1970 Wollongong
1. janvāris 1970.
Līst.
Biju vakar pie latviešiem. Garš stāsts – kā braucu etc. Mana fiziskā izturība tomēr – apbrīnojama!
Neticu ka es jauna to būtu labāk paveikusi. Celties pirms pieciem. Izplānot ne visai patīkamo ciemošanos (pie Kanād.) un tikpat nepatīkamo balli. Aizskriet (pēc aukstas dušas un kleitas un citu pieder. uzmēģin. un pārbaudes) iepirkties. Izskriet kājām pilsētu krustu šķērsu, iet bankā, nopirkt zeķes, cimdus, lūpu krāsu, matu spr., vakara sandales – pārnākt, izmazgāt matus, ‘setij’ kopties (Dzidra salika matus!!) Tad pakoties un prom uz vilcienu. Braukt 2 stundas – tad vējā, aukstumā, centrālē – meklēt uz Rivsby – un atkal kā bieži – nevar dabūt vilcienu – prasu – un tie atmurmina nesaprotamu joku – tad te nu nāk manu mocītāju palīdzība – jeb mans nogurums? Es iekāpju nepareizā vilcienā – tāpat kā tanī vienā pag. gadā baznīcu meklējot ––
Nobraucam vai 2 stundu uz Southerlandi – kāds nosēžas blakām – (par ko es domāju – tas būtu tādā vecumā kā mani vajadzēja iemācīt cienīt…) Tam es prasu ceļu – nepareizi, jābrauc atpakaļ uz Tempe. Un to prasot un dzirdot es ieskatos viņa sejā un redzu ka viņa acis ir skaistas – un tā ir tā trakā pazīme ka ar mani kaut kas neparasts notiek.
Es drīz izeju izkāpt jo domāju vilciens jau piestāj – bet tas vēl drāžas 2, trīs stacijas vējā un aukstumā. Tad izkāpju beidzot. Station master – jauns cilvēks – es prasu, viņš mazliet noraidīgs, bet tad atbild un paskaidro laipni – un atkārto skaidri – līdz Tempe! Es to paturu prātā un pāreju uz to platformu kur viņš norāda. Tur iznāk stāvēt un gaidīt aiz muguras kādam jaunam (sidwiskerim) pa kreisi laikam kāds vecāks, pa labi jauna meitene.
Pāri sliedēm, turpat kur es nācu uz pārejas tilta kāpj 2 cilvēki – viens plātās rokām un ļogās un izskatās ka tas ir (vai spēlē) kropli, kustību nevaldīt spējīgu. Es to novēroju. Jaunais sidviskers atgriežas un ‘zīmīgi’ paskatās man virsū, tieši acīs.
Es neko. Pēc brīža atkāpjos aiz meitenes.
Kāds jauns cilvēks pieceļas aizmugurē kaut kur no sola un aiziet ar avīzi. Es varētu tulkot visu tā – Tu esi slims, brauc mājās. Un tas ir vienīgais ko es jau labu laiku vēlos – bet es zinu, ka man jāiet mans ceļš arī ja es esmu kroplis, ko es tomēr negribu pieņemt, jo man jācīnās pret to, ārā no tā. Lai arī tik ļoti fiziski un garīgi grūt.
Beidzot vilciens pienāk, es iekāpju. Beidzot nobraucu līdz Tempei.
Tur atkal vēl jaunāks un pavisam šmurgulīgs ‘station master’ – prasu Revesby line.
Man, O man būšot jāiet back līdz…
„Man teica līdz Tempei,” es viņu cieši pārtraucu! Un kā par brīnumu – viņš nu saka ka no 2 platf. pēc 4 min. būs vilc. Vilciens bij – bet ne pēc 4 minūtēm, varbūt ne pēc 14 – gaidīju un salu tukšā – stacijā, kas drīzāk kādus netīrus elles kambarus atgādināja, nekā staciju, tikai reti vīrieši staigāja šad tad cauri – varēja domāt – te man drīzāk nogriezīs galvu, ne vilciens pienāks. Es gaidu.
Pienāk tomēr vilciens. Beidzot piebraucu Revsbijā (šoreiz izpētīju sarakstu citādi sen būtu traka palikusi gaidīdama). Stacijā jau tumšs, auksts. Nezinu kur iet. Gaidu taxi. Cilvēku daudz to, maz. Gaidu un gaidu – beidzot sagaidu – iedrāžos svešā mājā, ar koferi un uzplijos. Apģērbos – un viss kā nekā liekas O.K. Bet kā ir – kas to zina. Aizbraucam – es spēlēju dāmu un nenesu savu koferi. Vieta iznākšot pie Freim. galda – samaksāju 2.50 un ienākot gandrīz pakritu – slidenā grīda jaun. kurp. kur mans stulbums! Arī tālāk ejot slīd kājas – bet es saņemos un galvenais – neuztraucos. Eju lēnām! Kā Dz. mācīja. Pie galda apsveic Rodze Ķiseļu pāris, Ābeltiņu pāris – Feldmane etc – jūtos O.K. Vēlāk arī Freimane.
Mani visu laiku ‘amizē’ Ķiselis vai mazais Grauds nāk un dancina etc. Arī Ābeltiņš savu laiku nosēž rociņu aplicis gandrīz izsit mani no balansa – bet noturos. Trakums ko palaižu – atļauju, (ko citādi nekad nedarītu) skūpstīt Ķiselim Tubrālības! Es domāju – elle – visi dara kur un ko grib! Bet kad viņš grib būt ‘uzbāzīgs’ ar skūpstu – es atkratu to un sēžu mierīgi tālāk. Citi liekas embarased bet varbūt ne par daudz – jo es par notikumu neceļu ne ausu. Vienīgais ko varu darīt. Dejot labi neprotu, bet izeju un ienāku lielā mierā un dažubrīd mazliet varu arī padejot. Tomēr tā lieta man neko labi neiet – bet tikai ritma dēļ un neprašanai dejā iejusties – kurpes ir labas un soļi netraucē. Dažreiz pat pašiverējos modernā vienpašu izoļēšanā dejošanā. Feldmanei izsaku „ir gan viņai šķelmīgas acis!” Tā ir mīlīga un uz bučošanos (?). Es viņai patīkot, nopietni un nelaimīgi cilvēki viņai patīkot – viņa novilka savas pants vēlāk.
Aizejot es viņai piekodināju – „un neaizmirstiet savas bikses.” –
Laimes vēlējumu skūpsti bij labi no Āb. Ķiseļa (!) arī Grauda – tas nu gribēja atkārtot (mazliet nozīmīgāku…) kāds svešs un vēl kāds izmēģina ar mēli, bet neko nedabū vairāk kā atrautu cietu muti.
Freimane nospēlēja ar austrālieti (kas sēd. pretī ar vienu Kanberieti) kādu pavēlīgu scēnu – pieliecoties, atklājot skatu atsegtās krūtīs. Vēlāk viņa sēdēja man blakus ar to pašu atsegumu un es tās labi apskatīju brīnīdamies – kādēļ tik porainas? Bet varbūt tas bij manā skatā? Tāpat Freimanes seja man dažubrīd likās neglīta, Ķiseles skaista – citas ne sevišķi tā ne tā.
Nebiju greizsirdīga ne uz vienu sievieti un arī – nerēķinājos ne ar vienu sievieti.
Varbūt ar Freimani, kad Masulāns, kas redzami skaitījās viņas kavalieris, piesēdās man blakus piedzēris – es neko citu nedarīju – teicu lai viņu liek mierā, tas ir ko Ābeltiņš teica, kad viņa sievas māsa to par varas veda mājās. Viņš aizgāja (tika aizvests) un Freimane arī ar viņu.
2 janvāris.
Sūdīgākais jauns gads kāds vien manā mūžā bijis.
Bet – Sarma reiz rakstīja, ka ikkatra bijušā diena labāka par esošo – tālāk vecumā ejot. Šausmīgi tas ir – bet jāsmaida. Vēl jau varētu smaidīt – ja pats nebūtu tik traki jauns bijis nupat.—
Tapšu mierīgāka Un svarīgāka Un priecāšos ar prātu Piekožot speķa raušus Un piedaloties rīkot rautu Nemaz tik ļauni nav Nemaz tik ļauni nav.
Kur, kur ved manis mans trakais gars? Laikam – ne tur. Bet kur? Varbūt tomēr kāds tur. Tādam tur – manis vajag? O nē! To jau esmu sen apdomājusi. Tie visi paēduši, padzēruši, iz[..]lguši pārlieku.
Neredzu nevienu! Un tomēr uz septiņiem varot dabūt tik vienu sievu! Bet – Sievus Mementum more! Kaut kad kaut kur tādu teicienu bieži lietoja. Un tas laikam ir piemini nāvi!
Tā tad piemini to un redzi un priecājies ka viņas vēl nav. Un priecājies par to! Priecājies. Strādā – un dari visu lai vari dzīvot, arī dzīvot mazliet šinī iešanā uz, jā uz to.
3 p.m.
Zaļais buss stāv pie slimnīcas kokiem. Viena nonne piebrauca sarkanā taxītī (?) pie mūsu loga un gudroja ilgi līdz izkāpa un iegāja swim. pool vai bucher shopā.
Dzeltena [..] meitene [..] ar avīzi pārnāca pāri ielai un tai piebrauca balta mašīna.
Vējš pūš krūmos!
Es nebiju uz jūru, bet izcepu speķa raušus un drupačkūku.
Viss ir sapnis – laikam es nevaru pamosties. Viss ir kā zem miglas bet – ko lai domāju, ko lai dzīvoju, kas tāds nebūtu?
Viss ir tukšs – tas viss!
Dzidra nezin ko iesākt ar savu dzīvi.
Kādēļ es ieskrēju tai faktorījā. Kādēļ nekur, nekad neviens mani nebrīdināja – dzīvot mierīgāk? Kādēļ man atļāva visu to? Kas? Cilvēki!
Nav neviena. Man nav neviena.
Kādēļ es iemīlēju šo ielu lai mirtu viņā? Lai mani salauztu viņā?
Kas man jādara? Man nav vēl skaidra galva – man trūkst arī brilles skatīšanai, rakstīšanai – un man trūkst dzīves. Ko lai es vēl paspēju? Vai visā pasaulē nav neviena kam manis vajadzētu? Laikam nav.
7 p.m. Paēdām vakariņas, čopi + wegetble. Tagad tea ar uzsildītiem pīrāgiem un drupatkūku. Neko nedomājot es izgāju verandā (pēc 5, pus 6 apm. vai vēl vairāk – tā tad sen pēc tā laika kad D brauca…) un busi nāca viens pēc otra, es apsēdos brīdi – un viss likās pareizi, viegli, īsti, labi.
Es tomēr tur nepaliku ilgi lasīt – jo vēss vējš. Jūra skaista – zila ar kuģiem. Es ienācu iekšā – apsēdos lasīt Dz. istabā pie mazā loga un pēkšņi D bij pie manis un bij jāļauj lai viņš piesniedzas līdz sejai – tas ir neprāts cik dzīvi tas notiek un tikai tādēļ, ka es atcerējos izejot verandā, ka ir piektdiena un paliekot tur brīdi tam par godu – ar labu prātu, ar mīlestību.
Un vakariņas taisot izgāju pēc zaļ. un debesis bij sārtiem mākoņiem pilnas. Skaisti! Un man gribējās lūgt – lai ir citādi, lai viss ir citādi, lai tā kas bij spēle ir dzīve. Jo tā kas ir dzīve ir tik tukša…
Un vēl šodien es teicu – nekad nekad vairs es nedomāšu par to kas ir pelni…
Why it’s so hard?
Dilons patreiz rekordā dzied It’s hārd it’s hard it’s hard!!!
It’s hard. Vai D nevarēja būt vecāks? Etc. Etc. Bet tas bij neprāts tā domāt? Dzīvi es gribu. Un ja spēli var pārvērst par dzīvi – to es gribu.
Katram tiek kaut kas – jāmaksā ir tikai par kaut ko, kādēļ man jāmaksā – par neko?
Sestdiena, 3. janvāris 1970.
Es ņemu to dāvanu Kas izraisa man dzeju Vienalga – domās, vārdos, Sapnī, dzīvē tā Kā svētīgs lietus nolīst. Tā mani smiekli Manas asaras Varbūt Es maksāju par to Ar savu dzīvi Bet īstā dzīvē man Nav reālā un Neīstenā nereālā robežu Jo visu mēru es Ar to dāvanu Kas izraisa man dzeju.
6 p.m.
Kādu stundu liku virtuvē kārtis – (pēc ļoti labas sauļošanās, aukstas peldēšanās, mierīgas turp un atpakaļ uz North beachu iešanas, kārtīgas paēšanas mājās un mazliet spēlēšanas, Dz. piezīmju pārlasīšanas, intensīvas meklēšanas pēc īstenības…) tad paņēmu tukšu tasīti jo nebij vēl kafija ielieta bet paņēmu tukšo tasīti no galda manā istabā un svaiga gaisa meklējot gribēju atvērt durvis un iziet ārā – es nezinu vai es atvēru tikai un izgāju tādēļ, ka sark. buss nāca no kalna (!) vai es būtu gājusi ārā arī ja nepamanītu busu – tas viss notika it kā reizē, iešana ārā un buss –
Un trakākais – tas bija D. kas brauca, tukšā busā – un viņš redzēja mani un izturējās, tas ir sejā bija tāda izteiksme, kā man melno jugoslāvu ieraugot (Ha! Tā nu ar mana fantāzija!) jā, bet nekādas laipnības tur nebij un viņš gan mani arī neuztrauca ne par mata tiesu – bet tā kā es biju iznākusi ar tasīti rokās man vajadzēja nākt tālāk uz krēslu un tūlīt nāca otrs buss pa Cr. Str. un tanī bij kāds svešs drivers gandrīz kā D. dvīņu brālis. Savādais tas, ka es laikam beidzu kāršu likšanu ar to spītīgo minēšanu (pēc visādām citām) – viņš tomēr jūt simpātijas pret mani!
Kā tas viss tā var sagadīties tas tomēr ir vairāk trakiem kā netrakiem saprotams. Un kur viņš tur pa to kalnu dauzās? Varbūt tur viņam ir mājas? Vienu dienu ejot uz beachu es turpat kur toreiz ar viņu runāju – atkal reiz sark. busa stūri – nogāju pa otru ielu (turpat gāju šodien) – lai nebūtu nekas jāsatiek. Un šodien es domāju ka esmu pavisam vesela! Bet jādomā – esmu arī.
Un tā bija atkal – brīnišķīgā dzīves sagadīšanās!
Un man jātic – ka tikai es, tikai es vienīgā trakoju. Tomēr kāds šad tad palīdz! Citādi es to nevaru izprast.
Un es gribēju mierīgi sākt rakstīt piezīmes par šo ielu.
Nospēlējos – pavirši, jo negribās iedegt gaismu, bet redzēt neko lielu vairs nevar.
Svarīgais: viņa (dzīvā) parādīšanās atdeva pasaulei dzīvību.
Lai cik viss ir nepareizi – lai viņš ir secretagents, lai viņš ir jauns, lai viņš ir precējies, lai es viņam nekā nenozīmēju – bet redzēt viņu dzīvu un zināt ka mazākais viņš un pasaule ir tā pati kas pirms šī trača – tas arī man atdod daļu dzīvības.
Es saku daļu – jo tikko saņemot tās visas krāsas – es protams biju atpakaļ illūzijās.
Varbūt pat ‘viss pasaules dzīvums’ – ir beigu beigās parādījies uz brīdi, tikai tādēļ ka es ieslīdēju atpakaļ illūzijās: Ka esmu daļa no šīs pasaules! Bet – man jāsaprot, ka es neesmu!
Nē es to nevaru!
Un ar visu nevarēšanu – kaut kāda dzīvības daļa – ir atgriezusies. Mazākais es nejūtu ka viss ir pelni. Jūra un debesis un iela ir dzīva – atkal.
Vai arī man dzīva? Varbūt mazu mazuliet. Bet ejot šodien (un visu laiku tagad) un peldoties un guļot saulē, un jūtot zāles smaržu un akmeņu siltumu ceļā – es tomēr biju beigta.
Tagad – mazu mazuliet vēl dzīva, cik savādi. Es jau domāju iepriekš, ka tagad var gadīties, ka kaut ko dos atpakaļ – un man būs jāsaprot ka to nevar dabūt atpakaļ – bet būs jāapmierinās ar to, ka tas tomēr ir dzīvs, ka viss nav ērmi vien.
O – raudi nu sirds!
Raudāt būtu pareizi. Bet tu negribi raudāt un tādēļ zaudē prātu. Visas vecas sievas noraud katru dienu! Bet Tu negribi raudāt – un negribi būt veca!
O, cik labi, cik labāk ir dzīvot.
Kādēļ? Es to nezinu. Tādēļ, ka viss nav ērmi. Es jau to teicu.
Bet svešs un ērmīgs viņš ir ar saviem viskeriem un kupliem matiem. Pag. gadā viņš bij ļoti tīri skuvies, īsiem matiem – kā nesen no kara dienesta pārnācis.
Mirsti nu lēnāk – nu Tev dod laiku to darīt. Pirms Tu biji jau aprakta nenomirsti. Nu Tev dod laiku nomirt.
Mirsti nu – lēnām!
Cikādes dzied un
dzeja nāk pāri dārzam
nāk kā balta sieva
no jūras
ar ziediem un
slapjiem dvieļiem
ar nogurumu un
smaidiem līdz novakare
ar zaļu krēslu nāk
istabās
kur grāmatās labi
vārdi atkal atrodas
lēnām atdzīvojas
durvis logi sienas.
11 p.m.
Pēdējās dienas – neatpūšos, pieņemos svarā, kājas sāk pampt – un pirms tam bij tik viegli un labi. Varbūt jāgavē. Uz jūru tomēr aizgāju, atnācu bez grūtuma.
Nosauļojusies brūna.
Peldējos aukstā ūdenī.
Jūtos labi.
Taisīju ‘sveci’ – parastos dažus jogu paņēmienus katru dienu.
Nolēmu – cīnīties par savām tiesībām – kopt veselību, kas vēl ir laba.
Kopt ar sportu (peld. iešanu) un ēšanu – jāieturas – pa svētkiem esmu palaidusies. Jācīnās – jānotur sevi labā svarā, nu jau tūlīt ir par daudz!
Ak, Inī mani mācēja drusku tievāku dabūt. Beigās jau biju par bālu – Bet kad atbraucu atpūtos – bij labi. Nu tūlīt jāietur diet.
4. janv. 1970.
But I am not A living thing I am just a poet But I am not A mortal thing I am just a poet. „Ja Tu gribi zināt kaut ko par manu dzeju nelasi Elgu Leju. Saliņu Gunaru palasi un paburto Dylanu Thomasu.”
Piezīme: kā katrā jokā ir puse patiesības tā arī šinī – ir tikai puse viņas!
Un manī ir daudz Elgas Lejas Mini maz Gunara Saliņa Mini mini Dilana Tomasa. Vēl kā katrā jokā Ir puse patiesības Tā arī šinī ir Tikai puse viņas!
Uz verandas 10.30 a.m. Silts. Lasu – apmulstu no tā (the dead seagall) spēlēju latv. t. dz. atmostos lai redzētu –
Mana izdzītība ir sākusies jau agrā jaunībā – morāle, paklausība etc. mani ir jau tad nospiedusi tik sāņus, ka man nav nevienu Jāņu ko atcerēties, nevienas īstas zaļumballes – varbūt dažas tā pa pusei.
Tikko D pabrauca garām it kā mazliet apcirpies pēc pag. gada stila, mīksts piepūties kā gailis. Viņam arī ir tūkstoš sejas!
Kāda pamatīga ģimene, (liels vīrs, resna sieva, čupa bērnu) aiziet garām. Mans minds warnij – viss O.K. Arī tas, ka es palūrēju uz abiem busiem un otrā bija Duks.
Mazliet viņš ‘iecirta’ – bet tam vajadzētu būt normāli pie tā ‘stile’ kādā viņš patlaban izskatījās – ne vakardienas à la teenager, bet vīrs ap 40.
Un kā lai es neticu ka ‘visa pasaule’ nodarbojas ar mani, ka viss norit kā pēc programmas?
Jā, spēlējot tautas dziesmas es jūtu viņu skaistumu, kā caur stiklu, nekad nekas īsti rokās satverts, tikai tas kur māte, tēvs, bērnības dziedāšana – nekad jaunības piepildījums! Tāda pat svešiniece es esmu tanī senā zemē, kā te…
Un papu es precēju domādama ka es ņemu to sexy tipu, kas mani novaldīs reālā dzīvē, dos apmierinājumu trakojošām, nepiepildītām cerībām, vēlmēm etc.
Tomēr – tas, ka es redzēju atkal D. mani ‘atskaidro’. Savādi – pirmo reiz mani atskaidroja latvieši, tagad es jau tur jūtos kā maisā bāzta.
Kur ir mana vieta?
5 p.m. pārnācu no N.W. beacha. Nācu – clear! Un tas bij labi un ir labi!
Var jau būt, ka vēl nav viss cauri, (D. jāsatiek etc.) bet – šodien skaidrāka kā jebkad no jūras nākot.
5 janv. 1970.
Izgulējusies, nodušojusies, apģērbusies, vakar brūna nosauļojusies, jūtos vesela pat spēcīga – nogurums nāk tikai no tā, ka man nav ar šo spēku ko darīt – tas viss grib koncentrēties uz sievietes uzdevumu bet – nav kur, tukša iela pretī! O, ne tukša! Ar to kārdinājumu illūziju, kas tur dzīvs brauc garām? Kur lai es liekos, kā lai es nekļūstu traka?
Visa pasaule priekšā – un tā nav mana, es neesmu viņas daļa. Tie cilvēki neprasa pēc tā ko es tiem gribētu dot – jo laikam es to nevaru dot, man tā nav! Mana kafijas tase ar ko es izgāju pretī D. ir tukša. Kā tas tā var būt, to es nevaru saprast.
Reiz es ģērbos vannas istabā un Dzidra mani pamanīja kailu – „O, beaut. Tev gan nebūtu grūti atrast ‘a man’!!”
Kādu man? Kur?
Vecu man, kam lāpīt kreklus? Tādu kā to jugoslāvu (ja arī tas nebij secret agent, bet droši vien bija) kas izlietotu mani naktī un tad liktu strādāt dienā – šinī iestādē es jau biju 20 gadus. Tur man nav ko meklēt!
Ko tad es gribu? To kā nav?
Varbūt.
Es laikam gribētu – a lover.
Taisni to, kas bija Duks, tikai mazliet reālāk. Liekas gan, ka šo lietu parasti ir visvieglāk atrast. Bet tas savādais šai lietā laikam ir tas – ja to atrod – tā vairs nav tā lieta. Īstenībā tas ir kāds smags, sviedrains radījums kam jāziedo ļoti daudz lai to varētu mīlēt. Tas ir – viņš ir jāmīl ļoti lai to varētu panest. Bet kā var ļoti mīlēt – neko – cinisku, vai dumju, afēristu? Jā – es nezinu, es nezinu.
Kas bij Duks? Duks bij sapnis par to kas varēja būt jaunībā un kā nebija, kas varēja būt vēl 10 g. atpakaļ – un kā nebija. Bet tagad?
Elgai Lejai ir – kas? Padumjš, paglīts, pajauns vīrietis.
Masulāns? – Elvīra to laikam pievāc. Tam jākopj māja. Bet tas nu laikam ir diezgan laba – ‘partija’.
Mazais Grauds? – nesagremojams, ja arī to varētu dabūt.
Un tā tālāk, visi pēc kārtas. Visiem viņiem – jāatdod viss – un ko saņems pretī – iekritīsi kā mīklā. Es nezinu, es nezinu, es nezinu.
Kam manis būtu vajadzīgs, kas arī man būtu vajadzīgs. Priekam un spēlei katrs meklēs ko ļoti citādu – kādu dučessi.
Es nezinu!
Es skrietu uz ielas, liktos zem busa un kliegtu nāc pie manis šonakt. Es par to esmu agrāk jau domājusi – ka tas atnākdams nebūtu tas ko es saucu. To es desmit reiz esmu izlēmusi jau sen, vēl pie vīra esot – ka tas nevar atnākt, ko es saucu. Tas varēja atnākt agrāk. Bet tagad? – kaut kur ir tomēr kāds, kas ir man līdzīgā stāvoklī! Garīgi kustīgs, fiziski nesabrucis – tomēr mēs abi esam tik ‘sabrukuši’ ka tikai mīlestība varētu mūs noturēt kājās – Bet kur to atrast?
Jānoslāpē šī diena, rītdiena, parītdiena – jāstrādā, jātaisa grāmata – Ak kungs! Vai ar grāmatu dabū vīrieti un dzīvi? Es jau uztaisīju vienu grāmatu – neviens vienīgs man nav nācis tuvāk.
Es nezinu kas man jādara.
Man jācieš.
Izskrēju pēc ‘buniem’ – lai izkustētos, lai izietu ārā, dzīvē, uz ielas, (pie busiem!).
Diena skaistākā kādu var iedomāties – spoža, silta, mierīga – neizsakāma, viss pasaules, dzīves, cilvēku laimes esence tādā rītā – smaržo, mirdz tāles, dārzi, gaiss saule sniedzas tieši sejā ar tādu maigumu, ar tādu dedzīgumu it kā tā māte būtu kas rokās ņem lai dotu un dotu!
Nezin kur es aizklīdu domās, izjūtās turp ejot – bet atgriezos starp autobusiem – un tas nav pietiekami. Laikam man jāiet kaut kur, kur aizklīda domas, izjūtas. Bet kur tas ir? Kur tas ir?
Jauna sieviete melnā, sarkanu somu, gaišiem matiem nostājās gaidīt autobusu – Tas pieder viņai! Labi labi! Kas pieder man?
Kādēļ viņi man ielika Duku, ja Duks nevar būt tas, ko es kāroju?
Es viņu neķēru. Viņš mani ķēra. Tomēr – es laikam uz viņu skatījos – jā to es darīju. Kas Tu esi? Kas slēpjas Tavā sejā? – Es prasīju un prasīju – līdz Tu atgriezies – ‘tā nevajag’. Un es ‘tā nedarīju’ – līdz es pamanīju atgriežoties reiz, ka Tu seko ar laipnu skatu. Ar šo skatu – Tu mani ķēri.
Jā. Es apskatīju jauno bārdaini, vienmēr – un nopriecājos. Un – ja viņš būtu mani ķēris? Es neticu ka es būtu iekritusi. Nu uz veco – tumšo – tas man nepatika, tas man likās cinisks. Uz brašo vīru ar 2 puikām blakus reiz – es nevarēju, es zināju, ka tam manis nevajag, viņa dzīve ir pilna kā rieksts ar jaunu, stipru kodolu.
Nē – izņemot cinisko veci – tur nebij uz ko krist. Un es kritu uz šo – neapzināti neko citu, kā cilvēku pētot.
Labi. Jādara kaut kas. Diena ir – glorious.
Kur iet? Pie acu ārsta! Hā!
Otrdiena 6. janv. (?) 1970.
No lapas
Nu sāp tik ļoti
Šķiet viss salūzis
Un nobirs kristālos pie kājām
Kā bira lāstekas no jumtiem
Kā nobirst ceļā logs.
Tik bērna roka pretī sniedzas
„Neklūpi, māmulīt!”
Man ir bailes aizbraukt tagad – vairāk Dz. dēļ.
Vēl es neuzticos viņas lietai ar Cl. Tas ko viņa raksta savā dien. gr. ir baigi! Viņa turas pretī kaut kam, ko viņa pati ne pazīst, ne atjēdz kas tas ir. Un – arī es to nezinu kas tas ir.
Bet ja es sev varētu uzticēties – tad tas ko es nīstu Cl. ir šausmīgs sensuality – tāda kas var ņemt nelabu galu. Mazākais tādam dabas bērnam, kā Dz. Un tik garīgi bagātam bērnam. Ja es aizbraucu – ka tikai Dz. neizdara kādu pārsteigumu ar precēšanos.
Un nu es redzu – cik grūti ir reālu padomu dot. Tas posta uzkundzējoties pār maigo iekšējo paša padomu.
Trešdiena 7. janv.
Rīts. Biju dušā – vakar Clives cēlās es negāju. Uz jūru arī vakar nebiju – apmācies. Šorīt vējaināks, bet izskatās saulains arī un mīlīgs.
Vakar no rīta izlasīju kādas savas piezīmes – par Gr. kampu – liekas gandrīz gatavs stāsts!
Sajūsmā atguvu visu skaidrību un spēku. Bet kad biju uzrakstījusi sākumu uz lapas – frame komposition lai taisītu – man gribējās pirms to sāku pārrakstīt uz mašīnas – izskriet vienu riņķi ārā. Uzvilku vecos kostīma svārkus un svītraino džemperi – un jutos apbrīnojami labi – vienos smaidos (sevī). Noskrēju iemetu Picadillī vēst. (Dzidras) tad nācu fruitshopiņā paņemt pienu sāli cuk. (Ak jā, šo te iepirku jau Picadilli). Grīngrosers bij viens, man bij mazliet bailes – bet viņš bij perfekts, kā agrāk, ar mazliet jaukas dzīves ne sexa koķetērijas – apjautājās vai es nebraukšot atkal holidejās – un tas tik tālu izrauts no manis – mans lielais notikums – ārzemes, ka man bij jāsaņemās lai atbildētu. Bet – iznāca jau viss labi. Tā es būtu atgriezusies kā putns – draugos ar visu pasauli, spēka pilna pabeigtu stāstu, kad te no slimnīcas pārbr. 2 sievas uzlaida pāriet ielai vecu sievu – uzlaida un negāja līdz. Tā pastīva, bet jauka un glīta veca jo veca – pārnāca un nāca man iepriekš.
Es kā ar visu uz labo – noskatījos to ar mīlestību, atcerējos māmiņu, un šīm pēdējā laika burvībām atkal piegriežoties domāju – tā es lai nu eju līdz sirmam tādam vecumam.
Tas būtu labi. Bet man par ilgu palika iet aiz maigās vecenītes un meditēt par vecumu – es padrāzos viņai garām un tūlīt man padrāzās garām cars ar 13, tad gan 17 arī. Un es pieskrējusi pie pasta kastītes to atverot vēl laipni novēroju vecenīti – bet mans prieks bij beigts!
Ko viņi – grib no manis? Es domāju. Ko viņi griež mani? Kā un ko lai es iesāku savā atdotā darba rītā ar šo vecenīti? Iet aiz muguras visu laiku? Nu kādēļ nē, kādēļ nē? Bet kādēļ jā? Un tas sajauca mani atkal – un es mocīju visu dienu grūti jo grūti. Rakstīju tomēr arī stāstu. Bet nepabeidzu.
Ar vecuma problēmu es nezinu cīnīties. Kas tur jādara es nezinu. Jāuzkar kaklā 63 un jānēsā apkārt? Jāskatās uz to katru brīdi? Jākaisa pelni uz galvas?
No nāves man laikam tik ļoti bailes nemaz nav – es neesmu ne reizes ne īsti samulsusi, ne kliegusi, ne zaudējusi galvu šinīs trīs satiksmes uzbrukuma reizēs.
Bet vecums? Ja vecums man tagad jau atņem dzīvot spējas – tad es to nīstu vairāk kā to vajadzētu. Es negribu neko vēl viņa dēļ ‘uzdot’. Un ja to bāž man ar varu kā maisu galvā – tad man ir jāsabrūk. Vakar es tikko turējos pēc tam. Bet – vakardienas rīta dzīvības un spēka izjūta bij tik spoža, ka tās dēļ es varbūt spēšu izkārpīties no vecuma bailēm – ha!
No realitātes!
Jūs, mani lielie realitātes cienītāji un tās ieteicēji.
Tikai nereālitāte mani ir noturējusi tādā veselībā kā es esmu. Protams – var teikt – kam tā? Bet ja mans gars ir cietis? To es nezinu! Kur tas notika – tur es iedzinu sevi savas ziņkārības dēļ vairāk kā cita dēļ. Tāpat šoreiz – tā tagad arī mākslīga lieta.
I hate!
Man varbūt nevajadzēja lasīt Dz. piezīmes. Bet es to darīju. Ja es to nebūtu darījusi, man ne prātā nenāktu ka man draud kādas problēmas gara veselības ziņā. Bet no tā ko viņa atzīmē es saputroju visu savu domāšanu.
Es pret Cliveu sākot actīt kā sieviete! Nē!
Bet man jākontrolē sevi – vai es to nesāku darīt? Un tas ir kas mums ar Clive bij jāizcīna. Un tas tā var būt arī uz priekšu.
Man nav skaidrības kas Clieves ir? Un kamēr tā nebūs, īsti pareizas attiecības mums nevar būt. Man ir tā savādā – bet viņa paša radītā iedoma – ka viņš kaut kādā veidā ir līdzīgā situācijā bijis kā es, ar savām sexa attiecībām (pret sievieti teiksim). Un tas ir – frightening. Un es Dzidru nedrīkstu uz tādām domām vest – bet varbūt tas būtu jādara.
Lūk – šī domāšana, kurai nav iespējams atrast atrisinājumu – tā nokauj.
Sestdienas vakars {10. 1. 70}
Esmu verandā. Tumst. Gaismas laistās visapkārt, un mašīnas, mašīnas, mašīnas. Nepārtraukti. Piemācies un silts. Biju peldēties. Gāju pa Crown str. tepat lejā. Apnicis šausmīgi vientuļais ceļš uz N. Woll. caur mājām aiz slimnīcas. Varbūt tādēļ labāka sajūta pret ielu te, ka vakar un varbūt šodien (vispār varbūt – jo gandrīz neredzēju, bet varbūt manīju) brauc D. Tas ir traki. Bet man tāda sajūta, ka pie viņa ir manas sanity atslēga. Viņš sajauca, viņam jānoskaidro. Un skaidrāka es esmu, kad liekas viņš brauc un viss ir normāli. Laikam nekas nav normāli – Jeb – normāli – nav tas kā bija un tas arī nē kā ir – tas ir kā es jūtos.
Es cīnos pēc skaidra prāta. Īstenība neturas īstena.
Tagad, vakarā, kopš atnācu no jūras un iznācu verandā – īstenība bija īstena. Arī ir vēl. Tikai nakts nāk grūta. Sāp, tik nežēlīgi sāp tas cietuma stāvoklis kurā esmu. Absolūti bez cilvēkiem. Šodien jau domāju – iet uz Lučiem. Bet – lai saplosa mani? Kas cits tur daudz būs. Es nezinu kur ņemt cilvēkus. Domāju ar mīļu prātu (varbūt pirmo reizi) par Birstiņ kundzi – bet ilgi mēs kopā nevarētu būt – ar mīļu prātu. Tomēr – varbūt man vajadzēja klausīt viņu un iet dziedāt? Jeb nē? Jeb tagad visur varētu iet – ja ‘veselais prāts’ ņems virsroku par illūziju kāri. Pie latviešiem es nemaz ar citādi neaktiju kā vesela – bet dziedāt? Vai man jādzied? Lai tiktu kopā uz Pertu piem.? Laikam – citas izejas nav. Ja arī man būtu nauda braukt viņiem līdz – es būtu tur svešķermenis – tikai ja es kaut kur daru ko līdzi – es ieeju pie viņiem. Pie rokdarbniecēm – tikai pa pusei. Es biju arī tikai pa pusei – vajadzēja uzņemt te viņas – tad būtu īsti. Mīļos viesus rakstniekus pag. gadā uzņēmu – tāpat tie garlaikojās. Gribēja iet uz Lučiem. Kad es būšu ar tiem? Nekad?
Bezgala gaidu Ineses vēstuli. Nabaga bērns, ko lai viņa saka, ja Dzidra rakstījusi par maniem trakumiem. Bet nu – ja ne cits, tad šausmīgās bailes no šīm ciešanām kas tagad iet pāri, mani noturēs pazemīgā mierā. Nāvē! Ha.
Šorīt gribēju te atzīmēt (kad likās pamanīju viņu braucam) es dzīvošu lai meklētu viņu. To. Bet varbūt tas nav jāmeklē. Ir gan. Ir gan. Vienalga kādā tēlā, sirmā, kroplī, vai veselā, skaistā – vienalga – tikai dzīvā. Es dzīvošu lai to meklētu. Bet – es to visu laiku esmu darījusi.
Es – rakstīšu grāmatu – lai to atrastu. Bet es
{page torn out}
Svētdiena {11. 1. 70} 3.30 p.m.
No 8 a.m. līdz 1.30 bijām N.Woll. beachā.
Sākumā svešs. Vēlāk it kā pierod un mēģina uzņemt to visu kā īstenību.
Ļoti silts. Esmu visa brūna un balta (zem kostīma) izskats traks, kad izģērbjas.
Willīs pienāca. Pateicu ka sveicināju Esseni. Runāju pus vācu pus angļu – šausmīgi. Un aizrāvos, cik tur bij skaisti.
Jā – par to es šorīt vēl domāju, cik laimīga es tur biju. Vesela. Staigāju pa ceļiem. Priecājos. Mēģināju visu izjust. Skaisti bij iet ar Gervin kundzi arī. Es tikai protams rāvos savā pasaulē. Un tomēr – es biju kopā ar viņu. Un cik skaistas bij tās naktis kad braucām mājās no Fechta un Inī ar Laimonu dziedāja! Es biju kā pasakā. Dažreiz mazliet lija – caur zaļajiem mežiem braukt bij tik skaisti! Un dienā es gāju lasīju treknās skābenes, cūku kūtis tā oda, ka bij jāsteidzas tām garām. Bet tālāk āboliņš un rudzi un zāles un viss.
Ak Dievs kas gan notiek? Un kas notika? Vēlāk es tikai reti biju īsti priecīga. Un tam bij par iemeslu pārpratumi. Tas sākās no Jāņu vakara kur Kanādietis man bij aizlicis roku aiz krēsla, kad pienāca Laimons un savādi (?) smaidīdams (viņš bij krietni iedzēris) ieņēma Kanādieša vietu, gan bez rokas – bet man likās ka viņš kaut ko nepareizi redzēja un nepareizi tulkoja un rāva mani kādās nepareizās situācijās – iedomās. No tā es pārgāju dusmās uz Laimonu un liku nabaga Inesei tik daudz ciest. Tad – šausmas par viņas slimību, kas mani padarīja vai traku, un kas viss atkal beidzās. Bet tad vienmēr bij kādi pārpratumi – līdz beigām.
Ak – vai es tiešām biju tur arī traka visu laiku.
Ineses slimošana bij briesmīga. Jau Dammē viņas bālums mani baidīja – Bet viņa turējās labi. Tad – tas nelaimīgais pēlis, kura dēļ es sāku nīst Laimonu un nejusties labi tērējot naudu – viss viens mūžīgs saspīlējums. Man likās ka Laimons ir cruel pret Inesi.
Bet vai viņi nevarēja man skaidrot kā ir? Par tām sēnēm arī – Laimons tak viņas nīda? Ak – es nekā nezinu.
Es ilgojos Ineses un Laimona tagad. Varbūt ne Laimona – es viņu nesaprotu. Aizbraucot pirmā laikā visā Dammes laikā bij labi.
Ians un Austra [right] ‘pikija’ on Laimons [left] piem. par to chicken ēšanu – Laimons jau ņēmis un vēl ņēmis etc. Un apklusa ieraugot mani blakus. Un tad tā ‘prastā’ viņa dzeršana ko šie it kā nicināja. „Kurš tad to dzer lielos kvantumos” –
Ak!
Bet bij tik daudz daudz skaista. Es tikai nespēju visu uzņemt tik cik gribēju. Un tomēr – es atceros visus tos garos braucienus, zemi, ceļus, augus, klintis.
Migla atkāpjas par to domājot – es jūtos skaidrāk.
Šinī izolētībā.
Šinī dzīvajā kapā!
Kad es vēl varēšu dzīvot? Grāmata? Visu visu uzrakstīt! To es domāju. Bet nav vien spēka. Jāsāk to darīt uz mašīnas.
Ak – cik skaidra es kļuvu!
Un tomēr – notikums ar mani te ir uz ielas. Un atkal pārņems mani.
Jācīnās. Tomēr jācīnās.
Es gribētu iet, iet, iet. Bet nav kur iet. Tukšas ielas, svešas mājas nomāc. Šodien pie jūras kādu brīdi pagāju gar malu – laiks bij tik skaists, ka tas mani modināja. Un vēlāk kad Villijs un viņa draugs atnāca – kad bija vairāk pazīstamu (kaut tik vien cik Villijs, ar ko 2 stundas reiz kopā uzkārām bildes) – bij labāk. Briesmīgā nereālitāte rodas no briesmīgās vientulības.
Un latvieši, mīļie latvieši – man ir bailes no viņiem. Villijā es jutu tenderness – noklausoties manu runāšanu par Vāciju – bet latviešos es jūtu kritiku, daudz prasību un nezin ko visu. – Kaut es varētu satikt pazīstamus cilvēkus.
Liekas Svirska kundze būtu pat laba. Un Laimona mamma. Bet – uz mirkli. Vēlāk tas viss mainīsies, es jutīšos atkal cirsta gabalos, izsmelta. Kur ir tie kuri var būt pilni maiguma? Vai es esmu? Laikam nē. Pret Freijiem es biju – bet kā Freijs mani noraidīja telefonā – tas bij tā, kā runājot ar idiotu: „… Ko tad Jūs kad te atbrauksiet un neviena nebūs mājā… Sieva darbā…” Es vienkārši nezināju ko teikt. Es beigās paprasīju vai viņu suns arī vēl ir pie viņiem – un kad viņš teica jā – tad es teicu – un tad jau ir viss pa vecam –
Jā ar Freija kundzi es domāju, ka es varētu būt sirsnīga – bet tagad arī tur man ir bailes.
Es gribētu satikt Josefu Hermani. Ja es varētu izpētīt kas viņš bija. Lai viņš atkal runā par savu bērnību. To viņš darīja tik brīnišķīgi!
Un es tur viņam dzīvoju līdz. Ja ne visur ja ne tagad ar viņu – bet viņa stāstos – arī tas ir svarīgi, kaut kur būt kopā.
Bet – kas viņš bija? Kaut kur viņam droši vien bij ģimene. Nu tas nekas. Ja tikai viņam manis vajag. Bet – nezin vai viņam vajadzēja. Vai arī viņš bij secret agent.
Un – šodien viens bāls vīrietis ar bālu puikiņu – jūrmalā man atgādināja Maifieldas shopa asistentu ar ko mēs it kā sākām ‘a play’. Varbūt tas arī bij secretagents. Viņš reiz nogāja gar Svirsk. k. māju ar puiku pie rokas.
Es gandrīz sāku doties uz viņu – bet – paliku ārpus tā. Viņam bij skaistas acis bet neglīts zods un mute. Un es nedomāju – ka es ko praktisku ar viņu varēju iesākt.
Šodien atkal visa jūrmala pilna ar tēviem un bērniem. Un kāda galu galā bij tā ‘message’ tur North Wollongongā? – Es domāju – atsakies no viņa (bērni mazi viņam) bet tanī pat brīdī kaut kas līdzi dziesmai no skaļruņa pavēlēja lets fall in love again, un es acceptiju viņu. Un aizskrēju tūlīt jūrā kur zila sieviete ar bērnu mani panāca un uzsmaidīja.
Es kļūstu skaidrāka – bet praktiski kur man jādodas īsto dzīvi meklēt?
Man jāsagatavo grāmata. Kad es strādāšu kā houskeepere man nebūs laika.
Kad mācīšu 2 (!!) bērniņiem klavieru stundas – es tērēšu laiku un jutīšos useless. Bet varbūt tas, varbūt tas man palīdzētu – lai gan neticu! Ja varētu uzsākt nopietni, ar teiksim 5-6 bērniem un lielākiem. Tad jā. Tad es kaut ko darītu un brīvā laikā sagatavotu grāmatu. Tomēr – vientulība – tā pati. Kaut kāda ģimenes atmosfaira mani nomierinātu. Houskeepere? Un tūlīt iekšā kādā afērā? Kas nezin ko ar mani atkal izdarīt… Jo – ko vairs kāds pie manis var meklēt.
Kā Gervin kundze pavada savu laiku? Ar business. Viņai mamma vēl bij dzīva.
Nu – centīsimies dzīvot līdz nākoš gadam!!!
Pirmdienas rīts {12. 1. 70}
Vai nu uz palikšanu, vai tikai uz brīdi, nupat no rīta, (naktī vēl tā nebija) dzīves vērtība ir atgriezusies. Man liekas – būtu prieks klumpurēt uz priekšu.
Tā ir tik vārīga sajūta (agrākā tik spēcīgā dzīves prieka vietā)! Vienā brīdī tā ir – nākošā viss ir tukšs. Bet kā šī vērtības sajūta ir – tā tūlīt D. un visām viņa laika izjūtām un ‘patiesībām’ par savu spēku un dzīves spējām – vajag būt atzītām. Kā to visu atņem – pasaka Tu esi 63 gadi veca vecenīte un ne sieviete kas vēl ko spēj – tā viss sabrūk. Kā lai es turpinu – es nezinu. Vakardienas filmu es nemaz nemēģināju saprast – es tikai vēroju Mikal Cane – kas nemaz nebija pievilcīgs man šoreiz. Izņemot dažas vietas. Mīlas skati ar viņu tomēr estētiskāki kā ar vienu otru. Bet tā apkārtne kur viņš spēlēja (izņemot skolu varbūt) tā vecā pils etc. stupid.
Es ilgojos Eiropas. Kaut man būtu spēks uzrakstīt grāmatu – kas atmaksājas un braukt vēl reiz ar abiem bērniem un visiem viņu bērniem. Sapņi ––
Es ceru uz Ineses vēstuli, varbūt tādēļ – dzīvoju.
10 p.m.
Un tā kas bija Un tā kas būs No nakts vēja Dārza kokos Tavām vainām Kāds balzamu ņem Un ilgi Tevi svaida Līdz Tu atver acis Un lūpas lēni prasa Vai tas ir kas bijis? Un – kas būs? Un – kas būs? Kas būs? Šalc nakts vējš Dārza kokos. Ieklausies, Klausies, dzirdi!
Otrdiena 13. janv. 1970.
Vakardienas Cliva žests parādīja man – ka manī ir vēl siltums, dzīvība – ne tikai mother, bet women dzīvība. Ka manī ir ne tikai vēlēšanās, bet arī savas iespējas pildīt šīs vēlēšanās.
Duks man to neparādīja – tādēļ viņa iespaids un visa iznākums, pat sarkanās neļķes ieskaitot – bija tik destructivs! Varbūt tam tā vajadzēja būt. Lai atraisītu mani no jaunības slavināšanas. Kas nenoliedzami vēl turpināja eksistēt un traucēt. Varbūt vairāk ar to, ka es baidījos ka manī tas ir.
Hermanis pag. g. arī man deva šo silto dzīvības apliecinājumu – savu spēju apliecinājumu. Tas ir svarīgi. Jo pēc iznākuma ar D. es jutos akmens ne sieviete. Paļāvīga koķetērija, izteikta rādīta sievišķības apzināšanās man ir trūkusi no jaunības dienām.
„Kaut Tu vairāk koķetētu,” teica Āriņš. Un pēc tam
„Pie Tevis ir kā tikko pļautā āboliņa vālā…”
Un vēl reiz – „Tu esi kā ziedoša ābelīte…”
Kas es tagad esmu? Kaut būtu kāds kam es varu būt ābelīte ar kādu rūgtenu āboltiņu. Bet es to simtreiz izdomāju – nav nevienam manis vajadzīgs.
Un tomēr – jāturpina sportīgi, sportīgi dzīvot un kopt savu ķermeni un savu appearance. Es to bieži esmu atstājusi pusnovārtā gara kopšanas dēļ – bet tas vēl nav viss – iekšējās nepaļaušanās dēļ. 20 gados ne reizi manu ķermeni neglāstīja to slavinot – bet tikai no tā ņemot un cietsirdīgi, greizsirdīgi noliedzot. Lai es būtu lietojama manta un nedarītu rūpes. Es tomēr darīju histēriskā, asā veidā, izsalkušā, kauna pilnā veidā, apzinoties savu vērtību, bet mūžīgā nolieguma dēļ – neuzdrošinoties paļauties šai apziņai.
Tāda koķetērija kādu rādīja (laikam spēlējot) Elvīra Freimane – tiek nonicināta, lai arī – tai tiek rādīti iespējamie panākumi. Bet kaut kā paļāvīgamai un tomēr redzamākai koķetērijai ir jābūt vēl arvien līdz beigām.
Man jāapzinās, ka es neesmu akmenis un jāmācās tam nebūt.
Jo es esmu mācīta tam būt.
Ko vilkt – uz bowling??
Vakars tuvojas.
Neiesim uz bowling.
Un tas bowling – kur es būtu gribējusi iet, kur manas domas tēlojās iet – bij bowling Vācijā, kur braucām caur plaukstošām druvām, kur es biju laimīga. Kas es biju – to es nezinu. Es kustējos, smējos, runāju, gulēju pēc tam gultā zem pēļa pie vaļēja loga aiz kura bij pavasars. Tas nebij viss ko man vajaga – bet daudz.
Šorīt no rīta pabeidzu stāstu par Gretas scēnu. Traki to rakstīt. Bet tagad – viss var nākt ārā.
Kamēr rakstīju – jutos labi savā jaunajā pasaulē. Aizgāju arī iepirkties līdz pirmam augļu veikalam. Bet pārnākot jau – gara termometrs kritās. Un pēkšņi diezgan smagi tur pie brokastu galda, kur šie ēda savas vēlīnās 11 a.m. brokastis. Varbūt es viņiem radīju bad mūd – un no tā kļuva man slikti, lai gan neredzēju ka viņi justos īsti slikti.
Saņēmu no Pakalna vēstuli ar aprakstu par Auces un LizerBertas slimību – krūts vēzi, mazu sacietējumu. Arī man kāds ir – bet es to pieņemu kā dziedzeri, viņš ir tāds kustīgs, kā dziedzeris, tikai stāv vairāk atsevišķi. Dz. brīdināja iet pie ārsta. Un es uz brīdi nonācu dzīvības zaudēšanas bailēs no citas puses – caur ātru slimību un tas ir šausmīgi citādā veidā. Kas mani padarījis tik nelabā, ķermeniskā baiļu veidā jūtīgu pret cilv. un manu likteni? Tas ir bīstami. No tā jātiek vaļā.
Diena bij ļoti karsta. Šie sēdēja ārā – gulēja tas ir, jo es jau iznesu abus sēdāmos krēslus. Un te – es atspirgu ieslīdot (lai gan domāju ka nē) vecajās illūzijās. Ar vienu aci novērojot busus, dzirdot to iešanu un nākšanu un jūtot sakaru ar tiem – balstoties uz tiem.
Varbūt šāda maza palīdzība der. Galu galā – kaut kā man jātiek uz priekšu. Galu galā – šī illūziju dzīve arī bija īsta dzīve un mīlestību tur viņā, es nevaru nomest mēneša laikā, tāpat kā es īstenībā to nevarētu nomest. Un lai es 10 reiz dienā sev pierādītu – ka tas nemaz nebij cilvēks, ka tam nemaz nebij jūtu pret mani etc.
Tagad – dzerot slepeni no veco illūziju trauka man ir labāk. Bez tam es lasīju ceļojuma piezīmes. Tur – kur es biju laimīga, lai arī es tur nejutos īsti laimīga, es ciešu no sevis arī tur. Tikai Vācijā es vēl necietu. Vācijā es staigāju laimīga, iespējamības robežās – laimīga ar dabu, ar atmiņām.
No tā vien es dzīvoju zināmu laiku. Tad – vakaros, iemiegot šad tad kā narkozi ņēmu domas par D. Tad nāca domas par Fechtas ļaudīm un brīdi pat par kanādieti kas man izaicinoši uzsmaidīja – vilka mani šai noskaņā tur izstādes laikā. Vēlāk, kad ieradās Biruta – man bij kaut kas jānoslāpē – bet es nebūtu to mazo interesi atļāvusies tik jūtamu, ja viņš tur runas laikā, pāri pretī telpai nebūtu 2 reizes pret mani meklējoši, stipri smaidījis, pirmo reiz es to neievēroju, tūlīt otrreiz tas bij man jāpieņem un tā kā viņa insistancī – es jutu ko savādu, es uzsmaidīju mazliet savādi. Bet tā nu bij droši vien mana iedoma, ka viņā bija kas savāds. Bet tomēr – mēs bijām jau ienākot sasveicinājušies un nu pāri telpai viņš atkārtoti uzbruka ar platu smaidu??
Jā – ja viņš nebūtu izsitis manas izjūtas no sliedēm, tanī Jāņu vakarā kad Laimons tur pienāca – viss brauciens cerams noritētu pavisam citādi. Es sāku neērti justies pret Laimonu jo likās – viņš kaut kā aizdomīgi vērtē manu izturēšanos pret kanādieti. Ak to jau es rakstīju.
Lasu Dylan Thomas letters atkal. Daudz tur ko pārlasīt vēl un vēl.
Un gribu rakstīt par Versaļas mežu. Bet tas nav tik viegli. Tikai Dyl. Thom. saka – raksti un negudro!
Tas jādara, tas jādara.
Esmu infektējusi sevi ar ielu. Sēžu tagad uz šo atstātās segas – lejā verandā – bet puse manas būtības staigā līdz busu braukšanas skaņām. Bēda par Inesi! Kādēļ viņa neraksta? Kaut reiz mēs vēl varētu ceļot. Kaut es vēl varētu ceļot Eiropā. Un viņi arī! Kā lai nopelnu naudu?
Lūcija Kalniņa taisīs savu vakaru, lasīs (varbūt) arī manas dzejas.
Ko lai es lasu? Lasīt es varētu čumā – bet kas klausīsies. Un ja klausīsies kas maksās? Neviens. Tā tas ir, tā tas ir.
Papildināju skici par puķēm – ziemas neļķēm Itālijā un Francijā. Varbūt pārkrauts – bet varbūt nē. Redzēs kad pārrakstīs.
Manī deg, deg nemiers. Krūtīs staigā nelabas liesmas.
Bet galva ir tīra.
Tas nevar būt bīstami.
Es gribu tagad iet pastaigāt.
Varbūt man paliek tikai bērni! Bet tas arī ir ļoti daudz!
Jāraksta jāraksta steigā viss, saskaitu kādas 9 tēmas vēl ko rakstīt.
Trešdiena. {14. 1. 70.}
8 a.m.
Šausmīga depression – bet kaut kā normālās robežās tas ir – ne tik nekontrolējami fiziski, bet vairāk garīgi – apzinīgi. Jo tukšums, tukšums. Diena mākoņaina + vējš, kaut kur lietus, pērkons.
Patiesi ļoti skaista.
Un šis mākoņainais skaistums iet cauri līdz kauliem – gribās citas vides, kur iet iet staigāt un būt ģimenē. Visur citur liekas būtu labāk tagad iet, kā te, tukšā naidīgā pilsētā. Tukšā. Arī ceļojumā biju vientuļa ejot Versaļas mežā – un tur gribēju likt klāt to kas te bija, palika – izrādās te nekā nav bijis. Tur varēju laimīgāka būt neskatoties šurp atpakaļ – cerot uz jūru, uz sauli, uz draudzīgu seju ––––––-
Tukšums.
Bet – thank heavens – pasaule man liekas normāla – nav tā kā dažas dienas atpakaļ – ka tā bija kā papīra stalažas.
Oh! Nerunā, nerunā! Es cerēju (un baidījos) kādas ‘sark. busa’ palīdzības šorīt mostoties. Es domāju – varbūt turpināsies manis pārmācīšana, bet liekas esmu atstāta – pašmācībai. Ja tik es varu, tas labākais. Un depression – ir normāla. Puslīdz labi. Tumšums nāk no mākoņiem. Tukšums – no tā, ka ir viss tukšs, ka nav man cilvēku izņemot manus bērnus.
Dažiem nav arī to.
Skatos avīzē, sludinājumus houskeeping’am – bet man nebūtu dūšas un arī fiziskā spēka uzsākt. Varbūt būtu. Bet jādzen, jādzen jādzen sevi. Kā es skrēju pa ielām ar 20 gadīgās soļiem, kā vecais itālis to teica – tagad es tikko gribu vilkt kājas, palikt lēnāka, lēnāka – kādēļ? Iedomājies ka esi laimīga – un skrieni.
Un ja Tev aizliedz to iedomāties iedomājoties ka zilacains šoferis par Tevi domā – mēģini būt laimīga – izlikties laimīga bez tā. Tas jau tā kā bija falsity. Eji pati vien. Eji. Eji. Tāpat Tu gāji pirms Tevi aizskāra viņa izturēšanās. Gulēji jūrmalā pie kaijām. Juties tukšumā kā tuksnesī un tomēr – sirds Tev nesāpēja tā kā tagad – rakstīji savas piezīmes, priecājies par jūras un cilvēku skaistumu.
Tagad? – Pamazām jāatraisās no nospiedošā murga un – jāpriecājas par to pašu.
Bet tad – es kaut ko ticēju, cerēju – uz dzīvi, kas vēl nāks. Lai arī cik maz es par to domāju reāli – tomēr šī doma bij stiprais pamats.
Tagad to izsita no maniem pamatiem.
Kā lai es negrīļojos. I hate to think and to think without any results.
Vakar es piecēlos ar priecīgo domu – iesim bowling. Sakopu matus – tagad – tas nenotika, tagad bij laiks dots apdomāt ka šis bowling nebūs tas bowling kas bija kas bija protective no Ineses + Laimona un manas cerības būt dzīvai un zaļajiem laukiem – Jā un tur es dienā gāju pa tiem laukiem un biju vientuļa – bet grāvmalas bij ar ziediem un es plūcu un plūcu tos. Un mūsu logs šo istabā bij piegāzts ar šiem ziediem. Un vakarā mēs braucām uz Fechta caur maigi zaļiem mežiem. Tā visa bij tikai dekorācija bet spēle it kā bij tuvu. Tagad? –
Tagad – jāsaprot ka tikpat tuvu vai tālu tā ir.
Ko es gribu? Ko es gribētu? Cilvēku – piemērotu cilvēku – ar ko dalīt dienu, dzīvi, nakti, rītu, māju – arī māju? Neticami, ka es visu to spētu dalīt. Es gribētu mazliet.
Man pietika ar to ka nedēļā reiz es iekāpu autobusā un jutu ka to vada dzīvs, silts cilvēks kam ir kāda daļa ar mani, kam es esmu simpātiska, mazliet gaidīta.
Bet tas bij par daudz prasīts no dzīves!
Par daudz!!!
Pakalnam Pēterim 46 gadi bijuši diendienā pilni šīs dzīvās dzīves. Un tagad tā viņam atņemta.
Ceturtdiena 15. 1. 70.
No Ineses vēstule. Atteikusies no skolas darba. Cik gan viņai nebija jācieš lai sevi pie tā dabūtu! Palikt uz Laimona algas, nestrādāt neko. Bail, kā viņai ir? Raksta tomēr par ziemsvētkiem Toronto – pa pusei priecīgi. Bet cik ilgi tur bijuši, kā tur mājas – neko nesaka. Tikai savu atteikš. no darba vairāk reizes piemin.
Man kļuva galva skaidra, apmēram vecās sliedēs ar visu to īstenību, kas bijusi pirms mana trača. Lai arī – pretī sark. busiem ir grūti iet. Bet citur jūtos normālāk.
Bet kā Inesei? Kaut viņa atpūstos! Kādu citu darbu viņa tur varētu dabūt. Nu – redzēs. Un kā ar naudu? Viņa kreņķēsies par to. Man būtu jāmeklē klav skolnieki, ja neeju darbā kādā ģimenē.
Šovakar nogāju tikai izkustēties līdz Delik. shopam. Meklēju gurķus. Tur tāds jauns apkalpotājs, bija arī vecais. Kad nācu ārā pa durvīm kāds no viņiem teica „beautiful eyes” – un es to uzsūcu kā lietu. Man tik ļoti tā vajag – es jūtos 100 g.v.
Acu ārsts teica – labas ‘veselas acis’. Bet es jau nekam neticu….
Pārlasot atkal Ineses vēstule neliekas parāk bēdīga. Labi ja viņa ir prom no darba, kas viņu nomoka. Viņai jāatpūšas no tā, ja tik viņa to mācēs.
„Sekojiet rozēm uz Talcy pili.”
Lasījām plakātu
Francijas mazā pilsētiņā (Mera)
Luāras krastā
Un ieraudzījām rozes
Sarkanas rozes
Te vienā ceļa malā
Te otrā
Un nu jautrā garā
Saldsērīgā labsajūtā
Un vienos smaidos
Deviņi kilometri
Pa ceļu caur laukiem
Pa nelielu lielceļu
Baltu
Sekojām rozēm
Uz Talcy pili.
Bij mīlīga pils
Bij vecā aka,
Bij vīnu spiestuve
Ar koka ratiem
Un kubliem un mucām
Bij baložu tornis
Pilns spārnu
Šalkām
Un vējiem no atmiņām
Bij pilī
Cepešu bļodas
Un galdi un gultas
Bij daudz kas
Mazajā
Talcy pilī
Kur dzimis dzejnieks
Alfreds Misē
Bet viņa vecmāmiņai
Tās (rožainā)
Jaunības dienās tur
Dziedājis dzejnieks
Ronsards
Dziesmas par rozēm
...Plūc rozes
Kamēr tās zied...
Bij daudz kas
Mazajā pilī
Bet skaistākais
Bija ceļš
Pāri klusiem
Vasaras laukiem
Ar rozēm pa
Kreisi
Pa labi
Un plakātu
Pilsētiņā Mer
Sekojiet
Rozēm
Uz Talcy pili.
Sekojiet rozēm uz Talcy pili
Prātā šī diena
Kad darījām tā
Devāmies pāri klusiem laukiem
Ar rozēm gar ceļmalām
etc. etc.
Pēcpusdiena.
Biju Social Welfare prasīt brilles bez maksas. Tūlīt nevar dabūt. Varbūt, varbūt nē.|
Aizgāju uz pastu (paziņojuma dēļ). Pašas vēstule – bez markas Inesei. Tā tad – viņa dabūs vairākas dienas kreņķēties par manu dullo vēstuli – šī bij skaidrākā tai pašā diena nosūtīta.
Mākoņaina diena ārā ij iekšā.
Staigāju kā mēbele
Cenšos kaut kā justies es pati,
Bet kā lai to varu, ja
Es nejūtu kas es esmu?
Es nejūtu ka būtu kāda
Oh nu akmeņaina, lai kā
Arī es to gribētu.
Un – kas cits es varu justies.
Dz. Prasa – „kādu vīrieti Tu tagad gribētu?” Neesmu par to īsti domājusi. Man liekas – ka es gribētu savas illūzijas –
Happiness is the state of mind, ne
State of your life real conditions.
Jālasa. Bet brilles – ja negrib piemaksāt 18 dolārs pie 7-8 tad nezin kad vēl būs.
Sēžu verandā un – nositu laiku. Neesmu šodien neko pārrakstījusi. Spēlēju česu ar Dz. – un tas nu nav nekas kur es ko varētu mācīties. Prāta vingr.? Tad ar kārtīm tikpat labi.
Lai neiegrimtu krēslā un miglā ir jāskatās uz lietām.
Tas ir veselīgi arī acīm – platas.
Nepadodies
Neizbīsties
Neatzīsties nabadzībā.
Vecās vainās krist Kāro sirds Piedzerties no tā Kas man vīna vietā, Kas man dzīvi kaut kā Notur lietā Illūzijas dod Lai es smaidīt varu Labāk ir Nekā rūgti raudāt Kailā īstenībā. Jo ar smaidiem top Jaunas domas, Pelnos nesakrīt Kājas rokas Un Tu staigājot Dievam godu saki Atļauj, atļauj man Vēl šīs spožās krāsas Tumsai piemaisīt.
Atļauj, atļauj man Vēl šīs spožās krāsas Tumsai piemaisīt.
17.1.70. sestdiena.
Maigs, silts rīts. Karsts. Sēžu verandā. Uzrakstīju Pakalnam vēstuli – neko labu.
6 a.m. nodušojos aukstā, tad vēl iegāju gultā un ‘laimīgi’ aizmigu. No 8, te rakstīju v. Palasu D. Thomasa vēstules. Mazliet spēlēju Bachu – bet istabā ļoti karsts.
Nezinu vai D. brauca vakar? Likās jā – bet neredzēju. Tas it kā būtu svarīgi.
Vakarā, kad tepat sēdēju, es paskatījos uz s. bus. un tas gandrīz varēja būt D. (varbūt arī nē) Drīz pagāja smēķējot garām kas varēja būt Garais, gredzenotais drivers – bet varbūt nē. Es neko neredzu skaidri, jo acis tik tālu netver. Bez tam – es nezdrošinos skatīties, (it kā kāds kontrolētu! Ha. Tā es te sēžu un paceļu galvu – tāpat liekas es – skatos).
Kaut kāda ‘veselības atslēga’ vēl arvien šķiet ir šos busos. Jāizlīgst, jāpaliek uz kāda termiņa – nīst vai ar labu. Kaut ko es nīstu. Bet, tas varbūt ir tas kas man dara grūt. Kāpēc tie bērni un sievas mani turēja tur tanī busā? Bet ar varu – ar varu mani nevajag aiztikt!! Un tādēļ es tur neatgriezos. Lai arī tik sīks un mazs bij tas bērnelis pirmais kas tur bija man ceļā – bet droši vien tas viss bija tādēļ, ka biju tik tālu apsēdusies un vēlu pavilku šņori un buss bij pilns un es netiku uz priekšu. Ak cik grūti ir iet! Kāda sieviete gribēja man uzsmaidīt ejot pa ielu tikko garām – Katrs sīkums mani aizskar – un es domāju – ko tas nozīmē?
Šorīt esmu it kā saņēmusies dzīvei vairāk. Varbūt ar katru dienu top tomēr labāk.
Dz. ar Clivu arī palīdz – tas bowling palīdzēja, kino un tagad sola rītā Chinese meal vakariņas un kino. Kaut es varētu atcerēties – es teicu – nolikt bēdāšanās vēl uz kādu gadu vēlāk!
Vakar un aizvakar pārrakstu dien. gr. lapas un tā ir smaga, izstaipīta viela, kas nogurdina. Bet – nav dūšas atkal citu uzsākt, tās arī ir jāpabeidz pārrakstīt. Tad varēs redzēt kas tur ir, kas nav.
Vairāk, vēl vairāk jāpiespiežas rakstīt. Karstajā laikā ir grūt. Un laikam no dzīves bailēm – krūtīs deg un deg izmisums, ko tik grūti apslāpēt. Tagad atkal!
Bet īstais radīšanas moments ir noslēpies – nav ko teikt. Nezini – ko teikt!
Žēl, ka vairāk vairāk nerakstīju ceļojumā un žēl pirmās pierakstītās pazaudētās burtnīcas. Tur bij dzeja un pirmie iespaidi! Oh. Roma!

{Our luggage, including all her notebooks, was stolen out of our van in Rome.}
Apm. 9 a.m.
„Sekojiet rozēm
Uz Talcy pili”
Lasījām uzrakstu
Francijas pilsētiņā
Luāras krastā
Saulainā Mer’ā
Un redzējām rozes
Sarkanas rozes
Ziedos vienā ceļa malā
Un otrā.
Ziņkārā garā
Jautrības pārņemti
Vienos smaidos
Deviņi kilometri
Pa ceļu caur laukiem
Pa nelielu lielceļu
Sekojām rozēm –––––– D pabrauca garām noģērbies tip top! Devil, devil!
Uz Talcy pili.
Bij mīlīga pils
Ar pazemu tornīti
Bij veca aka
Ar zirnekļu tīkliem
Bij vīna spiestuve
Ar koka ratiem
Un kubliem un mucām
Un smeļamiem ķipjiem
Bij baložu tornis
Pilns spārnu šalkoņas
Ar vējiem no laukiem
No senām dienām
Bij pilī šķīvji, bij cepešu bļodas
Bij galdi bij krēsli
Bij gultas un kumodes
Bij diletantu gleznotas
Ģīmetnes mīlīgas
Bij daudz kas
Mazajā Talcy pilī.
Kur piedzimis dzejnieks
Alfreds Musē
Bet viņa vecmāmiņai
Kasandrai
Tās jaunības dienās
Šai mājīgā pilī
Šai vīnu zemē
Par rozēm dziedājis
Dzejnieks Ronsards.
„Plūciet rozes
Kamēr tās zied.”
Bij daudz kas mazajā
Talcy pilī
Un maigs bij ceļš
Pār vasaras laukiem
Ar rozēm pa kreisi
Ar rozēm pa labi
Sekojot rozēm
Līdz pilij Talcy.
Kā ūdens kritums gāžas
Šai ielā mašīnu troksnis
Kā ūdens kritums aizrauj
Manas domas
No klints uz klinti
Bet vienmēr atpakaļ
Atplūstu
Palos un uzplūdu
Laikos
Akmeņus noslīcinu
Burām līmeņus ļauju!
10.30 a.m.
Šie aizgāja šopīt. Vakar bij viņu Romiešu partija – abi palagos tinušies aizgāja.
Sākas atkal dedzinošā nelaime – bezcerība. Bet jāturas! Ko citu! Kaut būtu kāds spēks, mazliet, mazliet šim Dukam atdarīt! Bet nav! Varbūt pēc 20-30 gadiem, viņš mani atcerēsies. Bet – maz ticams un ko tas man dos?
Tomēr – kad viņš pabrauc garām, mana īstenības sajūta lielāka. Tikai mana posta sajūta arī. Kur es esmu bijusi, ko es esmu darījusi? Uzkritusi jaunam svešam vīrietim un to es nevaru ticēt, ka es tik tālu spēju pārkāpt robežas, bet laikam tā ir. Un – kad? Kad tas ir noticis? Jau pirmo reizi uz to skatoties – kas slēpjas aiz šīs gludi skūtās sejas?
Stop it! Stop it!
Bet citas vielas manām domām nav. Tas ir jāizēd. Tā tad es šai zemē tik daudz arī nedrīkstu, kā paskatīties uz kādu cilvēku?
Kaut kas ir tik ačgārni ka es varētu kauties.
Un šis mīlīgais, labi koptais latviešu bars! Kur man jāatrod vecmāmiņas vieta. Nu jau par vēlu! Ķikures kundze!
Šie šopij.
Kāds pabrauca garām tāpat kā D un nebij D.
Bet šorīt? D, tas bija D.
Diena top karsta.
Dažu brīdi dzīvības spēks iziet dabīgi un laimīgi caur ķermeni. Viss tad O.K. un dārgs. Nākošā brīdī, es turos tikai pie Dzidras un Ineses un pie mājas un ‘krītu no kājām’ ka man jādomā vienai kaut kur doties! Laimīgais pasaules ceļojums!
Ak, cik bezgala skaista saģērbusies lejas kundze! Dzeltena kleita bezpiedurknes uz brūniem pleciem turas tikai ar ‘zelta dzelteniem stariem’! ak Dievs cik skaista. Vai viņai jāiznīcina mani? Lai es jūtos nekas!
Bet viņas vīrs! Ķāķis kas pat man neliekas iekārojams. Un viņas nākotne – skatīšanās busdriveros? Es esmu traka to teikdama, bet ar mani tas būtu viņas vietā! Ak nemaz ne viņas vietā – pati ar sevi viņas vietā stāvēdama es laistos lapās pirmā dienā, vai skatītos busdriverī! Nezin ko viņa dara? Kam viņa ģērbjas tik izmeklēti – vīram kurš liekas neko no tā nespēj saprast. Jeb tomēr saprot?
Kaut es atgūtu dzīves prieku. Dzīves prieks – pirmo reiz varbūt tik krāsains un dzīvs pēc trača. Varbūt pa daļai, varbūt galvenām kārtām tādēļ – ka es pieņēmu savu vainu – skatīdamies sarkanos busos kur brauc D un citi – tāpat kā agrāk – tad tikai es esmu vainīgā. To jau es agrāk te pieņēmu, bet apmierinājumu neradu – šovakar radu. Varbūt – illūziju tuvums. Bet lai. Kaut kā jau bez tām neiztiks. Un es noņemos sacelties, dumpoties, cīnīties, teikt – ka es tā biju, es tā darīju – es tā uzdrīkstējos. Pie tam man jāturas. Tas man jādabū cauri – uzdrīkstēties. Man vēl jāudzrīkstas, ja ne gluži tas – tad tomēr kaut kas man jāuzdrīkstas. Tās ir tās sievietes, kas staigā labi ģērbušās, glītas, drošas, lai arī vecām sejām, atšķirībā no tām uzplūdušām, pieticīgām. Jāuzdrīkstas! Jāšuj tā nopirktā drēbe! Nav – jāēd! Etc.
Krāsas iemirdzējās Vakara mākoņos Pilsētas ielā un jūrā Krāsas.
Svētdiena, 18. 1. 70.
Vējš logā šorīt šķita dārgs
Pie rūts man pieklauvēdams
Ar trokšņiem mūžveciem
Un solījumiem.
Sīkās lietas mājā pārcilājot
Sirds slēptai serdei
Tās savu dzīvību man atklāj
Pieskardamies
Ar maigu drošību – es esmu te.
Līst ielā, ūdens, mitrums sūcies
Ir kokos, akmeņos un lapās
Dabīgi purinājās vasaras
Koku slapjās galvas.
Kāds nāk, kāds soļo garu ceļu
No dzīves sākuma šurp nākdams.
Nē, asins pulsu soļi tie
Pa manām dzīslām klusi staigā
Ar lietus straumēm sapinoties.
Durvju atslēgšanai rokas sniedzas
Tāds rīts ir mājā jālaiž
Tāds rīts ir jāsaņem.
––––––––––––––––––––––
Tu mani māni
Rasotām lapām mādams
Lietū jautris, zaļš, krūms?
Tu mani mānīdams māci
Atvērties, sniegties, dzert
Līdz saknēm sašūpoties
Un sevī vēl tvirtāk tverties
Dzīvībai atdoties.
Ir vēl rīts. Jau pirms 6 dušā. Atpakaļ gultā, bet atkal augšā – lietus, vējš. Un ar kādu illūziju (?) vai dzīvības, vai atmiņu spēku šis rīts ieved mierā. Labi – ja tas bij radīšanas brīdis (uzrakstīju tās 2 vārsmas), bet varbūt tā kavēšanās dīkumā? Man jāpārraksta, jāpārraksta! Nekad man nepietiek laika tam – tik dīkdienīgai jaunradīšanai.
Bet lai! Vakar tās arī nebija. Labi ka šodien ir dzīvība. Varbūt veco vainu (D?) pilna, bet viss ir labāks kā tas stiklotais tukšums kurā biju. Šie guļ – bet
es gribētu skraidīti
iekšā ārā un
klaudzināt durvis.
Sēdēt verandā,
celties atkal
un nākt iekšā
un iet
atkal ārā!
Un dārzā bradāt
kura nav
ilgi uz puķēm skatīties
kuras visas var
ieraudzīt vienā mirklī
un gaidīt
gaidīt
dzīvības apustuli?
Kāds buss gāja garām un es paskatījos (virzienā gar buchera stūra malu) drivers pārgrozīja spoguli – kā vecos laikos – tas mani tā satrauca ka (tīrījot māju pāris stundas) nodzīvoju kā pa tumsu. Es baidos no visa tā!
{in these episodes, handwriting is tall, spiky, thin, sometimes compressed – different to ‘normal’ varieties of her writing}
12.30 p.m.
Ši lapa gaida manu domu Tās nobaidītas noslēpušās. Pār kaimiņmājas jumtu mierā Kāpj mākons bezbēdīgs un maigs Un savā pastāvīgā ceļā Rūc mašīnas, drāž mašīnas Un neizbēgams buss... Mans viesis lai ir mazais Nejaucēns Dylan Thomas.
Lasu tālāk Dylan vēstules, viņš tagad tur mani pie dzīvības. Tieši tas viņa dzīvais poetry + laud + humour + madness + youth + etc. etc. keeps me going.
Tikko atcerējos kaut ko no Eiropas tripa un sirds ‘salecās’ ilgās pēc tā atkal un protams – tā ir dzīva tad!
Apm 5 p.m.
Uzvārīju kādu continent. soup (carried rice or somthing) un pieliku katram 1 vārītu olu. Bij labi.
Neesmu neko pārrakstījusi. Tas driv. ar to spoguļa griešanu aizskāra mani ļoti dziļi. Tas kaut kā atnesa veco – kas varbūt – nekad nebij un tomēr bija, lai arī kādiem nolūkiem, ka spoguli pagrieza… Un kādreiz, ko es pati lasu savās piezīmēs 20 gadus atpakaļ – nē – jā 18-19! Par kampu un spoguli – kas atmeta man pretī brūnus mirdzošus matus, nosarkušu seju, tumšas acis. Kā tas var būt – ka cilvēks aizsviež savu
Neko es nevaru darīt – tik iet kā valgā lops! Mana brīvība izpostīta. Mana dzīve. Vēl mans ķermenis kustās. Ar atzīstamu spēku saviem gadiem. Kā es nīstu šos apstākļus!
Un – rakstīšanas dēļ es esmu atteikusies no īstas augļu valodas iemācīšanās – vienmēr sapņos, domās rindot d{z}ejas etc…
Pirmdiena 19. 1. 70.
11.30 a.m.
Vakar bij briesmīga filma. Kādu laiku es domāju – es to nevarēšu izturēt! Tad kļuva mazliet labāk. Briesmīga: Burtons un _____, kroplība, bezcerība, vecums! Tagad šodien tas stāv kā karstums krūtīs, kā tumšums acīs. Un prāts domā – labāk būtu aiziet? Vai būtu labāk? Pēc tik bezgala dzīves mīlēšanas dienām kā nupat vēl ārzemēs – Dammes mežos staigājot, tos tikko atcerējos, ar pirmo melleņu lasīšanu tur saulē, kur lidmašīnas gāja pāri, viena, un droša, un laimīga es tur staigāju pa to ceļu, mežu, starp bērziņiem, ozoliem, eglēm! Lazdām! Nācu atpakaļ uz hoteli kur šie I + L. gaidīja. Šīs mellenes vēlāk apēda mazais Francūzis, jo citi baidījās mutes nosmērēt, tā bij diena kad mēs kaut kur braucām un Francūzis atvadījās – tas bija otrā dienā pēc ogu lasīšanas. Bet ogas bij tur mums uz Fechtu līdz.
Ak, katrs solis liekas nu paradīze!
Kad pirmo dienu tur mežā mani aizveda – Inese turēja mani lai nekrītu – sūna bij slidena, mitra, zem eglēm. Tur staigājām vēl vairāk reizes vēlāk puķes plūkdami. Un mēs ar Gervin kundzi gājām. Viss bij tik labi. Un tomēr ar Gervin kdzi. ejot man kaut kā trūka un trūka – es domāju par šejieni par D. par to kā trūkst… un jutos jaunāka, stiprāka par viņu. Vēlāk viņa teica ka man esot stiprākas kājas kā viņai. Bet lai arī kā trūka – bij tomēr skaisti iet, sevišķi kad izgājām ārā pie ezeriņa.
Kas tur bij zilo ziedu zem bērziem! Tur reiz vien, reiz ar I + L arī ar Gervin kundzi gājām.
Kaut mani atsvabinātu no šīs nāves nēsāšanas krūtīs! Tā es nevaru dzīvot.
Māņi tie bij? Vai tie bij māņi ka es jutos stipra? Māņi bij ka tas Kanādietis smaidīja tā varbūt izaicinoši, bet arī tas nebij nekas – labi bij! Un – lai kā visa trūka – es biju laimīga!
Kā lai es saceļos, kā lai protestēju, kā ņemu vēl savu daļu?
Šorīt sēdēju ārā un lasīju. S.b. nāca no kalna – un es atspiedu galvu pret sienu un skatījos un drivers skatījās – bet es nevaru pateikt vai tas bija D. vai tas ar gredzenu, vai cits. Un tas – šī s.b. vērošana ir reizē man atpestoša un reizē gremdē kādā neziņā.
Kad es saņemšos. Dzidrai arī grūtumi – šodien atbrauks Cliva vecāki. Nabaga bērns. Labi, ka vakar māju pietīrījām.
Vēstule no Palvas – tikai paziņojums par sapulci.
Kartiņa no Freijiem – šie dzīvojot kalnos. Sestdien esot jāiet uz kāzām, bet tas nekavējot mani braukt tur, esot gaidīta katrā laikā.
No paša rīta, lai izkustētos un parādītos s.b. ka esmu dzīva – aizgāju pēc maizītēm. Vai kāds mani vaktē? Neko neievēroju. Atpakaļ nākot baltzeķis gāja pa priekšu ar avīzi. Jau domāju – tagad taxī ies garām ar labu skaitli, kā tad – 20 –
Bet tas ir murgi. Kā lai es nostājos pilnīgi uz kājām. Šī baiļu dedzināšana krūtīs ir šausmīga.
Ko man nodarīja? Ko man aizliedza? Dzīvot? Mīlēt? Cerēt? Nē – to taču viņi nedarīja. Kas man to liek just? Visvairāk varbūt Dzidras ieraksts dien. gr. ka man stāv priekšā tikai vecums, sabrukšana etc.
Muļķīgi no tā iespaidoties – kas ir parasts izteiciens ko es pati sen zinu!
Otrdiena 20 janv.
Vakar satikām Cliva radus.
Iznācu verandā. Ar bālu zīmuli uzvilku skatu uz jūru. Esmu tik ‘dziļā miglā’, ka darītu visu lai tiktu no ši maisa ārā – tas sastāv no manas pašas un Dzidras un varbūt Ineses problēmām, kas nāk gandrīz no ‘skaidrām debesīm’. Pēc brīnišķīgiem panākumiem – dzīves chaoss. Man – pēc chaosa – tukšums.
Ir apmākusies diena – daļa no pelēcības un miglas nāk no tās. Viss noskaidrotos vienā mirklī ar kādas problēmas atrisināšanu – varbūt pietiktu vienas – manas vai Dzidras. Nu Inesei – ceru nav tik ļauni, bet īsti labi arī nav. Dzīvot bez darba tur sniegos! Vai viņiem ir nauda atbraukt atpakaļ? Nevarētu būt! Bet viņa raksta par silver kleitu un kurpēm. Nezinu, kā tas tur ir un iet. Un tādēļ jādomā tikai par tuvāko: Dz. un mani – bet izdomāt neko nevar.
Pārrakstu pa lapai ‘Kaimiņa’ daļu. Nekā tur nav. Bet – romāns tas ri. Ar sviedriem un asinīm uz tām lapiņām uztriepts.
Ir brīdis, kad dzīves līkne
Ir noliekusies dziļi lejā
Tumsa ir un klusums
Domu taustekļi lēni kustās
No vietas uz vietu tikai sevī
Kā sienas ir apkārt
Neziņas krēsla
Saucieni, iekliedzieni, jautājieni
Sen klusē. Viss centrējies
Uz dzīves līknes spēku:
Vai izturēs?
Tā noliekusies pār tukšumu
Pār nedzīvi
Vai tā atlieksies, iztaisnosies
Pārsniegsies
Ietversies pār dzīves zaļumu
Zilumu, saulainumu
Siltumā atraisīsies, aizmirsīs...
Ir glābšanas tauvas apkārt
Neaizskartas
Spēkam sevī jāatgriežas
Ar sevi jāizglābjas.
Rakstīju Inesei vēstuli – lieliski uzlabojās dzīves īstenības izjūta. Tiktāl, ka viss ir normāls. D ir nenozīmīga sekretagenta lieta. (Lai gan viņš pats nav tik nenozīmīgs.) Prieks ir atcerēties ceļojumu – tas pienāca tuvu, ar visu to, kā bija un vēlēšanos vēl un vēl atcerēties un kaut ko tamlīdzīgu cerēt. Un prieks gaidīt, domāt par Inesi. Bet – viss tomēr tas viegls un vārīgs. Jātur – lai atkal nesabirst briesmīgā depresijā. Lai gan arī depresija – normāla. Dzidr + Cl. lieta tāda – kā viņi to vēlās – neko lielu tur grozīt nevar, un nezinu arī kā?
D tomēr svešinieks. Cik žēl vakar kaut kā iedomājos sevi mazliet iespējamu līdzīgu Cliva mammai (kvality ziņā) un viņa ir burvīga. No viņas var mācīties daudz ko. Arī kā būt šarmante. Kaut kāda dzīvība atgriežas, ja ņem viņu par piemēru. Nekas nevar būt beigtāks, kā es šo laiku pēc svētkiem esmu bijusi.
Ak, viņai viegli būt šarmantai. Apkopta arī ļoti – mati ļoti labi apgriezti, nagi gari, lakoti, kleita kādu vēlās – tā bija ļoti vienkārša paaugstu kakliņu bez rokām. Kājas rokas viņai O.K., vēders pilns un stīvs. Tā mana priekšrocība, būt tur – supple. Tā jāizmanto. ‘Stāvu jau uz galvas’, katru vakaru. Bet kam smaidīt? Taisīti smaidi nogurdina sejas muskuļus. Bet – jāsmaida jau ir. Tikai uz sark. b. uz ko spētu smaidīt uz to nevaru un arī nevajaga.
Jāpalasa Dylan T. vēstules un jāturpina nejaukais Kaimiņa pārrakstīšanas darbs – kas vispār varbūt nav derīgs. Nav gatavs vēl ilgi.
Cik negribīgi domāju par rakstīšanu. Kaut kāds šausmīgs tukšums jārij visu laiku un tikai tam pāri var rakstīt. Kā bez illūzijām un bez dzīves lai iztiek? Smaidi. Keep smiling! Kā idiots.
Nosūtīju In. vēstuli. Bez spirita.
Un pēcpusdienā ir atkal tik šausmīga depresija – ka es nespēju turēties. Un tā nav īsti normāla depresija, normāls ciešanas stāvoklis, tas ir pāri par to, no kā nevar nekā izglābties.
Uztaisīju vakariņas – bez vērības, cietiem chopiem – un depresija nebeidzas. Tā es nevaru dzīvot. Ko lai es daru.
Depresijas smagums liekas uz brīdi pārgājis.
Nogāju Dz. pēc cigaretēm. Atpakaļ nākot kāds jugosl. prasīja – time, brālis esot slimnīcā, kad esot – visits? Varbūt tas tādēļ, ka es nosmaidīju atgriežoties no sarunas – varbūt tādēļ ka nepaceļot galvu nemierā, bet mierā nogāju garām 2 busiem – bet depresija mazliet rimusi. Nogurums vai kaut kas tamlīdzīgs. Es gribu būt vesela. Tiešām – vai nav vienalga vai tas mīkstais ķēms D – vai tas stiegrais jugoslāvs – abi man vienlīdz tuvi, vai tāli – tā kā jābeidz reiz strīdus ar D. Bet kaut kā nevar – it kā jānoskaidro par viņu.
Ceturtdiena 22. janv. 1970.
Šodien (7 a.m.) liekas ‘migla’ ir atkal vairāk nobīdīta prom! Vakar domāju – vai tā man būs jāpaliek līdz galam, kā maisā? Šorīt D. pirmo reizi ir tikai cilvēks, līdz šim viņš bij kaut kas mistisks tomēr, mana izjūta pret viņu bija kā pret nežēlīgu varu, kam nevaru pretoties.
Tā vara paliek, kam nevar pretoties – bet ne atsevišķā cilvēkā.
Vakar, kad uz ver. lasīju, ne no šā ne no tā pienāca tas ‘puķīte’. Viņš nāca pie mūsu durvīm, sveicināja un panāca uz mani. Un sāka runāties. Un es noturēju viņu par Cliva darba biedri – to otru kas te nāk. Laikam es tad biju arī tā, kas viņam prasīja vai viņš meklē Cl. un tādēļ viņš nāca uz mani.
Un mēs runājamies un es ar ‘šausmām’ ieraudzīju, ka viņš man atgādina D. Es laikam nesu sevī to D. Ne tādu varbūt kā viņš ir, bet kādu es to redzēju. Un šim te – pēkšņi tāda līdzība ka es nedrīkstu gandrīz tieši uz viņu skatīties. Iznāca tā, ka viņš gandrīz teicās savā family day’ā ņemtu mūs ar laivu uz salu. (Es piedāvājos, kad viņš itkā piedāvājot teica ka taisīs family day un ņems savu mother uz salu.) Jā – un es apmainīju D pret šo. Tik viegli? Ne viegli, bet es teicu – citi ir tādi kā D, un D. citāds ka citi – un mani atsvabināja. Varbūt tikai mazliet – bet pietiekami lai būtu ārā no miglas.
Tā pamazām es atraisīšos.
Kur es tad būšu? Varbūt ne tur, kur pirms tam – bet vakar palasīju piezīmes par – pirms tam, te no Wollongongas beacha – un tur ir tāpat tikai tukšums un pat neziņa, vai tāds D ko nozīmē – tas ir vai šī illūzija ko nozīmē?
Tā – es kaut kur atgriezos, devu Dievam kas dievam nākas un velnam, kas velnam nākas – tāds ir latv. teiciens. Un varbūt derīgs.
Šorīt pārlasīju par ziemeļblāzmu rakstīto.
Nē – tur es nevarēju palikt, lai arī es to apsvēru. Es esmu jaunāka. Un ja tāds kā viņš nāktu manā ceļā, tam mazākais būtu jābūt latvietim.
Jāraksta Pakalnam!
Šodien, O nē, šodien vēl nav piektdiena, man tikai tas ienāca prātā izejot verandā – mūžīgās rūpēs – vai es tur nesēžu D dēļ?
Ar vakard. viesa likšanu D vietā – es šorīt mostoties nekritu izmisumā. Ne tādēļ, ka jaunais būtu manā D vietā, bet es to kaut kā nostādīju tos abus blakus ārpus manis un atradu viņu līdzību – tādējādi mazinot D spēku.
Piezīmēs par veco jūrnieku nemaz nejūt lasot to – tās šausmas, kādās es iekritu viņa rokas tuvošanos jūtot – viņa ārkārtīgi izteiktā vecuma tuvumā – viņš nespēja tekoši runāt, plankumi sejā un rokās etc. Bet izteiksme un sejas vaibsti bij tīkami un arī tas ko viņš teica. Tā – es jau vēlējus viņu vēl satikt – bet zināju, ka tā nav vēl man vieta, ka viņš tomēr mani nenoturēs.
Šorīt domāju arī par savu dakteri un viņa satikšanu. Viņš droši vien jau sākumā zināja kas mani sagaida un nāca man diezgan pretī – bet es pat to nespēju saņemt – varbūt arī tur – citādi nebij iespējams. Ja būtu – viņš būtu palīdzējis.
Viņš ienāca pēc otra daktera kas man pārsēja pirkstu, tad man vajadzēja viņa visvairāk, bet viņš nebija tur, kad es pieteicos – un mani iesūtīja pie cita. Man toreiz problēma likās tikai pirksts – bet viss notikums Maskotā – stāvēja tuvu priekšā un es vēl būtu varējusi izbēgt – jo tas ko tur paliekot piedzīvoju mani sagrāva un tas tā nebūtu noticis citā vietā.
Bet – tas jāatstāj kā tas ir. Jācinas tagad. Cik liels apmierinājums ir just atkal normālāku skaidrību. Lai arī – illūzijas draud, bet droši vien es varu iziet pa pusceļu.
Vakars.
Tik briesmīga depresija, ka nav iespējams dzīvot!
Biju pēc zivīm līdz jūrai.
Tur ejot sākumā turējos, jo tālāk jo grūtāk.
Pārnākot te mājās esmu pagalam.
Es nespēju sevi savienot ar ielu, ar sark. busu.
Vai man jāpieņem ka esmu nepilnīga?
Tik smagi ka nezinu, nezinu nekā, kā tālāk iet.
Rītu jāgatavojas te saņemt Cliva radus – es tikko varu vilkt kājas. Nē, tās es varu pavilkt, bet gars ir pagalam – es nezinu kas es esmu?
Kādēļ es jūtu, ka esmu tas, kas neesmu?
Kādēļ ja es esmu veca es jūtos, ka es esmu spēcīga sieviete?
Un ja es esmu pa pusei šis un tas – kādēļ man jādzīvo dzīves cietumā?
Piektdiena 23. janv. 1970.
10 a.m.
Lādēdamies iztīrīju verandu. 2 stundas rakos. Tagad – O.K. Bet cik reizes es to neesmu darījusi tur un pa citiem kaktiem – un viss atkal ir tāpat – tikai aiz nevīžības. Kā to apkarot?
Fiziski reibst viss no darba un no 2 krūz. kafijas pēc tam. Un arī no satraukuma. 1) Cliva radi nāks. 2) Dz. vakar 3 naktī vēl uz dīvāna. – domāja. 3) D. uz lines – un es vēl arvien nezinu kur viņš liekams, kas viņš man bija? Bet patreiz depresijas nav. Pārskatīju Ineses māksl. kartiņas, kas bij līdz ar citiem papīriem verandā uz grīdas.
Ko es vēlētos? Es vēlētos lai Clives pack his bags – un līdz ārzemju ceļojumam viņi dzīvo atsevišķi un izkārto savu jūtu dzīvi un savu māju.
Ir tikai lovīšana un gulēšana un domāšana ko ar to iesākt.
Man mazliet spēka dod varbūt tas, ka izdomāju Džo otrai daļai beigas – es to pārrakstu vairāk kā nedēļu un nezinu kas tur iznāks? Beigas bija – dzeguzēns viņa ligzdā. Sieva laba. Laime vai nelaime bet – jāsamierinās. Un tā varbūt bij un tā var būt stāsts.
Sestdienas rīts 24. janv.
Vakar māja iztīrīta.
Meal cookers Clives, ko viņš very funny viesiem paziņoja – tagad es iešu vārīt!
Mother pieteicās palīdzēt!!!
Nevajagot.
Es aizgāju bez pieteikšanās. Kāda under note itkā bij jūtamam virtuvē. Vai viņš gribēja teikt – ka viņš tikai var vārīt? Haha! Vispār – Cl. happy. Dz. kā nāve. Nabadzīte.
Šausmīga ir dzīve, ka viņa ir tik savādās kategorijās. Šie – vecīši – likās happy – bet – nekādas sarunas… visu – liela, liela, liela. Iet pa durvīm ārā – cik brīnišķīgi! Gleznas – It kā būtu tad ko uzvarējuši pēc sava prāta.
Bij par visu gādāts – pieēda arī. Salāti varbūt – tomēr nebij tik crisp kā vajadzīgs. Rice – vajadzēja būt labiem. Bet ja jāsāk šī lielīšanas dziesma – tad tā ir tāda, kā vajag – kož sīkstā gaļā un liela, vai otrādi.
Oh. Ka tikai Dz. būtu droša ko dara. Liekas viņa iet through hell. Un man liekas – šī lieta neizskatās mūžīga. But who knows.
Nabaga meitene, kā viņa vakar bija stiff and pale – bet ko darīt!
Es – plēsos ar runāšanu. Vakar dzīvību man mazliet ienesa Dz. jautājiens vai tas bij tas driv.? Busā. Nē tas nebij. Varēja jau gadīties (piektdiena) lai gan neskatījos un neredzēju vai viņš brauca vai nē. Vakar kāds sark. buss stāvēja pie slimnīcas – nekad tādu nebiju redzējusi. Viņa dēļ – izgāju tomēr otrreiz ārā.
Vakarā sarunās – turējos. Klauss – ļoti palīdzīgs un laipnis, viņi abi labi. Varbūt par ilgu runājos ar Carolinu, atņemot viņas sarunas ar [..].
O.K. Es nelaimīgā čupa. Es nevaru tagad ne brīdi sēdēt mierā. Depresija spiež, bet strādāt, rakstīt arī neveicas. Grūti. Grūtāk kā sākumā – jo liekas – jāskrien, jādzīvo! Bet – kāda dzīve?
Kas es esmu! Omā?
Kā omai jādzīvo? Hell!
Ak, ne es viena tā mokos.
Bij brīdi labi, ka Dz. padarīja manu lietu cilvēcīgu, vienkāršu. Es vēl esmu turpat – kur pirms pāris mēnešiem – bet liekas 20 gadi pagājuši un tas ir briesmīgi.
Cliv. vecāki [left] – precēti 30 gadus, vienu gadu vairāk kā es – ja būtu turpat kur biju. Tā tad 20 gadus arī es esmu bijusi precējusies bet man ir tāda izjūta, ka es neesmu pavadījusi ne vienu dienu, ne vienu nakti, nevienu stundu ar vīrieti.
It kā es būt single visu laiku bijusi.
Sestdienas vakars.
Bijām kalnos. Bij skaista diena. Blackberijas. Jābrauc lasīt!
Redzēju visas ‘nelaimes vietas’. Tas sakritīs uz vienu celi! Oh dear!
Skaista diena.
Kā Dzidra var to Clivu mīlēt tas gan nāk prātā! Un kādēļ viņa netaisa decision?
Es esmu vēl miglā. Bet ja kaut kas notiek, cilvēki ir ap mani, un es kārtīgi atveru acis – ir labāk. Tikai nemiers – un nogurums arī – no trakām viesībām etc.
Šodien atkal jau pār 12 p.m.
Bijām arī pie jūras – bet es nepeldējos. Dz. atkal saaukstējusies.
Kaut es būtu kā agrāk – gādāt un zināt un saprast – bet tagad es tikko velku savus kaulus. I hate this thing! No Ineses gaidu vēstuli – nav un nav un nav ––
Kaut visa šī Cliva radu lieta nebūtu uzkūlusies Dzidrai taisni tad, kad viņa gleznoja. Riebjas viss! Tagad pat – negribēja ne uz pusstundu aiziet, atnāca – aizdrāzās otrreiz – acu nevar vaļā dabūt, izskatās nožēlojami – bet iet un iet un iet. {Writing very agitated}
Svētdiena 25. janv. 1970.
Šie guļ. Izmazgāju dažas lupatas. Izmazgāju matus. Uzvilku Ineses Spānijā pirkto tumšzilo jaku-blūzi ar balt. punktiem. Dz. to nonicina kā ‘kontinentāli vecenīgu’. Bet šorīt es to uzvilku – un saku rauj velns visu vecumu vai nevecumu! Patiesi kaut – kādā šādā blūzē es jūtos labi – tādēļ es tur šo iekāroju – un Inese tūlīt to man nopirka. (Zināms – mēs nevarējām atrast man kaut ko nic’āku sizes dēļ.)
Bij saule no agra rīta. Tagad mazliet piemācas. Bet skaista diena. Kaut kas mazliet ‘noklārēts’ no vakardienas kalna staigāšanas, resp. braukšanas. Staigāts tika maz. Bij skaisti pie ūdens dambja – zāles un mitruma smarža. Bet man liekas ka mēs skrējām prom un prom kaut kādas iekšējas nesaskaņas dēļ. Disonance starp mums visiem 3, vai Cl. Dz. Who knows!
Šorīt – skaidrāks gars. Varbūt tas izveseļojās. Esmu verandā. Un problēma ir vēl arvienu – sark. buss? Kā un kas ar to?
Puķes zied un ir kuplas – pašas saaugušas.
Patiesi Cl. un Dz. nenokārtotā jūtu lieta un dzīve ir liela daļa no mana dulluma. Ja nav pareizi, ja nevar ņemt domājot ka īstais – tad nebūtu jāņem. Jāsaka pack the bags. Un Cl. jau ir ready to darīt. Un ģimene pūlas visu nedēļu… Nabaga Dz. Viņa jau to zina un grūtāk ir tādēļ – ka to pieprasa. Varbūt – lai viņi aizpekelējas – tad Dz jutīs skaidrāk – ko darīt. Būtu labi – sākt no tīrā, kā mēs te atnācām un gribējām sākt un sākām un lietas bij smagākas un notikumi sarežģītāki un padomu mazāk un spēki izsvaidīti.
Šorīt varētu strādāt un rakstīt – jūtos tik vesela atkal! Lai gan pēc vēlu gulēt iešanas piecēlos izburbis kā spoks. Bet – cīnījos ar garu visu uzvarēt. Šī kontinentālā vecenīgā blūze man palīdz justies stiprākai!
Palasīju mazliet Dylanu! Dulls jau viņš ir un muld kā nelabais. Bet kaut ko viņš izmuld kā vajaga. Kļūstu ar katru brīdi paļāvīgāka – kas ir kādreiz dzirdējis ko labu iznākam mākslā no visa ‘up to date’, ‘comme il faut’ vidus ceļa – vienmēr kaut kādas klizmas bijušas kā akmeņi ko velt – un kaut kam no tā rasties, no šī darba.
Varbūt man nebūtu jāsēd verandā?
Nāk jau kāds buss un es nezinu kur likt acis? Skatīties – kā gribētu? Slēpties? – Nezinu. Un šī neziņa manī sajauc un saduļķo visu domu gaitu.
Ceļojums šorīt stāv klāt kā gaisma.
Daudzreiz to atbīda kā nebijušu. Rīti ir labāki tagad. Vakari drūmi.
Būtu jāraksta tagad – bet viss metās atkal uz ‘housing problem’u’ kas nav atrisināma.
Tūkstošiem mašīnas aizslīd
Garām manām durvīm diennaktī
It kā mana māja klints jūrā būtu
Kur viļņi nāk aizskalodamies.
Vai klintis ar ūdeni runā
Vai saskardamies tie runā
Tumsas un gaismas mijās
Bez rimta satiekoties?
Vai klints ar ūdeni runā
Bez rimta satiekoties?
Vai klintij ūdeņi sveši
Nākot un aiziešanā?
Vai man ar šīm mašīnām ceļā
Šais dienās un naktīs kas dalāms?
Jeb akmens es ūdeņa malā?
–––––––––––––––––––––
Raibas, puķainas
Mākoņainas kā debesis un pļavas
Sievietes garām iet
Līganas, klibodamas.
Saspraudies, sasprādzējies
Izvēlies uzsegas sakas
Un līdzi tām aizlīgojies.
Visskaistākā diena – saule, vējš, maigums no mākoņiem, siena smarža no dārziem.
Pārlasu Wyongas piezīmes. Skrejot pēc sviesta (šie cep pankūkas jo cita nav ko ēst…) jutos kā toreiz, tur ielejās un kalnos ar mazo Dzidruli un Inesei un grūtumu, bet dzīves spēku vēl.
Tagad – spēks vēl ir. Veselība (fiziskā) ne par ļaunu. Bet pat tik cilvēku nav kā tur bija. Iela! Ar garām – skrejošām mašīnām.
Šodien latvieši līksmojas pa zaļum svētkiem – tur būtu labprāt, derēja jau būt – bet te Cliva radi to visu izposta! Un viena pati – kur aizskriesi! Ak, vientulības lāsts! Kā izglābt vēl kādu mirkli dzīves?
Rakstīt! Jā – vajadzēja šo rītu strādāt. Meklēju materiālus Wyong. piezīmēs – un to lasīšana paņēma laiku un velnišķīgs nemiers!
Beidzu lasīt kādas Wyong. piezīmes – resp. tās ko meklēju. Par Erlu + Brom. kundzi. Nav daudz – bet tur var ko pielikt.
Lasīju arī Sarmas plānu par manu grāmatu no piezīmju fragmentiem.
Ja varētu iztaisīt Kaimiņa otru daļu (stāstu) – tas būtu lieliski. Bet – atkal jākož zobi – jādur acis lapā, jālaiž saules diena prom – nu jācer – uz ko? Uz ko vēl tagad?
Bet saules diena ir tukša ja man nav ar ko iet tautā!
Man jāiet ar darbu. Man nav cita glābiņa. Tur (un arī sev) es eksistēju tikai kā savu lielo nodomu turpinātāja. Man dzīve ir iekšēji un ārēji sākta ziedot tam – un citādu man to vairs nedod ne viņi citi, ne es pati. Šausmīgi tas ir. Nu – ja es saņemtos šo otru soli (otru grāmatu) izspert?
Bet – Lācis to izdarīja. Un kas viņam ir? Varbūt ir. Viņš izskatās labāk.
12 naktī.
Pēc kino un vakariņām ar Cliv. vec.
North beachā gāju viena prom gar malu – un man liekas es redzēju D. ar ģimeni. Kādēļ viņš skatījās? Viņš tomēr nenovērsa skatu un skatījās – viņš jel pazina mani ātrāk kā es viņu –
Ak! Es aizgāju diezgan tālu. Pāri upītei – bet tad nenocietos un griezos atpakaļ – (domāju nākt otrreiz ar Dz + Cl.) Viņš atkal skatījās – un aizgāja pirms es pietuvojos. Es pavēroju – bet ne pārāk ilgi – es visu laiku turpināju iet.
Man diena bija pēc tam – varbūt gan arī pirms – gaiša, kā agrāk.
Bet kino mani upsetij nejauki – es tikko varēju izturēt lai gan tas nebij kino vien. Tā bij Cliv. mother – kas atkal discusija Cl. Dz. un tas mani upsetija un sagatavoja nejauku visu vakaru – jo filmu ir grūtāk panest kā šo to.
Pirmd. 26. janv. 1970.
Garais weekends – šodien vēl holiday. Iznācu verandā – atpūsties no vakardienas.
Brīnišķīgs, ‘piemācies un saulains’ rīts. Mierīgs. Uz jūras vizuļo viena smalka sudraba līnija horizontā, otra platāka, kustīgāka mirdz tuvāk krastam. Viss kas dzīvē bijis skaists ir šādā rītā un viss ko esi jutis nākam, gaidījis un nesagaidījis un vel arvien gaidi…
Labi ir just atkal skaistumu. Nekas nav drausmāk, kā just pasauli un sevi beigtu. Aiziet tad būtu viegli, tikai fiziskās ciešanas. Bet dzīvot tā nevar. Gandrīz liekas: realitāte, dzīves īstenība (augsti cienītā) varbūt ir tik tukša, kā es jūtu, – bet šī, ko es pieņemu un kāroju un mēģinu rekonstruēt sev ir vairāk illūzija, kā īstenība. Tomēr, arī citi atzīs par – realitāti, īstenību: skaisto dzīvi, pasauli.
Varbūt arī – vairums mīt kaut kur vidū – ne tik krāšņa un ne tik tukša ir viņu pasaule kādas galējības es tanī esmu redzējusi.
Tā tomēr bij slima pasaules uztvere. Tādā neviens nedzīvo.
Vakar rītā es biju stipra.
Šorīt es esmu ‘weak’, viss tikai viegli turās, man jātaupās – tāda domāšana ko darīt Dz + Cl. ko man lika pašā vakarā vēl Cl. mamma man nav pa spēkam. Tas guļ kā nakts jau mēnešus uz manis un nu es zinu, ka tas ir galvenais iemesls manam vājumam: bailes kas notiks ar Dzidru?
Vakar viņa tur pie viņiem izskatījās kā nāve, ar gribētu atvilktu smaidu bez siltuma, bez dzīves. Viņa cieš daudz daudz vairāk, nekā pati to apzinās. Visa šī miegainība un smagums! Viss šis posts šo nedēļu, ko šie cilvēki atnesa. Dzidras pēdējā brīvā holideju nedēļa, nedēļa kad viņa būtu varējusi gleznot, papriecāties. Bet viņas prieks ir beigts arī dziļāk. Pirms viņa izlems precēties vai nē, un rīkosies, izvedīs savu lēmumu aktīvi – viņai nebūs nevienas bez smaguma dienas.
Un man arī nē.
Un man vēl ir sava dzīve un tās smagums.
Pirms es neaizmirsīšu D – man nebūs skaidras domāšanas – tas ir – jušanas, dzīves izjūtas. Vai mazākais: pirms es nebūšu atradusi vietu šīm jūtām pret viņu. Vakardienas reālais viņš – visu uz brīdi iekrāso dzīvu, bet pēc tam – strupceļš kur iet, ko darīt, ko just, kā dzīvot tālāk?
Tomēr – jāšķetina viss lēnām pamazām, neatlaidīgi un ar drosmi – jākārto un jānostabilizē sauktā dvēseles dzīve. Es jau rīkojos cik varu: aukstas dušas, peldēšanās, staigāšana, pat sambas spēlēšana fiziskā daļā – lasīšana, rakstīšana, runāšana ar cilv. garīgā. Ko es vairāk varu? Vajadzētu sex life – pretspēlētāju vīrieti, izredzes, cerības, apsvērumi par to, ko darīt, kur to atrast, vai tas ir vajadzīgs, vai var iztikt un vai jāiztiek bez tā? Varbūt šī visas dzīves laika iešana, domāšana, tiekšanās uz to – ‘mīlas laimi’ – ir viena no pārspīlētām illūzijām? Tā jāapsver un jāatlaiž tās prasība kā must, nepieciešama.
Tikko to pienākuma sajūtu par tās iekarošanu varētu no sevis noņemt – dzīve kļūtu viegla, vieglāka. Bet liekas – tā būtu kapitulēšana, zaudēšana, atsakoties karot!?
Varbūt te jāatrod vidus ceļš – jāatsakās prāta apmēra: ja gadīsies, būs labi, ja nē var dzīvot citādi.
Tas būtu normālais stāvoklis, bet es tanī nekad nedzīvoju, es dzīvoju tanī neatlaidīgā prasībā – piepildīt ilgas, bet nerodot reālu iespēju gāžos illūzijās, sāku tām piemaisīt pārdrošas, neapdomātas – nesaprastas un negribētas saprast situācijas no īstās dzīves.
Dzīves, vientuļas dzīves stiprais piemērs: Ida.
Vienkārši jāsaka sev: tas ko Tu meklē ir Tev jau bijis.
Un tā ir liela patiesība.
Tagad nepaliec traks, bet ņem cik vēl nāks un skaties kur sper kāju! Bet es vēl skatos atpakaļ un redzēt D skatu (no cilvēka krastā ar ģimeni?) – tas man vēl kaut ko tādu nozīmē, no kā es gribētu kaut ko veidot. Sāku domāt – vai nevarētu saņemties tik tāl, ka varētu viņu satikt – runāt.
Jāsaņemas tik tālu – ka jāsaprot – ka man nav ko ar viņu runāt, tas ir jau izrunāts. Es viņam neesmu eksistējusi, tikai viņš man – gluži tā, kā tas melnais man sekoja krastā visu laiku. O, pret viņu es sāku just arī simpātijas – ja būtu garīgais pamats, fiziski viņš O.K. Sen par jaunu man pat.
Pietiks run. Pārāk daudz malties to pašu un to pašu tas jau ir ļaunākais. Es gribētu iet blackberijās! Bail no čūskām, nav ko kājās ģērbt. Un ar busu nepatiktu braukt atpakaļ. Bet kalnā tur dzīvot pa ogām būtu lieliski. Ievārīt ievārījumu un nolikt arī Inesei!
Kaut Clivs mani aizvestu vai atvestu – vienu reiz ar busu varētu braukt.
2 p.m.
Aizgāju un atnācu no jūras, izpeldējos, mazliet pasēdēju saulē. Pērkons nāca – nogriezās un lija, zibeņoja jūrā, bet mēs peldējamies saulē. Mēs? Es un cilvēki. Un es atkal nejutos cilvēks. Nezin kas es jutos. Vakar vakars ar kino un Mrs. Mich. mani samocīja.
Depresija atkal virsū.
Istabā nevaru rimties, iznācu verandā un kalnu zilums uz Sidnejas pusi, virs ceļa gar slimnīcu, man uz brīdi mīkstina smagumu! Reiz vizbulīšu zilums mani glāba no bēdām par Artura zaud. Ja kalnu zilums tagad palīdzētu, būtu labi. Cilvēki (labi, mierīgi, neizjautājoši) palīdz, bet to nav un pūlis nepalīdz. Tagad viss ir otrādi – cilvēku tuvumā es nejūtos labi, ciešu, tikai cilvēku tuvu cilv. tiešā tuvumā glābjos.
Par Birst. k. domāju kā glābiņu, kā līdzinieku – pirmo reiz tā, jo visu laiku es jutu viņu sev svešu, dzīvoju mākoņos. Bet atradu stāstus ko pārrakstīt. Kažokvestīte un klavieru stunda. Bet – grāmatā varētu ja vajag likt. Tā es vairs neuzrakstīšu. Kažokvestīte gluži spirgts.
Sāp. Sāp. Bet zilums kalnos mierina!
Cik labi!
Jūra arī ir jūra un debesis skaistas. Tikai skumjas ir nāvīgas un pašam sevis nav. Spēlēt nevarētu. Tikai ārā sēdēt un dzīve rit.
Ārā labi uz brīdi. Laikam ielā iet garām cerība par zaudēto, cerība to just ja ne atrast.
Galu galā, varbūt kaut ko var atrast. Cliva mamma charming. Bet viņa jaunāka. Tomēr vidū stiff. Cl. mamma man sākumā deva kādu cerību – viņa ir charming, varbūt es biju, jāsaņemas lai būtu līdz galam tā.
Depresija dod tikai mokas pašam sev – un neko citu, bet no tās nevar atsvabināties ja tā uzkrīt tik fiziski.
Nedomāt par to. Dzīvot – kā citi varoņi. Iegūt vēl arī kādu mazu mirkli. Tas Adelaidietis lidmašīnā bij charming arī. Tikai to noēnoja man dota priekšroka staltajam D līdzīgam stuartam. Es jau stipri vien pieslējos Adelaidietim. Tikai neuzdrošinājos vairāk. Jākopjas un jāuzdrošinās. Varbūt kādam manis vajaga. Jāsarakstās ar Pakalnu regulāri.
Šī grāmata man jāliek nost, Jo kaut kas mani ņem pie rokas Varbūt tā mana mūza ir Kas negrib pieļaut manas mokas Un nāk kā agrāk sērst ar mani: „...Lūk kalni zili ir un maigi Kā mellenes kas pienā peld Un bērns tās smeļ ar karoti Kas izlaistās bet lūpas veldzē Tās smej un smej... Lūk tādi zili kalni ir. Un jūra spīd kā dejas grīda Kur kuģi nosēdušies domā Zem debess pagalmiem Kā gleznā simtgadīgā... Lūk iela ir ar dzīvām straumēm Kas rada Tavām asinīm Tās līst vēl, līst vēl Tavās sīkstās dzīslās...” Ak mūza, saņemies un neizrunā Aplam ar mani jāuzmanās ir ko saki Ak mūza, runā man par siena smaržu Kas šodien dārzos snauž zem ķermeņiem.
Vakars. Sēžam verandā, šie spēlē kārtis. Paēdām mintsouce ar nūdelēm.
Dz. teica ka viņi nolēmuši precēties. Varbūt citas izejas vairs nav, ja negrib tūlīt šķirties un dzīvot atsevišķi kamēr ko izlemj.
Kad apsver visu kā ir (izņemot Dz. pašas jūtas, ko es nezinu kādas tās ir) tad viss ir pieņemams un labs, bet kā būs – to laikam nekad nevar paredzēt. Cl. ir brightminded, ir bijis līdz šim labs, nedzer, mājas dzīvē nav sevišķi gudrs kā vīrietis, ar visādām labošanām etc., bet ir gudrs kā sievietes palīgs – trauku mazg. vārīšana, gludināšana etc. Nav sevišķi kārtīgs, pat nekārtīgs – bet Dz. arī ir tāda un viņš necomplanij par to. Jāņem reiz mēnesī mājas cleanere – un tad ir viss perfekti. Kā tālāk viss attīstās – tā ir dzīve pati.
27. janv. 1970.
Dz. pirmā diena skolā.
Mana cooking week.
Precēšanās nolemta.
Paziņota. Jūtas dalītas tur (i te).
Šie abi priecīgi.
Kāds smagums (patreiz) novelts.
Man – nemierīga nakts, ar biežu uzmošanos – tā tad back to normal? Jo, tā es arvien negulēju rūpēs. Tagad – izmisumā gulēju bez pārtraukuma parasti savas 5, 6 stundas.
Nomazgāju traukus.
Būtu jāpārraksta mazākais, ja rakstīt no jauna nevarētu. Nemiers kā akmens krūtīs. Viss ko gribētu – skriet pa ielu un redzēt savu, (vai citu kādu?) Duku, kas dotu līdzsvaru, mieru. Bet tā vietā – grauzēja vientulība. Labi ja viņa kaut cik normāla!
Pēcpusdiena.
Dz. tikko pārnāca. Otra zīm. skolot. varbūt būs labāk.
Biju šopīt – reiz Picadilly – otrreiz pastā un D.J. Atbraucu ar sark. busu. Kāds resnītis dr.
No Sarmas vēst – kāda studente pārtulkojusi manu grām. angliski. Gandrīz neticami. Prieks? Nejūtu. Tomēr gāju drošāk pa Crown Street.
Duks – prātā. Un – kāpēc? Tā – prātā? Un naids arī pret to – kas iznācis. Protests. Tikai Duku nevaru aizmest – jo – nav cita nekā. Jūtos – dead. Vēl arvien.
Aizsūtīju L. Kalniņai vēst., 2 dzejas.
Jāgatavo stroganovs.
Trešdiena. 28. 1. 70
Apmācies. Mazliet vējš. Skaists. Esmu kaut kur starp debesi un zemi.
Tikko es sāku domāt par D + viss cits – man galva apmācas. Bet – ko citu domāt? Man tomēr tad vajadzēja palikt tanīs redbusos – kā siev. un bērni vēlējās (– ja tas tā bija) jo varbūt viss būtu izkārtojies normālāk. Tagad es tur esmu bēglis, svešinieks, tāds pat ķēms kā bijis. Varbūt es būtu iekļāvusies cilvēkos – varbūt viņiem būtu zināms – kā? Bet gandrīz iznāca tā, ka kāda sieviete mani no tā atturēja – kad gaidīju busu. Ak! Nedomāt ir vienīgais varbūt kas kārtotu visu. Bet nevar nedomāt.
Jālasa. Jāraksta. Jāsakalst pie savas klints.
Lejas madāma aiziet uz darbu sark. kleitā, sark. lietus sargs, mati šoreiz apgriezti īsāki – gracioza viņa izskatās. Gandrīz te Austr. reti un neparasti gracioza.
Vairāk kā stundu, varbūt 2 pavadīju pie kārtīm – absolūti nosviests laiks. Bet ko ko ko lai es vairs panāku ar savu dārgo laiku? Viss jau ir zaudēts.
Kur lai es skrienu? Es jau skrienu pa ielu, veikalos, uz jūru, pat uz bibliotēku, uz mežu. Tikpat labi es varētu būt ritenis, mašīna – tik tāli mani ir izstūmuši no sevis šie mīkstie, siltie, labie cilvēki kas mīlējas, pārojas, smejas un lasa pat manas dzejas!!
Ak, kā es gribētu pašķaidīt šo mīksto pūpēdīgo D! Palikt adatas zem viņa garmuskuļu dibena lai viņš vēl reiz uzstiepj to augšā kā toreiz. Kā es gribētu sākt no gala – bet no kuras vietas?
Ak, tikai pirms šīs ‘pārmācības’, manas ‘labošanas’.
11.45 a.m.
Izskrēju pa ielu – tikai lai tiktu brīdi dzīvībā, kustētos, pavēlētu sev būt – kā citi.
Satiku uz brīdi Williju – you look good – Es nepateicos pienācīgi jo pirmo reiz – tas man sāpēja, kā nederīgs teiciens. Oh.
Kādam s.bus. nogāju tieši garām pie pirmā shopa piestātnes un mana seja savilkās šausmīgā sad grimasē, lai cik labi es to gribēju sataisīt. Varbūt kāds (liekas) ‘manaģērijas priekšnieks bija.’
Pēc sarunas – nenozīmīgas ar Williju –
„Es redzu sniegus sniegam Pie vientulības mājas vārtiem Un kokos sastingušos Ir aizmidzis pavasars.”
6.30
Ar Dzidr. paēdām vakar. Cl. nāks vēlāk. Dz. paķemmēju galvu līdz iemiga.
Izgāju verandā – viegli līst.
Pirmā diena, kad liekas nejutu ‘apmākšanos’ prātu, vai kā to lai saka. Neatzinu D labu un tas varbūt bija tas kas ‘atplīvuro’ un Villijs teica ka labi izskatos – visparastākais teiciens – bet iedeva mazliet dzīves.
Tikko pēc vakariņām uznāca atkal brīdis depresijas. Bet patreiz – pēc pasēdēšanas un Dz. galvas paķemmēšanas un iziešanas ārā – palika labi. Spogulī arī redzēju – cik tomēr mīļa un laba un izskatīga ir mana seja – kādēļ tad viņiem tā būtu tā jānīst. Un šī profila dēļ – lai to nebojātu, var dzīvot?
No Ineses nav vēstules. Kā viņai gan iet?
Nešķir mani no zaļā lietus
Ielā novakares stundā
Nešķir mani no vēja
Zaļos slapjos zaros.
Brūniem ķieģeļu mūriem
Piespiežu vaigu
Tālruņu drāšu aizas
Aizsniedzot paspēlējos.
Nešķir mani no mīlas
Slepenām saitēm
No cilvēku niecīgā tuvuma
Nešķir mani no sīkā guvuma.
Novakare šūpojas savās šūpolēs
Ielas mašīnu gaitās
Tālruņa drātīs un antenās
Kokos un celtņu mūros.
Novakare iegulstas manī
Ar saudzīgām delnām
Sakrāj man spēka veldzi.
Ceturtdiena 29. janv. 1970.
Bez satura. Bet ne pārāk smagi. Nosūtīju vēstuli Frau Gervin. Biju šopīt. Redzēju – laikam Bariju. Un viņš itkā ievēroja mani – pārejot ielai aiz pasta. Varbūt pat viņš bija vai gāja pastā, šķērsu priekštelpai – pirms manis – tur to vēl nepazinu. Ielas pārejā viņš atskatījās. Es viņu otrā pusē pazaudēju. Iegāju pie Greena grām. pirkt (Austr. Painting) un tur viņš bija. Apstājās trepju galā kur man jāiet lejā un ārā nākot gaidīja pie grām. pa kreisi. Tur es uz viņu paskatījos – bet viņš izlikās neredzam – tā kā es trepju galā izlikos viņa neredzam. Ja tas palīdzētu atgūt mieru es ietu pie viņa un teiktu: „Be my lover for one night or two. I have to destroy something in me…” Vai es nonāktu tādā desperate stāvoklī, un dusmās, ka es to varētu ne tikai teikt, bet darīt? Tas būtu pareizi. Un vecs te nederētu tādēļ vien, ka tas taisītu lielu fuss no tā, bet tas būtu absolutely simple and vorgettable thing. Vai es Bariju pazinu? Varbūt jā. Liekas tas bij viņš, vai viņš mani attraktija – nedomāju, es tikai esmu rebellious un izdomāju visādas lietas.
8 p.m.
Lejas meitenes nāks tāpat 2 reiz nedēļā spēlēt. Tas nozīmē – mazliet nāks nauda. Apm. 4 dolāri nedēļā. Tas tomēr palīdz.
Bet jāseko viņām nopietni.
Gribēju pārrakstīt veco stāstu ‘Kažokvestīte’ – sāku par vēlu. Tas tomēr jādara no rīta. Izlasot likās – gandrīz tāpat var to pārrakstīt, bet pārrakstot sāk labot un, tad tikai redz, cik daudz jālabo un cik savādāks, īsāks, noteiktāks, mazāk naivs – kļuvis stils. Un – tā ir jaunradīšana, ne pārrakstīšana. Oh – jāatliek atkal uz rītu. Tur ir vietas, uzrakstītas, ko es nekad vairs tagad te no ‘pirksta nevarētu izzīst’ – tās ir radušās reizē ar vielas ieceri – bet kaut ko vienmēr var veidot labāku, un tas jādara, ja redz kā: ‘žēlastībā’ arī jaukas lietas arī – jāpārveido.
Varbūt pat tanī mūzikas stundas Maestro gabaliņā ir paslēpies stāsts – bet viss jāpārstrādā. Un – es nevaru pieķerties. No sākuma te rakstīju bez lielas grozīšanas – bet tie bij laikam jaunāki ražojumi un dienas grāmata. Tā jau arī jāveido tālāk un jāpārveido.
Rītu es nedrīkstu šo darbu atlikt!!!
Mani muskuļi un kauli liekas labā kārtībā – es eju kā nelabais pa ielu. Bet galva ir dulla. Atkal dullāka, kā kādu dienu jau bija. Tomēr – jānomierinās! Šī baiļpilnā trauksme ir līdzīga tai, kādā tie ‘velni’ mani iedzina tur pustumšajā vilcienā, kad es beidzot ‘sabruku’ un ķēros ar acīm pie sievietes pēc palīdzības – tad logā pie vīrieša ārpusē to atradu un noturējos.
Man nav jāizsamist par šo spiedīgo trauksmi, bezcerīgo dziņu pēc izejas, aktivitātes vai kā – tā ir man ‘uzdzīta’ un tā ir jāizmanto darbam un dzīves meklēšanai – bet bez izmisuma, tikai ražīgi. Un – atlaisties nedrīkst, kā es pēdējās dienās to daru.
Tikko es sevi pamācīju, kā man šī izmisuma sajūta jāvalda – bet es to patreiz nevaru. Es neticu ka šinī vakara stundā es varētu ko padarīt un neķeros klāt. Un vajadzētu gaišāku lampu – galda lampu?
Piektdiena 6.30 a.m. 30. 1. 70
Brīnišķīga sajūta
Savāda noskaņa
Saule, vējš
Silts, vējš
Saule – mākoņi
Siltums – mitrums
Gaisma – krēsla
Maigums
Dzīvība
Miegs – sapņi
Mošanās bez sāpēm
Atmošanās, pusnomods
Atmošanās, dzīve
Solījums, cerība...
Nu vairāk ne vārda
Nu arums sāksies
Liec darbu, liec sevi
Vidū tur
Dzīvo.
––––––––––––––
Vai tas vakardienas Barijs?
Vai atrastais grūtuma iemesls
Ko pārvarēt varētu
Vai tas ka piektdiena
Senā diena
Tas gan tikai
Tagad ienāca prātā
Bet kas zin, kas zin
Es pati to zināt nevaru.
––––––––––––
Sekojiet rozēm uz
Talsī pili
Sekojiet rozēm
Uz pili Talsī.
–––––––––––––-
Pa tālām tekām staigātām
Mans gars bij aizmaldījies
Un tādēļ rīta atmods bij
Kādā laimē izmazgājies.
Nu savas būdas šaurībā
Te atkal atrodoties
Tas savā eža kažokā
Drīz atkal tāpat slēpsies.
Tik karogi, tik karogi
Tur paliek plivinoties
Kur saule, mīla, cerība
Iet rokās sapinoties.
Sest. 31. 1. 70.
Vēl rīts. Šie vēl sien šlipses.
Nejauši (vecās brilles meklējot) atradu un vienu izlasīju Aul kdzes vēstules.
Savādi! Viņa. Viņas raksts. Vārdi domas. Nodomi. Un jau – sen viss cauri. Un neviens, neviens vairs par viņu nezina, nedomā. Varbūt kāds.
Un kāda tam nozīme? Mana grāmata paliks. Manas dzejas paliks. Viens otrs tās lasīs, dziedās, izrunās manu vārdu kādreiz.
Kāda tam nozīme?
Šī diena ar siltumu – tā lai nāk pie manis.
Bet esmu viena – un tik vien būs pie manis – kā kādu domas, kā manas domas par kādu, par Inesi, ceļojumu, D. Dzidru, kaut ko vēl.
Ak, cik ļoti man vajag cilvēka tuvuma.
Varbūt vēl kādreiz. Būs mazbērni vai kaut kas. Kas man bija Barijs? Vai viņš pats – stājās man ceļā? Vai – uzdevumā?
10.30.
Pūzdams, elsdams kā pa miglu juzdamies pārtīrīju māju, nomazgāju traukus… Tapa gaišāks. Noriju šo to un uzdzēru kafiju – apmēram tāpat. Izlasīju vienu otru Aula kundzes vēstuli. Brīnišķīgi un nesaprotami.
Izlasīju tai klāt pielikto avīzes izgriezumu ar Pāvila Klava skic rakstu. Tas – neko nepārsniedz manu penterēšanu. Varbūt līdzīgs. O.K. vēl nav gaismas.
Sāku pārrakstīt un pārstrādāt Kažokvestīti – vienu lapu norakstīju un – tapa gaišs.
Viss nokārtojas savā vietā. Jūtos O.K.
Bet šo darbu, šo rakstīšanas pārrakstīšanas darbu ir tāds milzums – ka es nezinu ko ķert ko atstāt! Es drupinu tikai mazu daļiņu no sava lielā savilktā materiālu kalna – kas arī vēl nav gatavs, kur vienmēr jāliek vēl kaut kas klāt! Kādreiz Inese teica: „Nu tad roc, roc!” Jārok, jārok!
6 p.m.
Atnesu zivis. Piekusu. Biju izsalkusi. Pārēdos raisin bread + buttermilk. Tad atnāca Dzidra – izcepu zivis, satais. salātus – paēdām atkal. Nedrīkst tā maizi piebāzties – domāju vai traka palikšu, kāda depresija uznāca. Lādēju visus tos trakos sarkanbusus un visu. Un tik tiešām – ja es varētu būt, kā pirms tam. Bet jāsaņemas. Jādara viss lai atvairītu depresiju. Jālasa, jāmeklē cilvēki. Jāraksta. Par visu kopā varbūt – ko var. Kā atnāca Dz. – kļuva labi. Labāk. Tagad pasēžu verandā. Piemācies, vējains, bet ne pārāk auksts. Nepaskatījos – neredzēju vai D brauc. Un tas itkā žēl. Kādēļ nepaskatījos. Bet – skatījos jau ar – tikai neredzēju. Ko tas man var dot? Tikai līdzsvaru, agrāko laimīgo noskaņu jau vēlos. Veselo noskaņu. Agrāk arī biju bēdīga – bet ne tādā veidā – tādā pat, ārā no visa veidā kā tagad. Jāsaņemās – bet es gribētu ar dūrēm izsist savas tiesības.
Jāpieņem, ka tiesību nav un katrs labs brīdis – viss viss ir tikai dāvana. Tad ir labāk tāds pūcīgs gars – jāpamet. Tas var varbūt katru tikai kaitināt. 2 busi no vienas puses – sveši lepni deguni. Viens uz pilsētu – arī nezinu, tas vai cits?
Vēl maigāk, mierīgāk, saulaināk, mīļāk jāstaigā. To es jau šad tad esmu apņēmusies – bet kaut kāds apvainojums, pāri darījums deg un paša bezcerība, grūtums.
Punkts.
Cik daudz dzejas būtu uzrakstīts ja es klīstu kā agrāk! Kaut nāktu kāds.
Kāds?
Kas ir tikpat nabags kā Tu?
Maigais drivers, kas apbrīnoja manu bērnu mīlestību, tikko pabrauc garām. Un liekas arī Sweetijs un pēd. gandrīz kā D, bet tomēr – nē. 4 busi pēc kārtas aizšāvās, vēl viens! – vēl viens! Hā! Visi gandrīz rindā! Un tas nu pēdējais – varbūt bija D. sapūties, aiz kaut kā aizslējies! Varbūt arī nebija. What does it matter.
Katru dienu gaidu In. vēstuli. Rītu sestdien – jābūt tai būtu! Birstiņ kdze atrakstīja – lai braucu – svētdien uz Latv. nam. Jābrauc. Liter. vakars arī. Bet kā tikšu mājās?
Braukt uz Windzoru? Ko tur darīt – ja svētdien tikšos? Sirds sāp, kāds savāds smagums, tā degšana, kas arvien moka.
Patiesi – varbūt es ‘hatiju’ Wollongongu. Bet – citur man nav kur dzīvot. Un kad būtu jāšķiras – sāpētu kā briesmas.
Mūžīgā, nebeidzamā šķiršanās un iešana. Tā mani ir saberzusi. Svirska kundze dzīvo visu laiku sākot no kampa laika – vienā vietā, savā mājā. Tur viss krājies – prieks un miers. Tur ir – māja. Man – viss izvērsīts. Mēģināts iemīlēt tik daudz vietās – līdz beidzot sirds piekususi.
No Wyongas sākot:
Bellevue Hill
Waverton
Summer Hill
Newcastle
Vouclouse
Newcastle
Mayfield
Rosewill
Wollongong. Nu!!
Visur likta sirds uz akmeņiem, pie kokiem, un mēģināts iemīlēt. Varēts arī. Te beidzot – sagājis viss dēlī. Iemīlēts nezin kas? Savas pazudināšanas sākums.
Visur es uzvarēju – jutos beidzot labi. Jāuzvar te. Vēlreiz tepat! – Nezinu kā?
Nosūtīju vēstuli Jašam ar Almu.
8 p.m.
Norakstīju un nosūtīju Sarmam vēstuli.
Aiznesu iemest un atpakaļ nākot vakars ielā bij tik krāšņs, ka es apdullu – pagāju mājai garām, pret kalniem pāris soļus kaut! Tad lejā, apgāju blokam apkārt.
Ak, vienu brīdi bij tik pasakaini skaisti iet – ka būtu gandrīz viss viens, kas, ka tikai kāds dzīvs cilvēks nāktu līdz. Tas ir neprātīgi ko es esmu misīt. Es nezinu – kā tam tikt pāri! Tāds brīdis kā uz ielas – tas bij neprātīgi – un katrs prātīgs – tādā vakarā iet ar otru. Un tomēr kaut kur ir tie, kas ir vieni un tāpat kā es, un ļaunāk, krīt izmisumā. Bet vai ir iespējams izglābties ar otru tādā vakarā?
Varbūt ir.
Mans Hermanis bij daudz jau. Un tapa arvien vairāk! Ja es viņu vēl atrastu – es nelaistu to prom, mazākais kādu laiku, cik varētu noturēt. Es neticu, ka pie latv. ir kāds brīvs. Un – vai ir kāds kas netraucētu tādā vakarā staigāt kopā? Latvieši ir – gnīdas!
9 p.m.
Šodien pie DJ nopirku izpārd. kleitu par $3. Droši vien Dzidra dzīs no mājas ārā. Uzmēģinot es ieraudzīju sevi spogulī – un tas bij šausmīgi! Bet tas spogulis taisa resnāku. Tālāk otrā – pavīdēja tā kas arī es esmu. Tā kā – tur varēja abas redzēt – mani – veceni un mani – jauno. Šausmīgs mix un nožēlojams skats.
Es nedrīkstu ēst. Bet – es ēdu. Un tas arī dod spēku. Bet – pēc ēšanas jūtos upset. Man jāēd būtu citādi un maz. Jāiet gulēt. Rītu jābrauc. Vai jābrauc no rīta? Jāplundurē visa diena? Otrs vilc. ieiet tikai 5. Tiktu tikai uz literāro? Pareizi arī būtu. Lai tās rokdarbnieces izpaliek. Tā kā tā es visam nevarēšu būt svaiga – nocīnīšos ar sievām un ēšanu un literārā nebūs ne velna no manis. Būtu labāk – vēl izpeldēties, izsauļoties, – tad 3 aizbraukt un vakarā kaut ko derēt! Tās sievas jāatlaiž –


