežiem. Nemiers atkal dzen domāt par Austrāliju un tikt drīzāk tur un atkal par to – ka tur nekad nebūs tas, kas te ir, par ko šis mežs runā etc.
Blūzīte, izskatījās zifīgi šiki, ļoti mīksti vidū ieņemts (?) gurtīte? Blūzīte nogāja otrreiz garām gar mašīnu – jostiņa (mīksta) sasieta no sāniem.
20. aug. 1969. 7 p.m. Pēc Luvra.
Delacroi – palika prātā (vai jūtās) no visiem! Pie revolūcijas – man asaras sanāca acīs. Pēc visādiem vieglumiem un teatrālām lietām – nopietnas īstas sejas. Man pat liekas – no tik liela formāta bildēm, tā ir labākā, kāda redzēta. Krāsas, kompozīcija, ideja, izteiksme un – māksla vispār – ne bildīte. Nevaru tagad nevienu citu arī no viņa paša atcerēties. {In margin: (Pāv. Pigs//Pijs sarkanā)!!}.
Davids – arī labāks, kā domāju. Mme Recamier un dažas portretas, arī citas vēl viņa – labi gleznotas. Tikai vēlāk (?) lielās top gludas un nesvaigas. Recamier fons! – moderns, drošs. Ingres – tārpains. Vato – ‘Klauns’ labs, lielisks kompozīcijā un izteiksmē. Meisonier maza bildīte – barikādes rādīja ‘medaļas otru pusi’. Nabadzību, postu. La Tour – meitene ar galv. kausu (un sveci) – galdnieks ar meiteni (un sveci). Gani pie Kristus bērna – mazliet romantisks, bet jaukas gleznas. Fragonars – apžilbinošs krāsās – sāņus pagrieztās figūras spožās drēbēs. Dzeltens, etc.
Pamodos no bērna raudāšanas. Bija dziļa melna nakts. Tomēr vēlāk ‘izrādījās’ ka rīts nebija bijis vairs ļoti tālu. Biju labi gulējusi. Kampā viss bija neapgaismots un mierīgs. Tā nebija zīdaiņa raudāšana. Skaļi, raudāja mazliet vecāks bērns un tēva balss klusināti, bet ļoti stingri rājās.
Es pazinu šo situāciju, man bija ļoti stingrs tēvs. (Un man bija 2 bērni un vēl stingrāks vīrs.) Man ir atmiņā šīs situācijas no ļoti agras bērnības: ir briesmīgi grūt apturēt raudas ko tēvs tūlīt tai pašā brīdī neganti pieprasa.
Bērna balss šai klusā naktī bij skaļa. Pamodās man blakus teltī iemītnieki un sāka runāties. Ja tie turpinās, es domāju, es laikam vairs nevarēšu aizmigt, tie traucēs vairāk kā bērna raudāšana. Iekliedzās arī pūce. Vairāk reizes laidelējoties tuvāk un tālāk, skaidri sauca savu Ku vī! Ku vī! Vai bērns to nevarētu klausīties un aizmirst raudāšanu?
Visas balsis pierima. Viņi apklusa. Nakts tumša un svētīga nomierinājās. Vēl nesāku piespiesties aizmigt, šķita tas varēs notikt bez piepūles.
Tad bērns sāka raudāt atkal. Sākumā palēnāk, bet ar sūdzēšanās pieskaņu kas lika domāt, ka tā nevarēs atlaisties, un raudāšana pieņēmās, tāpat tēva nepacietība. Pabāzu galvu vēlāk ārā no vaļējām mašīnas durvīm kurās savā guļammaisā gulēju: Vai raudāšana nenāca no tās caravānas kur dienā dzirdēja diezgan histēriska raudāšana un sodīšanas scēnu starp bērnu un vecākiem? Nē – raudāja mazā meitenīte no Kanādiešu karavānas. Sīks gadi trīs vecs bērns, kas dienā pienāca pie mūsu mašīnas, viņa neatbildēja uz mūsu halo, bet vēlāk cēla man pretī savas rotaļlietas kad viņa spēlējās pie savas karavānas priekšā: tie bija 5-6 mazi krāsaini plastika auto. Ģimene šķita kaut kā ļoti solīda, vīrs pienāca un mūs uzrunāja kad viņš meklēja savai karavānai vietu mūsu teltij blakām. Viņam bija iespaidīga, skaisti spējīga balss. Bija jau krēsla kad viņi piebrauca, viņa seju īsti neatceros. Vēlāk to redzēju iesāņš un caur mašīnas logu – mazliet uzpūstiem vaigiem kas netraucēja izpausties vīrišķīgai stājai, enerģijai, labam sab. izskatam. Tomēr nekad to neuzlūkoju tieši un šaubos, vai es to pazītu.
Vecākā sieviete varbūt bija viņa māte, tai bija īsti uzpūsti vaigi un paprasts izskats. Mazās meitenes sejā bija mazliet tuvu stāvošās acis no mātes un kaut kas no tēva vaigos. Māti, jaunu, nelielu, viegla auguma sievieti, redzēju otrā dienā izkaram veļu. Man bija jāiet tur tuvu garām un es viņu sveicināju, jo vīrs bija mūs sveicinājis. Viņa atbildēja sveicienu ar smaidu, paceļot pretī seju. Tā bija pašaura, īpatnēja, varbūt inteliģenta seja. Visus viņus redzēju tikai reizi, kā garām ejot, nepētot. Pie viņiem vakarā bija pāris vīrieši un viņi visi sēdēja brīdi ārā un droši, skanīgi sarunājās. Mēs noklausījāmies un apspriedām viņu savādo franču akcentu.
Tie bija sabiedriski, droši ļaudis.
Bērna raudāšana naktī pieņēmās skaļa un tēva nervozitāte arī. Tuvojās brīdis kad ne bērns ne tēvs vairs nevaldījās. Varēja dzirdēt ka bērnam sadeva pa dibenu. Bērns raudāja laižot visu spēku vaļā. Tēvs vēl valdīja balsi, bet ne dusmas, tas šņāca apslāpēti, bet pieņēmās bez kontroles. Tagad nāk briesmīgā kulminācija es domāju, kā viņi tiks tam pāri? Bļaušanai jārimstas pašā spēka punktā…
Tad pēkšņi kaut kas gāzās, krita vai bruka – acumirklī klaudzīgs, dārdīgs troksnis. Un pēc tā klusums. Absolūts klusums. Ne elsas, ne klusināta ieraudiena, kā parasti. Tas bij tik baigi, ka neviļus ierāvu galvu. Likās, tur notika kas briesmīgs. Kas? Kaut kas neaprēķināms. Gāzās kaut kas pārpilnajā teltī – viņiem bij liela telts. Notika kaut kas briesmīgs, es domāju. Ja neatsāksies sarunu balsis, bērns ir beigts. Teltī valdīja nāves klusums.
Tagad viņš nāks skatīties vai ir kāds liecinieks. Nekustējos, bet pa acu šķirbu vēroju tumsu. Nedzirdēju viņu iznākam, tikai pamanīju tumsā kādu kustību, tad cigaretes degošo galu. Viņš smēķēja, pagāja dažus soļus uz vienu otru pusi. Tagad viņš darīs kaut ko ļoti parastu. Tad tumsā ātri notika sakravāšanās. Mašīnā lika kaut ko satītu. Mašīna nebija apgaismota. Tikai pret tās metāla posmu varēja manīt figūras, vīrietis liekas bija kas lika bērnu, jādomā tas bija bērns ko lika.
Un abas sieviešu figūras pieslīdēja kā ēnas. Viena apstājās, stāvēja pusplestā stājā, sastingusi, nedzīvi, ar seju pret mašīnu. Tā ir māte es domāju, viņa nedrīkst, nespēj ne kustēties. Un tad pēkšņi viņi visi jau bija mašīnā un man par pārsteigumu mašīna nenāca uz manu pusi, bet aizslīdēja tumsā uz otru pusi – uz apkārtceļu pa otru pusi uz vārtiem. Nu – tam nebija nekādas nozīmes. Vai tomēr.
Ja kādam kas klausījās, dzirdēja, būtu bijusi dūša un vēlēšanās iemaisīties, tas būtu nostājies šinī sāna tiešā vārtu ceļā un gaidījis – tagad mašīna no tā aizbēga negaidīti pa otru mazliet garāku ceļu, bet ne par garu, lai izkļūtu no nometnes ne[..] beidzot.
25. aug. 1969.
Tas liek man atcerēties Tur kāds par mani domā Tur krastā brīvs ir vējš Tur pūli pārmeklējot Jau ielās acis staigā. Un krastā atgriežas Kur tukšs ir vējš Jo ziema ir un viļņos ledus skaņa Un smiltīs kaijas pulkos kluss Bet ziema drīz būs galā No priežu zariem tumsa izkusīs Ilgas – novakares gaismā. Tas liek man atcerēties Tur kāds par mani domā.
Biju pastaigāt pa meža ceļu vakarā (bez sēņošanas) bij ļoti skaisti. Ceļš gandrīz pilnīgi sauss, balts, bērziņiem krīt sīkas dzeltenas lapas, klusums, rudens, maigums. Un es domāju – cik šī zeme ir mīļa un laba pret mani – ogas, sēnes, maizi un zeltu viņa man dod. – un tad nāca atkal pretī tas cilvēks ar suni, viņš paturēja to, lai tas mani nenobaida un es pasmaidīju. Un vēlāk domāju, cik šī zeme ir laipna, arī cilvēkus viņa man dod. Bet īsos brīžos man jāizsmeļ viņas laipnība, viņas maigums. Tā ir tikai atmiņa, illūzija, man rādās sen dzīvota dzīve un sen cerēta dzīve – ak beidzot visa dzīve ir tā pati cerētā, it kā dzīvotā, itkā gaidītā, – illūzija.
26. aug. 1969.
Otrdiena. Rīts. Mazliet siltāks, jeb man tā likās, aizgāju peldkostīmā (un mētelī) nomazgājos. Šie vēl guļ. Tagad ietu staigāt (sēņot) bet laikam par vēlu.
Sīklapainās, pelēkzaļās papeles ir skaistas. Parasti rindās, gar ceļiem, gar laukiem, upes malām, viņām piestāv mēness un saule. Kādu vakaru ļoti vēlu nācu ar savu plastika maisiņu, ļoti iesēņotu, bij jau dziļa krēsla.
Gāju us pļaviņas stūri. Tur, kur saiet trīs četri, pieci ceļi – vidū ir pļava, tās vidū veca, varbūt romiešu, aka, akmens kāpnes ved iedobumā kur no akmens krāna tek ūdens, dzidrs ūdens atvariņš smiltīs, kur tas tālāk pazūd atkal pazemē.
Tanī vakarā gribēju iziet pļaviņas malā, tur pie soliem zem lielajiem kokiem varēja varbūt vēl saredzēt kādu sēni.
Pie akas pamanīju cilvēku ar suni. Un cilvēks kaut ko pēkšņi ļoti skarbi sauca un suns skrēja un izbailēs es atrāvos mežā. Protams – es bijos no cilvēka ne no suņa. Man likās viņš rīdīja suni uz mani, lai mani saņemtu ciet.
Es pagriezos pa kreisi un cauri krūmiem gribēju sasniegt otru ceļu kas veda uz kampu. Izrādās tur ir vairāki ceļi un taisni tur – dumbrāji un grāvji. Es kritu un klupu un netiku uz ceļa, netiku ne uz viena ceļa un cilvēks ar suni kaut kur gāja man pretī, pa šo ceļu uz kuru es netiku, par kuru man bij jāiet tieši pāri un no kura jāslēpjas jo kaut kur gāja cilvēks kas mani pamanītu. Es biju pa ceļiem tur krustu šķērsu gājusi, bet nebiju ievērojusi grāvjus un ūdens bedres. Varbūt tā ir ik vienam kuru vajā – pēkšņi mežs un zeme ir kā lamatas. Es steidzos, steidzos bet netiku tuvāk kampa ceļam, tas bij kāds cits ceļš kas beidzot man bij priekšā un pa to tuvojās suns un cilvēks. Cilvēks atkal kliedza uz suni, kliedza un steidzās. Es biju apstājusies turpat ceļa malā, otrpus grāvim, es tikko biju iekritusi ar vienu kāju kādā dūņu bedrē, es padevos. Es stāvēju. Bet cilvēks izmisīgi ķēra savu suni. Es sapratu – ka viņš baidās ka suns var mesties uz mani. Bet es nebaidījos no suņa. Suns stāvēja uz ceļa pagājis man garām dažus soļus. Cilvēks mēģināja to saņemt aiz kakla siksnas. Es stāvēju – tad kāpu grāvim pāri ārā uz ceļa, man bij jāiet, jāiet prom. Es atskatījos uz viņiem, cilvēks satvēris suni pie siksnas, skriešus ar to runādams metās prom. Nogurusi no slēpšanās skrējiena, kritiena ūdenī, un padošanās šausmām, es devos pa ceļu prom uz to pusi kur vajadzēja būt kampam, un pamazām pārdzīvotās cīņas satraukums izzuda. Brīdi biju meža zvērs šinī mežā. Vai zvēri pārdzīvo bailes? Tās zūd tikko lieta šķiet pazaudēta. Pat galvenais karalis Luis 16. kas šos mežos medījis, pēdējā brīdī bijis varonīgs, atsacījies no roku sasiešanas un gājis uz giljotījnu. Varbūt šos mežos kaut kas dzīvoja vēl tagad no šo karaļu negantības, varas un nevarības.
Pāris dienas vēlāk es atkal vakarā biju mežā. Es nebiju dziļi mežā, es biju uz skaistā meža malas ceļa, pavisam netālu no kampa kad suns ar cilvēku nāca man pretī. Cilvēks atkal ar izbaiļu kliedzienu tvēra suni, lai gan tas ošņāja ceļa malu un nelikās par mani zinis. Tas bija neticami milzīgs vilks, varbūt ne tīrsugas, varbūt jā – viņš bij mazliet brūngans ar īstām krēpēm ap kaklu. Es – biju apstājusies – stāvošam suns tik strauji neuzbrūk. Es kaut ko nomurmināju un mēs lēni pagājām cits citam garām. Es krēslā uzsmaidīji, jo cilvēks bij tik uzmanīgs, viņa seju nevarēja saredzēt, tikai manīju, ka viņš arī smaidīja. Piecās valodās es varētu pateikt sveicienu, vai pāris vārdu, bet te kur jaucas šīs valodas, brīdi kad būtu kas jāsaka, neviena no tām nav uz mēles. Man patika, ka vakarā šais meža ceļos iet cilvēks ar suni, ar milzīgu lielu, varbūt bīstamu, bet kā likās, laipnu suni.
Nākošā vakarā lija, bet es staigāju pa mežu. Nedaudz es mēģināju ik rītu un vakaru aiziet. Ja es lasīju sēnes, es nevarēju mežu pietiekami redzēt, tikai lapas kritušās un zemi un ceļus – bet ne pietiekami lapotni un gaismas un tālākus skatus. Bet es nevarēju atteikties no sēņošanas. Tās bija medības – sēņot. Es skrēju un ieguvu, sajutu mežu citādi kā pastaigājoties vien, es varbūt to sajutu uztvēru apmēram kā suns to uztver. Es pēdējā laikā te vairs netiku gala ar sevi, man gribējās tikai iet un skatīties un man gribējās medīt un skatīties tikai uz medījumu. Lietus vakarā es tikai gāju jo bij jau pavisam tumšs. Es apstājos un skatījos debesīs un atkal un atkal uz ceļu kas vēl vizēja caur tumsu. Šis ceļš bij tik pazīstams, tik līdzīgs bērnības ceļiem, ka ik brīdi varēja iedomāties, tūlīt aiz viņa līkuma būs tas ciems, tā māja, vai mūsu pašu māja. Šovakar cilvēks ar suni nenāks, jo ir jau tik vēls, es domāju un tūlīt viņš nāca un kā parasti sagrāba savu suni. Šoreiz viņš teica kaut ko kas man izklausījās kā labvakar vācu valodā. Es kaut ko atmurmināju un mēs pazudām tumsā katrs uz savu pusi, bet meža ceļš ar mūsu iešanu, satikšanos kļuva tik bagātāks. Viņš bija apdzīvots. Es nevēlējos ieskatīties cilvēka sejā. Varbūt viņš bija vientiesis. Kas ir vientiesis? Viss vienalga, viņš bija cilvēks. Un mežs kļuva dzīvs tumsā ar ceļu.
Vienu vakaru cilvēkam rokā bij garā franču maize. Varbūt ne visiem, ne visiem uz reizi, bet laikam savu reizi visiem cilvēkiem Francijā ir rokās šis garais maizes kukulis. Dažs to pieliek pie sejas, ieelpo tā smaržu, dažs nodrupina, nolauž pa kumosam no gala. Cilvēks ar maizi dara ielu apdzīvotu. Cilvēks ar suni…
Francija ir apdzīvota zeme. Bet viņa nav pārkrauta ar cilvēkiem, viņā ir meži, ceļi, ceļmalas, upes malas. Kā mani pievilka šis mežs. Tur bija zirgu pēdas. No rītiem dzirdēja zirgu pakavus dipam. Naktīs pūce kliedza. Zaķis leca vienu dienu man garām. Bērni kāpa kalnā. Vecs pāris sēdēja pļavas malā uz sola zem lielajiem kokiem.
Vecs vīrs meklēja sēnes ejot tikai pa ceļu un paraušot nūju pa ceļmalas nokrit. lapām. Kā es varēju tā pārbīties no cilvēka? Es jau biju Francijā. Francijā cilvēki dzīvo ar grāciju. Tuvojas aizbraukšanas diena.
Es šorīt biju mežā. Pāri pļavai skrēja lielais suns, es aizslēpos aiz kokiem kalnā. Suns lejā izskatījās tik liels, ka es brīdi domāju – tas ir teļš. Nē tas bij tas pats, varbūt arī cits. Redzēju caur kokiem lejā tikai suni aizskrienam un cilvēku pēdas nozibam tenisa kurpēs. Es aizsteidzos uz citu vietu, lai brīvā skrejošais suns neuzkristu man un cilvēkam tas nebūtu jāgūsta. Vecais vīrs
–––––––––––––––––––––––––
Trīs reizes esmu atgriezusies Versaļā.
Otro reizi visu svētdienu tur staigājot man kurpes papēdis pārrīvēja zeķi. Caurums plētās un plētās un to nekādi nebija iespējams noslēpt. Tas bij briesmīgi. Modē toreiz bij patumšas, dūmu krāsas zeķes, kailais papēdis spīdēja nejēdzīgi! Protams, varēju parkā dzīvot līdz naktij, bet kas vairs bija par prieku staigāt gar strūklakām un statujām cimdos un kostīmā ar kailu papēdi. Toreiz nebija tā kā tagad – tūristiem gari, nesukāti mati un kailas kājas. Tagad ir labāk.
Šoreiz paliku Versaļā 3 nedēļas. Kampā pie Versaļas mežu malas. Kamps nav nekāds labais. Par dušām speciāli jāmaksā, nav veikala, ne kārtīgu gaismu, nav vietās sadalīts, par daudz koku noēnots un – krievu stila atejas. Šausmīgs kamps. Nejaukākais kādā mums nācies palikt. Pie Madrides mazais, priekšzīmīgi tīrais kamps bij paradīze salīdzinot ar šo. Arī Romā nebij ļauni, saule un priecīgs noskaņojums, tāpat puslīdz labi Venēcijā. Bet te ir citi labumi – mežs klāt. Vecais karaļu medību mežs. Jaunaudžu biezokņi un veci ozoli un gobas un citi lieli koki. Ceļi krustu šķērsu jāšanai lietoti, tāpat arī braukšanai un iešanai – mazas takas kalnos lejās. Dūksnāji un viršiem un bērziņiem noauguši kalnu gali, bruģēti ceļi, asfaltēti, smilšaini, akmeņaini, gludi, lietus un straumju izgrauti, maigu smilti un maigu zāli un birstošām lapām gar malām izrotāti, zaļām brīnišķīgām sūnām noaugušas ceļmalas – daudz, daudz kas. Un kilometriem tālu.
Kādu dienu sāku lēnām un uzmanīgi staigāt. Sāku sēņot. Esmu klejojusi tagad gandrīz dienu dienā, bieži rītos un vakaros stundām ilgi. Pazīstu kaut cik labi tuvāko apkārtni, bet tomēr no ceļiem prom ejot, jāuzmanās, var nomaldīties gravās un kalnos. Kādu kalna galu atradu kā nosētu ar sīkām gailenītēm, par mazām lai tās lasītu – otrreiz šo kalna galu nevaru atrast. Esmu izmēģinājusies reizes piecas. Taisni neomulīgi kļūst. Kalns bij neticami bieži nodīdzis ar mazajām sēnītēm, straumēm uz visām pusēm zaļajā īsajā sūnā – starp bērziņiem, viršiem un papardēm – otrreiz tas nedodas rokā. Kā noburts.
Tikšanās un šķiršanās Francijas mežā
Tur apsēdos uz priedes celma Un raudzījos, kā virši zied Un klausījos kā viršos vējš, Kā smilgās vējš, Kā man pār seju rīta vējš Ar sveša meža zaru šalku Sen sen dzirdētas skaņas nes.
Bet man bij jāceļas un jāiet. Tur līdzās dzelzceļ sliedes bij, Kur veda tās, kas to lai zin? Bet man bij jāceļas un jāiet – Uz kurieni – kas to lai zin?
Es nolauzu sev kazenāju No visa tas bij senākais Un noliecos pie baltas smilts Ko sīkas puķes bagātīgi Kā kaut ko dārgu nosegt steidza – Man jāiet tagad, bet varbūt varbūt
––––––––––––––––––––
Ar jauniem ozoliņiem Ar kastaņiem un kļavām Ar apsēm apstādīti Pussaulē un pusēnās Tur ceļi rotājas. Ar jauniem ozoliņiem Ar simtgadīgām kļavām Pār vecām pilsētām Pār nīcību un slavām Kas gadsimtiem cauri Ar simtgadīgām kļavām Pār zilganzaļi kalns uz Cezāna studiju ielas stūri Cezāna vārds Aiks’ā pāri kļavām – Pie Arles viss ir kluss zem milzu kļavām Tik saule pīnijās No veselības akas Ņem ļaudis ūdeni Nes pudelēs un krūzēs Kur saule līst caur kļavām. (Šai laikā mistrels dus.) Un krāsas dreb Tālos audeklos.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
[Referring to August 1969]
Versaļas nometnē mēs pavadījām vairāk kā 3 nedēļas. Šī nometne bija aiz pilsētiņas pēdējām mājām, tieši meža malā. Par pašu nometni nekā laba daudz nav ko teikt — viņā bija krievu stila atejas, un tas nav nekas patīkams, sevišķi, ka ārzemnieki nevar iemācīties kā tās jālieto. Varbūt viņām ir cits vārds, mēs viņas saucām šai vārdā, par piemiņu kādreizējiem kaimiņiem.
Nometne bija biezā jaunā mežā, kad sāka līņāt rudenīgi lieti, tie pakšķēja ilgu laiku augšā virs galvas uz biezās lapotnes, līdz pamazām šur un tur straumītes sāka līst cauri. Vietas nebija iedalītas mašīnām, katrs varēja iegrozīties kā tam parocīgāk iznāca, laipni aprunāties, vai pastrīdēties ar kaimiņiem. Par dušām bija jāmaksā, un mazgātuves pārzinis ar saviem kalpiem lauzās sieviešu mazgājamās telpās un slēdza vaļā dušu nodaļas, lai tur plika vai neplika, un jādara vien tas viņiem bija, jo mātes veda iekšā tur meitas un meitas mātes, un draudzenes draudzenes, jo dušas bija dārgas (dažās nometnēs tās ir bez maksas…) un sargi nekaunīgi un naudas kāri, dažreiz godīgu sievieti rāva ārā bez laika un nenoslaucījušos, nometne bija visu laiku pilna.
Skaists bija mežs aiz nometnes sētas. Tas pletās kilometriem tālu nepārredzami tālu, tas bija lielāko tiešo labu koku mežs, bet bija tur arī priedes, vispār tur varēja atrast visu.
——————————————–
{separate set of travel notes, historical, probably from guidebook materials}
Francija 650 g. pr. cr. (B.C.) Grieķi no Rhodos salas – ienāk Rhonas ielejā – līdz Arles. Upi sauc Rhodanos – tagad Rhone. Apkārtne vēl tagad Rhodanie. Tagad atliekas – zem zemes. Atraktas tikai – daļa Rodanas podi un apcietinājumu sienas. 600 B.C. grieķi no Phocae no Joniešu pilsētām nāk uz salām: Sardinia, Corsica, Elba, Majorca, Minorca… Stāsts kā cēlusies Marseilla: dieve Artemis (Apollo māsa, saules dieve) sapnī kādai grieķu augstmanei saka lai ņem kādu viņas (Artemis) statuju un pievienojas Phocaeniem kapteinim Simos un viņa dēlam Protis (tirgotāji) un brauc uz jauno zemi. All wright – tā notiek. Atrod dziļu labu, skaidru ūdeņu, klinšu krastu ostu, kam apkārt kaili kalni – (mēs braucām pāri…). Tur liguriešu ķēniņš (Nannos) pašreiz izprecina meitu Gyptis. Tā dod savu mīl. zīmi (ūdens trauku) Protis. Apprecas – kāzu dāvanai dabū Massalia ostu – tagad Marseille. Dienvid. Southern Franc. daļa – tā ir nu Artemis valdīšanā. Kāda Artemis grieķu (vai romiešu kopija) statuja glabājas Avinjonas muzejā. Arī nauda (grieķu) atrodama Marseillas apkārtnē. Grieķi dibina pilsēt. Antipolis – Antibes un Nicoe – Nice. Valda Merseillu līdz romieši paņem. Arī tad vēl grieķu valoda paliek un tagad vēl Provencā daudz ir grieķu vārdu franču valodā. Arles sievietes – skaistākās Francijā – grieķu pēcteces: augsta piere, lielas acis, delikāts zods, nepiespiesti bet apvaldīti smiekli. Glenon – grieķu pilsētas atliekas. Artemis valda vēl ar Virgin Mary kroni galvā. Pirms grieķiem domājams tur dzīvoja Gauls (galli? latviski) un mierā un saticībā arī ar grieķiem. Glanonā, (sava nauda) kas bija politisks centrs, tirgus, maiņas punkts starp Marseillas grieķiem un galliem – Acroteriair ļoti skaisti terracota jumtu greznojumi no Glanon’as uzglabājušies. Muzejā Saint Rémy – Glanonas acroteria, skulptūras, trīsgalvaini buļļi, grieķu dievu galvas, romiešu skulpt. etc. Lielākā, skaistākā grieķu (bronzas?) zaļa tagad vāze atrasta pēc vai tieši 1953. g. Village Vix near Châtillon-sur-Seine ap 100 (?) kil. no Paris 5 ½ pēdas augsta, pēc franču tautas stāsta: celtik princeses kapā (uz lauka) – Vāze + citi dārgumi Châtillon’as muzejā.
The Gauls – (galli) Dzīvoja, kā īsti – nav zināms. Pēc ziņām no grieķiem – varonīgi, droši, lepni, sievietes gandrīz līdztiesīgas vīriešiem – ‘Radījuši’ – vīna mucas. Kādreiz šīs mucas pildītas ar degvielu, veltas lejā no kalna uz romiešiem. Pēc Cesara raksturojuma – aristokrātiski, vieglprātīgi, nespējīgi uz ilgu izturību. Ziedoja, upurēja cilvēkus. Vicker work baskets – lieli pildīti ar cilvēkiem – dedzināti. Dedzināja mirušos un svieda ugunī to mantu, dzīvniekus, kalpus un pat ģimenes locekļus. Cluny muzejā – izraktie akmeņi, gallu dievi – smagi, nikni, uz altar stones. Izrakumi atklāti 1711 g. zem Notre Dame – apbedot. Head hunters – Nagloja galvas (?) pie durvīm. Izrakumos Entremontā (pie radio stacijas) atrasti akmeņos ievietoti ‘galvas kausi’? ‘Carved into stones…’? ‘Pear shaped outline, slits for eyes, nose etc.’ (vai tas drīzāk nav pārakmeņotās atliekas, ne iecirsti akmenī glabāti galvas kausi?) Visur – galvas kausi arī attēlos par gallu dzīves notikumiem – tā tad – headhunters they were… Skulptūras – šausmīgas ar head everywhere muzejā – Mūsée Granet at Aix-en-Provence.
Romieši valdīja 4 gad. simtus Francijā. Viss liels, varens – ko cēluši. Arenas Nîmes un Arles. Teātri – Orange un Viennē. Maison carre Aquaduct sauktais: Pont du Gard – ko redzējām!! {the underlined ones} Suvereni valdnieki – visi un visi ‘…subjected to the authority of Roman people!’ –
Nîmes [left] – speciāli ‘exhibition of Gladiators’. Thousands died there, their tombs – in local museums. Reti kādi vārdi palikuši, tie cīnījušies un miruši (neizbēgami) masām. (Kāds refiarius Lucius Pompeius – cīnījies tikai bruņots ar tīklu un īsu zobenu – miris 25 g.v. uzvarējis 9 cīņas. Nîmes – daudz no romiešiem: Arena, Maison Carrée, the Tour Magne, Pont du Gard. Mēs vakarā to redzējām, tālāk ‘klinšu lokā’ kampijām. [Right: Evening at Pont du Gard]
Leģenda – (Nostāsti) – ka Marija Magdalene un Marija sv. Jāņa māte un Marija Salome – Virģines māsa – ap 40 g. pēc Kr. ‘atkuģojušas’ uz Rhonu. Un arī Lazarus un Marta, vēl kāds Bishops Maximinus un kāda tumšādaina Sara kalpone. (Saru – atceras un ‘paņem par savu svēto’ – čigāni – kas tur svin svētkus katru gadu. Vēlāk saukti Saracinieši?) M. Magdalene – pēdējos 17 g. dzīvo kalnos Chaîne de Sainte Baume – tur viņas kapa vieta. Saraciniešu laupīšanas laikā – kaps izpostīts. Nezin kur – viss saturs paliek. Tomēr svēta kapa vieta – paliek kā svētā. Sv. Luis 1254 g. tur arī ierodas ‘pilgrimage’. 1279 g. Sv. Luis nephew – tas ir, atrod Sv. Magdalenas kapu. Charles d’Anjou, Prince of Salerno, Count of Provence – sv. Luis’a brāļa dēls – reliģisks, mazs, klibs – mierīgs (13 bērni) no Aix – uz St. Maximinus oratoriju – kur bij Magdalen. kaps. – iet meklēt – (expedīcijā kamēr viņa Tēvs karalis kaujās Itālijā) – atrod zārku, 9. sept. aizzīmogo un tad 18. sept. to atver un atrod Magd. kaulus! Zīme pielikta korķa kastītē – kas un kā, ka tie te aprakti pēc tam, kad Saracinieši 7/6 p. cr. laupa – šie kauli noslēpti te. Tagad kaulus sadala pa visu Franciju visādām baznīcām. Luisam XI – tiek pirksts! Galv. kauss – paliek un vēl ir (?) St. Maximinā.
Dienv. Francijā Montsegur ļoti skaists kalns ar vecu, baltu baznīcu (700 g.s. nelietotu) sāktu celt 1200. (to darīja Heretics – kuri saucas Gathari) Heretieši – kristīgie kas neko nedod par šo dzīvi – jo pēcnāves būs viss! Gandrīz visa noliedzēji – nebīstas nāves – jo gars dzīvos! Noliedz visu šai dzīvē – ir vienkārši un bezbailīgi cīnīties par savu pārliecību. Gathariem – savas ceremonijas, likumi, grāmatas – ēd tikai saknes, augļ. – zivis, gavē 40 d. lai tiktu tīrāks – etc. Ap 1200. Šī sekta ļoti spēcīga – plaši, arī Itālijā. Iespaidīgi priesteri – skaidri, vienkārši, bezbailīgi. Dienv. Franc. aristokrātija – jūsmoja, aizstāvēja tos, etc. Paps Innocents III – redz katoļu baznīcai briesmas – 1208 g. izsludina cruside – nonāvēt kaut vai visus šos – ap pus miljona… 1209.g. crusideru armija gatava – lai nodedzinātu visas Gatheri pilsētas etc. Valdonis Simon Montfort – Earl of Leicester – Pirmā vieta Bēziers – tur pieprasa izdot 222 Gatheri kas tur atrodas! Pils. fatheri atsakās. Montforta pavēle – nokaut visus 20,000 iedzīv. „Kill them all! God will recognise his own!” Pēc tam kārta Carcassonei. Tur mazākais daļa paspēja bēgt. Tālāk – visas vilidžas etc. Tās pēc tam nāk Montforta rokās. Baznīca – Pitiless! 35 šausmīgus gadus Crusaderi postīja Franciju. Gatherinas – heretics – dedzināja sārtos. 5 crusades (?) – postīja Ghatarus. Vienīgā vieta kur tie paglābās Montsegur – (kur bij baznīca) te kalns dabīgi nepieejams armijai – stāvs un otrā pusē šaura pļava – ieleja. Count Raymond of Toulouse sodīts par herediešu atbalstīšanu – kailu dzina caur baznīcu – un tad iedeva armiju lai ‘šturmē’ Montsegur. Tā herediešu atbalstītājs top par viņu iznīcinātāju. Montsegur – iztur 10 mēneši, samēra 300 cilv. kalnā pret 10,000 lejā! Pēc ilg. cīņām (ar akmeņu sviežamām mašīnām) caur nodevību (Jean Bernat) Basque’u zemes ‘soldieri’ uzrāpās pa klinti tornī un iekļuva baznīcā – nogalināja visus. Bet cīņas turpinājās, lai arī Tours jau Baskiem! 1244 martā – ieņem visu. Šie padodas – un daļa tiek apžēloti – atstāti 2 nedēļas turpat – grēkus nožēlot un laboties – bet šie nē! Caur nodevību – to nodomātā izbēgšana neizdodas – visi 200 sasieti virvēs, pielaista uguns un sadedzināti – Bet Ghatarisms neiznīkst. Pusgadsimta tos vēl vajā inkvizīcija – un tomēr tas atdzimst – Reformācijā. Pie kalna Montségur – ir Pré de Cremants – ‘sadedzināto pļava’ ar kādu akmeņu altārīti. Ieraksts: ‘Tīrās kristus mīlestības mocekļi, 16 martā, 1244’. –––––––––––– Toulouse – tagad lielāka, dzīvāka modernāka kā Nîmes, Béziers, Carcasonne, Arles. – Toulousas baznīca – basilica of Saint Sernin – matemātiski celta – bet nemīlīga – ‘kaulu kolekcija’ – no visiem svētiem… Jauna, ļoti bērnišķīgi jauna Virģine. Kristus pie krusta – bronzā no romāņu laika – sliktās anatomijas zināšanas lifesize figūra, sprādze ar dārgakmeņiem, ne rētu, ne asaru, ne ciešanu – valdonība. Charlevillē dzimis un dzīvojis un rakstījis dzejas līdz 17 g. Arthur Rimbaud. Viņa kaps Charlevillā. Viņš nīdis šo pilsētu. Dzejojis tikai ap šo laiku (kļuvis ‘nemirstīgs’) vēlāk nedzejo – soldiers, farmers, tirgotājs. Mirst 37 g.v. Tā laika modes kapa piemineklis. Publiskā parkā, pretī stacijai (Charlevilla) Rimbaud galva bronzā.
Colmara. Alsasā uz vācu robežas. 9 gleznojumi: no 16 g.s.Issenheima altāra gleznojumi ‘Unter den Linden’ muzejā, tagad Grünvalda, jo pēc mākslas vēsturnieka kļūdas Mautius Nithart – pārtaisīts par Grünvaldu. Krāsas kā briesmas{?}, un roku gleznotājs – visur ‘izceltas’ rokas, tas ir izteiksmīgi gleznotas… Gleznojumi pasūtīt. Issenhaimā pilsētiņā tuvu Colmarai. Grünevalds – vācietis. St. Denis – agrāk zeltā, visu notikumu ceremoniju centrs – revolūcija izpostīta, tagad ļoti nabadzīgs apvidus (komunistu vēlētāji).
Chartre Catedrāles daudzo figūru [left] lieliskais skulptors nezināms – domājams no St. Denis skolas. Gandrīz visas daudzās figūras – nezināmas ko tās nozīmē – kas tās domātas – svētie, karaļi, enģeļi??? – Tikai – skaistas. ‘Royal Gate’a’ 19 figūras 1194 ugunī negāja bojā jo laikā tās atlika nostāk, dažas uguns mazl. bojātas. Sievietes, izņemot vienu, visas smaida. Šī vien – laimīga, bet nopietna – domājams Mary Magdalena vai Queen Clotilde. Bet varbūt tāpat nezināma ka citas figūras. Katedrāle nodega 1134 un atkal 60 g. vēlāk 1194 – Starp tiem ugunsgrēkiem, varbūt ap 1144 – skulptūras taisītas, kad visa ziemeļ Francija bija reliģijas drudzī. 1144 priekš baznīcām nesa, deva, ziedoja visu un visu arī Chartres Cathedr. celšanai un izveidošanai. Krāsainais logs Zilā Dievmāte visskaistākais. Pārdzīvojis 1194 uguns grēku. Radīts apm. 1150 – citi logi lielākā daļa 1215-1240 g. Zilai Virģinei – ir celta Chartr. Cathedrale... Ap 100 yardu no West Portal zāles nogāzē – sarkana akmens roka (ar lauztu zobenu) – tur aprakti simtiem kas krita cīnoties pret vāciešiem – pelni no cietuma Fresnes un no Pēr Lachaise kapsētas. – tur uz baltas sienas lieliem burtiem Jean Moulin – tas viņa piemineklis, bet arī citiem – visā Francijā, kas krita pret vāciešiem. Jean Moulin – opposition leader – vācu laikā – mocīts atkārtoti un briesmīgi – līdz miris, neatveseļojies arī hospitālī kur turēts – lai atkal mocītu. Viņam ir piemineklis zaļajā zāles nogāzē ar akmens roku lauzto zobenu un uzrakstu uz balt. sienas Jean Moulin. – (Viņš mira vilcienā, kad to veda uz Vāciju jaunai pratināšanai un mocīšanai). Kādu laiku zem vārda ‘Max’ un Jack Martel dzīvojis.
Skaisti torņi – Constances tornis Aigles Mortā un vēl vienkāršāks un skaistāks – 170 pēd augsts Vincennes. Vincennā – miruši ļoti daudz karaļi, prinči, spiegi, starp citu Mata Hari. Tur ir cietoksnis un tāds laikam būs arvien. Constantin Brancusi, dzim. rumānis dzīv. Francijā. Modern. (vecs) tēlnieks – sculpturer – „Be like a child, and be sure, that once you are no longer a child, you are dead…” and „Create like a god. Command like a king. Work like a slave.”
Châteaudun [right] – No tāluma iespaids milzīgi augsts – tuvāk vienkāršāk, zemāks, apcietinājums, kam upe pati ir galvenais aizsargs, tomēr viens no labākiem cietokšņa paraugiem Francijā. Châteaudun – cietoksnis pils. Châteaudun pilsētai vajadzēja tāda cietokšņa – tur bij liels Bouce apkārtnes labības tirgus. (Labību pārdod tirgotājiem, tirgotāji to pārdod dzirnavniekiem – pilsēta Châteauduna kur tas notiek uzplaukst jo tur nauda grozās. Apvienībās – korporācijās, iestāties varēja ar augstu iestāšanās maksu. Bija ceremonijas uzņemot: uzlej pudeli vīna uz galvas un nosauc palavrā ko lieto: mīkstpēdiņš, zupas Juris etc. No labības mērīšanas – labība bira zemē – berni sagrāba saviem chickeniem – tur ‘attīstīta vistkopība’. Dzelzceļa ievešana – kura līnija aizgāja sāņus – iznīcināja Châteaudun pilsētas plaukšanu. Dead kļuva vēl vairāk kad privāta lab. pārdošana tika kara laikā aizliegta un bij centralizēta. Pilsēta nodedzināta un nodegusi daudz reizes, 1570, 1590, 1723, (vācieši 1870). 1940 – firebombs (vācieši) us churche – 12. g. Madeleines baznīcu. Pils ir: milzīgs 12 g.s. tornis apaļš, ar konisku jumtu – pils celtne uz kuras stūra tas sēž – ir 2 stāvu renesanses celtne, no upes līmeņa nāk klāt uzmūrētais – gotika un renesanse. No otras puses pieejot – izņemot lielo torni – pils nav milzīga, kādu iespaidu tā gan atstāj tai tuvojoties no upes (un tilta) puses! Mēs stāvējām uz tilta!!! Tornis 12. g.s. pāri 50 pēdu diameter, apakšdaļa, sienu biezums vairāk kā 13 pēdas, (augstums) pāri 100 pēdas. Konical jumta gals 150 pēdas augsta apaļais kons saturēts no 15 g.s. riteņa būves. Dunois – (?) Bastard of Orleans tur dzīvoja – ko viņš darīja vai nedarīja lai palīdzētu Joan of Arc – (jo viņš bij tās ‘moču’ brālis) – nav zināms, vai nav vēsturē atzīmēts. Viņš dzīvoja spoži – 40 g. vēl pēc Joanas Arkas nāves. Trepes – pils svarīgs elements ne tikai kāpšanai, bet svētku vērošanai, kā balconi un arī krāšņumam, kur stāvēt sargiem viesu uzņemš. laikā.’ Châteaudunā – gothic + renaisance labi savijas, redzams kā tas notiek mainoties stiliem. Vīni – dažādi, no tos ražo atsevišķi priekš nelielas patērētāju grupas no nelieliem vīna dārziem – tā – var uziet retumus, vienreizības. Tāpat lielā tirgū – pat mazāk slavētie vīni (gadi) – ir ‘dzerami’.
Orleana – karā (1940) daudz zaudējusi – baznīcas, muzejus. Amerikāņi sabumboja 2 reizes. Orelana – tomēr skaista pils.{ēta}, bulvāri, labi kopta Loiras malā. Tomēr – Loiras ielejā – labākās celtnes ir izkaisītās pilis. Medus no Gâtine apkārtnes sen simtiem gadu slavens. Loiras krastā – J. of Arc laika apcietinājuma atliekas (tikai 100 metru no modernā tilta) ¼ mīli tālāk ir vieta, kur J of Arc – bij briesmas redzot ka ir nepareizā Loiras krastā. Salas pazudušas (J. of Arc laika) tik daži akmeņi no tilta – un no apcietinājuma.
Talcy – prom no Loiras (8 kilom) no Merpilsētiņas – ceļ Bernard Salviati – 1520. Itālis, Katherine de Mediči cousin – brālēns. Pils – franču stilā. Pils celta uz veca neliela apcietinājuma (fortress) – tāpēc stipra, ja ne cietoksnis – tomēr aizsargs, droša. Četrstūris, stiprs tornis. Pils vienkāršs četrstūris, gandrīz pilnīgi bez ornamentiem – ārpuse vienkārša – iekšpuse mīlīga, pagalms ar aku, trepes, četrarkādu galerija – 2 cīrīgi tornīši (gables) 1500 (?) baložu, mums teica 3000? Ronsards (1524) no 10 g.v. uzaudzis Duke of Orleans galmos, 12 g.v. – 3 gadi Skotijā + Anglijā. Tad atpakaļ – pie D. of Orleans. Ronsarda draugs 1 gadu jaunāks dzejnieks Joachim du Bellay’s. Abi šie dzejnieki sāk dzejnieku grupu Parīzē – Playade – Pleiad – iespaids uz franč. liter. – valodu etc. Abi dzejnieki pagāni (kristīgie) abi – ne visai dziļi domātāji, bet labi meistari, abi kurli? Ne sevišķi sirsnīgi – galma [..](?). Ronsarda istabā Talcy – kas veda skatu uz baložu torni, varbūt ir radusies dzejolis ‘My Little Lady Dove” –
Blois [above] – pils kur Duk Guise nogalināts. Chinon – uz Vienne upes. Jāskata (un mēs skatījām) no upes (Loiras). Tilts celts uz 12. g.s. tilta atliekām – pamatiem, iet pāri uz vid. salas – kur 14. g.s. (1321) visi pilsētas žīdi 160 – tika sadedzināti dzīvi – apvainoti aku saindēšanā… Chinon – veca, nāve un cietumi – viņas vēsturē. Tikai Joan of Arc – ienes ‘mazliet gaismas’. Chinona – bij vecs cietoksnis (un kara militārs punkts no sen laikiem). Vispirms tur bij celti, tad romāņi, ap 500. g. (427) tur chapelle, tad otra – tad klosteris. Tad tur izveidojās cietoksnis – Blois counts tur līdz 11. g.s. tad pāriet Martelam Count of Anjou – tā tā pieder angļiem – King Henry II. Patreizējais cietoksnis – apmēram – tas no Henry II. Īsti sastāv no 2 daļām – Château du Coudray and Château du Milieu – vidus pils un trešā daļa Saint Georga cietoksnis (tur mira Henry II). Philippe-Auguste Francijas karaļa trupas 8 mēn. – līdz 12 mēn. kaujā pili izpostīja un ieņēma. Pils vairs nav pilnīgi atjaunota (Middle Castle) Middle Castle – celta uz romāņu p. atliekām. Jau apcietinājuma mūros un pils – lejā visgarām vecās pilsētas daļas – J. of Arc iela un vecās mājas…
Chambord – milzīga renesanses laika celtne. 170 yard x 120 y. 6 – 60 feet diameter torņi 440 telpas (istabas) 360 skursteņi Neskaitāmi tornīši etc. Tomēr – noturas – labi stilā. Chambordas – lieliskums ir jumta terase – no kuras vērot visu apkārtni (karaļa pārnākšanu no medībām… etc) Sākumā – medību pils, pēc tam šī milzu celtne. 1519 Francoi 1. sāka to celt. Tur man atnesa brošiņu Salamander (Frencoi 1) ceļā – jādomā no radīšanas prieka. Medību apkārtne, etc. Cēla domājams itāļu architekts. Ap 1800 vīru strādāja 15 gadus – Itāļu arch. Domeinici de Cortone tas pats kas cēlis Parīzes Hotel de Ville, tas ir viens no tiem kas cēlis… Leģenda (domājams) ka Francoi sanīdies ar visiem architektiem un cēlis pats un jumtu – visi masoni kopā. 1 liel. trepes. 13 mazākas. Chambordā – nav kauts un slaktēts – galma prieks tikai valdījis. Lois 14. mīlēja Chambord Moljēra komēdijas – viņa Versaļa varbūt šīs iespaidā – (mūziķis izlec cauri terpsikordam un karalis beidzot smejas.) Le Bourgeois Gentilhomme (komēdija sabiedr. pērtiķi) karalis liek atkārtot – un galminiekiem jāpieņem autora – zobgalības. Šī luga – it kā ceļš uz revolūciju. Lois 15. uzdāvina pili sievas tēvam Polijas ķēniņam: Stanislas Lecžinski. Pol. – tur 8 g. tad Marshall de Saxe – Morice of Saxony – (Sakšu Marics) Polijas Marshall Augusta ārlaulības bērns.
Avignon – Popu pilsēta – Popu milzīgā pils. Septiņi torņi, katram popam viens kur sludināt, noturēt mass – Neskaitāmi zvanu torņi, kad visi zvana – tad priecīgākā pilsēta pasaulē –
“Sur le pont d’Avignon L’on y dansait, l’on y dansait…”
[Right: Erna and Inese acting out the lyrics on the bridge]
[No entries by Erna for the beginning of July because our luggage was stolen in Rome. It contained Erna’s diaries and notes from the last half of May to mid-July — so, the end of Inese’s time at the school in Damme, Germany, including a short trip to Holland. Then, travel through southern Germany and Austria as far as Rome, Italy, and on to France.
So, here are my own notes of our travels during that period]:
Tues. 1.7.69
Packing & evening to Feldmanns’ for farewell, me in great pain from over smoking etc.
Wed .2.7.69
pm L. to Holtvogt to get Steuer card etc. — packing.
Thur. 3.7.69
Set off 9.30 — to Vechta — completed Steuer [tax] forms — to Harts, picked up some things for Vichy — off — Osnabrück trying to send things to France & home — to station, wrong place, repacked — to goods station, better to use carrier — carrier at lunch — wait till 3 pm — suitcase ok — big parcel (eiderdown) home would cost £12 — take it with us to divide int 2 later — finally set off, almost to Koblenz — camp in field near brick factory & sand gravel mine. In Koblenz, we stayed overnight at Youth Hostel in Koblenz overlooking “Deutsches Eck“, the junction of Rhine & Moselle rivers [below left]. The Youth Hostel is located in the historic fortress of Ehrenbreitstein [below right].
Fri. 4.7.69
Morning repack of all gear — food etc — divide parcel into two — too much exertion & bending — me feeling sick — was sick in car — down “Romantic Rhine” [above] & on to Stuttgart — stop in village at 10 mins to 6 pm to post 2 parcels — to Fellbach (through town) to cemetery etc. — up hill — camp on top — clearing an old bronze age mound. [Photo: Ancient castle ruins on hillside behind train and barge traffic on the Rhine]
Sat. 5.7.69
Early up — down to cemetery to plant some wild violet plants — on through Schwarzwald — nice — to Basel — on to Zürich — walk through beaut lanes, full of with-it people & shops full of gear — to “Blockhouse” grill joint (Europe on $5 a day place) for fondu & steak tartare — rain — drove on & camped in field — creature(?) under tent… [Photo: Erna & Inese at grave of Erna’s mother, Alvine Bērziņš in Fellbach]
.
.
.
Sun. 6.7.69
Through Liechtenstein (cork) to Austria — over Arlberg mountains & pass (cows on road) — to Landeck (festival — parades of bands in costume from each of surrounding towns) [Photo: Erna almost hidden behind Inese at left] — on past Innsbruck to Gerlos Pass (up narrow road to reach toll road) — camped at Kaprun (near Gletcherbahn [cable car]).
Mon. 7.7.69
Up Gletcherbahn to top — Laimons skiing, us coming down in stages & looking at flowers — fantastic — through Bruck to Grossglockner — 2543m — fant. flowers again — top snow & clouds — “Römerweg” — lunch as waiting for petrol (hand pump, no electr.) — every time stopped discovered new flowers — incredible —
then look at Gletcher [glacier] (pipe) & down & on to Winklern — visit old house & Frau Liebhart — remembered all — on to find camp spot — kept raining — through Lienz & then on river side — hue cliffs up one side — farm tucked away (verboten signs & mountain stream).
Mum up early washing in stream & buying eggs & greens from farmer — on south to Italy — crazy drivers again — passing 3 abreast, semis, buses, anything — on to Venice — & camp & washing.
Up reasonably early — mum home, a bit of a cold & tired — us by bus into town, etc… pizzas in back street — bought more & home — boat + bus + rain.
Thur. 10.7.69
Morning off to Florence via Bologna — en route passed rows of dilapidated villas — huge fancy gates & 1/2 boarded up house behind — Florence 3pm — lightning tour! — look at Cathedral (one of M’sPietas?) — huge, candy marble outside — tower by Giotto — opposite Baptistry with 3 bronze doors — one by Ghibertti, gilded — Medici tomb (at Lorenzo Church) — M’s Night, Day, Morning, Evening — hall with bright coloured marble inlaid pictures & decorations — to Uffizi Galleries, closed — down to Ponte Vecchio & look at shops along it — on way back fruit salad & cream — straw market, rain & cold — drive on out — hard to find spot — all cultivated — gloomy, grouped, eerie, big farm buildings — drive down dirt road & camp in tree plantation — Apennine hills — terribly winding road.
Fri. 11.7.69
Drive on — still same hills, patchy fields, scattered farms — villas & castles — big medieval cities, walled, on top of higher hills — eg. Orvieto, etc. — to Rome — camping area (packed).
Sat. 12.7.69
Early start & into Rome — to Venice Square — look at Victor Emmanuel Monument, Trajan’s Forum — down to Colosseum (full of cats! — all Rome is) — across, past Constantine’s Arch — to Palatine Hill & across all through Roman Forum — car & over to St Peter’s — beautiful — drive towards Via Appia — stop at Caracalla’s Baths for lunch [on block of marble, Erna & Laimons, right] — look around & bought tickets for “Aida” in evening — on to Catacombs of St Sebastian — good — (12 km in all — perhaps oldest) — along Via Appia — back to town — found “Eur. on $5” restaurant — walk around & then fixed price meal — watery wine — & out to Opera (on stage in ruins of Caracalla’s Baths) — good (except that hard to hear — too far back (on benches in open) — 2nd act with 4 white horses & chariot & armies etc — left after scene I Act 3 — too tired — fun finding way home to camp.
Sun. 13.7.69
Into town & St Peters [left] — Vatican Museums etc — all closed on Sunday — to Capitoline Hill — steps, wolves, & museum (mainly old Roman) — then 12 noon to flea market — hot, wandering along — L. to do the bargaining — hat for mum, bag for me, whip for L — feeling happy at great success of Rome visit — back to car at 2 pm — been broken into — 2 suitcases, 2 bags (mum’s and mine), radio, binoculars, Ian’s typewriter — all gone — & my writing paper & addresses — all jewellery & clothes — Police & to station to give statement — while there 5 or more others with same story — lunch in Borghese gardens — Mus. closed — all museums etc. closed after 1 pm Sundays — look at some squares — Barbarini (Triton) — Pantheon — Navona, fountains & paintings — church of St Agnes — home to camp — … & few remaining possessions.
Mon. 14.7.69
In to see Vatican Museums — till 2 pm — Sistine Chapel full of people (like cattle pen) — Raphael’s rooms — long corridors with Roman busts etc, tapestries, maps of areas of Italy — Library with 1st printed Bibles — & letters etc. from Luther, Raffael, Michaelangelo, Henry VIII, Dante, Galileo etc — room of animals — Laocoon, Apollo & Perseus & Mercury — lunch near Baths of Caracalla, watched 2 “ladies of the profession” at work — cars pulling up all the time — going for rides — out to find insurance office (after going into town to police station to ask for directions) — office closed — into town in Via Nationale to shop — 2 department-type stores, rest all specialized shops — dead tired — home, meal of ravioli at camp — bed.
Tues. 15.7.69
(Mum at camp) — us off early to insurance office — 3 hours of work there — claim amount $844 — will get less than half — drawing pictures to explain articles — “underwear” episode — “mistress” — on way back through town to St Angelo Castle — look at Vatican souvenirs & along Gioncolo home — afternoon of rest, washing hair, etc.
Wed. 16.7.69
Packed up & off to Insurance office to collect money (10,000 x 25 L) — out along Via Aurelia — stop at Cerveteri to look at Etruscan tombs [above] — beaut — mounds, entrances, stone “beds” everywhere — Wheat fields — golden — “houses” of hay — again towns on hilltops everywhere — Lunch at Porto San Stephano — headland — walk along harbour, boats, fishes — (yachts registered in Panama) — on to Pisa — chapel, across bridge to Cathedral, tower & presbytery — beaut! — drove off road (near Pietro Santo) into valley full of marble cutting mills — whole town full of blocks, sheets, tiles of marble — camped at roadside.
.
Thur. 17.7.69
Continued along road (through Apennine Alps — huge semis bringing down immense blocks of marble — flying fox affairs everywhere — huge mountain cuttings — Then through pretty & prosperous wine district (houses with flower gardens!) — along Via Aurelia again — through Genoa — terribly hot — hours trying to find enough shade to park for lunch — on along It. “riviera” — horrible — all belonging to hotels etc — all dilapidated and dirty — rocks for “beaches” — shopping (dress + blouse) at Alassio — camped in river bed near Imperia [river bed was dry, quite gravelly, but there and along banks wonderful wild flowers in great variety, at left]
Fri. 18.7.69
On & across border into France — bought wrong Michelin guide at Menton [at right] — exchanged — along riviera — quite beautiful — great contrast to It. one — beaut. homes, gardens, villas, cleaner, beaches nicer (gravel) & accessible — to Monte Carlo — look at Casino & up to Castle — stop at market below — on along water — Nice, extremely long beach — into Museum — Picasso, paintings, drawings, sculptures, ceramics — beaut & beaut place (Grimaldi Castle — church next door — white & blue water & swallows & pigeons) — on along water through Cannes (so much traffic couldn’t stop) — Juan les Pins etc — sandy beaches — camped on hillside overlooking water near Ste Maxime.
Sat. 19.7.69
Mum to water for wash, Laimons for swim — couple of fishing boats — sun on water — off along coast to Marseilles — as closer country more bare, rocky, scrubby — huge rocky mountains near M. — drive along beach boulevard — (stop first at dept. store — swimmers — always manage shopping about 10 mins before closing) — old harbour — lunch in parking lot reserved for weddings — on to Aix en Prov. Cézanne’s town — exhibit closed — drink at tables outside bar near Sextius fountain — thermal water — people in droves with all kinds of bottles & containers getting water — look at exhibit — great take — bits & pieces — some Utrillo, Renoir & various other lesser ones of Provence — abt 3 Cézannes — drive towards Atelier — Mt. Victoire in distance — off to Arles — huge arena & theatre & look at Cloisters of St Trophime [at left] — long straight road to Arles — flat country — clusters of villages, olives, full of activity — narrow streets etc — on to Nîmes — second Arenas — Maison Carré & out to Pont du Gard — camped near it — animals in the night.
Sun. 20.7.69
Up Rhône valley — to Bollène on autoroute (toll 3 fr) — off & up to Barry — abandoned village (cave dwellings) on hill — view of Donzère canal complex — suspension bridge (& Mistral) at Donzère — med. village & susp. bridge further — nougat at Montélimar — all cultivat. divided into plots by cypresses & other trees — pretty good wind — into Lyon — to Judy’s address — not home — camp (Frenchman asking “Where are you going?”– told us of camp) — fancy place — reception committee & girls on bikes — hot water aplenty — washing — another try to visit Judy — home, shower, bed.
Mon. 21.7.69
One more try — heading west for Vichy — mountains — wide valley (early Loire) near Feurs — more mountains & fir forests — stop at Thiers (Coutellerie) — cutlery place — look at old streets — bought nut cracker — on to Vichy — full of water-takers, carrying own glass — pm Harts — shopping — Ian to camp & feed (Austra & essay) — then A to camp an grog.
Tues. 22.7.69
5 to 8 at Hotel, picked up Harts & 2 others — to Lycée — 3 hrs — litt. BalzacPère Goriot, intro to “humanisme” (phil) — Industrie in Fr — back to camp for lunch — pm out to pick up Harts — us shopping 3 hours! — then down to restaurant with Harts — on waterside, table outside — beaut meal — 3 bottle wine, 2 Beaujolais (red) on white St. …(?) — entrée tomatoes & potatoes & others & sauce — then grillade (?) — steak & chips — then salad — then cheese, 2 kinds, help yourself — then coffee & sweets — me ice cr., boys pancakes — full & happy after wine to camp to finish wine bottles there — at small table on river bank.
Wed. 23.7.69
Set off — up Puy de Dôme [left] — views, flowers — 1st look at Clermont Ferrand Cathedral gothic (black volcanic stuff) — accident outside — then Notre Dame du Port — romanesque & figures on column tops — on to Issoire, past hill where Vercingétorix fought & beat Romans (Gergovie) — along mts & rivers — feet in water bec. falling asleep — camped in flower paddock before Mende.
Thur. 24.7.69
Bitten by mosies in night — off through Mende to go along Gorges du Tarn — Florac — canyon-like scenery — medieval villages at bottom — Castelbouc (from opposite bank) — ruins of castle (legend) — houses 3/4 in rock — Ste Enimie [at right] — les Détroits (people going down Tarn in “barques”) — Pas de Souci & fallen rocks & legend abt. Devil escaping from Ste Enimie — at junction up into mountains to visit Montpellier le Vieux (strange rock formations, like ruined town) — saw part — (very hot) — top of plateau & gorges all around — some isolated farms — lunch & down & along Jonte Gorges (terraced farms) — off to Aven Armand — fantastic cave of stalactites/mites, hole on top of plateau — few foreigners — many French — then south past area Brambian — large properties belonging to “name”? — up onto plateau — nothing for miles — wheat fields or simply rock fields — odd old town — to Cavalerie (British army base) — camped in hollow, behind rocks in middle of plateau.
Fri. 25.7.69
Off across plateau then down (Pas d’Escalette) — but up again along windy hillside road — & down to Béziers, through Narbonne & Perpignan (streams of tourists returning — 12 miles of almost stationary cars) — across into Spain…
Te, kur mēs no 24-25 jūlija kampijām, dienvidu Francijā, netālu no Rockfort’as, kur gatavo rockfor’a sieru, ir augstiene ar nabadzīgu, akmeņainu zemi. Tikai daži laukumiņi šur tur auglīgas zemes.
Te ir – aitu ganības. Tieši te, kur pārgulējām (šie teltī, es mašīnā – jo taisījās uz lietu un šorīt lija) – ir īstais šo ganību paraugs: kāds dziļāks iedobums, kur ir mazs, ne visai apkopts, ar sētu ierobežots dārzs, tikai daži augļu koki – un apkārt, kur iedobam kā krāterim paceļas apkārt stāvākas vai lēzenākas zemes sienas – ir – akmeņi, lielāki, kā mājeles un mazāki, biežāk un retāk – un zeme ir noaugusi smilgām, zāli un sūnveida stādiem kas zied, zied arī rozā meža neļķītes, dzelt. kaķpēdiņas, šejienes gaišzaļie dadži un daudz visādi sīkumi – krāsas mazajiem ziediem – košas, kādas lapas (skostīgas) ļoti zaļas. Liekas tā kalnu pazīme – košas ziedu krāsas. Tie paši ziedi ielejā (varbūt lielāki) mazāk intensīvās krāsās. Te dzied cīruļi. Zeme uzlocās augšup lejup mazos pauguros, akmeņi-klintis lielāki mazāki un kādi krūmi, kas atgādina paegli pa gabalu – bet tuvumā apskatot mazliet atgādina mirti, sīkām apaļām, stingrām lapiņām. Te, kā daudzās brīvās ‘nabadzīgās’ vietās, laba pasaule bērniem un mīlētājiem. Te varētu iedomāties tos franču porcelānā veidotos ganus aitu ganus aitu ganes. Bet vai tādos gluži rockocko apģērbos, kā tie dažreiz ir. Rockocko jā – bet vienkāršā jauniem iespējā un gaumē. Taču var ticēt, ka te bija pietiekami bagātnieku kas šad tad vēlējās te spēlēt ganu spēles. Un – zeme tik sausa, ziedaina, laipna, absolūti nebīstama – tiešām ļoti ļoti aicinoša. Jo pirms nāk prātā franču porcelāns, nāk prātā doma – te paklejot un spēlēt spēles.
Tikai vakar bij par vēlu un nogurums, un šorīt smilgas pielijušas. Izbradājos tomēr – pietiekami mēs nepaliekam gandrīz nevienā vietā. Un – tā varbūt ir labi. Aiziet visam garām un just visu kārdinošu, iekārojamu, neiegūtu. Tomēr mazliet, mazliet vairāk palikšanas, ciemošanās mazākais, vajadzētu. Šorīt, ja nelītu, to iegūtu. Vakar bij laika pietiekami, pastaigāt pa pārziedējušo pļaviņu, meža stūri, ceļu. Šorīt izbradājos pa rasu. Labi. Meža neļķītes smaržo, ko saplūcu. Vēl ļoti gribētos paskrieties pa šiem akmeņiem, aizskārt, izjust visu ar soļiem, ar sevi, – viņiem liekas tādas vēlēšanās nav. Viņi vērtē, redz. Man gribās mīlēt.
No Valencijas līdz Madridei – 344 kil. Šodien apm. 2 p.m. Brīnišķīga zeme! Sarkani dzeltena, sarkanbrūna, dzeltenpelēka, etc.
31. jūlijā 1969.
Pēc 4 naktīm, (3 ar mašīnu, 1 bez mašīnas…). Kampā ARGANDA (27 kilom. no Madrides), mēs taisāmies ceļā – pret ziemeļiem. Vēl Spānija. Laiks skaidrs un ļoti silts visu laiku. Skaists un mierīgs. Dienas karstas. Naktis ne par daudz siltas, vakari jauki. Pilsētā (Madridē) – vakaros skaisti klejot pa ielām (un sēdēt nebeidzamajās āra kafejnīcu krēslos), visi klejo. Nopietnas bet laipnas sejas, kas redz, kas iet garām bet neignorē, kas iet garām un ir kopā ar Jums.
San Lorenco de el Escorial. Pilsētiņa kalnu grēdas sānos. Klosteris (Benediktīniešu – Royal monaster) Tuberkulozes sanatorija. Militāra sanatorija. 1936. g. brīv. cīņu piemineklis. Priežu smarža, vēl un vēl un vēl. Segovia – romiešu celts aquadukts, kas vēl vada ūdeni – apaļi (gandrīz) akmeņi.
Tālāk ceļš pa nabadzīgu līdzenumu – augstieni (līdzenumi Spānijā nav gandrīz nekur pilnīgi līdzenu, bet uzkalniem un ielejām veidoti) kur strādā pie labības izkulšanas (uz lauka, primitīvā veidā – ar 2 govīm ‘ragaviņās’ braukā labības riņķim pāri (apkārt) sieva [. Tālāk ēzelītis ar puiku ved labību. Ciemi un mājiņas pasakainas – visa zeme akmeņa sētu dārziņos sadalīta. Mazi krūmiņi gar ceļa malu un upītēm (kas te uz ziemeļiem ir dzīvas un tek) apšveida koki pilnīgi liesmaini mirdzošām sudraba lapām kad vējš mazliet tanīs iepūš.
Tagad, mazāk kā 100 kilom (70?) no Burgos – apstājamies priežu mežā. Liela brīvība, gluda skujaina zeme, priedēm piestiprinātos māla trauciņos tecina sveķus. Skaisti te un ļoti sauss viss – bet odi ierodas.
Vakar ceturtdien – bij lielā izlīgšanas (?) diena. Kāds b. nestājās. Nākošais viņš. Kā dzelzs. Absolūti dzelzs seja – bet bāla, dzeltena, acis nogurušas – sīks palicis. Vai iedomas? Bet tā es redzu. Tikai stāja valdonīga, lepna. Acis pārskata [..] manas mājas, vietu kur manis nav. Man bij žēl viņa acu. Bet šodien? Šodien – es vienkārši – noslinkoju. Un no rīta likās – viņš te kavējās. Ak – man nav prāta. Tikko nometu spoguli uz akmens – bet nesaplīsa. Kas tam daļas ar citu kas notiek? Es nekā nezinu.
Svētdiena 4. maijs.
Un tad mēs spēlējām uz visu Kā trakākie azardisti. Sviedām šai ugunī visu kas mums Reiz bijis un vēl palicis dzīvs. Ja Tu liki daudz uz spēles Es liku vairāk Un Tu mani pārspēji nākamā mirklī Jo Tev nebij atkāpšanās. Es skatījos taisni Tev cauri Tev garām aizgāju ar vecu sieviņu Pavadīt dienu. Tu nerādījies trīs nedēļas Es nepieskāros Tavai rokai Un nosēdos tā ka Tu mani Nevari redzēt. Tu parādījies ar meiteni uz pleca Skaistu kā Venus ka Afrodīti Kā 18 gadīgu jūras vāravu. Es izmazgāju visu iekrāsojumu Un uzmigloju krietni sudrabu saviem matiem.
–––––––––––––––––-
Iet diena izskanēdama Vēsā novakarē Gaismās laistīdamās Vēl mānīdamās ar to kas nāks Kas solās nākt. Nāk vakars vēsumā iedrebēdamies Zaļās krūmu lapās saule Iespīdas un notrīs vēja skāriens. Iet diena vakarā Un nedzirdami, neglābjami Mēs noliekam cerības uz rītu.
Pie jaunajām strūklakām Tur ir tik skaisti Ka varavīksna ciemoties nonāk Un tuva, ar roku aizsniedzama dejo Uz lāsēm ar vēju (Ar lietu ar sauli) Ar ūdeni akmeni dejo Uz cilvēku roku Akmenī sagūstītām formām Kas ir ka zvēri, kā dzīve, Kā lietas Par slavu garam un daiļumam dejo.
6 maijs apm.
Sāpes ir nomods Nomods ir Tava dzīvība Tava dzīve kuru Tu pazaudē Savā nomodā Nespējot nogrimt miegā Aizmirstības dziļumā. Skaistums ir Tavs guvums Ko Tu brīdi turi ilgāk Un satikšanās ir Kad sākas aiziešana. Satikšanās ar simts atbalsīm Pavada Tavu aiziešanu. Atnāk pēc gadiem vēl Sveicinot svešām sejām. Jūtu Tevi mirdzam Kā bāku mazā salā Kam tuvojos ik ar mirkli Un jūtu – jūru aiz salas Tumstošus tālumus Aiz mazās bākas uguns Kam garām jāiet.
Ceturtdiena 8 maijā 1969. 9 a.m.
No lapas – :
Svētdienas jūra mierīgu valodu Kaiju pulkiem sludina krastā, Mēģini apklust, piepulcēties Noliekties – krasta sprediķi izprast.
Mēģini ņemt ar lūpām ar acīm To no kaiju baltā snaudiena Kas ir tik drošs kā viļņu nāciens (Tik maigs kā viņu pieskāriens malā) Tik maigs kā to pēdējais šūpojiens malā Visa sākumā vai visa galā.
–––––––––––––––––––––
Nāk rudens. Rīti top mierīgāki Pie jūras retāk pienāk autobusi Tik kaiju pulki noklausās jūru. Ko tie dzird? Un – ko es dzirdu? Viļņu bari pietumsuši Vai zilās gaismas no tiem Aiznestas (cilvēku) acīs? Ko tā man laba dara Jūra zila jūra balta? Aiznes kuģus, aiznes laivas Kaijas paliek. Bradā saulē, bradā smiltīs [..nest] krastā, apsedz baltu Ko tā man labu dara (māca//saka) Jūra liela jūra tāla?
––––––––––––––––––
Kaiju snaudiens krastā Svētdienu dala Ar mieru aizej Ja spēji ņemt Ja nespēj – klīsti Ar zaļu vilni Ceļoties, grimstot, Plīstot bezgala Izšķīstot putās Ceļoties atkal Mūžības gredzenā Griežoties augstā. Kaiju snaudieni liec Uz savām vātīm Tas remdē uz brīdi. Nu celies Lai (ļimtu Izšķīstu Justu)
–––––––––––––––
Dejo, izgrozies Izgories Lai justu visus Savus kaulus Muskuļus, saišķus Un ādu Skaisto, silto, sauļoto ādu Kurā Tu savas asinis Pulsējam mani Saulsilto ādu Kas mirdz kā medus Smaržo kā medus Un saldāka ir kā labākais Ziedmedus.
Dejo, lai ritmās Ar visām maņām justu Skaņās, liesmās, straumēs (Degtu un plūstu) Aizplūstu, atplūstu. Dejo lai savu mūžību Kādas nakts mirkļos sviestu Aizmestu, atrastu.
{No date – ends on May 15, 1969)
Man jābrauc 15 maijā (1969) ar Qantas lidmaš. kas atstāj Sidneju Maskota lidostu 12.30 dienā. Ruta tanī dienā brauc agri uz Sidneju un paņem Dzidru un mani ar manām 2 baltajām somām līdz savā mašīnā. Patīkami uzbraukt Vollongongas kalnos un noskatīties uz jūru. Viņa ir divdesmit gadus bijusi tie noslēgtie vārti, kas reiz aizvērās iekāpjot kuģī Neapolē. Vai reiz man vēl atvērsies šis ūdeņiem noslēgtais ceļš – es toreiz domāju? Tagad tas notiek. Tikai pēc 20 g. Bet tomēr.
No highweja es paņēmu taxometru uz Maskotu, jo Ruta ir mazliet nokavējusies un viņai nav laika mest līkumu. Dzidrai jāiebrauc Sidnejā ar Rutu jānokārto kāda lieta jaunatnes dienās. Bet viņa solās būt lidostā pirms 12 divpadsmitiem.
Es nododu bagāžu, paspēju jau kaut kur uz kāda galda pamest savu ārzemes pasi, atgriezos vēl laikā to atrast nupat. Zūdos par savu izlaidību un apsēžos labi tuvu skaļrunim. Braucēju un pavadītāju grupas čalo visapkārt. Tieši pretī stāv pieci seši cilvēki un ilgi atvadās. Es turu veselu klēpi Sidn. avīžu un žurnālu uz rokas, ko gribu ņemt ciema kukulim. Man pretī ir pazuduši – bet nu
[No further entries by Erna in May because our luggage was stolen in Rome. It contained Erna’s diaries and notes from the last half of May to mid-July — so, the end of Inese’s time at the school in Damme, Germany, including a short trip to Holland. Then travel through southern Germany and Austria as far as Rome, Italy, and on to France.
So, here are my own notes of our travels during that period]:
Thurs. 15.5.69
Drive to Frankfurt — located airport and camped in area near river — white clouds, sun, wind, apple blossoms, green, green, yellow, yellow dandelions, lilac starting to bloom — campsite: ducks — rain in night — neither could sleep well.
Frid. 16.5.69
Off to airport — saw plane from lounge — overcast, cold, rather rainy day — then mum & off to Köln – to Canada Consulate & bought sleeping bag & mattress — lunch in parking lot — home — after tea intro to landlady — (mum) red suit, hair done, speaking German — Tired.
Sun. 18.5.69
Cold, rainy at times — dressed warm & walk in forest & drive round district & to Dümmer (lake), old farmhouses.
Sat. 24.5.69
Set off for Holland — to Amsterdam (lunch by Zuidersee on way) — boat ride through canals, walk down shopping lanes, look at Buijnenhof (inner court & 17.c. houses) — camp.
Sun. 25.5.69
Set off for The Hague — visit to Art Gallery, walk through Binnenhof, out to Miniature Town — incredibly full of people — then to mum’s friend Dick Braam — (old lady came running out with map to help find street) — old photographs & memories — wife & daughter — tea with them — he speaking perfect English — wife French — camp — incredibly huge & full.
Mon. 26.5.69
Off to Rotterdam — cold & windy — up Euromast for views of city & harbour & coffee & cakes — tower rocking in wind — look at monument to ruined city — museum, gallery (some moderns — painted cubicle, glass floor & ceiling — eternity & windy sound) — Chinese meal! — Drove to Antwerp.
Tues. 27.5.69
Visit Academy & address of Mrs Zariņa [where mum and she studied] — out to see her — palatial home & gardens, gold drapes, period furniture, complaints about difficulty of finding servants — talk, dinner, met son Bob — guide round Antwerp 2 museums (one fab. old house, drawings by Brueghel, paintings, incl. Bosch — everything from books, seals, paintings, crockery — fab. setting) — drive through old town, narrow streets (follow the leader) — rain — to hippy pub-cafe with railway seats & treadle under table — then off together for Brussels — camp on way — evening in town (mum stayed behind) — impossible town, writing down streets in hope of finding way out… to see movie “Z” in French & to find place for supper after — Bob & Spanish girlfriend — restaurant open & selling cous-cous (Algerian wheat cereal, ground & steamed like rice + lamb) — red wine (Algerian) — French conversation betw. Bob & girl — discussion about food before ordering — girl very French in talk and gestures — looks Spanish — activities of smuggling in workers & finding them work & lodgings — socialists (comms?) — dodging part of nat. service (in Köln) by making use of info learned in study of psych (& sociology) — put on(?) depressed state…
Wed. 28.5.69
Slept late — drive round bits of Brussels — too complicated without map — strange Chinese place — then off on long drive home via Antwerp, Holland & Arnheim & Osnabrück — tired out but ok.