Trešdiena? Nē ceturtdiena 5. februāris. 1970.
No svētd. pēcpusd – biju prom – uz latv. tad Windzoru, atpakaļ – dziedāšanā un šurp.
Depresija nepārvarama. Fiziska lieta – kas jau vispirms ir ielieta kā svins sejā – viss norauts, savilkts uz leju – es to nevaru noturēt – un tad garīgais smagums. Kā to drīkstēja man uzkraut? Tas ir būt slimam visu laiku. Es cīnos – bet that’s not fair, ka man jānonīkst ar to, ka kāda stupidity man uzliek.
Bet kas?
Man jāiet pie daktera?
Jāiet. Vēl viens (acu) nav samaksāts.
{angry scribble of lines across page} – tās ir dusmu līnijas.
Manu grāmatu lasot Latvijā. Labi. Bet prieka man nav, tikai atziņa – labi.
Kaut kā man jātiek ārā no šī stāvokļa.
Es nevienu rindu vairs dzejā nevaru uzrakstīt jo es vairs – nejūtu dzeju.
Es varētu kauties ar tiem, kas tur mani ielika tanī tumšā vilcienā un lika izjust to bezcerību un meklēšanu kam pieķerties – tas moments turpinās.
Ko lai es iesāku?
Pa visu ķermeni dien un nakti skrien karstas strāvas, rokās, plecos – kaklā – kā lai es to apturu? Kā lai izraujos no tā, kur iegrūsts mans ķermenis.
Mazākais tā pelēcība ir mitējusies – tomēr, tā ir prom. Varbūt šis smagums arī atkāpsies. Bet – manu optimismu man vajag, ne tikai pesimismu prom!
Rīts ir vēl, šie vēl guļ. Dz. laikam vēl nav laimīga. Vai – nezina, kāda ir. Un es jau pūtu Birst. k. kas viss notiek un grib notikt. Ak, es es!
Varbūt Sweetijam bija tā recepte, kā būt laimīgam kad Duks izmet prom? Bet – viņi jau nav mediķi?
Skaistākais rīts atkal – un aiziet ciešanās.\
Es biju viena – bet es biju laimīga. Tagad tas tāpat palieku – es esmu viena – bet nelaimīga un tā ir difference. Es nīstu šos briesmoņus Austrālijas ‘dakterus’.
10 p.m.
Šorīt Cl. prasīja vai gribu ietu uz činise meal šovakar – es teicu ka jā, ja varu! Tā es uz to paļāvos. Bet Dz. ar Cl. laikam iznāca kādi mazi konflikti un Dz. gribēja lai viņi divi vien var iet. Šis izgājiens vakarā – man bija liels gaidāms notikums – tagad jūtot ka mani pat no tā izmet, ka esmu viena, viena, absolūti – tas pēkšņi mani iegrūda manā depresijā, tanī kas mani vajā.
Bet – mēģināju apsvērt – ka tā tas būs un mēģināju to pieņemt. Saģērbos un gāju uz jūru. Ceļā satiku busu ar ‘mazo’ driveri kas apbrīnoja manu bērnu mīlestību. Man viņš kā tāds siltuma punkts. Nu – es mazliet par viņu iedomāju pie jūras – teicu ir viens cilvēks tur s. bus. kas mani nenicina un es mazliet pie tā varu turēties. Tas un jūras skaistums (ārkārtīgi skaists, silts, mierīgs vakars) un tas ka – esmu bijusi pāri jūrai no šejienes, un tas, ka arī pag. gadā tur sēdēju lai varu saņemties un iet gulēt – un In. vēstule (šodien) – tas viss mani glāba un es pārnācu vesela.
Man jāsargās no pēkšņām nepatikšanām, jāiet kur skaistums un veselība un kaut vai ar illūziju varu – jātiek ārā no depresijas.
Patreiz jūtos labi. Varbūt bij labi tādā skaistā vakarā mani atstāt vienu, tas skaistums man varēja palīdzēt.
Gandrīz neticēju ka pēc In. vēstules, kas visu jau darīja pareizu un labu – mani atkal tāds niecīgs ikdienišķs sīkums var tā pazudināt.
Iegāju bibliotēkā, gribēju paņemt kādu grām. par Prustu – bet jāgaida 5 dienas dēļ pazaudētas library kartes.
6 febr. 1970. Piektdiena 6 a.m.
Gulēju samērā labi.
Pirms 6 a.m. – dušā.
Tagad sēžu pie galda – lasu Parīzes piezīmes. 10 reiz vairāk te būtu varējusi uzrakstīt! Un tomēr ieskatoties atklātākās vietās – nevarēju, biju nomocīta no ceļa, un no sevis. Un kas te mani bija turējis spēcīgu – bij miers un illūzijas. Tur to nebija – un es biju spiritless – tāpat kā tagad – man izņēma, izoperēja cerību – un tas ir drausmi! Šorīt apņēmos cīnīties – līdz ziemsvētkiem, līdz šo braukšanai – strādāt pēc iespējas sistemātiski – rakstīt, lasīt, lasīt angļu valodas dēļ arī, spēlēt, uzmanīt veselību, varbūt iet kursos – rakstu kursos – lai gan valodas dēļ muļķis tur būšu, bet varētu. Un karot, apkarot, nokarot savus nervus.
10 a.m. Iztīrīju māju (apmēram). Spēlēju. Traki. Un pēc tam – pieēdos. Tas bad. Nevaru pieķerties rakstiem. Tas jādara. Ļoti karsts.
7 febr. Sest.
6 a.m. Visa pasaule vieglā siltā miglā. Bez vēja. Mana mīļā skaistā pasaule. Es labinu un iedrošinu un uzmudinu sevi – ka tā ir tā pati, kurā es biju tik ļoti laimīga. Un atgādinu – cik laimīga es būtu šādā rītā viena te. Kaut kā es saņemšos.
Vakar – vēstule no vecā Grauda. Vai varot apciemot. Mācot kādu kundzi braukt.
Vakar izņēmu no bankas ‘kārtējo noguldījumu’ – nopirku Dr. Sholla sandales $9 un ne tik graciozas kā Vācijā pa 4. Nezinu vai neizdarīju kļūdu – varbūt Sidnejā jau ir tādas lētākas.
Norīvēju kāju vakar līdz jūrai aizejot vakarā, braucu ar busu – vecais baltais teica halo – bet es nepaspēju atbildēt, teicu sav „7 cents”. Vienalga. Liekas visa pasaule zin! Ko? To ko es nezinu. Vakar it kā pamanīju caur logu D. braucam. Un reiz – pacēlu galvu (sēdot) (pie rakst. galda) – un kāds pilnīgi šķērsām pagrieztu galvu nobrauca gar durvīm. Likās D. Tas bij pēc tam, kad lejas vecis uznāca tieši tad, kad es te raudāju – es raudāju un zūdījos pusbalsī – nedomāju ka kāds var mani dzirdēt. Acis bij saraudātas. Viņš uznesa gas bill – ko es kopā ar viņa, ieliku viņu vēst. kast. Tie bij bijuši abi kopā salocīti un es domāju, ka tur tikai viens bills.
Vakarā pie jūras bij atkal burvīgi – maigs, krāsains vakars! Pabradāju kājas atpūtināt – bez zeķēm jau kocenes dažreiz taisa tulznas. Dažreiz nē. Vecās nēsāju visu Eiropu cauri! Bet tās ir pagalam.
Jātaisa dienas darbu saraksts, Inese ieteic – un tad jādara ja ne pēc kārtas tieši – tad mazākais – kas jāizdara.
1 st. jāspēlē.
1 st. jālasa lit.
1 st. jāpārraksta
1 st. jaunjāraksta etc.
2 st. jāstaigā
Jāņem dušas
Jāstāv uz galvas – to daru!
Nav jāēd!!! !!!
Vakar pirmo reiz šogad gāju pa ielu ar dzeltenu puķu raibo kleitu! Duka iepazīšanas kleitu. Nekad nevilku – bet vakar bij tik karsts un rokas un kakls vēl tik brūns – ka izskatās labi. Tāpēc arī tūlīt steidzu pirkt kocenes – tās piestāv un to man vajag arī.
Kur mans dzejas gars?
Nokauts.
Pie D. palicis.
Viņam jādod tas man atpakaļ! Par to es vakar raudāju un pēc tā žēlojos.
Karsts jau – lai arī apmācies. Jau 7.30. Ko iesākt darīt? Palasīt? Normāli būtu bijis teikt kādu dzeju šai dienai.
Iet vētras, aukas tornādo
Pāri cilvēku un tā māju
Nāk plūdu briesmas
Zūd dziesmas.
Kā es to nezināju
Ka reiz darīs arī man to?
Zaļos mūžības kalnos
Ar dieviem nemirstīgiem
To spēles aizmirsusies
Atrāvusies
No brāļiem iznīcīgiem
Dzīvoju bez salnas.
9 a.m.
Izgāju brokastis taisīt un pa vannas istabas logu ieraudzīju kādu cilvēku baltā sporta tērpā lejā pa ielu skrejam – un domāju tas regulāri jādara arī man – no rīta, ja tūlīt neiet šopīt, vai ko – arvien 15-20 min. iziet ātri vienu līkumu. Newcastlē regulāri katru rītu gāju prieka dēļ vien, pat lietū. Izgāju pa palmu ceļu un vēl mazliet sāņš – tas ņem 25 min. līdz palmu ceļa otram galam vien – apm. 20 – tas viens labs maršruts. Citus var izgudrot uz citām pusēm – tā tad – līdz ziemsvētkiem, kamēr šie atbrauks.
Vedīšu praktiski izplānotu ražīgu dzīvi – veselībai. Un darbam arī gribētos kārtīgi etc. (cik grūt pacelt dibenu un strādāt pie kāda stāsta…!)
Arī šai dienai
(Atteikšanos no visa)
Gaismu dod
Tavu acu krāsa
Izzagta vēl
No visgudrām lamatām.
Necīnāties labie ar mani
Dēļ manas labklājības.
Man neder vairs
Tas kas Jums.
Pa kādiem tiltiem
Lai bēgu?
8 p.m.
Aizgāju staigāt ap 5? Varbūt mazl. agrāk. Oranžā, ar melno dvieli uz rokas, gar slimnīcu, pa spoku busa ielu – lejā pret dressing shedi – gāju gar jūru – bij ļoti krāsaina skaista pasaule – un es domāju – mani atdzīvinās! Pasēdēju tur smilšainā ielokā, kur agrāk sauļojos atbraukusi pāri jūrām, kur domāju par D un jutos diezgan skumja – dzejoju par melnām kaijām – vai tad es nebiju vesela? Es biju laimīga ar visu. Varbūt šīs divas pasaules sāk savienoties – tā pirms katastrofas un tagad. Kaut es varētu būt kā biju – bez grūtsirdības depresijām. Tik mīlēt, mīlēt visu.
Pārrakstīju vēl reiz – pazaudētās puķes. Tikai pāris lapiņas, bet ko es ar tām ņēmos! Katru reizi laboju un pārgrozu!
Kr. kāja sāp stilbā, par daudz vēja dabūjusi, ūdeni arī! Nogurums.
9.20 a.m. svētdiena. {8. 2. 70}
Pildu plānu – auksta duša, pastaiga 30 min., nepārspīlētas brokastis. (Mazgātas dažas lupatiņas) tikai – nupat liku kārtis. Un tas ir – ko ļauna.
Piemācies.
Kur eju staigāt palma aleja + otrs ceļš, iztaisa labu 30 min. līkumu. Skaists!
Šie būs drīz klāt – ja iet pēc plāna.
Nevaru pieķerties rakstīt.
Jūtos – labi ja neskaita dullo spiešanos kaut ko izdomāt – kur nevar neko izdomāt. Gulēju abas naktis te lielā istabā. Tas atsvaidzina. Gulēju ilgi. vakar biju ļoti ļoti miegaina vakarā jo lietus nāca.
Man līdz no rīta staigājot jāņem mazs skicbloks un jāvingrinās pa īsam brīdim zīmēt. Tas varētu varbūt noderēt. Ātra skicēšana attīstītos.
Mana pasaule Ar seno laimi ik zāles stiebrā Tu tepat esot ļauji Lai rokas Tev pretī lieku Atkal sadraudzēties Kāpju kā stalažās Uzmanoties. Mana pasaule Ledū vēl nesasalsti Sildi, vēl sildi, Par to ka Tevi tā slavēju Slavināju Ilgus gadus Sildi vēl brīdi.
10.20 a.m.
Šie atbrauca.
Dz. drūma.
Kāzas maijā – Wyongā.
Viss būtu O.K. ja es nejustos tik maisā iebāzta. It kā mākons pāri visu laiku. Un tomēr – tās tikai drūmas domas. Tagad pat – viņu notikums – tik ļoti stāv ārpus manis, tādēļ ka es jūtos beigta. Ak Duk, ko Tu man nodarīji! Varbūt viss ir O.K. Arī ārzemēs es jutos – tukša, ierobežotā pasaulē – jo mana iespēja tanī dzīvot ir ierobežota, gandrīz neeksistē.
Tā ir tikai vientulība, kas pēkšņi kļuvusi draudīga.
Jāsaņemas.
Ka Dz. neizskatās īsti laimīga – tas nav labi. Viņa baidās, baidās! Tāpat kā es kādreiz. Mēs esam savādi putni – negribam – setlīt down –
Buss no Melburnas ienāk.
Viss ir kā agrāk.
Kas mani spiež pie zemes?
Sāku rakstīt par kampiem, nometnēm – tas tā ielīksmoja ka kā Eglīts saka – nevarēju nostāvēt, nosēdēt, jāizskrien pakustēties ārā uz balkona – pēkšņi jutos tik laimīga, tikpat kā toreiz tur esot, nometnēs kampos par kurām sāku rakstīt. Bet vai es ko arī uzrakstu?
Šie tūlīt aizgāja, aizbrauca uz trial braucienu caur Wollong. Acumirkli jutos ļoti slikti, pamesta. Bet rakstīšana (spēlēju arī atkal Šopēnu) atkal pacēla garu īsti, šoreiz īsti!!!
1.30 p.m.
Uzrakstīju 5 lapas par kampiem vispārīgi + mazliet par Romas.
Patreiz (varbūt visstiprāk un visilgāk) ir īsti pareiza vecā dzīves izjūta, realitāte ar prieku pamatā. Kaut to varētu paturēt! Darīt visu kas jādara – lai tā paliktu.
Vai darbu sadalīšana jau 2 dienās dod rezultātus? Saturu – staigāt, spēlēt, rakstīt? Jeb tam citi iemesli – rakstīšana par bijušo ceļojumu atnesa tā laimi. Bet – tas ir dabīgi un saprotami – kaut tas turētos, paliktu!
Kad šie atbrauca un stāstīja par kāzām – es biju miles out of it all – iedomājos sevi kā ēnu, kā spoku tur. Tagad – ja es šādi tur varētu būt – es būtu cilvēks kas redz un dzird un jūt!!
O, cik labi būtu! Es centīšos centīšos noturēties! Varbūt maza daļiņa reālai iespējai tikties ar cilvēkiem ir pat vecā Grauda vēstulē – kas dod cerību dzīvot. Bet ne tas vien un tik daudz kas nāk un iet – manī šūpojas kādi garīgi spēki par un pret, tāpat kā tas ir kad ir vēdersāpes – es cīnos veseļojos un ceru būs labi. Un kad esmu uz veselo pusi – arvien D. ir reāls, bet nenozīmīgs faktors – pats par sevi saprotams, dabīgs, lai arī ne priecīgs notikums. Bet kā tas sāk ieņemt nozīmīgāku un nesaprotamāku vietu – tā ir slikti.
Kā es vēl reiz gribētu braukt uz Eiropu! Ja būtu vēl iespēja sēdēt aiz Ineses un braukt, cik laba es būtu – un tomēr, nelaba es biju tikai gribēdama kaut ko labu, kaut ko labot, kas nelikās labs – un tur es droši vien kļūdījos, jeb redzēju sīkumus nepareizus, palielinātus – cik grūt es darīju Inesei! Un tomēr – dažreiz jau biju tik laba miera un prieka un visa iztapšanas stāvoklī visu Dammes laiku. Līdz nelaimīgam pēļa notikumam.
Lejas dāma ar bērniem stāv pie sētas: visi tur šad tad pastāv. Es ļoti reti, ļoti īsi. Šai zilas bikses, vaļēja pagara jaka no zila, rozā, baltām trīs daļ platām karogveida strīpām no augšas uz leju. Īsts karogs, rozā ar balto vidū. Gracioza sieviete.
Gribēju doties pastaigā pirms sāku te atzīmēt. Tagad – mazliet skumjāk jūtos redzot šo skaistuli un nezinu – kur iet?
Viņiem atbrauca mašīna priekšā – vec. meitene laikam brauc kaut kur līdz.
Leja dāmas tērps ļoti uzkrītošs tomēr no mugurpuses ne visai skaists. No sāniem un priekšas O.K.
4 p.m.
Atbrauca mīļie latvieši: Luči + Zariņi – līdzi vīns, vīnogas, kūka, rieksti, čipi, manas grāmatas. Tās man jāmēģina vēl pārdot. Un ja nē – vēl vēlāk bērni lai pārdod Latvijā.
Norunājām ilgi!
Un – es kliedzu, brēcu sajūsmā par ceļojumu etc.
Vai tiešām – visa mana nelaime, kuras dēļ gandrīz bojā aizeju – ir tikai manā iedomā? Un neviens nekā nezina? Un ja ko zina – tas viss pāri kā nebijis? Es nesaprotu? Bet viss ir kā agrāk!
Un tad – ja atliek tikai Duks, kas ar mani nodarbojies un vēl tie, kas tur lauzījuši galvas par to kartiņu – ak, tas viss nieks. Ja tik es varētu dzīvot! Šodien varu. Esmu tagad mazliet nogurusi – bet tas dabīgi – Izstāde nu jāgatavo cik nopietni var. No manis nekā – bet Dzidrai jāsasperas. Dzīve ir jocīga! Vai viss bij mans minds, kas lika man vai pazust? Lai kā? – ja tik es varu just dzīvē prieku dzīvot!
Mazliet līst, būtu jāiet staigāt.
Tagad, ja atgriezīsies kaut cik normāla dzīves izjūta, man vairs negribēsies skraidīt uz kori. Bet – ko labāku? Tomēr – pie cilvēkiem vajaga! Tikai rakstīšana neveicas. Tas kampu apraksts Anšl. Eglīša garā, vai tas var iederēties citos aprakstos? Jāraksta un jālīdzina viss. Bet tagad, tagad pēc viesībām un nogurumā? Vienmēr patiesībā – vienmēr!
8 p.m. Mazliet līst.
Biju lejā līdz townhallei. Nāku pie slēdziena – visneveselīgākā ir pastaiga pa Crown str. lai gan – to es kāroju. Es kāroju sark. busu – ko es arī ienīstu un kas mani nomoka. Manas rīta pastaigas pa svešām vietām dod atpūtu un spirgtumu. Domāšana kur nevar neko izdomāt ir ļauna. Tāpat domāšana te mājās par D. Īsu brīdi un ar labu. Bet negudrot ko tālāk? Tur nav tālāk –
Spēlēju vecos Šopēna un c. gabalus. Tie mani atsvaidzināja. Esmu nospiedusi sevi par daudz vienmuļi pie Bacha (Partitas prelūdes invenc.) Tas ir nomācoši spēlēt visu laiku to mūziku kas bij neziņā līdz. Šopēns bij necerēti atbrīvojošs. Jāpastrādā nopietni – rokas pastīvas, bet no Bacha tapušas gudras, jāpaspēlē vingrinājumi.
Pastaigāt jāiet uz jūru – bet ne pa Crown str. Jāraksta – protams un jātur sevi darbā. Lietains, patreiz smags gaiss.
Netīk gulēt manā istabā. Šīs divas naktis te labi atpūtos. Arī – vienatnē. Lai arī cik ļoti kāroju savējo – man ceļš jālauž vienai. Tā tas ir. Dz. jau to agrāk teica – bet īsti neizveda – man jābrauc jāiet vienai. Nu līdz šim gandrīz bij neiespējami braukt kaut kur. Tā kā šīs 2 dienas – tad jau varētu.
10 p.m.
Ak, kas notiek ar Dz? Viņa liekas iet kaut kur pret savu pārliecību? Ko lai dara? Sākts viss tas ir? Tāpat kā es kādreiz – bij lietas ‘kopā sapakotas’ un nevarēju tās šķirt… Un – zināju ka viss nepareizi. Un gāju! Kas būtu bijis ja nebūtu to darījusi? Varbūt neapprecētos nemaz? To – nevar zināt kas būtu bijis. Man tikai agrāk vajadzēja aiziet prom. Dzidrai paliek tā iespēja –
Nogurums arī dod depresiju. Un Dz. nelaimīgums arī. Un viss kopā – atkal smagums. Tak – pasaule vēl mazliet dzīva. Nedrīkst domāt neko nedrīkst domāt! Šausmīgi!
Gribētu gulēt tur pie loga un – labāk dzīvot vienai, kā ar savu bērnu – ķezā. Ja Cl. liek iet – kas tad? Skolu Dz. arī nevar panest. Kur lai viņa ņem atbalstu, drošību? Paps varētu dot – bet tas nedos, vai dos tik grūtu, ka to nevarētu ņemt. What to do? Es it kā ceru – labākā izeja tomēr. Lai tad – taisās vaļā ja nevar ciest. Bet – kaut viņa ņemtu to vieglāk. Bet viņa nevar to ņemt vieglāk.
O. smagums nāk. Nē. Nepaļauties. Iet atpūsties.
Rakstīt rītu Graudam. Rakstīt. Spēlēt. Etc.
Pirmdiena. 9. febr.
No rīta turējos – lai gan ārkārtīgi karsts rīts un es biju apdullusi – gāju no rīta pēc maizītēm – neticami karsts.
Jau 7 a.m.
Tad šo to tīrīju – O.K.
Gāju samaks. elektr. izņemt bankā naudu – bet Soc. Serv. tas trakais ierēdnis, kas pag. reiz bij tik ass un dumš – jau domāju ka tik to nesatiktu – kā tad: tas mani padarīja traku visu pēcpusdienu. Aizgāju peldēties un atnācu – kā pa tumsu šausmīgi ciešu – visu nosist gribētu un tas ir baigi.
Tas zellis tur ir extra! Sūtīšot nezin ko uz Sidneju. Sākumā meklē tos papīrus – nezin ne A ne B. Tā meitene laikam paņēmusi. O.K. pēc 3 ned. Esmu out of mind.
{page torn out}
3 p.m.
Taisos uz Sidneju – dziedāt. Dumi un nepareizi – laiku tērēt, naudu – bet ko lai dara, ko lai dara?
Esmu neprātā, nezinu kā noturēties robežās? Kad es atgūšu mieru? Kā? Varbūt citur man jāiet dzīvot? Varbūt. Nezinu. Kaut kam labam, ļoti labam, dzīvam, jānāk – tad. Tāpat kā vakardienas filmā: „Es slāpstu!” „Man jānoslāpst!” un gar zemi lielais vīrs. Bet ko lai dara, ka man noņemts miers. Cenšos, cenšos! Šodien ne rinda uzrakstīta – visa diena – dziedāšanai! Mazgāts šis tas.
3.30. Laiks par īsu lai vēl ko uzsāktu. Gribēju ko pārlasīt – labot. Bet nevar.
Smagums kaklā no dzīves un nemiers no tā, ka jābrauc. Tādos smaguma brīžos kā šis, vieglākos, tikai mazas tukšuma sajūtas brīžos – es pie sevis tūlīt teicu – „I love you, I love you, I love you” – un šis teiciens bij kā medicīna. Es atcerējos, vai iedomājos kādu nozīmīgu sīkumu, atminējos D un – jutos labi. Tas bij kā tilts pāri katrai neērtībai, katram sīkam grūtumam, neziņai. Tā bija narkoze – nejust zūdīšanos – būt laimīgai, svētīt dzīvi, atcerēties vissīkāko notikumu, izstiept to pāri visam, cerēt ka atkal kaut kas nāks… Ak – vai es tā nevarētu atkal? Man vajag vienu dzīvu tēlu kam to teikt pie sevis: „I love you.”
Pat Dammē – es pēc kādas nedēļas sāku sūtīt šo teicienu šurp atpakaļ. Un tad, kad kanādietis tur izstādē ne no šā ne no tā sūtīja pāri istabai 2 reizes lielu smaidu – es atzinu, ka viņš ir jauns, silts indivīds, kam ir ļoti skaista, neparasta izruna, ka viņš jauki šķoba lūpas un ir nemierīgs uz skriešanu, dzīvošanu un ja viņš man uzsmaida – es nedomāju neko vairāk citu – ka tas ir patīkami, patīkami, ka ir kāds dzīvs cilvēks, kas uzsmaida, kas Tevi (ko?) redz.
Es vēlāk, tur satikos runājos un biju ieinteresēta runāties ar holandieti – bet viņam bija sieva turpat, ar vācieti kas apsēdās torņa cāļu ēšanas jaukajā vakarā blakām un novēroja atzinīgi manu gaišo frizūru un svītraino džemperi – un runājās – viņš bij papliku galvu, bet šarmants – bet viņam bija līgava tur klāt. Kā var flirtēt – kā var redzēt vīrietī vīrieti ja tā sieva vai līgava tur klāt? Un kā var ņemt savu daļu vīrieša no sarunas ar vīrieti, ja to nevar uzskatīt kā vīrieti? Ar kanādieti mums izvirzījās jaukas attiecības arī tad kad viņa līgava bij klāt – bet es pāršāvu pār strīpu runājot par savu otru meitu – tā bija! Un tad vainas apziņā vairs nebiju brīva – nevarēju būt tā ‘tomēr vēl nenomirusī sieviete’ vecākā dāmā. Bet sākumā tā varēju. Žēl bij ļoti, ka es tur pie galda tā iemuldējos un ja šie citi to nebūtu aizskāruši – tas nebūtu tik ļauni iznācis. Bet – varbūt Inese baidījās. Un nepareizi es izrunājos. Jo pirmais teiciens – tā ielūgšana uz Austrāl. for dinner – izskanēja tik labi. Jā, kāda nepareiza nots tā varbūt arvien iemaisās. Šad tad iemaisās. Jābrauc.
Trešdiena 11. februāris 1970.
Vakar dziedāšanā – baltā vecā kost. jaunās ‘klikatās’ – jutos labi. Astra – eņģelis, paceļ krēslu nosēdina. Beidzot ielūdz nākošreiz palikt pa nakti – tas ir ielūgums kas mani tiešām iepriecina – jo no laika gala man ir mīļa šī Astra – viņa ir neredzēta meitene. Es ceru ka viesošanās būs jauka. Man bij diezgan grūt mājā braucot – miegs nāca un nogurums. Šorīt smagums, galvas sāpes – bet pūlos aizdzīt tās ar dušām un masāžām.
Liepiņ kdze. izmaksāja čaju – arī ļoti mīļa turas klāt – viņa ir nodedzinājusies saulē kā nēģeris – āda kā vecam klub krēslam – pie viņas var redzēt kā nevajag sauļoties. Un arī es tā esmu šos gadus darījusi – jāliek creams, daudz un seja nav daudz jāsauļo.
Es jutos garīgi vesela, moža Sidnejā –
Bet Wollongonga mani jauc ar savu neizskaidroto happeningu. Dažreiz es saku nieks tas bij un ir labi. Bet parasti tas mani grauj tik dziļi, ka es nevaru noturēties. Bet te man jādzīvo. Man jānoturas. Un ir labāk. Varbūt ar latviešiem es tikšu pie prāta – jo citur man tomēr – nav cilvēku. Nav sabiedrības, lai kā arī es to gribētu.
Vai nebūtu bērniem jāuzsāk dzīve citā kontinentā? Eiropā? Bet tur nav naudas. Kanādā? Tas klimats varbūt ne tik nice – bet tomēr – tur ir nice?
Latvietes korī – skaistas un mīlīgas jaunās – un vecās arī nekas! Un vīriem labas balsis – tur tie arī no vīru kora – skan lieliski. Tikai par maz – daudz par maz skaitā.
B. kundze gūstīja kādu jaunpienākušo – nosarkušu, kautrīgu puisi jau pie tējas galda aicinot, atgādinot – ka viņš tēju nav izdzēris… Un man pakaļ skrienot uz staciju – ievēroja ka šis arī nāk aiz muguras – atmeta man ar roku un palika gaidīt un saņemt ciet. Korī dzirdēju smejam – „Nu jā, viens cilvēks jau nevar visu” – tas bij laikam par B. kundzes dziedāšanas lielo uzdevumu karojot noturēt visas dziedātājas pareizi… Laikam jocīga viņa arī ir. Tā te kad Čess bija un tā, kad Česu satikām Blacktownā – viņa zaudē vai zemi zem kājām – bet – ķibelēs iekļūstu es?! Varbūt es uzvedos līdzīgi dumji tikai citādi? Droši vien, droši vien – bet man bij jātaisa dzeja!
Nu – turēšos, turēšos!
Ak, kā es gribētu D. mazliet ‘pārdomas’ spēt iedot. Tikai mazliet. Vai tiešām viņš ir tikai auksts ķirurga nazis?
Tikko brauc kāds buss – un tā tas ir vienmēr – man viņi iet pāri kā tanki. Jāiztur.
Priecājos ciemoties pie Astras. Tad arī Sidnejā patīkamāk palikt, varbūt aiziet pie daktera un pie dentista. Uz reizi ir spēks kustēties, ka zini – varēsi atsēsties mierā kādā mājā, kaut kur kur Tevi neizsmeļ.
Šodien jūtu tiesību atpūsties un tādēļ ir vairāk tieksme ķerties pie rakstīšanas jo tas nav jūtams kā pienākums.
Dāmas korī visas – labi koptas un tā varbūt ir liela blakus nozīme šai lietā – visi sevi uztur kārtībā, nenolaižas. Tas man arī tik vajadzīgs. Man jāliek ilgviļņi.
Tikko lasīju Anšl. Eglīša Tiesa nāk – to vietu kur viņš apcer vārdus ko lietot izkāpa no autobusa – un smējos no sirds – te sark buss nāk no ‘augšas’ – D. visā pilnībā šoreiz galvu nepagriezis sēž pie stūres!!! Trešdiena 11.30 a.m.
Viņiem tur ir kāds perēklis – viņš tomēr tur redzēts braucam tur un nākam šurp – vai viņam toreiz arī tur bija apstāšanās pie mājas? Traki, traki!!! Redzēt viņu gandrīz nomierina. Tas ir padara visu normālu bet uz ‘veciem pamatiem’. Viņš mani iespaido gluži tādā pat veidā kā agrāk. Tas vien jau arī mani var glābt. Bet paļauties es tam nedrīkstu. Tikai nostabilizēt īstenību.
Vai autobuss bija tukšs? Neredzēju.
Ak, kā man dara labu viņa muļķīgais profils!
Ar to tad es varbūt varētu sākt dzīvi tālāk. Ar to, ka es esmu tā izpūlējusies izlauzt no sevis – ka tas ir salauzis mani! Viņš jau varētu arī izbraukt pa citu ielu? Ienācu iekšā – pārlasīju kad vēl nāca D ar busu no augšas – 3. janv. sestdien 6 p.m. Tā tad nekāda pattern – kad vajag tad brauc – man, tikai man tas ir svarīgi un es minu un meklēju.
Un pārlasot šīs piezīmes (ne visas) viss viņās šķiet normāls un to neviens nevarētu izlasīt, kā es katru dienu kaujos dēļ savas dzīves tā sakot uz dzīvību un nāvi – kā es jūtos tik tuvu nāvei, iznīcībai, ka man nav reālā izjūtas vairs, ka es jūtos nedzīva lieta, mironis dzīvo vidū. Un tomēr jādzīvo! Un ir mazliet labāk! Varbūt mani nervi izkārtosies, kopš latv. ir labāk. Šādi – jau var dzīvot. Laikam – kopš pāris dienām nav depresiju. Jeb – nē tomēr dažas dienas turos!
3.30 vai 4 p.m.
Gribēju pēc paspēlēšanas palasīt Anšlavu – te briesmīgā sāpe krūtīs – depresija, izmisums – bailes, tukšums, beigas – tas ir varbūt kaut kas fizisks – tās sāpes es izjūtu fiziski sirds apvidū – krūts.
Redzu busus ejot, kādu balto tālbraucēju, atcerējos savu atbraukšanu no ārzemēm, kad spēlēju to pašu Bachu ko tagad, kad uzzināju D rokā laul. gredzenu. Sāpīgi un skumji un ļoti labi nospēlēju un tad – nopirku baltās neļķes – un es domāju skaisti – samierinājos lietojot dzeju kā labajās illūzijās, tā no tām atsakoties – bet velns mani trieca atcerēties to karti un sākt malties – ko viņi par to domā etc.?
Kādēļ es sāku to no gala? Lai nomierinātos kaut kā man jāglābjas.
Domāju šodien arī par veco Bērziņu, kā viņu taču sauca? Ak Dievs, es nevaru atcerēties viņa krist. vārdu. Viņš jel nebija Jānis ne Pēteris? Jā. Tur bij traģēdija līdz galam! Briesmīga. Es to jutu gan un tas mani mocīja un es viņu ienīdu. Vai viņš bij Alfons? Nē? Aleksandrs? Jā – Alex viņš saucās. Bet – ko sevi mocīt ar tādām atmiņām. Es nedrīkstu padoties šai garīgi + fiziskai sāpei – degšanai bez prāta! Tikko domāju – vairs tas nebūs!
Ak, nelīdz ne D nekas. Nē – viņa parādīšanās līdz tikai mirkli! Kādēļ es sev to esmu izdarījusi? Es biju tik laimīga! Es mīlēju dzīvi! Mākslu! Bērnus! Es apmierinājos ar visu! Man jātiek ārā no šīs nelaimes! Bet kā? Es esmu slima!
Dz. atnāca mājās – es izgāju iepirkt vakariņām šo to – es nevarēju sēdēt vairs iekšā. Nelabums pārgāja. Pasaule ārkārtīgi skaista! Burvīgs laiks – gar malām debesis skaidras pāri vidū nosegts ar kādu pūkainu plakanu mākoni, kas kādu brīdi izskatījās uz lietu, bet laikam ir tukšs. Pāri uz kalniem – gaismas, mākoņi, silts, arī mazliet vēja pūsma. Zāle smaržo dārzos kur to pļauj. – Es gribētu iet, iet kā vasarā, kādreiz mājās, un arī te – agrāk. Bet, nav kur iet. Pilsēta, tuksnesis apkārt un sarkanie busi, kas bija patvērums kādreiz un tagad ir draudi.
Es esmu kā notiesātais Sv. Helenas salā – tukšums, lai kā arī es gribētu – es nevarētu satikt cilvēku – priekš manis to vairs nav, lai arī es tik ļoti to kāroju. Varbūt pie latviešiem, kur to jau sen atteicos meklēt, varbūt jāstājas kādā klubā? Ak – tas ir misery!
Šodien neesmu rakstījusi un tas arī nomāc. Es neuzticos sev, nevaru uzrakstīt neko. Dzeja pilnīgi beigta – kaut es varētu beigt žēloties.
Ko īsti es par cilvēku sauktu – kādu ko es varu mīlēt un kas kaut ko zinātu no tā ko es jūtu.
Tam vienam vārdam, teicienam tas ir „Bet ziemeļblāzma bij skaista” – bij tas spēks, kas man vajadzīgs. Es jau gandrīz gāju pie viņa atpakaļ – bet viņš bija kopjams – tik vecs un man vajaga jaunāku! Tikai mazliet. Hermanis bij O.K. bet kaut kā trūka, un būtu jau – turpinājusi – ja mēs nebūtu pazuduši – bet bet – tomēr.
Ja es spētu izraut no sevis šo sex domu – Bet viss mūžs, arī tas kad biju pie vīra – viss ir bijis tukšs bez tā, ko es kāroju un skrējiens uz to. Uz mirkli es to esmu satikusi Gret. Kampā – vienu vakaru, nojauta par to kā jābūt ar Grab. bet ne pilnīga, tik sākums. Pie Warrena kāda atblāzma. Tā bij laba – bet tukša, bez realitātes. Es varētu to malt un malt. Kā es varēju ar D pārskatīties? Man likās – viņš bija pretī nākdams! Es nekad nebiju pārskatījusies – vienmēr ja es domāju, ka kaut kas ir un man patīk – tad kaut kas bija.
Un te? Kāds aizbrauca garām – varbūt bija? Profils gandrīz pazīstams ar cigareti. Trīs citus paskatījos, tie bija sveši, vēl 4. svešs. Varbūt tas bija.
Ak, kā es gribētu ka es viņam kaut ko nozīmētu – tad tas mani mazliet glābtu no tās iznīcības kurā viņš mani iemetis.
Palasīšu tagad Eglīti – sēžu ārā un ir labāk – un tā dedzināšana iekšā, varbūt ka tā ir fiziska, tagad atkal jūtu. Tā ir šausmīga sajūta.
10 p.m. Izgāju ārā paspēlēt kārtis – (uz manu ierosin.) bet es spēlēju absolūti slikti. Vispār – out of vits.
Vienu laiku pēc vak. es nesapratu kas ar mani notiek – šķita – es varu pat būt pagalam nākošā brīdī.
Ienācu savā ist. pēc kāršu spēles – sāku gultā lasīt Eglīti – uznāca miegs un depresija. Atcerējos ka vakar pārguru vēlu mājās nācu, agri cēlos, dienā neatpūtos – normāli pirms 40 gadiem – gulētu tādā dienā un nedarītu nekādas domāšanas. Iesnaudos un kādu brīdi uz grāmatas pagulēju – pamodos ar skaidru redzi, skaidru domāšanu (pie īsas atpūtas!) lasīju tālāk. Izlasīju diezgan daudz normāli visu uzņemot. Tagad – gulēt ejot jūtos skumji, par savu vientulību un tuvo vecumu, bet normāli un ne izmisusi.
Ārā pasaule ir tuksnešaina man, jo neprotu atrast cilvēku, nevaru to varbūt tādēļ – ka viņu tur nav tādu kā es gribētu – to jau zinu.
D ir skumjš notikums. Man tur nav ko meklēt ne mēģināt ko izskaidrot uz ko arvien tiecas prāts.
Jāatceras jādod sev atpūta. 1) karstais laiks, 2) nervu pārpūlējums 3) vientulības mokas 4) negulēšana, tas ir maz gulēšana, jo nervi nedod dienā miera – mani nogurdina un rezultātā fiziski garīgās mokas. Man vajadzētu nervu nomierinošas zāles, lai vairāk varētu gulēt un pašai sevi jātaupa – tikko ir grūt – jāmaina nodarbošanās. Domas par Dz. tāpat spiež visu laiku.
Tā tad: jāatceras ka normālais stāvoklis vispirms jāmēģina dabūt ar ārējo apstākļu normālitāti – atpūtu, izklaidēšanos pārmaiņa un nedomāšana par neizdomājamām lietām – bet gan jāraksta. {square marked around all this statement}
Rakstīšana iet tik lēnām ārkārtīgās paškritikas dēļ. Daudzreiz labots tiek darbs – ne lai tas kļūtu labāks, bet citādāks. Patreizējais izjūtas stāvoklis ir cits un Tu raksti citādi. Var atstāt tā – kā reiz rakstīts. Rakstīt bail tādēļ vien jau – ka ir tik daudz jāraksta.
Jānomierinās un laiks jāsadala. Šodiena bij nozīmēta rakstīš. Nederīga – un pareizi. Bet vajadzēja – (normāla vesela cilv. dzīvē) būt daudz vairāk izklaidēšanās, kaut kā viegla, patīkama – tādu domāju kāršu spēli – bet arī tā ir man vientuļa ar bērniem – tikai uz brīdi – jo viņiem cits darbs gaida un man – arī citas intereses.
Nelaime tā, ka es jūtu glābšanu tikai vienā punktā – otrā cilvēkā, otrā sexā – sev tuvā, etc. tas kā man trūcis visu laiku.
Vienīgais – rakstīt, rakstīt, rakstīt, arī rakstīt vēstules, lai saņemtu vēstules. Par to šodien domāju – bet nevienu neuzrakstīju. Tas jādara – un rītu ir īstās rakstīšanas diena un nu tās vēstules nāks tur iekšā!
Ak Dievs.
Tomēr – šausmīgs nelabums ir satvēris manus nervus un visas nelaimes es redzu uz reizi ko līdz šim aizklāja illūzijas. Bet tas bij labi! Tikai tā es turējos! Jāmeklē sava daļa to! Bet kur, bet kur? Bet kā?
To es nezinu. Jājūtas drošai visur. Un kad nav – tad jāatspirdzinās fiziski.
Šodien īsā pastaiga ārā likās brīnišķa. Bet kā gāju tālāk (paņēmu vēstuli – elector kartes ko nest uz otru vēst. kasti) tā nāca sarkanie busi un mani nervi bij čupā. Bez viņiem man ielas ir garlaicīgas – mazās ielas, bet ar viņiem lielajā ielā es nespēju būt normāla.
Jāraksta vēstules. Jāraksta viss cits.
Ceturtdiena 12. 2. 70.
Biju izņēmu pens. naudu.
Nosūtīju vēstules Freijai, Sarmam.
Iepirku saknes – braucu mājās ar s. busu un vecis bij dusmīgs – es pavilku šņori pirms piest. liekas dzirdēju nosakām un liekas viņš paausījās – un nepieturēja, es (jau tuvu mūsmājai) pavilku vēl reiz – šis pieturēja pie bučera un pagrieza ļaunas acis – viņš tā te nevarot pieturēt. Es teicu – ka vilku šņori iepriekš – nu ko tur izskaidrosi. Bet kad es iekāpu – vispirms viņš apskatīja naudu kā nesaprazdams, tad pēc brīža palūrēja atpakaļ uz mani – un nu – triks par pieturu. Varbūt – nīst mani? O.K. es jau gandrīz vairs busā nebraucu. – Likās arī – labāk tāds naidīgs noskaņojums no tādiem mūdžiem, nevis ņemt tos nopietni un ciest viņu dēļ. Tomēr tagad – skumji. Depresija tuvu, bet – turos!
Diena nogurdinoša, karsta, piemākusies.
Ak, kas mani gan sagaida! Vai nevarētu dot mazliet kādas laimes? Deva jau deva – bērnu laimes. Bet viss tā izdziest tik nejaukā veidā skar šī iznīcības sajūta. Cik neiespējami tā dzīvot. Visam jābūt kaut kā mazliet piesegtam ar mieru, katru minūti nevar justies kā notiesātais kam tūlīt izpildīs nāves spriedumu. Es zinu – jācīnās pret šo sajūtu. Un – varbūt glābiņa arī nav tur, kur vēl cerēju – ja ar D būtu iespējams izlīdzinoši parunāt vai ko gūt – bet tas nav, tas nav. Kaut es varētu būt kā biju agrāk! Kad nāk šī depresija – rokās zem pleciem un krūtīs dursta ugunis un tas ir fiziski un nāk vai nu no sausa karstā gaisa vai kā. Bet – kā to labot? Kanādā
{page torn out}
Svētdiena {15. 2. 70}
2.30 p.m.
Sāk līt. Caur miegu Caurmākoņu [..]stam Un dzīves bezcerību Sāk līt. Es kavējos Ar gariem aizgājušiem Grāmatās Dzīvā zemē Bez dzīves Apkārt klīstot Ar savu nāvi Kopā ceļoties Un gulstoties. Es kavējos Vēl šeit starp dzīvajiem Un viņu balsis dzirdu Un jūtu asaras Sāk līt Ir diena izredzēta Zālēm puķēm Un dzīvajiem.
Otrdiena 17. febr.
1.30 p.m.
Pēc stundas braucu uz Sidn. dzied.
Šorīt ieliku ilgviļņus – cerēju uz gaišu galvu, kā Vācijā, bet nekas nebij izbalinājies, vajadzēja mazliet ietoņot – un ir garlaicīgi brūngans. O.K.
Galva sāp mazliet. Visu laiku ups and downs. Bet – ceru uz ups. Varbūt labāk arvien. Hate the situation that let me down ––
–––––––
Nekas nav uzrakstīts…..
Piektdiena 8.30 p.m. 20 febr.
Aizgāju uz bibliotēku ejot līdz jūrai.
Bij skaisti! Vējš! Viļņi! Tukšs krasts. Tikai viens zēns svieda jūrā akmeņus vai ko.
Neviena sarkanā busa, ne citu – viss tīrs kā noslaucīts un labsajūtā es tur krastā stāvēju rokas ar grāmatu uz muguras! Pēc ilga laika (pēc nelabuma pusdienas laikā) atkal labi, veseli jutos.
Atgriežoties ar laimīgu cēlu žestu no jūras skata – sarkanais buss aiz muguras piebrauc. Kāds cēls baltkreklis – nezinu kas. Es gāju prom, aiz beacha mājas – izstāvējos un atnācu mājā. Bibliotēkā paņēmu Prustu.
Karstums mani nomāc un daudz kas. Un ne šis ne tas arī. Bet pa brīžam – kā pie jūras tagad – pa brīžam jūtos normāli!
Pārnācu mājā – šie aizgājuši. Varbūt uz kino – Dz. ir izņēmusi, uz krēsla aizmirsusi brilles – varbūt gāja ko skatīt.
Es brīdi te jutos atkal bad – un tad atkal tagad ir normāla sajūta.
Postcard from Mrs. Birstins
20.02.70
Windsor
Mīļā Erniņ!
Pie viņiem droši vien dziļš sniegs. Sāp sirds — nav nevienas ziņas kopš 26.X.69 kad Laimons rakstīja par tām “buletēm” mašīnā. Vai Tev ir vairāk ziņas? Lūdzu uzraksti man — Ir izbraukti tālumi, padziedāts — apskatīta skaistā Pērta, tiešām tā ir skaista pilsēta. Ļaudis laipni — Gribētos satikties un parunātis, vai neatbrauktu 1. febr. Pielieku Pālavs kdzes vēstuli. Jeb katrā laikā [..] gaidīta Windsorā, ar sveic.
E. Birstiņa.
Sestdiena 21. febr. 70.
7 a.m.
Auk. duša. Brokastis – cofé, ½ tom., 1 bread.
Sēdu uz dīvāna ar Prustu – logs vaļā ar slapju pasauli. Depresijas ģermi sagrāba mirkli, bet – apkaroti.
Kaut kas maigs, skaists glaužas klāt no lietus mazgātās pasaules – resp. Marsa – lai arī tikai Marss ar marsiešiem. Tomēr…
Šie guļ.
Gulēju atkal verandā – tur es varu atpūsties. Gultā, istabā, mīksts – nav gaisa.
Ja dabūtu 2 īrniekus, (vai 1 kas varētu tik daudz maksāt) man pietiktu ar šo lielo telpu un verandu – es te būtu happy salīdzinot ar manu tag. istabu kur es nevarētu dzīvot. Man nevajadzēja šos no turienes dzīt ārā un palikt visu laiku te – nē tā nevarēja – jo manas lietas tur ir. Savas lietas tad viena – es varu te izvietot – veranda daudz telpas dotu – tur es varu mazo desku arī ielikt. Es jau sāku iedomāties dzīvi!
Tikai – īrnieku vajaga, kas palīdz maksāt.
Šorīt – es tiešām jūtu dzīvot spēju tā – tik skaistās 2 telpās, kā šī un veranda. Kas mani pēd. laikā nomāc ir – karsts laiks! Vai tam kāds iespaids uz nerviem? Vienmēr tas bija labais un šis lietainais sliktais – bet tagad ‘rūcošais karstums’ kas sākas rītos ar ‘citu cilvēku dzīvi un laimi’ mani sagrābj kā mana nelaime. Es pazūdu, cīnos velti. Lai gan karstums saulē pie jūras – kur arī es dzīvoju kaut kā – mani nepazudina. Šis gaiss mitrais – man arī drīz krīt virsū ar ‘karstumiem’ rokās – plecos, iekšā – tā ir agrākā alerģijas jušanās – tā sākās man tagad arī skaidrā laikā un vairāk kopā ar depresiju. Te, lietainā laikā – paldies Dievam šī alerģiskā jušanās ir vairāk viena, ne ar nerviem kopā.
Arī – jo mazāk drēbes virsū jo labāk – tādēļ gulēšana verandā labāka – gulta cietāka un gaisa vairāk. Gaiss, gaiss, svaigais gaiss ir tas kā man trūkst, kā man vajag – alerģija laikam ir kaut kāda nespēja iegūt pietiekami skābekļa.
Dz. piecēlās.
Bijuši Drive in – ‘Gone w. Wind’.
Tagad jāsāk domāt par rāmjiem. Kas par traku darbu tas būs. Es kaut kā jūtos mierīgāka ja es te varētu palikt un dzīvot kaut cik – ‘ne uz kakla’ kādam un iztikt ar pensiju – bet kā iekrāt? Klav. st.? meitenes esmu nekārtīgi uzmanījusi – bijusi prom un visādi –-
Mākoņi, dūmi, kuģi,
Jūras iepelēks sudrabs
Pilsētas gliemežvāki
Mājiņas, jumti, jumti
Iela dzīvības dzīsla
Ievijas gliemežu laukā
Ar karstu asiņu šalku
Ar ātru nīcošu pulsu
Riņķo turp atpakaļ
Sametas krustu šķērsu
Zem jumtiem met
Savas dzirkstis.
Jūra, mākoņi, kuģi
Atpūšas lielās gaitās.
It kā bez steigas kāds kuģis
Savas tālās gaitas spēkā
Ar tādu pat dižu mieru
Kā kāds cits ienāk ostā
Viņš pazūd horizontā.
Tikko ielā pret busstopu apstājās kāda sieviete ar mazu bērnu – bērns – kņirpis gadi divi gribēja iet pāri ielai un iesita – aiztika māti ar savu somu, lai tā klausa. Es nevaru aptvert viņu vērtību. Tik tālu vēl esmu ārā – tik ļoti man sāp dzīves trūkums. Bet vakar izejot uz bibliotēku (un tālāk jūru) es jau te ceļa malās jutu dzīves – vis vienkāršākās – vērtību! Tas būtu – atgriezties pie viņas, kā agrāk!
Tikko ienāca Clives un es izjutu dzīves īstenību citādi – Dzidra 3 gadi prom!
Dzidra – trīs gadi prom? Mana Dzidra – dzīvo, pārveidojas – par ko man nav ne ziņas ne daļas! Un viņas te nav! Nav ne pilsētā, ne pie jūras, ne pārnāks no skolas –
Nē, es to nevaru saprast! Karsti viļņi man skrien caur ķermeni un – es to nevaru saprast! Es grimstu kaut kur iekšā!
Man jānoturas! Man jāspēj saprast un sazināties ar viņu – man jādzīvo!
10.30 p.m.
Brīdi runāju ar lejas madāmu šodien pie sētas,
(D. divas piektdienas nav manīts. Ne sestdienas)
Lejas meitenes varen draudzīgas tapušas – biju lejā uz TV, abas arī par spēlēšanu atkal interesējas. O.K. Kaut kā nauda jādabū!
Dz. teica ko labu – „…brightā m. nu būs pēkšņi dull!!!” un es pēkšņi tapu bright. Un turos vēl – 2 stundas. Lejā teica lai eju talent testā novinnēt – ha! Tas labi dzirdēt.
Un – ja nu tā turētos bright – tad varētu dzīvot. Šodien beidzot uzrakstīju 1 lapiņu piezīmju – pārlaboju tās, tās ‘pazaudētas’ puķes. Ak – cik uzmanīgi ir jāraksta! Jūtu atkal – šis tas jāsvītro. Par tām puķēm – tas ir vārīgs temats – tur vajaga tieši uz svariem uzlikt, uz nažasmeņa platuma nobalansēt. Jūtu pārpilnību bez sentimentalitātes! Un tas nav tik viegli. Visam gabaliņam jābūt gandrīz mistiski šarmantam, bet – reālam, ceļojuma atstāstījumam un – kā to dabūt?
Nāk. trešdien – Alma, jāuzraksta karte.
5. martā tas ir – 12 dienās Austra.
Svētdiena 22 febr.
No rīta nekas.
Palīdzu Dz. un Cl. ar rāmjiem, mazgāju traukus ilgi – tur krēslainā virtuvē nomāc. Es nekad šo virtuvi nevaru mīlēt. Ko darīt?
Pēc palīdzēš. Cliv. kur rāmji tik lēnām rodas –
Depresija.
Laiks pelēks.
Domas nomāc.
Lai gan vakar – jāatceras vakar es dabūju jaunu švunku – ka es neesmu, nevaru mainīties tik nelabi. Man jādabū spēks – gara spirgtums bet te? Kā te – uz Marsa, vienai?
Nolādētie šoferi – kāda vella viņi man likās tik labi, kā sargi etc.
Fū!
12 naktī.
Uz kino ejot biju down, ļoti desperate. Filmas neviena nebij ‘pacilājoša’ bet pārnācu skaidra, lai arī miegs nāk. Tās ir kaut kādas man pašai nekontrolējamas lietas – šīs ups and downs.
Nu – nezin cik ups jau arī nav.
Tikai – turos.
23. febr. pirmdiena.
Rīts. Maz gulēts. Galva nezin kādēļ sāp. Masēju fiziski un garīgi, kaut kā taisos un turos meklēju pozitīvo lai noturētos. Kas gan ir viss bijis, brucis un jucis kopš atbraucu tik laimīga no ārzemēm. Kliedzu, runāju pat ar īru taxidriveru: cik laba Austrālija!! Izspruku tik labi no custom’era, kas man puķu sēklas (viršus) sataustīja. Viņš bij tik priecīgs ar manu prieku par atgriešanos. Un tad adīju, tamborēju kā traks Inesei un Laimonam – zeķes un vestes un rakstīju dzejas, kā traks. Rakstu. Dienām.
Tikai nesaņēmos – neaizbraucu! Tas varbūt būtu glābis! Bet tas viss par vēlu.
Ceļos, mostos šorīt (par agru, ar galvas sāpēm) un domāju par vakardienas filmas murgiem ar Eliz. Tailor un Mia Farrer. Tomēr tur bij kaut kas tanī filmā!
Vajadzības pēc cilvēka. Pēc mātes bij tur. Pēc otra cilvēka (vīrieša) ir pie manis. Bet jācīnās lai šinī vajadzībā izturētu. Un jādod cik var. Jāiet – nedomājot par galu – kā es agrāk nedomāju. Domāt tikai par dzīvi un darbu un otru cilvēku ņemot no tā un dodot tam. Ar darbu mēs dzīvojam visu cilvēku – cilvēces vidū bez aiziešanas bez miršanas un tas ir patiesi mūsu vienīgais ceļš. No tā mēs nemaz nevaram tikt ārā.
Man jāburas ar savu rakstīšanu – jākārto, jākārto visi gali kopā. Un jādzīvo ar saviem bērniem – Pēc tam – ja iespēja, jāredz, jāskatās kam iet garām, kas iet garām – varbūt ir kur pieturēties. Šodien varbūt nāks Grauds. Bet es nezinu – vai tur man ir kur pieturēties. Tādas izjūtas nav bijis.
Kādēļ – tik maz cilvēku? Kādēļ – nepietiek visiem?
11 p.m.
Aizeju gulēt veselāka kā jebkad tagad – cēlos 5 ar galvas sāpēm. Tablete + garā diena. Rudzat kdz. atbrauca – solīju iet tur un dot klav. stundas. Māju no rīta kārtoju – just in case Grauds. Bet nebij. Bij vēstule ar bildītēm no Jaša. Šīs bildītes (kas man glaimo, tāpat kā Almai līdz nepazīšanai) man atdeva veco jutoņu. Cik labi ir tādā dzīvot! Un arī rūpes (par Inesi) – nav nekas nepārvarams –
Ak – viss tās ir manas iedomas, kas man uzdzītas no notikuma – un tomēr es pati vien nevaru no tām atbrīvoties. Man agrākais stāvoklis – arī bij manas iedomas – bet pozitīvas, man labu darīgas. Jāatgriežas pie tām – iedomāties būt jaunam, veselam etc. Dzejot, iemīlēties un atstāt skaistumu, nebeigties nekādā nevajadzīgā nopietnībā.
Otrdiena. 6 a.m. 24 febr.
Gulēju labi (ar vienu vien pamošanos līdz 6 a.m.)
Jūtos labi un zinu, ka man ir cita, lepnāka stāja – ja es varu paturēt šo gara stāvokli.
Par to jau es domāju – ka es esmu zaudējusi arī stāju – lai arī kā es pūlos – bet tas iet ne gluži tā, kā vajadzētu. Tagad – ja es varu noturēties – būšu mierīgāka un vērtējošāka un cēlāka – ja es noturēšos – jau dzeja bij tuvu nupat mostoties! Man jāturas tagad es skaidri zinu – ka tikai gara spēks var noturēt mani pie fiziskās veselības.
Ak, es gribu saņemties un iet!
Es pat jūtu milzīgu spēku iet, paļāvību uz to, ko es varētu vēl darīt cilvēku vidū ar savām zināšanām.
Inese raksta – „…padari to literāro vakaru interesantu!…” Tas ir kas man jādara. Un ko es arī – gribu darīt, un kam ir drosme manī un paļāvība darīt – tikai spēkus nedrīkst zaudēt.
Tās bij tās Kanādas bildītes – kas deva vakar tik daudz klāt!
8.30 a.m.
Dz. ar temper. Paliek mājā – rāmēties un kārtoties. Cl. arī.
Es izgāju ziņot uz skolu – satikt Lesley – daudzie sarkanie busi kas gāja garām – iesita mani atkal zemē – no manas labās jušanās! Man jābruņojas pret tiem ar lielu, lielu, lielu drosmi.
Kāda siev. gaidīja busu otrā pusē iel. un pirmais sark. b. no pils. uz ko es neskatījos – tikai – no muguras paskatījos – pacēlis bija roku sveicienam – laikam sveicināja to sievieti – un tas man ‘iedūra’ un ‘nodūra’, manu drosmi. Es jūtos nabags šīs mutuļojošas dzīves priekšā – un tā tas nedrīkst būt. Tā dzīve – nav citāda kā mana – arī tur un vēl vairāk – ēdas tas pats tārps, kas manī – bet es tur kaut ko sagrozīju nepareizi – un tik atklāti (kā parasti) un daudziem zināmi un nepareizi.
Ceturtdiena 26. febr.
Pie daktera nebij tik labi kā es cerēju – viņš bij kluss un atturīgs un neko nerunāja, neizprasīja, nedzirdēja ko teicu – un tieši uz izrunāšanos es cerēju. Bet tomēr – gluži kā es pati – pieņēma ka pārteicos man 43 gadi un tūlīt rakstīja to un nesaprata un brīnījās un nevarēja ticēt ka jāraksta 63. Tas ir gluži tas, ar ko esmu konfliktā – es nevaru uzbāzt sev galvā – ko man šie trakie (kas?) liek, ka man jājūtas 63 ja es jūtos (un izskatos kā?) 43. – un es centīšos un dakteris man tagad mazliet palīdzēja – dzīvot to ko es jūtos.
Fiziski neatrada nekādas vainas! Pat par vēnām kājās domā – tas nekas. Arī kunkulītis krūtī – [..] sāpes krustos – pasmaida tikai nervozās. Tā tad – derētu facelift un spiritlift. Pēdējais jādara pašai. Iedeva parastās zaļās nervu tabletes – tās es ilgi nekad neņemu.
Bet pie zobārsta – dumja zose, ka toreiz tūlīt neliku ņemt nospiedumu un gatavos pie Kalvas. Tagad tik ilgi seja bez atbalsta ēsts uz priekšzobiem… sasodīts dārgs šis. Tomēr – es atceros tagad skaidri – tas man maksāja $50 viņa domāja £18 – iznāca ap 20 – un mazliet pāri un ar vizītēm 56 dolāri. Bet te 84 + 3 vizītes. 5 dolāri atlaidīšot. Nezinu ko darīt. Kā tas ar mani ir – ar šo kļūdīšanos –
Vakar stacijā kafejnīcā tomēr sāku ko rakstīt par šo ielu un liekas lietojams!
Jāspiež sevi un jāliek – iet automātiskāk.
Sestdiena 28. II. 70.
Vakar līdz 11.30 kārām izstādi. Naktī pa lietiņu skaisti braucām – līdz apstājās tā lieta!
Pirms 3 a.m. pārradāmies mājās.
Aizvakar ceturt. nosūtīju ielūgumus Freijiem un Svirsk. Un Austrai un laikam tad no pasta galda redzēju busu un D profilu.
Iemetu vēst. un gāju ārā pa ielu tam garām – sprogainu galvu rožraibā kleitā zeķēs, klikatās – puslīdz O.K.
Neskatījos. Neredzēju. Tikai caur logu pamanīju un liekas nešaubīgi. Jau šad tad nedēļā bij vieglas aizdomas ka D ir uz ‘line’ un reiz ‘šausmīgi vilka’ iet ielā bet noturējos. Varbūt tad viņš bij arī tas kas piebrauca pie jūras kad es tur vējā stāvēju? Bet tas bij vakarā – un kas dienā brauc, vakarā nav. Anyway – viņš mierīgi brauc visu nedēļu varbūt.
Šorīt galvas sāpes. Vakar – visādas grūtības uzkarot bildes. Intīma dzīve starp mani un Dzidru – jāatsedz citiem, tāpat kā bildes.
Šodien jāplēšas tur lai aizbrauktu ar vilcienu! Oh! Grūta ir tā sabiedriskā dzīve. Ja nevajadzētu domāt – varbūt kaut ko pārdos! – varētu izkārt un nerādīties – lai skatās! Tagad – vīns, uzpucēšanās, ākstīšanās – jo īstu interesantu maz. Bet – tomēr – tā tas visur, arī agrāk, bijis, arī kad ‘lielie’ dzīvoja – Gogs, Sezanne etc.
Un tagad arī – lielie dzīvo. Dz. ir viena no tiem – ja ļautu viņai strādāt.
Šodien varbūt būs Freji tur – (solījās) un es braukšu līdz! Labi!
Man vajaga izklaidēties citā jūrmalā, un Dz. arī vajaga būt vienai.
Es vispār guļu par daudz uz viņas būtību, mākslu. Tomēr – es arī velku no viņas ārā šo mākslu – atbalstu, jūtu par to vairāk kā neviens cits. Viņa ir mans tiešais, dzīvais turpinājums. Cliv. ir gadījiens – un gandrīz liekas – kaut cits piestātos viņa vietā pie altāra – jo viņš laikam nav tas, kas domā kā Dzidra. Viņš atbalstīs Dz. mākslu, kamēr tas būs viegli!
Bet kur būtu kāds – kas atbalstīs to arī kad būs grūti? Varbūt viņš to darīs tomēr ilgāk, kā viens otrs! Ja būs nauda – tad viegli. Bet ja nauda – tad Dz. bez viņa arī būtu viegli. Tagad Dz. pelna. Kā būs ka nē?
Kaut būtu kas stabils! Man māja, kur atgriezties, kur just savu palikšanu kad viss cits arī nebūtu drošs. Tas ir kā man trūkst un tā trūkst Dz. un Inesei. Ģimene un māja.
Māja – kāda tā man bija. Bet ne jau pilnīga. Bija tikai māmiņa viena un bija apkārt sveša dzīve garīgā ziņā. Tikai pati jaunība bija tur līdzsvarota. Vēlāk visiem jautājiens – ko tad Erna darīs tālāk? Un lai cik labi jutos – tomēr bij kāda atšķeltības atmosfaira. Un kad nāca 30 g. desperate domāšana par to – ka jāprecas.
Dzīve ir – jā, tāda kā tā ir.
Vakar dejoja tautas dejas tie, kas dažus gadus atpakaļ, bij mazi knišļi un – mūsu bērni desperate meklē dzīves nogruntēšanos, paliekošo, ko tik grūt atrast. Kam ir labi apstākļi – tiem nav īsti stabilu centienu. Kam ir grūti apstākļi – tie savus centienus nevar izpildīt.
Būtu dabīgi – ka šie bagātie pirktu bildes, nestu mājā, barotos no citu idejām, dalītos ar tām un atstātu savu naudu lai tas otrs šīs idejas varētu likt savā darbā. Tā tas mākslas un kult. uzplaukuma laiks ir. Bet mūsu sabiedrībā – katrs grib būt mākslinieks, slavens un lielākā daļa dzīvo no pus vērtībām – nespēj un negrib ticēt un mīlēt otra darbu tādēļ ka tas ir vērtīgs, grib savu, savu, savu, es arī varu etc. Visi sliņķi, slaucītāji – komponē – un ne lai par to paši priecātos bet liek to kā sasniegumu citiem priekšā.
Tomēr – tik nepareizi viss arī nav. Grūti tikai izaugt kādam lielam.
Rumba pazuda prom.
Tomsons prom.
Es (!) prom.
Ko tur malsies. Mums trūkst mūsu zemes. Maza saujiņa nevar uzturēt māksliniekus. Mazā saujiņā nav pat tiem kur ciest un bojā ejot radīt.